Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
1.-Feb-2017 11:45 am - īsa recenzija
Noskatījos LTV demonstrēto dokumentālo filmu par Sīrijas prezidentu Bašaru Asadu. Neko zinošāks netapu, bet interesanti bija viens, proti, cauri visai filmai vijās vēstījums, cik viņš ir slikts, asiņains diktators un tā, taču nekas tāds, ko par faktiem varētu dēvēt, tā arī neparādījās.

Intervijas ar bijušajiem līdzgaitniekiem emigrantiem, kuri gari un plaši apsprieda viņa iespējamās psiholoģiskās problēmas un kaites (jāsaka gan, ka neviens no aptaujātajiem nebija mediķis), fona attēlā rādot mierīgu, urbāni attīstītu zemi, kuras diktators ik rītu ar sievu praukā pa pilsētu uz velosipēda (nekāda miesassargu armāda kadros nav manāma), iet iepirkties, apmeklē operu un tā. Absolūti nekā tāda ekstraordināra, kas Sīriju kā izceltu pārējo reģiona valstu vidū (drīzāk gan otrādi – izskatījās, ka tā bijusi daudz mierīgāka un plaukstošāka, nekā apkārtējās valstis). Klasisks autoritārs režīms, nekā īpaša, kas līdzīgs ir visās šī reģiona zemēs (manuprāt musulmaņi/arābi tīri psiholoģiski nespēj dzīvot demokrātijā, tb bez "stingras rokas" tur neiztikt, pretējā gadījumā sākas haoss – līdz demokrātijas pieņemšanas līmenim tomēr ir jāattīstas). Īpatni bija tas, ka viena no Asada ļaunprātības pazīmēm bija visu reliģiju tiesiska vienlīdzība, nevienai nedodot nekādas valsts priekšrocības, tb režīms sekulārs, kas šobrīd reģionam ne visai raksturīgi. To var saprast – Asads ir alavītu līderis, bet alavītus musulmaņi īpaši necieš (daži viņus uzskata par derdzīgiem šiītu herētiķiem, bet citi par vēl derdzīgākiem pravieša vārda kropļotājiem, jo alavītisms lielā mērā saplūdis ar kristietību), tāpēc pilsoņu karš tur ir ar izteiktām ticības kara pazīmēm ar brīvības cīnītāju saukli: "alavītus bedrē, kristiešus krustā!".

Tad pirmais fakts: pavēstīja par terora aktā uzspridzināto premjerministru, kas noteikti esot Bašara organizēts akts (jo katram tak skaidrs, ka asiņains diktators nekad neniekosies ar vienkāršu pavēli safabricēt krimināllietu, vai vienkārši kafijā indi iebērt – viņam noteikti gribas ar globālu blīkšķi risināt iekšpolitiskās problēmas), tāpēc Rietumu valstis sarāvušas ar Sīriju visas diplomātiskās un ekonomiskās attiecības, un tad bijušas nepatīkami izbrīnītas, ka izolētā Sīrija, pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem attiecības normalizēt, sāka draudzēties ar Irānu un Krieviju, parakstot savstarpējās palīdzības un sadarbības līgumus.

Tad filmas veidotāji ar izbrīnu secināja, ka nezin kāpēc t.s. "arābu pavasaris", kura rezultātā Vidusjuras baseina musulmaņu zemēs tika gāzti laicīgie režīmi, un pie varas nāca vai nu radikālie islamisti, vai cilšu varlordi, nekādi neskar Sīriju bez ārējas iejaukšanās. Ar neviltotu diktora prieku (laikam arī viņu mulsināja, ka sausais atlikums aizdomīgi mazs) parādījās stāsts par revolūcijas sākumu, proti, pusaudžiem, kas uz ēku sienām rakstījuši pretvalstiskus saukļus, nelietīgās policijas notverti un smagi piekauti (interesanti, draudzīgajās un atbalstāmajās Saūdu Arābijā vai Turcijā par pretvalstiskiem saukļiem konfektes dod?), kas izsaucis masu demonstrāciju. Tā iztrenkāta Tuvajiem Austrumiem raksturīgā manierē (ne tik brutāli, kā mūsu sabiedrotajā Katarā, kur draudzīgo Saūdu tanki "arābu pavasara" demonstrantus vienkārši samala ar tanku kāpurķēdēm, taču pāris nošauti tika gan), kas raisījis pirmās tautas neapmierinātības pazīmes un demonstrācijas arī citās pilsētās.

