Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
18.-Aug-2017 07:41 pm - sadzīves kultūra
Ir tāds sovjet spīč jēdziens kā "sadzīves kultūra" (культура быта"), ko lieto, runājot par gadījumiem, kuros nav saskatāma "nekulturālība" (бескультурье).

Ja tā padomā, nekādas citas kultūras nav. Visi "augstās" kultūras institūti - māksla, teātris, mūzika, literatūra utt., - ir sporādiskas fluktuācijas, kas dzimst sabiedrībā vai tās elitē burbuļojošajā kopējā ikdienas kultūras zupā. Ja ir šis lielais zupas katls, tad šādas fluktuācijas ir likumsakarīgas (ir sabiedrības, kurās tas katliņš ļoti maziņš). Bet pati zupa ir t.s. ikdienas kultūra, kad maksimāls daudzums ikdienas elementu, ieskaitot ainavu un urbāno vidi, tiek transformēts, jo ir pietiekams skaits indivīdu, kas ieinteresēti šo elementu kopumu sakārtot tā, lai pēc iespējas vairotu savu labsajūtu un komfortu.
10.-Jun-2017 11:09 am - KKF sakarā
Īsti nav nekādas saprašanas par kārtējo gāganu karu sakarā ar KKF – cik saprotu, kliedz par radu būšanu un apšaubāmas kvalitātes pētījumiem (klāt neesmu bijis, viedokļa nav), - dzirdu tikai atbalsis internetā komentāru veidā. Taču, kā no kulturas aprites tālu stāvošam indivīdam, mans skatījums tāds skeptiskāks.

Savulaik esmu gana daudz deldējis KKF slieksni. Proti, pirms gadiem 10 organizēju un vadīju plakātistu biedrību "Suņa sirds", kas par savu mērķi bija izvirzījusi sociālā plakāta kā stājgrafikas žanra reanimēšanu. Rīkojām izstādes, bijām pat vienojušies ar krodziņa "Andalūzijas suns" īpašniekiem, ka tur būs pastāvīga maināmā izstāde, ko lepni dēvējām par galeriju, organizēju citu zemju plakāta meistaru (Černiševskis, Ļebeģevs) izstādes. Protams, viss par pašu līdzekļiem. Taču izdrukāt plakātu un uzlikt uz komoteksa plāksnes, sagatavot vietu ar anķīniem, uz kuriem tos uzkabināt, nebūt tik lēti nav. Tā nu nebiju lepns un gana daudzas reizes ubagoju KKF, lai iedod kādu naudiņu. Nedeva ne reizi. Kad Sviesta cibas blogā sāku publiski šķendēties, ka redz, KKF piešķir 300 latus "Pastariņa goda istabas aizkaru šūdināšanai", bet mums nekā, tad zinošāki ļaudis ieteica likties mierā un labāk biežāk dzert kafiju "Ozirisā", un pameklēt, vai nav kāds paziņa KKF iekšienē. Un patiesi, tikko kā vienā komisijā bija viens cienījams virtuāls paziņa, naudu izstādes organizēšanai dabūjām un izdevās sarīkot vienu no plašākajām plakātu izstādēm (paldies tev, cibiņ!). Tā bija vienīgā reize ar pozitīvu iznākumu.

Otra mana empīriskā pieredze ir citā sakarā, proti, jau gadus veidoju vidusskolēniem un studentiem domātu vēstures enciklopēdisko skaidrojošo vārdnīcu brīvpieejā: http://vesture.eu/index.php/S%C4%81kumlapa Literatūru nākas pirkt (vakar pat Tukuma muzejā 15 eur atstāju par viņu grāmatām), ēst arī gribas (ar šādiem sabiedriskā labuma hobijiem bagāts nekļūsi, taču tie atņem laiku, kurā var pelnīt naudu) – kādas 4-5 reizes iesniedzu KKF papīrus, mēģinot izdīkt simbolisku grantiņu atbalstam. Vienmēr tiku noraidīts (iemesli kā nu kuro reizi, te "vēstures zinātnei nav sakara ar kultūru", te "uzstādītais mērķis radīt 3000 šķirkļus nav reāls" u.tml.). Pēc tam, kad atkal "zinoši ļaudis" ieteica atkal meklēt paziņas iekšienē, atmetu ar roku – lai KKF vārās savā sulā, gan es pats kā nebūt sagrabināšu savām lietām nepieciešamo. Tb viens otram netraucējam.

