*

1) man ir jauns punkts tudū listē: aizbraukt kaut kur, kur dzīvo polārās gārgales un klausīties, kā viņas brēc;
2) onigirazu ir superīgs uz darbu līdzņemamais snaks (pildījumā starp rīsiem: korejas burkānu iedvesmoti burkānu salāti manā gaumē + kūpināts tofu + paprika + indijriekstu mērcsmēriņš);
3) biju vārddienas ballītē, kurā uz lielā ekrāna rādīja Going places. diezgan jocīga;
4) cenšos izkopt sevī mērķtiecību.

vakar beidzot aizvedām manu mammu uz kino. viņa pēc tam nakšņoja pie mums. sēdējām divatā virtuvē ar tēju un viņa pēkšņi sāka runāt par lietām, par kurām biju sen gribējusi uzzināt ko vairāk, bet nebiju varējusi sadūšoties pajautāt. piemēram, par viņas pirmo laulību, kura bija īsāka par gadu un par kuru zināju no dažām bildēm (kurās nogriezts jaunais vīrs), kaut kādiem dokumentiem un pāris aprautiem teikumiem. tagad zinu gan to, gan vēl viskautko ļoti, ļoti bēdīgu. piemēram, detaļas par mana brāļa pašnāvības mēģinājumu 1995. gadā. ir labi, ka es to zinu, bet es nezinu kā to visu tagad apstrādāt un procesēt savā iekšienē, tā lai tas tur neiegultos, kā kārtējā sacementēto sajūtu/smaguma kārta.

man vienmēr licies, ka esmu visai apolitiska un, ka es nesaprotu politiku un tā mani garlaiko, bet kad vieta, kurā esi iegājis kā leftvinga midzenī, kurā valda brīvība, brālība un vienlīdzība, ir ~11 gadu laikā pārvērtusies par raitvinga templi ar autoritārismu, segregāciju, ierobežojumiem un atsvešinātību, tad es saprotu, cik politika man tomēr ir svarīga.

pēdējo mēnešu laikā notikušas vairākas lietas, kas rada spiediena sajūtu un vēlmi paslēpties vai bēgt. visupirms es, izejot cauri milzīgiem prokrastinācijas un anksietija džungļiem, uzrakstīju maģistra darbu un pabeidzu maģistrantūru (kuru biju uzsākusi tīri izklaidējošu apsvērumu dēļ). kad pirms ~2 gadiem man bija iepriekšējā "jāmaina darbs" lēkme, bet nekas nesanāca (biju uz divām intervijām, vienā piedāvāja strādāt ļoti daudz interesanta darba par kapeikām, otrā ļoti stresainu darbu ar labu atalgojumu, bet tur tāpat izvēlējās citu kandidātu), es dabūju stipendiju un paslēpos aiz studiju vairoga - tipa, palikšu vien tepat iesildītajā un zināmajā vietiņā, kamēr pabeigšu studijas. tad domāšu, ko darīt tālāk. tas "tad" ir tagad, turklāt apvienojumā ar to, ka iestāde, kurā strādāju ir zaudējusi 99% no visa, kas tur man jelkad ir paticis un man liekas negodīgi pret visām iesaistītajām pusēm tur baigi ilgāk uzkavēties. bet, man, protams, ir drausmīgi bail. bail izkāpt no komforta zonas, bail zaudēt ierastās ērtības, bail kļūdīties, bail zaudēt stabilus ienākumus un daudz brīvā laika, utt. utjpr. un, es diemžēl ne visai spēju ticēt sev. arī lasot darba sludinājumus neredzu ne kaut ko tādu, ko gribētos pamēģināt, jo liktos interesanti, ne arī ko tādu, ko būtu ar mieru pamēģināt, jo liktos ok atalgojums. tā vispār, labprāt pārceltos kaut kur uz provinci, bet tur ar jēdzīgiem darba piedāvājumiem vēl sūdīgāk.

