*

pēdējo mēnešu laikā notikušas vairākas lietas, kas rada spiediena sajūtu un vēlmi paslēpties vai bēgt. visupirms es, izejot cauri milzīgiem prokrastinācijas un anksietija džungļiem, uzrakstīju maģistra darbu un pabeidzu maģistrantūru (kuru biju uzsākusi tīri izklaidējošu apsvērumu dēļ). kad pirms ~2 gadiem man bija iepriekšējā "jāmaina darbs" lēkme, bet nekas nesanāca (biju uz divām intervijām, vienā piedāvāja strādāt ļoti daudz interesanta darba par kapeikām, otrā ļoti stresainu darbu ar labu atalgojumu, bet tur tāpat izvēlējās citu kandidātu), es dabūju stipendiju un paslēpos aiz studiju vairoga - tipa, palikšu vien tepat iesildītajā un zināmajā vietiņā, kamēr pabeigšu studijas. tad domāšu, ko darīt tālāk. tas "tad" ir tagad, turklāt apvienojumā ar to, ka iestāde, kurā strādāju ir zaudējusi 99% no visa, kas tur man jelkad ir paticis un man liekas negodīgi pret visām iesaistītajām pusēm tur baigi ilgāk uzkavēties. bet, man, protams, ir drausmīgi bail. bail izkāpt no komforta zonas, bail zaudēt ierastās ērtības, bail kļūdīties, bail zaudēt stabilus ienākumus un daudz brīvā laika, utt. utjpr. un, es diemžēl ne visai spēju ticēt sev. arī lasot darba sludinājumus neredzu ne kaut ko tādu, ko gribētos pamēģināt, jo liktos interesanti, ne arī ko tādu, ko būtu ar mieru pamēģināt, jo liktos ok atalgojums. tā vispār, labprāt pārceltos kaut kur uz provinci, bet tur ar jēdzīgiem darba piedāvājumiem vēl sūdīgāk.

