Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
2.-Dec-2016 08:10 am - par trendu mākslā un kultūrā
Godīgi atzīstu, ka no mūsdienu mākslas un kultūras nekā nesaprotu. Gluži vienkārši tāpēc, ka nesaprotu.

Nu piemēram, ja pirms gadiem (daudziem) mēs ar kursabiedriem no kroga rōzā nokrāsotā ķerrā stūmām tikpat iereibušas kursabiedrenes uz Ķīpenes kojām, tad paši to uzskatījām tikai un vienīgi par studentisku jautrošanos. Šodien, ja ķerras stūmējs tā biežāk Ozirisā kafiju dzer, tādas zirgošanās organizēšanai pat dabūtu KKF grantu un kritiķu atsauksmes par "spožu performanci". Dēvējiet to par mākslu, bet es savā lauķa prastumā tajā saskatu tikai zirgošanos (pie tam ne visai interesantu neiesaistītajiem).

Tā subjektīvi šķiet, ka ir sasniegts zināms slieksnis un viss ir iebremzējies un iestājusies zināma stagnācija: nekas jauns netop, un uz rokas pirkstiem zemē, kur katrs otrais uzskata sevi par kultūras dzīves sastāvdaļu, var ko interesantu sastapt. Vairums spēj tikai taisīt rimeikus par jau bijušo (praktiski jebkurā izstādē var staigāt un ar pirkstu bakstīt: to poļi taisīja 1975. gadā, bet tas bija populārs Francijā 1980. gadā, bet šitais autors, pirms uzsākt darbu, krietni papētījis 69. gada Mehiko biennāles katalogu). Tad nu nekas cits neatliek, kā ļauties šī brīža trendam "provocēt" un "pārsteigt" (iesaku pievērst uzmanību šai diagnozei izstāžu anotācijās: ja kritiķi ko saka par "provokatīvo mākslinieku", tātad kārtējais šokētājs... Un ne ar jaunu stilu, spožām prasmēm un tehniku - jo to vienkārši nav, - bet kakājot uz skatuves, sitot krustā beigtas žurkas, ieliekot dīvānā skeletu un izstādot, vai augstajā modē par modeļiem slimus cilvēkus izvēloties.

Jo izpausties autoram gribas, talanta radīt ko nebijušu pietrūkst, bet uz rūpnīcu iet par virpotāju nepavisam negribas. Tas ir normāli. Šādi stagnācijas periodi cilvēces vēsturē bijuši cik uztiet. Pastagnē kādu gadsimtu un nāk kāds ģēnijs, kas atrauj korķi vaļā.

P.S. Mazliet apskaužu tos, kas tajā visā ko burvīgu saskata, un kurus šī brīža mākslas avangards priecē. Kā jau norādīju, nekā no mākslas un kultūras nesaprotu, t.i., kam lemts rāpot, tas nespēj lidot.
1.-Dec-2016 10:52 am - 2 urbānā leģenda par kīnō taisīšanu
Tālajā 1981. gadā nu jau sen aizsaulē aizgājusī Rīgas kinostudija filmēja savu pirmo nopietno TV seriālu "Ilgais ceļš kāpās". Nu un, ja nemaldos, 4. sērijā, bija ainas, kur Vācijas armija, skanot pūtēju orķestra maršam, zābakus rībinot soļo pa Vecrīgas bruģi. Filmēšana notikusi pie Sv. Pētera baznīcas.



Tā nu soļo "vācu zaldāti", zilpelēkajās uniformās, spožām pogām un ķiverēm, kameras dūc, orķestris spēlē - viss notiek, - te piepeši vienā no ēkām, kas blakus tagadējam Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejam, atveras jumta mansarda lodziņš, pa to izsvempjas vecs, vecs večukiņš, paltu galvu kā pieneņpūku, izstiepj uz ielas pusi rokā mazu sarkanbaltsarkanu karodziņu un kliedz, cik nu trīsošā balstiņa ļauj: "Es zināju, ka jūs atnāksiet! Es zināju!!!"