otra lieta ir ne visai patīkamā atziņa, ka vairums no tā, ko es mēģināju novelt uz c hepatītu ir bijusi visparastākā depresija. c hep man atklāja 2012. gada rudenī. kad es pēc ļoti drausmīgas vasaras (es to laiku atceros, kā pelēku, bezformīgu masu, kurā es nepārtraukti cīnījos par to, lai vispār no rīta atvērtu acis un atrastu spēku izlīst no gultas, kurā man nekas neinteresēja, bet viss kaitināja. es jutos it kā būtu bez ādas, bet pasaule būtu kā ļoti raupjš smilšpapīrs) saņēmos aiziet pie ģim. ārstes un pajautāt, ko man darīt. viņa aizsūtīja mani uz aknu analīzēm un atklājās, ka man ir c hep. tas nebija patīkami, tomēr es jutos arī atvieglota. es ļoti daudz biju sevi šeimojusi par to, ka nenovērtēju visu to brīnišķīgo kas man ir - es biju kopā ar cilvēku, ar kuru ļoti gribēju būt kopā, bija piepildījies mans bērnības sapnis par savu zirgu, dzīvoju privātmājā Pierīgā ar suni, kaķiem (un vecākiem), bijām tikuši pie mašīnas un es biju nolikusi tiesības - bet es tikai stundām ilgi sēdēju vienā stūrī un nespēju saņemties pilnīgi nekam, negribēju (un nespēju) komunicēt ar cilvēkiem utt. es tajā laikā pat nedomāju tādās kategorijās - ka man varētu būt depresija vai citi psihiski traucējumi vai, ka es varbūt gribētu to noslēpt (lai gan es to neapzināti darīju, vismaz ārpus mājām). es par to vispār nebiju iedomājusies, es tikai jutu, ka ar mani kaut kas ļoti nav kārtībā. diagnoze - c hepatīts tādā ziņā nāca kā tāds eņģelis, kurš uz saviem pleciem paņēma manu vainas sajūtu par to, ka es nespēju novērtēt savu jauko dzīvi un priecāties par to. man bija uz ko novelt vainu. jo paguglējot simptomus - var jau tur pievilkt klāt gan depresīvumu, gan nespēku, gan konstantu nogurumu, utt.
tobrīd vienīgā iespēja ārstēties bija ar ļoti neefektīvo veco terapiju, ar drausmīgām blakusparādībām, turklāt veicot līdzmaksājumu līdz 200 Ls mēnesī. izsvērusi visus par un pret es nolēmu neārstēties un gaidīt jaunās paaudzes zāles. diezgan daudz naudas tērēju uztura bagātinājiem un jāsaka, ka to es nenožēloju. aknu rādītāji analīzēs uzlabojās un arī es, vismaz fiziskā aspektā, sāku justies par kripatiņu labāk. taču 2012., 2013., 2014. gadus es manliekas īsti nemaz nedzīvoju. es karājos kaut kādā tādā pelēkā izplatījumā. ok, es gāju uz darbu, ēdu, gulēju, braucu pie zirga utt. taču tas viss notika ar nenormālu (visdrīzāk jau psihisko) piepūli, īpaši sūdīgi bija tumšajos gadalaikos. par laimi reizēm bija kaut kādi reti brīži, kuros kaut kas uz neilgu laiku izsita no tā stāvokļa ārā (piemēram, ekskursija, lai gan ir bijusi arī kaudze visai neveiksmīgu ekskursiju, kurās man vienkārši negribas un nav spēka kāpt ārā no mašīnas un kaut kur iet). 2014. gada rudenī sāku iet LU jogas kursos, kuros liels akcents tika likts uz meditāciju un filozofisko aspektu. pakāpeniski sāku justies labāk un dzīvāk, likās, ka ap mani izkustas kaut kāds ļoti ilgi uz vietas stāvējis gaiss. es biju tikusi jau tik tālu, ka spēju arī saņemties, lai praktizētu mājās, no rītiem bija vieglāk piecelties un bija vieglāk komunicēt ar cilvēkiem. tad kurss beidzās un tad notika mana laulības krīze, kuras viens no cēloņiem, protams, bija mans tā laika psihiskais stāvoklis. pēc tās kaut kā ļoti jūtami (lai gan lēni un viļņveidīgi) mainījās attiecības (uz labo pusi) un tajā pelēkajā sūdā es par laimi neatkritu atpakaļ, bet jogu un meditāciju praktizēt pārstāju. pirms gada sāku iet pie terapeites un visai drīz sāku apjaust, ka pastāv ļoti liela iespēja, ka izārstēšanās no hepatīta nebūs tāda maģiska podziņa, kas mani no noslieces uz depresiju un trauksmi pārslēgs normāla cilvēka režīmā. un tā arī ir noticis. pavasarī iegādājos kontrabandas jaunās paaudzes zāles, izārstējos, bet neesmu maģiski pārvērtusies par citu, priecīgāku, cilvēku. patiesībā, pirms gada, ar visu hepatītu, jutos diezgan ļoti okej, bet maģistra darba rakstīšanas process bija kaut kāds visai traumējošs. nu, ne pats process, bet tas kā es tam gāju cauri. tā laikā un arī tagad, brīžiem jūtu nepārprotamu slīdēšanu tā pelēkā bezdibeņa virzienā. kaut kā ļoti cenšos no tā izvairīties, bet ir dienas, kuras vienkārši nodirnu un gaidu, kad paliks labāk. cenšos to sajūtu nevērtēt, tikai vērot, bet ir grūti. gribas uz sevi dusmoties - no sērijas "nu, bļe, kas tev ir, kas tu nevari būt normāla?". man gan gribas domāt, ka tik dziļi tai drausmīgajā stāvoklī es vairs nenonākšu, jo es domāju un skatos uz lietām citādāk nekā toreiz + ir ļoti mainījušās un padziļinājušās attiecības ar vīru un tas ļoti, ļoti palīdz. mēs protam vairāk viens otru atbalstīt un dalīties problēmās, nevis vientuļi lekt katrs savā bezdibenī vai viens otra bezdibenī. kādu laiku neesmu bijusi pie terapeites, jo sākumā viņa aizbrauca atvaļinājumā un pēc tam man bija (un joprojām ir) beigusies nauda. lai gan godīgi sakot, tajā maģistra darba rakstīšanas posmā, es nejutu, ka terapija man baigi palīdzētu. man nepatīk kaut ko nožēlot, bet man ir žēl, ka es nemeklēju kaut kādu palīdzību psihiskās veselības jomā jau toreiz, tai 2012. gadā, kad jutos tik drausmīgi. protams, man vajadzēja atklāt c hep un to izārstēt, bet tas varbūt nebija īstais brīdis, jo tas ievērojami paildzināja manu atrašanos tai pelēkajā sūdā. katrā ziņā, liels paldies, cilvēkiem, kuri turpināja tajā laikā uzturēt ar mani kontaktus, lai gan es diezgan aktīvi izvairījos no kontaktiem + kad saņēmos uz tiem, nebiju tā pati patīkamākā kompānija.