Rezumējot: tāpēc, kaut zinu, ka KKF noteikti atbalsta un ļauj realizēt arī cienījamus un ģeldīgus projektus, un dod nenovērtējamu ieguldījumu dievzemītes kultūras dzīves veicināšanā, tomēr es personīgi, subjektīvi nejūtu nekādas simpātijas pret šo struktūru un nekādi nemetīšos uz ambrazūras, aizstāvot pret visādu Lapsu un citu nelabvēļu uzbrukumiem.

P.S.
Tā kā feisbukā dabūju aizrādījumu, ka par KKF kā par mironi: vai nu labu, vai neko, tad šo te ierakstu tikai "draudziņiem", tb lūgtum neatsaukties (ja nu tomēr pēc gadiem izdomāšu atkal vērsties pie KKF pēc palīdzības, bet tur kādam laba atmiņa...).
22.-Apr-2017 11:07 pm - Čārlzs Džeimss Neipjers
Pirms laika, lasot "Rīgas laiks", aizķēra Arta Sveces citāts:

"kad tradīcija tiek apšaubīta, ar atsaukšanos uz pagātni nepietiek. Loģikā ir pat iedots vārds argumentācijas kļūdai, kad mūsdienu uzskatus vai prakses mēģina pamatot ar tradīciju. To sauc (diezgan neinteresanti) par "atsaukšanās uz tradīciju" kļūdu jeb argumentum ad antiquitatem, kas būtībā ir ad populum kļūdas paveids, proti, runa ir par argumentu, ka izteikums ir patiess tāpēc, ka vairums cilvēku to uzskata par patiesu. To, ka šāds pamatojums nav drošs, var viegli un daudzveidīgi nodemonstrēt. Šoreiz atsaukšos tikai uz pastāstu par 19. gadsimta Britu armijas virspavēlnieku Indijā Čārlzu Džeimsu Neipjeru. Pie viņa esot vērsušies vietējie iedzīvotāji, prasot atļaut satī rituālu, kas paredzēja mirušā vīrieša sievas labprātīgu sadedzināšanos uz vīra bēru sārta. Neipjers it kā esot atbildējis: "Jūs sakāt, ka satī ir jūsu paraža. Labi, bet arī mums ir savas paražas, un viena no tām ir pakārt cilvēkus, kuri sadedzina sievietes dzīvas."

Nezin kāpēc jau cik nedēļas ik pa brīdim šo atceros ar nemierīgu prātu, un nekādi nesapratu, kāpēc tas man neliek mieru. Nu neliek un viss, nespēju atstāt aiz muguras, kā lielāko daļu no dzīvē dzirdētā, redzētā vai lasītā. Nupat, izpūšot vakara dūmu, sapratu, kas man tajā uztrauc!

Šis arguments interesants divējādi. Pirmkārt, tas klasiski raksturo koloniālo domāšanu. 19. gadsimtā Lielbritānijā bija nežēlīgākie krimināllikumi visā pasaulē – starp citu, uz Austrāliju sūtīja nevis slepkavniekus un ļaundarus, bet tos, kas vai nu bulciņu nozaguši, vai nav laikā renti lendlordam samaksājuši, jo burlakas tika pakārti daudz nedomājot, – un te redzam liecību t.s. kolektīvās atbildības ieviešanai. Proti, iedzimtie lūdza atļauju sievietei pašsadedzināties - viņas brīva izvēle, - savukārt koloniālo varas iestāžu pārstāvis pauž, ka ja sieviete to izdarīs, viņas tuviniekus un kaimiņus sodīs ar nāvi. Pie tam šos laudis, kuri personīgi ar notiekošo nav saistīti, sodīs pēc aizjūras valsts likumiem. Kaut kur manīts, vai ne? Otrkārt, esmu pēdējā laikā atsaukšanos tieši uz šo Neipjera izteikumu sastapis krievvalodīgajā blogosfērā, autotiem pamatojot Krievijas impērijas un tās mantinieces PSRS koloniālpolitiku "nacionālajās nomalēs". T.i. arī mūsdienās koloniālais pasaules skatījums tiek uztverts caur šādu prizmu, svētā pārliecībā par savu taisnību.

