«Kad dzelzs tauta - krievi, - ieradās mūsu zemē [Aļaskā] ar kuģiem, kas bija daudz lielāki par kanoe laivām, viņiem bija ieroči, kas spļāva dūmus un dārdēja kā pērkons. Uz viņu kuģiem bija liels ierocis, kas meta dzelzs lodes, kas sašķaidīja koku stumbrus skaidās. Tik varena spēka priekšā Katljans, kisadu tlinkītu vadonis, samierinājās un atdeva atnācējiem visas kažokādas un zvērādas un visus vērtīgos īpašumus, ko tie prasīja.

Lai gan dzelzs tauta neaizgāja, starp tlinkītiem un bārdainajiem svešiniekiem vienu laiku bija miers. Tlinkiti mainīja zvērādas pret pērkona ieročiem un patronām un iemācījās ar šiem ieročiem nogalināt dzīvniekus.

( ... )

Kas tas par personāžu: melns, nekaunīgs alkoholiķis, skandēja rupju repu, uzskatīja, ka visa pasaule viņam parādā, visus strīdus risināja ar šaušanu? Nē, tas nav Džordžs Floids, kā kāds varētu padomāt, tas ir dižākais krievu dzejnieks:
1816. gads
– Puškins izsauca uz dueli savu tēvoci, huzāru rotmistru Pāvilu Hanibālu, jo tas ballē pārlieku daudz dejojis ar Lokašovas jaunkundzi, uz kuru metis acis pats Aleksandrs. Mierizlīgums: duelis atcelts.
1817. gads
- Puškinu izsauc uz dueli tā draugs, huzāru poručiks Pjotrs Kaverins, jo Puškins leibgvardes huzāriem veltījis ņirdzīgas dzejas rindas. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Pēc tam Puškins izsauca uz dueli Nikolaju Turgeņevu, kurš Aleksandra rīmes par valdību bija nosaucis par lētām, bet pašu autoru par liekēdi, kurš vispirms izdīc pabalstu, bet pēc tam gāna pabalsta devēju. Mierizlīgums: Puškins atvainojās, duelis atcelts.
( ... )

Runcis Rūsiņš apjucis sēdēja uz apsinigušā šķūnīša jumta. Oliņas sala, pēdas stinga, spalva stāvus, un acīs izmisums. Viņš izmisis kliedza pret debesīm: "Un kur? Kur pavasaris, es jums jautāju?! Cik var! Es vairs tā nevaru! Kas tad tā par valsti?! Levits un Kariņš! Kad būs pirmie sniegpulkstenīši, kad beidzot dzirdēšu putniņu čivināšanu? Kur? Kur tas viss ir? Es pat ne par atkusni! Sniegs! Visur tas sasodītais sniegs! Tā ir ņirgāšanās! Cilvēki saka, ka nāk pavasaris! Melo! Nekaunīgi melo! Esmu pārguris no šiem nebeidzamajiem meliem!"
Tikmēr cilvēki ar apbrīnu vēroja jauko, pūkaino radījumu un smaidot sacīja viens otram: "Ak, kā kliedz! Pavasari saodis. Kaķus nepiemānīsi, tie jūt, ka tuvojas!"