tagad es tipa skaitos brīva - mani netur ne fiziska slimība, ne studijas, ne kas cits (tikai bailes). būtu tā kā laiks izdarīt kaut kādas izvēles un pieņemt kaut kādus lēmumus, mainīt darbu, stūrēt dzīvi tādā virzienā kā man interesē un kā gribētos dzīvot. bet tas ir drausmīgi biedējoši, tas spiediens liekas tik liels, ka gribas vienkārši sēdēt un spēlēt HOMM III (tas ir mans safe place, bet es saņēmos un pirms ~nedēļas izdzēsu to no datora). bet vismaz es nepakļāvos spiedienam (iekšējam un ārējam) stāties doktorantūrā, jo tad man atkal būtu kaut kāds aizbildinājums aiz kā slēpties un neko diži nemainīt apvienojumā ar bezgalīgu stresa avotu. ļoti gribētos, lai ir tāda nostiepta aukla, kā Sansusī skaņu takā, pie kuras, ejot pa dzīvi, varētu turēties.

pēdējā laikā ir sajūta, ka esmu tālu no centra. no savējā centra. daudz baiļu un es viņas baroju, lai atkautos. diemžēl, viņas vienmēr ir izsalkušas un viņām nekad nav gana.
ļoti gaidu, kad būšu iesniegusi maģistra darbu. liekas, ka tad varēs atkal sākt dzīvot (gan jau tas nebūs tik vienkārši). ļoti gaidu un ļoti daudz prokrastinēju, lai sabotējot sevi attālinātu to, ko es tik ļoti gaidu.

aizbraucu uz salaspili, sabrēcu uz papā. nu, es gluži nebrēcu, bet es nezinu kā vienā vārdā apzīmēt ātru, intensīvu runāšanu, mazliet skaļākā tonī nekā runāju ikdienā. no vienas puses man ir šausmīgi žēl tēta, es redzu viņa anksietiju, viņa nenormālās bailes, viņa izmisīgo vēlmi būt labam un pieņemtam, kuru viņš diemžēl pauž veidā, kas rada pilnīgi pretēju efektu utt. no otras puses man ir manas emocijas - dusmas un vilšanās par to, ka man nekad nav bijis īsta tēta, nu tāda kādi bija manām klasesbiedrenēm, draugiem, paziņām. kas naktī brauc pakaļ uz ballīti, iedod pieclatnieku pa virsu pusdiennaudai, interesējas vai bērnam iet labi, priecājas par sasniegumiem, utt. es nedomāju, ka visiem, izņemot mani, ir ideāli tēti, bet no malas, no ārpuses skatoties, īpaši bērnībā man tā ir ļoti bieži licies. es esmu apskaudusi draudzenes, kurām pat patēvi bija klātesošāki, nekā man tētis. klātesoši emocionālā, ne fiziskā ziņā. jo tā jau tētis man ir bijis vienmēr - cilvēks pie televizora ar aliņu rokās, kurš visu naudu iegulda mašīnā, kurš nekad, pilnīgi nekad, nav atzinis nevienu savu kļūdu.

