*

jau labu laiku biju novērojusi, ka sēžot randomā saspringstu. ar uzsvaru uz augšstilbu muskuļiem - vnk sēžu un jūtu, kā muskuļi savelkas. mēģinot atslābināties un elpot, sajūta tāda, ka nekāda elpa "neiet" tiem augšstilbiem cauri, ka tur viss tāds sablīvējies un sastāvējies. nolēmu dot otro iespēju skriešanai. skolā skriet patika tikai īsās distances, tās skrēju kā viena no ātrākajām, bet no krosiem vienmēr centos visādi izvairīties. vienreiz mēģināju skriet, kad dzīvoju Āģī, bet nepatika environments (Uzvaras parks) un sāpēja mugura no skriešanas pa asfaltu. tagad pamēģināju pa meža celiņu apkārt Niedrājam, kas ir apm divarpus kilīšu līdzens maršrutiņš. ir diezgan forši, nu jau 4x esmu to darījusi. protams, pagaidām nevaru noskriet visu skriešus, brīžiem eju, bet sāk jau likties, ka varētu arī mazliet garāku gabaliņu skriet-iet. pēc tam metos ezerā un vēl izpeldu kādu līkumiņu. pēc pirmās reizes, nākamajā dienā šaušalīgi sāpēja tieši tā savilkto augšstilbu muskuļu vieta, bet kopš tās reizes vairs nekas nav sāpējis un arī tā random saspringšana vairs nav tik nomācoša. pirms 20 gadiem lauztā potīte tāda jutīga, bet, ja nepaliks sūdīgāk, to varu tolerēt. pagaidām ir 3 goali - 1) turpināt un neatmest ar roku; 2) varēt apskriet Niedrājam bez iešanas; 3) uzkačāties tik tālu, lai varētu skraidīt kaut kur tuvāk mājām (te ir daudz reljefa un es ātri padodos grūtību priekšā).
ā un noteikti nevar pāris stundas pirms skriešanas dzert kafiju. tajā reizē, kad man tā bija, prāts bija pilnīgi wild un nesavācams un tas ļoti apgrūtināja procesu.