В последнее время часто приходится наблюдать, как творческие и, в общем-то, казавшиеся самостоятельными личности массово становятся заурядным ресурсом, призванным обеспечить успех PR-кампаний, наскоро сляпанных руками недоделанных и большей частью нечистоплотных «спецов». Мы живём в эпоху массового обесценивания имён тех, кто ещё двадцать лет назад по праву мог гордиться своими достижениями в культуре, науке, спорте и т.д. Те же, кто так бессовестно манипулирует этими недальновидными людьми, до сих пор не научились понимать, что "паблик рилейшнз" – это не только паблисити, но ещё и целый спектр мероприятий, направленных на установление всесторонних коммуникаций между властью и обществом. Оторопь берёт при взгляде на весь этот давно устаревший инструментарий, который с упорством обречённых продолжают задействовать в процессе выкачивания средств из заказчика горе-консультанты. Ощущение такое, что либо они полные идиоты, либо они держат за таковых тех, на кого рассчитан весь этот грустный кардабалет с медведями и шарманкой.

Viņš ta par Baltkrieviju raksta, bet mani nepamet sajūta, ka par Latviju.

23. janvārī Džamahīrijas zaļais karogs pacelts Benivalidas pilsētā (175 km uz dienvidaustrumiem no Tripoles). Pilsētu pēc neilgām ielu kaujām ieņēmusi 100-150 vīru liela kadafistu vienība, sakaujot Pagaidu nacionālās padomes spēku 28. kājnieku brigādes vienības un pārņemot kontroli pār pilsētu un tās apkaimi. - Reuters
gazeta.ru

Man jau bija aizdomas, ka mierīga burkānu audzēšana turpmāko desmitgadi tur nespīd.

Tad, kad pa laikam nākas būt kompānijā, kurā atkal atskan jautājums, kāpēc mediji dievzemītē tik vienveidīgi saturā, manierē, informācijā un pozīcijā, kā Ķekavas vistu produkcija, kā rezultātā, ja vēlies uzzināt, kas patiesi ir aktuāls un kas notiek, tev jālasa blogus, jāskatās citvalstu ziņu aģentūru materiālus, jātiekās ar paziņām un jāčeko baumas, jo no dievzemītes masu medijiem liela labuma tev nebūs. Es parasti visgudri piebilstu (slēpjot smīnu), ka pie vainītes ir milzu žīdmasoņu sazvērestība (tb žīdmasoņi gan jau normāla auguma, bet tā sazvērestība ir milzu), kas kontrolē katru vidējā žurnālista pukstu, dvesmu un skatu, aber TV ziņās vispār filmēšanas brigāde uz visiem viena, tipa safilmē un izdala diskus pa TV kanālu komandām. Kā nekā Peļevinu visi esam lasījuši. Nu un parasti, ja kompānijā iegadās kāds ar medijiem saistīts ļaužs, tas visai nīgri vai pat sašutis norāda, ka es gvelžot absolūtas muļķības. Man gan šķiet, ka šis sazvērestības teorijas variants ir kudi pačotīgāks. Nu nevar tak visi skribenti vienprātīgi izdomāt, ka krīze nebūs tagad vis krīze, bet "ķibele" vai "dižķibele", bet samazināšana nu būs "konsolidācija". Pat ezītim skaidrs, ka kāds aiz diedziņiem rausta, jo kas tāds /cenzēts/ var ienākt prātā vienam, diviem, bet ne visiem. Vai, piemēram, saistībā ar slaveno kratīšanu īpašumos prasa žurnālists Šleseram: Pret jums tagad ierosināta krimināllieta? Ainārs, kā jau ēnu ekonomikas pīlārs, podkovannijs kriminālprocesā, pieklājīgi paskaidro: nekādu krimināllietu uzsākt nevar, krimināllieta ir tā mapīte izmeklētājam uz galda, bet ierosināt var kriminālprocesu. It kā izskaidroja vienkārši, nepaplašinātiem teikumiem. Pat bērnam būtu skaidrs. Tikai ne žurnālistam, kurš traģiskā mentōra balsī, veroties operatora kamerā, pēc tam vēsta par uzsākto krimināllietu. Un šo formulējumu pēc tam pāris dienas atkārtoja vārds vārdā pilnīgi visi dievzemītes mediji (absolūti neviens nepalūkoja, ko tas Ainārs tur kamerā stāsta par atšķirību starp krimināllietu un kriminālprocesu). Vai otrs piemērs ilgstošākā laika posmā ar Lindermanu.* Bij savulaik tāds žurnālistiņš "Atmodā", aicināja visus graut to PSRS, vākties uz barikādēm (gan neesmu papētījis tuvāk, tak kur pa ausu galam dzirdēju, ka viens aktīvākajiem no Vecrīgas barikāžu organizētājiem bijis), apkarot omoniešus utt. Nu un laiki mainījās, šis nogrima aizmirstībā kā visi tā laika aktīvisti (nebij ar no redzamākajiem). Tak pēdējā pusgada laikā latviešu mediji kā pēc pavēles šo reanimējuši, intervē, rāda, piemin - principā var teikt, ka par tāda Lindermana eksistenci un idejām lielākā nelatviešu iedzīvotāju daļa uzzinājusi lielāko tiesu pateicoties mūsu medijiem, pretējā gadījumā tā arī paliktu nenojaušot par šāda "revolucionāra" eksistenci. Tb atkal redzam, ka visi mediji vienlaikus ķeras pie vienas tēmas, kas ir visai dīvaini, ņemot vērā, ka zināmā mērā tēma ir pašu radīta un no malas absolūti neaktuāla. Šādu piemēru simtiem ik dienu. Ko ar to gribēju teikt? Nuss, man tomēr šķiet, ka situācijā, kad vai nu jāatzīst totālu intelektuālu impotenci latviešu žurnālistikā, vai sazvērestības shēmu, saskaņā ar kuru medijos visu kontrolē, diriģē un nosaka kādi "pelēkie kardināli", tad šķiet, ka otrais variants tak ir cienījamāks, nekā atzīt, ka muļķības tas viss, tb vienkārši dumji pa lielam esam.

