Vidējā latvieša iknedēļas manabalss.lv tabula pilsoniskajai līdzalībai iekšpolitikā un dzīves uzlabošanā:
pirmdien aizliegt: ________________
otrdien aizliegt: __________________
trešdien aizliegt: _________________
ceturtdien aizliegt: _______________
piektdien aizliegt: ________________
sestdien aizliegt: _________________
svētdien aizliegt: _________________

1. skrējiens parasti ilgst krietni ilgāk par divām minūtēm
2. skriet var arī viens pats
3. skriet var uzreiz kā gribās, nevis 2 h pierunāt partneri to darīt kopā
4. skrējienam nav 'kritisku" dienu
5. skriet var 3-4 reizes dienā
6. skriet var katru dienu
7. lai skrietu, pirms tam nav nepieciešams pirms tam iereibt
8. skriešanas laikā nevajag ne no viena slēpties
9. atrast skriešanas partneri ir daudz vienkāršāk
10. neviens neskatās nīgri uz viena dzimuma skrējējiem, kas skrien kopā
11. neviens neskatās ar skaudību uz skrējēju, kas skrien grupā ar vairākām sievietēm
12. neviens neskatās ar nosodījumu uz skrējēju, kas skrien grupā ar vairākiem vīriešiem
13. skriešanas partnerus var mainīt katru dienu, rītu vai vakaru - neviens neapvainojas
14. skrienot pat var iepazīties
15. skrienot divatā, nevienam no jums neizdosies "izlikties par baļķi"
16. tavs prieks par skriešanu nav atkarīgs no līdzskrējēja
17. jūs ar partneri policija nesodīs par skriešanu neatļautā vietā
18. nākamajā dienā pēc skriešanas neviens negaidīs, ka zvanīsi vai rakstīsi
19. pēc skriešanas droši var izteikt savas domas, kas otram jāpilnveido skriešanas tehnikā
20. kopīgs skrējiens nedraud ar infekciju
21. lai labi skrietu, nevajag vilkt labāko push-up krūšturi
22. kopīga skriešana neuzliek nekādas saistības
23. partnere neapvainosies, ja beigsi kopīgu skrējienu ātrāk nekā viņa
24. pirms kopīgas skriešanas var neskūt kājas
25. neviens nerauc degumu, ja pirms skrējiena nav būts dušā
26. to, kurš visātrāk aizskrējis, pat apsveic!

Runcis Rūsiņš apjucis sēdēja uz apsinigušā šķūnīša jumta. Oliņas sala, pēdas stinga, spalva stāvus, un acīs izmisums. Viņš izmisis kliedza pret debesīm: "Un kur? Kur pavasaris, es jums jautāju?! Cik var! Es vairs tā nevaru! Kas tad tā par valsti?! Levits un Kariņš! Kad būs pirmie sniegpulkstenīši, kad beidzot dzirdēšu putniņu čivināšanu? Kur? Kur tas viss ir? Es pat ne par atkusni! Sniegs! Visur tas sasodītais sniegs! Tā ir ņirgāšanās! Cilvēki saka, ka nāk pavasaris! Melo! Nekaunīgi melo! Esmu pārguris no šiem nebeidzamajiem meliem!"
Tikmēr cilvēki ar apbrīnu vēroja jauko, pūkaino radījumu un smaidot sacīja viens otram: "Ak, kā kliedz! Pavasari saodis. Kaķus nepiemānīsi, tie jūt, ka tuvojas!"

- Man lūdzu Krievijas karti.
- Kura datuma izdevumu vēlaties?

Apgalvojums par "krievu dižo literatūru" sen jau pārtapis par mantru. Taču ja palūkojam t.s. krievu literatūras īpatsvaru pasaules kultūrā, tad redzam vien trīs-četrus 19.-20. gs. mijas rakstniekus, pārmocītus sižetus un pretīgu saturu:

Leotolstoi - visā pasaulē lasa viņa "Varendpīs", no kā saprot, ka krievi ir tādiem prusakiem galvā, ka pat uz tualeti nespēj aiziet, visu nesarežģot. Tad lasa "Ennkarenina" par sievišķi, kas krāpj vīru un palec zem vilciena. Kāda joda pēc? Nesaprotamā krievu dvēsele. Vairāk no Leo darbiem neviens neko nelasa - jau ar šiem diviem ķieģeļiem pietiek, bet kinofilmā frāze "Es lasu Varendpīs" nozīmē, ka "esmu makten aizņemts ar bumbieru dauzīšanu, kas prasa titānisku smadzeņu piepūli un laika petēriņu".

