pesimisms, skepse un infantilitāte
es no malas, pats par sevi
pēdējais 
14.-Jul-2014 12:25 pm - par pārliecību un patiesību
"CIlvēka pirmā reakcija uz jebkuru jaunu informāciju ir nevis šaubas vai neitralitāte, bet gan tikai ticība/neticība. Iespējams, tās ir evolūcijas sekas: indivīdi, kuri uzrāpās kokā, tikko kā izdzirdēja tīģera rūcienu, izdzīvoja un savus uzvedības modeļus nodeva tālāk pēcnācējiem, savukārt skeptiķus/pārbaudītājus tīģeris apēda. (..) CIlvēki skeptiski uztver jaunu informāciju tikai tad, ja tā ir pretrunā viņu pārliecībai, bet nekritiski notic, ja tā atbilst šai pārliecībai. Tikai ar to viņi atšķiras no "naivajiem" bērniem: gluži vienkārši pieaugušajiem ir vairāk uzkrātu pārliecību. (..) Ja jaunā informācija ir pretrunā pārliecībai, ļaudis lielāko tiesu izvēlas savu pārliecību pat tad, ja jaunā informācija ir patiesāka. Ja šī jaunā informācija nāk no zinātnes aprindām, ļaudis drīzāk sāks apšaubīt zinātni, nevis savu pārliecību. Attiecīgi, skepse nebūt nav norma, bet gan drīzāk izņēmums, jo prasa mentālu piepūli pārliecības pārvarēšanai un koriģēšanai. (..) Psiholoģijas studentiem tika dots uzdevums par ceļu satiksmes negadījumu, kurā avarējis autobuss. Sākotnēji tika teikts, ka autobuss bijis pilns ar pensionāriem. Pēc tam uzdevums tika mainīts: esot ieviesusies kļūda, nekādu vecūkšņu tur neesot bijis, bet braukusi hokeja komanda. Pat tie studenti, kuriem tika ieteikts pievērst uzmanību detaļām, atzīmējot pareizās atbildes, norādīja "daļai pasažieru to fiziskā vārguma dēļ bijis grūti izkļūt no autobusa". (..) T.i. pat ja saprotat, atceraties un ticat izmaiņām informācijā, sākotnējā melīgā informācija turpina jūs ietekmēt. (..) Nav jēgas censties ļaudis pārliecināt, ka viņu pārliecība ir aplama un tie runā absolūtas muļķības - tas būs velti, kaut jūsu rīcībā būs neapgāžami fakti un dzelžaina argumentācija. Vienīgā iespēja ir "piemērot" jūsu sniegto informāciju tai, kurai viņi līdz šim ticējuši. Bet tad pamazām, pakāpeniski to papildināt. Un nevajag brīnīties, ja atkal kāds cels gaismā veco pārliecību - tā nu tās cilvēka smadzenes iekārtotas."

Via: http://top.oprf.ru/blogs/222/6318.html
20.-Jun-2014 04:23 pm - Михаил Соколов о том, как становятся профессорами в Америке, Европе и России
(..) У этой системы есть свои издержки — например, огромное число разбитых карьер. Профессорами хотят быть все, поскольку существует идеалистическое отношение к профессорам в обществе. Окружающий их моральный ореол и позволяет им отбиваться от любых наступлений бюрократов. Но если многие люди хотят ими стать, становятся ими в итоге очень немногие: в социальных науках на 200 академических карьер, если считать по начатым диссертациям, только одна завершается получением пожизненной профессорской позиции.

