| |
| Šajās dienās aprit 94 gadi, kopš svarīgākā notikuma 1918. gada ziemā (svarīgākā pēc valsts proklamēšanas) - pašas pirmās kaujas par tikko kā nodibinātās Latvijas Republikas neatkarību. Nākamgad būs apaļa jubileja, kas no jauna liek pievērsties šiem notikumiem. Diemžēl Latvijas historiogrāfiju lielāko tiesu veido latviešu politiskajā nacionālismā, un no tā neatraujamajā naidā pret vēsturiskajiem (vāciešiem) un jaunajiem (lieliniekiem un krieviem, starp kuriem tiek likta vienlīdzības zīme) ienaidniekiem, balstītu notikušā versiju radīšana. Tas noveda pie zināmas noteiktu parādību un personu selektīvas glorifikācijas, kā arī šādiem tādiem noklusējumiem. Rezultātā vēl šodien ļoti maz zināms par Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku veidošanās apstākļiem un noskaņojumu, šo bruņoto vienību darbību 1918. gada rudenī un 1919. gada pirmajā pusē. Literatūrā par Neatkarības kara norisi daudz un plaši tiek apspriests dažu no etniskajiem latviešiem komplektēto vienību liktenis, taču nepiedodami reti tiek pieminētas pārējās, no citu tautību vietējiem iedzīvotājiem komplektētās Latvijas bruņoto spēku daļas, kaut tieši tās uzņēmās pirmo cīņu smagumu, galu galā spēja apturēt lieliniekus pie Ventas un pēc tam sakaut, uzsākot Latvijas atbrīvošanu. Šī raksta mērķis ir atgādināt par tiem, kuri pirmie mira, lai mēs šodien varētu dzīvot neatkarīgā valstī. ( Rembo_-_pirmās_asinis! ) | |
|
| Palanga,
28.03.1920.
Mana kauju gaita.
Es iestājos krievu armijā brīvprātīgais 23. oktobrī 1914. gadā, 15 gadus vecs. Sabiju uz pozīcijām no 23. oktobra 1914. līdz 21. maijam 1915. Pirmā kauja bija pie Memel, otra pie Kovcianiem, treša kauja Plunjanos, ceturta kauja pie Jelgavas, piekta kauja pie Skrundas, kur kritu vanģībā. Vanģībā sabiju no 21. maija 1915. - 10. janvaris 1919. g. Liepājā tiku iesaukts 29. janvarī 1919. g. Iekš pirmā latviešu atsevišķā eskadrona. Pirma kauja bija pie Jaunmuižas. Visās kaujās dalību ņēmu līdz Līvāniem, Latgale. Līvānos es saslimu ar dizentēriju, izgulēju vienu mēnesi slimnīcā, kad izveseļojos, tad dabūju 6 nedēļas atvaļinājuma, priekš veselības uzlabošanas. Pēc tam, pa bermontiešu uzbrukuma laiku, es iestājos 11. rotā 8. pulkā. Pirma kauja bija pie Tīreļa purviem, otra pie pašas Rīgas. Rīgā es iestājos iekš rotmistra Dubrovska partizaņu nodaļas, kura pārgāja no Rīgas uz Liepāju. Pēc Dubrovska izformēšanas es iestājos iekš robežsargiem, 2. robežsargu rajona 12. distancē, Palangā.
Savu kaprāli es uzdienēju krievu armijā 20. Somijas dragūnu pulkā, par labu spionāžu 3. maijā 1915. gadā.
Kapr. G.Trofimovs
LVVA, 5434. f., 1. apr. 484. l., 31. lp. Absolūti ikdienišķa autobiogrāfija, kādu 1920. gadā rakstīja visi LR dienestā esošie virsnieki un apakšvirsnieki. | |
|
| Latvijas Pagaidu Valdībai
Ministru Kabinetam
Ierodoties Rīgā 29-jā decembrī, darīju zināmu Apsardzības Ministrijai, ka vēlos strādāt.
Jelgavā vēlreiz, caur Plensnera kungu, lūdzu Apsardzības Ministri, Zālīša kungam, pieņemt mani audiencē. Pieņemts netiku. Tad tanī pat dienā, t.i. 4-tā janvārī, personīgi griezos pie Ministru prezidenta, Ulmaņa kunga, ar to pašu lūgumu. Atbilde atkal bija atraidoša.
