Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
27.-Maijs-2016 07:44 am - Poēma heksametrā par Bakalauru
Piesaucu mācītus vīrus, kas zinībās rūdīti braši.
Homēru aklo un Sokratu iztaujāt vēlos bez steigas.
Derdzīga liksta man atkal ir sēdusies kuprī jo cieši.
Nelaiž tas velns mani vaļā, kaut laužamies mēnesi jau.
Nešķīstais sātan, kam radies uz zemes, tu, briesmekli tāds?
Postījis prātus tu spēcīgiem vīriem un salauzis garu.
Brīvību laupījis jauniešiem, ziedošā maijā jo skaistā.
Bakalaur, riebīgais slepkavniek, radījis tevi ir kas?
Laužamies apaļu mēnesi tuvcīņā grūtā jau mēs.
Netieku sprandu tev apgriezt, kaut zvēru es! Trūksies tu vēl!
Kam tu man apbūri prātu ar meliem, ka laika vēl daudz?
Nenāci klātu, kaut apņēmies septembrī biju jau cīņai.
Izaudzis lielāks par Kiklopu drausmo, tu viltīgi tagad,
piespiedi mēroties spēkiem tik šausmīgā cīņā ar tevi.
Asinis deniņus mērcē, jo sviedru vairs manī pat nav.
Desmiti četri tev galvu un draudīgi ragi ikkatrai.
Dur tu man sānos ar kaitētu dzelzi un uztrītu dunci.
Palīgos redzu tev dedlains tik postīgais nācis ir vēl.
Kristu kaut Tartarā drūmajā velni jūs naidīgie man!
Saņemu spēkus un sēžos pie galda kaut vemt man jau gribās.
Hēraklam grūtāk nav bijis kad veica tas divpadsmit darbus,
Sīsifu saprotu tagad un Prometejs brālis man īsts.
Nevedas cīņa, kaut plēsies vai pušu un piedurknē kod.
Kam man bij jādodas studenta gaitās, ja mokas tik lielas?
Fausts taču teica, ka zinības apguvis daudzas, bet tagad –
glupāks tik kļuvis ir tas, kaut jau sirmums tam matos ir klāt.
Mūziku gribās tak’, dejas un alu, kas ambrozij salds.
Draugi sauc ārā un meitenes vilina nedarbos skriet.
“Nevaru”, jāsaka man, jo tak cīņa vēl jāuzvar ir.
Bakalaur, ļaunāks kā Kerbers tu! Ļaunāks kā Tersīts tik nīstais!
Jāsaņem spēki un jāiemet acs, ko par grūtībām stoiķi saka.
Varbūt vēl Cicerons līdzēt tik briesmīgā cīņā spēs man.
Bakalaur, briesmoni, pieveikšu tevi, es apsolu drīz,
Iesiešu ādās un dedlainu galēšu pēdējā brīdī,
Spiedogu zelta es likšu tev virsū un slodzīšu skolā,
Diplomu saņemšu – zīmi, kas uzvaru manu vēl cels.
Tagad gan atvilkšu elpu vēl stundiņu divas varbūt,
Un tad jau cīņā mēs tiksimies, Bakalaur, derdzīgais, tu!