Jo interesantāk šķiet, kāpēc tieši šo vēsturisko piemēru izmanto Svece savā kultūrtrēģeriskajā esejā. Apzināti, vai neapzināti? Aizdomājos arī par to, vai atsevišķas postmodernisma laikmetā radušās jaunās ētikas nostādnes nepārstāv klasisko koloniālās domāšanas paradigmu – nest tumšajiem un atpalikušajiem iezemiešiem gaismu, no malas, – realizējot to pašu kolektīvo sodu (konkrētajā gadījumā, atrod vienu personu, kas dresē dzīvnieku vardarbīgi, un nevis vēršas pret vardarbību, bet pret dresūru kā tādu)? Varbūt tāpēc konservatīvāk noskaņotajā sabiedrības daļā ir vērojama netīksme pret daudziem jaunievedumiem ētikas sfērā – ne tāpēc, ka jaunievedumi kā tādi būtu slikti, bet tāpēc, ka tās nāk no "neipjeriem"?
17.-Mar-2017 09:32 am - lajs par mūziku
Pirms gadiem 200 mūzikas cienītājs nebūt nebija melomāns, klausītājs, bet gan cilvēks, kurš ik dienu vakarā pie vīna glāzes muzicēja kopā ar radiniekiem un draugiem, bet no rītiem no avīžpuikas pirka reizē gan tās dienas avīzi, gan "svaigo kvartetu", t.i. tās dienas nošu krājumu, lai vakarā būtu ko spēlēt un improvizēt.
Būt par mūzikas klausītāju ir visai neadekvāta cilvēka un mūzikas attiecību forma, zināmā mērā atgriešanās agrajos viduslaikos, kad bārdām noaugušie barbari izbrīnā klausījās notverta romiešu lautista solokoncertu, pirms sadauzīja viņa lautu, pašam ielika rokās cērti un aizsūtīja rūdu rakt.
Ja cilvēks grib lasīt, viņam nāksies iemācīties alfabēta burtus un to salikumus. Ja cilvēks vēlās arī saprast izlasīto, tad viņam nāksies mācīties gan gramatiku, gan izlasīt pietiekami lielu tekstu apjomu, līdz nāks sapratne. Tāpat ar mūziku: ja cilvēks vēlas saprast mūziku, viņam jāmācās gan lasīt notis, gan spēlēt kādu instrumentu, pie tam vislabāk ansamblī. Vācu zemes un Austrija pirms 200 gadiem bija muzikālas zemes tikai tāpēc, ka praktiski zem katra jumta vakaros skanēja instrumentāli dueti un kvarteti. Tā kā burvīgā Formana filma "Amadeus" ar ainu, kur mūziķi koncertē, bet klausītāji kniebj viens otram dibenos un grauž grauzdētas saulespuķu sēklas, no vēstures viedokļa ir aplama – klausītāji katrs spēlēja kādu mūzikas instrumentu (nu savas apdāvinātības robežās, protams), un lielākā daļa visai labi spēja novērtēt mūzikas kvalitāti. Tādēļ galma mūziķi tajā laikā bija augstā vērtē, un tas pats Mocarts tik viegli no provinciālās Zalcburgas "izsitās tautās" un aplausu pavadīts ceļoja no koncerta uz koncertu (visnotaļ šaubos, vai mūsdienās ģēnijpianistu ar tādu sajūsmu uzņemtu un finansētu, teiksim, Lemberga, Šlesera vai Kokaļa galmā).

Bet ja kāds lepojas, ka zina noskaitīt no galvas visu "AC/DC", "Queen" vai kādas citas proletkulta grupas diskogrāfiju, tad tas liecina tikai par to, ka cilvēks iekalis galvā vienu reizrēķina tabulas stabiņu, nevis ko saprot no matemātikas.
2.-Dec-2016 08:10 am - par trendu mākslā un kultūrā
Godīgi atzīstu, ka no mūsdienu mākslas un kultūras nekā nesaprotu. Gluži vienkārši tāpēc, ka nesaprotu.

