(..) Vislielākās briesmas sholastikas adeptiem bija iespēja pārvērsties par intelektuālu tehnokrātiju. Kur uz XIII gs. beigām universitāšu metri strauji sāka kāpt augšup pa sociālās hierarhijas kāpnēm, ieņemot aizvien augstāku stāvokli. Tie kļuva par bīskapiem, arhidiakoniem, kanoniķiem, padomniekiem, ministriem. Sākās doktoru, teologu, juristu ēra.

(..) Gluži kā sava veida brīvmūrnieki, universitāšu profesūra sapņoja par varu pār pasauli. Līdz ar Žanu de Menu vai Dakijas Boētiju tā postulēja, ka intelektuālim jāstāv pāri pēram, pāri karalim. Rodžers Bēkons, apzinoties zinātnes darba procesa kolektīvo raksturu, sapņoja par pētnieku armiju, alka, lai laicīgie universitāšu rektori turētu savās rokās pasaules likteņus. Viņš lūdza pāvestu izmantot savu ietekmi un radīt šādu politiskās elites kohortu. Sakarā ar 1264. gada komētu, kas vēstīja par mēri un kariem, viņš rakstīja: Cik gan liels labums būtu mātei Baznīcai, ja zinātnieki būtu uz to brīdi tikuši skaidrībā ar debesu stāvokli un par to informētu prelātus un valdniekus... Tad nebūtu noticis tāds kristiešu slaktiņš un tik daudz dvēseļu nenonāktu ellē.

(..) Vēlmes cēlas, taču slēpj vāji maskētu pabaisu utopiju. Intelektuālim jāsaka sev: sutor, ne supra... Piekrītot teicienam, ka zinātne galu galā beidzas ar politiku, tomēr jānorāda, ka gadījumi, kad zinātnieks kļūst par politiķi, reti kad devuši pozitīvu rezultātu.



( vēl_daži_citāti )

XII gs. Rietumeiropā sākoties plašajām klosteru dzīves reformām, lielākā daļa klosteru pakāpeniski slēdza savas schola externa, kurās līdz tam uzņēma izglītot arī tādus, kas negrasījās pēc skolas absolvēšanas dzīvi veltīt klēra karjerai. Savukārt schola interna apmācību sistēma tika reducēta tikai uz šauri iekšējām vajadzībām noviciāta apmācībai, t.i. sāka orientēties tikai uz latīņu valodu un teoloģiju. Procesa rezultātā jau XIII-XIV gs. klosteru skolas kļuva par visai marginālu veidojumu. Kā vienmēr, bija arī izņēmumi - franciskāņu un dominikāņu piedāvātās izglītības sistēmas, - taču arī tās bija orientēti kā reliģiska izglītība, kaut ietvēra zināmu augstākās izglītības analogu studia generalia. Paralēli ritēja benediktīniešu reformas (1015.–1075.), Klinī kustība, bruņinieku ordeņu veidošanās. Vienlaikus XII gs. sākās t.s. revolūcija jurisprudencē - straujš lietvedības un dokumentācijas apjoma pieaugums, kodifikāciju iztrāde, romiešu tiesību renesanse un, attiecīgi, speciālistu nepieciešamība. Garīgā un laicīgā izglītītības pašķīrās.

( dažas_tēzes )

Lai cik komercdarbība mums nešķistu pievilcīga, ne vienmēr tā attaisno uz to liktās cerības. Pārāk bieži ienākumi ir vairāk nekā pieticīgi. Universitātes sporta vēsture mums uzskatāmi rāda daudzus gadījumus, kad sākotnējie aprēķini vēlāk pārsniegti tik daudz, ka mācību iestādes peļņa bijusi minimāla, vai pat izdevumi pārsnieguši ienākumus, kaut stadionu būvei u.c. sportistu vajadzībām tiek tērēti miljoni dolāru, kas atrauti izglītības procesam un pētniecībai. Līdzīgus rezultātus ne reizi vien devušas arī citas [universitāšu] uzņēmējdarbības aktivitātes. Tikai nedaudzi no vairāk nekā diviem simtiem ASV universitāšu izveidotajiem patentu birojiem var lepoties, ka 2000. gadā guvuši peļņu vismaz 10 miljonu dolāru apjomā, bet lielākajai daļai neko nav izdevies nopelnīt. Atsevišķu profesoru mēģinājumi gūt ienākumus no investīcijām privātuzņēmumos arī nekādus pozitīvus rezultātus nav devuši. Kaut arī interneta izmantošana komerciālos nolūkos sākusies relatīvi nesen, lai varētu spriest par šī uzņēmējdarbības veida efektīvumu, tomēr neveiksmes ,ko tas cietis Ņujorkas un Templas universitāšu sienās (nemaz nerunājot par nepatikšanām, ko piedzīvojuši tādi uzņēmumi kā "Fathom" un "Pensare"), liecina, ka vēl ilgi šajā jomā būs augsta riska pakāpe.

