Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
8.-Jan-2017 04:39 pm - iz nacionālo vērtību pūra lādes
Nāc pie manis, tautu meita,
Pie man' bada neredzēsi:
Ziemu došu ledu krimst,
Pavasaru zaļu zāli;
Pašā vasar's viducī
Tīri baltu āboliņu.

Tikai nejēga var spriest, ka tautudēls mudaks trāpījies. Īstenībā te runa ir par nacionāli ajūrvēdisko virtuvi: strukturētais ūdens ziemā, pavasara vegānisms un gavēnis uz fitoestrogēniem vasarā.
28.-Dec-2016 09:29 am - par Preambulā ierakstīto
Man kā pseidobudistkatolim jau labu laiku sakarā ar Tezē pasākumu Rīgā viena no uzjautrināšanās tēmām ir daudzu tautiešu pseidokristietība, tb aktīva Rakstu citēšana vietā un nevietā, pilnībā to mācību ignorējot paša dzīvē, tb aizvien vairāk novērtēju brāļu Kaudzīšu ģenialitāti, iemūžinot raksturīgākos latviešu tipus, šajā gadījumā Oļiņieti. :) Pie tam interesantākais ir nevis interneta sludinātāji, kam katrs otrais ieraksts ir citāts iz Rakstiem, taču kuri nevienu kristiešu ceļinieku neielaidīs pārnakšņot, bet pati ticība kā tāda to vidū, kas pozicionējas kā ticīgie ne tikai reizi gadā Ziemassvētku dievkalpojuma apmeklēšanā, bet arī ikdienā. Vakar mani sajūsmināja prasības, piesakoties uz Tezē ceļinieku uzņemšanu: "tikai ne krievus!", "tikai meitenes jaunākas par 25!" (šo vēlmi gan saprotu ;) ), "tikai ne invalīdus!" u.tml. Pie tam to pauž cilvēki, kuru Rakstos postulēts, ka Dieva priekšā visi vienādi, nav "ne grieķa, ne jūda". ;) Rodas jautājums: vai šāds cilvēks, kurš regulāri apmeklē baznīcu, piedalās rituālos, darbojas draudzē, maz uzskatāms par kristieti, ja tik elementāros sadzīves jautājumos momentā rīkojas pretēji Mācībai? Un kā šī pretruna starp ticību un rīcību tik harmoniski viņā var sadzīvot, neraisot ne mazāko disonansi?
22.-Dec-2016 08:31 am - domele, aizkūpinot rīta cigu
Sieviešu grūsnība ir tāds pats lakmusa papīrs, kā vīriešiem alkohols. Proti, ja vēlies novērtēt vīrieti, piedzirdi viņu – dzērumā nobrūk visnotaļ plānā audzināšanas glazūra un vīrišķis izpaužas visnotaļ nepastarpināti, tāds kāds ir. Ar sievietēm identiski grūsnības laikā. To ievēroju mūsmājās. Šis tāds auglīgs gads, mūsmājā puse kaimiņieņu apgrūsnējušas. Un ļoti uzkrītoši, kā viņas mainās: viena kļūst kudi jaukāka, draudzīgāka, atvērtāka, aber cita pilnībā ieiet savā kosmosā, kur Piena ceļš un citas galaktikas rotē tikai un vienīgi ap viņas nabu, pat rīta sveicienu atņem tikai tad, ja iekliedz sejā. Interesanti.
20.-Dec-2016 10:44 am - kā ir vai kā vajadzētu būt
Nu jau labu laiku izvairos no t.s. diskusijām internetā. Pārāk jau nu bieži nākas sastapties ar akmenscietu doktrinālismu reliģiskas pārliecības līmenī, un tad labāk paklusēt, lai kā gribētos ko piebilst. Ar ticīgu cilvēku dialogs/diskusija nav iespējama, proti, vai nu tu viņam it visā piekrīti, vai tiec nosaukts kādā sliktā vārdā. Taču arī visnotaļ pieklājīgiem un simpātiskiem ļaudīm piemīt tendence sajaukt teorijā pastāvošo ideālu "kā jābūt" ar dzīves realitāti, kaut tas nozīmē sajaukt vienā katlā sakrālo un profāno, kur ticība kļūst smieklīga, bet realitāte – neizdevusies. Vaina slēpjas nesapratnē, ka dzīvē nav nekā pār realitāti, t.i. pār pašu dzīvi.

