Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
pēdējais 
12.-Okt-2021 09:37 am - par solidaritāti
- Jā, mīļā! Kas nu atkal? – Pagaidi mazliet… - Nē, to es ne tev…. Ko? Slikti dzirdu! Piezvani vēlāk, es šobrīd esmu aizņemts. Ko? Aizņemts! Labi, es pats tev piezvanīšu pēc kādas pusstundas. Divdesmit minūtēm. Nu labi, pēc desmit. Viss, esmu darbā. Nu es tak piezvanīšu! Viss.
Bruņinieks aizbāza tālruni aiz stilbu sarga un atvēzējās ar zobenu. Drakons ierēcās un atvēzējās sitienam ar ķetnu. Abi sastinga: spalgi un uzbāzīgi iezvanījās telefons. Bruņinieks nolemti nopūtās, nolaižot zobenu un dodot drakonam zīmi pagaidīt. Tas atspiedās pret pilsdrupu torni un sāka garlaikoti ar nagu tīrīt ilkņu starpas, kamēr bruņinieks izmakanēja tālruni.
- Jā, mīļā! Kas nu atkal? – nogurušā balsī vaicāja bruņinieks. – Kas ir tik ļoti steidzams? Tu taču zini, ka kad esmu darbā, nevajag traucēt. Izlaidums? Kāds izlaidums? A, nu jā, izlaidums! Protams, ka atceros… Un? Kas par kleitu? Es zinu, ka skuķi izlaidumā ierodas kleitās, ne jau plikas! Gribi teikt, ka mūsu meitai viņas četros drēbju skapjos nav nevienas kleitas? Ko nozīmē “Izabellai tas pats”? Arī četri skapji ar drēbēm? Bet no manis ko vēlaties? Esi vīrietis un dari kaut ko? Tieši tā! Es esmu vīrietis un tajās jūsu meitiešu problēmās…
Bruņinieks apklusa pusvārdā un samulsis palūkojās uz drakonu.
- Nometa klausuli. Ej tu viņas saproti. Teica man tēvs… Eh, pie kā palikām?
Drakons izslējās un atvēzējās ar ķetnu, kamēr bruņinieks veikli atlēca, ieņemot kaujas pozīciju un paceļot zobenu cirtienam. Abi sastinga: spalgi un uzbāzīgi iezvanījās telefons, atskaņojot Vāgnera “Valkīru lidojums”. Drakons grūši nopūtās un izmakanēja no pavēderes tālruni.
- Jā, mīļā! Piedod, ka tā uzreiz neatbildēju, mazliet aizņemts… Jā, ļoti aizņemts! Jā, kā parasti! Jā, kārtējo reizi darbā līdz tumsai. Bērni? Jā, es zinu, ka man ir ģimene un bērni. Kas ar viņiem tāds? Manuprāt bērni kā bērni. Nedomāju vis, ka ko būtu piemirsis. Kāds putnu būrītis? Kāds vēl “no rīta”? Kā es varu atcerēties to, ko neviens man nav teicis? Ko nozīmē, ka es nemaz neinteresējos, kā maniem bērniem skolā iet? Es esmu slikts tēvs? Bet kurš…
Drakons apklusa pusvārdā un samulsis palūkojās uz bruņinieku. Abi saprotoši saskatījās un nopūtās.
- Ja nu kas, es tīri labi māku putnu būrīšus gatavot, - it kā starp citu ieminējās bruņinieks, - kā nekā četri bērni sākumskolā, nācies ik gadu tos zīļu vīriņus, kabaču lokomotīves un visu pārējo… Pats saproti.
- No rīta jābūt gatavam, - drakons bezcerīgi nopūtās. – Domā, var paspēt?
- Mierīgi. Pusstundas darbiņš! – bruņinieks atmeta ar roku. – Žvīks un žvāks. Bet ja tiem strazdiem nepatiks, tās jau viņu problēmas.
- Njā… - drakons domīgi pakasīja ar asti pakausi. – Paklau, man te tās kleitas… nu kādi pāris desmiti atradīsies. Tak gana to princešu bijis, neies jau labu drēbju kārtu ārā mest. Tu tās… nu vari uzmest aci, varbūt kas noder.
- O, vecīt! Tas gan būtu lieliski, - bruņinieks no sirds atplauka smaidā. – Tas mani izglābtu ne nenovēršamas… pats saproti. Bet vispirms tas tavs putnu būris.
- Lieliski! – nopriecājās drakons. – Bet to mūsu divkauju, to kad vēlāk. Ko saki par brīvdienām? Nu kādos sešos no rīta, kamēr visi guļ?
- Un kur tālāk kalnos, - piekrītoši pamāja bruņinieks. – Kur mobilajiem nav zonas.
9.-Okt-2021 11:45 am - covid
Valdīšanu izdomātie un īstenotie covid epidēmijas apkarošanas pasākumi pēc rezultativitātes atgādina centienus pļavu apdraudošos kurmjus apkarot ar dinamītu - kurmjus tā apkarot var, taču no pļavas daudz kas pāri nepaliks.
2.-Okt-2021 02:26 pm - Par populāro ilgtermiņa hobiju, t.i. pasaules (vai vismaz civilizācijas) gala gaidām
“Esmu zaudējis visas ilūzijas par Hellādas nākotni, ja šodienas jaunatne rīt stāsies pie polisu vadīšanas, jo šodienas jaunieši ir sekli, neizturēti un domāt nespējīgi.”