sabrēcu uz viņu un jau brēcot sapratu, ka viņš arī šoreiz neko nesaprot un nesapratīs. braucu mājās un domāju, ka es nekad neesmu redzējusi savu tēti tādu trū priecīgu. esmu redzējusi dusmīgu, aizkaitinātu, nobijušos, aizvainotu, noslēgušos, varbūt arī tādu kā apmierinātu. vistuvāk priekam viņš ir slēpojot, bet tur viņš ir viens, tur nav vietas ģimenei. lai gan es priecājos, ka viņš joprojām brauc uz kalnu, slēpo un dara to skaisti un eleganti. un, man ir žēl, ka viņam ir tikai divas ļoti, ļoti šauras komforta zonas - pleķītis pie televizora ar alkoholu un uz slēpēm. un re - atkal viņš ir mani nemanāmi aptinis ap pirkstu - es žēloju viņu un savas personīgās emocijas atstāju otrā plānā, jo tās taču, tās taču, tās taču ir mazsvarīgas.

p.s. jā, pareizi, vēl viņam mēdz būt pilnīgs bērna prieks par dzīvnieciņiem un kontaktu ar viņiem. bet tas tiešām ir trū bērna prieks. kad Trīne bija satraumētu vietu pie astes turpinājusi laizīt līdz kaulam (jā, brūcē tiešām varēja redzēt vaļēju kaulu), tad papā tā vietā, lai aizvestu viņu pie veta, gulēja viņai blakus gultā un nekustējās, lai netraucētu/nepamodinātu utt.. nebūtu es pamanījusi, Trīne būtu prom uz mākoņmalas jau pāris gadus iepriekš.

man šodien visu dienu liekas, ka manī notiek kaut kāds liels un dziļš domāšanas process, kurā man pašai nav atļauts piedalīties un iesaistīties. nu, ja iztēlojas, ka es esmu telpa, tad tajā telpā esmu apzinātā es un kaut kāda aizslēgta kaste, kurā nepārprotami kaut kas procesējas. mani moka ziņkāre un ir arī drusku bailīgi.
(es ceru, ka tā kaste vienkārši neuzsprāgs)

par spīti anksietijam u.c. psihprob un hroniskam naudas trūkumam, man ļoti, ļoti liekas, nē, es esmu droša, ka vēlāk atceroties šo laiku, šo pirmo rudeni un ziemu Āgenskalna dzīvoklī, man tas asociēsies ar lielu laimīgumu, mājīgumu un omulību.

šodien aizmirsu telefonu mājās. gaidīju, ka būs beztelefona anksietijs, bet bija tāds dīvains un pacilāts miers.

sēdēju vannā ar māliem uz sejas, dzēru tērvetes senču, lasīju marta lilit un klausījos low. tagad sēžu gultā, ieziedusies ar kokoseļļu, dzeru tērvetes senču, graužu sēmenes, lasu oktobra rīgas laiku un klausos low.

manā galvā ir tāds ideālais ikdienas cilvēks. ideālais - tāds, kāda es gribētu būt, ikdienas - tāpēc, ka runa nav par kaut ko Dalailamam līdzīgu, bet kaut ko, ko būtu reāli sasniegt dzīvojot parastu ikdienas dzīvi un necenšoties par katru cenu atbrīvoties no visām vēlmēm un kaislībām. bet. man ir problēma ieraudzīt un atzīt atšķirības starp sevi - kāda es esmu konkrētajā (šajā) dzīves brīdī un manu ideālo ikdienas cilvēku. atšķirības nenoliedzami ir, bet es viņas diezgan izmisīgi mēģinu paslēpt aiz bieziem aizkariem. kad kaut kādu, no manis minimāli atkarīgu iemeslu dēļ, aizkari tiek strauji atrauti vaļā, viss izgaismojas ar tādu spilgtu, spožu, nesaudzīgu gaismu. no vienas puses duras acīs, no otras - nenormāli svētīgi. es baigi ilgi esmu nodzīvojusi karājoties tajos aizkaros ar domu - labāk mirt, nekā ļaut tiem tapt atvērtiem. izrādās, atvēršana, sniedz milzīgu atvieglojumu un prieku.

