Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
pēdējais 
18.-Aug-2021 10:55 am - par to pašu, par skološanos
Reforma ir interesanta, jaunās metodes lieliskas, akcents uz skolēnu kompetences palielināšanu apsveicams. Taču, manuprāt, kā papildinājums, kā līdzšinējo didaktikas principu uzlabojums. Jo lai “spriestu”, “izvēlētos”, “veidotu kritērijus” utt., nepieciešama minimālā pamatdefinīciju bāze, kas to ļauj darīt. Ja tās nav, tad ir vienīgi jauka papļurkstēšana – visiem interesanti, “sausais atlikums” minimāls.

Nesen satiku senu paziņu, kurš ir skolmeistars Vācijā. Kad lūdzu šim pastāstīt, kā tur tiek veidota didaktika, programmas, skolotāju, skolēnu un vecāku attiecības, viņš samulsis atbildēja, ka tāds kopsavilkums nav iespējams, jo neesot tādas vienas sistēmas. Skolas esot dažādas, dažbrīd pat ļoti atšķirīgas. Ir skolas, kurās tiek dota pamatizglītība, ir vidusskolas, kur aiziet dalīšanās: tikai vidējā izglītība, iespēja tālāk mācīties koledžā, specializētā augstskolā, universitātē - katram virzienam savas nianses, programmas un prasību līmenis.

P.S.
Dažbrīd man rodas aizdomas, ka Latvijā copy/paste pārņem vecās Eiropas izglītības sistēmu, kas domāta lower class bērneļiem, kur pamatuzdevums ir, lai šiem būtu interesantāk uzturēties skolā, nevis ar nazīšiem klīst pa ielām un raut tantiņām no rokām somiņas. Attiecīgi mācības kā rotaļa. Neviens negaida, ka šie kur uz vidusskolu vai pat augstskolu ies. Bet ja nu kāds pieaug un sadomā par augstskolu, tad lūdzu – ir privātskolotāji, kas par mazu un godīgu samaksu palīdzēs apgūt arī pamatus. Vismaz igauņu kolēģi stāstīja baumu, ka izslavētajā Somijā šobrīd privātstundas esot TOPā, proti, lielākās daļas vidusskolu absolventu līmenis neļaujot šiem pašiem tikt augstskolā, skolotājiem nācis klāt ievērojams papildu ienākumu avots: privātstundas.
3.-Aug-2021 03:32 pm - Par skolmeistaru spožumu un postu Vācijā


- Uzstādījums arī pie mums tagad ir tāds, ka skolēniem pašiem jānonāk līdz zināšanām, kā interesantā rotaļā. Tāds ir meinstrīms, un tur nu skolotāji neko nevar pretī turēties.
- Kā tas izpaužas?
- Nu tāds hipotētisks piemērs. Iedomājies, klases vidū stāv liels zemes reljefa makets: upe, krasti, pakalni. Stundas tēma ir tiltu un akveduktu būvniecības prasmes Senajā Romā. Ienāk skolotājs, nober kaudzi ar lego klucīšiem: še, ņematies, un pats apsēžas malā. Nedrīkst nekādu lekciju lasīt, kas ir tilti, arkas, iekārtie utt. Pat nedrīksti īsti dot uzdevumu: būvējiet tiltu. Tā ir vecā un sliktā sistēma, kad skolotājs māca. Tagad bērniem pašiem pie zināšanām jānonāk. Tā nu viņi tur rotaļājas, būvē, kas prātā ienāk. Nu visādus ķēmus, ko jāslavē. Varbūt kāds viens attapsies savienot ar klucīšiem abus upes krastus. Ja visu semestri ņemsies, tad uz beigām visi to lieliski darīs, viens no otra noskatījušies. Bet semestrī tak arī citas tēmas, nu tur tirdzniecība, tempļi, svētki.
- Skolotājs sanāk nevis savas nozares speciālists, bet tāds kā koučs?
- Jā. Nevari tak būt nozares speciālists, ja vienlaikus māci dažādus priekšmetus. Es, piemēram, mācu vēsturi un politiku, bet kolēģi, kas māca 3-4 mācību priekšmetus, nav retums.
- Pag, tad sanāk, ka tam skolotājam orķestrim jābūt kā minimums bakalauram vēsturē, bakalauram politoloģijā un vēl kādā zinātnē? Lai gan maģistra grāds būtu vēlamāks, ja strādā arī vidusskolā.
- Nē. Viņš apgūst tikai pedagoģijas pamatus un metodikas, tad pilnīgi vienalga, ko mācīt, var zīmēšanu, var fiziku, var abas vienlaikus.
- Rodas iespaids, ka viss tas jaunais meinstrīms izglītībā ir nevis lai kā labāk pusaudžiem zināšanas dotu, bet gan lai aizvietotu nozaru speciālistus, kas tās speciāli studējuši, ar pāris mēnešu kursus izgājušiem koučiem. Pastāvīgais skolotāju trūkums skolās atrisināts. Bet ja kāds vēlēsies augstskolā tikt, kur ir kādas nebūt prasības, tam domāti privātskolotāji.
27.-Jul-2021 06:06 pm - nekā jauna zem šīs saules
Skolas ziņas no Augšzemes. // Latviešu avīzes, Nr.5 (31.01.1879.)