----
* Tas, ka uzvārdu "Lindermans" no idiša latviski var tulkot kā "Liepnieks", arī šķiet zīme, teiktu dons Huans. ;)

Neraugoties uz to, ka 1918. gada vasara bija lietaina un tas bija neražas gads, pie tam vācu okupācijas vara bija krietni palaupījusi Kurzemes un Vidzemes zemniekus, tiem 1919. gadā nācās jostas sajozt vēl ciešāk. Saskaņā ar 1919. gada 28. februāra vienošanos starp Latvijas Pagaidu valdību un Igaunijas Pagaidu valdību, Igaunijas armija ieņemtajos Latvijas novados drīkstēja rekvizēt zemniekiem un izvest uz Igauniju 54 297 pudus rudzu, 13 351 pudus miežu, 44 151 pudu kviešu, 68 412 pudu auzu, 128 880 pudu kartupeļu. Ik mēnesi varēja rekvizēt un izvest: 462 pudu sviesta, 888 pudu cūkgaļas, 1750 pudu liellopu gaļas, 38 000 pudu siena, 10 000 pudu salmu. Vienošanās spēkā līdz abu valstu robežas galīgai nospraušanai.

LVVA, 1468. f., 1. apr., 134. l., 10. lp.

Kamēr dievzemītē, kā ik rītu, aust saule un valda liela rosība, tikmēr mani krievu draudziņi cepas par kārtējo plaģiāta skandālu, kas aizsākās ar Krievijas prezidenta vēsturnieku komisijas locekļa Medinska (В.Р. Мединский, член Президентской Комиссии по противодействию фальсификации истории, членом правления Фонда «Русский мир», профессором МГИМО(У) МИД Р) promocijas darba "Проблемы объективности в освещении российской истории второй половины XV-XVII вв." atzīšanu par labu esam, uz ko neangažēto vēsturnieku brālība noreaģēja konkrēti: "О плагиате в докторской диссертации В.Р. Мединского", izņirgājoties blogosfērā par jaunizcepto pseidodoktoru no sirds.

Bet ne par to stāsts. Plaģiāts bijis, ir un būs, savukārt zinātne un zinātnes aprindas nebūt nav viens un tas pats (pie tam visur pasaulē ir tā, ka jo tuvāk amatu krēsliem, jo mazāk zinātnes). Manuprāt aktuālāks ir avotu jautājums,( pazudis_tulkojumā )

Interesanti, kad parādīsies sazvērestības teorētiķu tēze, ka visnotaļ straujā ACTA u.c. rīcību internetā ierobežojumu parādīšanās tūdaļ pēc atzinuma, ka t.s. arābu pavasara revolūcijas un dumpji pa lielam bijuši iespējami tieši pateicoties internetam, nav nekāda nejauša sakritība?

Spiegu romānos un filmās visnotaļ bieži tiek uzsvērts, ka ticība nejaušībām ir priekš lohiem. ;)

Tāpat vien iekrita acīs, sēžot archīvā un caurskatot bruņoto spēku veidošanos un personālsastāva izmaiņas, ka zināms CV standarts bija arī tajā laikā, ar savām standartfrāzēm, piemēram, katrs, kurš prasījās darbā Apsardzības ministrijā, neaizmirsa uzrādīt: "protu visas trīs vietējās valodas" (izglītotāki norādīja arī svešvalodu un seno valodu zināšanas).

