Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
11.-Nov-2020 08:52 pm - Kā nogremdēt talantu?
Gribēju šīs te pārdomiņas #Delfi iesmērēt, taču šie neizrādīja nekādu interesi. Radies iespaids, ka arī #Satori negatīvas tēmas #vissirslikti vairs neņem pretī, kopš ir sadraudzējušies ar #Skola2030 un #IzM. Tā nu jāpabubina tepat internetā.

Ieradās pirms pāris nedēļām pie manis 6. klases delegācija. Bērneļiem izmisums acīs: “Skolotāj, vai varat mūs sadalīt? Lai mūsu klasē ir tie, kas vēlas mācīties - jo tas ir interesanti!, - bet tie, kas nevēlas, lai iet uz X klasi?” Visnotaļ saprotama vēlme. Ir grūti mācīties pat visinteresantāko tēmu, ja mācību stundā visapkārt valda troksnis, Jānītis sakaujas ar Pēterīti, Anniņa izlīdusi solu rindai pa apakšu, kož Ilzītei kājā, bet skolotājs kā tāds aitu ganu suns skraida apkārt un mēģina vienlaikus gan mācīt, gan kārtību uzturēt. Vecums tāds šiem, ka skolmeistars jūtas kā kucenu voljerā. Un tas ir visnotaļ normāli.

... )
31.-Okt-2020 04:19 pm - parlaments pret mafiju
To, ka Benito Musolini režīms nesaudzīgi apkaroja mafiju, nezina vien tas, kurš vēstures stundas pavadījis nirvānā, meditējot par smukās Anniņas krāšņo bizi acu priekšā. Taču reti kurš zina, no kurienes Musolini tāda nepatika pret mafiju.

Protams, jebkura valsts ir centusies apkarot privāto reketu - valsts necieš konkurenci. Taču Benito gadījumā reketam bija konkrēts vārds: dons Čičo (don Ciccio, jeb kristītā vārdā Francesco Cuccia). Viņš bija Pianas pilsētiņas (Piana dei Greci, mūsdienās Piana degli Albanesi) mafijas galva, cienījams vīrs visā apkaimē, ar ietekmi pat pašā Palermo. Tik ļoti cienījams, ka ievēlēts par Pianas mēru. Jauka pilsētiņa starp Korleoni un Palermo. Tas pat bija visai ērti, jo nu iedzīvotājiem vairs nevajadzēja maksāt divas reizes, vispirms mafijai, pēc tam ierēdņiem. Tā nu dons Čičo bija pilntiesīgas pilsētas un apkaimes galva, tēvs barotājs, un pieradis pie apkārtējo cieņas.

1924. gadā jaunais Itālijas premjerministrs un tautas vadonis - duče, - Benito Musolini apmeklēja Sicīliju viesturnejā, uzstājoties ar patriotiskām runām un aicinājumiem atgriezties pie tikumības un senču dzīvesziņas vai visās lielākajās pilsētās. Protams, it visur tika saskaņots vizītes protokols, tai skaitā valsts pirmās amatpersonas drošības jautājums. Dons Čičo premjera kanceleju lepni informēja, ka garantējot absolūtu drošību savos valdījumos. Kā jau saprotat, vīrs un vārds Sicīlijā nozīmēja daudz.

Taču kad jaukā maija rītā (diemžēl nekur neatradu precīzu datumu) Musolini ieradās, viņu pavadīja miesassargu kolonna uz motocikliem. Dons Čičo izbrīnīts ieminējies premjeram: “Tu esi kopā ar mani, tu esi manā aizsardzībā. Kāpēc vajadzīgi visi šie kruķi?” Taču Musolini sašutis noraidīja pat domu iztikt bez miesassardzes. T.i. apšaubīja dona Čičo autoritāti. To tā atstāt nevarēja, un dons tūdaļ lika saprast, kurš te galvenais. Proti, kad pēc furšeta Musolini iznācis un mērijas balkona uzrunāt tautu, laukums rātsnama priekšā bija tukšs kā izslaucīts. Tik vien kā avīžu tirgotājs un pārdesmit apkaimes ubagi un muļķīši. Tā nu Musolini, zobus sakodis, teca savus kvēlos vārdus praktiski tukšam gaisam. Un pie sevis nolēma, ka mafiju jāiznīcina.

