- Jā, mīļā! Kas nu atkal? – Pagaidi mazliet… - Nē, to es ne tev…. Ko? Slikti dzirdu! Piezvani vēlāk, es šobrīd esmu aizņemts. Ko? Aizņemts! Labi, es pats tev piezvanīšu pēc kādas pusstundas. Divdesmit minūtēm. Nu labi, pēc desmit. Viss, esmu darbā. Nu es tak piezvanīšu! Viss.
Bruņinieks aizbāza tālruni aiz stilbu sarga un atvēzējās ar zobenu. Drakons ierēcās un atvēzējās sitienam ar ķetnu. Abi sastinga: spalgi un uzbāzīgi iezvanījās telefons. Bruņinieks nolemti nopūtās, nolaižot zobenu un dodot drakonam zīmi pagaidīt. Tas atspiedās pret pilsdrupu torni un sāka garlaikoti ar nagu tīrīt ilkņu starpas, kamēr bruņinieks izmakanēja tālruni.
- Jā, mīļā! Kas nu atkal? – nogurušā balsī vaicāja bruņinieks. – Kas ir tik ļoti steidzams? Tu taču zini, ka kad esmu darbā, nevajag traucēt. Izlaidums? Kāds izlaidums? A, nu jā, izlaidums! Protams, ka atceros… Un? Kas par kleitu? Es zinu, ka skuķi izlaidumā ierodas kleitās, ne jau plikas! Gribi teikt, ka mūsu meitai viņas četros drēbju skapjos nav nevienas kleitas? Ko nozīmē “Izabellai tas pats”? Arī četri skapji ar drēbēm? Bet no manis ko vēlaties? Esi vīrietis un dari kaut ko? Tieši tā! Es esmu vīrietis un tajās jūsu meitiešu problēmās…
Bruņinieks apklusa pusvārdā un samulsis palūkojās uz drakonu.
- Nometa klausuli. Ej tu viņas saproti. Teica man tēvs… Eh, pie kā palikām?
Drakons izslējās un atvēzējās ar ķetnu, kamēr bruņinieks veikli atlēca, ieņemot kaujas pozīciju un paceļot zobenu cirtienam. Abi sastinga: spalgi un uzbāzīgi iezvanījās telefons, atskaņojot Vāgnera “Valkīru lidojums”. Drakons grūši nopūtās un izmakanēja no pavēderes tālruni.
- Jā, mīļā! Piedod, ka tā uzreiz neatbildēju, mazliet aizņemts… Jā, ļoti aizņemts! Jā, kā parasti! Jā, kārtējo reizi darbā līdz tumsai. Bērni? Jā, es zinu, ka man ir ģimene un bērni. Kas ar viņiem tāds? Manuprāt bērni kā bērni. Nedomāju vis, ka ko būtu piemirsis. Kāds putnu būrītis? Kāds vēl “no rīta”? Kā es varu atcerēties to, ko neviens man nav teicis? Ko nozīmē, ka es nemaz neinteresējos, kā maniem bērniem skolā iet? Es esmu slikts tēvs? Bet kurš…
Drakons apklusa pusvārdā un samulsis palūkojās uz bruņinieku. Abi saprotoši saskatījās un nopūtās.
- Ja nu kas, es tīri labi māku putnu būrīšus gatavot, - it kā starp citu ieminējās bruņinieks, - kā nekā četri bērni sākumskolā, nācies ik gadu tos zīļu vīriņus, kabaču lokomotīves un visu pārējo… Pats saproti.
- No rīta jābūt gatavam, - drakons bezcerīgi nopūtās. – Domā, var paspēt?
- Mierīgi. Pusstundas darbiņš! – bruņinieks atmeta ar roku. – Žvīks un žvāks. Bet ja tiem strazdiem nepatiks, tās jau viņu problēmas.
- Njā… - drakons domīgi pakasīja ar asti pakausi. – Paklau, man te tās kleitas… nu kādi pāris desmiti atradīsies. Tak gana to princešu bijis, neies jau labu drēbju kārtu ārā mest. Tu tās… nu vari uzmest aci, varbūt kas noder.
- O, vecīt! Tas gan būtu lieliski, - bruņinieks no sirds atplauka smaidā. – Tas mani izglābtu ne nenovēršamas… pats saproti. Bet vispirms tas tavs putnu būris.
- Lieliski! – nopriecājās drakons. – Bet to mūsu divkauju, to kad vēlāk. Ko saki par brīvdienām? Nu kādos sešos no rīta, kamēr visi guļ?
- Un kur tālāk kalnos, - piekrītoši pamāja bruņinieks. – Kur mobilajiem nav zonas.

