Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
20.-Sep-2019 01:25 pm - /laika zoba saēsts, sena - 21. gs. pirmā puse, - anonīma manuskripta fragments/
“(..) Personības Izaugsmes Baznīca, kā vienmēr, bija stāvgrūdām pilna. Ienākuši pa viesmīlīgi augu diennakti atvērtajām durvīm, ticīgie bijībā slīdēja garām Maska, Kavasaki, Karnegija, Geitsa un Allena svētbildēm, noskūpstīja stiklu, aiz kura relikviārijā atradās mumificējies Stīva Džobsa pirksts, līdz nonāca lielajā lūgšanu zālē. “Tici sevi! Izvēlies mērķi! Sasniedz to!” – vēstīja zeltā mirdzoši burti virs altāra. (..) Sprediķis ilga piecas stundas, ar diviem kafijbreikiem un pārtraukumu netvorkingam. Kad bija iestājies klusums un izdzisis ekrāns, draudzes locekļi pārskaitīja Baznīcai pienākošos desmito tiesu no saviem startapiem, bet tie, pār kuriem bija nākusi Motivācija, ziedoja pat bitkoinu. (..)”
19.-Sep-2019 05:12 pm - No Vidzemes gubernatora atskaites 1806. gadā
1805. g. no publiskām izpriecām un kauna lietām ievāktais nodoklis ļāvis iekārtot Rīgā namu ārlaulības dzemdētājām, kur tuvāko mēnešu laikā nāca pasaulē jau 26 mazuļi.
15.-Sep-2019 08:34 pm - cilvēks, kura untuma dēļ mums vasarā ir oficiāla brīvdiena :)
Pašā 19. gs. sākumā Vidzemes ģeneralgubernators grāfs Ludvigs Augusts fon Mellīns, nopietni pievērsies Apgaismības ideju atbalstīšanai, ar rūgtumu secinājis, ka nekur Vidzemē vairs tauta nesvin Zāļu vakaru Sv. Jāņa Kristītāja dienā, kā tas bijis sendienās: "tauta arvien mazāk dejo savas dejas vai iet rotaļās", bet "to vietā spēlē vijoli un dejo vāciskos valšus". Tad nu grāfs savos īpašumos licis, bet citiem muižniekiem ieteicis ko darīt, lai zemnieki atsāktu Jāņu vakarā atkal dedzināt ugunskurus un dziedāt savas tautas dziesmas. Ja kāds paražas aizmirsis, tad lai palasa Frīdriha Blaufusa “Stahsti na tahs’ wezzas’ un jaunas’ buschanas to widsemmes łauschu”, bet dziesmas lai meklē K. Hardera, G. Bergmana rakstus, kuri abi vāc zemnieku tautasdziesmas.
10.-Sep-2019 08:42 pm - vēstures naratīvs un didaktika
Labvakar, manu mazo draudziņ. :)

Izstāstīšu Tev to, ko es stāstu 6. un 7. klases bērneļiem, proti, kāpēc mēs nekad nevaram būt droši par to, kas un kā noticis/bijis senatnē, taču kā mums to jāpēta un kāpēc tas ir sasodīti interesanti. Gan jau esi, sekojot līdzi Laurlāča un Meikaperes Evelīnas gaitām, mētājot kendamu un apgūstot apgriezienu ar skūteri, pa vidam arī redzējis, kā vecāki vakaros skatās visādus kriminālizmeklēšanas seriālus. Nu tur visus CSI un tamlīdzīgus.

Tagad iztēlojies, ka esi kriminālizmeklētājs, kurš ierodas nozieguma vietā: priekšā līķis, asiņu peļķe, tēviņš ar nazi, kaimiņu babulis, kurš visu esot binoklī no pretējās mājas redzējis, un vēl kāds kaimiņš. Katrs stāsta ko savu, pilnīgi pretēju otra stāstītajam.

