Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
10.-Jun-2015 08:24 pm - par senču grūto dzīvesziņu un tikumiem
Par klaušu darbu smagumu visvecākie stendenieki atcerējušies stāstīt Kārlim Draviņam:
"Ik māja pārnedēļās sūtījusi kalpu (saimniekiem klaušās nebija jāiet) darbam muižā, kurš atgriezies tikai svētdienā. Par "liecinieku"uz muižu sūtīts kāds no vecākiem vīriem, kurš palīdzējis mazāk smagos darbos (mūrnieka palīgs, būvstrādnieks palīgdarbos u.c.). Darbos, strādāšanai kūtīs, dārzos, labības pļaujā, sūtītas arī kalpones. Bērniem vajadzējis iet lasīt vārpas, bet pēc kartupeļu novākšanas sievas varējušas ar grābekļiem pārrušināt vagas, arī bērni lasījuši kartupeļu mazumu.
Ziemā pa dienu bijis jābrauc uz mežu pēc malkas, ko jāsacērt, jāpiekrauj vezums un jāpārved muižā. (..) Katram saimniekam bija jānopļauj sešas pūrvietas t.s. liekās pļavas un jāaizved uz muižu gatavs siens. (..) Vaļenieki gājuši uz muižu pļaut riežas – par vienu nopļautu riežu atļāvuši sev nopļaut piecas pūrvietas no muižas pļavām; parasti mežainajā apvidū, bet, ja pļāvuši par naudu algā, tad maksāti divi rubļi par riežu.
Saimniekiem bijis jādod muižai arī nodevas – katru gadu viena zoss, trīs gadus vecs auns, viena vepra viduklis, noteikts skaits koka spaiņu (tos gatavojuši mājās). Nācies arī novīt 20 pinekļus zirgiem; tos vijuši no kaņepājiem un kadiķu lūkiem. Čupadu saimniekam, kuram bijis tikai trīs sieka vietas zemes, nav bijis jāsūta nevienu klaušās, toties viņam vajadzējis piegādāt 50 kadiķa lūku pinekļu. Turklāt katrām mājām (saimniecībai) bijis jāsavērpj svars – apmēram piecas mārciņas linu dzijas. (..) Klaušu laiku beigās katram otrajam saimniekam bijis jāsūta puisis muižas darbos. Tad salīguši kādu strādnieku, kurš nemaz vairs nav nācis mājās, bet dzīvojis muižā. Ēdienu viņam devuši saimnieki, katrs savu nedēļu. (..)
Bijušas tā sauktās "muižas kāzas" – rudenī, kad lauku darbi apdarīti, muiža pašpagastniekiem sarīkojusi plašas dzīres. Ļaudis cienāti ar ēdieniem un dzērieniem, un, mūzikai spēlējot, notikusi dejošana. (..)
Daudz kas zagts no muižas laukiem – gan kāļi, gan kartupeļi, gan daudz kas cits. Muižas laukos, laiksargam neredzot, pa nakti uz segām izdauzījuši rudzu kūļus, reizēm iegūstot ļoti daudz graudu. Dārzos zagti arī āboli. Dažreiz muižas sievas gājušas pat kūtī un govīm rāvušas ārā sienu no redelēm un devušas savai, tāpat ņēmušas no priekšnamā noliktiktajiem cūku kartupeļiem un nesušas savam lopam. Bijušas pat tādas kalpu sievas, kas pa dienvidiem, kad citi guļ, gājušas paslaukt citu govis.
Par mežu veci ļaudis bijuši tādos uzskatos, ka tas gan ir lielkunga īpašums, taču no tā kaut ko paņemt – tā neesot īsta zādzība, tikai tāda paņemšana. (..)
Saimniekiem vēl ap 1860. gadu parasti bijis viens puisis, trīs precēti kalpi, vēl kāda meita un viens vai divi gani."
No: Kalmanis Zigurds. Dzimtas nams. Stendes muižas veidošanās un attīstība 1288.-1920. - Aleksandra Pelēča lasītava: Dižstende, 2004., 44.-46. lpp.