Bruņinieks apturēja zirgu un pat pacēla vizieri, lai neizpratnē vērotu, kā neliela auguma, taču visai masīvs vīrelis - varēja redzēt, ka jaunībā karojis, - slaucīja alas priekšu. Ainava patiesi priecēja skatu: celiņi rūpīgi nobērti ar granti un izlīdzināti, vijās starp puķu dobēm un dekoratīvo kociņu puduriem. Gar burvīgu tējas lapenīti urdzēja strautiņš, bet pašu alas ieeju sedza krāšņi izšūts gobelēns.
- Ēēē… atvainojiet, labdien! – bruņinieks saminstinājās, - Vai šī būtu drakona ala?
- Sveiks! - atspiedies uz slotas kāta, vīrelis līdzjūtīgi pasmaidīja, - Šī pati vien ir. Un tev te vajag?
- Nu kā, ko vajag? Nu to pašu. – bruņinieks sapūtās, - Ierados ar viņu cīnīties.
- Skaidrs… - vīrelis atslēja slotu pret tūju un nopūtās, - Cauri ir ar tevi, puis’.
- Kādā ziņā “cauri ir”, - bruņinieks izbrīnījās, jo idilliskajā ainavā nejuta nekādus draudus.
- Vai tad nezini mātes dabas likumu: kurš uzveic drakonu, tas pats par drakonu kļūst?
- Dzirdēts ir. Vecu sievu pasakas!
- Ja tā būtu, tad jau būtu lieliski. – vīrelis skābi pasmaidīja, - Nu tad… Es esmu drakons. - prieks iepazīties.
- Ļoti patīkami, taču…
- Tu pēc princeses? – vīrelis pat nejautāja, - Tās pašas, kuru es te nolaupīju. Nu kā pēc instrukcijas: atlidoju, tad nāves cilpa, pikējums, napalms, puse pilsētas nosvilināta, armija bruņās uzgrilēta, tornis sagrauts, jaunuve aizstiepta. Pēc tās?
- Jā jā, pēc tās pašas, - bruņinieks atdzīvojās, - Es viņu atbrīvot ierados.
- Par vēlu, draudziņ!, - vīrelis noskaldīja, - Dzirdi, jau pati nāk!
Alā atskanēja skrapstoņa un dunoņa, gobelēns pašķīrās un parādījās milzu drakona galva, gariem ilkņiem un asinssārtām ļaunām ačelēm. – Tu tur ilgi tusnīsies?! – galva kaprīzi spiedzošā tonī vērsās pie vīreļa, - Fiksi beidz un nāc šurpu! Es beidzot sapratu, kur jāstāv dīvānam, bet kur skapim labākā vieta!
- Tā ir princese, - dodoties alas virzienā pār plecu paskaidroja vīrelis, - Viņa mani uzveica.
- Uzveica? Bet kā?!
- Lūk, to es pats nekādi nevaru saprast… - nopūtās bijušais drakons un steidzīgi pazuda alā.