Kad saviesīgas pļāpas nonākušas pie vēstures kā zinātnes, vienmēr esmu postulējis, ka spozmi, kas ļauj tai dēvēties par zinātni, pa lielam uztur divas apakšdisciplīnas: vēstures filosofija un medievistika. Vakar, urbjoties cauri tikai nieka 100 gadiņus veciem rokrakstiem, un cenšoties vietām pēc konteksta saprast rakstīto, to atcerējos. Un ja kādam šķiet, ka jau makten grūši saburtot, ko savā raportā rakstījis apakšpalkavnieks Kolpaks Rudbāržu muižā (starp citu, salīdzinot ar cīņu biedriem, viņam ļoti glīts un salasāms rokraksts), lai pamēģina izlasīt kaut šo teikumu no Maskavijas lielkņaza Vasilija III vēstules Teitoņu (t.s. Vācu) ordeņa lielmestram:



( atšifrējums )

22.02.1919. Liepāja
Apsardzības Ministra kgm.
Raports
21. februārī plkst. 2. no rīta Kūrmājas īpašnieks Selmeņa kgs. lūdza mani, vai es nevarētu pierunāt iet uz mājām 4 kareivjus, kuri esot iereibuši un sēžot ar trīs dāmām. Ieejot bufetes telpās, es redzēju virsnieku Grosvaldu, kurš tur stāvēja ar divi dāmām un teica, ka meklējot ūdeni. Selmeņa kgs ludza, lai šīs dāmas tūliņ pazūdot, jo viss sen jau esot slēgts un nevienam, kas še nedzīvojot, neesot tiesības te uzturēties. Arī es teicu to. Dāmas neklausīja un aizskrēja uz kabinetu, kur visa sabiedrība ieslēdzās. Lūgums dēļ iešanas uz mājām netika izpildīts. Lai nekompromitētos klātesošo privātpersonu klātbūtnē, es biju spiests braukt uz s/s "Saratowu" un ņemt patruļu lietas likvidēšanai. Attaisot kabineta durvis, mēs ieraudzījām kareivjus un dāmas brīvi sēžot, pie kam pat šineļi bij izklāti uz grīdas. Es lūdzu, lai iet uz mājām, pretējā gadījumā arestēšu. Cēsu rotas virsnieki - Maizīts, Līkums un Birkāns to tūliņ darīja, bet virsnieks Grosvalds bez zābakiem gulēja uz dīvāna un nelikās ne ziņas, teikdams, ka viņam neviens nevarot pavēlēt, viņš pats zinot ko darot. Prasot Kūrmājas īpašniekam, vai no klātesošajiem te kāds dzīvo, viņš teica, ka nē. Es biju spiests virsnieku Grosvaldu un trīs dāmas arestēt, pie kam tikai vienai no dāmām bija pase. Arī dāmas visu laiku smējās un tas nāca no tam, ka virsnieks Grosvalds neatzina manus rīkojumus. Ar pavadrakstu es virsnieku Grosvaldu un trīs dāmas nosūtīju Inženieru rotas komandierim, dēļ turēšanas apcietinājumā, līdz lietas noskaidrošanai. Otru dienu, kad es ierados kaŗa ostā, apcietināto telpās, arestētās personas tur vairs neatradās. Uz manu rīkojumu viņas nav atsvabinātas.
Ministrijas komandants J.Eisa
(LVVA, 1468. f., 1. apr., 135. l., 79. lp.)

Nākamajā lapā šajā lietā seko cits dokuments - Liepājas jaunformējamo spēku priekšnieka ziņojums, ka kapitans Eisa iedrāzies naktī garnizona telpās, kategoriski pieprasot karavīrus vērienīgiem "politiskiem arestiem", lai nepieļautu valsts apvērsumu un pasaules galu. Iedevuši šim patruļu, lai atšūtos, tak pārcentības pārņemtais kapitans atvedis Grosvaldu ar trim iereibušiem skuķiem, bet nopakaļus nākuši vēl 3 virsnieki, kas izskaidrojuši kā patiesībā bijis, tb visi palaisti mājās, aber Eisa esot visiem zināms zanuda, tb nūģis. :)

Militārajā vēsturē viena no spožākajām sadursmēm, kaut gana mazzināma, bija Sohailas pils (Castillo Sohail) aizstāvēšana, jeb kauja pie Fengirolas (Batalla de Fuengirola) 1810. gada 14.-15. oktobrī, starp Napoleona armijas IV korpusa 2. brigādes 4. pulka bataljonu, un uzvarām vaiņagoto Viņa Majestātes ekspedīcijas korpusu, kas bija ieradies Pireneju pussalā satriekt Bonapartes karapūļus pīšļos, atklājot Otro fronti.



( Psia_krew! )