Pēc pāris gadiem “dzelzs prefekts” Čezāre Mori (Cesare Mori, 1871-1942) ietupināja donu Čičo aiz restēm, kur tas sagaidīja Musolini galu. Iznācis no ieslodzījuma, valdīja savā pilsētā vēl ilgi un laimīgi, līdz mira savā savrupmājā 1957. gadā, 81 gada vecumā.
22.-Okt-2020 02:20 pm - par žulti
Pasen lasīju par kādu jauku eksperimentu, ko pagājušā gs. otrajā pusē veikuši etologi. Aplūkoja patstāvīga stresa un sliktu domu ietekmi uz indivīda veselību. Proti, paņēmuši divus jēriņus no viena metiena, ar maksimāli tuviem fiziskajiem parametriem, un ievietojuši katru savā lieliski labiekārtotā voljerā. Visi apstākļi - temperatūra, gaisa mitrums, saules gaisma, ūdens un pārtika, - bijuši identiski. Vienīgā atšķirība, ka viena jēra mītnei pretī novietoja voljeru ar spraunu un enerģisku jaunu vilku. Sākumā jērs gandrīz ar sirdi aizgāja, taču pēc kāda laika šim nāca saprašana, ka starpā drāšu žogs, un tas vilks nu nekādi netiek klāt. Taču acu priekšā ir visu laiku. Tā nu abi jēri dzīvojuši, izmeklēti baroti ar zālēdāju delikatesēm un Mocartu fonā klausoties. Taču tas viens jērs auga lielumā un resnumā, jautri sprinģoja un mēkšķēja par kādas aitiņas sastapšanu. Savukārt vilka kaimiņš svarā neņēmās, švaku veselību un visu laiku depresijā. Mūžs bija krietni īsāks.

Vērojot līdzcilvēkus publiskajā telpā un internetos, sāk šķist, ka viņiem visiem galvā sēž tāds vilks, zobus griežot. Nekādu kaitējumu it kā nenodara, bet cilvēks visu laiku neapmierināts ar dzīvi, viss viņam ir slikti, sākot ar kaimiņmājas sētnieku, laika apstākļiem, un beidzot ar valdīšanu. Dienu un nakti jāpaīd, cik slikti. Ja nav slikti, tad jāvelta visus spēkus, lai atrastu kādu sliktumu pasaulē. Vispārīgā labuma no šādiem nekāda, ja neskaita žulti, ko viņi ģenerē dienu un nakti. Žēl tādus. Dzīvi novelk, nedzīvojuši. Kāda jēga viņu eksistencei?
19.-Okt-2020 06:20 pm - par viedumu
Līdz ar sklerozes attīstību, pats no sevis viss sliktais dzīvē aizmirstas. Pamazām, vienu pēc otra zaudējot zobus, sāc saprast, ka ēdiens dzīvē nav galvenais. Kad satiec jaunības dienu sapņu meičas, kuru dēļ tik daudz naktis negulētas, tik daudz vīrišķu asaru norīts, bet kuras nu ir krunkainas un negantas večiņas, sāc saprast, ka arī sievietes dzīvē nebūt nav tas svarīgākais. Sāpes locītavās un mugurā neizbēgami liek secināt, ka nav dzīvē nekādu vērā ņemamu iemeslu skraidīt un rosīties. Bailes no infarkta liek laicīgi apiet ar līkumu asākas vārdu pārmainīšanas un ieņemt laipnas lēnprātības pozu. Savukārt progresējošā dzirdes pasliktināšanās aizvien biežāk liek izvelēties sabiedrībā dziļdomīgi paklusēt. Tā ar gadiem pienāk tas, ko cilvēki pieraduši dēvēt par viedumu un gudrību.
13.-Okt-2020 12:49 pm - par trendiem
Principā cīņa pret Eiropas kultūras kristietības saknēm ir bijusi veiksmīga. Neatkarīgi no tā, kādi motīvi vadīja kriestietības apkarotājus apgaismības laikā, 19. un 20. gadsimtos, gala rezultātā Rietumu sabiedrība ir atteikusies no sholastiskās disputu pasaules, un atgriezusies Vecās Derības pasaulē. Tajā, kurā nav citu patiesības kritēriju kā vien pārliecība par savas Ticības patiesumu un gatavību nogalināt šīs pārliecības vārdā.
10.-Okt-2020 10:42 am - Pulp Fiction, kad cilvēki cieši socializējās, nevis dzīvoja izdomātajā virtuālajā pasaulē
Tālā 1886. gada 1. augusta rītā, sēžot pie kruasāna un kafijas tases, daudzi parīzieši atvēra savu iecienīto avīzi «Le Journal Illustré», kur to uzmanību uzreiz piesaistīja virsraksts: «Enfant de la Rue du Vert-Bois!». Ziņa vēstīja, ka uz ielas atrasts četrgadīgas meitenītes līķis bez vardarbības pazīmēm, ja neskaita zilumu uz rokas.

