Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
13.-Sep-2017 07:03 am - par cilvēku vidē
Rīta dūmu aizkūpinot un veroties nu jau rudenīgajās debesīs aizdomājos par vides ietekmi uz personības veidošanos cilvēkā (jo redz, personas esam mēs visi, bet personības – retais). Nu lūk, izsenis vēsturnieki bijuši viena no bohēmiskākajām studentu apakškopām iekš LU, taču pēdējos gados šķiet, vagantu gars izplēnējis. Ja tā nebūtu klaja spekulācija, varētu pieļaut, ka pie visa vainīga VVF bāzes ēkas nomaiņa, proti, fakultāte gadu desmitus atradās Brīvības bulvārī, ēkā, kurā senos laikos bija augstas raudzes bordelis (aiz kam auditorijas maziņas, pat nezinātāju vidū dēvētas par "numuriņiem"). Tajos laikos citās fakultātēs, kā man stāstīts, bija iespaids, ka vēsturnieku vārds ir leģions (nezinu, atsauce uz Bībeli vai Bangerski), tur studē smukākās meičas, un visi "dzer un smēķē bezbožno" – bohēma sita augstu vilni. Bet kas tagad? Kur meiču slava un naksnīgās uzdzīves spozme? Nē, mācās kā skudras, klusi un nemanāmi. Vienīgais izskaidrojums: tāpēc, ka fakultāte pārvākusies uz telpām, kuru sienas piesūkušās ekonomikas studētāju/sausiņu smārda...
22.-Aug-2017 03:36 pm - vēsture kā/vai zinātne
Laiku pa laikam manu publiskus izteikumus, ka vēsture neesot zinātne.
Vai šīs tēzes propanētāji vēlas kaitināt zinātājus, vai gluži vienkārši demonstrē savu nekompetenci, nav ne jausmas. Ideja, ka vēstures zinātne nav zinātne, visbiežāk balstās uz trim pamatapgalvojumiem:
- vēsture nemitīgi tiek pārrakstīta;
- vēsturē nav likumu, kas atkārtotos;
- no vēstures pētīšanas nav nekāda praktiska labuma.

... )
19.-Aug-2017 03:14 pm - domājošais cilvēks
Īsti nav skaidrs, kāpēc biologi šīs sugas apzīmēšanai izvēlējušies "sapiens", t.i. "domājošais" – šī nebūt nav tā raksturīgākā īpašība, kas piemistu lielākajai daļai populācijas.

19.-Aug-2017 01:10 pm - Cilvēka daba nemainās, mainās tikai polaritāte vai pirkstu izvēle
18.-Aug-2017 07:41 pm - sadzīves kultūra
Ir tāds sovjet spīč jēdziens kā "sadzīves kultūra" (культура быта"), ko lieto, runājot par gadījumiem, kuros nav saskatāma "nekulturālība" (бескультурье).

Ja tā padomā, nekādas citas kultūras nav. Visi "augstās" kultūras institūti - māksla, teātris, mūzika, literatūra utt., - ir sporādiskas fluktuācijas, kas dzimst sabiedrībā vai tās elitē burbuļojošajā kopējā ikdienas kultūras zupā. Ja ir šis lielais zupas katls, tad šādas fluktuācijas ir likumsakarīgas (ir sabiedrības, kurās tas katliņš ļoti maziņš). Bet pati zupa ir t.s. ikdienas kultūra, kad maksimāls daudzums ikdienas elementu, ieskaitot ainavu un urbāno vidi, tiek transformēts, jo ir pietiekams skaits indivīdu, kas ieinteresēti šo elementu kopumu sakārtot tā, lai pēc iespējas vairotu savu labsajūtu un komfortu.
18.-Aug-2017 07:30 am - skolotājas sindroms
Skolotājām ar stāžu, kuras gadu desmitiem atradušās mazu un padumju dzīvnieciņu vidē, kurā ir vienīgās Autoritātes, ļoti bieži izveidojas skolotājas sindroms, ar ko tās saaug tik ļoti, ka nespēj abstrahēties, izejot ārā no skolas. Turpina tādā pašā manierē ar apkārtējiem runāt kā ar neko nesaprotošiem bērneļiem gan veikalā, gan ģimenes viesībās. Tā kā ja kāds kādam vaicā "vai gadījumā esat skolotājs?", tad tas visbiežāk domāts nevis ar 19. gs. zemnieka apbrīnu pret Irlavas semināra absolventu, bet gan, ka šis sarunu biedrs drīzāk ir hiperpaštaisns un nespēj vispār uztvert, kur nu vēl ieklausīties otra viedoklī.
13.-Aug-2017 08:36 am - bnremzējošie faktori postpadomju sfēŗā
Tā vienkāršojot, postpadomju sfērā ir divi lieli mīnusi, kas bremzē attīstību: pliekanā urbānvide un nespēja stratēģiski domāt.