/šajā situācijā nākas visu ainu uzzīmēt uz tāfeles, bērni smejas vēderus turēdami par skolotāja zīmētprasmi un aizgūtnēm komentē/

Nu lūk, draudziņ, vēsturnieks ir kā šāds kriminālizmeklētājs. Vispirms viņš kā arheologs izpēta visus lietiskos pierādījumus: asins šļakatas, pirkstu nospiedumus, kur kas atrodas, uz kuru pusi logam kritušas šķembas. Pēc tam viņš pēta rakstu avotus par notikumu – trīs dažādas liecības jeb hronikas. Salīdzina, analizē, konstatē pretrunas, atsijā melus no puspatiesībām un patiesības. Un tad no tā visa rekonstruē notikuma ainu (te atkāpe, tiek paskaidrots, ko nozīmē vārds “rekonstruē”).

Arī kriminālizmeklētājs nav bijis klāt nozieguma brīdī, tātad nekādi nevar zināt kā viss noticis, ja notikumu nav ierakstījusi novērošanas kamera. Viņš, balstoties uz visa zināmā, rekonstruē notikuma ainu. Kad aina rekonstruēta, kriminālizmeklētājs to nodod prokuratūrai un tiesai, bet vēsturnieks izklāsta publikācijā vai grāmatā.

Bet tik un tā mēs visu nekad nezinām. Nāk jaunas tehnoloģijas kriminālizmeklēšanā, arī vēsturē, krājas pieredze un mācēšana. Kriminālistikā ievieš DNS testus un secina, ka izmeklētājs tomēr kļūdījies. Strādājis godprātīgi, viss liecināja par to, ka vainīgs ir šķirtais vīrs, taču DNS rāda, ka tomēr dārznieks, un nu mēs zinām par sen notikušo noziegumu vairāk un precīzāk.

Gluži tāpat arī vēsturē: pirms 100 gadiem vēsturnieki savu zināšanu robežās centās rekonstruēt, kādi izskatījās, ko ēda un dzēra spartieši, un to ierakstīja grāmatās. Mūsdienās mēs esam gudrāki, esam veikuši jaunus izrakumus, atklājuši papildus liecības, mums ir jaunas tehnoloģijas, kas labāk ļauj analizēt atrastos artefaktus, un nu rekonstruētā aina mainās. Ja jūs labi mācīsities ķīmiju, fiziku, tad izgudrosiet ko tādu vēstures labākai pētīšanai, kas man un cienījamākajam vēstures skolotājam Latvijā, kuru sauc par Klišānonkuli, pat sapņos nav rādījies, un uzlabosiet mācību grāmatas.

Tas nenozīmē, ka iepriekšējās viss bija aplami “tā nebija”, tas nozīmē, ka nu mēs šodien zinām labāk, bet ja izglītosimies un kļūsim zinošāki, ar radošu domāšanu, tad turpināsim pētījumus un uzzināsim vēl vairāk, un tā senatnes bilde būs vēl precīzāka.

Tas ir kā ņemt sen izgudrotu velosipēdu, novākt visādus liekos anķīnus, pielikt jaunus un labākus – velosipēds pats it kā nemainās, taču ar katru jaunu paaudzi braukt ar to var ērtāk, labāk un ātrāk, – tjūningojam, nevis braucam ar tādu, ar kādu minās jūsu vecvectētiņi. Tas pats ar vēstures zināšanām un mūsu priekšstatiem par to, kā bija senatnē.

