Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
1.-Feb-2017 01:01 pm - Latvijas perspektīvas sajūta
Jā, Latvijā tu vari salīdzinoši brīvi justies uz ielas, tev nav bailes iet uz policiju, nepazīstamiem cilvēkiem tu vari norādīt, ka viņa viedoklis ir sūds u.t.t. Pagaidām. Ir gan sajūta, ka iecietības vadzis drīz varētu lūzt, un no mežiem izlīdīs visu mastu goblini, kuri ir noguruši kaunēties par savām patiesajām jūtām pret līdzcilvēkiem, kas ir nocietušies parādīt "kuzkinu maķ" visiem tiem, kas prot sist nevis ar dūri, bet gan argumentiem u.t.t.

(c) black_data
1.-Feb-2017 11:45 am - īsa recenzija
Noskatījos LTV demonstrēto dokumentālo filmu par Sīrijas prezidentu Bašaru Asadu. Neko zinošāks netapu, bet interesanti bija viens, proti, cauri visai filmai vijās vēstījums, cik viņš ir slikts, asiņains diktators un tā, taču nekas tāds, ko par faktiem varētu dēvēt, tā arī neparādījās.

Intervijas ar bijušajiem līdzgaitniekiem emigrantiem, kuri gari un plaši apsprieda viņa iespējamās psiholoģiskās problēmas un kaites (jāsaka gan, ka neviens no aptaujātajiem nebija mediķis), fona attēlā rādot mierīgu, urbāni attīstītu zemi, kuras diktators ik rītu ar sievu praukā pa pilsētu uz velosipēda (nekāda miesassargu armāda kadros nav manāma), iet iepirkties, apmeklē operu un tā. Absolūti nekā tāda ekstraordināra, kas Sīriju kā izceltu pārējo reģiona valstu vidū (drīzāk gan otrādi – izskatījās, ka tā bijusi daudz mierīgāka un plaukstošāka, nekā apkārtējās valstis). Klasisks autoritārs režīms, nekā īpaša, kas līdzīgs ir visās šī reģiona zemēs (manuprāt musulmaņi/arābi tīri psiholoģiski nespēj dzīvot demokrātijā, tb bez "stingras rokas" tur neiztikt, pretējā gadījumā sākas haoss – līdz demokrātijas pieņemšanas līmenim tomēr ir jāattīstas). Īpatni bija tas, ka viena no Asada ļaunprātības pazīmēm bija visu reliģiju tiesiska vienlīdzība, nevienai nedodot nekādas valsts priekšrocības, tb režīms sekulārs, kas šobrīd reģionam ne visai raksturīgi. To var saprast – Asads ir alavītu līderis, bet alavītus musulmaņi īpaši necieš (daži viņus uzskata par derdzīgiem šiītu herētiķiem, bet citi par vēl derdzīgākiem pravieša vārda kropļotājiem, jo alavītisms lielā mērā saplūdis ar kristietību), tāpēc pilsoņu karš tur ir ar izteiktām ticības kara pazīmēm ar brīvības cīnītāju saukli: "alavītus bedrē, kristiešus krustā!".

Tad pirmais fakts: pavēstīja par terora aktā uzspridzināto premjerministru, kas noteikti esot Bašara organizēts akts (jo katram tak skaidrs, ka asiņains diktators nekad neniekosies ar vienkāršu pavēli safabricēt krimināllietu, vai vienkārši kafijā indi iebērt – viņam noteikti gribas ar globālu blīkšķi risināt iekšpolitiskās problēmas), tāpēc Rietumu valstis sarāvušas ar Sīriju visas diplomātiskās un ekonomiskās attiecības, un tad bijušas nepatīkami izbrīnītas, ka izolētā Sīrija, pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem attiecības normalizēt, sāka draudzēties ar Irānu un Krieviju, parakstot savstarpējās palīdzības un sadarbības līgumus.