Vide - apdzīvoto vietu plānojums un dominējošā arhitektūra, - tāpēc, ka ļoti ietekmē tajā dzīvojošo ļaužu mentalitāti un pasaules skatījumu. Provinciālisms pliekanā, "hruščovīgā" dzīvojamās vides ainavā, neizbēgami rada provinciālismu jebkurā citā jomā. Šī iemesla pēc es, ja būtu kungs un ķēniņš, ar likumu noteiktu, ka katram pavalstniekam kā minimums 3 gadus jāpadzīvo Eiropā. Tas vienalga, ka šis tur mazgā redīsus uz rūpnīcas konveijera, vai stiepj cementa maisus jaunbūvē – galvenais, ka savām acīm kaut vai pa gabalu paskatās, kā ļaudis dzīvo (tas nekas, ka mitinās barakā kopā ar tādiem pašiem nēģeriem no Lietuvas un Polijas, jo vidi taču redz kaut vai pastaigājoties brīvdienās vai caur auto logu). Un tad, atgriežoties dzimtajā sādžā, protams, šis cilvēks fundamentāli nav mainījies - turpina trekterēt savu divlitrīgo vanagalu, klausīties Pērkonu un vaimanāt, ka valdīšana šamo negrasās uzturēt. Taču, tā miglaini atceroties Eiropā redzēto, saņemas un stundas laikā iztaisno zedeņu žogu, kas pussabrucis stāv vēl kopš vectēva laikiem, veco traktoru no pagalma vidus aizdzen aiz klāva, bet pagalma zālienu ņem un nopļauj – jo pat viņam iepaticies dzīvot glītākā vidē, bet "cūku kūts" mājā un pagalmā sāk radīt diskomfortu.

