Звонок в цирк:

– Здравствуйте! Я говорящая лошадь, и я хочу у вас работать.
– Здравствуйте. А что вы умеете?

– Жонглировать, бл…ь!

( ... )

Tā nu iegadījies, ka janvāris ir laiks, kad kā zobu sāpes mācas virsū vēlme uzlikt galdā atlūgumu. Ne tāpēc, ka viss ir slikti, bet vienkārši baiss apnikums. Vienīgais, kas attur - citur jau nav labāk, tikai garoziņa ar savādāku garnējumu. Tā kā jāsakož zobus un jāvirpo vien tālāk, priecājoties, ka ir izcīnīts normēts darba laiks, tb pēc 17:30 parādās dažas stundas dzīves.

Bērnībā sapņoju kļūt par bākas sargu. Tas būtu lieliski dzīvot Kolkas saliņā, uzmanīt bāku, bet brīvos brīžos, kaijām ķērcot fōnā, malkot konjaku un pārlapot grāmatu. Saprotu, ka tas nereāli. Tagad sapņu darbs ir būt par sētnieku. Meditatīvs process svaigā gaisā, tavs darbs un rezultāts nav atkarīgs no apkārtējo neizdarības vai spējas/nespējas ar šiem saskaņot kopdarbību. Ziemā, protams, mazliet grūšāk, toties vasarā viegli (bet pārējos gadalaikos stacionārais lietus visu aizskalo). Vienīgais mīnuss, ka ar sētnieka algu sevi un ģimeni pie dzīvības neuzturēt, tb pat dzīvesvietu nenoīrēt. Taču viss vēl priekšā, cerība mirst pēdējā.

P.S.
Pie visa vainīga mizantropija. Kā viena plaukstoša uzņēmēja, viesojoties pie manis, ar pārsteigumu škirstīja vizītkaršu albumiņu: tev tādi cilvēki pazīstami! Kā tu vēl neesi miljonārs?! Nācās viņu piezemēt ar viedokli, ka jā, darba darīšanās nācies ar dažādiem ļaudīm sastapties, taču diemžēl dzīve tā ierīkota, ka veiksmīgie un ietekmīgie absolūtais vairums ir kā personības garlaicīgi, savukārt lielākā daļa to, ar kuriem interesanti sadzert un komunicēt, ir plikadīdas. Un esmu tā paaudze, kam vēl kaulos sēž mīnuss draudzēties tikai ar interesantajiem, nevis vajadzīgajiem. Tb karjera ņe složitsja.

Sadūros šonakt ar vienu lāga amata brāli, kurš dīvainā kārtā ir korelists (tb man nesaprotamu iemeslu dēļ lieto ko tādu kā Corel Draw* - vēl dīvaināki ir tikai freakhandisti, taču tie, šķiet, jau izmiruši). Tā kā korelistiem ar Adobes produkciju ir tāpat kā Marksa teorijā proletariātam un kapitālistiem, nācās mocīties komunikācijā: mazu sūda drukas epsīti uz 1,5 GB šis sagremot nespēja, prasīja, lai seivojot vecākās un atvērtās AI versijās. Pēc gana regulāras komunikācijas nonācu līez klasiskā AI 8 failam, pēc kura iestājās klusums (tb vai nu korelists aizgāja ar sirdi, vai viss šobrīd drukājas). Kas dīvaini, klasiskā vecā AI8 atvērtais fails sver tieši 561 KB, savukārt identiska CS6 versija - nieka 301,4 MB... Tb manas konspiratologa aizdomas, ka katra jaunāka softa versija tiek gluži vienkārši mākslīgi padarīta "smagāka", lai piespiestu lietotāju ik pārgadu pirkt jaunu virpaskasti, sāk šķist aizvien pamatotāka.

* Nezinu, kā tagad, taču pirms gadiem 10 turēju rokā Corel manuāli, kurā melns uz balta bija rakstīts: "skolēniem, studentiem un mājsaimniecēm lietošanai mājās", tb ja ir vēl kāda programma, kurā monitorā redzamās krāsas neatbildīs nodrukātā produkta krāsām, pie ripošanas nobruks visi iespējamie specefekti, bet druķieri naida lēkmē durstīs maketčika vuvu lelli, tad tik un tā tā koreli nepārspēs nepiemērotības profesionāļiem ziņā.

Ja mediķi attiektos pret darbu tā, kā to spiesti darīt datorgrafiķi - pašiniciatīvu atstātu mājās un bez ierunām pildītu klienta vēlmes, - Zemes pārapdzīvotības problēma btiktu atrisināta.

Pat iedzert vairs negribas.

Čiepa pārbaudes laiku neizturēja - diemžēl tas no reklāmas aprindām nākušajiem raksturīgi: daži no viņiem uzmargo pat gana glītas bildītes, bet sagatavot printfailu nemāk, savukārt darba devējam kapitālistam nez kāpēc nepatīk, ka katru otro darbu jāpārdrukā pa jaunu, bet desmitiem kvadrātmetru materiāla aiziet miskastē. Tagad šie jauna maketētāja meklējumos.

