Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
7.-Nov-2014 09:34 am - maniem savas tautas nīdējiem draudziņiem
Kaut katru rītu mostos ar domu, ka vo šodien gan iespringšu visu noarhivēt (tas tomēr darbietilpīgs process, jo neļauj - vismaz uz MAC - noarhivēt visu gadu ierakstus optom, lai vecumdienās varētu memuāros iekļaut) un izdzēsties nahren no cibas, tā atkal gadās kas interesants, ar ko vēlme arī šeit padalīties (jo manas aktīvās virtuālās gaitas rit citās ārēs).

Dīvaina ir nevis vēstures avotu informācija, bet latviešu lasītāju pilnīgā nespēja šos avotus skatīt, kaut nedaudz atbrīvojoties no stereotipu valgiem. Pie tam latviešu lasītāji vēstures avotus lasa nevis no viduslaiku, bet mūsdienu cilvēka viedokļa, visu uztverot burtiski.
16.-Okt-2014 07:25 am - par valodas tīrību
Tikai niekojoties ar tulkošanu no krievu valodas, pamazām sāku apjēgt, cik daudz t.s. rusicismu ir latviešu valodā, kurus pierasts lietot ikdienā kā gluži dabiskus, taču principā tie ir burtiski pārnesumi. Nu piemēram, "это день совпался, как раз, с воскресеньем", ko bez problēmām gribas latviskot kā "šī diena, kā reizi, iekrita svētdienā". Nebūtu te tulkojies, tas "kā reizi" šķistu latviskāks par latvisku, un tā sargāšanai varētu pat latvisko tradīciju garā kādu ušīti uz Šķēdes kāpām vai Bikernieku mežu aizvest. Un šādu piemēru ir leģions, vai katrā otrajā teikumā. No vienas puses viegli tulkot aš burtiski, saglabājot pat teikuma uzbūvi, taču tik un tā māc aizdomas, ka latviešu valodas mūsdienu versijas iedibinātājs un redaktors fon Mülenbach's pār mākoņa maliņu ļoti pārmetoši noraudzītos. Un ja vēl paņem visus ģermānismus, ar ko tā valoda pilna... Šķiet, ka valodniekiem vieglāk būs tai senākajā indoeiropiešu valodā atrast nedaudzos oriģinālos vārdus, nekā atsijāt visvisādus aizguvumus un to formas.
21.-Aug-2014 01:17 pm - iz sociālo tīklu vēstures
"Divi inteliģenti tautieši, to vecums 40 g. atgriezušies no Krievijas. Vēlas aizmirst pagājību un vis... (nesalasāms) sapņainu nākotni pie latvju meiteņu krūts. Vēstuli pēc iespējas ar fotograf. un giograf. lūdzam nodot "Jaun. Z." kant. zem J un N 391"

"Oficiers, labdabīgs, lielākas lauku māju īpašnieks, vēlas nopietnā precības nolūkā sarakstīties ar jautrām un godīgām mātes meitām, ne vecāk par 30 gadu. Kapitāls nav no svara, bet gan izglītība un audzināšana. Vēstules ar īsu dzīves aprakstu (vēl arī fotogrāfiju, kuruuz vēlēšanos tiks atpakaļ sūtīta) adresējamas uz š avīzes kant. zem "JB 389"."

"3 inteliģ vīrieš kārtas radījumi, kopv. 80 g. kurus pārņēmušas ilgas pēc mierīgākas dzīves un glāstiem, bet kuru mat. apst. to neatļauj, vēlas nop. nolūkā iepazīties ar jaunavām (nesalasāmi) jaunas bezb. Netiek (nesalasāmi) arī atraitnes (nesalasāmi) ar dzīv. apt. un foto kuras tiks atpakaļ sūt. š. av. kant. zem "A. B. S. 381".

" Divas atraitnes, kopvec. 77 g. mīlīgas dabas ilgojas pēc mīļa mūža biedra no 45-50 g., atraitņi nav izslēdzami, tikai nopietni domātas vēstules lūdz nod. "Jaunāko Ziņu" kantorī zem "H. un A. N°394."