Nespēja domāt stratēģiski, labākajā gadījumā risinot tikai taktiskus ikdienas problēmu jautājumus, šķiet, ir raksturīga visām posttotalitārajām/autoritārajām vidēm. Latvijā tas, diemžēl, ir visai izteikti, jo pieradums pie dzīvesveida nemainīguma un tā, ka "kāds tur augšā" visu noteiks, visu atrisinās, bet es jau neko, pastāvējis vienmēr, bet kopš 1934. gada kultivēts visai apzināti. Rezultātā valsts pārvalde, sākot no pašvaldības un beidzot ar ministru kabinetu, ir kā armija, kurā nav neviena mācīta virsnieka, bet visos amatos - sākot no vada komandiera un beidzot ar ģenerālštābu, - ir seržanti, kas spēj domāt tikai rotas vadības līmenī, ne plašāk.
Attiecīgi darbojas arī visas valsts iestādes, vai tā būtu Valodas komisija, vai Ieņēmumu dienests: spēj tikai sodīt disciplīnas pārkāpumā notverto "ierindnieku", taču ierobežotā domātspēja neļauj stratēģiski plānot desmitgades uz priekšu (ar stratēģisko domāšanu saprotot "piecgadu plānus": uzraksta plānu un noliek plauktā ar labi padarīta darba sajūtu) un veidot darboties spējīgu kopumu.
Uzskatāms paraugs tam ir t.s. "oligarhu sarunas" – manuprāt pats svarīgākais tur nav, kas par ko runā un ko kā "shēmo" (tas, kā taisa politiku un desas, nevienu nesajūsmina), bet gan tikai viens: drausmīgais provinciālais seklums un aprobežotība, kas piemīt ļaudīm ar ļoti lielu ietekmi iekšpolitikā!
Un nav jau tā, ka lūk tai zivij galva sapuvusi, bet viss pārējais uz maizes liekams. Palūkojot visas pēdējo gadu "tautas akcijas" - vienalga, vai Maximas boikots, vai oligarhu leļlu dedzināšana, vai zāģējamas ābeles aizstāvēšana, vai cirkus ronīšu laišana brīvē, vai mežu apsaimniekošana piejūras zonā, - redzam, ka tiek kampaņveidīgi "ar lielgabalu šauts pa zvirbuļiem", izšķīstot sīkumos un nespējot skatīt problēmsituāciju plašākā perspektīvā.
Arī pats sevi analizējot, lieliski redzu sevī šo trūkumu (ko varu izskaidrot vai nu ar prāta trūkumu, vai augšanai un dzīvei pospadomju sabiedrības kopējā paradigmā – lai netraumētu pašcieņu, priekšoku dodu otrajam skaidrojumam).

Tāpēc visnotaļ skeptiski raugos uz tādiem kazusiem kā, piemēram, Āboltiņas atgriešanos diplomātiskajā dienestā. Var jau apelēt pie tā, ka viņa esot profesionāle, taču te jāatceras, ka jēdzienam "profesionālis" ir divas nozīmes: a) cilvēkam tā ir profesija, ar ko šis sev maizi pelna, jo neko citu tā īsti nemāk, b) izcilu iemaņu un prasmju raksturojums. Kaut kā šaubos, vai šis būs tas otrs gadījums.
Ir situācijas - un valsts, manuprāt, atrodas tādā, - kad labāk nomainīt lielāko daļu esošo "profesionāļu" pret mazāk pieredzējušiem, lai atbrīvotos no līdz šim dominējošās īstermiņa taktiskās domāšanas, kuras rezultātā, var teikt, LR vienkārši nav savas ārpolitikas, ir tikai reaģēšana uz situācijas izmaiņām (atcerēsimies, ka visi LR politikas "profesionāļi" savos amatos nonāca no nulles - kas bijusi sekretāre, cits bijis avīzes direktors u.tml., - un pieredzi uzkrāja tikai darbā).

Jāpadomā par to.
4.-Aug-2017 10:42 am - pēc publikas pieprasījuma – šoreiz par margināltupumu Norvēģijā
Glābsim dzimteni no krēslu invāzijas!

Kāds norvēģu jautrītis nolēma paņirgāties par atsevišķu tautiešu breivīkismu (tb derdzīgu nacionālismtupumu) un iepoustēja interneta vietnē "Tēvzeme pāri visam" bildi ar tukšu autobusa salonu un jautājumu "Ko tauta par šo domā?"
Tauta domāja tieši to, ko viņš paredzēja: sākās gānīšanās par musulmaņu invāziju, permanenti ļauno dabu, tautas tikumības sargāšanu utt.

Tikai niecīgs procents izbrīnīts pamanīja, ka attēlā redzamas sēdekļu atzveltnes, nevis cilvēki. Lielākā daļa nepamanīja, jo saskatīja to, ko vēlējās redzēt. Tā nu ir pūļa raksturīgākā īpašība jebkurā tēmā, un ne tikai Norvēģijā.