Более того, те, кто не стал полными профессорами, оказываются не только выкинутыми из академического мира, но и плохо устраиваются за его пределами, потому что пропустили ключевые этапы неакадемической карьеры: сначала они писали диссертацию, потом были ассистентом, потом младшим профессором. Они все время боролись за продвижение и проиграли в этой гонке — и отчаялись. Оказалось, что теперь им поздно идти в бизнес или в государственные чиновники — разве что на низшие позиции. Другая сторона, с которой также приходится мириться, — вы никогда не находите работу там, где начали карьеру. С одной стороны, путешествовать по Германии может быть и неплохо, но с другой — представьте, что у вас к этому времени есть супруга или супруг и дети. Одному нужно бросить карьеру, чтобы другой перебрался в новый университет, потому что двоим ученым устроиться в один университет одновременно очень сложно. Ученые создают крайне нестабильные семьи в Германии, поскольку им известно, что или в какой-то момент одному придется поставить крест на своих амбициях, или обоим разъехаться. (..)
28.-Jan-2014 08:39 pm - par paidagōģijas spožumu un postu
Interesanti vērot atšķirības starp apstākļiem un attieksmi privātajā un t.s. valsts bērnudārzā. Kamēr nebiju sastapies personīgi, šķita, ka nevajadzētu būt nekādai atšķirībai, izņemot tehnisko aprīkojumu - tie paši cilvēki vien strādā gan tur, gan tur. Taču rādās, ka tai paidagogu vidē ir notikusi ievērojama separācija.
Kā reizi pirms laika bija pagājuši liktenīgie 5 gadi rindā, un atvasi pārcēlām uz valsts dārziņu pašā pilsētas centrā, blakus laulātās birojam - tas, un ietaupījums mēnesī ap 200 LVL bija galvenais arguments.
Jau aizejot uz jauno dārziņu bija jūtamas karaskolas vēsmas, bet, galu galā, lai bērns laikus pamazām pierod pie dzīves skarbuma. Pirmajos mēnešos izteikti manījām, ka attīstība vairs neprogresē, bet drīzāk pat regresē. Taču, kad uzzinājām, ka pēc apstiprinātās paidagōģijas programmas bērnam, absolvējot bērnudārzu, jāmāk skaitīt tik, cik viņam pašam gadu, un jāatpazīst sava vārda burtus, samierinājāmies. Pret sistēmu nostāties bezjēdzīgi, nāksies vien pārvarēt slinkumu, tb reizināšanu, dalīšanu un rakstīšanu mācīt mājās pašiem. Tas normāli, jo apmācības sistēma mūsdienās ir orientēta uz vairuma piemērošanos atpalicējiem, nevis otrādi. Arī cilvēcisko faktoru saprotu, tb kad audzinātāja rūdīta jūras kājnieku seržanta tonī uzrēc vienam citam bērniņam: "Ilzīt, ir sākusies jauna diena, vari beidzot smaidīt?!" - ļaudis ir dažādi un ne visas ir Mātes Terēzes (tonis bija tāds, ka man pašam gribējās izstiepties miera stājā un atiezt zobus, vai arī bēgt). Lai gan pasaulē ir tik daudz profesiju - santehniķi, šoferi, ārsti, bāku sargi, muitnieki utt. - nevajag taču, ja tie kinderi riebj, strādāt bērnudārzā.