Tā kā ar demonstrācijām vien netīkamu valdību nevar gāzt, apkaimes musulmaņu valstis sākušas ar režīmu neapmierinātajiem piegādāt ieročus un naudu revolūcijas uzsākšanai.

Tā nu sliktais Asads esot aizsācis pilsoņu karu - interesanti, kā jāreaģē pareizā valstī, ja piepeši kāda iedzīvotāju grupa, saņēmusi ieročus no nedraudzīgiem kaimiņiem, bruņotā ceļā sāk sagrābt varu savas etniskās/reliģiskās gruas apdzīvotajās vietās, pie reizes izkaujot sev netīkamu etniski reliģisko grupu ciemus?, – kura rezultātā valsts nu esot izpostīta un bēgļi mūkot uz visām pusēm (kristieši un alavīti uz Libānu un eiropu, musulmaņi uz kaimiņzemēm). Te gan jāpiebilst, ka manuprāt to pilsoņu karu aizsāka tie, kas sāka sacelšanos, nevis tie kas uz to reaģēja, bet iespējams, ka man ar loģiku pašvaki.

Nu un tad beidzot filmā sākās kas konkrētāks par ļaundarībām, proti, apraksts, ka brīvības cīnītāji ierīkojuši savas pozīcijas dzīvojamajos kvartālos, izmantojot civiliedzīvotājus kā t.s. "dzīvo vairogu" (starp citu, tas tiek klasificēts kā kara noziegums), savukārt valdības spēki nevis paceļ balto karogu (ko viņam ieteica arī Obama), bet gan tomēr karo, un, kā jau karadarbībā apdzīvotās vietās, iet bojā daudz civiliedzīvotāju. Gluži tāpat kā Austrumukrainā, kur separātisti jeb brīvības cīnītāji (kā nu kuram labāk patīk tos dēvēt) karo tieši tādām pašām metodēm, kā viņu idejiskie brāļi Sīrijā, un gluži tāpat valdības spēķu apšaudēs iet bijā arī civilie. Atšķirība tikai tāda, ka Austrumukrainā separātisti neslaktē oponentus pēc to reliģiskās piederības, bet Kijevai par centieniem atgūt kontroli pār savu teritoriju neviens neko īpašu nepārmet, jo saprot, ka nu nekādi no blakus upuriem šādos apstākļos neizvairīties, savukārt Damaskai pārmet gan.