Jau agrāki ir ziņots, ka še Augšzemē skolas būšanai vēl daudz kavēkļi ceļā guļ, kas tām neļauj kā citām Kurzemes skolām izplaukt. Ja kas vācu valodu prot un grib par šās puses skolām vēl kādas ziņas dabūt, tas lai lasa tai grāmatiņā, ko nesen Kurzemes cien. šulrāta kungs izdevis, proti: „Bericht über das Landvolksschulwesen Kurlands für das Jahr 1876/77”.

Tur tiek izrādīts, cik maz vēl te ir par skolām gādāts. Sērpils kirhšpīlē ir 34 skolas, no tām ir tik kādām 3 savi īpaši skolasnami, visas citas tiek vēl pie kādiem saimniekiem iekortelētas. Skolotāju lones ir gaužām mazas, 22 skolotāji nedabū vēl pa 100 rubļ. un 2 tik pa 30 rubļ. Ašerādes kirhšpīlē (pie Ilūkstes) trūkst pavisam savu īpašu skolasnamu, tik 1 skolotājs dabū līdz 100 rubļ., citi daudz mazāk, 1 tik 36 rubļ. Tāpat Subates kirhšpīlē skolotāju lones ir gaužām knapas, un kuram skolotājam nav blakām ienākšanas, tam diezgan grūti cauri kulties.

Bez tam vēl te skolotājiem savas bēdas. Dažos pagastos tiek caur to viss viņa darbs un pūliņš stipri apskādēts un kavēts, kad paši vecāki savus bērnus tikumā samaitā un pret visu skolas kārtību satracina. Bieži vien tas notiek, kad viena jeb otra māte nāk pie skolotāja un tam par savu bērnu, kuru par to visgodīgāko sauc, visādas pārmešanas ceļ, ka esot viņas tramīgu bērnu, kas no vismazākā bāriena gatavs gaisā lēkt jeb no ādas skriet, tīri par velti, vai nu skolā paturējis jeb apstrāpējis. Tādu strāpi nevarot šās bērns panest, viņam esot slimam japaliek vai grib jeb negrib. Kad skolotājs uz tādiem niekiem neklausās, bet dod ikkatram palaidniekam to algu, ko tas pelnījis, un dara tā, ka pats to var skolas valdīšanas priekšā atbildēt, tad skrien tāda māte pie pagasta tiesas un lūdz, lai pagasta valdīšana viņas lietu žēlīgi izmeklē, bet sūdzību izstāstīdama, pieliek vēl visādus melus klāt tā, ka bail klausīties. Skolotājs esot viņas bērnu ar divi collu biezu linejalu sitis, ar kājām spārdījis, tam desmit reizes vienu un to pašu vārdu ausī kliedzis, aiz deguna rāvis, matus plēsis, galvu pie sienas dauzījis un dievszin ko vēl nedarījis. - Tiesas locekļi, gribēdami tādu lielu netaisnību izmeklēt, aizbrauc uz skolasnamu un apstellē arī sūdzētāju. Bet kas nu te izrādās? Skaidri meli, ko māte pati savās dusmās nezin kur sagrābusi.

Ar tiem, kas kopā ēd, skolotājam atkal sava ķibele. Vecāki spriež, ka tur jau ne uz kādu vīzi nevarot bērnu skola paturēt, jo kam tad būtu par labu viņa atlikusī putra jeb kāposti? Deputātu vajag dot un bērns paliks bez pusdienas? Labāk lai jau tad kādu reiz arī uzšaun, taču nebūs tik liela skāde! - Citi atkal, kuru bērni sevišķi ēd, lūdz lai nešaun, bet lai patur skolā jeb ieliek kaktā. Dažs atkal dod to padomu, lai skolotājs viņu nerātnu dēlu jeb meitu, kad pelnījis, zitiem neredzot, tik drusciņ piebar. Bet lielākā daļa vecāku negrib it nekādas skolas strāpes un bērniem piekodina, ja tik skolotājs viņiem pirkstu piedurs, tad lai tūlīt šiem to saka, tad jau gan redzēs, kas skolotājam notiks!

