Dievzemītē viss kārtībā izglītības un zinātnes lietās. Diviem gan šķita, ka kas nav kārtībā, taču nu taisnība uzvarējusi: viens uz mūžu nomainījis akadēmiski ģeogrāfisko vidi, bet otrs - atzinis sakāvi ar status quo vējdzirnavām un demisionējis. Taču Saurōna valstībā kārtības nav un diskusijas par plaģiātiem izglītībā turpinās: "(..) 11 человек, включая протеже ректора МГУ Виктора Садовничего Андрея Андриянова, были лишены ученых степеней в январе 2013 года. Ведомство стало разрабатывать новые правила и стандарты защиты диссертаций и формирования диссовета. Сменился глава Высшей аттестационной комиссии (правда, вовсе не из-за диссертаций). (..) Физик Андрей Ростовцев написал программу, получившую название «Диссерорубка профессора Ростовцева», которая помогает искать заимствования в текстах. Ею пользуются активисты вики-проекта «Диссернет», созданного по образу и подобию немецкого VroniPlag (благодаря которому, кстати, лишилась своего поста министр образования Германии Анетта Шаван). Внимание «Диссернета» привлекают самые разные работы, но до широкой публики доходят лишь некоторые истории. (..)". Interesanti, ka diskusijas viņiem par šo tēmu nenorimst un ir visai aktīvas. Pats gan neesmu ticis skaidrībā, vai diskusiju neesamība liecina, ka viss ir kārtībā, bet diskusiju esamība - ka nekas nav kārtībā, jebšu otrādi?

Pirms kāda laiciņa Jutas universitātes profesors Matt Might izveidoja ļoti jauku un uzskatāmu grafisku atainojumu indivīda zināšanām:

Iztēlojaties apli, kas simbolizē visas cilvēces zināšanas:

( tālāk )

Kā jau riktīgs pensišs, ciest nevaru studentus sabiedriskajā transportā: sagāžas pilns 12 troļļuks un sēž šie kā ķipji līdz pat Ķīpenei, kamēr pensišam, pie sirds ķerot, jābalansē uz vienas kājas (metu krustus: kad mēs augām...). No otras puses, esmu kudi viltīgāks par viņiem, tb aizvelkos pieturu iepriekš un tieku sēdēt kā ercens, kamēr šie pēc tam savus aifōnus var klabināt stāvus. Aber tikt apsēsties ir makten svarīgi. Ne tāpēc, ka vairs nešķiet aktuālas tādas nianses kā tas, ka stāvot dibens tvirtāks ilgāk saglabājas, bet gan tāpēc, ka var mierīgi palasīt ķeselē līdzi staipāmo grāmatu. Iekš Andrejeva "Российские университеты XVIII - первой половины XIX века в контексте университетской истории Европы" pamanīju šo to apdomas vērtu:

( par_formu_maiņu )

Melnā ruma pudelei iztukšojoties, vakarnakt nonācu pie sentimentālas atziņas, ka vienīgais sabiedriskais tēls dievzemītē, kurš manī raisa patiesu cieņu, ir Ķīlis. Tāpēc, ka neviltots dumpinieks - zināja, ka cīņu zaudēs, taču tik un tā zobinu izvilka. Aber man, kurš bērnībā pārlasījies grāmatiņas par visiem Spartakiem, Robiniem Hudiem, Vilhelmiem Telliem, Huaniem Markado u.tml. abolicionistiskiem elementiem (kuri pēc mūsdienu klasifikācijas ietilpst ailītē "teroristi"), dumpinieki patīk, kaut saprotu, ka tas nav racionāli. Savukārt absolūtais vairums to, kuri putām uz lūpām ciīnās par taisnīgumu zem saules, par akadēmiskā purva Augeja staļļu vētīšanu utt., tie visi - ieskaitot mani, - dabūjuši pieeju akadēmiskajai barošanās silei momentā mestu kažoku uz otru pusi un tikpat dedzīgi sacerētu Kūļu klanu* slavinošas un situāciju attaisnojoši-skaidrojošas pasāžas. Nav īstu dumpinieku, nav, sīki visi ļautiņi, par sviestmaizi un desas šķēli ideālus pārdos uz skaitli 3...
-----
* Terminu "Kūļu klans" te lietoju kā dievzemītes akadēmiskās vides simbolu, kas prezentē to kopumā, aber pret pašiem cienījamiem filosofiem un viņu devumu man pašam nav nekādu pretenziju, jo nekā no tā visa nesaprotu.

( c'est_la_vie )