Rezumējums: noskatījos, taču tā arī nesapratu, ar ko Asada režīms būtu kaut par jotu sliktāks par pārējiem reģiona režīmiem, ka tā jācenšas to sagraut, vietā liekot varlordu konfederāciju, kāda tā ir šī brīža Lībijā (kur ritēja praktiski identisks scenārijs).
13.-Nov-2016 11:30 am - trampisms un antitrampisms
Par to man nesaprotamo tautiešu cepšanos par jaunā ASV prezidenta vulgaritāti un primitīvismu, kas it sevišķi uzkrītoša pēc Obamas intelektuālisma pozīcijas.
Lieta tāda, ka jau pasen bija visnotaļ skaidrs, ka elektorāts sadalījies tā aptuveni ~45% par demokrātiem un ~45% par republikāņiem, un neies jau mainīt balsošanas paradumus tikai tāpēc, ka kāda personālija mainās. Tātad priekšvēlēšanu cīņa ir par ~10% elektorāta, pie tam tā ir tā daļa, kurai racionāls pasaules skatījums pasvešs. Tb jau pirms pāris gadiem bija skaidrs, ka nākošajās (nu jau pagājušajās) vēlēšanās būs tikai cīņa par to, un retorika būs lumpeniem saprotamā valodā un par tiem svarīgiem jautājumiem. (To es pats neizdomāju, bet noskatījos TV pirms 2 gadiem uzņēmtā dokumentālā kīnō par Omabas karjeru, kur tika minēti šādi procenti un sūkstījās, ka nākotnē neizbēgami gaidāms populisma uzplaiksnījums.)
Tb ļaudis uztraucas un cepas par izteikumiem, ko Tramps veltījis tikai un vienīgi Teksasas govju ganiem un Viskonsīnas mežstrādniekiem, lai dabūtu to balsis, t.i. TIKAI IEKŠĒJAM TIRGUM. Ja tas līdzētu dabūt balsis, viņš da jebko pateiktu vai pat pliku dibenu rādītu.
Diemžēl ļaužu atmiņa ir kā kāmītim, tb neatceras, ko solīja un pildīja Buši, ko solīja un pēc tam kā administrāciju vadīja Obama utt. Jo prezidents nav patvaldnieks – viņa vēlmes pamatīgi iegrožo Kongress, Senāts, administrācija, t.i. viņš ir kā tankkuģa kaptainis, bet tankkuģa bremzēšanas ceļš ir 20 km, savukārt kursa maiņas amplitūta vēl lielāka. Viņš nevar tā pēc burvju mājiena mainīt valsts politiku tikai tāpat vien, jo tā vēlas. Man domāt, ka daudz interesantāk ir nevis tas, ko Donalds priekšvēlēšanu kašķos kliedzis, bet gan ko viņš tagad savā komandā savāks, kas būs ministri, kas vietnieki un padomnieki.

UPD
Vairāk biedē tie ļaudis, kas sevi pozicionē kā trampistus, kas nu sajutušies sadzirdēti un viņa ievēlēšanu uztvēruši kā apliecinājumu savas pārliecības pareizumam.
17.-Okt-2016 07:10 am - tā mīlīgi un trāpīgi :)
16.-Jul-2016 10:04 am - sēnēs!
Palasu freidlisti – viena vienīga cepšanās par Turciju. Mīļie mani, tā Turcijā ir pastāvīga tradīcija, kas pēdējos 100 gados atkārtojas ar apskaužamu regularitāti: kad valsti pārņem stagnācija un iedzīvotāju neapmierinātība, tad armija uztaisa apvērsumu un pārņem varu. Saliek korumpantus cietumos, iestājas miers, sākas ekonomikas augšupeja, armija smuki nodod varu civilajai pārvaldei, demokrātiski ievēlētā valdība desmitgadē salaiž visu dēlī un cikls sākas no jauna. Ne mums kāds prasis padomiņu, ne ko varam ietekmēt.
Ir svarīgākas lietas, par ko domāt, piemēram, laika prognozētāju solītās vētras un lietavas, vismaz mūsu pusē, gājušas secen, tb spīd saulīte, viegls vējiņš – laiks ideāls, lai dotos sēnēs. :)
10.-Jun-2016 01:01 pm - neaizgāju vakar uz olšūnu protestiem
Pirmo reizi kopš Baltijas ceļa laikiem sataisījos uz piketu, takš netiku, nevarēju samenedžēt auklīti. :/

