Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
12.-Jul-2019 12:47 pm - tiesa
Godātā tiesa! – pērkondimdošā balsī klātesošos uzrunāja prokurors. – Mums visiem nupat bija tā nelaime uzklausīt apsūdzēta liekuļošanu un apgalvojumus, ka viņš savā patvaļā esot rīkojies, labestības un gaismas ideālu vadīts, sabiedriskā labuma un taisnīguma vārdā, utt., ut.jpr. Kurš vispār šo cilvēku iesvētījis bruņinieka kārtā?! Kurš par to atbildīgs? Šis “bruņinieks” nodevīgi uzklupa cietušajam, kurš neko tādu negaidīja, un paspēja, pirms iejaucās likumbijīgi pilsoņi, tam nocirst vienu galvu, bet abām pārējām sagādāt neizdzēšamu morālu traumu! Un kāds tam attaisnojums? “Drakons nolaupījis princesi” – ha!, - “drakons plosījis zemniekus, mājlopus un dedzinājis labības laukus” – ha-ha! Vai tiešām kāds spēj noticēt, ka tādēļ apsūdzētais uzbrucis cietušajam? Nē, nē un vēlreiz nē! Mums visiem skaidrs, ka motīvs bijis pavisam cits, ka savā fanātiskajā naiad viņš vēlējās nogalināt drakonu tikai tāpēc, ka… tikai tāpēc, ka tas ir MELNS! Viss liecina par to, ka bruņiniekam bija pilnīgi vienalga, vai drakons ir paveicis ko nosodāmu, vai arī šķīsts kā maza bērna asara. Uz kāda pamata aizstāvība te cenšas demonizēt cietušo? No kurienes rautas visas šīs šausminošās un neslēpti safabricētās apsūdzības virknē noziegumu? Jā, drakons nav nekāds eņģelis. Pieļauju, ka kādreiz varbūt kādu tomēr ir aprijis. Taču ne jau par to mēs šodien te spriežam! Konkrētajā gadījumā melnā drakona vienīgā vaina, ka viņš pagadījās ceļā gaismas bruņiniekam, un krita par upuri tā ksenofobijai. Var kāds teikt, ka jā, princesi tomēr nolaupīja. Taču jautājums ir, kāpēc? Es atbildēšu! Tas guži vienkārši bija pārpratums. Drakonam tā princese bija nepieciešama kā zaķim piektā kāja – viņš gluži vienkārši pārskatījās, krēslā noturēja to skuķi par princi. Pati vainīga, nevajag bikses valkāt!
- Vispār jau es esmu gejs, - ar repliku iejaucās drakona kreisā galva.
- Pie tam ar garīgiem traucējumiem un īpašām vajadzībām, - piemetināja labā (bijusī vidējā), - Man ir personības dalīšanās. Bija lielāka, trīsdaļīga, pirms šis te… ar zobinu… uzklupa.
- Nu paši redzat, godātā tiesa!, - patētiski noplātīja rokas prokurors, - redzat, cik zemu kritis un degradējies ir apsūdzētais! Nepietiek ar to, ka viņš ir rasists un homofobs, tak vēl arī vardarbis, agresors ar zobenu! Man… man te pat nav vairs ko piebilst. Trūkst vārdu, godājamā tiesa, trūkst vārdu. Tik vien varu lūgt, lai spriežat taisnu un bezkaislīgu tiesu!