Dostojevski - visi skolās obligātajā literatūrā lasa "Karamazoffbrazers" un ir neizpratnē par to, kā varoņi paši mērķtiecīgi pārvērš savu un apkārtējo dzīvi par guano, to visu pavadot ar monotoniem un patētiskiem monologiem "par mūžīgo". Pēc tam lasa "Kraimendpanišment" par to, kā nekaunīgs pseidointelektuāls salašņa galina vecenītes ar cirvi, bet finālā sajūk prātā. Neko vairāk no Dostojevski neviens nelasa, jo jau ar esošo "vodka, balalaika, džipsī end treš" cilvēkam pietiek visam atlikušajam mūžam.

Čekhoff - visi lasa "Seigall" un nesaprot neko, izņemot to, ko jau lasījuši iekš Leotolstoi un Dostojevski: visi krievi agri vai vēlu sajūk prātā un lec zem vilciena ar "vodka, balalaika, džipsī end treš" fōnā. Vairāk no Čekhoffa neviens nelasa, jo saprot, ka par noslēpumaino krievu dvēseli zina pietiekami: neliet vodku un turēties tālāk.

Nabokoff - nedaudzie, kam pretenzijas uz zināmu intelektuālismu, lasa grāmatiņu par to, ka drāzt mazas meitenītes ir slikti, bet var, ja ļoti gribas. Neko citu no Nabokoffa nelasa, jo jau ar pirmo pietiek, lai civilizētā pasaulē iespēlētu aiz restēm.

Tāda nu ir “izcilā krievu literatūra”. Pārējais pa nullēm: visi šie Puškin, Gogol, Tjurgjeneff ir smieklīgi uzvārdi, kādos Holivudas filmās sauc VDK spiegus. Tikpat diži ir arī zulusu, mongoļu un citu iezemiešu rakstnieki un dzejnieki. Pie tam bieži vien ar interesantākiem sižetiem un varoņiem.

Reiz, satikušies valodnieku konferencē Prāgā, sēžot afterpartijā pie kausiem putojoša alus, čehs, francūzis un ķīnietis spriedelēja, kā atveidot savus īpašvārdus kolēģa valodā.
- Mans uzvārds ir Ge, - teica francūzis ķīnietim.
- Ķīniešu valodā ir divi hieroglifi “ge”, tas atbildēja. – Diemžēl ne viens, ne otrs neder uzvārdam.
- Kāpēc?
- Viena nozīme ir “ritenis”, bet ar otru apzīmē troksni, ar kādu pārplīst pārpildīts ēzeļa urīnpūslis.
- Bet kāda vaina ritenim?
- Vīrieša vārds nedrīkst būt apaļš, visi Jūs par pediņu uzskatīs. Labāk tavam vārdam ņemt hiroglifu “še”, ar ko apzīmē klaviatūru, sakņaugu, grāmatas lappusi, kā arī īpašību sniegbalts, bet un galā pievienosim “ngu”, kas apzīmē vīriešu dzimti. Nu un galā - “mo”, - jaunavīgs.
- Kolēģi, hmm… es jau kādu pusgadsimtu neesmu šajā statusā…
- Ak, neķeriet krenķi – neviens Jūs par nevainīgu neuzskatīs. Gluži vienkārši bez šī nobeiguma hieroglifi “ŠeNgu” nozīmē “tas, kurš skuj mātei ūsas”…
- Nu lai tā būtu, - francūzis piekrita, - tagad pamēģināsim Jūsu vārdu franciski.
- Mans uzvārds ir Go.
- Lieliski! Sākam ar burtu “G”.
- Tam ir kāda nozīme?
- Nē, latīņu alfabētā burtiem nav nekādas nozīmes, tie vienkārši norāda skaņu. Taču tīri smalkumam pievienošu vēl “h” – franču valodā to tāpat neizrunā, bet rakstītajā vārdā būs.
- Lieliski! Tālāk “o”?
- Nē. Redziet, lai parādītu, ka G patiesi izrunā kā G, nevis H, pēc G jānāk burtam “u”, un vēl vienam “h” – tas tāpēc, lai saprastu, ka “U” nav pats par sevi, bet tikai papildinājums “G”. Nu un klāt jāpieliek “ey”. Tas norāda, ka vārds nav garš, drīz beigsies.
- Hguhey… tālāk “o”?
- Nē, nestrebiet karstu. Franču valodā “o” izrunā kā “a” vai “jo”, atkarībā no blakus esošajiem burtiem. Pliku “o” raksta kā “aught”. Taču vārds nedrīkst beigties ar “t”, tāpēc galā labāk likt nelasāmo “nger”. Voilà!
- Nu un Jūs, kolēģi, - abi vērsās pie čeha, - kā čehiski mūsu vārdus raksta?
Čehs paņēma alus paliktni un uzrakstīja: “Ge, Go”.
- Un viss?!
- Jā.
- Nu labi, bet kā Jūs pašu sauc?
- Zechariah Jindŗich Suchopárek- Nulíček.
- Ai, labāk iedzersim par zinātni!