Biju nobriedis iet nevis tāpēc, ka dzīvotu ilūzijās par iespējām šādā veidā (vicinot plakātiņu un kliedzot "Belēviču ziepēs!") ietekmēt varas vīru nostāju, un ne tāpēc, ka aplam uztrauktos par nedzemdējušu sieviešu olšūnu likteni (tās mani interesēja pirms gadiem 20 ;) ). Tas viss mazsvarīgi.
Gluži vienkārši, esmu maldīgā pārliecībā, ka likumi var patikt, var nepatikt, taču jābūt vienam, proti, likuma nepieciešamībai jābūt racionāli pamatotai. Pieņēmumi - "iespējams" nožēlos, "var būt" blaknes, - nav vis racionālisms, bet gan šamanisms (jebkurai medicīniskai manipulācijai var būt blaknes, bet par manipulācijas nelietderību var spriest tikai pēc klīniskas analīzes, kuras šai gadījumā nav). Un, kaut cilvēks pa lielam nav racionāla būtne, taču jācenšas, lai savstarpējās saskarsmes normas būtu balstītas racionalitātē, nevis atsevišķu indivīdu ticībā, kas tiek administratīvi uzspiesta pārējiem. Aber ideoloģijā balstīti ierobežojumi neizbēgami pārvēršas aizliegumos. Un tad jau nebija vērts tai Baltijas ceļā stāties, ja atgriežamies sistēmā, kur likumdošana pakārtota dažu un ne visai gudru taču pie varas kloķiem nonākušu indivīdu ideoloģiskai ticībai.
Tāpēc vēlējos aiziet un vienkārši ar savu klātbūtni paust: neesmu ar jums, aizliedzēji.
Nekas, gan jau kādreiz saņemšos.
24.-Okt-2014 10:59 am - pēcvēlēšanu gaisotnē
Par t.s. "saskaņiešu" apkarošanu* atradu analogu citātu:
«Как-то, несколько недель тому назад, в самый разгар большевистской власти мою прислугу посетил ее брат, матрос, конечно, социалист до мозга костей. Все зло, как и полагается, он видел в буржуях, причем под буржуями разумелись все, кроме матросов, солдат. Когда ему заметили, что едва ли вы сможете обойтись без буржуев, например появится холера, что вы станете делать без докторов? – он торжественно ответил, что все это пустяки. «Ведь это уже давно известно, что холеру напускают сами доктора».
Иван Павлов. «О русском уме» 1918

-----------
* Šai gadījumā mani neinteresē šis politiskais grupējums, par kuru man nav ne mazāko ilūziju, bet gan pretējās puses argumentācija, to apkarojot. Tb ļaužu argumentācija karojošajā paradigmā "mēs/viņi" joprojām dzīva.
8.-Okt-2014 09:42 am - dažkārt gadi nāk vieni
Vakar 5 min paskatījos TV interviju ar Hermani. Atliek vien secināt, ka gluži tāpat, kā Zālītes u.c. gadījumos, talants vienā jomā nebūt nenozīmē kādu nebūt izcilību citās. Tik vien kā plašākas iespējas publiski paust savu viedokli, kurš ir analogs mūsmājas sētnieces Monikas pārliecībai - marksistiskais domāšanas modelis nekur nav pazudis vēstures mēslainē, bet dzīvo gan pagalmā, gan TV ekrānā. Acīmredzot tāpēc Moņa tādā sajūsmā par šo interviju, ka no rīta, kad biju izvilcies uzkūpināt rīta cigu, atlika pat lapu grābšanu, lai mani apgaismotu novitātēs virtuves politoloģijā.
3.-Okt-2014 10:20 am - par tām jūsu vēlēšanām spriedelējot
Mazliet mani mulsina retorika, ka jābalsojot nevis par uzskatiem, pārliecību un mērķiem, bet tikai par tām partijām, kuras ar garantiju pārvarēšot to 5% barjeru, jo ja balsošot par kādu, kas varētu parlamentā neiekļūt, tas atņemšot balsis esošajām varas partijām, un šāds balsotājs esot nejēga un tautas ienaidnieks.