"Jaunākās ziņas", Nr. 36., otrdien, 31. decembrī 1918. gadā, 5. lpp.
20.-Jul-2014 11:30 am
Tēmai savulaik jau pieskāros, taču nu interesanti palasīt nevis manus intuitīvos amatiera spriedelējumus, bet gan krietni graduētāka autora pētījumu. Runa ir par Dr.hist. Lipšas Inetas monogrāfiju "Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939." (Zinātne: Rīga, 2014., 622 lpp. ISBN 978-9984-879-65-9), kur izrakstīju šo to no 151.-156. lpp.; 360.-365. lpp., 392.-399. lpp. un 541.-549. lpp.

Laukos jaunie cilvēki iepazinās siena vākšanas, kartupeļu lasīšanas, rudzu un vasarāju kulšanas talkās, kurās "puiši un meitas dabūja pa īstam izmeņģēties salmu gubenī" un tuvināšanos turpināja, "ejot meitās". (..) Rakstnieks Aleksandrs Grīns 1925. gadā "meitās iešanu" devēja "par to tradicionelo mūsu tēvu un sentēvu ieražu, kura uz laukiem ir modē vēl tagad". (..)

tālāk )

22.-Maijs-2014 10:44 am - par Rīgas latviskošanu
Pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē īstie tautudēli un savas nācijas gods, prāts un sirdsapziņa ķērās pie nopietnas problēmas, pie Rīgas latviskošanas. Tā, redz, jau 700 gadus bijusi tīri vāciska pilsēta ar krievu piešprici, tie pilsētu plānojuši un būvējuši, aber latvju emigrācija uz Rīgu masveidā parādījās tikai pēc dzimtļaužu brīvlaišanas. Tā nu pat XIX-XX gs. mijā rīgā latviešu valodu varēja dzirdēt tikpat bieži, kā, teiksim, mūsdienās kur Korkā vai Dublinā. Tas bija nepatīkami: katra ēka, katrs bruģakmens jaunās valsts jaunajiem saimniekiem atgādināja, ka viņi te ir ienācēji: mūsu Rīga ir jauka pilsēta, tikai žēl, ka to vāciešu/krievu/žīdu te tik daudz (par šo tēmu iesaku palasīt A.Deglava "Rīga").

Tad nu ar Ulmaņpapus svētību un aktīvu līdzdalību latvju architektu grupa ar E.Štālbergu un P.Kundziņu priekšgalā izstrādāja ģenerālplānu Ost "Rīgas centrālās daļas pārveidošanas projektu", kas paredzēja nojaukt lielāko daļu "suņu vācu bruņinieku" architektūras, lai atbrīvotu telpu monumentālai, svaigai un latviskai pilsētvides dvesmai.

jaucam_nost )
22.-Sep-2013 01:10 pm - Vēsturiskie mīti: latviešu kultūras pašizolācija (III)

Kaspars Kļaviņš,
Dr. hist.
Vēsturiskie mīti: latviešu stereotipiskais pagātnes redzējums (III)


Viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem latviešu stereotipu ietvaros ir bagātais folkloras un mitoloģijas mantojums. Šī mantojuma izvērtēšana vienmēr tiek saistīta ar aizspriedumainu vēstures interpretāciju.

Vispirms jau, runājot par latviešu folkloru, jāuzsver, ka tā, tāpat kā citas latviešu garīgās dzīves jomas, vēl līdz šim nav nopietni pētīta salīdzinošā kontekstā. Tautasdziesmas, tāpat kā tautā populāras dziesmas vispār, nav tikai lokālas, noslēgtas vides produkts. Un šeit nav runa tikai par pazīstamajiem vācu šlāgeriem, kas ar modificētu tekstu kādreiz plaši dziedātas latviešu saietos. Latviešu karnevāli, masku gājieni, budēļu tradīcijas, tāpat kā šķietami pilnīgi lokāli folkloras elementi patiesībā ir senās Eiropas kopīgās kultūras mantojums, kas sakņojas viduslaiku katolicismā, Hanzas pilsētu svētkos, reformācijas un kontrreformācijas tradīcijās. Kādreiz pat Mārtiņa Lutera un ordeņmestra Valtera fon Pletenberga tēli bija latviešu karnevālu sastāvdaļa, tikai to neviens vairs neatceras. Livonijas krāšņā karnevālu kultūra tā arī Latvijā palikusi plašāk nepētīta.