Bet ir faktori, kas mulsina. Nu kaut kā nešķiet pareizi, ka kad bērniņš raud pēc māmiņas (tur ir viens tāds pavisam maziņš puisītis, jo grupiņās bērnu vecuma amplitūda ir 3-5 gadi), tad audzinātāja uzsāk un mazo potenciālo Tabakiju koris pievienojas: "Jānītis dzied, uzdziedi mums, uzdziedi mums kā vilciņš!" Nejaucos iekšā, jo ne mana druva, ne es ko jēdzu paidagoģijā (kursu gan esmu noklausījies, taču tas bija paredzēts vidusskolānu un studentu didaktikā). Taču ļoti nepatīk un nepareizi rādās, ka bērniem apzināti iedzen riebumu pret mācībām, tb mācību uzdevumu pildīšana (ir bērniem tādas darba lapas, kur jāsaskaita ābolīšus vai jāpārzīmē puķītes) ir kā sods par blēņām: nogrēkojies, tad sēdi un mācies. Ja tā turpinās, atvase droši vien būs sagatavota trešajai klasei jau sešos gados. Tā kāda jauna metodika, jeb vienkārši pa taisno pārlikums no Krimināllikuma, kur pants par piespiedu darbu kā soda veidu?
Man, kā jau vecam konspiratologam, sāk rasties aizdomas, ka tā varētu būt Maximas sponsorēta akcija: audzināt asociālus indivīdus ar iedzītu riebumu pret jebkāda veida mācišanos, lai būtu ko pie kasēm pamperos sēdināt. Mīļo Sīrupiņ, vai tas ir normāli, un es nekā nesaprotu? Jeb pameklēt kādu pudeles brāli vai ijušo mīļāko kur RD Izglītības departamentā un ierosināt tā kantora pavētīšanu? Vai jēga? Ka nesanāk kā Ķīlim - beigās tikai pats dabūšu pa degunu un kinders cietīs vēl vairāk. Diezgan bezspēcīga sajūta, kā parasti, kad sastopos ar dzīves realitāti ārpus savas komforta zonas.
23.-Jan-2014 08:17 pm - par t.s. mūžizglītību
Tā kā alkohols un sievietes vairs neinteresē, iešāvās prātā, ka varētu tumšajos ziemas vakaros kādus knipelēšanas kursus apmeklēt, lai jau tā pieticīgā smadzeņu kapacitāte pavisam neapsīktu. Padzirdējis pa ausu galam par makten plašu mūžizglītības programmu - "Programma ietver visus izglītības veidus un līmeņus, un tajā var iesaistīties jebkurā mūža posmā" - sapriecājos, ka laikam uztaisīts kas līdzīgs starpkaru periodā sociķu izbīdītajam Tautas augstskolas projektam, kur visi varēja iet kādu lekciju paklausīties. Moš varēšu noklausīties kādu kursu kvantu socioloģijā vai ko tamlīdzīgu, un priecīgs sāku lūkot iekš http://www.viaa.gov.lv/lat/muzizglitibas_programma/ - ko tad veci perdeļi var pamācīties, kā advancēt skilus. Pirmajā acu uzmetienā secinājums, ka neko. Tā mūžizglītība, izskatās, attiecas uz skolēniem, studentiem un organizācijām, aber pēc 30 mūžs beidzies (ja vien neesi izcils slaists, tb mūžīgais students), atliek tikai virpot. Uz tādiem mūžizglītības programmas neattiecas. Var jau būt, ka nemācēju sameklēt, taču neko neatradu.
14.-Jan-2014 09:46 am - LU Open Minded
LU Open Minded: klātienes un tiešsaistes izglītības projekts, kas piedāvā pilnveidot sevi un aizrautīgi izzināt aktuālas tēmas kopā ar Latvijas labākajiem lektoriem. To var darīt divējādi – klātienē, reizi nedēļā tiekoties aci pret aci ar lektoru, vai arī bez maksas sekojot līdzi kursiem internetā. :
- Ījabs I. Nacionālisms. 12 lekcijas, sākot ar 13. janvāri
- Eihmanis K. Budisms Roetumu lielpilsētu iemītniekiem. 12 lekcijas, sākot ar 15. janvāri
- Vilks I. Visuma noslēpumus šķetinot. 12 lekcijas, sākot ar 16. janvāri