Te man šķiet interesants gan klaušu smagums - verdzības laiki, - kad no saimniecības (saimnieku pāris, 1 puisis, 1 meita, 6 kalpi, 2 gani) tikai 1 kalps katru otro nedēļu strādā muižā, tb 9 pieaugušie paliek nomocītajā dzimtcilvēku saimniecībā strādāt sev, gadā nodevās 1 zoss, 1 auns, 1/2 cūkas (pie apstākļiem, ka ja nosprāgst zirgs vai govs, muižkungs iedod vietā jaunu), mājamatniecības rīku nodeva (2 nedēļu darbs visas ziemas garumā 1 cilvēkam), maksa par pļaušanu, ražas pārpalikumu savākšana u.tml. Taisni brīnums, kā tik šausmīgs apstākļos izdzīvojuši!
7.-Nov-2014 09:34 am - maniem savas tautas nīdējiem draudziņiem
Kaut katru rītu mostos ar domu, ka vo šodien gan iespringšu visu noarhivēt (tas tomēr darbietilpīgs process, jo neļauj - vismaz uz MAC - noarhivēt visu gadu ierakstus optom, lai vecumdienās varētu memuāros iekļaut) un izdzēsties nahren no cibas, tā atkal gadās kas interesants, ar ko vēlme arī šeit padalīties (jo manas aktīvās virtuālās gaitas rit citās ārēs).

Dīvaina ir nevis vēstures avotu informācija, bet latviešu lasītāju pilnīgā nespēja šos avotus skatīt, kaut nedaudz atbrīvojoties no stereotipu valgiem. Pie tam latviešu lasītāji vēstures avotus lasa nevis no viduslaiku, bet mūsdienu cilvēka viedokļa, visu uztverot burtiski.
31.-Okt-2014 09:17 am - savas tautas nīdējiem varētu šķist papolurarizēšanas vērts
Citās zemēs pirmo kauju par savas valsts neatkarību atzīmē valsts mērogā, dievzemītē tā visu aizmirsta un interesē tikai marginālu entuziastu saujiņu.

http://www.ziedot.lv/lv/project/2037
16.-Okt-2014 07:25 am - par valodas tīrību
Tikai niekojoties ar tulkošanu no krievu valodas, pamazām sāku apjēgt, cik daudz t.s. rusicismu ir latviešu valodā, kurus pierasts lietot ikdienā kā gluži dabiskus, taču principā tie ir burtiski pārnesumi. Nu piemēram, "это день совпался, как раз, с воскресеньем", ko bez problēmām gribas latviskot kā "šī diena, kā reizi, iekrita svētdienā". Nebūtu te tulkojies, tas "kā reizi" šķistu latviskāks par latvisku, un tā sargāšanai varētu pat latvisko tradīciju garā kādu ušīti uz Šķēdes kāpām vai Bikernieku mežu aizvest. Un šādu piemēru ir leģions, vai katrā otrajā teikumā. No vienas puses viegli tulkot aš burtiski, saglabājot pat teikuma uzbūvi, taču tik un tā māc aizdomas, ka latviešu valodas mūsdienu versijas iedibinātājs un redaktors fon Mülenbach's pār mākoņa maliņu ļoti pārmetoši noraudzītos. Un ja vēl paņem visus ģermānismus, ar ko tā valoda pilna... Šķiet, ka valodniekiem vieglāk būs tai senākajā indoeiropiešu valodā atrast nedaudzos oriģinālos vārdus, nekā atsijāt visvisādus aizguvumus un to formas.
21.-Aug-2014 01:17 pm - iz sociālo tīklu vēstures
"Divi inteliģenti tautieši, to vecums 40 g. atgriezušies no Krievijas. Vēlas aizmirst pagājību un vis... (nesalasāms) sapņainu nākotni pie latvju meiteņu krūts. Vēstuli pēc iespējas ar fotograf. un giograf. lūdzam nodot "Jaun. Z." kant. zem J un N 391"

"Oficiers, labdabīgs, lielākas lauku māju īpašnieks, vēlas nopietnā precības nolūkā sarakstīties ar jautrām un godīgām mātes meitām, ne vecāk par 30 gadu. Kapitāls nav no svara, bet gan izglītība un audzināšana. Vēstules ar īsu dzīves aprakstu (vēl arī fotogrāfiju, kuruuz vēlēšanos tiks atpakaļ sūtīta) adresējamas uz š avīzes kant. zem "JB 389"."

"3 inteliģ vīrieš kārtas radījumi, kopv. 80 g. kurus pārņēmušas ilgas pēc mierīgākas dzīves un glāstiem, bet kuru mat. apst. to neatļauj, vēlas nop. nolūkā iepazīties ar jaunavām (nesalasāmi) jaunas bezb. Netiek (nesalasāmi) arī atraitnes (nesalasāmi) ar dzīv. apt. un foto kuras tiks atpakaļ sūt. š. av. kant. zem "A. B. S. 381".