Filmēšana paralizēta, skatītāji, kā mūsdienās mēdz teikt, "šokā", uzreiz pāris vīri pelēkos vadmalas svārkos metas iekšā mājā un jau pēc pāris minūtēm vācu armijas sveicēju ievelk atpakaļ tā miteklī. Kā viss beidzās, nav zināms, taču tā kā tas bija 1981., nevis 1951. gads, ceru, ka aprobežojās ar to, ka atņēma karodziņu, vecos "Tēvijas" numurus, norāja un vecīti palaida, lai dzīvo atlikušos gadus mierā.

P.S.
Stāstīja man to viens kamrāds, kurš, dzīvotams Audēju ielā, kā puika tur grozījās, ar lielu interesi vērodams, kā notiek kīnō filmēšana.
1.-Dec-2016 10:43 am - 1 urbānā leģenda par kīnō taisīšanu
Tālajā 1969. gadā filmēja "Pie bagātās kundzes" par dzīvi 1920. gadu otrajā pusē – Lielajā depresijā. Pienāca brīdis, kad jāfilmē scēnu, kurā galvenie varoņi pērk meičai kurpītes. Tā kā tajos laikos paviljonos filmēja maz, priekšroku deva darbam dabā, tad nu sarunāja Vecrīgā apavu veikalu, kuru dekoratori pārveidoja līdzīgu 1. republikas laika veikaliem, salika skatlogā apavus, cenas latos.



