Sensenos laikos (nu tur pārsimts gadu tūkstoši), kad humanoīdi braši muka prom no Somālijas, izklīstot pa Helladas tirkīzzilajiem līcīšiem, Levantes ciedru birzīm un pat uz mūžīgās miglas un ēnu zemi aiz Boreja kalniem, ļaudis bija, kā jau zelta laikmetā pienākas, brīvi savās radošajās izpausmēs kā tie slavenie putni gaisā. Gribi dziedāt? Uz priekšu, Francija! Ej purva malā un daiņo līdz aizsmakumam. Gribi gleznot, instalācijas taisīt? Lūdzu - okera un mālu gana, žagaru krūmājā un nodīrātu sesku ķidu netrūkst, tb iekārtojies vecajās būdās dīķa malā un ārto uz nebēdu. Gribi dejot ar zvaigznēm? Tikko kā vecais Ontužāns izraks brieža kuņģī rūgstošo brāgu, tā vokorāi pie ugunskura būs i dejas, i šovs un Anniņai oskars saujā, bet Jēcim lauru vaiņags galvā. Protams, dažkārt bija kaitinoši tīņu piketi pie vecajo telts, kur šie plivināja aprakstītas roņādas un brēca, ka ja vecajie šiem katru dienu neizsniegs buļļa kāju, okera maišeli un jauko Ilzīti par mūzu, cilts kultūra sabruks un pagaisīs kā sniegs pavasara saulītē. Un vecajie, purpinādami, ziedoja daļu cilts budžeta izglītībai un kultūrai, un akmens laikmeta āres pildīja dziesmas, dejas un mamutkaula matrjoškas. Katrs, kam nebija slinkums, varēja virpot ko vēlas. Protams, pēc gadu tūkstošiem no tā visa tik kādu Villendorfas Venēru pēcteči ievērtēja un Kažas vingrinājumus Altamirā, pārējo kultūrdrazu atstājot arheologiem, takš kuru gan interesē, kas būs pēc gadu simtu tūkstošiem, ja ceptu mamuta snuķi kā radošo ikdienas stipendiju gribas jau šodien?

Bet laiks ritēja, īpašnieka mantisko un sociālo statusu aizvien vairāk sāka noteikt kāda tur Feidija marmorā kalts torss, nevis māla krellīšu virtenes, ko katrs māk uzmeikot, tb pamazām pienāca civilizācija (kāpēc, tas cits stāsts) ar sabiedrības stratificēšanos gan sociālajā, gan nodarbju sfērā. Tā kvintesenci sasniedza jau kudi vēlāk, tā ap m.ē. XII gs., kad katram kaut kā smuka taisītājam bija sūri jākalpo sviedriem vaigā mācekļa, zeļļa gadus, jātaisa ūbermeistarstiķi, lai par meistaru kļūtu un saņemtu atļauju rādīt ļaužiem savas prasmes. Un specializācija tapa aizvien smalkāka un šaurāka, līdz nonāca pie tā, ka homo sapiens sapiens pamatmasa pārvērtās par maksājošu skatītāju pūli, jo vairs vidējais humanoīds bez īpašiem dabas dotumiem un ilgstošas apmācības nedz paskriet tik atri varēja, nedz bumbu mestu gana precīzi, nedz peršas sarīmēt, nedz fuetē uzgriezt, nedz izjodelēt dziesmu, nedz Līzu uzzīmēt tā, lai aplaudētu ne tikai māmiņa un omītes, bet arī kaimiņi to atzītu par ko baudāmu. Kultūra un māksla tapa par šauras cienījamu profesionāļu grupiņas amatu (kas tapa vēl cienījamāks XX gs. pirmajā pusē, kad to visu sāka daļēji finansēt valsts).

