Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
8.-Jul-2017 09:48 am - par paidagōģiju
- Pedagoģija nav zinātne.
- Kā tad tā? Izglītojas, raksta zinātniskus darbus, rīko konferences, saņem zinātniskos grādus!
- Jebkurā zinātnē, ja eksprimentu sērija neizdodas, secina, ka uzstādītais mērķis bijis aplams un noliekt to plauktiņā. Jebkurā, izņemot pedagoģiju. Pedagoģijā, ja rezultāti neatbilst teorijai, tad neviens pat negrasās pārvētīt teoriju un pieļaut, ka tā varētu būt aplama, bet maļ to pašu tālāk cerot, ka pasaule piemērosies teorijai, nevis otrādi.
26.-Jun-2017 09:31 am - iz slēptajām augstskolu satversmēm
No nerakstītajiem iekšējās kārtības noteikumiem: "Aizliegts studentam par bakalaura darbu likt zemāku vērtējumu nekā "labi", lai psiholoģiski netraumētu bērnu.
18.-Jun-2017 12:45 pm - par izglītības kvalitāti
Jo kvalitatīvāka izglītība, jo mazāks ir to ļaužu procents, kas spējīgi izglītoties, un otrādi: ja izglītība pieejama maksimāli plašām masām, tā ir pirmā pazīme, ka tā nav kvalitatīva.
30.-Mar-2017 11:12 am - Vēsture pret pagātni jeb par vēstures didaktiku
"(..) skolā vēsture tiek mācīta kā stāstu jeb mītu krājums ar lielu daudzumu absolūti nesvarīgu datu un vārdu. Pusaudžiem jāiekaļ garus un garlaicīgus pārstāstus un formulējumus, nepaskaidrojot, kā šīs zināšanas iegūtas. Pirmkārt pats par sevi tas ir mikslis no XIX gs. vēstures didaktikas kocepcijām un vēlīnā marksisma-brežņevisma terminoloģijas, dekorēts ar porciju no Rietumiem aizgūtām postmodernisma uzslāņojumu. Otrkārt, no šīs putras nevienam netop skaidrs, ka vēsture ir zinātne. Treškārt, ja cenšamies būt objektīvi, neviens nespēj sakarīgi paskaidrot, kam tas viss - bezgalīgās datumu, vārdu un nesaprotamu nosaukumu virkne, - vispār vajadzīgs. Nu nav jāiekaļ prātā, kura gada kādā datumā kāds tu monarhs atcēlis dzimtbūšanu, kad kurā zemē notikusi kaut kāda tur sacelšanās, kad notikusi Lielā tautu staigāšana vai kurš kapteinis apbraucis ap Labās cerības ragu – tas neko neiemāca. Skolēniem nepieciešams ir zināšanu minimums par to, KĀ šie vēsturiskie notikumi tiek pētīti un rekonstruēti, KĀ tiek salīdzināti vēstures avoti, KĀ rit arheoloģiskie izrakumi (piemēram, kāpēc arheoloģiski atrastam priekšmetam ir milzu zinātniska vērtība, bet tam pašam artefaktam, nopirktam no "melnā" mantrača e-bajā, ir tikai dekoratīva vērtība), KĀDAS ir pētniecības metodes, KĀ zinātne attīstījās, kā atklāja to vai citu – pagātnes stāstus izmantojot tikai kā ilustratīvus piemērus.

Tā es te stāvu un citādi nevaru: vēstures mācīšana skolās, kāda tā ir šobrīd (un nav mainījusies pēdējos 150 gadus!), ir viscaur aplama un nevienu neizglīto! Tos Augeja staļļus ir pat ne jāvētī, bet jānojauc un jābūvē no jauna, ar pilnīgi citu struktūru un mērķiem."
23.-Okt-2016 05:54 pm - augstākā izglītība
Augstskolas uzdevums nav mācīt amatu vai profesiju, bet tikai iemācīt:
- noteikt, cik relevanta ir tā vai cita informācija apspriežamajā tēmā;
- nodalīt racionālos un emocionālos argumentus;
- nodalīt faktus no viedokļa;
- noskaidrot apstākļus, kas var mazināt vai apšaubīt argumentu spēku;
- pamanīt argumentācijā pretrunas un vājās vietas, noteikt papildu informācijas nepieciešamības apjomu;
- noteikt visas ieinteresētās puses;
- fiksēt loģiskās kļūdas argumentācijā;
- analizēt faktus un informāciju;
- savstarpēji saistīt un analizēt faktus un informāciju no dažādiem avotiem;
- apstrādāt pretrunīgu, neadekvātu vai divdomīgu informāciju;
- formulēt derīgus, loģiskus, secīgus un saistītus argumentus, pamatojoties uz faktiem, nevis viedokļiem;
- veidojot argumentāciju, ņemt vērā kontekstu;
- izvairīties no pārspīlētiem secinājumiem;
- atzīt, ka problēmai var nebūt viens patiesais risinājums, vai viennozīmīgas atbildes;
- apzināties un apzināt alternatīvus skatījumus, salīdzināt tos lēmumu pieņemšanas procesā;
- korekti un objektīvi izmantot informāciju savas nostājas pamatošanai;
- izvairīties no liekvārdības, veidojot pierādījumu argumentācijas sistēmu.