Ierodas kinošņiki no rīta filmēt, bet tur pie veikala kareivīgu sievišķu rinda pa 4 kvartāliem – deficīts veikalā "izmests"!!! Bezmaz jāsauc miliciju (tā laika policijas nosaukums), lai padomju sievišķiem iestāstītu, ka viss domāts tikai lai atainotu "pūstošo kapitālismu", nevis lai padomju sievietes tiktu pie sapņu kurpītēm.
29.-Nov-2016 08:27 am - Mazliet par kuģu būvi
"Troņu spēlēs" Dzelzs salu tronī uzkāpušais Grendžoja tēvocis postulēja, ka uzbūvēšot 1000 kuģus, lai palīdzētu Deinarīsai Vētrādzimušajai pārcelt karaspēku un iekarot Vesterosas troni.
No Martina rakstītā mēs zinām, ka Dzelzs salu arhipelāgu veido 7 lielas salas un birumiņš mazāku. Paikā mežu sen vairs nav, mazliet meža palicis Lielajā Vīkā. Savukārt seriālā redzamie kuģi pēc savas tonnāžas atbilst Eiropā XVI gs. būvētajiem lielajiem kuģiem, tāpēc ņemsim par pamatu angļu galeonu "Revenge".
Tā bija viena no lielākajām sava laika galeonām, kuras būvei izmantoja 2000 koku stumbrus, tāpēc pieņemam, ka būvēs mazākus kuģus – katra kuģa būvei aizies vidēji 1500 koku stumbru, t.i. 1 500 000 koku, kas dabā aug mežā, kura platība ir kā minimums 370 ha (3,7 km2).
Par Lielās Vīkas salu no Martina mēs zinām, ka tā ir tik liela, ka no vienas sētas var neredzēt otru. Ērtības labad (lai vieglāk rēķināt) pieņemot, ka salai ir kvadrāta forma, kur viena mala būs labi ja 15-20 km, tātad pat pie visoptimistiskākajiem aprēķiniem sanāk 400 km2, jeb 40 000 ha. Tā kā zinām, ka Lielajā Vīkā "šur tur" vēl ir saglabājies mežs, acīmredzot 1000 kuģu korpusus būs iespējams uzbūvēt. Tak salas būs izcirstas tukšas un nākotnē par mīklas rullim koksni nāksies iepirkt.
Tad nepieciešamas kaņepes. "Revenge" būvei bija nepieciešamas 40 t kaņepju. Ne pīpēšanai, bet virvēm un drīvēšanai. Tātad 1000 kuģiem aizies, noapaļojot, 40 000 t kaņepju (kaut korpusi mazāki, uz takelāžu daudz neietaupīsi). Tādu apjomu var ievākt no 175 ha kaņepāju sējumiem, pie nosacījuma, ka labi laika apstākļi, auglīga zeme, t.i. laba raža. Kur dzelzsvēderiem ņemt tādu kaņepāju apjomu? Tikai viens variants: iemainīt pret alvu un svinu, kā uz salām netrūkst. Kur? Variants viens: Bravosā. Karaļa osta no tāda kaņepāju apjoma nešķirsies, bet ziemeļi izpostīti (bez tam tur neko diži tās kaņepes neaug).
Tad nepieciešami lini. "Revenge" burām iztērēja 50 t linu aduma. T.i. nepieciešami aptuveni 40 ha un labi noorganizēts manufaktūru tīkls. Ja palasām Martina doto Dzelzs salu klimata aprakstu, secinām, ka tur linus neaudzēja. Neaudzēja arī kokvilnu. Tātad to visu jāimportē. Taču pat ezītim skaidrs, ka ja Dzelzs salās iepērk tādus apjomus stratēģisko materiālu, briest kaut kas grandiozs, tātad Vesterosa kā iepirkuma avots atkrīt un paliek Bravosa, kur, sajūtot izmaiņu vējus, cenas kāpj ne dienām, bet stundām. Tātad vienīgās eksporta preces - alvas un svina, - ieguves apjomus jāpalielina jau rūpnieciskos apjomos, jo to cena pasaules tirgū krīt, bet nepieciešamais apjoms pieaug. Un tas viss, neskatot provīzijas krājumus (nepieciešamā līdzi ņemamā pārtikas apjoma pat komandām nav – jākupina, jākonservē, jāžāvē, jāgādā) un pat ar ekipāžu nokomplektēšanu būs grūtības jo, kaut Dzelzs salu iedzīvotāju lielākā daļa ir jūrnieki, tāda apjoma flotes tur nekad nav bijis, un lielākā daļa iedzīvotāju tomēr iz zvejnieki, nevis vikingi. Nāksies nolīgt jūrniekus arī brīvpilsētās. Saglabāt noslēpumā šāda apjoma projektu neizdosies nu nekādi.