Savukārt mans secinājums, to visu vērojot: ja pirms pāris gadiem biju tāds sašļucis - gadi iet, jaunieši enerģiski, drīz izstums mani kā vecu perdeli no aprites, - tad izskatās, ka kaut pilni kapiņi ar neaizvietojamiem darbiniekiem, vēl ilgi varēšu virpot, jo ar pliku enerģiju vien nepietiek, jāatminas pārbaudīt, vai nav iesprucis atsūtītajā materālā kāds overprints vai pantonis.

Man ļoti patīk, kā tur tās atbildīgās personas veikli atrisinājušas problēmu ar ERAF, ESF u.tml. logotipiem, kurus obligāti jāizmanto dažādos materiālos. Acīmredzot sākumā viņu rīcībā bijis viens vientuļš .JPG fails, ko atsūtījuši "no centra". Bet visādi tur sūda maketētāji, vainamādami, ka to nevar palielināt bez deformācijas, šiem pieprasīja dot logo uzzīmētu vektoros, tb .AI, .EPS .PDF versijās u.tml., lai tikai pikseļu nebūtu. Zane to atrisinājusi vienkāršiģeniāli, kā visas ģeniālās lietas dievzemītē: to pašu nelaimīgo .JPG viņa gluži vienkārši pārseivojusi par .AI, .EPS .PDF, tb pikseļu fails paliek, palielināt to nevar, bet prasības pēc dažādiem paplašinājumiem izpildītas, un ja kādam nepatīk, lai pārzīmē ar roku. Ko ar nu nāksies darīt (zin, kaut kā nebiju iedomājies, ka ja lejuplādēju .AI, tad saņemšu .AI ar ieembadētu jepegu). Un gan jau ka sevi uzskata par labiem speciālistiem, kas velti maizi neēd.

Nu tas ir līdzīgi, kā ja citam ofisa planktonam atsūta rediģēt projekta tekstu, bet atsūta JPG bildītes saskanētas. Kad šis prasa wordu, lai varētu ar to tekstu strādāt, viņam laipni piedāvā wordu, kurā ir tieši tās pašas bildītes - ko prasīji, to saņēmi. A gribi savu darbu padarīt, tad nu ņem un ar rociņu visu pārraksti.

Dirnēdams savā stūrī un nepievērsdams ne mazāko uzmanību apkārtnei, palaižu garām svarīgāko ciemā, tb kadru rotāciju kantorī. Izrādās, matainais kolēģis esot prom (žēl, lāga zellis šķita, kaut arī dīdžejs, kas jau ir dīvainība pati par sevi, līdzīgi kā alus pudeļu korķīšu krāšana vai spodrizšūšana), viņa vietā kārna blondīne (kārna manai gaumei, a tā viss cehs ik pa 5min skrien pie šīs kādu sarunu uzsākt). Konstatēju faktu un virpoju tālāk. Jauniņā pienāk iepazīties: tevi patiesi par Indulgenci dēvē? Es: nu ja - tā iegadījies, ka tāds uzvārds, vo ij uzvārdā dēvē. Kolēģe: saprotu, reiz strādāju ar pusi, kam uzvārds Pērkons, un kuru visi dēvēja par Pērkonu - dīvaini gan, bet saprotu! Es tā rezignēti: nu ja cilvēks ir lisijs tipiņš ar brilli, maketē, draudzējas ar mataino un Šulcu, tad nekā savādāk kā perkons viņu nudien dēvēt nevar. Tāda diena.

UPD:
Nezinu, vai tā visu iemīļotā Čiepa - pagaidām neķiķina, bet klusu virpo. :)

Līdz šim nesapratu, kāpēc darba devēji tērē gana lielus līdzekļus un īrē darba telpas, kur nosēdināt visādus tur bildīšu apstrādātājus, kas sevi par datorgrafiķiem dēvē? Tāpat lielākā daļa komunikācijas ar pacientiem pa vadiem notiek. Finansiāli izdevīgāk darba devējam būtu, ja zīmētājs sēž mājās un dara to pašu, ko par dārgu naudu īrētā birojā. Sapīpēju ar bosu un šis man kā mazam bērnam izskaidroja: tā kā pamatskolā tāda lieta kā sacerējumu rakstīšana ir visnotaļ sekundāra, un pat paši skolotāji nesaprot, kāda joda pēc tā nepieciešama, ja jaunos literātus neaudzina, tad gluži vienkārši absolūtais vairākums projektu vadītāju nemāk īsi un precīzi noformulēt darba uzdevumu.
Aber datorgrafiķis nav telepāts, līdz ar to lielākā daļa darbam paredzētā laika tāpat paiet nevis strādājot, bet noskaidrojot, ko kurš ar ko domājis. Darbošanās no mājām šo problēmu padziļinās vēl vairāk, jo izpaliks tiešais verbālais kontakts, kurā var noskaidrot neskaidrības. Tā kā jāvirpo vien no biroja arī turpmāk. kamēr nenāks paaudze, kas spēs rakstiski noformulēt, ko vēlas, bez liekām pasāžām.