" Divas atraitnes, kopvec. 77 g. mīlīgas dabas ilgojas pēc mīļa mūža biedra no 45-50 g., atraitņi nav izslēdzami, tikai nopietni domātas vēstules lūdz nod. "Jaunāko Ziņu" kantorī zem "H. un A. N°394."

"Jaunākās ziņas", Nr. 36., otrdien, 31. decembrī 1918. gadā, 5. lpp.
20.-Jul-2014 11:30 am
Tēmai savulaik jau pieskāros, taču nu interesanti palasīt nevis manus intuitīvos amatiera spriedelējumus, bet gan krietni graduētāka autora pētījumu. Runa ir par Dr.hist. Lipšas Inetas monogrāfiju "Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939." (Zinātne: Rīga, 2014., 622 lpp. ISBN 978-9984-879-65-9), kur izrakstīju šo to no 151.-156. lpp.; 360.-365. lpp., 392.-399. lpp. un 541.-549. lpp.

Laukos jaunie cilvēki iepazinās siena vākšanas, kartupeļu lasīšanas, rudzu un vasarāju kulšanas talkās, kurās "puiši un meitas dabūja pa īstam izmeņģēties salmu gubenī" un tuvināšanos turpināja, "ejot meitās". (..) Rakstnieks Aleksandrs Grīns 1925. gadā "meitās iešanu" devēja "par to tradicionelo mūsu tēvu un sentēvu ieražu, kura uz laukiem ir modē vēl tagad". (..)

tālāk )

22.-Maijs-2014 10:44 am - par Rīgas latviskošanu
Pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē īstie tautudēli un savas nācijas gods, prāts un sirdsapziņa ķērās pie nopietnas problēmas, pie Rīgas latviskošanas. Tā, redz, jau 700 gadus bijusi tīri vāciska pilsēta ar krievu piešprici, tie pilsētu plānojuši un būvējuši, aber latvju emigrācija uz Rīgu masveidā parādījās tikai pēc dzimtļaužu brīvlaišanas. Tā nu pat XIX-XX gs. mijā rīgā latviešu valodu varēja dzirdēt tikpat bieži, kā, teiksim, mūsdienās kur Korkā vai Dublinā. Tas bija nepatīkami: katra ēka, katrs bruģakmens jaunās valsts jaunajiem saimniekiem atgādināja, ka viņi te ir ienācēji: mūsu Rīga ir jauka pilsēta, tikai žēl, ka to vāciešu/krievu/žīdu te tik daudz (par šo tēmu iesaku palasīt A.Deglava "Rīga").

Tad nu ar Ulmaņpapus svētību un aktīvu līdzdalību latvju architektu grupa ar E.Štālbergu un P.Kundziņu priekšgalā izstrādāja ģenerālplānu Ost "Rīgas centrālās daļas pārveidošanas projektu", kas paredzēja nojaukt lielāko daļu "suņu vācu bruņinieku" architektūras, lai atbrīvotu telpu monumentālai, svaigai un latviskai pilsētvides dvesmai.

jaucam_nost )
15.-Jan-2014 09:23 am - Kurši / Curonians
Jauki, ka beidzot kas notiek arī šajā ziņā. Tb ir kāds, kas patiesi ko dara (šajā gadījumā, īsfilmiņu uztaisa) tās nacionālās kultūras labā (nevis vienkārši gaisu jauc tās vārdā).

Curonians
8.-Okt-2013 08:33 pm - Kaimiņu acīm: divas jaunās grāmatas par ebrejiem Latvijā
Ceturtdien, 2013. gada 17. oktobrī muzejā "Ebreji Latvijā" (Museum "Jews in Latvia") 17:30 iepazīstinās interesentus ar divām nesen iznākušajām grāmatām, kurās ir apkopotas intervijas un citi materiāli par ebrejiem Latvijas mazpilsētās.

Rakstu krājums "Zaudētā kaimiņbūšana: ebreji Latgales iedzīvotāju kultūras atmiņā" [Утраченное соседство: евреи в культурной памяти жителей Латгалии. Москва, 2013] ir rezultāts vairākām mutvārdu vēstures vākšanas ekspedīcijām Dienvidlatgalē, kuras 2011.-2012. gadā īstenoja muzejs "Ebreji Latvijā" sadarbībā ar Jūdaikas pētnieku un pasniedzēju augstskolās centru "Sefer" (Maskava) un Daugavpils Universitāti. Krājumā ir apkopotas gan atmiņas par ebrejiem, gan arī priekšstati par ebreju kultūru, reliģiju, dzīvesveidu utt. mūsdienu Latgales iedzīvotāju starpā. Ar krājuma digitālo versiju var iepazīties vietnē: http://sefer.ru/upload/latgale-sbornik.pdf