Vārdu sakot, ir par ko galvu palauzīt...
28.-Nov-2016 07:01 pm - Par šausmīgajām baltiešu vēlmēm 1919. gada ziemā – izaicinājums demokrātijai!
"Libausche Zeitung" sestdienas numurā nodrukāts raksts, kuru nevaram citādi nosaukt, kā par izaicinājumu Latvijas demokrātijai. Raksts adresēts Latvijas Pagaidu Valdībai un viņu iesnieguši kāda Liepājā nodibināta "Baltijas nacionālā komiteja", kura sastādījusies te pēc Rīgas ieņemšanas, lai runātu visu Baltijas vāciešu vārdā. (..) Pagaidu Valdībai neesot visu iedzīvotāju šķiru uzticības, viņa arī nevarot sekmīgi cīnīties pret komunismu, nevarot izpildīt likumības un kārtības sarga vietu, nevarotnokārtot finanšu lietas utt. Vācieši gan neesot pielaisti Pagaidu Valdībā uz viņu priekšā likto noteikumu pamata, bet viņi tomēr ziedojuši savu mantu un dzīvību dzimtenes aizstāvēšanai. Tik tad būšot nodrošināta veseliga dzimtenes politika un saimnieciska attīstība, ja visi valsts spēki apvienošoties. Uz šo uzskatu pamata minētā Baltijas nacionālā komiteja21. janvārī iesniegusi Pagaidu Valdībai savas minimālprasības, bet atbildi vēl neesot saņēmuši. Tādēļ viņi savas prasības atkārtojot un prasot Valdības atbildi. Kaut arī zemes likteni izšķiršot miera konference, bet viņu patriotiskais pienākums esot aizrādīt, ka jau tagad zemi glābt varot tikai tāda valdība, kura sastādīta no visām valsts iedzīvotāju grupām. Baltieši vaicā, vai Valdība gribot uz viņu iesniegto minimālprasību pamata iesākt sarunas par koalīcijas valdības dibināšanu.
Vācu prasības ir šādas:
"1. Visu tautību un ticību vienlīdzība likuma priekšā.
2. Personas neaizskaramība par viņu politisko pārliecību. Politiskie noziegumi jāiztiesā kārtējās tiesās.
3. Ticības brīvība.
4. Plaša slimo, invalīdu un bezdarba strādnieku apgādība. Sociāli-progresīvas darba tiesas radīšana.
5. Sīk- un mazgruntniecības veicināšana, dibinot zemes fondu.
6. Fizisko un juridisko personu īpašuma neaizskaramība. Atsavināšana atļauta tikai vispārības interesēs pret pilnu atlīdzību.
7. Biedrošanās, sapulču un preses brīvība.
8. Privāto un legāli-tiesisko korporāciju, biedrību, kredītiestāžu un iekārtojumu neaizskarama pastāvēšana.
9. Tirdzniecības un rūpniecības brīvība. Brīvostu politika Baltijas ostās.
10. Skolu un baznīcas autonomija vāciešiem.
11. Latviešu un vācu valodu vienādas tiesības visās valsts un komunāliestādēs un tiesās.
12. Valsts un komūnu ierēdņi jāpieņem bez tauitību un partiju piederības, skatoties tikai uz viņu darba spējām.
13. Zemessargos jābūt nacionālām vienībām. Zemes aizstāvētājiem jādod iespēja dabūt zemi.
14. Tautas priekšstāvniecība jārada likumīgās vēlēšanās, pie kam visām iedzīvotāju grupām jādod attiecīga priekšstāvniecība."
(..)"

