jūlijs

Posted on 2019.07.17 at 01:45
man:: jāčuč
skan: Neil Young - Deadman OST
Tags: ,
principā tas, ko es daru savā šobrīdējā darbavietā ir - mācos, ka viss ir iespējams. man kopumā diezgan dziļi, no manas personīgās eksistences pirmsākumiem, ir iebūvēts, ka nekas nav iespējams vai arī, ja ir, tad tas ir tik drausmīgi grūti un sarežģīti, ka nav vērts. man ir tēvs, ar izcilu prātu un zelta rokām, kas cieš no neapzinātas, drausmīgas trauksmes sajūtas, no kuras ir iespējams paglābties vien sēžot pāris kvadrātmetru komfortzonā pie TV, ar aliņu (vai ko stiprāku rokās) un pēc iespējas neko nedarot un nekustoties. man ir māte, kura ir viena ar pārcilvēciskām pūlēm vilkusi ģimenes vezumu. man ir 8 gadus vecāks brālis, ar kuru bērnībā nebija pārāk labas attiecības un, kura pārspēkam (kaut vai tīri fiziskam) bija neiespējami stāties pretī, arī brīžos, kad it kā bijām iepriekš vienojušies par kkādu sadarbību un/vai savstarpēju neitralitāti. no vienas puses - es it kā allaž esmu ticējusi dzīves skaistumam, laimīgām nejaušībām un veiksmei. no otras - vienmēr licies, ka es stāvu tam visam tā kā tādā maliņā un neesmu tā veiksmes apļa iekšpusē. ka tas drusku uz mani neattiecas. tagad mācos, ka tomēr attiecas. kā jau ar visu - forši, bet stresaini arī.

Comments:


hilda
[info]hilda at 2019-07-17 05:46 (Saite)
Forši, riktīgi forši. Tā sajūta ir zelta vērta.
Indra
[info]rindra at 2019-07-17 21:29 (Saite)
Man, personīgi, būšana blakus cilvēkam, kuram defoltā viss ir iespējams, ir pilnīgi izmainījusi galvu un dzīvi (kur arī daudz kādreiz dominēja visa veida negatīvisms (vēl joprojām arī drusku)). Besis ir lipīgs. Arī optimisms tāds ir.
Previous Entry  Next Entry