Nu piemēram, ja pirms gadiem (daudziem) mēs ar kursabiedriem no kroga rōzā nokrāsotā ķerrā stūmām tikpat iereibušas kursabiedrenes uz Ķīpenes kojām, tad paši to uzskatījām tikai un vienīgi par studentisku jautrošanos. Šodien, ja ķerras stūmējs tā biežāk Ozirisā kafiju dzer, tādas zirgošanās organizēšanai pat dabūtu KKF grantu un kritiķu atsauksmes par "spožu performanci". Dēvējiet to par mākslu, bet es savā lauķa prastumā tajā saskatu tikai zirgošanos (pie tam ne visai interesantu neiesaistītajiem).

Tā subjektīvi šķiet, ka ir sasniegts zināms slieksnis un viss ir iebremzējies un iestājusies zināma stagnācija: nekas jauns netop, un uz rokas pirkstiem zemē, kur katrs otrais uzskata sevi par kultūras dzīves sastāvdaļu, var ko interesantu sastapt. Vairums spēj tikai taisīt rimeikus par jau bijušo (praktiski jebkurā izstādē var staigāt un ar pirkstu bakstīt: to poļi taisīja 1975. gadā, bet tas bija populārs Francijā 1980. gadā, bet šitais autors, pirms uzsākt darbu, krietni papētījis 69. gada Mehiko biennāles katalogu). Tad nu nekas cits neatliek, kā ļauties šī brīža trendam "provocēt" un "pārsteigt" (iesaku pievērst uzmanību šai diagnozei izstāžu anotācijās: ja kritiķi ko saka par "provokatīvo mākslinieku", tātad kārtējais šokētājs... Un ne ar jaunu stilu, spožām prasmēm un tehniku - jo to vienkārši nav, - bet kakājot uz skatuves, sitot krustā beigtas žurkas, ieliekot dīvānā skeletu un izstādot, vai augstajā modē par modeļiem slimus cilvēkus izvēloties.

Jo izpausties autoram gribas, talanta radīt ko nebijušu pietrūkst, bet uz rūpnīcu iet par virpotāju nepavisam negribas. Tas ir normāli. Šādi stagnācijas periodi cilvēces vēsturē bijuši cik uztiet. Pastagnē kādu gadsimtu un nāk kāds ģēnijs, kas atrauj korķi vaļā.

P.S. Mazliet apskaužu tos, kas tajā visā ko burvīgu saskata, un kurus šī brīža mākslas avangards priecē. Kā jau norādīju, nekā no mākslas un kultūras nesaprotu, t.i., kam lemts rāpot, tas nespēj lidot.
12.-Okt-2016 10:20 am - viens par māti, otrs par meitu, trešais par kleitu
Man trakoti patīk paša izdomātas analoģijas (citi tās nemāk tik labi piemeklēt, tb vienmēr aplami šiem sanāk), kas palīdz labāk ilustrēt problēmu.

Nu par to pēdējo kultūrcepienu. Man aizdomas, ka kultūrprocesos iesaistītie īsti nesaprot lielas daļas "no malas" neapmierinātību, savukārt tie pa lielam nenoformulē precīzi, tb nenodala mušas no kotletēm. Proti, iedomājamies situāciju, kad kategorijā "medicīnas pakalpojumi" ir gan medicīnas sistēmas darbinieki, gan visādi svami sekotāji, reikisti, zīlnieki, astrologi u.c. šamaņi, pie tam veidojot lielāko daļu nozarē iereģistrēto, un barojoties no siles "valsts finansēta medicīna", uzskatot sevi par slēpto zinšu adeptiem, tautas veselības sargātājiem un paģērot, ka viņiem jāsaņem finansējumu neatkarīgi no tā, vai kādam viņu pakalpojumi patiesi vajadzīgi. Izveidojusies vesela subkultūra, kuri tusē savos krodziņos, viens otru slavē par īpaši veiklu Taro kāršu maisīšanu, rīko seminārus, hepeningus, akcijas. Aber valstij nāk virsū krīze (principā jau sākusies, tikai kā parasti, žurnālisti par to uzzinās vieni no pēdējiem), un ekonomisti sāk pukstēt, ka tajā medicīnā pārāk liela liekēžu varza, vajadzētu samazināt dotēšanu. Nedaudzie ārsti bez darba nepaliks - sabiedrībai viņu prasmes ir vajadzīgas, - taču sašūtums protams ir, jo pie finansējuma samazināšanas samazināsies medikamentu, speciālistu pieejamība, speciālistiem samazināsies tehniskās iespējas un tā. Savukārt reiki adeptu koris sāk kaukt skaļāk par visiem, piesaucot Hipokrātu un Stradiņu, ka lūk, bez medicīnas visi apmirs (lai gan, ja godīgi, viņiem ar piesauktajām vērtībām un medicīnu nekāda sakara). Bet problēma jau tieši tajā, ka bez nūjotāju pulciņu finansēšanas, finansējumu novirzot onkologiem, medicīna nebūt nesabruks. Taču nodalīt liekēžu varzu no nozares speciālistiem ekonomisti nemāk, tāpēc uz problēmu raugās no eksceļa tabulu skatu punkta.