Citēts no: Ko baltieši grib? // Latvijas Sargs. Nr.30., 24.02.1919.
26.-Nov-2016 02:37 pm - Baltijas vāciešu jauna orientācija?
Berlīnē iznākošais vācu laikraksts "Baltische Blätter", kurš vispār izturas pret Latviju ļoti lojāli, ievietojis savā 26. augusta numurā Konradina fon Bistrama garāku vēstuli. (..) iepazīsimies ar viņa vēstuli, galvenos viņas vilcienos.

"Baltiešu attiecības pret savu dzimteni un tā tad arī pret šīs dzimtenes citām tautām taču līdz šim bija gluži aplamas, un tām bija jābūt aplamām, jo mēs, baltieši, gribējām justies sevi vairāk par vāciešiem, nekā par baltiešiem, kas sevišķi parādījās kara laikā, kad mūsu patmīlībai, saprotams, stipri glaimoja tā sajūta, arī piederēt pie tiem vāciem, kuri likās ņemam virsroku pār veselu bruņotu pasauli un atņemama Anglijai viņas kundzību pār pasauli.
Bet tagad, pēc četru gadu cīņas un apžilbinošiem panākumiem, Vācija ir sabrukusi un Vācijā jau sāk meklēt pēc šī sabrukuma cēloņiem un sāk atzīt, ka tomēr daudz kas un ļoti daudz nepareiza bija šai zemē ar visu viņas vispārējo lielo strādīgumu, centību, laicīgo labklājību, ārējo varu un spožumu.
Vai mums, baltiešiem, nederētu arī tam sekot? Vai mums nevajadzētu arī mosties no mūsu "vācu sapņa", kuru mēs trīs gadus ilgi, tik stipri un saldi sapņojām, un sākt atzīt, ka mēs esam baltieši un nevis vācieši, kā prūši, sakši, bavārieši utt., bet baltieši, t.i. kopš gadu simteņiem iedzimti agrāko Krievijas guberņu Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas un tagadējo Latvijas un Igaunijas brīvo republiku pilsoņi?
Daudzus manus tautiešus šis mans apgalvojums dziļi sadusmos un ar lielu sašutumu viņi to atraidīs un aizrādīs, ka viņi vāciski jūt un domā, īsi sakot – pilnīgi jūtas par vāciešiem, kas sevišķi kara laikā tik skaidri bijis redzams.
Pret stipru pārliecību nevajag karot, bet to vajag cienīt, un tie mani tautieši, kuri pilnīgi sevi par vāciem sajūt, tiešām tādi arī ir, bet nav baltieši, un viņiem arī vajaga palikt Vācijā, vai arī pēc iespējas drīz izceļot uz Vāciju un palikt par Vācijas pavalstniekiem, jo Vācija ir viņu tēvija, bet ne tagadējā Latvija, ne mūsu baltiskā dzimtene, kurā viņi tomēr taču būs un paliks svešinieki un radīs tikai jaunas rīvēšanās, jaunus konfliktus, jaunas cīņas, naidu un neuzticību bez gala.
Bet tie mani tautieši, kuri jau agrāki vai arī tagad tikai, Vācijā dzīvodami, ir mācījušies saprast un sajust dziļo starpību starp mūsu baltiešu (vienas rindas teksts zudis: nekvalitatīvs skanējums) pārliecināti, ka viņi ir paši sevi maldinājuši un ir it kā atavismam krituši par upuri, jo mūsu senči tiešām ir 700 gadus atpakaļ no Vācijas cēlušies.
Priekš 700 gadiem mūsu senči tiešām bija vācieši, lībekieši, brēmenieši, vestfālieši, meklenburgieši, švābi u.c., bet domāt tāpēc, ka mēs arī tagad esam vācieši, ir maldīšanās, kura ir mūs jau novedusi pie dažām nelaimīgām kļūdām mūsu ārējā un iekšējā politikā un kurai mums arī jāpateicas par to, ka mūsu dzimtenes citu tautu locekļi uz mums sāka skatīties arvien ar lielāku neuzticību un augošu naidu un mūs, baltiešus, tagad gribētu izraidīt no mūsu dzimtenes kā nodevējus un zemes ienaidniekus – un ar pilnu tiesību, ja mēs jūtamies par vāciem, bet ar lielu netaisnību, ja mēs jūtamies par baltiešiem, kuri palīdzēja aizstāvēt savu dzimteni pret lieliniekiem un arī turpmāk grib pierādīt un pierādīs, ka viņi ri savas dzimtenes dēli, ir baltieši, bet nevis vācieši.
Mūs, baltiešus, no vāciešiem šķir gadu simteņiem ilga attīstība un tikpat aplami ir apgalvot, ka mēs, baltieši, tomēr esam vācieši; kā būtu amerikāņus devēt par angļiem, starp kuriem arī ir liela radniecība.
Bet ja mēs, baltieši, saprotam un atzīstam, ka mums sen jau vairs nav tiesības ieskatīt sevi par vāciem, tad mūsu attiecības ar citām tautām mūsu dzimtenē arī drīz vien paliks normālas, jo tad mēs arī atzīsim, ka mums ir daudz vairāk kopīgu interešu un savstarpīgu sakaru ar katru latviešu zemnieku, ar katru latviešu strādnieku, ar katru latviešu inteliģentu, nekā ar vāciešiem."