P.S.
Valodnieki aicināti pielabot, ja kur kļūda tulkojot iesprukusi. ;)

1900. gads, Londona – Kur redzam āfrikāņu arhitektus, zinātniekus, inženierus? Tā ir atpalikusi rase, nepilnvērtīgie.

1000. gads, Brēmene – Kur redzam līvu, zemigallu un letu karaļus, klosterus, mūra pilis un manuskriptus? Tā ir atpalikusi rase, nepilnvērtīgie.

100. gads, Roma – Kur redzam zilacaino ģermāņu, ķeltu un baltu arhitektus, filosofus, akveduktus? Tā ir atpalikusi rase, nepilnvērtīgie.

1900. gads p.m.ē., Tēbas - Kur redzam eiropeīdus arhitektus, ārstus, tēlniekus? Tā ir atpalikusi rase, nepilnvērtīgie.

10 000. gads p.m.ē., Larsa – es tajās jūsu eiropās esmu bijis neredzēju nevienu irigācijas kanālu, slīpēta akmens cirvi ebenkoka kātā, labības lauku. Tikai ledāji un mežoņi iepuvušu briežādu gurnautos. Tā ir atpalikusi rase, nepilnvērtīgie.

Biedrs Ļeņins izveidoja lielinieku jeb komunistu partiju tās 2. kongresā. Savkārt partijas 1. kongresā to izveidojušie ebreju biedri no Bunda un pārējie, izrādījās mazinieki, Krievijas strādnieku šķiras interešu nodevēji.

Tikko kā biedrs Ļeņins nomira, izrādījās, ka viņa vietnieks - otrais cilvēks komunistiskajā partijā, - biedrs Trockis ir nodevējs. To atklājušie biedri Kameņevs, Zinovjevs, Staļins un Buharins atņēma nodevējam varu un izraidīja šo ārā no strādnieku valsts.

Pēc dažiem gadiem izrādījās, ka arī biedri Kameņevs, Zinovjevs un Buharins ir strādnieku šķiras interešu un valsts nodevēji. Biedrs Jagoda parūpējās, lai šie renegāti saņem pienācīgu sodu, tos nošaujot.

Vēl pēc dažiem gadiem izrādījās, ka arī biedrs Jagoda ir naidinieku aģents. To atklāja un ar biedra Jagodas akceptu par valsts nodevēja sodīšanu parūpējās biedrs Berija. Tūlīt gan izrādījās, ka biedrs Jagoda tomēr ir viltvārdis.

Pēc biedra Staļina nāves pārējie biedri atklāja, ka arī biedrs Berija ir viltvārdis – nav nekāds vis biedrs, bet gan valsts nodevējs. Biedrs Žukovs lika nodevēju arestēt un nošaut.