Ja students to apguvis, visu pārējo izvēlētajā nozarē nepieciešamo viņš var iemācīties pats. Ja nav apguvis, tad nekad nekļūs labs speciālists, kaut izlasītu visu iespējamo attiecīgajā nozarē.

(B.N. Moore, R. Parker. Critical Thinking. 2012)
27.-Maijs-2016 07:44 am - Poēma heksametrā par Bakalauru
Piesaucu mācītus vīrus, kas zinībās rūdīti braši.
Homēru aklo un Sokratu iztaujāt vēlos bez steigas.
Derdzīga liksta man atkal ir sēdusies kuprī jo cieši.
Nelaiž tas velns mani vaļā, kaut laužamies mēnesi jau.
Nešķīstais sātan, kam radies uz zemes, tu, briesmekli tāds?
Postījis prātus tu spēcīgiem vīriem un salauzis garu.
Brīvību laupījis jauniešiem, ziedošā maijā jo skaistā.
Bakalaur, riebīgais slepkavniek, radījis tevi ir kas?
Laužamies apaļu mēnesi tuvcīņā grūtā jau mēs.
Netieku sprandu tev apgriezt, kaut zvēru es! Trūksies tu vēl!
Kam tu man apbūri prātu ar meliem, ka laika vēl daudz?
Nenāci klātu, kaut apņēmies septembrī biju jau cīņai.
Izaudzis lielāks par Kiklopu drausmo, tu viltīgi tagad,
piespiedi mēroties spēkiem tik šausmīgā cīņā ar tevi.
Asinis deniņus mērcē, jo sviedru vairs manī pat nav.
Desmiti četri tev galvu un draudīgi ragi ikkatrai.
Dur tu man sānos ar kaitētu dzelzi un uztrītu dunci.
Palīgos redzu tev dedlains tik postīgais nācis ir vēl.
Kristu kaut Tartarā drūmajā velni jūs naidīgie man!
Saņemu spēkus un sēžos pie galda kaut vemt man jau gribās.
Hēraklam grūtāk nav bijis kad veica tas divpadsmit darbus,
Sīsifu saprotu tagad un Prometejs brālis man īsts.
Nevedas cīņa, kaut plēsies vai pušu un piedurknē kod.
Kam man bij jādodas studenta gaitās, ja mokas tik lielas?
Fausts taču teica, ka zinības apguvis daudzas, bet tagad –
glupāks tik kļuvis ir tas, kaut jau sirmums tam matos ir klāt.
Mūziku gribās tak’, dejas un alu, kas ambrozij salds.
Draugi sauc ārā un meitenes vilina nedarbos skriet.
“Nevaru”, jāsaka man, jo tak cīņa vēl jāuzvar ir.
Bakalaur, ļaunāks kā Kerbers tu! Ļaunāks kā Tersīts tik nīstais!
Jāsaņem spēki un jāiemet acs, ko par grūtībām stoiķi saka.
Varbūt vēl Cicerons līdzēt tik briesmīgā cīņā spēs man.
Bakalaur, briesmoni, pieveikšu tevi, es apsolu drīz,
Iesiešu ādās un dedlainu galēšu pēdējā brīdī,
Spiedogu zelta es likšu tev virsū un slodzīšu skolā,
Diplomu saņemšu – zīmi, kas uzvaru manu vēl cels.
Tagad gan atvilkšu elpu vēl stundiņu divas varbūt,
Un tad jau cīņā mēs tiksimies, Bakalaur, derdzīgais, tu!