- Apsūdzētais, tu apgalvo, ka neesi ne herētiķis, ne melnais mags, ne trakais, bet gan nokļuvis pie mums no 2020. gada, tāpēc tevi nevajagot dedzināt sārtā.
- J-j-jā.
- Nu ko. Pieņemsim, es tev ticu. Taču pārējie tēvi inkvizitori tam netic. Bet tu taču vari pierādīt, ka esi no nākotnes, jo zini, kas turpmāk notiks. Pasaki, kad Tā Kunga priekšā stāsies Viņa Majestāte, mūsu svētītais karalis Luijs IX?
- Ēēēē, īsti neatceros, to Luiju bija ļoti daudz.
- Nu labi. Mūsu varonīgā bruņniecība ir atsaukusies Viņa Svētības pāvesta aicinājumam, un nu jau astoto reizi devusies atkarot Svēto Zemi. Vai izdosies?
- Hmm, ziniet, es neesmu speciālists vēstures jautājumos.
- Pieļauju. Ne visiem dots. Kā ar ģeogrāfiju?
- Ne visai…
- Matemātika?
- Ē… ē ir mc kvadrātā, to atceros.
- Kas?
- Ai, nav svarīgi. Arī neorientējos.
- Varbūt ģeometrijā kādas jaunas zināšanas vari vēstīt?
- Pitagora bikses… arī nē.
- Draugs, es no sirds vēlos tev palīdzēt. Tāpēc esmu inkvizitors – izmeklētājs. Neesam nekādi barbari, bez izmeklēšanas un noskaidrošanas nevienu netiesājam. Varbūt pats vari ko pastāstīt par nākotnes mehānismiem, atklājumiem, zinātnēm?
- Ēēē… Zeme ir apaļa.
- Paldies, to mēs zinām. Vēl kas būtu?
- Nu, mūsu laikā ir elektrība.
- Jau interesantāk! Kas tas ir?
- Nu tāds spēks, kas darbina visu visā pasaulē!
- Vari izskaidrot saprotamāk?
- Ēēēē… Nu tur… elektroni skrien pa vadiem… Pluss un mīnuss… sasodīts!
- Varbūt tu varētu to elektrību mums kā nodemonstrēt? Kas tev priekš tās iegūšanas nepieciešams?
- Nē...
- Hmm, varbūt tev ir kādas citas nākotnes cilvēku sasniegtās prasmes vai iemaņas?
- Ai, lai nu paliek – dedzinat mani nost!

Pasaka par rausīti nav nekāda pasaciņa, bet gan vēstījums par cilvēka dzīves iniciācijas posmiem:
1) atstāt savus vecūksnīšus vecākus - jo katram zināms, ka pēc 30 gadu sasniegšanas priekšā tikai nāvīte, - un iziet pasaulē, sākot socializēties ar vienaudžiem, atrodot savu vietu to hierarhijā (sastapšanās ar zaķi);
2) teorētisko zināšanu minimuma apgūšana skolotāju uzraudzībā (sastapšanās ar vilku);
3) satapšanās ar brutālu spēku, tupumu un netaisnību darbā, priekšniecības veidolā (sastapšanās ar lāci);
4) un kā individuālās dzīves fināls - laulība (sastapšanās ar lapsu).

Deklasēts un totāli nodzēries bomzis, kurš iekārtojies pamestā grausta pagrabā – mitrs, drēgns, pilns ar žurkām un kukaiņiem. Pat pavarda nav – lupatlasis kur atkritumos atradis izmestu virtuves dizaina reklāmas baneri un piekāris priekšā kanalizācijas šahtas atverei, iztēlojoties, ka tā nav lūka uz kolektoru, bet gan durvis uz burvju pasauli.

Nodzēries līdz delīrijam un trešajai cirozes pakāpei, viņš ar atrasta, nolauzta naža asmens palieku apstrādā nočieptu koka pagali vai atkritumos izmestu salūzušu lelli, lai izgatavotu sev tulpu – iedomu draugu, kuru iztēlē apvelta ar glābēja īpašībām. Ne velti Circenis saka (patiesībā tā ir paša vecā dzērāja projekcija), ka tulpa ir vienīgais šī cilvēka - kurš sevi dēvē par “tēti”, - glābiņš. Izaugs un klejos apkārt, leijerkasti spēlēdams un pelnīdams priekš vecā naudu – tādi ir šī deklasētā bomža pieticīgie priekšstati par laimīgu dzīvi.