1918. gada 19. februārī Vidzemē sākās masveida vācbaltiešu aresti, pamatojoties tikai uz etnisko piederību, deportējamo sarakstos iekļaujot pat sirmgalvjus, sievietes un bērnus. Lēmumu deportēt vācbaltiešus kā "kontrrevolucionāru" grupu pieņēma t.s. "Iskolats" (Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja) 18. februāra sēdē.
Arestētajām personām vispirms atņēma naudu un vērtslietas, pēc tam ieslodzīja līdz brīdim, kad bija sakomplektēta lielāka arestēto grupa nosūtīšanai uz Valku, lai no tās pa dzelzceļu cauri Pleskavai nogādātu tālāk Iekškrievijā. Valkas dzelzceļa stacijā iedzīvotāju deportācijai bija norīkoti neapkurināmi preču vagoni. Arestu un izsūtīšanas laikā norisinājās arī vairākas cilvēku nošaušanas, kuru laikā nonāvēja vismaz 26 personas.
Vagoni nebija piemēroti cilvēku pārvadāšanai, turklāt tie bija tik pārpildīti, ka nebija iespējams apgulties. Naktis bija aukstas, taču vagonos gaiss ātri sasila. Dvašas garaiņi pie aukstajiem vagona griestiem kondensējās un pilēja uz braucēju galvām. Ernsts Hoiningens-Hīne savā dienasgrāmatā 1918. gada 19. februārī rakstīja: “Neko nezinājām par savas vardarbīgās arestēšanas iemesliem. [..] Ārā bija ap 25 grādu sals. Mūs ievietoja neapkurinātos preču vagonos, kuru grīdu klāja netīra ledus kārta. Arī sienas bija viscaur noklātas ledus kristāliem. Mums paveicās, ka varējām izmantot vagonā atstāto koka dēli par sēdekli. [..] Par gulēšanu nevarēja būt ne runas.” Lai novērstu mēģinājumus bēgt, sardze neļāva atvērt vagonu durvis pat gaisa apmaiņai. Arī apgāde ar pārtiku bija nepietiekama. Šādu apstākļu dēļ daudzi ceļā uz nometinājuma vietām saslima ar smagām saaukstēšanās slimībām un cieta no pilnīga totāla izsīkuma.
Deportētie no Rūjienas, Smiltenes un Alūksnes nonāca Maskavā, Butirkas cietumā, savukārt Cēsīs, Valmierā un Valkā apcietinātie nonāca Jekaterinburgas cietumā. Pēdējo stāvokli kaut nedaudz atviegloja tas, ka Petrogradā šim ešelonam bija pievienojušies Zviedrijas Sarkanā Krusta misijas pārstāvji, kas iespēju robežās rūpējās par arestēto apgādi ar pārtiku, zālēm, siltu apģērbu un segām.
Situāciju glāba Krievijas kapitulācija karā: 1918. gada 3. martā noslēgtā Brestļitovskas miera līguma 6. punkts noteica, ka Krievijai jāatbrīvo deportētie Igaunijas un Vidzemes iedzīvotāji un jāļauj tiem atgriezties mājās. Tomēr realitātē komunistu varas iestādes vēl ilgi lika tam dažādus šķēršļus.

Marksisma, tāpat kā citu egalitārisko teoriju utopiskums ir vēlme apgriezt no galvas uz kājām lietu dabisko kārtību, padarot par labākajiem sliktākos: “kurš bija nekas – kļūs par visu”. Sauklis ir absolūti bezjēdzīgs. Tas vienkārši nav iespējams: vietu "augšā" vienmēr ir maz, un, pat pilnīgi iznīcinot visu līdzšinējo politisko eliti, 99% "apakšējo" vienmēr paliks iepriekšējā kvalitātē. Savukārt, mākslīgi virzot pie varas sliktākos (tos, kuri nespēj saviem spēkiem sasniegt šo statusu), šādu cilvēku vadība nevar būt efektīva. Viņu bērni, kas būs izauguši jau “augšā” un zināmā mērā “kulturizējušies”, protams, būs rīcībspējīgāki, bet mazbērni – vēl jo vairāk. Bet tad tos atkal vajadzēs aizstāt ar tiem “kas nav nekas”, lai saglabātu principu. Jā, lai panāktu kādu nebūt rotāciju, ir izdomāta demokrātija, kas tikai pierāda tās utopiskumu: pirmā demokrātiski ievēlētā vadītāju paaudze ir dumja un funkcionē slikti, tad parādās "profesionāli" politiķi, vēl pēc tam politiķu "dinastijas". Dabisks/normāls sociālais "isteblišments" vienmēr iedzimts.

