Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
pēdējais 
23.-Jun-2021 11:21 am - Līgo!
Rakstīto avotu ziņu par gadskārtu svētkiem mūsdienu Latvijas teritorijā līdz 16. gadsimtam nav. Pirmās ziņas nāk no pēcreformācijas laika. “Pie Sv. Jāņa dienas gunīm pa visu lielo zemi ar lielu prieku danco, dzied un lēkā,” 1584. gadā savā “Livonijas hronikā” īgni rakstīja Baltazars Rusovs. Jaunā luteriskā Baznīca visai nopietni ķērās klāt pie pagānisma palieku apkarošanas, gan izcērtot elku birzis, gan nosodot visādas blēņu būšanas. Kurzemes superintendants Pauls Einhorns sulīgi un nikni šo nejaucību (Jāņus) aprakstījis 17. gs. sākumā, arī Georgs Mancelis teica savu vārdu. Tā nu katoliskajiem viduslaikiem raksturīgā svētku svinēšanas pārbagātība jaunajos laikos gāja mazumā.

Lipaiķu mācītājs Johans Karls Heinsiuss 1761. gada 2. februāra vēstulē Dobeles mācītājam Dāvidam Flūgrātam, rakstīja: "Senos svētkus - Ziemassvētkus, Lieldienas, Vasarsvētkus un citus, kurus svin visi zemnieki šajā apkārtnē, ķoniņi var svinēt daudz bagātīgāk, un kopumā šos svētkus var saukt par viņu svētkiem. (..) to nedara tikai viņi vien, bet gandrīz visi zemnieki, kas dzīvo daudzu jūdžu plašā apkārtnē. Kurzemes aprakstnieks Ulrihs fon Šlipenbahs 1806. gadā rakstīja: " Apmēram pirms 60 gadiem viņi Jāņa naktī savos mežos svinējuši kādu bakhanāliju veidu, un, kā tika apgalvots, klejojuši apkārt pilnīgi kaili un veikuši dažādas elkdievības ceremonijas. Taču vienreiz tālaika mācītājs Heinsiuss, bijušais prūšu huzārs, viņus pārsteidza šajos kuršu ķoniņu svētkos, un kailos prinčus apģērba ar smagiem pātagas sitieniem."

Tās tad ir gandrīz vai vienīgās ziņas par Jāņu svinēšanu zemnieku vidū. Vairums rakstīto avotu par Jāņiem mūsdienu Latvijas teritorijā vēsta par svētku pilsētniecisko un (nenacionālo) raksturu jaunajos un jaunākajos laikos.

Senākās detalizētās ziņas par Jāņu tradīcijām ir no pilsētām (Rīgā, Lībavā, Mītavā, Rēvele u.c.), kur tie bija vienīgie izteiktie tautas svētki, ko svinēja visa pilsēta - visas tautības, visas kārtas un visi sociālie slāņi. Smilšu kalnā 17-18. gs., pēc tam Zāļu tirgū un umurkumurā Daugavmalā 19.-20. gs. 18. gadsimta otrajā pusē latvieši sāka nošķirties un svinēt atsevišķi no pārējiem – to aizsāka turīgs mastu šķirotājs Jans Šteinhauers, latvietis (t.i. zemnieks). 1759. viņš nopirka Zasu muižu Pārdaugavā, un tur Zāļu vakarā pie Šteinhauera sāka pulcējties t.s. nevācu amatu brālību locekļi.

Taču īsti “latviski tautisko raksturu” Jāņu svinēšana ieguva, pateicoties vienam konkrētam cilvēkam. Kad 18. gs. beigās grāfs Ludvigs Augusts fon Mellīns (1754-1835) Pēc troņmantnieka Pāvila I rīkojuma no sastādīja Vidzemes un Igaunijas guberņas pirmo precīzo atlantu “Atlas von Liefland”, viņš ar rūgtumu secināja, ka nekur vairs tauta nesvinot Zāļu vakaru pirms Sv. Jāņa Kristītāja dienas, kā tas bijis sendienās: "zemnieki arvien mazāk dejo savas dejas vai iet rotaļās, to vietā spēlē vijoli un dejo vāciskos valšus".

