Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
14.-Jul-2018 07:04 pm - padomju ekonomikas īsais kurss, jeb dzīves realitātes skola
Rakājos pa saviem arhīviem, pārskatot padomiskās bērnības atblāzmas, un piefiksēju, ka neesmu iegrāmatojis stāstu par to, kā es gatavojos dienestam padomju armijā, un pirmo reizi sastapos ar padomju ekonomiku visā tās būtībā.

Tas akurāt bija vai nu tālajā 1983, vai 1984. gadā, kur pierudens pusē – vēl bija gana silts, taču jau gaitas personības laušanas iestādē, tb skolā bija sākušās. Tas bija laiks, kad pamazām un nenovēršami tuvojās vidusskolas beigas, un tad 2 varianti: vai nu tu tiec augstskolā, vai "iesauc krievos", t.i. dienestā PSRS armijā. Nepazīstu nevienu, kurš būtu labprātīgi izvēlējies dienestu. Augstskolā tikušos armijā neņēma, taču pastāvēja risks, ka vari nesavākt vajadzīgo atzīmju līmeni un netikt iekšā studentu saimē. Bez tam arī kara komisariātam bija savs izpildes plāns (padomijā viss bija pēc plāna), un gados, kad šie juta, ka iesaucamo skaits sanāks tāds paknapāks, sāka iesaukšanas pavēstes izsūtīt tūdaļ pēc vidusskolas absolvēšanas apliecības saņemšanas datuma, kad uzņemšana augstskolās vēl nebija sākusies. Tā nu prātīgākie jeb bailīgākie par izvairīšanos no dienesta sāka domāt jau laikus.

sīkāk )
14.-Jul-2018 09:27 am - Iz noklausītas virtuves filosofu sarunas Runcī pie alus kausa
- Nu bet tu man paskaidro, kāpēc pēdējās desmitgadēs tā pieaudzis autistu skaits? Skaidrs, ka Makdonalda bulciņas un pārējā ķīmija pie vainas!
- Par reinkarnāciju zini?
- Zinu.
- Nu lūk cilvēku skaits tikai pieaug - No kaut kurienes tak jānāk tām dvēselēm, kas šajā pieaugumā iemiesojas, vai ne?
- Nu jā.
- Tad redzi, autisti ir cilvēkos iemiesojušās kaķu dvēseles.
1.-Jul-2018 01:50 pm - nekas nav mūžīgs, pat Gizas piramīdas lēnām drūp
Savulaik apbrīnā sēcu, sēžot Sablō (kvartāls Briselē) krodziņā La Kartchma, kurš pastāv nemainīgs jau 200 gadus, tik vien kā ūdensvads pievilkts un elektība. Lūk tur ko var runāt par "tradicionālo dzīvesveidu". Cerēju, ka pēc gadu desmitiem arī dievzemītē tas ritums nostabilizēsies un būs līdzīgs. Taču nu šķiet, vēl ilgi tā nebūs.

Uzzināju, ka tiek klapēts ciet mūžsenais (Latvijas mērogos) studentu KAC Runcis - dzīvs pagājušā gadsimta beigu juku laiku, tai skaitā Muļķu partijas dibināšanas liecinieks (pēc dibināšanas kongresa daļa biedru devās uz "Ala" - tas krogs jau sen kā aizklapēts, - bet daļa uz "Runci"). Šmucīgs, nu nekādi nepretendē uz restorāna statusu, prasts, taču mīļš. Vieta, kur viens var stūrī palasīt grāmatu, cits pie blakus galdiņa sist zoli, vēl cits pie letes sekot līdzi TV kaut kādām sporta aktivitātēm vai pļāpāt ar nejauši ieklīdušām jaunuvēm (ja to nav, tad ar bārmeni), vai arī ieķiķināt par VFF studentiem, kas ar alus kausiem rokā karsti spriež par to, vai ticēt Polockas hronikā minētajiem skaitļiem, vai nē. Nu kaut kas tāds, ko ar laiku varētu definēt kā "latviešu pabs".

Nu jau apmeklētāji sāka nākt otrajā paaudzē - 90. gadu dzērāju bērni izauguši. Bet še te Anniņ Vasarsvētki - ar augustu ciet!!! :(
19.-Maijs-2018 09:07 am - strādnieks
Звонок в цирк:

– Здравствуйте! Я говорящая лошадь, и я хочу у вас работать.
– Здравствуйте. А что вы умеете?

– Жонглировать, бл…ь!
... )
12.-Maijs-2018 10:25 am


Tālajā 1262. gadā Volīnijas kņazs Vasiļko (Василько Романович, 1203-1269) veica sirojumu lietuviešu zemēs, un netālu no Neblas pils pie kāda ezera sastapās ar skaitliski krietni mazāko vietējo lietuvju karadraudzi (kuru vadījis kāds novada vadonis, vārdā Kovdižads).