Tikai saprotot šo kultūras sintēzi ar Rietumeiropas tradīcijām, var izprast arī Latvijas folkloras un etnogrāfijas mantojumu. Hanzas un Livonijas gadsimti atstājuši ietekmi arī uz latviešu tradicionālo amatniecību. Pat Latgales keramika ir mantojusi Ziemeļeiropas Hanzas pilsētās darinātas keramikas tradīcijas, ieskaitot svilpavnieku, svečturu un rotāto vāžu elementus. Mūsu podnieku izstrādājumi nav radušies tukšā vietā. Tie ir izcili kā senas, citur aizmirstas tradīcijas turpinātāji mūsdienās

Latviešiem liekas, ka viņu tautasdziesmas un pasakas, dejas un rituāli ir dzimuši pilnīgā izolācijā un paši par sevi ir unikāli, bez jebkādām līdzībām ar citu tautu tradīcijām. Patiesības labad jāatzīst, ka ne tikai ļoti līdzīgas tautasdziesmas, bet arī mitoloģija, paražas, ticējumi un pat šķietami pilnīgi latviski nacionāli simboli ir sastopami arī citur. Piemēram, Dienvidfrancijas un Latvijas tautasdziesmu, pasaku un teiku analoģijas - jau darba un precību dziesmas oksitāņiem un latviešiem ir ļoti līdzīgas,1 vēl tuvāki ir burvju pasaku motīvi, bet Lāčplēša tēls frančiem (Jean de l’Ours) un latviešiem (Lāču Jānis u.c.) savā pirmatnējā pasakas versijā ir pilnīgi identisks.2 Savukārt spāņu koplas (coplas) kā tautā dziedamas četrrindes ir saturiski un strukturāli tuvas latvju apdziedāšanās dziesmām. Baltijā iecienītie vilkaču nostāsti un ticējumi tāpat izplatīti visā Eiropā jau kopš viduslaikiem. Bet tālajā Ķīnā saglabājušās latvju dainām pilnīgi analoģiskas tautasdziesmas – kā uzbūves, tā motīvu ziņā.3

vēl )

20.-Sep-2013 09:08 am - Vēsturiskie mīti: latviešu stereotipiskais pagātnes redzējums

Kaspars Kļaviņš,
Dr. hist.
Vēsturiskie mīti: latviešu stereotipiskais pagātnes redzējums (II)


Visgrūtākais, rakstot par mūsdienu latviešu problēmām, ir pārvarēt to bezdibeni, kas tos atdala no laika, kad latviešu nācija bija izsmalcināta kultūras vērtību baudītāja un radītāja. Latviešu kultūra nebija tikai vienkārša "tautas kultūra", kas aprobežojās ar stilizētas etnogrāfijas un vienkāršotas folkloras prezentēšanu. Glezniecība, dizains, grāmatu noformēšanas māksla – dažādas elitāras kultūras jomas bija latviešu inteliģences kādreizējā aizraušanās, kas vēl savijās ar izkoptu ģērbšanās stilu un šarmu, par kura zudumu tik trāpīgi ir rakstījis Imants Lancmanis.1 Ne jau tikai arhitektūras dēļ Rīgu dēvēja par Parīzi. Daiļliteratūrā, dzejā un mākslā vēl ir liecības par šo uz visiem laikiem aizgājušo laiku.

Tas ir vēl viens no dzīvotspējīgākajiem un noturīgākajiem mītiem, ka latvietis ir bijis tikai nabaga zemnieks un latviešu senči nav dzīvojuši svešinieku apdzīvotajās pilsētās (Rīgā vai kur citur), kurās tie ieradušies nejauši, trūkuma un vajāšanas dzīti.

Taču senie latviešu zemnieki nebija tikai mazkustīgi vietsēži, tie arī tirgojās un brauca uz pilsētām pārdot savus ražojumus. To labi raksturo latviešu teiciens "līkopu svinēšana", kura izcelsme saistīta ar lejasvācu vārdu lîkôp. Modernā vācu valodā ar to saprot Leitkauf - krāšņu zemnieku pacienāšanu, ko organizēja Hanzas pilsētu tirgotāji. Tikai pēc šādām dzīrēm darījums starp zemnieku un pilsētas tirgotāju varēja notikt. Tā bija sava veida rokasnauda. Livonijā šie līkopi izvērtās par nopietnu tradīciju zemnieku vidū, kuri brauca tirgoties uz Rīgu. Par ko liecina vēl 17.gadsimta avoti.2