Grāfs savos īpašumos deva rīkojumu atsākt Zāļu vakarā atkal dedzināt ugunskurus un dziedāt savas tautas dziesmas, motivācijai muižkungiem uzdodot atbalstīt svētkus ar alus un uzkodām no muižu krājumiem. Ja kāds latvietis aizmirsis, kā dziedāt, tad “lai meklē Hardera un Bergmana drukātajos rakstos, kuri abi vāc un drukā tās zemnieku ziņģes”. To pašu darīt viņš vairākkārt aicināja citus muižniekus Vidzemes landtāgā.

Ideju “tautiskot” Jāņu svinēšanu pārņēma jaunlatvieši, bet 20. gs. pirmajā pusē Līgo vakars un Jāņu diena Latvijas republikā tika pasludināti par valsts svētkiem. Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā valstiskā līmenī tika izplatītas un koptas jaunas Jāņu tradīcijas un teorētiskais skaidrojums (nu tur Saule griežas, enerģijas virmo, papardes ugunīs utt.).

Padomju okupācijas režīmā, Arvīds Pelše (toreizējais LKP CK sekretārs) vērsās pret Jāņiem kā buržuāzisko nacionālistu svētkiem. 1961. gadā tika liegts svinēt, milicijas un t.s. družiņņiku patruļas vaktēja, vai kur nekurina ugunskurus. Pat Emiļa Melngaiļa „Jāņuvakars” tika svītrots no Dziesmu svētku programmas. Taču pāris gadu pūliņi neko nedeva – varai nācās samierināties un pievērt acis. Efekts pat bija pretējs, proti, sabiedrībā interese par Jāņu svinēšanu 1930. gadu etnogrāfiskajā modelī pat pieauga. Pie ugunskuriem šlāgerus sāka izspiest līgo dziesmas, par folkloru sāka interesēties pat tie, kas nekad par to nebija domājuši, 1970-80. gadu mijā sāka dibināties viena folkloras kopa pēc otras. Jāņi no jaukiem vasaras saulgriežiem, ģimenes kopāsanākšanas (agrāk nezināja, ka ģimene ir tikai 2 laulātie un viņu bērni) svētkiem pamazām pārvērtās par "latviskā koda" ass punktu.

Tā kā nu dievzemītē vismaz vieni jauki un reti svētki bez sēru lentām pie karogiem – novērtēsim to, priekā!
4.-Apr-2021 04:10 pm - Sieviešu vēsture Latvijā: vai nepieciešams rakstīt jaunu vēsturi sieviešu acīm
"(..) Projekta laika ierāmējums 1870. gadu nosaka kā sākuma punktu, kad sievietes pozīcija Latvijas sociālajā un kultūras jomā gūst uzmanību ar diviem svarīgiem notikumiem: Karolīne Kronvalde, pašizglītota latviešu aktīviste, atklāj diskusiju Latvijas periodikā, aizstāvot sieviešu tiesības uz izglītību un brīvību no tēvišķiem ierobežojumiem, un pirmās latviešu sieviešu dramaturģes Marijas Pēkšēnas luga “Ģertrūde” uzvar oriģināldrāmas konkursā (..)"

Interesanti. Pēc 12. minūtes. Vienīgais, mazliet žēl, ka tiek ieturēta klasiskā nacionālmarksisma tradīcija likt vienādības zīmi "sieviešu vēsture Latvijā" = "latviešu tautības sieviešu vēsture". Saprotu, ka zemnieku sieviešu emancipācija ir līdz šim ignorēta. To noteikti ir jāpēta, lai aizpildītu šo "balto laukumu" vēsturē. Bet jāatceras, ka tā ir tikai maza daļiņa no sieviešu vēstures Latvijā kā tādas. Jau krietni pirms diskusijas dalībnieču izvēlētā sākumpunkta no dievzemītes sievietēm pasaulē zināmas virkne "smagsvara" personību, kuras visnotaļ ietekmējušas sava laika sabiedrību, politiku un kultūru. Kaut vai Doroteja de Taleirana-Perigora (1793-1862), Vīnes kongresa "lauvene", kura ar vēdekļa mājienu karaļus padarīja par hercogiem, bet hercogus - par karaļiem, un mainīja valstu robežas; Elizabete fon der Reke (1754-1833), kuras literāros sacerējumus plašāk zināja un zina tālajā Eiropā, nekā provinciālajā dzimtenē; dzejniece Sofija Švarca (1754-1789) un daudzas citas savā laikā visai ievērojamas, bet mūsdienu tradīcijā aizmirstas sievietes Latvijas vēsturē.
19.-Jan-2021 11:34 am - atbilde Merķelim
Piltenes apgabala jurists, Izriedes muižas īpašnieks Georgs Frīdrihs fon Firkss par Garlība Merķeļa apgalvojumiem paskvilā "Latvieši", ka latviešu zemnieki ir apspiesti, nabadzīgi un pasīvi: "Visbeidzot es Merķeļa kungam varu apliecināt, ka Kurzemes latvieši ir enerģiska tautiņa, kas sevi neļauj pazemot. Dažs labs, kurš to mēģinājis darīt, ir samaksājis par to ar asiņainu degunu un pārsistu galvu. Dažs dižciltīgais, ceļotājs vai zaldāts, kurš mēģināja kaitināt zemniekus, kā algu par to saņēma zilu muguru un punus kopā ar brīdinājumu likt cilvēkus mierā."