Realitātes vērošana ir vienīgais pamats, uz kā būvēt priekšstatus par iespējamo (šobrīd un nākotnē), jo notiek tikai tā, kā notiek, un var notikt tikai tā, kā ir noticis. Cilvēks, kurš savus uzskatus balsta tikai izdomātā ideālā shēmās, zaudē saikni ar realitāti. Viņš iztēlē rada ainu "kā vajadzētu būt", un tad jau ir viens solis līdz pārliecībai, ka tā kaut kur kaut kad ir bijis, taču nez kāpēc zudis, un to derētu atjaunot. Pie tam nākas izdomāt visai nesakarīgu pamatojumu, kāpēc viss "sabojājies", "degradējies", jo faktu, ka šī ideālā aina reiz būtu eksistējusi, nav, vai arī izvēlētais paraugmodelis realitātē nebūt nav bijis ideāls.

Sadzīviski tas būtu līdzīgi, kā ja cilvēks, kurš regulāri vienā un tajā pašā vietā paslīd un krīt, atteiktos atzīt, ka virsma ir slidena, bet skaidrotu savus kritienus un iegūtos sasitumus ar nepilnīgo cilvēka dabu, naidīgas maģijas ietekmi, naidīgu ārēju spēku ietekmi. Un šādam cilvēkam, ir velti teikt, ka nekad nevienā tautā nav bijis un nebūs tā, ka visiem būs vienādas vērtības un uzskati, ka ja teorētiski jaukā pedagoģijas teorija nestrādā, jo rezultāti ir pretēji gaidītajam, tad no tās jāatsakās vai, ka noteiktās cilvēces grupās demokrātija nav iespējama lokālo kultūras un mentalitātes īpatnību dēļ – velti, jo viņa domāšanai un pasaules skatījumam ir cita koordināšu sistēma.

T.i. te sastopamies vairāk ar ticību. Savukārt ticība nebalstās racionalitātē, bet simpātijās/antipātijās un pielūgsmē/noliegumā (atkarībā no ticības vektora un intensitātes).

Saprast, ka tavas simpātijas ir tikai simpātijas, kurām nav lemts piepildīties (kā tas bieži notiek), jau ir daudz. Tas, protams, nebūt nav iemesls no tām atteikties, taču realitātes ignorēšana novedīs pie vēl lielākas vilšanās. Koka sūdiņu ar latviešu zīmēm kolekcionēšana ir godājama nodarbe, taču mēģinājums tos izmantot kā valūtu, norēķinoties ar valsts policiju soda naudas samaksāšanas procesā ne pie kā laba nenovedīs, lai cik ļoti maksātājs ticētu šo koka sūdiņu ar latviešu zīmēm vērtībai. Bet, ja šāda neracionāla ticība tiek reducēta kā apkārtējiem obligāta, tad rezultāts parasti ir "skumjāks".

Tā kā lielākā daļa ļaužu dzīvo savās ilūzijās, un izlasītajā tekstā selektīvi saskata tikai to, kas tām atbilst, tad vēl ne reizi nav nācies nožēlot viņu nesarūgtināšanu, neiesaistoties bezgalīgās "diskusijās", kas visbiežāk ir paralēlie monologi.

Skan pietiekami snobiski? Centos. ;)
12.-Dec-2016 08:58 am - par to riņķa danci ap MUN
(..) vienkārši salīdzināšu kā mainīsies indivīda dzīve ar 1. janvāri, ja viņš šobrīd ir MUN maksātājs, un nu šo statusu zaudēs.

Tātad, cilvēks ir algots darbinieks SIA, kas ir MUN maksātājs. Maksimālā alga ir 720 EUR, vairāk saņemt neļauj likums. Lai darbinieks saņemtu šādu algu, viņam darba devēja kasē jāienes 800 EUR. No tiem 9% (4% ir VSAOI) jāatdod valstij. Darba devējs nenopelna nekā, t.i., "pa nullēm". Bet, tā kā darba devējam jāuztur birojs (bez grāmatvedības var iztikt: maksā tikai 9% no katras ienākošās summas un uztur kārtībā lietvedību) un, galu galā, jāgūst peļņa, tad strādniekam jāienes darba devēja kasē vismaz 900–1000 EUR, lai uzņēmums būtu kaut cik rentabls.