Via: https://pilsonis.wordpress.com/2016/05/25/poema-heksametra-par-bakalauru/
5.-Dec-2012 11:55 am - par vai pret Ķīli
Man domāt, viss ļoti vienkārši: vai nu augstākās izglītības sistēmas un principu reformas ir nepieciešamas, vai nav. Vai to dara Jānītis vai Zanīte, tas otršķirīgs jautājums. Punkts. Ķīlis (pirmais un vienīgais) ierosinājis mainīt esošās sistēmas principus, savukārt rektoru padome un AIP vēlas, lai viss paliek kā ir (galu galā vada "sistēmu" gadu desmitus un sen ko būtu varējuši mainīt, ja gribētu) - te nu veidojas skatījumu polarizācija. Kuram te taisnība, nezina neviens, kurš nav savus gadus veltījis izglītības sistēmas izpētei un analīzei, didaktikas kā tādas studijām, Attiecīgi, pozicionējas pēc simpātijām - vai nu augstākās izglītības sistēma apmierina kāda tā šobrīd ir, vai vēlies pārmaiņas (zēnam klēpī pasēdēt un reizē zivtiņu uzēst pie esošajiem pretpolu līderiem nesanāks). Vai vēl vienkāršāk: patīk vai nepatīk. Viss. :)

Ja kāds sūdzas, ka viņam nav pietiekami kas izskaidrots (šis ko, vēlas, lai Vētra tagad gadus veltītu skaidrojošajai monogrāfijai "kā viss te būvēts, kā darbojas un kāpēc par labu atzīstams"?), tad tas vien jau nozīmē, ka nav jēgas tam neko skaidrot - cilvēks nesaprot, ko var izskaidrot, bet ko nevar, netver laukumā prioritātes utt. (kā [info]racoon formulē: "mēs diemžēl neesam spējīgi redzēt laukumu, ja kādam tas izdodas, tad pārējie dara visu iespējamo, lai dzenot sīkmanīgu sviestu atrautu to vienīgo vizionāru no tā kas viņam padodas un liktu nodarboties ar dzēšgumiju iepirkuma jautājumiem", tb ieslīgstot sekundāru sīkumu apspriešanā, pamattēma tiek aizmirsta un izčākst).

Ai, nieki tas viss. Galvenais, lai atvase tiek kur Hopkinsā studēt. :)
8.-Sep-2012 09:58 am - donu Kichotu cīņa ar vējdzirnavām
Tikko Ķīlis kļuva par ministru, tā nāca klajā ar populāro domu, ka kas nav kārtībā dāņu karalistē un vajadzētu tā kā pārskatīt valsts (IzM) un augstskolu (publiski nodibinājumi, kas nav valsts struktūrvienības) savstarpējās attiecības, jo laikam pārāk dārgi ir maksāt katrā ciemā iedibinātajām "augstskolām" par programmām, kas valstij nav nepieciešamas. Iesmēju pie sevis un paziņu vidū, ka ministrs laikam nezina, kas ir kas, un atvēzējies ieviest kārtību barotnē, kurā viņam tikai donora funkcijas, nevis kāda nebūt teikšana. Un nu izskatās, ka ietekmīgajiem kungiem utōpiskā ideālista mēģinājumi izvērst kādas nebūt aktivitātes šajā virzienā sāk apnikt, un viņam tiek dots nepārprotams mājiens, ka ja nesēdēs mierā, tad rīt lidos no krēsla. Tikai izskatās, ka Ķīlis īsti nesaprot sistēmu, tb kas īsti pretī stāv. :)
4.-Nov-2011 09:55 am - pūtiet paši - zin', pūtīs ar'


Šorīt LNT ziņās ar lepnumu tika atzīts, ka no dievzemītes 2 miljoniem iedzīvotāju 200 000 esot "radošo profesiju" pārstāvji. Tb ja paskaitām, cik nodarbināti valsts un pašvaldību iestādēs, apkalpojošajā sfērā, tad rodas iespaids, ka visu šo varzu uztur vien pārdesmit tūkstoši, kas patiesi rada ko ar pievienoto vērtību. Un tad brīnāmies, ka kaut kā nedzīvojam tik trekni kā vāczemē, ja uz vienu ražojošo ir 20 radošie, kas jābaro.

Starp citu, starpkaru perioda Latvijā valsts apmaksāja studijas tikai tiem, kam nebija apgādnieku, pie tam ar nosacījumu, ka students ir apaļš teicamnieks - tikko vairs nav visas maksimālās atzīmes, tā no budžeta grupas ārā. Un arī ar visu to viena no lielākajām valsts problēmām bija t.s. "inteliģentie bezdarbnieki", kurus bija jāuztu - kaut ko pamācījušies, izklaidējoties pa korporācijām un kneipēm, prastu darbu strādāt negribēja, bet smalkam nebija īsti derīgi.
13.-Mar-2010 08:56 am - par studentu dumpi piedomājot
Studentu dumpošanās pasaulē nav nekas jauns un, kā manu, pēdējās dienās arī dievzemītes studenti šūmējas. Nekā jauna šai pasaulē, tb dabisks un pat nepieciešams process, lai pasniedzēji neieslīgtu provinciālā pašapmierinātībā.