P.S.
Man gan šķiet, ka prātīgāk būtu bijis klātienē par velti, bet internetā par maksu.
7.-Dec-2013 08:46 pm - generation G
Sensenos laikos bija tāda generation C - kolas paaudze. Tās pēdējie relikti pamazām noiet no skatuves. Pēc tās nāca generation P - pepsi paaudze, pie kuras piederu arī es. Bet arī tai laiks pamazām pazust, jo nāk vietā nākošā maiņa, kurai pavisam cita valoda, intereses un domāšana. Iemetot aci tai pašā http://klab.lv/stats/latest.bml tur saprotu labi ja 1/3 tekstu, kaut it kā zināma valoda. Bet skolā tas izpaužas krasāk. Kā man viens kamrāds prasa savai studentei par metodoloģiju, un jaunuve šim atbild: šo jautājumu neesot tā īsti sagatavojusi, jo internetā nekā vēl neesot atradusi. Uz pasniedzēja izbrīnu - kā, bet mācību grāmatas, literatūra? - jaunuve stomīgi kaut ko īdēja pavisam nesaprotamu, beigās izspiežot, ka pāris rokā turējusi. Taču tā jau ne vainītes - kur informāciju atradusi, tur atbildēm nepiesieties. Ja tev planšete ir, tad bibliotēka patiesi lieka.
Generation G - googles paaudze. Mūsdienās zināšanas ir jautājumu un atbilžu kvantums. Viens jautājums - viena atbilde. Noformulējam jautājumu - saņemam ekrānā atbildi. Jo labāk noformulēts jautājums, jo labāka atbilde. Vai vairākas atbildes, no kurām izvēlamies sev tīkamāko. Pasaule nav viennozīmīga. ;) Bet grāmatai jautājumu neuzdosi. To vajag izlasīt, lai atrastu atbildi uz jautājumu. Un dažkārt ar vienu grāmatu var nepietikt, jālasa vairākas. Taču burtu ir sasodīti daudz, nav laika visus lasīt. Vēl jau vajag visus tos burtiņus/vārdiņus arī sakārtot galvā, izsijāt, saprast nozīmi un mērķi, t.i. apjēgt tekstu. Tas ir grūti, laikietilpīgi un lieki, ja jau ir atbildes. Savukārt atbilžu meklēšana, nedarbinot paša smadzenes, nepatīk vecūkšņiem - tie nu bubina, ka "kad mēs augām", un ka jaunā paaudze esot sekla, dumja, ka zināšanas vairs neesot sistemātiskas, nu tās vairs ir jautājumu atbilžu spēle, kurā galvenais ir zināt vajadzīgo (nevis pareizo, bet vajadzīgo) atbildi, problēmas izpratnes neesot kā tādas, esot vien uzdotie jautājumi un saņemtās (vai nesaņemtās) atbildes u.tml.
Protams tiem, kas izvēlējušies akadēmisko karjeru, tiem nepieciešama prasme strādāt ar tekstu, jo bez tās nav iespējams izdomāt ko jaunu, nebijušu. Taču tāds ir niecīgs procents sabiedrības, tātad kāda joda pēc šo metodi jākopē tiem, kurus akadēmiskā izziņa neinteresē, bet efektivitāti dzīvē nosaka prasmes ātri un precīzi rast atbildes? Nav saprātīgi prasīt elektrības laikmetā, lai visi turpina skaldīt malku ar cirvi, jo tā dzīves skolu apguvušas visas iepriekšējās paaudzes. Velta un, manuprāt, muļķīga cīņa ar progresu.
Un vienīgais veids, kā vecūkšņi var mēģināt vēl kaut minimāli iespaidot to generation G, ir nevis uzmākties šai paaudzei ar savu "akmens laikmeta" pieredzi un uz papīra drukāto vārdu, ir pašiem savas grāmatas un rakstus ievietot tā, lai google tās dotu atbilžu meklētājiem (citādi sanāk kā manam paziņam eģiptologam Soikinam, kurš gānās par laužu analfabētismu, tai pat laikā noraidot iespēju savas lekcijas izvietot internetā, tādējādi pats šo analfabētismu veicinot). Kaut kā tā. Vēl neesmu līdz galam izdomājis.
8.-Nov-2013 12:39 pm - elementārs vidusskolas kursa uzdevums