Tad filmas veidotāji ar izbrīnu secināja, ka nezin kāpēc t.s. "arābu pavasaris", kura rezultātā Vidusjuras baseina musulmaņu zemēs tika gāzti laicīgie režīmi, un pie varas nāca vai nu radikālie islamisti, vai cilšu varlordi, nekādi neskar Sīriju bez ārējas iejaukšanās. Ar neviltotu diktora prieku (laikam arī viņu mulsināja, ka sausais atlikums aizdomīgi mazs) parādījās stāsts par revolūcijas sākumu, proti, pusaudžiem, kas uz ēku sienām rakstījuši pretvalstiskus saukļus, nelietīgās policijas notverti un smagi piekauti (interesanti, draudzīgajās un atbalstāmajās Saūdu Arābijā vai Turcijā par pretvalstiskiem saukļiem konfektes dod?), kas izsaucis masu demonstrāciju. Tā iztrenkāta Tuvajiem Austrumiem raksturīgā manierē (ne tik brutāli, kā mūsu sabiedrotajā Katarā, kur draudzīgo Saūdu tanki "arābu pavasara" demonstrantus vienkārši samala ar tanku kāpurķēdēm, taču pāris nošauti tika gan), kas raisījis pirmās tautas neapmierinātības pazīmes un demonstrācijas arī citās pilsētās.

Tā kā ar demonstrācijām vien netīkamu valdību nevar gāzt, apkaimes musulmaņu valstis sākušas ar režīmu neapmierinātajiem piegādāt ieročus un naudu revolūcijas uzsākšanai.

Tā nu sliktais Asads esot aizsācis pilsoņu karu - interesanti, kā jāreaģē pareizā valstī, ja piepeši kāda iedzīvotāju grupa, saņēmusi ieročus no nedraudzīgiem kaimiņiem, bruņotā ceļā sāk sagrābt varu savas etniskās/reliģiskās gruas apdzīvotajās vietās, pie reizes izkaujot sev netīkamu etniski reliģisko grupu ciemus?, – kura rezultātā valsts nu esot izpostīta un bēgļi mūkot uz visām pusēm (kristieši un alavīti uz Libānu un eiropu, musulmaņi uz kaimiņzemēm). Te gan jāpiebilst, ka manuprāt to pilsoņu karu aizsāka tie, kas sāka sacelšanos, nevis tie kas uz to reaģēja, bet iespējams, ka man ar loģiku pašvaki.

Nu un tad beidzot filmā sākās kas konkrētāks par ļaundarībām, proti, apraksts, ka brīvības cīnītāji ierīkojuši savas pozīcijas dzīvojamajos kvartālos, izmantojot civiliedzīvotājus kā t.s. "dzīvo vairogu" (starp citu, tas tiek klasificēts kā kara noziegums), savukārt valdības spēki nevis paceļ balto karogu (ko viņam ieteica arī Obama), bet gan tomēr karo, un, kā jau karadarbībā apdzīvotās vietās, iet bojā daudz civiliedzīvotāju. Gluži tāpat kā Austrumukrainā, kur separātisti jeb brīvības cīnītāji (kā nu kuram labāk patīk tos dēvēt) karo tieši tādām pašām metodēm, kā viņu idejiskie brāļi Sīrijā, un gluži tāpat valdības spēķu apšaudēs iet bijā arī civilie. Atšķirība tikai tāda, ka Austrumukrainā separātisti neslaktē oponentus pēc to reliģiskās piederības, bet Kijevai par centieniem atgūt kontroli pār savu teritoriju neviens neko īpašu nepārmet, jo saprot, ka nu nekādi no blakus upuriem šādos apstākļos neizvairīties, savukārt Damaskai pārmet gan.

Rezumējums: noskatījos, taču tā arī nesapratu, ar ko Asada režīms būtu kaut par jotu sliktāks par pārējiem reģiona režīmiem, ka tā jācenšas to sagraut, vietā liekot varlordu konfederāciju, kāda tā ir šī brīža Lībijā (kur ritēja praktiski identisks scenārijs).
26.-Jan-2017 06:37 am - -
#NABAvote
8.-Jan-2017 04:39 pm - iz nacionālo vērtību pūra lādes
Nāc pie manis, tautu meita,
Pie man' bada neredzēsi:
Ziemu došu ledu krimst,
Pavasaru zaļu zāli;
Pašā vasar's viducī
Tīri baltu āboliņu.