( teksts ) | |
|
| 30. gadu otrajā pusē A.Kroders rakstīja: "Tauta ir bijusi stipra savos vecajos, cildenos tikumos. Latviešu zemnieku sēta bijusi šo tikumu kopēja un audzētāja. Mēs esams tipri tādēļ, ka esam viena zemnieku cilts. Ja arī tagad viena daļa ir tādu, kuru šūpulis pilsētā karājies, tad tomēr arī pie viņu šūpuļa skanējusi zemnieku sētā dzimusi dziesma, dēstīdama jaunajam pilsonim zemnieka garu."
Vairāk vai mazāk vispārzināmā un pie Virzas ij citu klasiķu darbiem apdziedāta tāda latvju pastorālās romantisma pilnā tradīcija kā stāsts par puišiem, kas siltā vasaras vakarā baltos kreklos cauri ābeļdārzam draiski iet pie meitām klētiņā. Tāda idilliska aina, kur fonā miglas vāli, smiekli ar skūpstiem mijas. Un tikai retais uzdod jautājumu, kā gan tas sapas ar leģendu par latvju zelteņu izteikto tiklumu - līdz kāzām ni un ni, - vaiņadziņa sargāšanu utt. Viss jau vienkārši. Sapas gana labi. Saimniekmeitām obligāti bija jābūt tiklām un nevainīgām, jo jāzina tak, no kā mantinieku dzemdēs, savukārt iešana klētiņā pie meitām attiecās tikai uz kalponēm. XIX gs. beigās un XX gs. sākumā mājas un zeme piederēja (vēl izpērkamas vai jau izpirktas) labi ja 10% zemnieku, bet pārējie 90% lauku iedzīvotāji bija bezzemnieki kalpi, tb kalpu meiču bija absolūtais vairums un tradīcija sita augstu vilni - rezultātā baznīcgrāmatās gandrīz katram otrajam jaundzimušajam mēs pretī redzam ierakstu "tēvs nezināms".
Kas saprotams, jo kad saimniekdēls ar drauģeļiem ik pārvakaru iegāzās tai klētiņā, tam skuķim nebija kur likties kā vien padoties - kalpu meiča, ja tai nebija brāļu un fiziski un raksturā stipra patrona, bija absolūti neaizsargāts (ja tādu pašu kalpa puisi vēl varēja mēģināt pa durvīm izlikt, tad pret saimniekdēlu neiestāsies, jo kur tu liksies viena, ja saimnieks darbu uzteiks?). Reti kāda sūdzējās pagastā, jo lielākajā daļā gadījumu tur viņu tikai izsmēja un tēvišķi norādīja nepretoties tautas tradīcijām. Tā vismaz bija 1921. gadā Jelgavas apriņķa miertiesā, kur 21 gadu veca meiča cēla prasību pret Pēteri N., kurš naktī bija ielīdis pa logu viņas guļamistabā, lai apmierinātu savu miesaskāri. Sabiedrības reakcija bija visnotaļ neizpratnes pilna: "būdama pilnīgi pieaugusi jaunava, nezin, ka meitās iešana nav nekāds apvainojums", bet gan "mūsu vecvecā tautiskā ieraža no senču laikiem, tā sakot, kultūras tradīcija". Diemžēl arī tajos laikos bija problēmas ar nacionālo vērtību sargāšanu, tb likuma aizsardzībā to nebija - nācās tautiskuma nesējam Pēterim N. šķirties no 10 Ls soda naudā. Toties publika prasītāju izsvilpa gluži kā Motti, kurš prasa kompensāciju par saviem neķītrajiem darbiņiem, un pagastā šai vairs dzīves nebija.