Man savukārt vairāk interesē uzzināt, vai ļautiņus pēdējie 20 gadi ir kā mainījuši, jebšu jaunas ir tikai šlipses? T.i. vai izvērtīsies visnotaļ analītiska un argumentēta diskusija publiskajā telpā (piemēram kas līdzīgs Vācijā pēdējās desmitgadēs ritējušajam "vēsturnieku strīdam" - Historikerstreit), jebšu grēkāžus kā pierasts pirms tam - izsauks uz rajona partijas komiteju, nopratinās (kurš pirmais iedomājās muti pavērt u.c. kūdīt?!) un prom uz 105. km (tb izmetīs no augstskolas)? Tas kaut kā šķietas svarīgāk par pirmkursnieku ambiciozitāti vai mācībspēku slinkumā šķīdināto mantkārību. :)
2.-Jan-2010 04:11 pm - par ieaudzinātā nelietderīgumu
Aizdomājos par laiku maiņām un to, vai un kā ļaudis pamana, kā viņu laiks izmainās? Sajūta, ka nepamana vis, un tikai pēc gadiem atskatoties secina, ka vajadzēja savādāk, jo viss bija mainījies, bet spēlējuši vēl pēc vecajiem noteikumiem.
Piemēram, par pamatvērtību hierarhiju.
Franču revolūcijas laikā aristokrātus kāliem apcietināja trakojošs lumpenu pūlis, kaut katra muiža bija īsts arsenāls, un attiecīgais barons vai marķīzs ar saviem dēliem pūli izklīdinātu ar pāris šāvieniem, taču nē - ieaudzināts bija, ka aristokrāts nevar smērēt savu zobenu smerda asinīs. Un gāja kā aunu bars uz giljotīnu. Tikko attapās, ka jāatmet līdzšinējās morāles normas kā nederīgus aizspriedumus, tā uzreiz visus revolucionārus iemeta galerās un izveidoja jaunu impēriju, plaukstošāku par iepriekšējo karalisti.
Vai tāds fenomens kā gudrība - vienmēr, visos laikos un visās civilizācijās gudrību gluži dabiski uztvēra kā interesantu, lielāko tiesu nekaitīgu (taču ja gudrītis sāka gaisu maisīt, šo palūdza: афтор, випей яду!) un dažkārt derīgu novirzi no normas.
Taču pavisam nesen, pirms dažiem simtiem gadu Francijas karalistē populāra kļuva domātāju plejāde, kuri uzskatīja, ka sabiedrību var uzlabot, to izglītojot (aizdomas, ka ideja šinuazri garā čiepta no ķīniešiem, kuri jau pāris gadu tūkstošus nēsājas ar šo ideju, bet pirmo masām domātu enciklopēdiju uzrakstīja kur 1360.-ajos gados). Doma iepatikās humānistu idejas sasmēlušajai aristokrātijai - patīkami taču ir parunāties ar vešerieni vai tirgoni par Prustu kā līdzīgam ar līdzīgu, un moš šie pat labas manieres iemācīsies plašākā nozīmē, ne tikai kādu dakšiņu pie galda lietot. Un ar t.s. apgaismotās monarhijas svētību šo ideju ieviesa pedagoģijā kā vienu no stūrakmeņiem (vēl jau tur figurēja milzums papildu muļķību, tipa, ka visi cilvēki piedzimst vienādi u.tml., bet ne par izglītības sistēmu kā tādu šoreiz prātuļoju). Kopš tā laika iegājies, ka viens no indivīda attīstības mērķiem ir sava prāta un domāšanas spēju pilnveidošana jeb, vienkāršāk sakot, viens no pamatmērķiem ir būt gudram. Jāatzīst, ka XVIII-XX gs. tas bija visai pamatoti, jo materiālās civilizācijas tehniskā attīstība bija straujāka, nekā sabiedrības spēja tehnoloģijas apkalpot un izmantot.