Tikai nejēga var spriest, ka tautudēls mudaks trāpījies. Īstenībā te runa ir par nacionāli ajūrvēdisko virtuvi: strukturētais ūdens ziemā, pavasara vegānisms un gavēnis uz fitoestrogēniem vasarā.
28.-Dec-2016 09:29 am - par Preambulā ierakstīto
Man kā pseidobudistkatolim jau labu laiku sakarā ar Tezē pasākumu Rīgā viena no uzjautrināšanās tēmām ir daudzu tautiešu pseidokristietība, tb aktīva Rakstu citēšana vietā un nevietā, pilnībā to mācību ignorējot paša dzīvē, tb aizvien vairāk novērtēju brāļu Kaudzīšu ģenialitāti, iemūžinot raksturīgākos latviešu tipus, šajā gadījumā Oļiņieti. :) Pie tam interesantākais ir nevis interneta sludinātāji, kam katrs otrais ieraksts ir citāts iz Rakstiem, taču kuri nevienu kristiešu ceļinieku neielaidīs pārnakšņot, bet pati ticība kā tāda to vidū, kas pozicionējas kā ticīgie ne tikai reizi gadā Ziemassvētku dievkalpojuma apmeklēšanā, bet arī ikdienā. Vakar mani sajūsmināja prasības, piesakoties uz Tezē ceļinieku uzņemšanu: "tikai ne krievus!", "tikai meitenes jaunākas par 25!" (šo vēlmi gan saprotu ;) ), "tikai ne invalīdus!" u.tml. Pie tam to pauž cilvēki, kuru Rakstos postulēts, ka Dieva priekšā visi vienādi, nav "ne grieķa, ne jūda". ;) Rodas jautājums: vai šāds cilvēks, kurš regulāri apmeklē baznīcu, piedalās rituālos, darbojas draudzē, maz uzskatāms par kristieti, ja tik elementāros sadzīves jautājumos momentā rīkojas pretēji Mācībai? Un kā šī pretruna starp ticību un rīcību tik harmoniski viņā var sadzīvot, neraisot ne mazāko disonansi?
22.-Dec-2016 08:31 am - domele, aizkūpinot rīta cigu
Sieviešu grūsnība ir tāds pats lakmusa papīrs, kā vīriešiem alkohols. Proti, ja vēlies novērtēt vīrieti, piedzirdi viņu – dzērumā nobrūk visnotaļ plānā audzināšanas glazūra un vīrišķis izpaužas visnotaļ nepastarpināti, tāds kāds ir. Ar sievietēm identiski grūsnības laikā. To ievēroju mūsmājās. Šis tāds auglīgs gads, mūsmājā puse kaimiņieņu apgrūsnējušas. Un ļoti uzkrītoši, kā viņas mainās: viena kļūst kudi jaukāka, draudzīgāka, atvērtāka, aber cita pilnībā ieiet savā kosmosā, kur Piena ceļš un citas galaktikas rotē tikai un vienīgi ap viņas nabu, pat rīta sveicienu atņem tikai tad, ja iekliedz sejā. Interesanti.
20.-Dec-2016 10:44 am - kā ir vai kā vajadzētu būt
Nu jau labu laiku izvairos no t.s. diskusijām internetā. Pārāk jau nu bieži nākas sastapties ar akmenscietu doktrinālismu reliģiskas pārliecības līmenī, un tad labāk paklusēt, lai kā gribētos ko piebilst. Ar ticīgu cilvēku dialogs/diskusija nav iespējama, proti, vai nu tu viņam it visā piekrīti, vai tiec nosaukts kādā sliktā vārdā. Taču arī visnotaļ pieklājīgiem un simpātiskiem ļaudīm piemīt tendence sajaukt teorijā pastāvošo ideālu "kā jābūt" ar dzīves realitāti, kaut tas nozīmē sajaukt vienā katlā sakrālo un profāno, kur ticība kļūst smieklīga, bet realitāte – neizdevusies. Vaina slēpjas nesapratnē, ka dzīvē nav nekā pār realitāti, t.i. pār pašu dzīvi.

Realitātes vērošana ir vienīgais pamats, uz kā būvēt priekšstatus par iespējamo (šobrīd un nākotnē), jo notiek tikai tā, kā notiek, un var notikt tikai tā, kā ir noticis. Cilvēks, kurš savus uzskatus balsta tikai izdomātā ideālā shēmās, zaudē saikni ar realitāti. Viņš iztēlē rada ainu "kā vajadzētu būt", un tad jau ir viens solis līdz pārliecībai, ka tā kaut kur kaut kad ir bijis, taču nez kāpēc zudis, un to derētu atjaunot. Pie tam nākas izdomāt visai nesakarīgu pamatojumu, kāpēc viss "sabojājies", "degradējies", jo faktu, ka šī ideālā aina reiz būtu eksistējusi, nav, vai arī izvēlētais paraugmodelis realitātē nebūt nav bijis ideāls.