Ieinteriģētie lasītāji, ieturējuši sātīgas brokastis, pa vienam, kompānijās un ģimenēm devās uz pilsētas morgu Sitē salā, lai aplūkotu līķīti savām acīm. 5. augustā ziņkārīgo pūlis jau bija tik liels, ka apstājās jebkāda satiksme visā kvartālā ap morgu. Pūlis lauzās ēkas durvīs, skanēja kliedzieni, lamas un tika vicinātas dūres. Ja kādam nokrita cepure, to neglābjami sabradāja. Sievietes ģība, iespiestas starp cilvēkiem, morga telpās vispār nebija ko elpot. Lai līdzi paņemtie bērni ko varētu redzēt un sajūsmā spiegt, tēvi tos nesa, uzsēdinātus uz pleciem. Vēlāk avīžnieki lēsa, ka vismaz 15 000 parīziešu šajās dienās apmeklēja morgu, meklējot asas izjūtas.

Pilsētas morgs bija atvērts augu diennakti septiņas dienas nedēļā. Viss tika darīts, lai apmeklētājiem būtu pēc iespējas ērtāk: izstāžu zālē vienlaikus varēja atrasties vismaz 50 apmeklētāji, kas lēnu garu aplūkoja uz melna marmora grīdas divās rindās izliktos līķus aiz stiklotas sienas. Miroņu apģērbs bija akurāti izklāts blakus to īpašniekiem. Sīktirgotāji nodrošināja apmeklētājus ar vieglām uzkodām un atspirdzinošiem dzērieniem. Lai varētu labāk aplūkot visos sīkumos, 1888. gadā papildus logiem, izstāžu zāle tika elektrificēta ar prožektoriem.

Tā tradicionāli bija vienkāršo parīziešu iecienītākā izklaides vieta: policija turp veda naktīs uz ielām vai Sēnā atrastos līķus, un izstādīja atpazīšanai. Taču lielākā daļa apmeklētāju turp devās, nevis meklējot pazudušu tuvinieku, bet izklaides un asu izjūtu meklējumos katru reizi, kad avīzē izlasīja par kārtējo līķi. Jo lielāki sakropļojumi, jo vairāk skatītāju. Bez tam iestādi regulāri apmeklēja policijas darbinieki, šurp veda arī noziedzniekus aplūkot viņu darba rezultātu. Minēti vairāki gadījumi, kad aizdomās turētie, kas līdz tam kategoriski nolieguši savu vainu, pēc upura ieraudzīšanas, atzinušies nodarītajā. Apmeklētāji to visu varēja aplūkot savām acīm. Tajos retajos gadījumos, kad jaunu līķu pievedums aizkavējās, saīgušie pilsētnieki bubinājuši, ka sasodītā nāve paņēmusi brīvdienu un velti šurp nākts. Izklaide bija tik populāra, ka jau tika minēta visos ceļvežos.

Kad 1907. gadā morgu brīvam apmeklējumam slēdza un līķus vairs neizstādīja publiskai apskatei, tautas sašutums bija liels! Kā vienmēr, kad visādi liberasti iejaucas tradicionālās dzīvesziņas normās. Daudz netrūka, ka būtu celtas barikādes un francūži kārtējo reizi izietu ielās padumpoties.

Ļaužu prātus nomierināja brāļu Limjēru aizsāktā alternatīva: nu līķus, slepkavniekus un policijas darbu varēja skatīt vēl komfortablākos apstākļos - kinoteātros. Vēl pēc pusgadsimta sākās TV ēra, un nu morga teātra apmeklētāju pēcteči var ērti ik vakaru gūt to pašu baudījumu, ko viņu senči aizpagājušajā gadsimtā. Tikai nevis stumdoties morga priekštelpā, bet savā dzīvoklī ar kokteiļa glāzi pie plazmas ekrāna.

Cilvēku daba nemainās, mainās tikai gadžeti. ;)
2.-Okt-2020 07:27 am - spāņu kauns
Tālajā 1965. gadā Māris Čaklais radīja rindas:
Kad cilvēkam ir nelaimes par maz,
Viņš tā kā kaķis ar to spēlējas -
Pats ne vien ņaud, bet pats vēl arī pīkst.

Tā arī mūsdienās - dzīve tā aptreknējusi, ka jau ir vesels ļaužu slānis, kas meklē problēmas tur, kur to nav, bet ja neatrod - izdomā.