It kā tā savulaik esot skumji secinājis Hesiods (Ἡσίοδος; ap 700. g. p, m. ē.). Pēc viņa līdzīgas prognozes izteica gan hellēņi, gan latīņi, gan viduslaiku domātāji. Tā mēs civilizācijas galu gaidām jau 3000 gadus. Kā teicis dižais daosu domātājs I-ā: “Galvenais, lai lietus nelīst.”
2.-Okt-2021 12:45 pm - Šī diena vēsturē
1608. gada 2. oktobrī Hāgā alemaņu migrants Apvienotajās provincēs, Johans Liperhejs (Hans Lippershey, viņš arī Jan Lipperhey, Hans Lippershey, Johannes Lipperhey; 1570-1619) stājās Provinču štathalteru unģenerālštatu deputātu priekšā, lai demonstrētu savu jauno izgudrojumu - “teleskopu”, - un izdīktu grantu tālākiem darbiem.

Augstie hēri, kas patiesībā bija sapulcējušies, lai izrunātu kārtējo miera līgumu ar Spāniju, pēc neilgas ņemtnes un grūstīšanās paši pārliecinājās, ka ar jauno anķīnu var saskatīt pulksteņa ciparnīcu netālu esošās Delftas rātsnama tornī. Mazliet pastrīdējušies, vai te nav darīšana ar Belcebula kalpu maģiju (izskanēja pat doma, ka drošības pēc to nevienam nezināmo Johanu jeb Hansu varētu pievienot ikvakara dedzināmo raganu un burvju porcijai), visnotaļ piekrita ģenerālštatu deputāta un Ostindijas kompānijas ģenerāldirektora Andra Bikera neizpratnei: “Nu un ko mums ar šo verķi darīt?” Tikpat skeptisks bija arī Admiralitātes padomnieks Alberts van Burgs: “Mēs arī bez šī zinām, cik pulkstenis ir Delftā – tieši tikpat, cik Hāgā!” Savukārt Amsterdamas mērs Kornēlijs de Grāfs jau kļuva nikns: “Ko tērējam te laiku ar šo utubungu? Labāk pārbaudīt, vai šis nav katolis!”

Tā daudz netrūka, ka progresīvākā cilvēces daļa būtu palikusi bez teleskopa (gan jau nāktos vēlāk no nīstajiem katoļiem iepirkt Galileja ražojumus), taču fōnā piepeši ieķiķinājās rūdītais jūras vilks admirālis Kornēlijs de Jonge, pieplacis pie teleskopa: “Eu, veči! Tu blakus mājas logā sievišķi ģērbjas! Pat pupus var redzēt!”

Strīdus troksnis kā uz burvju mājienu apklusa. Visi klātesošie, kā jau kārtīgi protestanti, mulsi sāka pētīt savu kurpju sprādzes un izlikās, ka nekā nav dzirdējuši. Taču kad sākās balsojums, vai piešķirt meistaram Liperhejam naudu tālākam darbam, neviens nebalsoja pret…
28.-Sep-2021 05:18 pm - Kauns Francijas karalim 18. gadsimtā mirt no bakām
“Kauns Francijas karalim 18. gadsimtā mirt no bakām” – indīgi piezīmēja Katrīna II savā vēstulē Grimmam. Šī jau nu zināja, ko runā.