Via: https://pilsonis.wordpress.com/2016/05/25/poema-heksametra-par-bakalauru/
13.-Jul-2014 08:28 am - par paidogōģiju
Malkoju rīta kafiju un vēroju iekš Euronews sižetu par vidējās izglītības sistēmu Nīderlandē, kur esot liela brīvība apmācības metožu izvēlē. Pamatmotīvs ir grupa vecāku, kuri izveidojuši fondu un finansē skolas ar jaunu apmācību metodiku: kāda joda pēc bērniem jāmācās rakstīt ar pildspalvu, iekalt reizrēķina tabulu, rēķināt un iegaumēt formulas, tb mācīties pēc pagātnes metodēm, ja apkārt ir XXI gs., valda gadžetu civilizācija? Bērniem jāmācās lietot gadžetus, nevis jāmācās mācīties.

Viss saprotami, arī dievzemītē esmu gana bieži ko līdzīgu dzirdējis, un par to nespriedīšu. Tā kā neesmu vēl pamodies, manā miegainajā galvā pirmā asociācija bija ar kino industriju, ko dāvinu kādam, kurš vēlētos uzņemt kādu apokaliptisku mūviju. Man pašam trakoti patīk apokaliptiskās filmas (nu tur pēc atomkara, pēc citplanētiešu iebrukuma, pēc zombiju uzvaras gājiena), kad viss sabrucis un jāsāk būvēt visu no jauna.

Līdz šim tajās dominējošais motīvs ir izdzīvojošo grupas pūles iemācīties socializēties un saglabāt tradicionālās morāles vērtības ekstrēmos apstākļos, kad nevar nepatikas brīdī aiziet sēdēt pie blakus galdiņa. Bet nu varētu veidot citu scenāriju: izdzīvojušo un zombiju pasaulē patvērumu atradušo ļaužu kopiena nolemta straujai trasformācijai akmens laikmeta kultūrā, jo, tā kā elektrības vairs nav un i-podi nedarbojas, viņi gluži vienkārši nespēj atjaunot civilizāciju: neviens nemāk rakstīt, rasēt, zemi rakt, metināt, bibliotēku grāmatas, kurās varētu izlasīt, kā fortu uzbūvēt, vecās bibliotēku grāmatas nokurinātas, bet digitalizēto grāmatu serveru skapji bez strāvas stāv mēmi, un nav nekādu iespēju kaut kā sākt pašiem ko darīt. Nu un pamatmotīvs varētu būt nemitīgas ekspedīcijas pa zombiju pārņemto pasauli, lai atrastu pēdējos nīgros pensišus, kas vēl mācījušies pa vecam, tb spēj dzīvot vidē bez elektrības (vai pat mācētu uzbūvēt vēja ģeneratoru). Nu kaut kā tā.

P.S.
Dažbrīd šķiet, ka pedagoģija (tāpat kā ekonomika, par ko pēdējā RL numurā izsakāsĒriks Reinerts) ir pilnībā aizgājusi no dzīves realitātes pašizdomātu koncepciju pasaulē, izmisīgi cenšoties ignorēt tos realitātes aspektus, kuros viņu teorijas vienkārši nestrādā, un cenšoties piemērot realitāti savām teorijām, nevis otrādi.
28.-Jan-2014 08:39 pm - par paidagōģijas spožumu un postu
Interesanti vērot atšķirības starp apstākļiem un attieksmi privātajā un t.s. valsts bērnudārzā. Kamēr nebiju sastapies personīgi, šķita, ka nevajadzētu būt nekādai atšķirībai, izņemot tehnisko aprīkojumu - tie paši cilvēki vien strādā gan tur, gan tur. Taču rādās, ka tai paidagogu vidē ir notikusi ievērojama separācija.

Kā reizi pirms laika bija pagājuši liktenīgie 5 gadi rindā, un atvasi pārcēlām uz valsts dārziņu pašā pilsētas centrā, blakus laulātās birojam - tas, un ietaupījums mēnesī ap 200 LVL bija galvenais arguments.