1.-Aug-2017 12:37 pm - par seriāliem
Kā jau vīrelis gados, esmu iecienījis vakaros pēc pie virpas pavadītas dienas ar konjaka glāzi skatīties TV seriālus (seriāli ir tipisks maziem bērniem un mūža norieta pieaugušajiem domāts produkts). Ja laulātā mājās, tad skatāmies kriminālizmeklēšanas seriālus, ja es viens pats, tad postapokalipses tēmai veltītos, tāpēc vairāk pabubināšu par tiem. Protams, gluži kā "Naša Raša" viens no varoņiem, sarunājos ar televizoru, gānu režisorus, aktierus un scenāristus, ja man kas nepatīk, ik pa brīdim Staņislavska pozā brēcot: "Neticu, neticu, neticu!" Visvairāk kaitina vairākas gandrīz visiem postapokalipses seriāliem raksturīgas pamatlietas.

Pirmkārt, stulbi jautājumi un varoņu maniakālā vēlme "izrunāties". Piemēram, ja viens karājas aizas malā, acis pārgriezis mēģinot uzkārpīties drošībā, tad draugam pieskriet pie aizas malas un tā vietā, lai padotu roku, virvi, koka zaru u.tml., uzbāzties ar jautājumiem "kā tu jūties?" ir stulbi. Tas pats ar sarunām par dzīvi – varoņiem izteikta tendence, bēgot no ļaundariem, zombijiem vai citplanētiešiem, piesēst un sākt apspriest bērnību, cik kurš dzīvē zaudējis, kamēr briesmas ar katru sekundi nāk tuvāk un tuvāk.

Nemaz nerunājot par galvenajām varonēm, kas blandās pa brikšņiem vaļā izlaistiem matiem – manuprāt jebkurš pie vesela saprāta esošs sievišķis šādos apstākļos pirmais ko dara, ir matus saņem zirgastē, lai tie nekrīt acīs un tajos nesaķeras visādi dadži. Bez tam - un tas ir uz režisoru sirdsapziņas, izvēloties aktierus, - ticamības momentu nekādi nevairo tas, ka ja pēc scenārija izdzīvojušie klīst jau kādu gadu, meklēdami lielveikalu noliktavās vēl kādu nesabojātu konservu un cīnoties ar sliktajiem par svaiga ūdens lāsi, tīri fiziski viņi ir jauki apaļīgi, maigām rociņām, kaut svara zaudēšana šādos apstākļos ir neizbēgama.

Otrkārt, nespēja pieņemt, ka līdz ar apokalipsi vecā pasaue gājusi bojā un ir jauni spēles noteikumi – pozitīvie varoņi spītīgi izturas tā, it kā nekas nebūtu sociumā mainījies, no kā izriet pārspīlēta moralizēšana, bezgalīga pļāpāšana par labo un ļauno (sajūta, ka lielākā daļa scenāristu ir nerealizējušies sprediķotāji), un kāre uz tiesas procesiem. Ja tiek noķerts kāds ļaunais, kurš pirms tam nokillojis krietni daudz labo, to nevis bez vārda runas pieliek pie sienas, bet nē – savācas visi desmit uz zemeslodes izdzīvojušie, sadala lomas un sāk dienām ilgi spriest tiesu (tiesas procesi gan vairāk raksturīgi amerikāņu seriāliem).

Tā vietā, lai vispirms nodrošinātos ar ieročiem un patvērumu, labie parasti blandās bezsakarīgi apkārt, meklējot citus izdzīvojušos, lai tiem palīdzētu, un ir naivā neizpratnē, ka daudzi citi izdzīvojušie izrādījušies attapīgāki par šiem, jau apmeklējuši ieroču veikalu un tagad bez mazākām sirdsapziņas ēdām atņem labajiem visus viņu pieticīgos krājumiņus vai pat pie neapmaksāta darba pieliek. Ja ļaunie saņem kā ķīlnieku vienu abo un liek pārējiem, labākajās Holivudas tradīcijās, nolikt ieročus (kurus parasti sagādā kāda "melnā avs" labo kompānijā), tie arī to dara un brīnās, ka viņus nevis ar aplausiem atlaiž brīvībā, bet nu var darīt ar šiem ko grib (ļaunie parasti neko labu negrib).