Kādus pārsimt gadus viss gāja kā smērēts, taču jau visai ātri parādījās visādi tur dadaisti, situacionisti un tamlīdzīgi bītņiki, kam šķita garlaicīgi vienkārši veikt savu amatu ūberlabi, un tie sāka eksperimentēt, meklēt. Bet pagrūti meklēt tehnisko prasmju un izpildījuma kvalitātes latiņas paaugstināšanas virzienā (kur nu vēl!), tāpēc eksperimenti un meklējumi aizgāja uz kā nebijuša radīšanas pusi, paceļot radošumu un kreativitāti kulta rangā. Kritēriju vairs nav, ir tikai kuratori un kritiķi. Un kurš vairs spēj definēt, kas ir māksla, kas nav? Viss, ko dara mākslinieks, ir māksla! Un te kultūras lāpas nesēji, apreibuši no savas kreativitātes nemanīja neko apkārt kā rubeņi riesta laikā, paši to neapzinoties sāka rakt sev bedrīti. Jo pūlim, kura pamatuzdevums līdz šim bija maksāt un aplaudēt, piepeši sāka šķist, ka šādas performances pēc pāris litru petpudeļu stiprinātā alus iztriepšanas kurš katrs var uzmeikot, tb sevi sākt dēvēt par mākslinieku un realizēt savu radošo būtību, tikai jābūt pirmajam, kurš pret vēju novemj to mājas sienu, nofotogrāfē, nosolarizē un ierāmē. И понеслось... Katram ziepju trauks rokā - atliek tikai izstādi rīkot (vislabāk kādā i-neta portālā, jo nav telpas jāīrē, nav jātērējas izdrukām un rāmīšiem), katrs var uzdejot, uzdziedāt ar zvaigzni, talantu fabrikā vai raibajā korī, katrs var paņemt krāsas aerosola baloniņu glezniecībai vai pagrābt sauju drātīšu un pērlīšu mākslas radīšanai. Un lai to īstenotu, nebūt nevajadzēja vairs gadiem mācīties zīmēt, vingrināties gammās un kompozīcijās, slīpēt kustību un vārdu ritmus un tamlīdzīgi. Ņem un dari! Katrs pats sev mākslinieks! Gluži kā senajā Zelta laikmetā, kad brīvi savās radošajās izpausmēs kā tie slavenie putni gaisā. Un velti atpakaļrāpuļi vaimanā par vispārēju profanizāciju. Tas ir normāls cikls, atgriešanās pie saknēm, tā teikt.

Tak viena nelaimīte - gribējās ta ne tikai daiņot, bet arī dzīvot kā tie iepriekšējo paaudžu cunftu meistari, kuri, kad bija nopūtuši Siksta kapellu ar saviem grafiti, no hororāra varēja atlikušo mūžu nodzīvot bez bēdu, ja ar kokaīnu neaizrāvās. Takš nezin kāpēc sabiedrībā, kur visi ver stikla krellītes, tamborē brošas, trīcošu kameru filmē spēlfilmas, izlaiž vienu muzona disku pēc otra, taisa performances un cep dzeju, aizvien mazāk tādu, kas par to grib maksāt. Un tad nu nākas atkal, kā sendienās doties piketēt pie vecajo teltīm (nu jau augstiem namiem - civilizācija kā nekā), kur vicināt transparentus un brēkt, ka ja šiem katru dienu neizsniegs kreativitāti nodrošinošo uzturdevu radošās stipendijas vai valsts pasūtījuma veidā, tautas/valsts kultūra sabruks un pagaisīs kā sniegs pavasara saulītē.

Bet nekā jauna zem saules: pēc laika atkal tam, kurš maksā, gribas ko vērtīgāku par stikla krellītēm, tamborētiem auskariem vai vienā toņkārtā nopenterētu singlu, tb to, ko jebkurš var uzmeikot. Taču visos laikos Villendorfas Venēru ir maz, to izgatavošanai prasmes vajadzīgas, ilgi slīpējamas... Tb pamazām rodas aizdomas, ka vēl pārsimts gadi un sabiedrība lēnām atgriezīsies tumšajos viduslaikos, kad lai rakstītu, būs jāmāk rakstīt, lai gleznotu, būs jāmāk zīmēt, lai muzicētu, būs jāmāk noturēt meldiņu un kādu nebūt plašāku vokālu (pat instrumentu spēlēt vairāk par 3 akordiem!) un, kas trakākais, par performancēm un videoartu tumsoņas negribēs maksāt. Tuvākā nākotnes perspektīva tāda padrūma šķietas un risinājumu neredzu. ;(