Grāmata "Aizputnieku stāsti par ebrejiem" (2008) un tās angļu tulkojums (2012) tapa Starpdnozaru mākslas grupas SERDE projekta "Tradīciju burtnīca" ietvaros, kad tika vākts "lokālais teksts" par Aizputi. Ebreji izrādījās nozīmīgā lokālā teksta sastavdaļa, un vecāka gadu gājuma cilvēku atmiņas par viņiem kļuva par šīs grāmatas kodolu.
22.-Sep-2013 01:10 pm - Vēsturiskie mīti: latviešu kultūras pašizolācija (III)

Kaspars Kļaviņš,
Dr. hist.
Vēsturiskie mīti: latviešu stereotipiskais pagātnes redzējums (III)


Viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem latviešu stereotipu ietvaros ir bagātais folkloras un mitoloģijas mantojums. Šī mantojuma izvērtēšana vienmēr tiek saistīta ar aizspriedumainu vēstures interpretāciju.

Vispirms jau, runājot par latviešu folkloru, jāuzsver, ka tā, tāpat kā citas latviešu garīgās dzīves jomas, vēl līdz šim nav nopietni pētīta salīdzinošā kontekstā. Tautasdziesmas, tāpat kā tautā populāras dziesmas vispār, nav tikai lokālas, noslēgtas vides produkts. Un šeit nav runa tikai par pazīstamajiem vācu šlāgeriem, kas ar modificētu tekstu kādreiz plaši dziedātas latviešu saietos. Latviešu karnevāli, masku gājieni, budēļu tradīcijas, tāpat kā šķietami pilnīgi lokāli folkloras elementi patiesībā ir senās Eiropas kopīgās kultūras mantojums, kas sakņojas viduslaiku katolicismā, Hanzas pilsētu svētkos, reformācijas un kontrreformācijas tradīcijās. Kādreiz pat Mārtiņa Lutera un ordeņmestra Valtera fon Pletenberga tēli bija latviešu karnevālu sastāvdaļa, tikai to neviens vairs neatceras. Livonijas krāšņā karnevālu kultūra tā arī Latvijā palikusi plašāk nepētīta.

Tikai saprotot šo kultūras sintēzi ar Rietumeiropas tradīcijām, var izprast arī Latvijas folkloras un etnogrāfijas mantojumu. Hanzas un Livonijas gadsimti atstājuši ietekmi arī uz latviešu tradicionālo amatniecību. Pat Latgales keramika ir mantojusi Ziemeļeiropas Hanzas pilsētās darinātas keramikas tradīcijas, ieskaitot svilpavnieku, svečturu un rotāto vāžu elementus. Mūsu podnieku izstrādājumi nav radušies tukšā vietā. Tie ir izcili kā senas, citur aizmirstas tradīcijas turpinātāji mūsdienās

Latviešiem liekas, ka viņu tautasdziesmas un pasakas, dejas un rituāli ir dzimuši pilnīgā izolācijā un paši par sevi ir unikāli, bez jebkādām līdzībām ar citu tautu tradīcijām. Patiesības labad jāatzīst, ka ne tikai ļoti līdzīgas tautasdziesmas, bet arī mitoloģija, paražas, ticējumi un pat šķietami pilnīgi latviski nacionāli simboli ir sastopami arī citur. Piemēram, Dienvidfrancijas un Latvijas tautasdziesmu, pasaku un teiku analoģijas - jau darba un precību dziesmas oksitāņiem un latviešiem ir ļoti līdzīgas,1 vēl tuvāki ir burvju pasaku motīvi, bet Lāčplēša tēls frančiem (Jean de l’Ours) un latviešiem (Lāču Jānis u.c.) savā pirmatnējā pasakas versijā ir pilnīgi identisks.2 Savukārt spāņu koplas (coplas) kā tautā dziedamas četrrindes ir saturiski un strukturāli tuvas latvju apdziedāšanās dziesmām. Baltijā iecienītie vilkaču nostāsti un ticējumi tāpat izplatīti visā Eiropā jau kopš viduslaikiem. Bet tālajā Ķīnā saglabājušās latvju dainām pilnīgi analoģiskas tautasdziesmas – kā uzbūves, tā motīvu ziņā.3

vēl )

This page was loaded Jun 29. 2016, 12:15 pm GMT.