No šādām situācijām labie vienmēr gan izkuļas (seriāls tāpēc ir seriāls, ka turpinās), taču ne savu prasmju dēļ, bet tāpēc, ka sliktie, kuri jaunajiem apstākļiem ir daudz piemērotāki un attapīgāki, parasti "paslīd uz nejauši pagadījušās banāna mizas". Tb reālos apstākļos visi šie vegāni un pārējie ronīšu aizstāvji apmirtu uz skaitli trīs, bet tas jau nebūtu smuki, ja tālāk seriāls turpinātos tikai par peripetijām starp dzīves realitāti pieņēmušajiem izdzīvotājiem, kuri nekavējas laist darbā spēku, lai aizstāvētu savu kopienu, un ne sekundi nekavētos morāles un ētikas jautājumu pārspriešanā. Tas neatbilstu šī brīža meinstrīmam par pareizu uzvedību.

Iespējams, ka tieši šo aspektu daļēja novēršana (ir, taču mazāk, nekā vispārpieņemts) nodrošinājuši gan "The Walking Dead", gan "Game of Thrones" fantastiskos panākumus, jo tie ir patīkami izņēmumi pārējās TV produkcijas vidū ar to, ka tajos līdz minimumam samazināti manis minētie akcenti un, kaut sižeti ir tīrā fantastika, varoņu izturēšanās ir tuvāka iespējamajai realitātei. Šķiet, ne man vienam apnicis, ka sižetu cenšas rādīt "kā jābūt", nevis "kā būtu".
28.-Jul-2017 08:32 am - meklējot sensenās jogas saknes
Ideja par jogu kā ko veselību uzlabojošu parādījās XX gs. gadsimta pirmajā pusē Maisuras galmā, kad Vadijaru (Wadiyar) dinastijas valdnieks maharadža Krišnaradža IV (Nalwadi Krishnaraja Wadiyar IV, 1884-1940) ieinteresējās par britu armijā pastāvošo vingrošanas sistēmu – Eiropu kā reizi bija pārņēmis apsēstības ar veselību un vingrošanu vilnis.

Tika izveidota instruktoru grupa, kas tika apmācīta Lielbritānijā, bet pēc tam centās ieviest to Maisuras armijā un izglītības sistēmā. Kaut pat jaunie prinči vingroja ik dienu, pastāvēja arī zināma pretestība konservatīvi noskaņoto pavalstnieku vidū, tāpēc visai drīz valdnieks nāca klajā ar ideju, ka vingrinājumus jāpiemēro vietējām īpatnībām, nevis mehāniski jākopē. Piemērs jau bija: fizkultūras pasniedzējs un kultūrists K. V. Aijers (K.V. Iyer, 1898-1980), kurš aktīvi centās apvienot jogu asanas ar sengrieķu klasisko vingrošanu, bija pārtulkojis sanskritā visai daudz metodisko materiālu, bija atvēris jau vairākas vingrošanas zāles, izmantoja sūrju namaskāru (Sūrya namaskāra) bodibildingā.

Maharadža uzdeva galma filosofam svami Tirumalajam Krišnamačarjam (Tirumalai Krishnamacharya, 1888-1989) izveidot indiešu nacionālo vingrošanas sistēmu, kā arī uzticēja Aieram uzcelt jaunu vingrošanas halli tā izstrādātās vjajamas metodes (vyayam) treniņiem. Apvienojot ko no klasiskās jogas, šivaītu askētu prakses, Aijera metodēm un britu vingrošanas, tika izveidota sistēma, ko mūsdienās Rietumos praktizē kā "hatha jogu".

This page was loaded Sep 21. 2017, 10:37 pm GMT.