Tālā 1769. gada 12(23). oktobra vakarā Sanktpēterburgā uz ķeizarienes Katrīnas II rezidenci atveda ar bakām slimo sešgadīgo kadetu Aleksandru Markovu. No Anglijas atbraukušais ārsts Tomass Dimsdeils ar skalpeli paņēma slimā zēna limfas paraugu un iezieda to griezumā ķeizarienes rokā. Pēc šīs manipulācijas Katrīna II deva rīkojumu viņu pāris nedēļas netraucēt - tiekat galā paši, - un devās uz Carskoje Selo.

Mirstība no bakām bija aptuveni 50% inficētajiem, bet izdzīvojušajiem sakropļota āda palika uz mūžu. Bakurētas klāja arī atentātā pēc viņas pavēles nogalinātā ķeizarienes vīra Pētera III seju.

Katrīna, kas pilniem malkiem baudīja sūri iekaroto stāvokli un dzīvi, nevēlējās ne mirt, ne kļūt neglīta (otrais variants, šķiet, viņu varēja biedēt vēl vairāk), tāpēc izvēlējās tajā laikā pieejamo “vakcināciju” jeb variolāciju. Proti, slimnieka čūlas šķidrumu caur iegriezumu ievadīja veselā cilvēkā. Tas inficējās, taču vieglā formā, jo organisms paspēja izstrādāt imunitāti pret izraisītāju. Bija, protams, arī neveiksmīgi gadījumi, taču labāk tomēr riskēt skaistas nākotnes un ilgas dzīves vārdā.

Pirmās dienas slimība nekādi neizpaudās, taču tad sākās drebuļi, drudzis, piepampa kakla dziedzeri, parādījās pirmās čūlas, kuras pakāpeniski pārsprāga un uzsūcās. Inficēto mocīja stipras galvassāpes un apetītes trūkums. Protams, visu šo laiku Tomass Dimsdeils bija blakus, taču vienīgais, ko varēja, deva glaubersāli pret galvassāpēm, mazgāja ar dzērveņu uzlējumu brūces, deva daudz dzert. Pēc nedēļu ilgām mocībām kaite pārgāja un Katrīna bija vesels kā rutks. Puišeļa organisms izrādījās gana stiprs, un mazais kadets izdzīvoja. Pateicībā ķeizariene to iecēla muižnieku kārtā, dāvāja uzvārdu Ospennijs (Оспенный) un ģerboni. Ārsts Tomass Dimsdeils saņēma barona titulu, galma ārsta (leibmediķa) vietu un mūža pensiju.

Pēc tam tika vakcinēts (variolēts, ja kādam labāk tīk) troņmantnieks Pāvils un visa ķeizariskā ģimene. Tālāk sekoja galms, aristokrātija un augstākie valsts ierēdņi, kā arī Kadetu korpusu, Bāreņu namu, Labdzimušo jaunavu institūtu audzēkņi un Mākslas akadēmijas skolu studenti. Kāds varbūt iemēkšķējās, ka vēloties saprast, kas tās par manipulācijām, taču pēc pirmā pēriena vēlme protestēt zuda. Mira pēc variolācijas aptuveni 3%, taču katram bija skaidrs, ka tos nevar salīdzināt ar 50% bez tās.