Tādas neapdomīgas draudešanas un nekārtīgas valodas un sūdzības ir visvairāk no iedzīvotājiem un kalpiem dzirdamas, - zināms, viņu bērni tiek arī visvairāk pārmācīti, tāpēc ka nav mājās mācīti. Kad tie savus bērnus pie saimniekiem par ganiem der, tad neprasa vis daudz par labu un stingru pamācīšanu un piespiešanu pie grāmatas, bet tik kaulējās par prāvu loni un ka saimnieks nedrīkst viņu bērnu iepērt, kaut tas būtu pērienu desmit reizes pelnījis, un to vēl īpaši bērnam dzirdot piekodina. Pēc, kad vajag skolā iestāt, bet ar lasīšanu un katķismu nekurā galā neiet, tad stumj visu vainu uz saimnieka; tas esot apņēmies par visu gādāt un kā pienākās iemācīt, bet kā nu redzams, tad nav vis savu apsolīšanu pildījis v. t. j. pr. Kad tādas izrunas neko nelīdz un saimnieks pierāda, ka tik vairāk pēc lielas lones paģērējis nekā pēc mācības, tad uzvelk citas stīgas un sāk bezgalīgi lūgt, lai taču par nabaga kalpu jeb atraitni apžēlojās; bērns esot tagad tik drusciņ nobijies, bet kad tik tiks skolā, tad jau viss ies kā vaļā.

Dažu arī gadi neatvēl atraidīt, visuvairāk tādus, kas no leišiem nāk, kur ne skolas, ne arī skolas likumi pazīstami. Ko nu lai skolotājs ar tādiem palaistiem bērniem iesāk? Ne tie ir raduši kārtīgi un godīgi uzvesties, ne arī pie mācīšanās daudzmaz piespiesties; dari tu viņiem, ko gribi. Viņi sēd kā bluķi un gaida, kad tik skolotājs viņus kaut kādā vīzē aizskartu, ka būtu iemeslis tēvam jeb mātei sūdzēt un lērumu celt. Vaj tādi bērni skolotaja pamācīšanu jeb norāšanu lēti pieņems par labu? Kas to deva? Un kad skolas laiks pagalam, tad arī mācība vējā. Gan netrūkst arī starp kalpiem īsti godīgu vecāku un godīgu bērnu, bet gandrīz ikkatru reiz nāk visas jaukšanas, ķildas un veltīgas sūdzības no viņu puses, jo viņi domā, ka viņu bērniem visa netaisnība notiek, tapēc ka kalpu bērni; bet kur tā īstenā sakne, to lai meklē paši pie sevim.

Skolotājam ir visi bērni vienlīdz, tāpat kalpa, kā saimnieka, tik ar to izšķiršanu, ka tie godīgie un rūpīgie ir mīļāki neka tie slinkie un palaistie. Tāpēc, ja kas grib skolotāja mīlestību mantot un no visas pārmācīšanas izsargāties, tas lai paliek par godīgu un rūpīgu bērnu, - zināms vecākiem jānāk tai lietā ar labām priekšzīmēm un pamācīšanām palīgā, tad tik viss skolas
darbs labi veiksies un tiklab skolotāji, ka arī vecāki varēs uz bagātiem augļiem cerēt.
- g.

Via: http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr&fbclid=IwAR27sYVUyhy5bV4XBCfYaDUfFLVL7U5I_8n7D0GjRkczHCumikGLKnqJhn4#panel:pa|issue:74157|article:DIVL137
10.-Jul-2021 10:00 am - marksengelss gandarīti gruzina
Rit 2021. gads, bet mācību grāmatās un mācību materiālos internetā kā akmenī kalta ir dzīva aš pirms 200 gadiem Morgana izdomātā, un tad Engelsa retranslētā shēma “egalitārais pirmatnējais bars > egalitārā dzimtas kopiena > zemkopju cilts, mantiskā noslāņošanās un valdniecība”. Vēstures zinātnē gana sen no šīs primitīvās formulas visa atteikusies kā aplamas, taču ziņa līdz dievzemītei vēl nav atnākusi. Tb marksisma formulas turpina iekalt no mazotnes, un tad brīnās, cik shematiski pieaugušie “domā”.