Nu lūk, tai kultūras sfērā, man subjektīvi šķiet ir tieši tāpat: uz 20-30% radošiem ļaudīm, kas reāli veido to kultūrvidi, ir savi 70-80% ļautiņi "ap kultūru" – armijai par tizlu, universitātei par stulbu, – neko radīt īsti neprot, taču uzskata sevi par potenciāli radošiem. Pie tam šiem patīk grozīties vidē, pa laikam pārpratuma pēc iespraukties kādā izstādē ne tikai par klapītes klabinātāju, bet pat piedalīties ar amatierisku objektiņu, sēdēt krodziņos un splīnīgi spriest par smalkām lietām, tb justies kultūras dzīves virpulī. Tie tad arī ir tie skaļākie bļāvēji, piesaucot Bēthovenu un Brēgeli, ka lūk bez viņiem kultūra iešot bijā, tb jebkurš, kurš nevēlas viņus uzturēt tāpēc, ka šie tādi labi cilvēki, ir kā ISIS teorrists pret da Vinči mantojumu. Tb principā runa ir nevis par kultūras kā tādas apcirpšanu, bet gan par to, kā reformēt finanšu plūsmu, atsijājot "inteliģentos bezdarbniekus" nahļebaļņikus, kas vienkārši veģetē, jo sabiedrība apmaksā šamo hobiju būt pie kultūras. Citādi šobrīd cienījams ōperas solists vienā maisā ar uz stūra ģitāras grabinātāju ielikts. Aber naudas dalītājiem ekonomistiem ta kritēriju nav, kā atšķirt mutesbajāru, kurš figurē apritē tik dēļ personiskajiem sakariem, no talanta.

Nu kaut kā tā. Vēl jāpadomā.
10.-Okt-2016 10:26 am - rokas nost no kultūras!
Hehehe: http://klab.lv/users/unpy/1178982.html

Autors noteikti nekā nejēdz no kultūras (kā zinām, kultūras izpratne piemīt tikai un vienīgi tai grupai, kas to rada, bet sabiedrībai sava dzīve). Taču tīri labi zina cilvēka dabu un ir ar pietiekami plašu paziņu loku, lai nonāktu pie priekšstata, ka kultūra un ļaudis, kas barojas pie kultūrai atvēlētās naudas siles, nebūt nav viens un tas pats (lai kā šie apgalvotu pretējo). Dažbrīd pat šķiet, ka savi 80% no tiem vispār nekādu pienesumu nedod, taču naudu "cilvēka cienīgai dzīvei" prasa, jo neprot neko tādu, par ko kāds būtu gatavs maksāt (kā padomju laikos teica: armijā iet negrib, universitātei par stulbu, būs dzejnieks). :)