Kā jau tajos laikos, kad jājamzirgi bija retums un tos varēja atļauties tikai turīgākie karavīru kastas pārstāvji, abus karaspēkus pamatā veidoja kājnieki. Kauja sākās, izskrienot ierindas priekšā volīniešu lokšāvējiem un sākot apšaudīt pretinieku. Un te hronikas autors min ko tādu, kas viņam šķita pieminēšanas vērts: "Lietuvji atkāpās pie ezera un, ieraugot [iznākam lokšāvēju pulkus] notupās trijās rindās, pēc sava paraduma aizsedzoties ar vairogiem" (Литва же бяше стала при озерѣ, и видивше полкы, изрядишася, и сѣдоша во три ряды за щиты по своему норову).

T.i. taktikas paņēmiens visai skaidrs: būdami mazākumā, lietuvieši novietojas pie ezera, lai viņus nevarētu ielenkt; pirmās trīs rindas izveido blīvu vairogu sienu,aizsargājoties no pretinieka lokšāvējiem – pirmā rinda apsēžas zemē, lai tās vairogi balstītos ar malu zemē un sargātu kājas, otrā un trešā rindas notupjas uz viena ceļa, lai to vairogi aizsegtu jostas vietas un krūšu augstumu, bet trešās rindas vairogi – plecu un galvas līmeni. Tā kā šauts tiek no attāluma, bultām lidojot pa ballistisko trajektoriju no augšas uz leju, visticamāk, dziļāk esošie karavīri ar vairogiem sargāja galvas, izveidojot klasisku "bruņurupuci", tikai tupus (седоша). Pie tam hronikas autors uzsver, ka slāvi šādu aizsardzības taktiku nepielieto, bet tā esot tipisks "lietuvju paradums" (литовским норовом).

Via: Galīcijas-Volīnijas hronika (Галицько-Волинський лiтопис), kuru sarakstījis tuvs kņaza draugs, Vladimiras-Volīnijas bīskaps Eisignijs (Евсигний).
6.-Maijs-2018 04:33 pm - Valodas barjera - barjera karjerai, - jeb Алла, я в бар!
Tālajā 1788. gadā Sv. Romas imperators, Vācijas, Bohēmijas un Ungārijas karalis, Austrijas lielhercogs karalis, Jozefs II (1741-1790) nolēma izmantot situāciju, ka nav neviena spēcīga kaimiņa, kurš varētu iebilst pret spēku samēru pārkārtošanos Dienvidaustrumeiropā un mobilizēja 100 000 vīru lielu armiju, lai atņemtu Osmaņu impērijai Balkānus. Kara sākuma fāze solīja lielisku perspektīvu: karaspēks strauji virzījās uz priekšu, sīkajās avangarda vienību sadursmēs turki mūždien cieta sakāvi un bēga. Osmaņu impērija savāca 70 000 vīru lielu armiju – abas puses gatavojās izšķirošajai lielkaujai, kaut bija skaidrs, ka pie šāda spēku samēra turkiem nav ne mazāko cerību (Osmaņi sen vairs nebija tādi, kā savu varonīgo senču laikā).


... )
2.-Maijs-2018 08:32 am - No Zālīša memoranda 1918. gada 31. decembrī
"Grūtā brīdī, kad ienaidnieks sāka jau ielauzties Latvijas zemē, es biju spiests uzņemties Apsardzības ministra pienākumus un stāties pie Latvijas apsardzības organizēšanas. Ilga kara nomocīta un izpostīta tauta jau daudz bija zaudējusi no savas sajušanas un enerģijas. Vēl līdz galam neizbaudījusi Krievijas lielinieku badu un varmācību, rasdama tikai acumirkļa grūtumus pašu mājās, viena tautas daļa izturējās nogaidoši, vai arī, padodoties viltīgām mēlēm, kas nāca no izbadējušos bandu puses, apsmejot visas tautas gribu un intereses, stājās noziedzīgā draudzībā ar iebrucējiem (..)"

LVVA, 1468. f., 1. apr., 1. l., 20. lpp.
28.-Apr-2018 08:42 am - Valsts valodas centra pirmajām aktivitātēm nākamgad apritēs 100


Via: LVVA, P1 f., 10. apr., 1. l., 42. lpp.
23.-Mar-2018 08:25 am - Vācbaltieši - no vēstures izsvītrotie? // Domuzīme
"(..) Vācbaltieši nebija vācu nācijas diaspora, bet gan noteikta etniska grupa ar savu vēsturi, tradīcijām, izpratni, simboliem. Protams, migrācija šo grupu primāri saistīja ar vācu zemēm, un starp ieceļotājiem bija ļaudis, kas Baltijas vidē tā arī neiesakņojās. Ja mēģinām vilkt kādas paralēles, šodien ir apzīmējums «krievi», ar kuru reizēm ļoti plaši saprotam visus krievvalodīgos, kaut arī runa ir par vairākām grupām, kuru izcelsme, vēsturiskā saistība ar Baltiju un piederības izjūta tai katrā konkrētā gadījumā būtu jāanalizē dziļāk un niansētāk. (..)