"(..) Clearly, it no longer makes any sense to use phrases like ‘the agricultural revolution’ when dealing with processes of such inordinate length and complexity. Since there was no Eden-like state, from which the first farmers could take their first steps on the road to inequality, it makes even less sense to talk about agriculture as marking the origins of rank or private property. If anything, it is among those populations – the ‘Mesolithic’ peoples – who refused farming through the warming centuries of the early Holocene, that we find stratification becoming more entrenched; at least, if opulent burial, predatory warfare, and monumental buildings are anything to go by. In at least some cases, like the Middle East, the first farmers seem to have consciously developed alternative forms of community, to go along with their more labour-intensive way of life. These Neolithic societies look strikingly egalitarian when compared to their hunter-gatherer neighbours, with a dramatic increase in the economic and social importance of women, clearly reflected in their art and ritual life (contrast here the female figurines of Jericho or Çatalhöyük with the hyper-masculine sculpture of Göbekli Tepe). (..)"
29.-Maijs-2021 05:03 pm - IzM priecājas, ka otrgadnieku skaits samazinoties
Lielas daļas skolēnu sekmes būtu visai katastrofālas, ja vērtējums būtu objektīvs. Taču, kā aicina mīlīgi noskaņotas tantītes, mēs nedrīkstam traumēt bērnus - viņiem jādod laimīgu bērnību. Taču kāda var būt laimīga bērnība, paliekot uz otru gadu? Nu un skolai slikti rādītāji. Tāpēc velkam aiz ausīm uz nākamo klasi, kaut visiem iesaistītajiem ir skaidrs, ka bērns nav mācību vielu apguvis un nav progresējis. Savukārt bērni apgūst viltus dzīvespratību: var nemācīties, var nerakstīt pārbaudes darbus, pietiks ar 2-3 konsultācijām jūnijā, lai tevi pārceltu uz nākamo klasi un viss varētu sākties no gala. T.s. pagarinātais mācību gads slaistiem ir tīra fikcija. Kurš gan ticēs, ka skolēns, kurš neko nav mācījies, nedēļas laikā spēj apgūt vielu, būt tajā kompetents, ja apguvei paredzēts gads?
P.S.
No palikšanas uz otru gadu neviens nav nomiris. Drīzāk gan patiesi ko apguvis. Vienīgi vecākiem kauns.
29.-Maijs-2021 02:44 pm - Fabula par Jēcīti, kurš trenējās tekvondo
Tā nu sanācis, ka tekvondo ir Olimpisko spēļu sporta veids, un Pujeņu ciemā visiem kinderiem vajadzēja nodarboties ar šo sportu – tā lēmusi ciema valde. Kā zinām no klasiķiem, runas vīriem spēks rokā, kā tie lems, tā būs. Bet visā ķērpju valstī tekvondo bija viens no nodarbošanās veidiem – ar to ļaudis pelnīja sev iztiku.

Dzīvoja ciemā savu vecāku ligzdiņā arī Jēcītis. Puišelis bija mazs, nākotnes izjūta kā kāmītim – makismums dienu uz priekšu. Dzīvē noderēs? Kad tas vēl būs? Tik tālu Jēcītis pat iztēloties nespēja. Daudz interesantāk bija braukāt ar ričuku un diņģēt vecākiem jaunas brenda sporta kediņas.

Tā nu arī Jēcītis trenējās līdz ar visiem ciema bērniem. Taču slinki. Uz treniņiem gāja, jo nevarēja neiet, taču grupā vilkās nopakaļus, ko darot tikai tad, kad treneris bargi lūkojās uz viņa pusi. Attiecīgi, ar laiku pārējie gan skrēja ātrāk, gan kājas cilāja augstāk, gan rokām vicinājās veiklāk. Jo katram skaidrs, ka ja gribi augstu lēkt, nāksies daudz un dikti lēkāt.

Jauno tekvondistu prasmes tika novērtētas ar dažādas krāsas jostām. Kāds prasmju līmenis, tādas krāsas josta. Arī Jēcītim bija josta. Kā visiem – balta. Jēcītim nebija nekādu iebildumu. Kimono bikšeles nost nešļuka. Taču Jēcīša mātei gan tas bija svarīgi, jo kaimiņienes Jančukam jau bija dzeltena josta, viņmāju Annelei – zaļa, bet tās nejaukās Ontužānes kverplis pat ar sarkanu dižojas! Tā nu pēc kārtējām pārbaudes sacīkstēm, pēc kurām daudzi bērneļi pārgāja nākamajā līmenī ar attiecīgu jostu, Jēcīša māte kļuva nikna un rakstīja trenerim vēstuli.