Kultūras tradīcija bija visai izplatīta, ja ticam ne tikai daiļliteratūrai, bet arī avīzēm. Piemēram, "Valmierietis" 1929. gadā ar humoriņu raksta, ka kādās Vaidavas mājās 16 gadus vecas ganu meitas istabas loga paloda pa vasaru esot vairak nodeldēta, nekā mājas slieksnis visa gada laikā, jo ik naktis pie viņas nākot vairāki ciemiņi un tikai caur logu (tādu jautājumu - ko šādā situācijā tāds 16gadīgs ganu skuķis savā klētiņā var iesākt, it sevišķi, ja vēl bārene vai bez tēva, kurš varētu aizstāvēt, - neviens neuzdod, jo lieta bija ikdienišķa un atbilda sabiedrībā valdošajai morālei). Kādā 1928. gada ap plkst. 2:00 naktī Rucavas pagastā kādas majas saimniece uz klauvējienu atvēra durvis. "Dzīvoklī ienaca 5 vīrieši, sāka trokšņot, uzmācās tai ar neķītriem priekšlikumiem, pārsita Iūpu, vaigu un saplēsa kreklu. Meitas Margriete un Anna izbēga mežā. Kad vīrieši pusotras stundas bija trokšņojuši un veltīgi izmeklejās meitas, tie aizgāja." Savukart, ja viņus neielaida, tad lamājās un meģināja ielauzties ar varu, izdauzot logus (piemēram, Grobiņas mācitajmuižā 1933. gadā) un uzlaužot pat durvis. Pie tam fiksēti avotos ir tikai tie gadījumi, kas saistīti ar miesas un mantas bojājumiem, kad 20. gados sauca pie administratīvās atbildības par sabiedriskā miera un kārtibas pārkapšanu, bet 30. gados - par huligānismu (kas paredzēja bargāku sodu).
Rezumējot, no mūsdienu tiesību un morāles viedokļa latviešu latviešu (vācbaltiešu un krievu aprindās šādas paražas nebija un uz to raudzījās ar lielu neizpratni) "iešana pie meitām klētiņā" bija sabiedriskās domas legalizēta regulāra masveida izvarošana. Vismaz lielākā daļa manu laikabiedreņu ar neizpratni uzņemtu faktu, ka nu jebkurš apkaimes bikšainis var līst viņu guļamistabā iekšā tikai tāpēc, ka tā mūsu vecvecā tautiskā ieraža no senču laikiem, tā sakot, kultūras tradīcija. Attiecīgi, dzirdot pa laikam gaišo spēku aicinājumus sargāt un atjaunot nacionālās tradīcijas un kultūras vērtības, es tā skeptiski saausos - diez, kas ar to tiek domāts? | |
|
| 11. augusts 1919. g.
Lūgums
Godājamais ministra kungs
Jūs [it] kā izpildāt Latvijas apsardzības virspavēlnieka vietu. Tad it laipni lūdzam Jūs griest vērību uz tām personām, kuras atronas Jūsu rīcībā kā virsnieki tā arī kareivji, un ieskatīties viņu vajadzībās. Mēs savu pienākumu esam svēti izpildījuši, no februāra mēneša š.g. stājušies zem ieročiem un uzticīgi kalpojuši Ministru prezidentam Ulmaņa kungam, bet kā liekas, tad Jūs, tagadējie valdības vīri, pavisam mūs aizmirstat, apģēru nekādu neesam dabūjuši, tāpat ar apavus. Gājām ar savējiem, pat trūcīgākie, tā noplīsuši, ka tīri kauns rādīties iedzīvotāju acīs. 5 mēnešus no vietas bijām pirmejās pozīcijās, tad mums solīja kad atpūtā iešot, tad došot apģērbu. Bet gadījās pavisam kas cits priekš mums ne gaidīts, kas mūs ļoti pārsteidza. Turīgākos tēvu zemes dēlus, kas varēja iegādāt zirgus, sedlus, velosipēdus, izlaida no rotām pie štābiem komandantiem siltās vietās, lai tā glābtu savu ādu no lielinieku lodēm un priecātos par aizmugures ballēm. Kamēr mēs, kam nava vecākiem to sirgu un kapitāla iegādāt velosipēdus, pēc 2 nedēļu atpūtas ejam atkal uz pirmajām līnijām basām kājām un cauriem apģērbiem, kur jau slapjais un aukstais rudens mūs pavisam krietni krata uz vakti stāvēdamus. Šaubos, cik ilgi