Ja ko tādu apgalvotu visi kalvīši-šleseri-āboltiņas-ušakovi-dombrovski, es to saprastu: skaidrs, ka nevienam negribas kādu jaunpienācēju pie siles, kas mainītu spēku samēru un ar kuru būtu jādalās (vai, pasarg Džā, tālākā hipotētiskā nākotnē pat kura priekšā jāpiekāpjas). Saprotu arī tos, kuriem esošā situācija un perspektīva valstī šķiet visnotaļ pieņemama: ja vēlies, lai viss būtu kā šobrīd ir, balso tur par savu vienotību, vislatviešiem, saskaņu vai zaļzemniekiem, un tie jau nu saglabās status quo un līdzšinējo virzības vektoru. Šāds aicinājums publiskajā sfērā dzirdēts arī no visai prominentām personām, tipa politologi u.tml., kas man jau grūtāk pieņemams, gan visādiem cibiņiem (kas, protams, nav rādītājs, jo kreatīvo emigrējušo mājsaimnieču rezonējoša publisko frāžu atreferēšana man nekad nav šķituši īpaši saistoša).

Es par ko citu aizdomājos. Proti, šāds aicinājums ir tieša vēršanās pret demokrātijas principu kā tādu, jo vēlēšanās jābalso par idejām un mērķiem, kas saskan ar tavu pasaules skatījumu, nevis par kaut kādu sūdu, kas tev nepatīk, tikai tāpēc, ka tas sūds ar garantiju noturēšoties "на плаву", tb pārvarēšot barjeras un iekļūšot parlamentā.

Ja pareizi saprotu, tad demokrātijas pamatos ir ideja par iespēju rasties jaunām idejām un tām augt, pret apstākļiem, kad tās tiek apspiestas. Un tad jau laiks rādīs, vai sabiedrības vairākums pieņem šīs idejas, noraida, vai tās paliek kur sētmalā, knapi bvelkot dzīvību. Taču te ir klajš aicinājums samīdīt jebkuru jaunu asnu, vadoties nevis pēc tā saturiskā kritērija (skaidrs, ka 90% jaunpartiju drīzāk ir frīku kompānijas, taču atcerēsimiems, ka visas esošās "varas partijas" un "profesionālie" politiķi savulaik sāka gluži tāpat), bet tikai tāpēc, ka tas var traucēt esošajiem krūmiem baudīt saules gaismu un cīnīties par varu dārziņā. Tb es te saskatu visai vāji maskētu vēlmi pēc skaidras un prognozējamas politiskas stagnācijas ar autoritārisma elementiem, kur būtu 3-4 politiskās partijas, bet jaunu partiju dibināšanu vispār vajadzētu aizliegt, taču ideālā gadījumā būītu tikai 2 partijas - "latviešu" un "krievu".

Tb manuprāt tiem, kas neredz par ko balsot, tieši šī iemesla dēļ - lai arī nākotnē nebūtu situācijas, kad tev nav par ko balsot, - jābalso par vissīkākajiem frīkiem, ja vien viņu idejas tevi kā paķer. Ja viņš vēlas, lai šīs idejas nenoslāpst dīglī. Aber ja tā kāda balss netiek "premjeru partijām", tad šie paši vainīgi, tb lai uzvedās un darbojās tā, ka par viņiem kādam vēlme balsot, nevis par iemeslui ir klasiskais muļķu mierinājums "par mazāko ļaunumu".

P.S.
Atcerēsimies, ka pirms pārdesmit gadiem arī Dzintaru Raivja komanda bija margināli frīki puišeļi, kas plikiem vēderiem lāpu gājienos skrēja pa ielām, un visi "profesionālie politiķi" aicināja par šiem nebalsot, jo tā tiekot atņemtas balsis visiem Latvijas ceļiem un Tautas partijām, kas stūrējot šo valsti un garantējot stabilitāti.

P.P.S.
Tās tīri subjektīvas pārdomas, jo kā pīpmanis es principā nevaru balsot ne par vienu pie varas esošo politisko partiju, kuras priekšstāvji ir atbalstījuši manu dzīves komfortu iegrožojušo likumu, tb aizliegumu krodziņu īpašniekiem pašiem lemt par savu biznesu, vai tā būs dzertuve pīpmaņiem bohēmistiem, vai burkānsulas spiestuve "piena kafejnīca" sārtvaidžiem klerkiem.
This page was loaded Mar 1. 2017, 8:03 pm GMT.