“Viens no kolēģiem teica: «Paldies, meitenes, uz redzi!» Tā ir mikroagresija. Esmu zinātņu doktore, vadu projektu, saukt mani par meiteni nozīmē atņemt jebkādu autoritāti manis teiktajam; teikt, ka esmu nepieaugusi, nesvarīga, manam viedoklim nav nozīmes.”
1.-Okt-2020 09:34 pm - Āgenskalna karš
1920. gada 17. jūlijā Rīgā bāzētā Latvijas armijas 2. Ventspils kājnieku pulka kareivji, vairākas rotas, tika palaisti nedēļas nogalē brīvdienās. Atvaļinājuma nauda puišiem bija, savukārt ceļš kur uz dzimto pusi, lai vecākus apciemotu, makten tāls – nevarēja tā iesēsties autobusā un aizbraukt pāris stundās uz dzimto miestu. Tā nu kareivji nolēma brīvdienas pavadīt vieglā izpriecā, un devās uz Āgenskalnu, kur Grāvju (mūsd. Valguma) ielā bija sarkano lukturu rajons: vai katrā otrajā namiņā bija ierīkots t.s. publiskais nams, jeb tautas valodā runājot – mauku māja.

Puiši jauni, asinis karstas, temperaments virda, tā nu sastopoties Āgenskalnā ar ārvalstu kuģu jūrniekiem - tie šo teritoriju tradicionāli uzskatīja par savu, - klope gāja vaļā. Tika izmantots viss, kas pa rokai: koka sētu mieti, bruģakmeņi, galdu kājas utt. Gods kam gods, mūsējie vinnēja! Ārzemnieki tika ar kaunu un pārsistiem deguniem patriekti, bet varonīgie Latvijas bruņotie spēki pārņēma savā kontrolē atbrīvoto apvidu ar visām trofejām: meitenēm un alkoholu. Nav zināms, kā uz notikumiem raudzījās Āgenskalna meičas, taču rūpalu turētāji - krogus papi un mammas, - to nepavisam neuztvēra patriotiski atsaucīgi, bet uzreiz zvanīja policijai, ka te kareivji trakojot, šņabi un alu par velti dzerot, meitenēm nemaksājot saukdami, ka neesot jāmaksā par to, kas šiem no dabas pienākoties par velti! Ar sirēnām un ūdensmetējiem ieradās izsauktā policijas specvienība, taču bija pārvērtējusi savus spēkus un latvju puiku likumbijību – pārdesmit minūtēs policisti tika izmesti pa logiem un ar kaunu, pieturēdami pusnoplēstās piedurknes un iebuktētās ķiveres, muka atpakaļ uz iecirkni. Savukārt policijas iecirkņa priekšnieks izmisis zvanīja garnizona komandierim, Rīgas pilsētas komandantam palkavniekam Oskaram Asmanim, lai tak dara kaut ko, lai savalda savus bažibožukus!

Komandants mierīgu sirdi nosūtījis uz Āgenskalnu komandantūras rotu pilnā kaujas ekipējumā, lai tā bargi ieviestu kārtību un visus ataolus-bērziņus stieptu uz čoku. Bet vai domājat, ka Bermonta uzvarētāji tā viegli padevās? Nē – pašvaldības policistu likteni piedzīvoja arī militārā policija – šaut uz savējiem tā neuzdrošinājās, bet dūru un gultu kāju kaujā cieta smagu sakāvi... atkāpās, slaucīdami pārsistos degunus uniformu frenču piedurknēs. Bet armija ir armija - tik lēti nepadosies, - izsauca no garnizona divas bruņumašīnas un mēģināja Āgenskalnu ieņemt pa otram lāgam. Taču arī pretī tādi paši zeļļi! Rezultātā palkavnieks Asmanis zvanīja pulka komandierim jau pavisam izmisis: komandantūras rota cietusi sakāvi un piekauta, bruņuauto apturētas ar steigā improvizētām barikādēm (citādi būtu aizmukuši), bet daži bohēmas adepti pat sakāpuši uz auto jumtiem un torņiem, solot pa lūkām iekšā laist granātas, ja uzbrucēji netīsies prom!

Nācās 2. Ventspils pulka komandierim Jānim Ezeriņam lekt dienesta auto un pašam doties uz Āgenskalna fronti. Ieraugot savu komandieri, buntavnieki, izliekušies pa mauku māju logiem, to sagaidīja ar pērkondimdošu kopkora "urrā!" – pat ezītim skaidrs, ka arī pats palkavnieks paņēmis brīvu brīdi, lai pabaudītu Āģīša meiču maigi apaļīgo labvēlību. Komandieris brīdi pavērojas notikušo, pamāja ar roku un uzsauca: "Zēni, diezgan esot trakojuši, iesim nu uz mītnēm". Kareivji momentā saskrējuši kopā, sastājušies kolonnā, un dziedot "mirdzot šķēpiem zeltsaules staros", braši piecērtot uz Grāvju ielas bruģa papēžus, viegli līganā gaitā devās pār Daugavas tiltu uz kazarmām.