Tb tai kultūrā ir kā cūku kūtī: tie sivēni, kas tikuši pie pupa, tie zīž un klusē, aber kas nav tikuši, tie kviec. ;)
17.-Sep-2015 07:17 am - mans komentārs Kantam
Kopš secināju, ka nespēju atšķirt, vai XYZ uz šķūnīša sienas uzvilcis kaimiņmājas Jancis, vai kāds ceinījams un lauriem vainagots laikmetīgās mākslas avangardists, redzamās kultūras fluktuācijas iekš survival k(n)it 7 u.tml. cenšos vairs nevērtēt kategorijās patīk/nepatīk, labs/izcils utt. :)
16.-Apr-2011 10:03 pm - intervija ar Mamonovu, kam 14. aprīlī 60 gadu jubileja
Петр Мамонов: «Я никуда не уезжал. Это вы уехали»
9.-Mar-2011 01:02 pm - par cikliskumu kultūrā
Sensenos laikos (nu tur pārsimts gadu tūkstoši), kad humanoīdi braši muka prom no Somālijas, izklīstot pa Helladas tirkīzzilajiem līcīšiem, Levantes ciedru birzīm un pat uz mūžīgās miglas un ēnu zemi aiz Boreja kalniem, ļaudis bija, kā jau zelta laikmetā pienākas, brīvi savās radošajās izpausmēs kā tie slavenie putni gaisā. Gribi dziedāt? Uz priekšu, Francija! Ej purva malā un daiņo līdz aizsmakumam. Gribi gleznot, instalācijas taisīt? Lūdzu - okera un mālu gana, žagaru krūmājā un nodīrātu sesku ķidu netrūkst, tb iekārtojies vecajās būdās dīķa malā un ārto uz nebēdu. Gribi dejot ar zvaigznēm? Tikko kā vecais Ontužāns izraks brieža kuņģī rūgstošo brāgu, tā vokorāi pie ugunskura būs i dejas, i šovs un Anniņai oskars saujā, bet Jēcim lauru vaiņags galvā. Protams, dažkārt bija kaitinoši tīņu piketi pie vecajo telts, kur šie plivināja aprakstītas roņādas un brēca, ka ja vecajie šiem katru dienu neizsniegs buļļa kāju, okera maišeli un jauko Ilzīti par mūzu, cilts kultūra sabruks un pagaisīs kā sniegs pavasara saulītē. Un vecajie, purpinādami, ziedoja daļu cilts budžeta izglītībai un kultūrai, un akmens laikmeta āres pildīja dziesmas, dejas un mamutkaula matrjoškas. Katrs, kam nebija slinkums, varēja virpot ko vēlas. Protams, pēc gadu tūkstošiem no tā visa tik kādu Villendorfas Venēru pēcteči ievērtēja un Kažas vingrinājumus Altamirā, pārējo kultūrdrazu atstājot arheologiem, takš kuru gan interesē, kas būs pēc gadu simtu tūkstošiem, ja ceptu mamuta snuķi kā radošo ikdienas stipendiju gribas jau šodien?

Bet laiks ritēja, īpašnieka mantisko un sociālo statusu aizvien vairāk sāka noteikt kāda tur Feidija marmorā kalts torss, nevis māla krellīšu virtenes, ko katrs māk uzmeikot, tb pamazām pienāca civilizācija (kāpēc, tas cits stāsts) ar sabiedrības stratificēšanos gan sociālajā, gan nodarbju sfērā. Tā kvintesenci sasniedza jau kudi vēlāk, tā ap m.ē. XII gs., kad katram kaut kā smuka taisītājam bija sūri jākalpo sviedriem vaigā mācekļa, zeļļa gadus, jātaisa ūbermeistarstiķi, lai par meistaru kļūtu un saņemtu atļauju rādīt ļaužiem savas prasmes. Un specializācija tapa aizvien smalkāka un šaurāka, līdz nonāca pie tā, ka homo sapiens sapiens pamatmasa pārvērtās par maksājošu skatītāju pūli, jo vairs vidējais humanoīds bez īpašiem dabas dotumiem un ilgstošas apmācības nedz paskriet tik atri varēja, nedz bumbu mestu gana precīzi, nedz peršas sarīmēt, nedz fuetē uzgriezt, nedz izjodelēt dziesmu, nedz Līzu uzzīmēt tā, lai aplaudētu ne tikai māmiņa un omītes, bet arī kaimiņi to atzītu par ko baudāmu. Kultūra un māksla tapa par šauras cienījamu profesionāļu grupiņas amatu (kas tapa vēl cienījamāks XX gs. pirmajā pusē, kad to visu sāka daļēji finansēt valsts).