© bormor
12.-Jul-2019 09:39 am - C'est la vie
Pazemes pāreja pie Rīgas dzelzceļa stacijas. Pusaudzis spēlē vijoli. Priekšā uz grīdas noliktajā futlārī sauja sīknaudas. Čīgā briesmīgi un nesakarīgi, situāciju kaut cik glābj vien līdzi paņemtais ritma atskaņotājs.
Garām iet impozanti tērpies 40gadnieks, apstājas, pavēro puišeli un saka:
- Āāā… Kaut kur tevi esmu redzējis… Bērziņš, vai ne? Atminos, atminos, mūzikas skola, stundu kavēšana, vijoles vietā rokā kendama, nepildīti mājasdarbi, mūžīgie vasaras darbi… Bet es taču brīdināju, ka tālāk par stacijas tuneli dzīvē netiksi, jā… Un kā tu spēlē! Dod man instrumentu. Redzi, rokai jākustās šādi, līgani un te…
Vīrietis pārskaņo stīgu un sāk spēlēt jau ko klausāmāku – pamazām aizraujas un jau aizmirst savu neveiksmīgo skolēnu.
Garām iet jau iesirms sešdesmitgadnieks, portfelīti padusē. Apstājas, mirkli pavēro vijolnieku un saka:
- Āāā… Kaut kur jūs esmu redzējis… Ozoliņš, vai ne? Atminos, atminos, mūzikas akadēmija, lekciju kavēšana, skraidīšana pakaļ skuķiem, semināru neapmeklēšana, eksāmenu atkārtota likšana… Bet es taču brīdināju, ka tālāk par stacijas tuneli dzīvē netiksiet, jā… Te būs jums eiro – vairāk šāda, kā lai to politkorektāk pateikt, spēle nav vērta…
Filmas beigas.
23.-Jun-2019 10:35 am - Inesis Feldmanis. Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939-1941). – LU Akadēmiskais apgāds, 2012.
1920. gadā likvidēja bruņniecības organizācijas [atņemot to īpašumus] un atcēla dižciltīgo titulus. Šā paša gada 18. martā Latvijas Tautas padome izdeva likumu par pirmskara parādu reducēšanu Latvijas rubļos, kas tikpat kā dzēsa zemnieku parādus muižniekiem. - 8. lpp.

1920. gada 16. Septembrī Latvijas Satversmes sapulce nobalsoja par agrāro likumu, kas faktiski paredzēja lielo zemes īpašumu atzavināšanu (..) rezultātā vācietība Latvijā zaudēja 2 700 000 ha zemes. – 8. lpp.

Nevar nepieminēt arī K. Ulmaņa manuskriptu un viņa nopratināšanas protokolu (..) No šiem dokumentiem izriet, ka vietējo vāciešu ietekmes jūtamu samazināšanu valsts sabiedriski politiskajā un ekonomiskajā dzīvē Ulmanis uzskatīja par pašu galveno un neatliekamāko uzdevumu, kuru arī centies mērķtiecīgi īstenot. – 16. lpp.... )
15.-Jun-2019 02:35 pm - par atbrīvošanos no liberastiem
Kambodžu izsenis apdzīvo khmeri, čami, vairāki desmiti mazāku tautiņu un cilšu, kā arī ķīniešu un vjetnamiešu migrantu pēcteči. Skaidrs, ka kā vajadzēja saprasties un, tā kā no 1867. līdz 1953. gadam tā bija Francijas kolonija, par šādu starpetnisko saziņas valodu kļuva franču valoda. Attiecīgi, izglītība, medicīna, tehniskā modernizācija nāca caur franču valodu, tā bija mājas un saziņas valoda izglītoto iedzīvotāju slānī, neatkarīgi no etniskās izcelsmes – izveidojās franciski runājošs un franču kultūrā vesternizēts iedzīvotāju slānis, kuru varētu dēvēt par kambodžiešiem.
1975. gadā pilsoņu karā uzvarēja komunisti, t.s. sarkanie khmeri, kas, balstoties maoismā, nolēma atgriezt zemi pie tradicionālajām vērtībām, kur “zemniecība un dzīve laukos ir mūsu viss”. Taču lai tas izdotos, vajag atbrīvoties no visiem tautai svešajiem liberastiem un kaitīgās Gejropas ietekmes. Te nu labums bija tas, ka liberastus varēja viegli atpazīt pēc valodas. Proti, ja citās zemēs viņus var atpazīt pēc tā, ka šie lieto saliktus sakārtotus teikumus, tad Kambodžā bija vieglāk – viņi visi runāja franciski.
Tā kā komunisti vienmēr ar mežonību izcēlušies, sarkanie khmeri tautas atgriešanu pie zemes, pie tēvutēvu zeltainajām druvām, gunskuriem, tautasdziesmām un etnogrāfiski pareiziem tērpiem trisināja vienkārši: nosita visus, kas runāja franciski. Kambodža zaudēja vairāk nekā ceturto daļu no visiem saviem iedzīvotājiem. Barbari. Būtu mazliet civilizētāki, noslēgtu līgumu ar Franciju un visi frankofonie kambodžieši varētu “repatriēties”, kā to izdarījām mēs 1939. gadā ar vācbaltiešiem.
Man šķiet, princips abos gadījos vienāds – tikt vaļā no tautai “svešā” elementa. Tikai metodes atšķīrās.
20.-Maijs-2019 02:44 pm - Saucēja balss tuksnesī...
Kad maza, jauka 6. klases meitenīte man stāsta, ka zināšanas vēsturē viņas izvēlētajā profesijā neesot nepieciešama, bet 7. klases puika, - ka viņš netikšot mācīties par pilotu tāpēc, ka būšot absolvējis parastu vidusskolu, nevis ģimnāziju, es redzu, ka tur fonā skan vecāku balss.