"Āgenskalna karš" bija īsa, taču spoža 20. gs. pirmās puses Rīgas bohēmas vēstures lappuse. Es ieteiktu mūsdienu Āģīša iemītniekiem kooperēties un nākamgad svinēt Āgenskalna brīvestības dienu – jūlijs, man domāt, ir ļoti labs mēnesis svētkiem, bet svētku nekad nevar būt par daudz.
13.-Sep-2020 03:31 pm - par ierobežojumiem un aizliegumiem latvju tradicionālajā dzīvesziņā
Interesants blēņu pastāsts, kā savulaik smiltēnieši veidoja attiecības ar centrālo varu tā, lai viņuprāt kaza dzīva un vilks paēdis. viena no aktīvākajām pretalkoholisma kustības lokomotīvēm, Kristīgi Nacionālās Savienības (KNS) Centrālas valdes priekšsēdētāja vietnieks, Rīgas pilsētas valdes Žūpības apkarošanas komisijas priekšsēdētājs un amatu apvienošanas kārtībā vienlaikus arī galvenais antisemīts Latvijā Jānis Dāvis (1867-1959) bija liels t.s. “attāluma normas” pārbaudītājs.

1924. gadā Saeima pieņēma “Likumu par žūpības apkarošanu”, kas stājās spēkā 1925. gada 24. martā. Likums aizliedza atvērt alkoholisko dzērienu pārdotavas pilsētās un miestos tuvāk par 100 metriem, bet laukos tuvāk par vienu kilometru no pilsētu, miestu un pagastu valdēm, tiesu namiem, skolām, cietumiem, kazarmām, rūpniecības uzņēmumiem, kuros ir ne mazāk kā 50 darbinieku, slimnīcām, kapiem, baznīcām un lūgšanu namiem, kuros notiek dievkalpojumi. T.i. attālums pilsētās tika palielināts par apmēram 15 metriem, savukārt laukos – par apmēram 915 metriem.

Būtisks likuma jaunievedums bija žūpības apkarošanas kuratoru institūcijas izveide. Kuratori staigāja pa restorāniem un centās pieķert aizliegtā laikā apmeklētājus dzeram alkoholu, pārbaudīja attālumus no krogu ieejas līdz sabiedriskām ēkām, lai sastādītu protokolu un nodotu tiesai. Viens no aktīvākajiem šādiem kuratoriem bija arī augšminētais tautas tikumības glābējs Dāvis.

Un nu izrādījās, ka daudzviet Latvijā, tai skaitā arī Smiltenē pretī luterāņu baznīcai esošais, tautā iemīļotais krogs, ir jāklapē ciet, jo nu atrodas pārāk tuvu baznīcas vārtiem! Krogu klapēt ciet tikai tāpēc, ka Rīgas jampampiņi te ar mērlenti skraida apkārt? To nu nē! Tad nu smiltēnieši ņēma un pārcēla ieeju baznīcā un vārtus tās pagalmā no gala uz sāniem. Tā kā šī laikam būs gana unikāla ēka ar to, ka centrālā ieeja nu ir sānos, bet smiltēnieši pēc kārtīgas garīguma devas, var doties iestiprināties arī miesiski netālu esošajā un saglābtajā šeņķī.

Varbūt kāds zina vārtu un ieejas pārcelšanas datumu?
13.-Sep-2020 01:23 pm - par domāšanu un rakstītprasmi


Pagājušā gs. vidū vēsturnieks un ģeogrāfs Ļevs Gumiļevs, cenšoties saprast atsevišķu cilvēces populāciju uzvedības modeļu maiņu no pasīvas dzīvošanas uz aktīvu dzīves telpas apgūšanu un otrādi, piedāvāja to skaidrot ar eksakti nefiksējamu un nepārbaudāmu, taču cilvēcei piemītošu enerģijas fluktuāciju, "pasionaritāti". Pierādāma tā nav, tāpēc akadēmiski tika noreidīta, taču ir empīriski vērojama. Ienāca nupat prātā - varbūt arī cilvēces intelektuālās spējas, atkarībā no mums nezināmiem apstākļiem, te pieņemas spēkā, te noplok?

... )
This page was loaded Nov 28. 2020, 12:21 am GMT.