Ko prastie ļaudis? Tie varēja nevakcinēties – atšķirībā no mūsdienām, neviens nespieda. Galu galā nevakcinētie apdraud vien paši sevi. Ja nomirs tad, kā vēlāk izteicās kāds padomju armijas maršals, “gan bābas vēl sadzmdēs”.
18.-Sep-2021 11:50 am - mur
- Laikmetīgā māksla ir ne tikai labs bizness, kur kā akciju biržā preces cenu nosaka nevis tās patiesā vērtība, bet tikai trends un pieprasījums. Tā ir arī šibolets ne visai augsta sociālā statusa ļaudīm, ļaujot tiem justies nozīmīgākiem un elitārākiem.
- Kā elitārā restorānā? Paēdis nebūsi, garša un tāda eksperimentāla, taču vari feisbukā ietagot smuki noformētu šķīvi, pirms iet mājās uzēst kartupeļus ar siļķīti un biezpienu. Visi komentē: Vauuu!!!
17.-Sep-2021 10:24 pm - šauri ņemta un uz papīra pareiza teorija ne vienmēr praksē strādā
Viens interneta draudziņš ieķiķināja par “Animal Planet” TV sižetu, kurā jauki atainota situācija, kurā pedagoģijas teorija sastopas ar praksi.
Jaunkundze, kas vada raidījumu par lielajiem primātiem, stāsta, ka tūlīt nodemonstrēšot, cik viegli pērtiķi apgūst jaunas prasmes. Ņem lielu riekstu, akmeni, parāda tos diviem pērtiķiem, un, kad to uzmanība piesaistīta, demonstrē, kā ar akmeni var pāršķelt rieksta čaumalu. Voilà! Šmakstinot apēd riekstu. Tad visu atkārto, un dod riekstu ar akmeni tēviņam. Tas neizpratnē palūr uz akmeni, nomet, un mēģina riekstu pārkost.
Nekas, tā gadās – tagad dodam akmeni un riekstu mātītei. Tā visai veikli atkārto ierādītās darbības: pāršķeļ riekstu un gardu muti apēd. Tagad dod akmeni un riekstu tēviņam, kas to visu uzmanīgi vērojis. Šis neizpratnē pagroza, apskata, un pasniedz tālāk mātītei – tā pāršķeļ riekstu. Tēviņš paķer kodolu un gardu muti apēd. Paliecas uz priekšu, pagrābj veselu sauju un dod mātītei… lai skalda.
P.S.
Lai gan ko nu tur ķiķināt. Raidījuma vadītāja "iekrita" pacisam uz ko citu.
Tā nu dabā iekārtots, ka pieredzi mācās no tā, kuru cieni un respektē. Acīmredzot pērtiķu acīs raidījuma vadītāja bija augstākā rangā, nekā mātīte, taču zemākā, nekā tēviņš. Ja bara acīs neesi autoritāte, rangā augstākais, nekā šiem nevari iemācīt. Savukārt rangu nenosaka ne sertifikātu skaits atvilknē, ne skaļa aurošana - bars vienkārši “muguras smadzenēm” jūt, kurš ir alfa, kurš nav.
14.-Sep-2021 02:51 pm - Šī diena vēsturē
Tālā 1867. gada 14 septembrī Fridrihs Engelss saņēma tipogrāfijā svaigi nodrukātā viņa labākā drauga Marksa sacerējuma “Kapitāls” autoreksemplārus. Ekipāžas ieeļļotu atsperu atslābināts, atšķīra vienu, prātojot, kurā lappusē lai palūdz autoram ierakstīt sirsnīgu vēlējumu, un iegrima tekstā…
No jaukās pēcpusdienas snaudas Kārli izrāva blīkšķi un blākšķi, Fridriham ielaužoties viņa guļamistabā, vicinot “Kapitāla” sējumu un falsetā spiedzot:
- “Kas tie par murgiem, Karl? Tā taču īsta herēze! Vai par to mēs gadiem runājām, tukšojot mana fātera vīna krājumus?!
- Kāda herēze? – pavēris kreiso aci slinki nostenēja Markss, - Kā kas ne pa spalvai, tā uzreiz herēze, spāņu zābaciņi un autodafē, ko?
- Šeit, šeit! – nikni kratīja bārdu Engelss. – Lasi pats: “Nauda un prece, tāpat kā dzīvei nepieciešamie līdzekļi un ražošanas līdzekļi, nebūt nav kapitāls paši par sevi. Tie ir jāpārvērš par kapitālu. Bet šī pārvēršana ir iespējama tikai noteiktos apstākļos: divām ļoti dažādām, pretējām preču īpašnieku šķirām jāsastopas vienai ar otru un jānonāk kontaktā – no vienas puses, naudas, ražošanas līdzekļu un dzīvei nepieciešamo līdzekļu īpašniekam, kuram ir vajadzība iepirkt svešu darbaspēku, lai vairotu tālāk to vērtību summu, ko viņš piesavinājies.”
- Nu un kas tur tāds šausmīgs?
- Tālāk, tas, kas rakstīts tālāk! – sašutumā rīstījās Fridrihs.
- Līber Fric, - Markss jau pamodies, iecietīgi paraudzījās uz uzticamo cīņu biedru. – Mums taču maksā par zīmju skaitu, kā izglītības ministrijas aģentūrā. Bet tālāk, tālāk taču neviens nelasīs. Pirmās pārdesmit lappuses izmocīs un metīsies muižas dedzināt, premjerus no kabinetiem ārā saukt, pieminekļus ar sarkanu krāsu apliet, sejas maskas dedzināt. Ko nu parasti bauri savā tupumā dara, kad izlasa vārdus "netaisnība" un "cīņa". Tā kā neuztraucies – tālāk nelasīs.
29.-Aug-2021 11:36 am - Kādi Karību jūras pirāti? Lūk, Baltijas jūrā, lūk te gan bija pirāti!
1389. gada 24. februārī kaujā pie Osles Dānijas karalienes Margrētas I armija sagrāva Zviedrijas karalistes armiju, karalis Albrehts krita gūstā, Stokholmu ielenca dāņu karaspēks. Tas pēc t.s. “domino principa” aizsāka notikumu virkni, kas turpmākajās desmitgadēs mainīja dzīvi visās Baltijas jūras piekrastes zemēs. Proti, sagūstītā Albrehta brāļadēls, Meklenburgas hercogs Johans IV, kā arī Vismāras un Rostokas pilsētas paziņoja, ka to ostas atvērtas jebkuram kuģim, kas piedalās karadarbībā pret Dāniju un gatavs palīdzēt ielenktajai Stokholmai. Savukārt Zviedrijas riksrods (valsts padome) šādu kuģu īpašniekiem bez kavēšanās izsniedza kaperu (legālo pirātu) diplomus.