( fragmenti )

Zināmā mērā britu universitātes ir pat ļoti pozitīvs fenomens. Tajās audzina izglītotus ļaudis, tiesa tādus, kas nepārkāps savas politiskās un reliģiskās piederības nospraustās robežas, un nedara to. Oksfordieši lielāko tiesu ir konservatīvo piekritēji, bet kembridžieši atbalsta liberāļus. Divos aspektos mēs varētu mācīties no britu universitātēm. Pirmkārt, tās ne tikai ieaudzina savos absolventos Senās pasaules dzīvo skaistuma un svaiguma izjūtu, bet arī izkopj smalku gaumi izteiksmes brīvībā un precizitātē, kādā tie māk runāt dzimtajā valodā. Šķiet, tas ir viens no vācu izglītības vājajiem punktiem. Otrkārt, britu universitātes, tāpat kā skolas, vairāk pievērš uzmanību savu audzēkņu fiziskajai veselībai. Britu studenti dzīvo un strādā plašās, labi vēdinātās, parku un mauriņu ielenktās ēkās, un liela daļa to brīvā laika veltīta sacensības garu veicinošām spēlēm, mudinošām attīstīt ķermeņa enerģiju un veiklību. Šajā ziņā viņu spēles ir daudz efektīvākas par mūsu vingrošanu un paukošanu. Nedrīkst arī aizmirst, ka jaunie cilvēki, kam liegts svaigs gaiss un iespēja aktīvi kustēties, izrāda lielu noslieci uz erzacmundrumu, ko dod tabaka un reibinošie dzērieni. Cita starpā jāatzīst, ka britu universitātes pieradina studentus pie enerģiska un skrupuloza darba, kā arī ieaudzina izglītotā sabiedrībā pieņemtās manieres. Kas attiecas uz stingro uzraudzību, tad tās morāli pozitīvā ietekme, cik varam spriest, ir visai iluzora. Skotu un jaunākas universitātes - tādas kā University College un King’s College Londonā, vai Owen’s College Mančesterā, - veidotas vairāk pēc nīderlandiešu un vācu parauga.

( universitātes_un_studenti )

Kopumā Latvijā [skolēnu] lasītprasmes rādītāji ir viduvēji. Starp vairāk nekā 60 OECD PISA pētījumā iekļautajām valstīm ieņemam 30. vietu pēc Itālijas, Ķīnas, Portugāles, (..) Igaunijas. Lasītprasme šajā pētījumā tiek dalīta līmeņos pēc skolēnu savāktā punktu skaita (..) Latvijas kopējais lasīprasmes rezultāts ir 484 punkti (no 700 iespējamiem). Viduvējība ir uzskatāmi redzama, pievēršoties skalas galiem: mums ir maz skolēnu ar pilnīgi neattīstītu lasītprasmi, bet arī izcilnieku ir uz pusi mazāk, nekā vairumā apsekoto valstu. Visvairāk jeb trešdaļa skolēnu atbilduši 3. līmeņa lasītprasmei, taču 3,7% ir sliktākajā jeb 1b līmenī (..) Viens lasīšanas paņēmiens ir noskaidrot teksta vispārējo saturu. Otrs - nepieciešamība tekstā atrast noteiktus faktus vai skaitļus. Visbeidzot, detalizēta lasīšana ir nepieciešama tad, ja tekstā vajag rūpīgi iedziļināties. (..) pētījumos sliktāk veicas tekstos, kur ir jāsameklē informācija. (..) Lai gan meitenes ir labākas lasītājas vairākumā valstu, Latvijā zēnu rezultāti ir būtiski sliktāki nekā meitenēm (..) sākumskolā rezultāti ir labi, virs vidējiem rādītājiem Eiropā, taču tie noslīd pamatskolas beigās (..) zemā lasītprasme būs arī skolēnu vāju sasniegumu pamatā citos priekšmetos. (..) matemātikā mūsu skolēnu rezultāti ir vēl zemāki un vēl vairāk atpaliek no vidējā rādītāja nekā lasītprasmē. Dabas zinātnēs Latvijas pamatskolu piecpadsmitgadīgo skolēnu sekmes ir [zemākas, taču] tuvu Eiropas vidējiem rādītājiem (..)

( Platōns )

- Universitāte vienmēr pastāvējusi krīzes apstākļos. Un arī viduslaikos tā bija. Dažkārt tā piedzīvoja īstu nāvi, kā Francijas Revolūcijas laikā, taču kopumā ņemot, universitāte ir ārkārtīgi dzīvotspējīga struktūra, kas izdzīvojusi visneticamākajos apstākļos! Neviens no pēdējā laikā radītajiem institutiem tik labi neiedzīvojas - cilvēktiesības, parlamentārisms, vārda brīvība, - tas viss ārpus Eiropas esošajos reģionos sastopas ar milzu pretestību. Bet universitātes ir visur. Vispirms tās tiek izveidotas kā globalizācijas aģenti, taču jau pēc 2-3 paaudzēm tās, gluži pretēji, jau ir nacionālās identitātes elementi. Šī ir pastāvīga īpašība. Pati par sevi universitātes struktūra ir visai pretrunīga. Kāpēc universitāte vajadzīga? It kā lai sagatavotu speciālistus. Taču tā tas nav, un to labi sapratuši visos laikos. Ja cilvēks saslima, viņš devās pie bārdziņa, ķirurga, zintnieka, un tikai pēc tam meklēja teorētiķi ar medicīnas zinātņu grādu. Ja gribēja noklausīties sprediķi, tad meklēja klejojošo mūku sprediķotāju, nevis teoloģijas zinātņu doktoru. Topošais tiesnesis gan mācījās romiešu tiesības, bet viņa zeme un līdzcilvēki dzīvoja pavisam citā tiesību sistēmā, kuru viņš apguva vēlāk, jau praksē. Taču tik un tā universitāte ir vērtība. (..) Būtībā esmu specializējies XVI gs. vēsturē, esmu strādājis ar studentiem adresēto dāvinājumu materiālu avotos. Te pastāvīgi tiek uzsvērts, vēlēts "saņemt, sasniegt grādu". Tu studē, lai saņemtu grādu. Savukārt, kad cilvēks to sasniedzis, viņam jau piemīt tādas īpašības, ka viņš spēj tikt galā ar jebkuru uzdevumu. (..) Tikai universitātei ir tiesības piešķirt zinātnisko grādu. Ja mācību iestādes piešķirtais grāds ir vispāratzīts, tad tā ir universitāte.

( domā )