Pīpojot iešāvās prātā, ko nolēmu piefiksēt te, lai vēlāk pārdomātu.
Latviešu sabiedrībā pastāv arhetipisks uzstādījums ne tik daudz izglītoties, cik saņemt diplomu. Šķiet, tas iegājies vēl no XIX gs., kad izglītība bija vienīgā iespēja izrauties no savas kārtas augstākā, un tika turpināts starpkaru periodā, lepojoties ar statistikas datiem par procentuāli milzīgo studentu skaitu (nelepojoties par tikpat lielo „inteliģento bezdarbnieku“ procentu) un nevaicājot, kāds no tā visa labums, jo iegūstam gudrāku, izglītotāku ļaužu slāni, jeb 5 gadus uzturam nestrādājošu ļaužu masu, kas pēc diploma saņemšanas papildina bezdarbnieku armijas rindas, jo to lielākā daļa (uzsvars uz "lielākā daļa") neko tādu neprot, lai par viņu prasmēm kāds darba devējs maksātu, nav tik universāli apmācīti, lai spētu apgūt kādas jaunas prasmes/amatu, bet „prastam“ darbam ir par smalku jo pelnījuši „cilvēka cienīgu dzīvi“. Pieprasījums rada piedāvājumu – tā kā augstākā izglītība ir privātā uzņēmējdarbība (kaut valsts gana daudzu augstskolu dibināšanu atbalstījusi, augstskolas nav pakļautas IzM un nav valsts struktūrvienībām pielīdzināmas, atšķirībā no pamat- vidējās izglītības mācību iestādēm) kā sēnes pēc lietus saceptas augstskolas, kur pēc zināma tajās pavadītā laika - ja esi iestājies augstskolā, tu jau esi paveicis visu, kas nepieciešams, lai to absolvētu, un nu atliek tikai maksāt mācību maksu un apmeklēt sesijas, - izsniedz kārotos diplomus (protams daļā no tām var iegūt kādu nebūt izglītību, taču tas vairāk pasniedzēju entuziasma nevis sistēmas nopelns). Tb manuprāt tā ir klasiska uzņēmējdarbība (augstskolu finanses un budžets ir tikai un vienīgi to Senātu pārziņā, un neviens no malas nevar kā likumīgi ietekmēt augstskolas politiku stipendiju, algu u.c. darbībā – piemēram, VK konstatē, ka augstskolas rektors no kases savā kontā pārskaitījis 2 000 000 Ls, un nekā nevar padarīt, jo nauda nav no valsts piešķirtā, bet no studentu maksātā, tb privātuzņēmējs ar savu naudu dara ko grib), kurā primārais ir pelnīt un nodrošināt mērķauditorijas pieprasījumu. Pie tam bisness ienesīgs un ietekmīgs - nezinu daudzus uzņēmējus, kas var bez iepriekšējas pieteikšanās mierīgi ierasties pie valsts premjera un tas viņus momentā pieņems, savukārt jebkuras augstskolas rektors var MK durvis ar kāju atspert vaļā jebkurā brīdī (nu labi, pārspīlēju, kādas tur Ipiķu universitātes rektoram pusstundu būs jāpagaida, līdz kabineta sēdē pārtraukums).
Un ar šādu astoņkāji Ķīlis grasījās cīnīties? Kihots...

T.s. padomju sistēma, lai kāda tā arī nebūtu, cilvēkiem nodrošināja stabilu eksistenci, deva brīvo laiku sev un ģimenei, laiku un izdevību pirkt un lasīt grāmatas. Jo vienmuļāka un mazāk dinamiska bija sadzīve, jo vairāk ļaužu to kompensēja, lasot. Rietumu literatūra praktiski netika ievesta, toties kvalitatīvi tika tulkoti un izdoti plašās tirāžās to autoru darbi, kas pasaulē jau bija atzīti kā klasika, t.i. laba, taču nemoderna literatūra. Līdz ar to praktiski jebkurš zināja tādus vārdus kā Tvens, Dikenss, Sanda, Bredberijs, Lems, Azimovs, Komacu un bija ko no tiem lasījis. Grāmatu esamība plauktā liecināja par zināmu „smalkumu“, t.i. palielināja to īpašnieka sociālo prestižu – pat tie, kam patiesībā literatūra bija dziļi vienaldzīga, cītīgi pirka un krāmēja plauktos Londona un Ziedoņa kopoto rakstu sējumus, lai ļaudis redz, ka inteliģenti cilvēki te dzīvo! (Šobrīd met atkritumos šo mantojumu.)
( dažas_domas )

Man domāt, viss ļoti vienkārši: vai nu augstākās izglītības sistēmas un principu reformas ir nepieciešamas, vai nav. Vai to dara Jānītis vai Zanīte, tas otršķirīgs jautājums. Punkts. Ķīlis (pirmais un vienīgais) ierosinājis mainīt esošās sistēmas principus, savukārt rektoru padome un AIP vēlas, lai viss paliek kā ir (galu galā vada "sistēmu" gadu desmitus un sen ko būtu varējuši mainīt, ja gribētu) - te nu veidojas skatījumu polarizācija. Kuram te taisnība, nezina neviens, kurš nav savus gadus veltījis izglītības sistēmas izpētei un analīzei, didaktikas kā tādas studijām, Attiecīgi, pozicionējas pēc simpātijām - vai nu augstākās izglītības sistēma apmierina kāda tā šobrīd ir, vai vēlies pārmaiņas (zēnam klēpī pasēdēt un reizē zivtiņu uzēst pie esošajiem pretpolu līderiem nesanāks). Vai vēl vienkāršāk: patīk vai nepatīk. Viss. :)

Ja kāds sūdzas, ka viņam nav pietiekami kas izskaidrots (šis ko, vēlas, lai Vētra tagad gadus veltītu skaidrojošajai monogrāfijai "kā viss te būvēts, kā darbojas un kāpēc par labu atzīstams"?), tad tas vien jau nozīmē, ka nav jēgas tam neko skaidrot - cilvēks nesaprot, ko var izskaidrot, bet ko nevar, netver laukumā prioritātes utt. (kā racoon formulē: "mēs diemžēl neesam spējīgi redzēt laukumu, ja kādam tas izdodas, tad pārējie dara visu iespējamo, lai dzenot sīkmanīgu sviestu atrautu to vienīgo vizionāru no tā kas viņam padodas un liktu nodarboties ar dzēšgumiju iepirkuma jautājumiem", tb ieslīgstot sekundāru sīkumu apspriešanā, pamattēma tiek aizmirsta un izčākst).

Ai, nieki tas viss. Galvenais, lai atvase tiek kur Hopkinsā studēt. :)