Baltijas vāciešu jauna orientācija? // Latvijas Sargs., Nr.203., 08.09.1920., 1. lpp.
25.-Nov-2016 08:54 pm - Igauņu izturēšanās pret latviešu bēgļiem
Igauņu izturēšanās pret latviešu bēgļiem.
(iesūtīts)
Par igauņu izturēšanos pret latviešu bēgļiem, kuri atgriezušies caur Igauniju uz Latviju, presē līdz šim vēl nav rakstīts, bet tautā, kara iestādēs utt. daudz kas par to jau zināms, ka igauņi nelaiž nevienu latvieti cauri.
Gribu kā piemēru pievest gadījienu par savu ceļošanu.
Nodzīvoju vairākus gadus Maskavā. Nevarēdams sagaidīt komunistu valdības izbeigšanos un neizturot turienes apstākļus, nodomāju doties uz Latviju caur Igauniju. (..) tādēļ ka igauņi noslēguši mieru ar Krieviju un tādēļ domājams, vieglāka frontes pāriešana, turpretim latviešu frontē notiek kaujas. Nobraucis līdz Pleskavai, devos uz Igaunijas fronti un samērā diezgan viegli iekļuvu Igaunijā. Netālu priekš Verro stacijas tiku aizturēts un tā kā pēc saviem dokumentiem biju no Krievijas, tiku arestēts; visa nauda un bagāža atņemta un pats ievietots krātiņā pie štāba Pečoros.
Pie izmeklēšanas dabūju redzēt un dzirdēt, ka no kaut kādām draudzīgām attiecībām ar Latviju neesot ne vēsts un ka neesot ne mazākās cerības tikt caur Valku uz Rīgu. Pēc 5 dienām man paziņoja, ka pēc likuma neesot tiesības neviena latvieša laist cauri un tāpat uz likuma pamatu mana nauda konfiscēta. Prombraukdams no Maskavas, pārdevu visu savu iekārtu un drēbes, tā ka man bija klāt ap 20,000 rbl. domes un cara naudas. Ka šeit nav darīšana ar likumu, bet gan ar piesavināšanos, par to daudz jau dzirdēju Igaunijā, redzēju no tā, ka 10,000 rbl. domes naudas man atdeva atpakaļ, turpretim 6,000 rbl. cara naudas (500 rbl. gabalos) paturēja. Pie visas šīs lietas tas galvenais bija atpakaļ sūtīšana uz Krieviju. Apmēram 80 verstis bija jānoiet kājām zaldātu pavadībā (tas bija apm. marta mēn. vidū), tad pāri Pleskavas ezeram un ezera vidū mani zaldāti atlaida uz Krieviju... Ievērojot silto laiku, ledus bija apklāts ar ūdeni, izgāzos ledum cauri un tikko nenoslīku. Šeit redzama nežēlīga latviešu pazemošana, jo viņi taču varēja līdz krievu robežām nosūtīt pa zemes ceļu vai ar vilcienu. Par līdzīgiem gadījumiem daudz esmu dzirdējis arī no citiem.
O.K.

Igauņu izturēšanās pret latviešu bēgļiem. // Latvijas Sargs. Nr.143., 30.06.1920.
25.-Nov-2016 07:51 pm - Valsts un tēvijas nodevēji
Kad filmēs turpinājumu kinofilmai "Rūdolfa mantojums", kā reizi šis Virzas raksts varētu būt scenārija pamatā:

"Valsts un tēvijas nodevēji.

Kamēr armija neatkāpjas un cīnas, vezdama pārdabīgas kaujas ar Latvijas ienaidniekiem, un izpelnīdamās lielo valstu apbrīnošanu, cer, galu galā, piespiest pie zemes visus savus pretiniekus, dziļā aizmugurē atņirdz zobus un taisās izraut pamatu zem kājām visiem mūsu ieguvumiem visnekrietnākā nodevība. Tie ir latvieši, pret kuriem ir vērstas šīs rindas. Tie ir lauku saimnieki, ne visi, bet lielākā daļa no viņiem, kuri būdami zemes īpašnieki, kuru rokās visas pārtikas vielas un, kopā ar to, nostāda bada stāvoklī Latvijas pilsētas un visus tos, kuriem nav tā laime būt par māju īpašniekiem. Re, viņi ir gatavi visu pārdot – gaļu, miltus, kartupeļus, bet ne tikai par to naudu, kuru izlaidusi mūsu valdība, bet par to, ko aizstāv Bermonts, fon der Golcs, Kolčaks un Deņikins, par krievu naudu. Kad pret Rīgu tika sagatavots Bermonta uzbrukums, lai diskreditētu Latvijas valsti un viņas valdību, spekulanti beidza pārdot preces par Latvijas naudu. Ieslodzīšana cietumā uz sešiem mēnešiem, izsūtīšana pār fronti, ārpus Latvijas robežām, nāves soda daudzi panāca to, ka pāris dienās agrākais stāvoklis nostājas atkal savās robežās un tiesībās.
Tagad Bermonts daudzas pašos Rīgas vārtos un, lūk, lai viņam palīdzētu, lai vācu baroni un krievu ierēdņi atkal varētu uzsēsties uz nelaimīgās tautas pleciem, lauku saimnieki, tie, kuru rokās atrodas visa šīs vasaras lielā raža, liedzas ņemt Latvijas naudu. Viss Latvijas valsts mehānisms, strādnieki, pilsētu un lauku inteliģence, tie, kuri saņem savu algu Latvijas naudā, tiek nostādīti bezizejas stāvoklī. Un kamdēļ? Tamdēļ, ka zemes īpašniekiem ir nepatīkama neatkarīga Latvija, viņi netic tai un viņu acīs Latvijas valsts nauda ir tas pats, kas "kerenkas".
Nava vairs riebīgāka stāvokļa par šo, uz kādu ir nostājušies šie cilvēki. Armija cīnas uz dzīvību un nāvi, neapģērbta, aukstumā un tumsā, bet viņi ņem visu iespēju valstij viņai palīdzēt. Ierāvušies savu kažoku apkaklēs, viņi smejas par līķiem un asinīm, par veselas tautas varonīgu ideālismu.
Kad izgājušo gadu bruka Vidzemē lielinieki, tie bija tie paši saimnieki, kuri palika kurli pret visiem valdības uzsaukumiem. Nāca lielinieku terors, landesvēra briesmu darbi, bet rindas, kuras es rakstīju pirms lielinieku iebrukuma, vēl nava zaudējušas savu nozīmi.