“Kāpēc Jēcītim vēl joprojām ir baltā josta, ja visi viņa vienaudži jau sanēmuši krāsainas? Iesaku trenerim pārskatīt savu metodiku, jo redzu, ka tā ir aplama. Jūsu metodes manā Jēcītī ir nokāvušas visu interesi par tekvondo, kaut viņš par to interesējies kopš dzimšanas. Ja Jēcītis nesaņems krāsainu jostu, vērsīšos ar sūdzību pie ciema padomē pie runas vīriem un sievām – lai pārbauda trenera kompetenci un piemērotību amatam!”

Treneris gan mēģināja skaidrot, ka jostas krāsa nenozīmē vecumu, bet gan prasmes, taču velti. Beigās apspriedās ar kolēģiem un mīļā miera labadiņ iedeva Jēcītim dzeltenu jostu. Jēcītis bija priecīgs – ticis pie jostas, pat nepievelkoties pie stieņa. Māte bija priecīga: visi nu redz, ka Jēcītis ir savam vecumam laba līmeņa sportists.

Treneris gan pie sevis nodomāja, ka puikam būs grūti pēc treniņu skolas absolvēšanas izejot ar melno jostu ringā pret tādiem kas to nopelnījuši sūrā darbā. Attiecīgi ir spēcīgāki, veiklāki un daudz agresīvāki. Taču neko neteica. Dzīves pieredze rādīja, ka ar mātēm, kuras mīl savus Jēcīšus, labāk nestrīdēties. Tām neviens tekvondo meistars pretī stāties nespēj.
31.-Jan-2021 11:57 am - Var ēzeli ienest strauta vidū, taču pats šaitans nespēs to piespiest dzert, ja pats negribēs
Pagaidām visa tā izglītības reformu gaita izskatās pēc haotiskām spazmām, kur svarīgākais ir procesa imitācija, nevis rezultāts. Taču gan jau ar laiku putas nosēstos un viss ieietu sliedēs. Ja vien nebūtu kāds bīstams zemūdens akmens, par kuru neesmu manījis publiskajā sfērā spriežam.

Piemēram, kad skolotājs stāsta par tēmu, cik grūti ir saprast Dantes “Dievišķo komēdiju”, ja nav lasītas Ransimena “Sicīlijas vesperes” un Makiavelli “Florences vēsturi”. Absolūtais vairums viņa skolēnu pie sevis neizpratnē prāto: “Kāda joda pēc mums vispār jāmācās par kaut kādu tur garlaicīgu senlaiku komēdiju?” Arī aizvien vairāk situācijā, kad jūs pie sevis šausminaties - “Jēziņ, kāda gūzma ortogrāfijas kļūdu, kancelārismu un dialektismu pārpilna valoda šim skribentam!”, - jaunieši sajūsminās: “Super sižets! Nekādas tur elsošanas, punķošanās un dabas skatu, nekādu garu teikumu ar komatiem! “

T.i. skolā skolotājs runā kultūrālu un izglītotu ļaužu valodā ar personām, kuras NEMAZ NEVĒLAS nonākt saskarsmē ne ar kultūru, ne izglītoties. Tas viss šiem ir emocionāli svešs, nesaprotams un, attiecīgi, šķiet nevajadzīgs. Savukārt koncepcija “bērni ir pelnījuši laimīgu bērnību” automātiski paredz viņu pasargāšanu no jebkādas piepūles. Piepūle hipotētiskās nākotnes vārdā ir apgrūtinoša, tātad slikta. Savukārt mācīšanās neizbēgami nozīmē arī rutīnu un piepūli, tātad neinteresantu darbošanos miglainas nākotnes vārdā.

... )
5.-Jan-2021 03:47 pm - par vidējās izglītības vērtību
Raugoties gaisā tai svina vākā, kas ik gadu lielāko daļu aizsedz mums saui, iešāvās prātā doma. Proti, pie skolotāju statusa un, attiecīgi, šīs profesijas novērtējuma naudā, lielā mērā vainojams izglītības sistēmas egalitārisms. Pedagogi tik ļoti cenšas vidējo izglītību (kas, starp citu, nebūt nav obligāta) padarīt visiem vienlīdz pieejamu, un tik ļoti stumj visus slaistus un dumiķus, ka rezultātā starp vidusskolu absolvējušo teicamnieku un aiz ausīm izvilkto slaistu zināšanu un intelektuālā attīstība ir visai niecīga. Attiecīgi, vidējās izglītības kvalitātes līmenis, uzsākot karjeru, praktiski neko nenozīmē - minimāla praktiskā vērtība.
This page was loaded Dec 7. 2021, 5:16 am GMT.