Nejauši uzdūros rakstiņam Ar Oļegu Kuļiku sarunājas Laima Slava:

"Mūžīgā tēma – mākslinieka šaubas par sevi, par savām spējām, savu statusu, vispār par savas darbošanās jēgu (kas Kuļika gadījumā labi izlīdzsvaroja viņa izaicinošos pašapliecinājumus) tika interpretēta ar kāpjošu eksistenciālu dramatismu, kailums bija izteikti funkcionāls, knābis, ar kuru tika cītīgi zīmēts uz ekrāna, piešķīra visam iracionālu fantastiku, uz ekrāna projicētā otrā "es" nicinošo lamāšanos bija loģiski jāizbeidz ar ekrāna saplēšanu, kas arī tika aktieriski pārliecinoši izdarīts. (..) Scenogrāfiskie efekti (skatuviskā telpa, pustumsa, kas koncentrēja uzmanību uz gaišo ekrānu), ritmiskā muzika bija vienkārši, bet iedarbīgi efekta kāpinātāji, kuri, tāpat kā visa eksotiski kičīgā restorāna vide, citā kontekstā būtu nebaudāmi, bet šai gadījumā kļuva par sava veida kontrapunktu demonstrētajām psiholoģiskajām reālijām. Zīmīgi, ka performance (projekts) bija skaidri pārdomāts,tam bija noteikta forma un kompozīcija, kuru autors mērķtiecīgi piepildīja. Varētu pat teikt, ka Kuļikam šeit izdevās atrisināt to mūsdienu (t.i., 90.gadu) avangarda dilemmu, par kuru raksta tā apcerētājs Brendons Teilors: savienot jutekliski bagātu, formāli meistarīgu vēršanos pie plašas publikas ar konceptuālisma intensificēšanu."

( bet_pirmssākumos... )

Vakar Rīgas Doma skolas meiteņu koris Spānijā Tolosā starptautiskajā koru konkursā dabūja: 1. vietu bērnuu koru grupā, 1. vietu "labākie basku dziesmu izpildītāji", skatītāju simpātiju balvu un Grand Prix kā labākais koris konkursā kopā visās grupās.

Tas tā - informācijai paziņām, - šaubos, vai medijos kultūras ziņās to maz pieminēs, jo žurnālistiem svarīgākas šķiet ziņas par pāris jampampiņu izrakta viltus bedri vai Dagdā ganībās nočieptu aitu.