Tulpa. Kā jau tas pienākas “bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm”, skolu ignorē un pie pirmās izdevības aizbēg, uzreiz nokļūstot “ielas vidē”, kur šo atplestām rokām sagaida dīleri (Duremars), mazgadīgo suteneri (Karabass Barabass), kā arī ekstrasensi un kabatzagļi (Alise un Bazilio), kas tūdaļ pusaudzi pieņem savā apritē. Visi kaut cik inteliģentie tēli, no “ielas pieredzes” raugoties, ir kusli peršu skaitītāji, kas savās skolās neko reālajai dzīvei derīgu nav iemācījušies.

Galu galā tulpa izpilda savu misiju un aizved “tēti” caur slepenajām durvīm laimes valstībā – pēc visa spriežot, tā bija vecā alkoholiķa agonijas delīrija murgu pēdējā vīzija, pirms aknas atteicās kalpot, un Karlo krampjos raustījās uz pagraba grīdas, apķēris savu koka lelli.

Godātā tiesa! – pērkondimdošā balsī klātesošos uzrunāja prokurors. – Mums visiem nupat bija tā nelaime uzklausīt apsūdzēta liekuļošanu un apgalvojumus, ka viņš savā patvaļā esot rīkojies, labestības un gaismas ideālu vadīts, sabiedriskā labuma un taisnīguma vārdā, utt., ut.jpr. Kurš vispār šo cilvēku iesvētījis bruņinieka kārtā?! Kurš par to atbildīgs? Šis “bruņinieks” nodevīgi uzklupa cietušajam, kurš neko tādu negaidīja, un paspēja, pirms iejaucās likumbijīgi pilsoņi, tam nocirst vienu galvu, bet abām pārējām sagādāt neizdzēšamu morālu traumu! Un kāds tam attaisnojums? “Drakons nolaupījis princesi” – ha!, - “drakons plosījis zemniekus, mājlopus un dedzinājis labības laukus” – ha-ha! Vai tiešām kāds spēj noticēt, ka tādēļ apsūdzētais uzbrucis cietušajam? Nē, nē un vēlreiz nē! Mums visiem skaidrs, ka motīvs bijis pavisam cits, ka savā fanātiskajā naiad viņš vēlējās nogalināt drakonu tikai tāpēc, ka… tikai tāpēc, ka tas ir MELNS! Viss liecina par to, ka bruņiniekam bija pilnīgi vienalga, vai drakons ir paveicis ko nosodāmu, vai arī šķīsts kā maza bērna asara. Uz kāda pamata aizstāvība te cenšas demonizēt cietušo? No kurienes rautas visas šīs šausminošās un neslēpti safabricētās apsūdzības virknē noziegumu? Jā, drakons nav nekāds eņģelis. Pieļauju, ka kādreiz varbūt kādu tomēr ir aprijis. Taču ne jau par to mēs šodien te spriežam! Konkrētajā gadījumā melnā drakona vienīgā vaina, ka viņš pagadījās ceļā gaismas bruņiniekam, un krita par upuri tā ksenofobijai. Var kāds teikt, ka jā, princesi tomēr nolaupīja. Taču jautājums ir, kāpēc? Es atbildēšu! Tas guži vienkārši bija pārpratums. Drakonam tā princese bija nepieciešama kā zaķim piektā kāja – viņš gluži vienkārši pārskatījās, krēslā noturēja to skuķi par princi. Pati vainīga, nevajag bikses valkāt!
- Vispār jau es esmu gejs, - ar repliku iejaucās drakona kreisā galva.
- Pie tam ar garīgiem traucējumiem un īpašām vajadzībām, - piemetināja labā (bijusī vidējā), - Man ir personības dalīšanās. Bija lielāka, trīsdaļīga, pirms šis te… ar zobinu… uzklupa.
- Nu paši redzat, godātā tiesa!, - patētiski noplātīja rokas prokurors, - redzat, cik zemu kritis un degradējies ir apsūdzētais! Nepietiek ar to, ka viņš ir rasists un homofobs, tak vēl arī vardarbis, agresors ar zobenu! Man… man te pat nav vairs ko piebilst. Trūkst vārdu, godājamā tiesa, trūkst vārdu. Tik vien varu lūgt, lai spriežat taisnu un bezkaislīgu tiesu!

© bormor