SIA, kurā viņš strādā vai ir īpašnieks, no 1. janvāra zaudē MUN statusu, un tagad darbiniekam, lai tas saņemtu uz rokas 720 EUR, darba devēja kasē būs jāienes 1260 EUR. No tiem valstij tiek pārskaitīti 539 EUR (347 EUR sociālais nodoklis – 240 darba devējs, 107 darba ņēmējs –, taču tas nav svarīgi, jo tiek noņemts no algas, plus vēl 192 EUR ienākumu nodoklis). Darba devējs nenopelna nekā, t.i., "pa nullēm". Bet, tā kā darba devējam jāuztur birojs, grāmatvedība un, galu galā, jāgūst peļņa, tad strādniekam jāienes darba devēja kasē vismaz 1500 EUR, lai uzņēmums būtu rentabls (to visu katrs var pats pārbaudīt VID mājaslapā ar algu kalkulatoru).

Tajās nozarēs, kur MUN statuss teorētiski tiek saglabāts, tikai ar lielāku nodokļu slogu (realitātē tas vairs nav tas MUN, ko ļaudis izvēlējās, lai uzsāktu biznesu un nostātos uz kājām), izmaksas pieaugs proporcionāli izmaiņām.

Redzam – lai cilvēks saglabātu savu līdzšinējo ienākumu līmeni, viņam jāpelna gandrīz divas reizes vairāk.
12.-Dec-2016 08:57 am - kāda pilsētas leģenda
Sensenos laikos, tālo 1990. gadu pirmajā pusē godājamais arheologs Juris Urtāns devās uz nesen kā atvērto Sorosa fondu Latvijā, cerot izdiņģēt mazu finansiālu atbalstu kārtējai lauku ekspedīcijai. Ierodas trīcošu sirdi - kā nu ies?, - un klauvē pie fonda durvīm. Tās atver pati direktrise Vita Matīsa un, ak tavu dieviņ, atplaukst smaidā - "Cik lieliski, ka esat atnācis!!! Mēs jūs tā gaidām, tā gaidām!!!" - paķer metru aiz džempera piedurknes un rauj iekšā, neļaujot pat izstāstīt par vizītes mērķi. Godājamo vēsturnieku pārņem viegla eiforija - Lūk ko nozīmē Rietumu elpa! Lūk, kur zinātniekus ciena! - un šis tik ļaujas vesties. Bet Matīsas kundze danco apkārt: kafiju? tēju? konjaciņu? Un tik stumj tālāk iekštelpās. Kad nu mūsu pēdakmeņu pilastrs pavisam izkusis nepierastās laipnības saulē, un jau grasās krekšķēdams apspriest vēstures zinātnes jautājumus, viņš tiek veikli piebīdīts pie loga: "Lūk, meistar, šis radiators jau kuro dienu tek!!!"
2.-Dec-2016 08:10 am - par trendu mākslā un kultūrā
Godīgi atzīstu, ka no mūsdienu mākslas un kultūras nekā nesaprotu. Gluži vienkārši tāpēc, ka nesaprotu.

Nu piemēram, ja pirms gadiem (daudziem) mēs ar kursabiedriem no kroga rōzā nokrāsotā ķerrā stūmām tikpat iereibušas kursabiedrenes uz Ķīpenes kojām, tad paši to uzskatījām tikai un vienīgi par studentisku jautrošanos. Šodien, ja ķerras stūmējs tā biežāk Ozirisā kafiju dzer, tādas zirgošanās organizēšanai pat dabūtu KKF grantu un kritiķu atsauksmes par "spožu performanci". Dēvējiet to par mākslu, bet es savā lauķa prastumā tajā saskatu tikai zirgošanos (pie tam ne visai interesantu neiesaistītajiem).

Tā subjektīvi šķiet, ka ir sasniegts zināms slieksnis un viss ir iebremzējies un iestājusies zināma stagnācija: nekas jauns netop, un uz rokas pirkstiem zemē, kur katrs otrais uzskata sevi par kultūras dzīves sastāvdaļu, var ko interesantu sastapt. Vairums spēj tikai taisīt rimeikus par jau bijušo (praktiski jebkurā izstādē var staigāt un ar pirkstu bakstīt: to poļi taisīja 1975. gadā, bet tas bija populārs Francijā 1980. gadā, bet šitais autors, pirms uzsākt darbu, krietni papētījis 69. gada Mehiko biennāles katalogu). Tad nu nekas cits neatliek, kā ļauties šī brīža trendam "provocēt" un "pārsteigt" (iesaku pievērst uzmanību šai diagnozei izstāžu anotācijās: ja kritiķi ko saka par "provokatīvo mākslinieku", tātad kārtējais šokētājs... Un ne ar jaunu stilu, spožām prasmēm un tehniku - jo to vienkārši nav, - bet kakājot uz skatuves, sitot krustā beigtas žurkas, ieliekot dīvānā skeletu un izstādot, vai augstajā modē par modeļiem slimus cilvēkus izvēloties.