Gribētāju saradās daudz – burtiski pāris mēnešu laikā izveidojās nopietna vitaljeru brālība (Vitalienbrüder; lat. fratres Vitalienses; no “vitalie” – proviants) flote, kas gan pa jūru apgādāja ielenkto Stokholmu, gan laupīja un gremdēja dāņu kuģus. Tajā iesaistījās arī krietns skaits zviedru bruņinieku ar savām karadraudzēm, tā kā spēks bija visai nopietns.

Pirātisms attīstījās un pieņēmās spēkā, vitaljeru brālībā izvirzoties talantīgiem admirāļiem. 1393. gadā vitaljeru flote izlaupīja Bergenas pilsētu, 1394. gadā – Malmi, apmetās Gotlandes salā, kuras pārvaldītājs, Pomerānijas hercogs Ēriks tos uzņēma kā sava militārā spēka papildinājumu. Visbijas pilsēta kļuva par lielāko pirātu bāzi pasaulē. Lieki piebilst, ka vitaljeri laupīja visu, kas kustēja pa jūru, kā arī piekrastes ciemus un pat pilsētas. Lībekas Ditmārs (Detmar von Lübeck) savā pilsētas hronikā ar sāpošu sirdi rakstīja, ka “Viņi viesa bailes ļaužu sirdīs visā jūrā, trīcēja visi tirgotāji. Siļķes kļuva nedzirdēti dārgas.”

Tirdzniecības paralizēšana lika nopietni sarosīties Hanzas pilsētām – Dānijas un Zviedrijas kroņu peripetijas tās maz uztrauca, taču siļku cena, tas jau bija nopietni. Ar Hanzas starpniecību 1395. gadā abas karalistes noslēdza mieru, bet Albrehts atguva brīvību. Taču džins no pudeles jau bija izlaists: vitaljeri negrasījās atgriezties pie mencu zvejas un rāceņu audzēšanas. Pirātu brālība kontrolēja visu Baltijas jūru - sagrāba Abo, Vīpuri un vēl vairākus pilskalnus somu piekrastē. 1397. gadā vitaljeri Svena Stūres vadībā (1200 karotāju 42 kuģos) ielenca Stokholmu, atbalstot hercoga Ērika pretenzijas uz Zviedrijas troni.

Situācija vēl vairāk saasinājās, kad pirāti izgāja Ziemeļjūrā un ierīkoja bāzi Helgolandes salā, kas atradās tirdzniecības ceļu krustpunktā. Nu sarosījās Hamburga un Brēmene, kuras līdz šim hanzasbrāļu nedienas Baltijas jūrā bija atbalstījušas vairāk vārdos. Savkārt kad vitaljeri sāka apciemot Anglijas, Francijas un Norvēģijas krastus, laupot visus kuģus, ko sastapa jūrā (to flote Godekes Mihaelsa vadībā pat tika līdz Spānijai), Anglijas parlaments apsūdzēja Hanzu pirātisma atbalstīšanā un lika tai samaksāt par visiem vitaljeru nogremdētajiem angļu kuģiem. Tas bija pēdējais piliens - sākās pirātu un Hanzas karš, kurā, jāatzīst, vitaljeri sākumā guva virsroku.