Skaidrs, ka jebkurš vecāks savam bērnam vēl visu to labāko, un no sirds vēlas, lai mazais neatkārto viņa kļūdas. Bet tā nu dabā iekārtots, ka kļūdas būs. Un ja iepotēs šādas te muļķības, tad kļūdu būs pat vairāk.

Nu nevienu augstskolu neinteresē, kādu skolu absolvējis topošais students. Tikai viņa zināšanu līmenis vai maksātspēja ir noteicošais. Tā kā ģimnāzija tikai ar to ir labāka, ka tur lielāka slodze, vairāk mācību priekšmetu, t.i. teorētiski lielāka iespēja, ka kas vairāk galvā nosēdīsies.

Tāpēc no sirds žēl to jauko meitenīšu, kuras lepni paziņo, ka skola viņām vispār neesot vajadzīga, jo būšot interjera dizaineres. Skaidrs, ka mākslinieki nav tā izglītotākā publikas daļa, bet ne jau par to stāsts. Vai vecāki, kas virza savas atvases uz šo jauko hobijamatu, spēj paredzēt nākotni? Varbūt jau pēc gadiem 10 visiem būs pieejama skaista aplikācija, kurā ielādēt telpas fotoattēlus un tad tikai izvēlēties no 1000&1 piedāvātā interjera varianta sev tīkamāko? Un tāda interjera dizainere nevienam nebūs vajadzīga (atliek vien cerēt uz bagātu vīru, kas pašcieņu neceļ). Vai zobu tehniķis, kas jau gadu desmitus ir cienījama un lieliski apmaksāta profesija - sākusies 3D printeru ēra, un mēs nezinām, kā protēzes gatavos jau pēc pāris gadiem.

Nu līdzīgi kā pirms gadiem 20 visnotaļ cienījama profesija ar savu arodskolu bija burtlicis. Un pat tad, kad jau Latvijā bija pirmie datori, un pirmo avīzi maketēja ar tiem, lielākā daļa nozarē iesaistīto ļaužu neticēja, ka kāda profesija var tā ņemt un pagaist. Pagaisa…

Dārgie skolēnu vecāki. Lūgtum audziniet bērnus - viņos vēlamās īpašības, - taču necenšaties iepotēt savus priekšstatus par derīgs/nederīgs. Jūs gluži vienkārši nezināt, kas jūsu bērniem no skolā mācītā nākotnē noderēs, bet kas nē. Dzīve mainās pārāk strauji, un neviens nezina, kādas profesijas pēc gadiem 20 būs pieprasītas, kādas nē.

Labāk palīdziet skolotājam viņos ieaudzināt to, kas patiesi noderēs: spēju pārvarēt slinkumu un veikt neinteresantu uzdevumu, spēju atrast un atdalīt informācijā svarīgāko, to analizēt un veikt secinājumus. Tas noderēs jebkurā profesijā.

Skolā nemāca amatu, skolā cenšas dot erudīcijas minimumu, iemācīt iemaņas un spriestspēju, kuras tā pietrūkst mūsu sabiedrībā. Galvenais: iemācīties mācīties pašam, jo dzīvē neviens no malas jaunas iemaņas ar karoti mutē nelies. Bet mācīšanās šajā vecumā ir garlaicīga pēc definīcijas, tāpēc jāmācās pārvarēt slinkumu.
Ak, te jau es atkārtojos…
3.-Mar-2019 11:38 am - †
Ja arī tagad dibinās piemiņas fondu, no kā baroties, tad... :/
2.-Mar-2019 04:04 pm - habent sua fata libelli
Visnotaļ zināms ir teiciens "habent sua fata libelli" (katrai grāmatai ir savs liktens), taču tas ir izrāvums no garākā "pro captu lectoris habent sua fata libelli" (katrai grāmatai savs liktens, atkarīgs no tās lasītāja spējām).
25.-Feb-2019 08:10 am - Par pirātiem…
Pirāti izsenis uz jūrām veica milzumu neģēlību, un sagādāja kārtīgiem ļaudīm daudz sirdsēstu.