Kopš tā brīža, kad latvieši sevi apzinājās kā kopu ar savu nacionālo identitāti, viņi sāka dzīvot savā atsevišķā informācijas telpā. Apmēram pusotru gadsimtu Latvijas teritorijā pastāvēja divas samērā nošķirtas informācijas telpas. Viens par otru neko negribēja zināt, neinteresējās vai ignorēja. (..)

vācbaltiešu elite šajos pāris gadsimtos lielā mērā bija tas elements, kas saturēja kopā ar valstu robežām sadalīto bijušās Livonijas telpu, un šīs kultūrtelpas vienotība bija viens no priekšnoteikumiem, lai šeit veidotos vienotais latviešu etnoss. (..)

Latviešu rakstītās kultūras vēstures, sevišķi iespiesto grāmatu, arī preses vēstures sākumu mēs atrodam tieši Baltijas vācu luterāņu mācītāju aktivitātēs, un tas ir t. s. apgaismības filantropisms, kas sākotnēji saistījās ar reliģiskām idejām, bet pakāpeniski pārauga plašākos apgaismojošos mērķos. Protams, līdzās elites misijai pastāv arī problēmas, kas saistītas ar sociālo kontroli. Atbalsis no šīs problemātikas varam saklausīt vēl 20. gs. 30. gadu beigās diskusijā starp Ludvigu Adamoviču un Heinrihu Šaudinu. Adamovičs rakstīja — jā, ir taisnība, ka Baltijas vācieši ir likuši pamatus latviešu izglītībai un kultūrai, bet latvieši par to nekad nav jutušies īpaši pateicīgi. (..)

Elite vispār ir konservatīvs elements, tā parasti nelabprāt reaģē uz jaunām situācijām, un vācbaltieši tolaik, visticamāk, palaida garām kādas iespējas ciešākai sadarbībai ar igauņiem un latviešiem, nepietiekami novērtēja, ka laiki ir mainījušies. (..)

savulaik ir nācies pētīt vācbaltiešu muižniecības politiku tautskolu jautājumos, un es varu apgalvot, ka tieši ar šīs elites atbildību un izpratni 19. gs. šeit tika likti pamati eiropeiskai izglītības sistēmai. (..)

1939. gadā daudzi no vācbaltiešu aizbraucējiem aiznesa līdzi domu, ka latvieši tā arī nav pratuši izveidot valsti, kurā var justies droši. (..)

jāsaka — mūsu kultūrā ir ļoti daudz savā pamatā vācbaltiska, ko mēs kā tādu neapzināmies. (..) Ikdienas ieražas — cik daudz ēdienu, kurus mēs pieskaitām latviešu virtuvei, ir vāciskas izcelsmes! Pildītās pankūkas ar gaļu — komm Morgen wieder! («Nāc rīt atkal» — tāpēc, ka tās otrajā dienā garšo tikpat labi); olā apcepta baltmaize — der arme Ritter («nabadzīgie bruņinieki», jo arī bruņiniekiem reiz pienāca posta laiki); Rosa Manna («debesmanna»), Schimmende Inseln («peldošās salas»), speķa pīrādziņi, «žagariņi» utt. Reiz ar studentiem mēģinājām aplūkot kulinārās tradīcijas gan Igaunijā, gan Latvijā, un sanāca, ka īsti latvisks ir varbūt vienīgi rupjmaizes kārtojums un pelēkie zirņi. Šo savstarpējo ietekmju jomu ar vācbaltiešiem latviešu vēsturnieki un kulturologi īpaši aktīvi diemžēl nav pētījuši."
20.-Mar-2018 10:50 am - Kūpinot rīta cigu aizdomājos...
Sakarā ar valsts 100gadi aizvien vairāk pasākumu ar atsauci uz pagātni. Tak mani mulsina, ka pat ja ko raksta par 19. gadsimtu, veido tematiskās izstādes, tad obligāti ilustrē ar seniem foto, kur redzami ļaudis tikai zemnieku apģērbā (t.s. tautastērpos). Man gan šķiet, ka, pirmkārt, arī zemnieki ikdienā tā nestaigāja, bet vilka ārā no lādēm tikai uz godiem (t.i. attēls neilustrē ikdienu nu nekādi), otrkārt, zemnieki bija tikai daļa no tā segmenta, kas saplūstot, izveidoja mūsdienu latviešu tautu. Man īsti nesaprotamu iemeslu dēļ (varu vien to skaidrot ar nacionālmarksistiski tautībniecisko tradīciju) citi tautas sociālie slāņi tiek ignorēti.

Nu tas ir tā, ka ja pēc gadiem divsimts, lai atspoguļotu latviešus 21. gs. sākumā, muzejos eksponēs un ilustrācijām izmantos tikai un vienīgi attēlus no Maskačkas, Zolitūdes vai Bolderājas iemītnieku godiem... nu tur adidas treniņbiksēs un lakkurpēs (ļoti smukās) un divlitrenēm rokā. Ar lepnumu.
This page was loaded Jul 16. 2018, 11:43 am GMT.