Nu kaut kā tā. :)
7.-Sep-2019 10:37 am - pāris vārdi par elitāro izglītību 19. gs.
Kā zinām no filmām, aristokrātijas atvases bijušas makten izlutinātas un padumjas. Taču reti kurš zina, ka tas tika panākts rūpīgas audzināšanas rezultātā. Tāda, piemēram, astoņgadīgā Vācijas impērijas kroņprinča Vilhelma (Friedrich Wilhelm Viktor Albert von Hohenzollern; 1859-1941) dienas kārtībiņa (pie tam augu gadu, nevis sākot tikai ar 1. septembri):
- 5:00 mošanās;
- 6:00 pārrunas par dzīvi ar audzinātāju Hincpeteru;
- 7:00 sengrieķu valoda vai teoloģija;
- 8:00 vēsture, ģeogrāfija vai matemātika;
- 9:00 brokastis;
- 10:00 sengrieķu vai latīņu valoda;
- 11:00 matemātika vai vācu valoda;
- 12:00 sengrieķu vai latīņu valoda;
- 13:00 jāšana (pirmdienās un piektdienās), paukošana (otrdienās un ceturtdienās), angļu valoda (trešdienās un sestdienās);
- 14:00 pusdienas;
- 15:00 sengrieķu vai latīņu valoda, matemātika vai vācu valoda (izņemot trešdienas un sestdienas, kad šis laiks atvēlēts pastaigai un fiziskām aktivitātēm parkā);
- 16:00 launags;
- 17:00 zīmēšana un gleznošana (izņemot trešdienas);
- 18:00 zīmēšana un gleznošana (izņemot trešdienas);
- Pēc tam pastāvīgais darbs un mājasdarbu pildīšana.

Lieki piebilst, ka par mutes brūķēšanu vai nemācīšanos, gluži tāpat kā mūsdienās aristokrātu ģimenēs, sods bija pēriens. Visai hrestomātisks ir stāsts, ka kad mazais Vilhelms dabūjis ar siksnu pa dibenu par kaimiņu šķūnīša nodedzināšanu, Hincpeters esot teicis: "Ticiet man, Jūsu Augstība, pēršana man nesagādā nekādu prieku un man sāp tāpat kā Jums", - bet mazais Vilhelms, stīvēdams augšā bikšeles, caur asarām vaicājis: "Vai tā pati vieta kas man, skolotāj?"
29.-Aug-2019 08:21 am - ticība sev
Vēlme justies kā autoritātei kādā jomā ir cilvēkam dabiska. Taču, ja kāds cits pakāpiens Maslova piramīdā izpaliek, tad šī vēlme, kopā ar vajadzību kā kompensēt trūkstošo, dažiem pieaug tik ļoti, ka cilvēks pats notic, ka ir autoritāte. Tas ir briesmīgi.
26.-Aug-2019 04:06 pm - par laikiem, kad sievietes, kuras pildīja savu bioloģisko uzdevumu, bija lielā cieņā
Sensenos laikos dzīvoja reiz labdzimusi jaunkundze vārdā Almodisa de la Marša. Kā jau tas dzīvē bija iekārtots, 1038. gadā viņa visai agri tika izdota pie vīra, par kuru kļuva Hugo V, Luziņanas kungs, saukts par Dievbijīgo. Abi bija aptuveni viena vecuma, hormoni virmoja, un viens pēc otra pasaulē nāca trīs mantinieki: dvīņi Hugo un Žurdēns, kā arī meitiņa peciņa Melisenda. Taču tad piepeši (sic!) izrādījās, ka abi laulātie esot pārāk tuvi radinieki (visi apkaimes Targarieni rauca degunus), un laulību nācās šķirt. Tā kā dāma bija izskatīga - piens un asins, - ar labiem ciltsrakstiem un pūru, nepagāja ne brīdis, kad viņa 1040. gadā aprecējās pa otram lāgam, šoreiz ar Tulūzas grāfu Ponsu Gijomu. Bērni palika pie tēva kā tā mantinieki, bet pats Hugo jaunu sievu vairs nemeklēja.

Arī Ponsam tā bija jau otrā laulība, taču bērnu nebija. Te nu Almodisa nāca kā glābiņš – viens pēc otra pasaulē nāca trīs dēli (viņu skaitā arī Raimunds, vēlāk viens no Pirmā krusta kara līderiem) un meita. Laulība bija izdevusies: gan plaši valdījumi, gan lieliska pils Narbonnas centrā (blakus frizētava, itāļu delikateses, alko outlets), gan augsts sociālais statuss, gan jauka bērnu varza, gan lieliski iekārtota virtuve – kas vēl sievietei vajadzīgs laimei?!