Par valsts finansējuma samazinājumu kultūrai 22. septembrī Mareks Segliņš izteicās visai konkrēti: "Šeit varētu būt visai Tautas partijai pret to pretenzijas, jo tomēr latviešu kultūra, šī zeme, kurā mēs dzīvojam, un šeit, kur mēs esam, ir vispār vienīgā vieta, kur latviešu kultūra var attīstīties". To pieminu kā pirmo bezdelīgu, nevis kā kultūras jautājuma eksperta viedokli, jo jau pāris dienas vēlāk Nils Sakss savā blogā raksta: "var droši teikt, ka vienīgais šīs valsts pastāvēšanas iemesls IR mūsu kultūra." Savukārt Klāvs Sedlenieks savā blogā par abiem skumji iesmīkņā: "Līdzīgi kā 19. gadsimtā, latvieši vēl joprojām uztver kultūru kā propagandas instrumentu. Ir gan viena liela, milzīga atšķirība starp toreizējiem latviešiem un šodienu. Jaunlatvieši un viņu pēcnācēji bija apņēmušies radīt kaut ko jaunu. Ja nebija eposa - vajadzēja to radīt, kaut vai savākt no tā pāri palikušās driskas. Ja nav literatūras, mākslas un citu 'kultūras tautu' atribūtu, tad mēs to uztaisīsim. Mūsdienu kultūrlatvieši baidās no pārvērtībām un jauninājumiem. Mūsdienu latvieši domā, ka mūsu kultūra atrodas uz slidena un stāva kalna nogāzes. Tās vienīgais dabīgais virziens ir strauja lejupslīde, kuras beigās latviešu kultūra nenovēršami sašķīdīs sīkās drumstalās. Ja, protams, nebūs latviešu valsts nelokāmās spītības, kas nostāsies pretī šim gravitācijas spēkam." Bet ne par to aizdomājos, malkodams armēņu konjaciņu (arī šai ziņā neesmu patriots, jo Maskavas akcionāriem piederošā LB ražoto Latvijas preci tomēr neizvēlos) un pļāpādams par neko ar tīkamiem pudeles brāļiem, bet gan par to, cik smuki un gludi viss notiek: vispirms kultūru sāk aizstāvēt politiķi, kuri pie varas ruļļiem aš no šīs valstiņas tapšanas brīža, tad pievienojas vientuļas "autsaideru" balstiņas, tad piepeši drauģeļos.elvē oranža parakstlapa tautas masām a la parakstos par kultūras saglabāšanu, tad klajā nāk Kultūras Alianses vēstule valdībai. Viss tā smuki un gludi, ka nav aš kur piesieties. Tauta mobilizējas saskaņoti un idejā vienoti. Vēl tikai jāsagaida (ceru, ka tuvāko nedēļu laikā tas notiks) ārkārtas MK sēdi, kurā atzīs, ka par spīti dižķibelei latvju tautas kultūru jāpabalsta un jāfinansē, jo katram skaidrs, ka nesaņemot par kultūrdarbošanos naudiņu, latvju kultūra izplēnēs* - atjaunos gan līdzšinējo finansējumu, gan moš piešaus vēl pa virsu (balstoties uz Francijas u.c. valstu pieredzi, kuras dižpakaļas apstākļos met kultūras ugunskurā vairāk eiro, nekā pirms tās). Man šķiet, ka nevienam nebūtu nekas iebilstams.

Savukārt, ja ticētu sazvērestības teoriju adeptu postulētajam, ka dievzemītē valda klasiska liberālfeodālisma klanu sistēma, tad uzreiz varētu izvirzīt fantastisku savā naivumā domeli, ka aiz visas kultūras sargu retorikas spozmes un nesavtīgas vēlmes ar degošo sirdi nest gara gaismu, iespējams, stāv pāris praktiski vīreļi pelēkos vadmalas svārkos, kuri secinājuši, ka turpmāk vairs tik vienkārši nevarēs valstij pārdot kādus dzelžus ar 1000% peļņu, taču attapuši, ka ir viena laba sfēra, kurā naudas apriti ar pumpīšu pieslēgumu varētu paekspluatēt vēl gadiņus - nu tāda netverama un VIDam grūti pārbaudāma joma, kur ciparus var grābt no gaisa cik vēlies, ja tikai būtu ko grābt. Nu un ja nav, tad tak var izdomāt, kā te tie cipari parādīsies, pastimulēt. Atklātās vēstules, sabiedriskā doma un tā. Taču šī domele nekam neģeld - pats saprotu, - jo tā jau dzīvē nenotiek. Paranoja.

Bet tomēr interesanti, cik sabiedriskā labuma organizācijām mākoņtēvs pēdējā laikā sācis aktīvi ziedot? Arī Soross gatavojas investēt miljardu dolāru "zaļo tehnoloģiju" attīstībā tikai tad, kad zina, ka būs gaidāmi pamatīgi pasūtījumi no valdībām.

---------
* Secinājums: tā kultūra pastāv tikai pateicoties finansējumam.

Diez, kamdēļ visai bieži nākas manīt publiskajā sfērā "jauno un nikno" izteikumu, ka šos ļoti uztrauktu, ja kāds pārpratuma pēc viņu par "inteliģentu" nodēvētu. Šķiet cilvēkam, kura vectēvs operas garderobē galošas zadzis, šāds liktenis nedraud.