Taču visai drīz biedrs Hruščovs saprata, ka ja biedrs Žukovs nav īsti nodevējs, taču nav arī tāds īsts biedrs - atcēla to no vadošajiem amatiem armijā un aizsūtīja uz Odesu sagaidīt pensiju.
Pie vieniem traukiem atklājās, ka arī biedrs Staļins mums nav bijis īsts biedrs, bet gan tautas nodevējs un kaitnieks. Līdz ar viņu liela daļa no politbiroja biedriem. Tad Staļina līķi izmeta no mauzoleja, bet neuzticamos biedrus un to atbalstītājus ar Šepilovu priekšgalā godīgie partijas biedri patrieca no amatiem un aizsūtīja sagaidīt vecumdienas kur provincē.

Pagāja daži gadi un atklājās, ka arī biedrs Hruščovs patiesībā ir voluntārists, avantūrists, karjerists un nav labs biedrs. To atklājušais biedrs Brežņevs viņu atcēla no amatiem un aizsūtīja pensijā. Laiki bija demokrātiski - sliktos biedrus jau kādu laiku vairs nešāva.

Pagāja daudzi jo daudzi gadi. Tata jau sen bija paspējusi aizmirst visus tos sliktos biedrus, kā piepeši, kā zibens spēriens no skaidrām debesīm – biedrs Brežņevs no vecuma nomira! Tūlīt noskaidrojās, ka viņš nav bijis labs biedrs, bet gan prātu izkūkojis marasmātiķis, kurš vainīgs pie valsts stagnācijas.

Tad sekoja viens pēc otra vēl divi biedri, kas bija veci marasmātiķi, taču viņi no vecuma nomira tik ātri, ka neviens īsti nepaspēja iegaumēt to vārdus.

Lai valsts vadītāji tik ātri nemirtu, dodot tautai laiku ielāgot to uzvārdus, vai pat tēvavārdus, par valsts vadītāju iecēla jauno un žiperīgo Gorbačovu. Viņš atklāja, ka visi komunistiskās partijas biedri mums nav īsti biedri, bet gan kaitnieki un valsts panīkuma vaininieki, un patrieca visu komunistisko partiju.

Tādējādi PSRS beidza pastāvēt. Bet Gorbačovs izrādījās valsts nodevējs un kaitnieks…

Pazemes pāreja pie Rīgas dzelzceļa stacijas. Pusaudzis spēlē vijoli. Priekšā uz grīdas noliktajā futlārī sauja sīknaudas. Čīgā briesmīgi un nesakarīgi, situāciju kaut cik glābj vien līdzi paņemtais ritma atskaņotājs.
Garām iet impozanti tērpies 40gadnieks, apstājas, pavēro puišeli un saka:
- Āāā… Kaut kur tevi esmu redzējis… Bērziņš, vai ne? Atminos, atminos, mūzikas skola, stundu kavēšana, vijoles vietā rokā kendama, nepildīti mājasdarbi, mūžīgie vasaras darbi… Bet es taču brīdināju, ka tālāk par stacijas tuneli dzīvē netiksi, jā… Un kā tu spēlē! Dod man instrumentu. Redzi, rokai jākustās šādi, līgani un te…
Vīrietis pārskaņo stīgu un sāk spēlēt jau ko klausāmāku – pamazām aizraujas un jau aizmirst savu neveiksmīgo skolēnu.
Garām iet jau iesirms sešdesmitgadnieks, portfelīti padusē. Apstājas, mirkli pavēro vijolnieku un saka:
- Āāā… Kaut kur jūs esmu redzējis… Ozoliņš, vai ne? Atminos, atminos, mūzikas akadēmija, lekciju kavēšana, skraidīšana pakaļ skuķiem, semināru neapmeklēšana, eksāmenu atkārtota likšana… Bet es taču brīdināju, ka tālāk par stacijas tuneli dzīvē netiksiet, jā… Te būs jums eiro – vairāk šāda, kā lai to politkorektāk pateikt, spēle nav vērta…
Filmas beigas.

Ja nu vēl kāds jautā, kāpēc es esmu neokonservatīvais, un kāpēc nicinu radikāļus... ;)

"Самые маленькие пенисы — от 11 до 16 см — у радикалов. На третьем месте либералы — от 14 до 17 см. На почетном втором всевозможные левые, от коммунистов-социалистов до антиглобалистов — от 15 до 19 см. И, наконец, с небольшим отрывом лидируют консерваторы, у которых пенис простирается на промежуток от 17 до 23 см.".