Viens no lielākajiem zobenvaļu (Orcinus orca) jeb plēsoņdelfīnu populācijas apdraudējumiem ir pārlieku liela bērnu aprūpe. Proti, mātes sevi visu velta dēlu aprūpei, un turpina par tiem gādāt arī tad, kad tie jau pieauguši, pašas atsakoties pāroties un turpināt populāciju (par meitām šādas rūpes nav - tās kā pieaug, sāk savu dzīvi).

Costly lifetime maternal investment in killer whales: https://www.cell.com/current-biology/fulltext/S0960-9822(22)01994-7?

"Nekas no tā, ko jūs te mācīsieties, jums dzīvē nebūs vajadzīgs ne mazākajā mērā, taču ielāgojiet lūk ko: ja jūs cītīgi un jēgpilni studēsiet, jūs ar laiku spēsiet noteikt, kad cilvēks runā muļķības, un tas, manuprāt, ir galvenais, ja ne vienīgais, izglītības mērķis."
No Džona Aleksandra Smita (John Alexander Smith; 1863-1939) uzrunas Oksfordas universitātes pirmkursniekiem pirms 100 gadiem.

Carl T. Bergstrom, “Calling Bullshit: The Art of Skepticism in a Data-Driven World”

Par “Meduza” vakardienas rakstu "Что происходит на фронте в конце года?" viens no intervētajiem Igors Kurtukovs savā blogā šķendējas: "Man bija: Augustā amerikāņi uz Ukrainu nosūtīja 150 000 šāviņus vien, bet visu bruņojumu un karamateriālus par $2,3 miljardiem. Septembrī mēs redzējām Ukrainas ofensīvu. Kopš tā laika šādu "treknu" amerikāņu palīdzības mēnešu nav bijis. Savukārt “Meduza” publicē: Augustā amerikāņi uz Ukrainu nosūtīja 300 000 šāviņus vien, bet visu bruņojumu un karamateriālus - par trim miljardiem dolāru. [Pēc mēneša] septembrī mēs redzējām Ukrainas ofensīvu. Kopš tā laika šādu “treknu” amerikāņu palīdzības mēnešu nav bijis."

Tālāk žurnālisti optimistiski vēsta, ka "Rietumvalstis solījušas turpināt militārās palīdzības piegādes Ukrainai 2023. gadā - ASV tai jau paredzējušas 45 miljardus dolāru". Bet ja dodamies uz doto atsauci un palūkojam oriģinālu, tad tur lasām: " ASV Senāts apstiprinājis nākamā gada budžetu, kurā paredzēti arī 45 miljardi dolāru situācijai ar karu Ukrainā". Proti, nauda ne tikai ne militāriem mērķiem, bet pat ne obligāti Ukrainai, bet gan ar "situāciju" saistītajiem izdevumiem. Militārie izdevumi šajā summā ir $28,4 miljardi. Un cik no tā visa iegūs Ukraina? Tai tiek SOLĪTI $9 miljardi USAI programmā (no tiem jau saņemti $1,25 miljardi). Visu pārējo naudu dabūs... ASV. $11,88 miljardi segs PDA programmā jau prom atdotos karamateriālus, savukārt $7 miljardus saņems ASV spēku Eiropas grupējums. Ja nerok nopietni, šajā skaitļu kaleidoskopā pats vells kaklu lauzīs.

Pat oficiālajām preses relīzēm īsti nevar ticēt - jāiedziļinās, - tad ko nu tur žurnālistiem pārmest. Piemēram, savos paziņojumos Pentagons min tikai kopējos palīdzības skaitļus Ukrainai, neprecizējot, kas no tā ir tiešā palīdzība, bet kas ir kontrakti ar pašmāju ražotājiem vai pat administratīvie izdevumi. Tā no kara sākuma Ukrainai piešķirtais atbalsts pa PDA programmas līniju (t.i., reālie karamateriāli, kas nebūt visi nav bruņojums) ir $12,7 miljardi. Savukārt paziņojumā presei tiek minēti $21,2 miljardi - tam pieskaitot solīto USAI programmā ($3 miljardu liels pasūtījums ASV ieroču ražotājiem, kas Ukrainā nonāks tikai pēc kontraktu izpildes) un valsts departamenta piešķirto finansējumu FMF programmas ietvaros. Turklāt no solītās kontraktu palīdzības līgumi ar ražotājiem noslēgti tikai par $2,7 miljardiem (pārējie līgumi ir izstrādes procesā).