Taču nu ir pienācis XXI gadsimts. Pēdējais tehnoloģiju attīstības lēciens bija beidzoties t.s. aukstajam karam, un arī tas izpaudās ne tik daudz principiālās novitātēs, cik jaunu materiālu ienākšanā tirgū un formu straujā attīstībā. Pasaule ir mainījusies. Sākuši darboties citi sabiedrību saistošie principi un likumi, taču bērneļiem skolā un augstskolā vēl joprojām māca to pašu, ko pirms 150 gadiem (principiāli to pašu, nevis burtiski). Un mājās, vismaz daļā sabiedrības, mudina "mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties". Ļaudis trakoti lepojas, ka lūk te uz 1000 iedzīvotājiem ir lielākais augstskolu un studentu skaits utt.
Bet neviens neaizdomājas: aber kāda joda pēc? Ko tas indivīdam dos, ja tas pārvarēs iedzimto slinkumu un spēs tās savas smadzenes sasprindzināt tik ļoti, ka atraus sevī vaļā zināšanu kāri un iemācīsies domāt? Neviens šo jautājumu neuzdod, taču atbilde ir acīmredzama: neko, absolūti neko! Pat gluži pretēji. Pārlieks zināšanu daudzums un spriestspēja ievērojami mazina indivīda konkurētspēju jaunajā sabiedrības paradigmā. Viņš kļūst pārāk paškritisks, lai spētu mirklī pieņemt lēmumus, lai spētu riskēt rīkojoties, nebūdams pārliecināts par rezultātu. Līdz ar to nav spējīgs uz individuālo uzņēmējdarbību, kur biežāk izšķirošais ir intuīcija, risks, spēja zibenīgi pieņemt lēmumu, bet ilga visu "par" un "pret" apmuļļāšana noved tikai situācijā, kad vilciens sen aizgājis. Viņš kļūst pārāk kritisks - nespēj pilnvērtīgi sadarboties ar cilvēkiem, kurus uzskata par dumjiem, ļauniem, amorāliem, bez goda izjūtas, tb ar cilvēkiem, kas ir kārtu zemāk, bet ar kuriem jāsadarbojas, jo tie ir kolēģi, sadarbības partneri, priekšnieki galu galā. Tb arī valsts pārvaldei un politikai gudrs cilvēks neder. Nemaz nerunājot par to, cik grūti gudram un domātspējīgam cilvēkam optimāli sakārtot savu personisko dzīvi, tb sastapt līdzvērtīgu partneri, ko ne tikai mīlēt, bet arī cienīt. Vīriešiem tas ir sasodīti grūti, bet gudrām sievietēm praktiski neiespējami. Vārdu sakot, gudrs cilvēks ir slikts darba ņēmējs, slikts darba devējs un slikts dzīvesdraugs.
Tad kāda joda pēc gandēt tīņiem dzīvi (jo ir taču daži, kas uz šī plikā āķa uzķeras, nemaz nerunājot par tiem nelaimīgajiem, kuriem vienkārši не дано - tb "auguma parametri neļauj spēlēt NBA", bet gribas ka vai acīs cērt, jo ieborēts šis uzstādījums kā mērķis!) iestāstot, ka jāmācās, lai būtu gudrs? Kāpēc neatmest šos reālajā dzīvē vairs nedarbojošos izdomājumus un nesākt mācīt to, kas dzīvē ir pats galvenais un veiksmi nesošais, tb māku tusēt, komunicēt, interesēties par to, kas interesē apkārtējos, rast kompromisus, sadarboties kaut vai ar pašu Luci, spēt riskēt un nebaidīties lemt, pat ja rezultātā kāda valstiņa bankrotē vai visiem līdzpilsoņiem līdz mūža galam par to jāmaksā? Un, ka izglītības diploms vajadzīgs nevis kaut kādas tur gudrības pēc, bet konkrētu amata iemaņu, kā arī konkrēto amatu ieņemšanai nepieciešamo tehnisko prasību dēļ? Man šķiet, daudzi cilvēki kļūtu daudz veiksmīgāki, laimīgāki un pati sabiedrība - harmoniskāka. :)
This page was loaded Sep 27. 2016, 11:43 am GMT.