Jau aizejot uz jauno dārziņu (200. pirmsskolas bērnu ieslodzījuma iestāde Rīgā, Akas ielā) bija jūtamas karaskolas vēsmas, bet, galu galā, lai bērns laikus pamazām pierod pie dzīves skarbuma. Pirmajos mēnešos izteikti manījām, ka attīstība vairs neprogresē, bet drīzāk pat regresē. Taču, kad uzzinājām, ka pēc apstiprinātās paidagōģijas programmas bērnam, absolvējot bērnudārzu, jāmāk skaitīt tik, cik viņam pašam gadu, un jāatpazīst sava vārda burtus, samierinājāmies. Pret sistēmu nostāties bezjēdzīgi, nāksies vien pārvarēt slinkumu, tb reizināšanu, dalīšanu un rakstīšanu mācīt mājās pašiem. Tas normāli, jo apmācības sistēma mūsdienās ir orientēta uz vairuma piemērošanos atpalicējiem, nevis otrādi. Arī cilvēcisko faktoru saprotu, tb kad audzinātāja rūdīta jūras kājnieku seržanta tonī uzrēc vienam citam bērniņam: "Ilzīt, ir sākusies jauna diena, vari beidzot smaidīt?!" - ļaudis ir dažādi un ne visas ir Mātes Terēzes (tonis bija tāds, ka man pašam gribējās izstiepties miera stājā un atiezt zobus, vai arī bēgt). Lai gan pasaulē ir tik daudz profesiju - santehniķi, šoferi, ārsti, bāku sargi, muitnieki utt. - nevajag taču, ja tie kinderi riebj, strādāt bērnudārzā.

Bet ir faktori, kas mulsina. Nu kaut kā nešķiet pareizi, ka kad bērniņš raud pēc māmiņas (tur ir viens tāds pavisam maziņš puisītis, jo grupiņās bērnu vecuma amplitūda ir 3-5 gadi), tad audzinātāja uzsāk un mazo potenciālo Tabakiju koris pievienojas: "Jānītis dzied, uzdziedi mums, uzdziedi mums kā vilciņš!" Nejaucos iekšā, jo ne mana druva, ne es ko jēdzu paidagoģijā (kursu gan esmu noklausījies, taču tas bija paredzēts vidusskolānu un studentu didaktikā). Taču ļoti nepatīk un nepareizi rādās, ka bērniem apzināti iedzen riebumu pret mācībām, tb mācību uzdevumu pildīšana (ir bērniem tādas darba lapas, kur jāsaskaita ābolīšus vai jāpārzīmē puķītes) ir kā sods par blēņām: nogrēkojies, tad sēdi un mācies. Ja tā turpinās, atvase droši vien būs sagatavota trešajai klasei jau sešos gados. Tā kāda jauna metodika, jeb vienkārši pa taisno pārlikums no Krimināllikuma, kur pants par piespiedu darbu kā soda veidu?

Man, kā jau vecam konspiratologam, sāk rasties aizdomas, ka tā varētu būt Maximas sponsorēta akcija: audzināt asociālus indivīdus ar iedzītu riebumu pret jebkāda veida mācišanos, lai būtu ko pie kasēm pamperos sēdināt. Mīļo Sīrupiņ, vai tas ir normāli, un es nekā nesaprotu? Jeb pameklēt kādu pudeles brāli vai ijušo mīļāko kur RD Izglītības departamentā un ierosināt tā kantora pavētīšanu? Vai jēga? Ka nesanāk kā Ķīlim - beigās tikai pats dabūšu pa degunu un kinders cietīs vēl vairāk. Diezgan bezspēcīga sajūta, kā parasti, kad sastopos ar dzīves realitāti ārpus savas komforta zonas.
23.-Jan-2014 08:17 pm - par t.s. mūžizglītību
Tā kā alkohols un sievietes vairs neinteresē, iešāvās prātā, ka varētu tumšajos ziemas vakaros kādus knipelēšanas kursus apmeklēt, lai jau tā pieticīgā smadzeņu kapacitāte pavisam neapsīktu. Padzirdējis pa ausu galam par makten plašu mūžizglītības programmu - "Programma ietver visus izglītības veidus un līmeņus, un tajā var iesaistīties jebkurā mūža posmā" - sapriecājos, ka laikam uztaisīts kas līdzīgs starpkaru periodā sociķu izbīdītajam Tautas augstskolas projektam, kur visi varēja iet kādu lekciju paklausīties. Moš varēšu noklausīties kādu kursu kvantu socioloģijā vai ko tamlīdzīgu, un priecīgs sāku lūkot iekš http://www.viaa.gov.lv/lat/muzizglitibas_programma/ - ko tad veci perdeļi var pamācīties, kā advancēt skilus. Pirmajā acu uzmetienā secinājums, ka neko. Tā mūžizglītība, izskatās, attiecas uz skolēniem, studentiem un organizācijām, aber pēc 30 mūžs beidzies (ja vien neesi izcils slaists, tb mūžīgais students), atliek tikai virpot. Uz tādiem mūžizglītības programmas neattiecas. Var jau būt, ka nemācēju sameklēt, taču neko neatradu.
This page was loaded Nov 21. 2017, 5:43 pm GMT.