Jo vairāk iedziļinās, jo vairāk sāk šķist, ka ASV militārā palīdzība ir visai butaforiska. Ko redzam arī karadarbības zonā: joprojām ~90% Ukrainas spēku bruņojuma ir PSRS mantojums, un tikai 10% ir Rietumu dotā palīdzība. Ja procenti būtu otrādi, karš jau būtu beidzies.

Pirmo reizi izglītībā valsts centralizētais eksāmens (VCE) parādījās Francijā 1960 gadu vidū. Proti, pēc dekolonizācijas daudzi bijušo koloniju iedzīvotāji nevis vēlējās realizēt valstsgribu un būvēt savu nacionālo laimes zemi, bet gan masveidā devās uz bijušo metropoli. Gūzma imigrantu bērnu, kuri vēlējās visu, tikai ne mācīties, pārpildīja valsts skolas un radās dilemma, proti, vai nu izlaist no skolām masu jauniešu ar apliecību par skolas apmeklēšanu, vai samazināt pamatizglītības standarta prasības. Izvēlējās otro, t.i. maksimāli novienkāršot gala eksāmenu sistēmu. Jauno sistēmu veidoja testu virkne, kas ļāva valsts centralizēto eksāmenu nokārtot sekmīgi, pat nezinot vielu, bet nejauši uzminot nepieciešamo procentu pareizo atbilžu. Diemžēl autohtonie franči, kas pieraduši dumpoties un iziet ielās arī mazāku iemeslu dēļ, izgāja ielās, pieprasot saviem bērniem izglītību, nevis papīru, tāpēc pēc trim gadiem VCE atcēla.

Toties to par labu atzina ASV, kur izsenis bija problēmas ar zināmas iedzīvotāju daļas kaut minimālu izglītošanu. Tēma plaši apspēlēta literatūrā un kino - gandrīz ikviens redzējis kaut fragmentus no Holivudas B kategorijas filmām, kur skolēni danco pa galdiem un met ar krēsliem skolotājam (viena no pirmajām Čaka Norisa kinolomām ir, kur viņš ierodas kā jaunais skolotājs "tautas" skolā, jo tikai karatē čempions ar to bandarlogu bandu var tikt galā). VCE attaisnoja sevi gan finansiālajā ziņā, gan nodrošinot formālo izglītību, un sistēma nostiprinājās. Tie, kas vaimanāja, ka šāda pieeja aptur loģiskās un kritiskās domāšanas, kā arī jaunrades attīstību jauniešos, orientējot tos tikai uz mehāniskām atbildēm, tie varēja savas atvases sūtīt privātskolās, vai meklēt skolu, kur konkrētā štata valdība devusi lielāku brīvību muļķu atsijāšanai (un tās patiesi ir kvalitatīvas skolas). Attiecīgi, universitātes šī centralizētā testu eksāmena rezultātus vispār neņem vērā, bet raugās, kādas bijušas atzīmes vidusskolā visos gados.

Aber tā kā ASV ir paraugs it daudziem, uz VCE sāka masveidā pāriet trešās pasaules valstis, kurās problēma ar kaut cik kvalitatīvas masu izglītības nodrošināšanu bija neatrisināma. Tālākais ceļš ir VCE uzlabošana, mazinot testa daļu un palielinot domājamo daļu, taču nepārspīlējot - lai vilks paēdis, kaza dzīva, un ganiņam kapakmens. Bet labai izglītībai... tai, sāk šķist, pēc kāda laika būs vien privātskolas, kur jāmācās, nevis testiņus jākārto.

Bet var jau būt, ka no tā nekā nesaprotu un kļūdos.