Un smagie zemnieki, kas visus šitos gadus,
Nav karu jutuši, ne bēgšanu, ne badus,
Tiem sejā vienaldzīgā staro vienāds prieks,
Vai zemē tatārs, krievs vai vāciets valdnieks.
Ja pārdot, neatstājot savus kaktus siltus,
Var, simtkārtīgi pelnot, gaļu, graudus, miltus.
Ja sevī pilsonis to svešu neatrod,
Kas brīvībai un godam sevi visu dod,
Tad trulās dvēseles, nav diezgan nikna zvēra,
Ko es jums uzlaistu, lai ceļas posts bez mēra
Un būs tie kaimiņi, kas mira sendienās,
Kam nebūs piedzīvot lemts kauna ainas tās,
Ka latvietis, pret debess netaisnību kliegdams,
Ies apakš svešastības, verga plecus liekdams.

Viņi neko nava mācījušies un neko nava aizmirsuši. Nu ir pēdīgais laiks, savaldīt un uzlikt iemauktus viņu nekaunīgai iedzīvošanās kārei. Visiem tiem sodiem, ar kādiem Rīgā tika savaldīti spekulanti, divkārt pastiprinātiem, ir jākrīt uz laucinieku spekulantu, Latvijas naudas neņēmēju galvām, pastiprinātā kārtā tāpēc, ka viņi ir no mūsu pašu tautas. Latvijas saimnieciskā dzīve neko necietīs, ja, biedinājumu pārējiem, katrā pagastā redzamākie spekulanti tiek nosodīti. Valdības izdotie noteikumi pret spekulantiem un Latvijas naudas neņēmējiem jāizpilda bez kādas saudzēšanas.

Ed. Virza"

Virza Ed. Valsts un tēvijas nodevēji. // Latvijas sargs. Nr.180., 04.11.1919., 1. lpp.
22.-Nov-2016 08:36 am - Vaidētāji
Latviski tautiskās tradīcijas uzturētājiem noderīga tradicionāla rotaļa garajos ziemas vakaros

Vaidētāji
Visi rotaļas dalībnieki vaid. Tas, kuram vaicātāja uzdevums, pēc paša patikšanas šim vai tam vaicā par vaidēšanas iemeslu. Kam vaicā, tam jāizteic, kas viņam kait. Tā viens par piemēru atbild: “Man ir mīlestības sāpes.” Otris: “Es kritu un sasitos.” Trešais: “Man galva sāp.” Ceturtā: “Mani mans iemīļotais tautietis atstāja.” Piektais: “Esmu ļoti slims.” Un tā tālāk. Kas nezina pasacīt vaidēšanas iemeslu, vai kas izstāsta tādu iemeslu, kāds jau reiz sacīts, tam jādod ķīla un jāstājas vaicātāja vietā.”

Via: Lapas Mārtiņš. Rotaļnieks. – Rīga, 1886 (1900)
This page was loaded Dec 11. 2016, 1:52 pm GMT.