Via: https://dspace.ut.ee/handle/10062/38214?fbclid=IwAR0VibKmQW3yFOs4zwHTcFThF91pqzl47s5YIPb02xYgkYfn9sshMspqFl8
19.-Jul-2020 05:00 pm - par latviešu valodu domājot
Tā, manu mazo draudziņ – tu nupat ar laika mašīnu esi nonācis tālajā Tā Kunga 1587. gadā, un uz ceļa satiec savu vecvecvecvec…tētiņu, kurš tev saka:

“Jad nu doudtcze loudes wenan kopan by vnd aran tims pillims py to steidczees, szatcy tas czour wene lydtczibe – wens szeyeis isgaye szouwe szeeckle szhet; vnd exkan to, kad tas szeye, kritte czitta py to czelle vnd tappe szamita vnd te putne appeskan to debbes aprye to; vnd czitta kritta wuersson to ackmenne, vnd kad ta vsdiga, szackalta ta, tapeetz ka tay newene szlappybe by; vnd ts czitta kritta wueddon starpan thems ehr schims, vnd te ehrsche vsdiga lydtcz abszlapeye to; vnde zitta kritta wuersson wene labbe semme, vnde ta vsdiga vnde nesse szumptkaartiges augles.”

– Ko tu viņam tā uzreiz atbildētu, lai raisītos jauka saruna?
26.-Jun-2020 12:40 pm - Cik sena ir latviešu tauta? // Kur tas suns aprakts?
Uz abu roku pirkstiem varu saskaitīt laudis, kuri manī raisa cieņu. Šajā raidījumā veseli trīs kopā:
https://xtv.lv/rigatv24/video/MV9N6jb1N4X-23_06_2020_kur_tas_suns_aprakts_1_dala
1.-Maijs-2020 12:22 pm - Niedra Andrievs. Tautas nodevēja atmiņas - audio lasījumi (JRT)
1. lasījums/ A. Niedra “Tautas nodevēja atmiņas”. Lasa: Kaspars Znotiņš
https://vimeo.com/411519062?ref=fb-share&1&fbclid=IwAR3u_4lrkJ16pCY79C8cp83Q0a6QwtrRRqbobh3SRHDehWrCbymXVeBU-jk

2. lasījums / A. Niedra “Tautas nodevēja atmiņas”. Lasa: Kaspars Znotiņš
https://vimeo.com/411544355?fbclid=IwAR3EqxYnxQRDXGQsAQp3nm2UtX-U84M48RCv6VTKuoQ-_6Wbd55UZMWED7k

3. lasījums/ A. Niedra “Tautas nodevēja atmiņas”. Lasa: Kaspars Znotiņš
https://vimeo.com/412083851?fbclid=IwAR3EqxYnxQRDXGQsAQp3nm2UtX-U84M48RCv6VTKuoQ-_6Wbd55UZMWED7k