Sadzīviski tas būtu līdzīgi, kā ja cilvēks, kurš regulāri vienā un tajā pašā vietā paslīd un krīt, atteiktos atzīt, ka virsma ir slidena, bet skaidrotu savus kritienus un iegūtos sasitumus ar nepilnīgo cilvēka dabu, naidīgas maģijas ietekmi, naidīgu ārēju spēku ietekmi. Un šādam cilvēkam, ir velti teikt, ka nekad nevienā tautā nav bijis un nebūs tā, ka visiem būs vienādas vērtības un uzskati, ka ja teorētiski jaukā pedagoģijas teorija nestrādā, jo rezultāti ir pretēji gaidītajam, tad no tās jāatsakās vai, ka noteiktās cilvēces grupās demokrātija nav iespējama lokālo kultūras un mentalitātes īpatnību dēļ – velti, jo viņa domāšanai un pasaules skatījumam ir cita koordināšu sistēma.

T.i. te sastopamies vairāk ar ticību. Savukārt ticība nebalstās racionalitātē, bet simpātijās/antipātijās un pielūgsmē/noliegumā (atkarībā no ticības vektora un intensitātes).

Saprast, ka tavas simpātijas ir tikai simpātijas, kurām nav lemts piepildīties (kā tas bieži notiek), jau ir daudz. Tas, protams, nebūt nav iemesls no tām atteikties, taču realitātes ignorēšana novedīs pie vēl lielākas vilšanās. Koka sūdiņu ar latviešu zīmēm kolekcionēšana ir godājama nodarbe, taču mēģinājums tos izmantot kā valūtu, norēķinoties ar valsts policiju soda naudas samaksāšanas procesā ne pie kā laba nenovedīs, lai cik ļoti maksātājs ticētu šo koka sūdiņu ar latviešu zīmēm vērtībai. Bet, ja šāda neracionāla ticība tiek reducēta kā apkārtējiem obligāta, tad rezultāts parasti ir "skumjāks".

Tā kā lielākā daļa ļaužu dzīvo savās ilūzijās, un izlasītajā tekstā selektīvi saskata tikai to, kas tām atbilst, tad vēl ne reizi nav nācies nožēlot viņu nesarūgtināšanu, neiesaistoties bezgalīgās "diskusijās", kas visbiežāk ir paralēlie monologi.

Skan pietiekami snobiski? Centos. ;)
12.-Dec-2016 08:58 am - par to riņķa danci ap MUN
(..) vienkārši salīdzināšu kā mainīsies indivīda dzīve ar 1. janvāri, ja viņš šobrīd ir MUN maksātājs, un nu šo statusu zaudēs.

Tātad, cilvēks ir algots darbinieks SIA, kas ir MUN maksātājs. Maksimālā alga ir 720 EUR, vairāk saņemt neļauj likums. Lai darbinieks saņemtu šādu algu, viņam darba devēja kasē jāienes 800 EUR. No tiem 9% (4% ir VSAOI) jāatdod valstij. Darba devējs nenopelna nekā, t.i., "pa nullēm". Bet, tā kā darba devējam jāuztur birojs (bez grāmatvedības var iztikt: maksā tikai 9% no katras ienākošās summas un uztur kārtībā lietvedību) un, galu galā, jāgūst peļņa, tad strādniekam jāienes darba devēja kasē vismaz 900–1000 EUR, lai uzņēmums būtu kaut cik rentabls.

SIA, kurā viņš strādā vai ir īpašnieks, no 1. janvāra zaudē MUN statusu, un tagad darbiniekam, lai tas saņemtu uz rokas 720 EUR, darba devēja kasē būs jāienes 1260 EUR. No tiem valstij tiek pārskaitīti 539 EUR (347 EUR sociālais nodoklis – 240 darba devējs, 107 darba ņēmējs –, taču tas nav svarīgi, jo tiek noņemts no algas, plus vēl 192 EUR ienākumu nodoklis). Darba devējs nenopelna nekā, t.i., "pa nullēm". Bet, tā kā darba devējam jāuztur birojs, grāmatvedība un, galu galā, jāgūst peļņa, tad strādniekam jāienes darba devēja kasē vismaz 1500 EUR, lai uzņēmums būtu rentabls (to visu katrs var pats pārbaudīt VID mājaslapā ar algu kalkulatoru).

Tajās nozarēs, kur MUN statuss teorētiski tiek saglabāts, tikai ar lielāku nodokļu slogu (realitātē tas vairs nav tas MUN, ko ļaudis izvēlējās, lai uzsāktu biznesu un nostātos uz kājām), izmaksas pieaugs proporcionāli izmaiņām.

Redzam – lai cilvēks saglabātu savu līdzšinējo ienākumu līmeni, viņam jāpelna gandrīz divas reizes vairāk.
This page was loaded Feb 21. 2017, 11:01 pm GMT.