vēl cietīsim. Kad mūs iesauca, ziemeļu Latvijas armija solīja atlīdzību par apģērbu, kas trīs mēnešus no vietas uz šāvēja, bet tagad jau mums iraid 6 un nekādu atlīdzību vēl neesam dabūjuši. Ar pārtiku ar tāpat. Kamēr bijām zem Igaunijas gādības, varējām būt mierā, bet tagad knapi. Lai gan laikrakstos lasām, ka ārzemes piesūta daudz priekš Latvijas kareivju armijas. Bet mums ēšana tik niecīga, ka nava ko ēst. Tādēļ lūdzam Jūs, godājamais ministra kungs, ievērot mūsu lūgumu un radīt mums apmierinājumu un dot visiem vienādas pavēles un rīkojumus, kā turīgiem Tēvijas dēliem, tā trūcīgiem. Tad tik jūs varēsiet droši uzticēties saviem pulkiem un paļauties uz viņu kaujas spējām. Bet ja visas turīgās personas aizies no frontes un neatgriezīsies uz vietas, arī mums trūks pacietības likt savu dzīvību uz spēli un ciest visas kara grūtības un briesmas. Un to Jūs it labi varat saprast, kādu iespaidu atstāj tas uz kareivju gara stāvokli, tamdēļ Jūs daru uz to uzmanīgus, kamēr vēl iraid laiks. Kamēr nava par vēlu, gādājiet apģērbu un likvidējiet to, ka tūrīgie neaiziet uz aizmuguri. To lūdzam no jums, visi, kas līdz šim ir bijuši valdībai uzticīgi no mazturīgo kārtas, kam rūp Latvijas patstāvība tik uz vienlīdzīgiem pamatiem.
Ar cienību Jums.
visu mazturīgo un trūcīgo I W. pulka kareivju vārdā.
LVVA, 1468. f., 1. apr. 133. l., 121.-122. lp. Tālāk 19.08.1919. izmeklētāja kpt. Libera piezīme: "Ir doma, ka rakstītājs ir 4. Valmieras (agrāk I Valmieras) kājnieku pulka kareivis." Spriežot pēc tā, ka citu dokumentu par šo vēstuli fondā nav (neesmu gan skatījies kara tiesas materiālus par šo laiku), vainīgais nelojalitātē notverts netika. | |
|
| Latvijas Republikas dibināšanu 1918. gada 18. novembrī uzreiz apsveica un piedāvāja sadarbību Baltiešu progresīvā partija, Jaunbaltiešu savienība, citas organizācijas, kā Baltiešu demokrātiskā partija, izvēlējās nogaidīšanas taktiku, savukārt konservatīvās Baltiešu savienība un Nacionālliberālā partija bija visai naidīgi noskaņotas. Latvijas Republikas Pagaidu valdībā (kuras Ministru kabinets tika veidota pēc mononacionāla principa - I.), 1918. gada decembrī ministru vietnieku līmenī tika pielaisti 3 vācbaltiešu pārstāvji: par Izglītības ministra vietnieku kļuva K.Kellers (Baltiešu demokrātiskā partija), par Tirdzniecības un rūpniecības ministra vietnieku A.Klots (Baltiešu progresīvā partija), par Valsts kontrolieri - E.Rozenbergs (Baltiešu progresīvā partija).
20. gadsimta Latvijas vēsture. II daļa : 1918.-1940. / red. V.Bērziņš - Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2003., 13. lpp. | |
|
| Ja vispār, valdot lozungiem „pašnoteikšanās tiesības“ un „demokratizācija“, ir kāds ceļš, kas mūsu dzimteni ved garām boļševistiskā haosa bezdibenim, tad tā ir saprašanās starp baltiešiem* un plašiem latviešu iedzīvotāju slāņiem, tas ir, ar latviešu pilsonisko** demokrātiju. Turklāt, latviešiem jau ir šīs aprindas pārstāvoša organizācija – „latviešu Nacionālā padome“ – savukārt baltiešiem šādas pārstāvniecības nav.
C.v.D. Baltische Zukunftsfragen. // Libausche Zeitung. 2.11.1918. S. 1 ---- * "Baltieši, balti" - vācbaltiešu pašnosaukums. ** Pilsonība - pilsētu turīgie iedzīvotāji, kam, atbilstoši mantas cenzam, bija pašvaldības vēlēšanas tiesības. | |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}