4. lasījums/ A. Niedra “Tautas nodevēja atmiņas”. Lasa: Kaspars Znotiņš
https://vimeo.com/412114678?fbclid=IwAR0kf4b9IHRi4HPcW-JrW7yNiN10ANbEYN3UKMCnjRzN5HOtoNOa1uIAs3g
3.-Dec-2019 07:31 pm - Latviešu kareivju izvadīšana.
Vakar no sastādamiem tautas kara vīru bataljoniem pirmais pulciņš iestājās lielās tēvijas varenajā armijā. Jau ap plkst. no rīta brīvprātigie kareivji sapulcējās latviešu bataljona organizācijas komitejas telpās Tērbatas ielā Nr. 1/8, no kurienes tos sapulcināja bijušā „Olimpia" teātra sētā.
Ap plkst. 11 tur ieradās komitejas locekļi ar prāvu skaitu latviešu oficieru un jauno kareivju pavadoņiem - tautas zeltenēm. Bija dziļi sajūsminošs brīdis, kad tautas zeltenīites puškoja bāleliņus jaukām rozēm un košu puķu rotu un mīļiem uzmudinājumiem sargāt savu tēvu zemi. Diženībā sprēgāja katra dzidrās acis un brašībā sarka katra vaigs un - atjautībā šķetinājās pār katra lūpām tautas dziesmu pantiņi par tēvu zemes mīlestību ... “Caram uzticīgi kalpodami sargāsim savu tēvu zemi!" jaunie tautas kaŗa vīri zvērēja un - nerimstoši urrā-saucieni pavadīja viņu zvērestu.
Izpušķotos tautas kara vīrus nostādīja lielā grupā ar velosipēdistiem priekšā un nofotogrāfēja, pēc kam latviešu bataljonu organizācijas komitejas priekšnieks, apsveicis jaunos tēvijas sargus, sirsnīgos vārdos aprādīja viņiem to lielo uzticību, kādu viņiem un vispār latviešu tautai dāvina Krievijas valdība un augstāka kara priekšniecība ar atļauju organizēt tautas brīvprātīgo bataljonus.
Šis vēsturiskais notikums tiks ierakstīts zelta burtiem kaŗa vēsturē. Tas lai ir jums, mums un visai Caram un tēvijai līdz pēdējam asins pilienam uzticīgai tautai dārgs un ne uz brīdi neaizmirstams. Mums ir pārāk nopietns brīdis, kurā jūs stājaties varenās krievu armijas rindās zem tautas karoga, lai sadragātu vācu dzelzs varu, atsvabinātu mūsu dzimteni no viņu varmācībām un palīdzētu valdībai nodibināt mums laimīgāku nākotni. Dievs lai ir ar jums. Bet aiz jums stāv jūs mīlejošā un uz jums paļaujošā tauta. Kalpodami Caram, kalpojiet šavai tautai un tēvijai Augsta Virsvadoņa Nikolaja Nikolajevitča vadībā, kuram - urrā!"
Dziļā pacilātībā šalca urrā saucieni, kuriem sekoja kara orķestra pavadībā valsts himna, pavadīta jūsmīgiem urrā-saucieniem. Pēc aizlūguma par Caru un tēviju nodziedāja „Dievs, svētī Latviju" un tad sākās jauno tēvijas sargu gājiens uz noteikto sapulcēšanās vietu.
Iznākot uz ielas, šis gājiens ieviļņojās nepārredzamā ļaužu pulkā, kas šaņēma jaunos kareivjus jūsmīgām gavilēm, kuras pārspēja spēcīgais kara orķestris gājiena priekšgalā ar tautas dziesmas skaņām. “Nu ar Dievu Vidzemīte", kurai sekoja dažas citas piemērotas tautas dziesmas ar kara maršiem. Lieliskais gājiens plūda pa Elizabetes ielu. Aleksandra un Basteja bulvāriem un Nikolaja ielu uz Daugavas malu, kur bija sadrūzmējušies citi ļaužu pulki un jūsmīgi apsveica jaunos tēvijas sargus, kuri drīzi ievietojās plaškotās un orķestra pavadībā dziedot “Daugav' balta putodama", attālinājās lejup Daugavai, pavadīti dziļi sajustām ļaužu pulka gavilēm un urrā-saucieniem, kamēr vien bija saredzami jaunie varoņi un sadzirdamas viņu spēcīgās tautas dziesmu skaņas: “Dziedādami, spēlēdami ienaidnieku uzvarēs. Dziedādami, spēlēdami, no kariņa mājās nāks.”

Rīgas Ziņas, Nr.213 (02.08.1915)
This page was loaded Okt 18. 2021, 8:49 am GMT.