Jo izpausties autoram gribas, talanta radīt ko nebijušu pietrūkst, bet uz rūpnīcu iet par virpotāju nepavisam negribas. Tas ir normāli. Šādi stagnācijas periodi cilvēces vēsturē bijuši cik uztiet. Pastagnē kādu gadsimtu un nāk kāds ģēnijs, kas atrauj korķi vaļā.

P.S. Mazliet apskaužu tos, kas tajā visā ko burvīgu saskata, un kurus šī brīža mākslas avangards priecē. Kā jau norādīju, nekā no mākslas un kultūras nesaprotu, t.i., kam lemts rāpot, tas nespēj lidot.
1.-Dec-2016 10:52 am - 2 urbānā leģenda par kīnō taisīšanu
Tālajā 1981. gadā nu jau sen aizsaulē aizgājusī Rīgas kinostudija filmēja savu pirmo nopietno TV seriālu "Ilgais ceļš kāpās". Nu un, ja nemaldos, 4. sērijā, bija ainas, kur Vācijas armija, skanot pūtēju orķestra maršam, zābakus rībinot soļo pa Vecrīgas bruģi. Filmēšana notikusi pie Sv. Pētera baznīcas.



Tā nu soļo "vācu zaldāti", zilpelēkajās uniformās, spožām pogām un ķiverēm, kameras dūc, orķestris spēlē - viss notiek, - te piepeši vienā no ēkām, kas blakus tagadējam Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejam, atveras jumta mansarda lodziņš, pa to izsvempjas vecs, vecs večukiņš, paltu galvu kā pieneņpūku, izstiepj uz ielas pusi rokā mazu sarkanbaltsarkanu karodziņu un kliedz, cik nu trīsošā balstiņa ļauj: "Es zināju, ka jūs atnāksiet! Es zināju!!!"

Filmēšana paralizēta, skatītāji, kā mūsdienās mēdz teikt, "šokā", uzreiz pāris vīri pelēkos vadmalas svārkos metas iekšā mājā un jau pēc pāris minūtēm vācu armijas sveicēju ievelk atpakaļ tā miteklī. Kā viss beidzās, nav zināms, taču tā kā tas bija 1981., nevis 1951. gads, ceru, ka aprobežojās ar to, ka atņēma karodziņu, vecos "Tēvijas" numurus, norāja un vecīti palaida, lai dzīvo atlikušos gadus mierā.

P.S.
Stāstīja man to viens kamrāds, kurš, dzīvotams Audēju ielā, kā puika tur grozījās, ar lielu interesi vērodams, kā notiek kīnō filmēšana.
1.-Dec-2016 10:43 am - 1 urbānā leģenda par kīnō taisīšanu
Tālajā 1969. gadā filmēja "Pie bagātās kundzes" par dzīvi 1920. gadu otrajā pusē – Lielajā depresijā. Pienāca brīdis, kad jāfilmē scēnu, kurā galvenie varoņi pērk meičai kurpītes. Tā kā tajos laikos paviljonos filmēja maz, priekšroku deva darbam dabā, tad nu sarunāja Vecrīgā apavu veikalu, kuru dekoratori pārveidoja līdzīgu 1. republikas laika veikaliem, salika skatlogā apavus, cenas latos.