Taču liktens sliktens lēma citādi, un 1053. gada pavasarī Barselonas grāfs Ramons Berengers I, nolīdzis musulmaņu pirātus (iespējams, Raimundam uz tiem dvieļgalvām nīgrs prāts bija arī tāpēc, ka šie māmiņas nolaupīšanā pirkstu pielikuši), nolaupīja laimīgo māti un aizveda uz savu mežonīgo katalāņu zemi. Tur ar varu aprecēja, bet jau pēc rudenī piedzima dvīņi Berengers Ramons un Ramons Berengers (acīmredzot tēva fantāzijai nebija pārāk plašs lidojums). Pa to laiku ritēja sūdzības, tiesāšanās, kuru rezultātā pēc trim gadiem pāvests Ramonu un Almodisu izslēdza no Baznīcas kā grēkā dzīvojošus, taču Barselonā tam lielu vērību nepiegrieza, jo akurāt pasaulē nāca mazā Agnese, bet vēl pēc gada – Sansa.

Acīmredzot Almodisa bija harismātiska personība, jo, par spīti dažādajām laulību peripetijām, spēja saglabāt arī bijušo lauleņu mīlu un cieņu. Hugo V nesavtīgi palīdzēja viņas dēlam no otrās laulības Raimundam karā ar Akvitānas hercogu, pati netraucēti viesojās Tulūzā meitas kāzās u.tt. Meitas tika lieliski aprecinātas, dēli bija slaveni valdnieki un krusta karotāji, bet mazmazdēls Gijs de Luziņans 1186-1192 gados pat sabija par Jeruzalemes karali.

Vārdu sakot, par neizdevušos un garlaicīgu dzīvi Almodisa sūdzēties nevarēja, tikai nāves stunda mazliet disonē ar pārējo, proti, 1071. gadā viņu nogalināja padēls Pere Ramons (attiecīgi tika izslēgts no mantojuma un izraidīts no Barselonas) no pēdējā vīra iepriekšējās laulības. Taču citādi grāfiene nodzīvoja pilnasinīgu mūžu, atstājot burvīgu dzīves dzīparu kamolu, ko pēc gadsimtiem vēsturniekiem šķetināt.
25.-Aug-2019 02:17 pm - kad ir skaidrs, kā ir pareizi
Sabiedrībā vienmēr bijis tā, ka mazākums meklē un domā, bet vairākums ar dzelžainu pārliecību noreida realitātes pieņemšanu visur, kur tā nesaskan ar viņu empīrisko dzīves pieredzi un uz tās bāzes izveidoto ideāla modeli “kā jābūt”.
1990. gados tie lielāko tiesu bija ļaudis krietni vecāki par mani, attiecīgi, man radās priekšstats, ka tā ir neizbēgama vecuma raksturiezīme. Savukārt 2010. gados ar izbrīnu konstatēju, ka svārsts aizslīdējis otrā pusē, proti, tie, kas pašpārliecināti un bez mazākās paškritikas ēnas noliedz visu, kas nav saprotams un neatbilst iedomām, ir gados ļoti jauni cilvēki. Tikpat lielā mērā, kā šī nevēlēšanās mācīties, taču vēlme mācīt, šajos laikaposmos identiskas, tikpat lielā mērā, attiecībā pret 90. gadu virtuves sektantismu, man vis sir skaidrs piramīda ir apvērsusies spoguļattēlā. Un tā šīs abas piramīdas - 50 un vecāku, 30 un jaunāku, - karājas mentālajā visumā viena virs otras, pa laikam saduroties un atšķeļot skaidas, tos nedaudzos, kas piepeši pieļauj, ka varbūt kļūdas, varbūt jākoriģē savus uzskatus, ņemot vērā pasauli?
This page was loaded Sep 20. 2019, 4:58 pm GMT.