Kādus pārsimt gadus viss gāja kā smērēts, taču jau visai ātri parādījās visādi tur dadaisti, situacionisti un tamlīdzīgi bītņiki, kam šķita garlaicīgi vienkārši veikt savu amatu ūberlabi, un tie sāka eksperimentēt, meklēt. Bet pagrūti meklēt tehnisko prasmju un izpildījuma kvalitātes latiņas paaugstināšanas virzienā (kur nu vēl!), tāpēc eksperimenti un meklējumi aizgāja uz kā nebijuša radīšanas pusi, paceļot radošumu un kreativitāti kulta rangā. Kritēriju vairs nav, ir tikai kuratori un kritiķi. Un kurš vairs spēj definēt, kas ir māksla, kas nav? Viss, ko dara mākslinieks, ir māksla! Un te kultūras lāpas nesēji, apreibuši no savas kreativitātes nemanīja neko apkārt kā rubeņi riesta laikā, paši to neapzinoties sāka rakt sev bedrīti. Jo pūlim, kura pamatuzdevums līdz šim bija maksāt un aplaudēt, piepeši sāka šķist, ka šādas performances pēc pāris litru petpudeļu stiprinātā alus iztriepšanas kurš katrs var uzmeikot, tb sevi sākt dēvēt par mākslinieku un realizēt savu radošo būtību, tikai jābūt pirmajam, kurš pret vēju novemj to mājas sienu, nofotogrāfē, nosolarizē un ierāmē. И понеслось... Katram ziepju trauks rokā - atliek tikai izstādi rīkot (vislabāk kādā i-neta portālā, jo nav telpas jāīrē, nav jātērējas izdrukām un rāmīšiem), katrs var uzdejot, uzdziedāt ar zvaigzni, talantu fabrikā vai raibajā korī, katrs var paņemt krāsas aerosola baloniņu glezniecībai vai pagrābt sauju drātīšu un pērlīšu mākslas radīšanai. Un lai to īstenotu, nebūt nevajadzēja vairs gadiem mācīties zīmēt, vingrināties gammās un kompozīcijās, slīpēt kustību un vārdu ritmus un tamlīdzīgi. Ņem un dari! Katrs pats sev mākslinieks! Gluži kā senajā Zelta laikmetā, kad brīvi savās radošajās izpausmēs kā tie slavenie putni gaisā. Un velti atpakaļrāpuļi vaimanā par vispārēju profanizāciju. Tas ir normāls cikls, atgriešanās pie saknēm, tā teikt.

Tak viena nelaimīte - gribējās ta ne tikai daiņot, bet arī dzīvot kā tie iepriekšējo paaudžu cunftu meistari, kuri, kad bija nopūtuši Siksta kapellu ar saviem grafiti, no hororāra varēja atlikušo mūžu nodzīvot bez bēdu, ja ar kokaīnu neaizrāvās. Takš nezin kāpēc sabiedrībā, kur visi ver stikla krellītes, tamborē brošas, trīcošu kameru filmē spēlfilmas, izlaiž vienu muzona disku pēc otra, taisa performances un cep dzeju, aizvien mazāk tādu, kas par to grib maksāt. Un tad nu nākas atkal, kā sendienās doties piketēt pie vecajo teltīm (nu jau augstiem namiem - civilizācija kā nekā), kur vicināt transparentus un brēkt, ka ja šiem katru dienu neizsniegs kreativitāti nodrošinošo uzturdevu radošās stipendijas vai valsts pasūtījuma veidā, tautas/valsts kultūra sabruks un pagaisīs kā sniegs pavasara saulītē.

Bet nekā jauna zem saules: pēc laika atkal tam, kurš maksā, gribas ko vērtīgāku par stikla krellītēm, tamborētiem auskariem vai vienā toņkārtā nopenterētu singlu, tb to, ko jebkurš var uzmeikot. Taču visos laikos Villendorfas Venēru ir maz, to izgatavošanai prasmes vajadzīgas, ilgi slīpējamas... Tb pamazām rodas aizdomas, ka vēl pārsimts gadi un sabiedrība lēnām atgriezīsies tumšajos viduslaikos, kad lai rakstītu, būs jāmāk rakstīt, lai gleznotu, būs jāmāk zīmēt, lai muzicētu, būs jāmāk noturēt meldiņu un kādu nebūt plašāku vokālu (pat instrumentu spēlēt vairāk par 3 akordiem!) un, kas trakākais, par performancēm un videoartu tumsoņas negribēs maksāt. Tuvākā nākotnes perspektīva tāda padrūma šķietas un risinājumu neredzu. ;(
This page was loaded Sep 23. 2018, 9:37 am GMT.