Lūk, kā tas notika senos laikos. Ieraugot jūrā tirgotāju kuģi, kas pārvadāja vērtīgas mantas, pirāti uzreiz tam sāka dzīties pakaļ, bet kad noķēra, abordēja. Ieņēmuši tirgotāju kuģi, pirāti atbruņoja komandu un uzreiz devās uz kravas rūmēm, pa ceļam neaizmirstot uzlauzt seifu kapteiņa kajītē. Īpaši viņus interesēja juvelierizstrādājumi, kas tajos laikos bija lielā vērtē.

Savākuši uz kuģa visu, kas spīdēja un kam bija kāda vērtība, viņi to pārnesa uz savu kuģi, kur darbnīcu klājā kaujas gatavībā sēdēja pirātu juvelieru u.c. amatu pratēju komanda. Te sākās pats briesmīgākais, proti, pirāti aši nokopēja visas atrastās mantas, tad oriģināllietas aiznesa uz tirgotāju kuģi, atsēja tā komandu, bet paši pameta nozieguma vietu un devās tālēs nezināmās.

Kad pirātu kuģis sasniedza tuvējo ostu, uz tā jau bija pilns ar augstvērtīgām mantu kopijām, kuras viņi pārdeva ar milzu peļņu, izgatavoja jaunas un atkal pārdeva, bet iegūto naudu apraka neapdzīvotās salās.

Savukārt šo mantu pirmie izgatavotāji cieta prātam neaptveramus zaudējumus no neiegūtās peļņas - nenopelnīta nauda ir zaudēta nauda! Bet cietušo kuģu jūrnieki un pasažieri zaudēja popularitāti, jo nu tādas rotaslietas, kādas bija viņiem, valkāja pat sētnieces un asfalta licēji!

Cīņa ar pirātismu bija valdību augstākā prioritāte.
19.-Feb-2019 08:37 pm - par ticības spēku
… Reiz naktī muižā iebruka laupītāju banda. Kalpus nogalināja, saimniecības ēkas liesmās, bet saimniekus sasēja un sāka pirms nāves spīdzināt – lai parāda, kur mantu noslēpuši.

Te piepeši, cauri liesmojošajiem vārtiem pagalmā iejoņoja klusējošu jātnieku virtene. Visi melnos zirgos, melnās drēbēs, melniem apmetņiem plīvojot, krīta baltām sejām un melniem milzu zobiniem rokās. Laupītājus sakapāja vienā mirklī, neviens no ļaundariem neizglābās.

Atbrīvotais saimnieks slīga ceļos, simtu reižu pateicās un vaicāja: "Ak sakiet jel, kam lai mūžam esmu pateicīgs par dzīvības glābšanu?" - Pēc mulsa klusuma melno jātnieku vadonis aizkapa balsī atbildēja: "Mēs esam tie rutki, kurus tu visu mūžu esi ēdis. Tu tik kaismi ticēji, ka rutki tev nodrošinās ideālu veselību un ilgu mūžu - mums nebija kur likties, - nācās atbilst tavām iedomām".
19.-Feb-2019 05:27 pm - kultūršoks
Nupat uzzināju, ka pirms nedaudziem gadiem vegānisma uzvaras gājiena priekšā kritis pēdējais klasiskās paidagoģijas bastions - Lielbritānijā nu arī privātskolās miesas sodu vairs nav.

No otras puses, bija interesanti uzzināt, ka viens no grūtākajiem eksāmeniem šajās skolās esot pamatskolā eksāmens galvas paklanīšanā. Proti, tā kā aristokrāts noliec galvu tikai karaļa priekšā, tad sasveicinoties ar sev līdzīgo vai zemāk stāvošo to galvu jāpakustina tā, lai ideāli ievērotas pieklājības normas, taču nebūtu klanīšanās. Tāda netverama kustība, it kā piešķiebjot, it kā mazliet pagriežot. Jauniešiem to visai grūti apgūt, kā daudz ko no tā, kas viņu kārtu atšķir no pārējiem. Taču, noblesse oblige...
This page was loaded Jul 24. 2019, 9:28 am GMT.