Latviešu zemnieki pilsētās nebija kautrīgi un pazemīgi lūdzēji, tie iesaistījās saviesīgā dzīvē, pārņemot virkni tradīciju, kas folklorizējoties kļuva par tautas kultūras neatņemamu sastāvdaļu. Līdz ar dziesmām, parunām un apģērba paraugiem no pilsētām lauku vidē ienāca dažādi pilsētas atribūti, un otrādi. Piemēram, Baltijas pilsētās tirgotāji speciāli zemniekiem 18.gadsimtā sāka izgatavot laimi nesošo, pagānisko mājas pūķu suvenīrus.3 Tie bija zemnieki, kuru apģērbā ceļotājs Reinholds Lubenaus 16.gadsimtā akcentē cepuri ar spalvu4, un par kuriem laikraksta "Mājas Viesis" redaktors Ansis Leitāns (1815-1874) savā autobiogrāfijā raksta: "Mans tēvs reizēm nostāstīja par vīriem no Kurzemes, kas siekiem dālderus no Rīgas veduši mājā, ko par pārdotu preci ieņēmuši. [..] Valkājuši kamzoļus no sarkanas vadmalas un sieviešiem drānas bija ar zelta un sudraba dzijām cauri austas."5

vēl )

30.-Jun-2013 03:36 pm - Latvieša sēta : Iespējas. Ieteikumi. Instrukcijas.
Vienmēr ar patiku esmu Brīvdabas muzejā aplūkojis Kurzemes sētu – ir kas fascinējošs tās siluetā un konstrukcijā. Jāatzīst, ka Kurzemes guberņas būvvaldes krietnie vāčbaltiešu ierēdņi, kas izstrādāja tās tipveida projektu un lika latviešu zemniekiem turmpāk šādas sētas būvēt, zināja ko dara.
Un šķiet, ka vistuvāk pašu latviešu autentiskajām celtniecības tradīcijām kas ilgāk saglabājās Latgales pusē, kur spēkā bija impērijas iekšguberņu likumi, administratīvie centri tālu, bet pagastvečus un runasvīrus vairāk interesēja, vai Jezups izdzinis jauno dzimtenītes lējumu, nevis ar cik slīpnēm Onufrijs jumtu liek savai būdelei.



Latvieša_sēta )
29.-Nov-2012 12:03 pm - īsa civilokupanta autobiogrāfija, viena no daudzām

Palanga,
28.03.1920.
Mana kauju gaita.
Es iestājos krievu armijā brīvprātīgais 23. oktobrī 1914. gadā, 15 gadus vecs. Sabiju uz pozīcijām no 23. oktobra 1914. līdz 21. maijam 1915. Pirmā kauja bija pie Memel, otra pie Kovcianiem, treša kauja Plunjanos, ceturta kauja pie Jelgavas, piekta kauja pie Skrundas, kur kritu vanģībā. Vanģībā sabiju no 21. maija 1915. - 10. janvaris 1919. g. Liepājā tiku iesaukts 29. janvarī 1919. g. Iekš pirmā latviešu atsevišķā eskadrona. Pirma kauja bija pie Jaunmuižas. Visās kaujās dalību ņēmu līdz Līvāniem, Latgale. Līvānos es saslimu ar dizentēriju, izgulēju vienu mēnesi slimnīcā, kad izveseļojos, tad dabūju 6 nedēļas atvaļinājuma, priekš veselības uzlabošanas. Pēc tam, pa bermontiešu uzbrukuma laiku, es iestājos 11. rotā 8. pulkā. Pirma kauja bija pie Tīreļa purviem, otra pie pašas Rīgas. Rīgā es iestājos iekš rotmistra Dubrovska partizaņu nodaļas, kura pārgāja no Rīgas uz Liepāju. Pēc Dubrovska izformēšanas es iestājos iekš robežsargiem, 2. robežsargu rajona 12. distancē, Palangā.
Savu kaprāli es uzdienēju krievu armijā 20. Somijas dragūnu pulkā, par labu spionāžu 3. maijā 1915. gadā.
Kapr. G.Trofimovs

LVVA, 5434. f., 1. apr. 484. l., 31. lp.

Absolūti ikdienišķa autobiogrāfija, kādu 1920. gadā rakstīja visi LR dienestā esošie virsnieki un apakšvirsnieki.
This page was loaded Feb 11. 2016, 4:55 pm GMT.