Pirātu paradīze turpinājās līdz brīdim, kad tiem pievērsās Ziemeļeiropā nopietnākais spēlētājs, Jeruzalemes Sv. Jaunavas Marijas teitoņu hospitāļa mūku-bruņinieku ordenis. 1398. gada 17. martā 50 kuģu liela Ordeņa flote ieradās pie Visbijas, izsēdinot krastā 5000 brāļus bruņiniekus, pusbrāļus un palīgspēkus, ko visu komandēja pats lielmestrs Konrāds fon Jungingens. Visai aši teitoņi ieņēma salas nocietinātās vietas, taču Visbijas 2000 vīru lielais garnizons vārtus neatvēra. Tad kā parasti: aplenkums, sarunas, miera līgums. Vitaljeri bez kaujas atdeva pilsētu, ar tiesībām sakāpt kuģos un doties, kur acis rāda. Tas bija brālības gals Baltijas jūrā.

Daļa vitaljeru devās uz Zviedriju, kur sagrāba Fakseholmas cietoksni un sēdēja tajā, līdz sagaidīja no karaļa apžēlošanas rakstu. Pārējie devās uz Ziemeļjūru, kur bez Helgolandes izveidoja ostas un bāzes Ertholmas salā un Frīzijas salās. Baltijas pirātu gaitas Ziemeļjūrā turpinājās vēļ gana ilgi, taču tas jau ir cits – tikpat krāšņs stāsts, - kas beidzās vien 1449. gadā līdz ar pēdējā vitaljeru vadoņa Hansa Engelbrehta nāvi.

P.S.
1950. gadā nāca klajā Villija Brēdeļa vēsturiskais romāns “Die Vitalienbrüder”, savukārt 2006. gadā – kinofilma “Störtebeker”, bet burātāji nesmādē alus šķirni “Störtebeker”.
28.-Aug-2021 01:30 pm - kurš uzveic drakonu, tas pats par drakonu kļūst
Bruņinieks apturēja zirgu un pat pacēla vizieri, lai neizpratnē vērotu, kā neliela auguma, taču visai masīvs vīrelis - varēja redzēt, ka jaunībā karojis, - slaucīja alas priekšu. Ainava patiesi priecēja skatu: celiņi rūpīgi nobērti ar granti un izlīdzināti, vijās starp puķu dobēm un dekoratīvo kociņu puduriem. Gar burvīgu tējas lapenīti urdzēja strautiņš, bet pašu alas ieeju sedza krāšņi izšūts gobelēns.
- Ēēē… atvainojiet, labdien! – bruņinieks saminstinājās, - Vai šī būtu drakona ala?
- Sveiks! - atspiedies uz slotas kāta, vīrelis līdzjūtīgi pasmaidīja, - Šī pati vien ir. Un tev te vajag?
- Nu kā, ko vajag? Nu to pašu. – bruņinieks sapūtās, - Ierados ar viņu cīnīties.
- Skaidrs… - vīrelis atslēja slotu pret tūju un nopūtās, - Cauri ir ar tevi, puis’.
- Kādā ziņā “cauri ir”, - bruņinieks izbrīnījās, jo idilliskajā ainavā nejuta nekādus draudus.
- Vai tad nezini mātes dabas likumu: kurš uzveic drakonu, tas pats par drakonu kļūst?
- Dzirdēts ir. Vecu sievu pasakas!
- Ja tā būtu, tad jau būtu lieliski. – vīrelis skābi pasmaidīja, - Nu tad… Es esmu drakons. - prieks iepazīties.
- Ļoti patīkami, taču…
- Tu pēc princeses? – vīrelis pat nejautāja, - Tās pašas, kuru es te nolaupīju. Nu kā pēc instrukcijas: atlidoju, tad nāves cilpa, pikējums, napalms, puse pilsētas nosvilināta, armija bruņās uzgrilēta, tornis sagrauts, jaunuve aizstiepta. Pēc tās?
- Jā jā, pēc tās pašas, - bruņinieks atdzīvojās, - Es viņu atbrīvot ierados.
- Par vēlu, draudziņ!, - vīrelis noskaldīja, - Dzirdi, jau pati nāk!
Alā atskanēja skrapstoņa un dunoņa, gobelēns pašķīrās un parādījās milzu drakona galva, gariem ilkņiem un asinssārtām ļaunām ačelēm. – Tu tur ilgi tusnīsies?! – galva kaprīzi spiedzošā tonī vērsās pie vīreļa, - Fiksi beidz un nāc šurpu! Es beidzot sapratu, kur jāstāv dīvānam, bet kur skapim labākā vieta!
- Tā ir princese, - dodoties alas virzienā pār plecu paskaidroja vīrelis, - Viņa mani uzveica.
- Uzveica? Bet kā?!
- Lūk, to es pats nekādi nevaru saprast… - nopūtās bijušais drakons un steidzīgi pazuda alā.
This page was loaded Okt 21. 2021, 4:03 am GMT.