būtu veselīgi sākt uztvert entropiju kā pārvērtības, nevis nekārtību. cīņa pret entropiju ir ļoti liela manas dzīves daļa, bet tas ir bezjēdzīgi un stulbi, jo entropija pa dīvainiem ceļiem ved uz harmoniju.

bailes sēž blakus un cenšas būt nemanāmas, tāpēc knapi elpo. bet es dzirdu. es dzirdu to kluso šņākuļošanu. iet caur kauliem.

psihe ir tik savāda padarīšana. man šobrīd ir sajūta, ka esmu salikusies, kā rubiks-kubiks. turklāt tādā, savā ziņā, diezgan sirreālā situācijā. nenormāli kruti.

"Tava skalpeļprecīzā intuīcija atkal mani uzvar."

apēdājam, kurš kādreiz bija manī iemīlējies, bija teiciens "ir laiks, kad visi kļūst slimi"

army of me

kad man bija 14, es satusēju ar Smiltenes nirvanistiem. viņi bija +/- 2 gadus par mani vecāki. es tajā laikā vēl nebiju sākusi dzert, viņi sāka pa druskai niekoties ar aliem. mēs pārsvarā vienkārši vazājāmies apkārt, dirnējām vecajā parkā, peldējāmies utt. es biju iemīlējusies vienā no viņiem, kāds cits bija iemīlējies manī... viss, kas normālai pusaudzībai pieklājas. nebija vēl nekāda seksdragsronkenrol. bija tā naivi un platoniski, ar nirvanu fonā. viendien gadījās pastaigāties divatā ar to, kurš bija iemīlējies manī. viņš teica, ka esot man kaut kas jāpastāsta - pārējie mani aiz muguras saucot par trako kuci. es tiešām neatceros, kā es tajā brīdī par to jutos, bet neatminos, ka būtu bijis baigi bēdīgi. varbūt neliela vilšanās sajūta. es nekā neizrādīju, ka zinu, ka viņi mani tā sauc. drīz pēc tam, es apciemoju savu brāli Londonā. viņš mani aizveda uz Kamdentaunu. es tur ieraudzīju un nopirku krekliņu ar lielu uzrakstu "psycho bitch". man ļoti patika viņu sejas, kad mēs atkal tikāmies un man mugurā bija tas krekliņš. jāatzīst, ka tas ilgu laiku bija mans vismīļākais krekliņš. novalkāju to līdz pilnīgai lupatībai.

par šo es dīvainā kārtā jūtos ļoti līdzīgi, kā par tā krekliņa iegādāšanos toreiz.

terapeitei liekas, ka liela sakne manām problēmām ir insecure attachment, kas radusies pirmajos dzīves mēnešos. kad es piedzimu, mans tētis nelikās ne zinis (viņš pirms tam bija mēģinājis pierunāt/piespiest mammu taisīt abortu & viņš atbrauca uz mani paskatīties, kad man jau bija vismaz mēnesis), kā arī mana vecāmamma (mammas mamma) bija ļoti smagi slima. visi domāja, ka viņa nomirs (bet nenomira). mammai no uztraukumiem nebija piena, attiecīgi bija papildus uztraukumi, kur dabūt masījumu. bija padomju laiki un tas nebija ļoti īzī. cik nu varēja, tos piegādāja kaimiņš, kurš strādāja par autobusa šoferi un brauca reisos uz Rīgu. manas fiziskās vajadzības neapšaubāmi tika nodrošinātas, bet cik mana mamma tādos apstākļos bija spējīga nodrošināt emocionālās, ir cits jautājums. attiecīgi man ir hipertrofēta vajadzība pēc emocionālās drošības sajūtas un liela iekšējās nedrošības sajūta.
ko ar to visu iesākt, pagaidām vēl nav skaidrs.

http://www.simplypsychology.org/attachment.html
http://www.psychalive.org/disorganized-attachment/
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2741157/pdf/nihms124466.pdf
https://boundaryninjatales.com/2011/10/14/disorganized-attachment-or-why-you-think-youre-crazy-but-really-arent/

p.s. pēc terapijas biju paēst Terapijā.

sajūtu gurmāns

11 gadi cibā

Žurnāla ieraksti: 3487