otra lieta ir ne visai patīkamā atziņa, ka vairums no tā, ko es mēģināju novelt uz c hepatītu ir bijusi visparastākā depresija. c hep man atklāja 2012. gada rudenī. kad es pēc ļoti drausmīgas vasaras (es to laiku atceros, kā pelēku, bezformīgu masu, kurā es nepārtraukti cīnījos par to, lai vispār no rīta atvērtu acis un atrastu spēku izlīst no gultas, kurā man nekas neinteresēja, bet viss kaitināja. es jutos it kā būtu bez ādas, bet pasaule būtu kā ļoti raupjš smilšpapīrs) saņēmos aiziet pie ģim. ārstes un pajautāt, ko man darīt. viņa aizsūtīja mani uz aknu analīzēm un atklājās, ka man ir c hep. tas nebija patīkami, tomēr es jutos arī atvieglota. es ļoti daudz biju sevi šeimojusi par to, ka nenovērtēju visu to brīnišķīgo kas man ir - es biju kopā ar cilvēku, ar kuru ļoti gribēju būt kopā, bija piepildījies mans bērnības sapnis par savu zirgu, dzīvoju privātmājā Pierīgā ar suni, kaķiem (un vecākiem), bijām tikuši pie mašīnas un es biju nolikusi tiesības - bet es tikai stundām ilgi sēdēju vienā stūrī un nespēju saņemties pilnīgi nekam, negribēju (un nespēju) komunicēt ar cilvēkiem utt. es tajā laikā pat nedomāju tādās kategorijās - ka man varētu būt depresija vai citi psihiski traucējumi vai, ka es varbūt gribētu to noslēpt (lai gan es to neapzināti darīju, vismaz ārpus mājām). es par to vispār nebiju iedomājusies, es tikai jutu, ka ar mani kaut kas ļoti nav kārtībā. diagnoze - c hepatīts tādā ziņā nāca kā tāds eņģelis, kurš uz saviem pleciem paņēma manu vainas sajūtu par to, ka es nespēju novērtēt savu jauko dzīvi un priecāties par to. man bija uz ko novelt vainu. jo paguglējot simptomus - var jau tur pievilkt klāt gan depresīvumu, gan nespēku, gan konstantu nogurumu, utt.
tobrīd vienīgā iespēja ārstēties bija ar ļoti neefektīvo veco terapiju, ar drausmīgām blakusparādībām, turklāt veicot līdzmaksājumu līdz 200 Ls mēnesī. izsvērusi visus par un pret es nolēmu neārstēties un gaidīt jaunās paaudzes zāles. diezgan daudz naudas tērēju uztura bagātinājiem un jāsaka, ka to es nenožēloju. aknu rādītāji analīzēs uzlabojās un arī es, vismaz fiziskā aspektā, sāku justies par kripatiņu labāk. taču 2012., 2013., 2014. gadus es manliekas īsti nemaz nedzīvoju. es karājos kaut kādā tādā pelēkā izplatījumā. ok, es gāju uz darbu, ēdu, gulēju, braucu pie zirga utt. taču tas viss notika ar nenormālu (visdrīzāk jau psihisko) piepūli, īpaši sūdīgi bija tumšajos gadalaikos. par laimi reizēm bija kaut kādi reti brīži, kuros kaut kas uz neilgu laiku izsita no tā stāvokļa ārā (piemēram, ekskursija, lai gan ir bijusi arī kaudze visai neveiksmīgu ekskursiju, kurās man vienkārši negribas un nav spēka kāpt ārā no mašīnas un kaut kur iet). 2014. gada rudenī sāku iet LU jogas kursos, kuros liels akcents tika likts uz meditāciju un filozofisko aspektu. pakāpeniski sāku justies labāk un dzīvāk, likās, ka ap mani izkustas kaut kāds ļoti ilgi uz vietas stāvējis gaiss. es biju tikusi jau tik tālu, ka spēju arī saņemties, lai praktizētu mājās, no rītiem bija vieglāk piecelties un bija vieglāk komunicēt ar cilvēkiem. tad kurss beidzās un tad notika mana laulības krīze, kuras viens no cēloņiem, protams, bija mans tā laika psihiskais stāvoklis. pēc tās kaut kā ļoti jūtami (lai gan lēni un viļņveidīgi) mainījās attiecības (uz labo pusi) un tajā pelēkajā sūdā es par laimi neatkritu atpakaļ, bet jogu un meditāciju praktizēt pārstāju. pirms gada sāku iet pie terapeites un visai drīz sāku apjaust, ka pastāv ļoti liela iespēja, ka izārstēšanās no hepatīta nebūs tāda maģiska podziņa, kas mani no noslieces uz depresiju un trauksmi pārslēgs normāla cilvēka režīmā. un tā arī ir noticis. pavasarī iegādājos kontrabandas jaunās paaudzes zāles, izārstējos, bet neesmu maģiski pārvērtusies par citu, priecīgāku, cilvēku. patiesībā, pirms gada, ar visu hepatītu, jutos diezgan ļoti okej, bet maģistra darba rakstīšanas process bija kaut kāds visai traumējošs. nu, ne pats process, bet tas kā es tam gāju cauri. tā laikā un arī tagad, brīžiem jūtu nepārprotamu slīdēšanu tā pelēkā bezdibeņa virzienā. kaut kā ļoti cenšos no tā izvairīties, bet ir dienas, kuras vienkārši nodirnu un gaidu, kad paliks labāk. cenšos to sajūtu nevērtēt, tikai vērot, bet ir grūti. gribas uz sevi dusmoties - no sērijas "nu, bļe, kas tev ir, kas tu nevari būt normāla?". man gan gribas domāt, ka tik dziļi tai drausmīgajā stāvoklī es vairs nenonākšu, jo es domāju un skatos uz lietām citādāk nekā toreiz + ir ļoti mainījušās un padziļinājušās attiecības ar vīru un tas ļoti, ļoti palīdz. mēs protam vairāk viens otru atbalstīt un dalīties problēmās, nevis vientuļi lekt katrs savā bezdibenī vai viens otra bezdibenī. kādu laiku neesmu bijusi pie terapeites, jo sākumā viņa aizbrauca atvaļinājumā un pēc tam man bija (un joprojām ir) beigusies nauda. lai gan godīgi sakot, tajā maģistra darba rakstīšanas posmā, es nejutu, ka terapija man baigi palīdzētu. man nepatīk kaut ko nožēlot, bet man ir žēl, ka es nemeklēju kaut kādu palīdzību psihiskās veselības jomā jau toreiz, tai 2012. gadā, kad jutos tik drausmīgi. protams, man vajadzēja atklāt c hep un to izārstēt, bet tas varbūt nebija īstais brīdis, jo tas ievērojami paildzināja manu atrašanos tai pelēkajā sūdā. katrā ziņā, liels paldies, cilvēkiem, kuri turpināja tajā laikā uzturēt ar mani kontaktus, lai gan es diezgan aktīvi izvairījos no kontaktiem + kad saņēmos uz tiem, nebiju tā pati patīkamākā kompānija.

tagad es tipa skaitos brīva - mani netur ne fiziska slimība, ne studijas, ne kas cits (tikai bailes). būtu tā kā laiks izdarīt kaut kādas izvēles un pieņemt kaut kādus lēmumus, mainīt darbu, stūrēt dzīvi tādā virzienā kā man interesē un kā gribētos dzīvot. bet tas ir drausmīgi biedējoši, tas spiediens liekas tik liels, ka gribas vienkārši sēdēt un spēlēt HOMM III (tas ir mans safe place, bet es saņēmos un pirms ~nedēļas izdzēsu to no datora). bet vismaz es nepakļāvos spiedienam (iekšējam un ārējam) stāties doktorantūrā, jo tad man atkal būtu kaut kāds aizbildinājums aiz kā slēpties un neko diži nemainīt apvienojumā ar bezgalīgu stresa avotu. ļoti gribētos, lai ir tāda nostiepta aukla, kā Sansusī skaņu takā, pie kuras, ejot pa dzīvi, varētu turēties.