Ierodas kinošņiki no rīta filmēt, bet tur pie veikala kareivīgu sievišķu rinda pa 4 kvartāliem – deficīts veikalā "izmests"!!! Bezmaz jāsauc miliciju (tā laika policijas nosaukums), lai padomju sievišķiem iestāstītu, ka viss domāts tikai lai atainotu "pūstošo kapitālismu", nevis lai padomju sievietes tiktu pie sapņu kurpītēm.
29.-Nov-2016 08:27 am - Mazliet par kuģu būvi
"Troņu spēlēs" Dzelzs salu tronī uzkāpušais Grendžoja tēvocis postulēja, ka uzbūvēšot 1000 kuģus, lai palīdzētu Deinarīsai Vētrādzimušajai pārcelt karaspēku un iekarot Vesterosas troni.
No Martina rakstītā mēs zinām, ka Dzelzs salu arhipelāgu veido 7 lielas salas un birumiņš mazāku. Paikā mežu sen vairs nav, mazliet meža palicis Lielajā Vīkā. Savukārt seriālā redzamie kuģi pēc savas tonnāžas atbilst Eiropā XVI gs. būvētajiem lielajiem kuģiem, tāpēc ņemsim par pamatu angļu galeonu "Revenge".
Tā bija viena no lielākajām sava laika galeonām, kuras būvei izmantoja 2000 koku stumbrus, tāpēc pieņemam, ka būvēs mazākus kuģus – katra kuģa būvei aizies vidēji 1500 koku stumbru, t.i. 1 500 000 koku, kas dabā aug mežā, kura platība ir kā minimums 370 ha (3,7 km2).
Par Lielās Vīkas salu no Martina mēs zinām, ka tā ir tik liela, ka no vienas sētas var neredzēt otru. Ērtības labad (lai vieglāk rēķināt) pieņemot, ka salai ir kvadrāta forma, kur viena mala būs labi ja 15-20 km, tātad pat pie visoptimistiskākajiem aprēķiniem sanāk 400 km2, jeb 40 000 ha. Tā kā zinām, ka Lielajā Vīkā "šur tur" vēl ir saglabājies mežs, acīmredzot 1000 kuģu korpusus būs iespējams uzbūvēt. Tak salas būs izcirstas tukšas un nākotnē par mīklas rullim koksni nāksies iepirkt.
Tad nepieciešamas kaņepes. "Revenge" būvei bija nepieciešamas 40 t kaņepju. Ne pīpēšanai, bet virvēm un drīvēšanai. Tātad 1000 kuģiem aizies, noapaļojot, 40 000 t kaņepju (kaut korpusi mazāki, uz takelāžu daudz neietaupīsi). Tādu apjomu var ievākt no 175 ha kaņepāju sējumiem, pie nosacījuma, ka labi laika apstākļi, auglīga zeme, t.i. laba raža. Kur dzelzsvēderiem ņemt tādu kaņepāju apjomu? Tikai viens variants: iemainīt pret alvu un svinu, kā uz salām netrūkst. Kur? Variants viens: Bravosā. Karaļa osta no tāda kaņepāju apjoma nešķirsies, bet ziemeļi izpostīti (bez tam tur neko diži tās kaņepes neaug).
Tad nepieciešami lini. "Revenge" burām iztērēja 50 t linu aduma. T.i. nepieciešami aptuveni 40 ha un labi noorganizēts manufaktūru tīkls. Ja palasām Martina doto Dzelzs salu klimata aprakstu, secinām, ka tur linus neaudzēja. Neaudzēja arī kokvilnu. Tātad to visu jāimportē. Taču pat ezītim skaidrs, ka ja Dzelzs salās iepērk tādus apjomus stratēģisko materiālu, briest kaut kas grandiozs, tātad Vesterosa kā iepirkuma avots atkrīt un paliek Bravosa, kur, sajūtot izmaiņu vējus, cenas kāpj ne dienām, bet stundām. Tātad vienīgās eksporta preces - alvas un svina, - ieguves apjomus jāpalielina jau rūpnieciskos apjomos, jo to cena pasaules tirgū krīt, bet nepieciešamais apjoms pieaug. Un tas viss, neskatot provīzijas krājumus (nepieciešamā līdzi ņemamā pārtikas apjoma pat komandām nav – jākupina, jākonservē, jāžāvē, jāgādā) un pat ar ekipāžu nokomplektēšanu būs grūtības jo, kaut Dzelzs salu iedzīvotāju lielākā daļa ir jūrnieki, tāda apjoma flotes tur nekad nav bijis, un lielākā daļa iedzīvotāju tomēr iz zvejnieki, nevis vikingi. Nāksies nolīgt jūrniekus arī brīvpilsētās. Saglabāt noslēpumā šāda apjoma projektu neizdosies nu nekādi.
Vārdu sakot, ir par ko galvu palauzīt...
This page was loaded Jan 18. 2017, 2:05 pm GMT.