Uzdevums iz padomju laika vidusskolas mācību palīglīdzekļa. Ievadā teikts: "Задачи не требуют специальных знаний для их решения. К ответу ведёт путь строгого логического рассуждения." (Uzdevuma atrisināšanai nav nepieciešamas nekādas īpašas papildu zināšanas. Atbildi atrod loģisku spriedumu ceļā.).
8.-Nov-2013 11:04 am - par vēstures mācīšanu
Ne tikai dievzemītē, bet praktiski visur civilizētajā pasaulē pēdējās desmitgadēs ir populārs strīds par "nacionālās vēstures" pasniegšanu skolās, tās neatbilstību akadēmiskajām prasībām un zinātnes atziņām. Metri gānās, ka tas viss ir ideoloģiski angažēts un neobjektīvs, vienpusīgs, pretējā nometne plēš kreklus un apelē pie tautas svētumiem utt. Aizmirstot, ka patiesi objektīva var būt tikai visas cilvēces vēstures mācību grāmata, pie nosacījuma, ka to sarakstījis kāds pētnieks no Suņa zvaigznāja īsi pēc pasaules gala.

Manuprāt tas viss gana bezjēdzīgi, jo runa ir par diviem atšķirīgiem fenomeniem, kam kopīga ir tikai daļa nosaukuma ("vēsture") un retrospektīvais skatījums, nevis vienas nozares dažādiem traktējuma virzieniem.

Nacionālās vēstures gadījumā svarīga ir tikai mācību grāmata - "īsais kurss, - kas tā vai citādi indivīda acīs dara pievilcīgu piederību kādai kopībai, ko dēvē par "tautu" vai "nāciju" (tas gluži nav viens un tas pats, kaut precīzu definīciju nav). Tā ir vienīgā nacionālās vēstures funkcija, jo nav cita racionāla pamatojuma, kāpēc tīnim jāapgūst tikai vienu Zemes pleķīti skārušo visai nejaušo vēsturisko notikumu uzskaiti, izolēti no visas cilvēces vēsturiskajiem procesiem, un pilnībā ignorējot loģisko secinājumu ķēdes un pētniecības metožu mehānismu. Attiecīgi, nacionālajai vēsturei (kas nav izziņas/izpētes joma, bet gan mērķtiecīgas apmācības priekšmets) nav citas jēgas kā vien atražot to domāšanas paradigmu, kas ļauj uzturēt vīziju par "tautu" nākamajās paaudzēs. T.i. politiski un sociāli tā ir visai nozīmīga un nepieciešama funkcija.

Zinātnē, pat tik naratīvā kā vēsture, ir savi metodoloģiskie noteikumi un principi. Nacionālās vēstures gadījumā no tiem lielāko tiesu jāatsakās, jo pats nacionālās vēstures apraksta veidošanas mērķis ir panākt emocionālas kopības un pēctecības sajūtu. Tātad aprakstam jābūt pozitīvam, jo negācijas pagātnē neveicina nacionālo lepnumu un piederību, bet dažkārt var ietekmēt pat pretēji. No tā jāizvairās, jo uzdevums ir attēlot pagātnes ainu maksimāli pievilcīgu no viena skatu punkta, lai nacionālās vēstures apguvējs justu piederību un lepnumu, ieaudzinātu šīs emocijas pēcnācējos. Tas savukārt nav iedomājams zinātnē, kas nevērtē - labs/slikts, - bet pēta un cenšas maksimāli objektīvi rekonstruēt (šai ziņā vēsturnieka pieeja neatšķiras no kriminālizmeklētāja pieejas, pētot pierēdījumus un cenšoties rekonstruēt nozieguma ainu, vai entomologa pieej, pētot dažādu skudru dzīvi).

Tāpēc zinātnes pārstāvjiem, manuprāt, vispār nav jāiesaistās diskusijās par vēstures mācīšanu pamatizglītības sistēmā, jo tam ar zinātni nav nekāda sakara. Biologi tak neskrien uz TV studiju vaimanāt, ka bērniem domātā ilustrētā enciklopēdijā ierakstīts: "sviests ir dzeltena viela, ko ziež uz maizes", tad kāpēc vēsturnieki to mēģina darīt? Skolās audzina pilsoņus, kuriem jāzina nu tās vispāratzītās vērtības, un zinātnes pārstāvjiem tikai pa laikam jāuzmet aci, vai politiskās nepieciešamības ietekmē pedagogs nesāk bērniem stāstīt, ka Koperniks bijis sieviete ( (c) "Nākotnes amazones") vai Heopsa piramīdu marsieši būvējuši, tb aplamības. Bet ar pārējo lai valsts un pašvaldību izglītības iestādēs ņemas uz nebēdu - vidusmēra pilsonim ir jābūt patriotam, jāmaksā nodokļus, jāvēl, nevis jāorientējas Bizantijas monetārajā sistēmā vai Ragnāra Ādasbikses karagājienu secībā.

Ar vēsturi kā zinātni nacionālajai vēsturei kā mācību priekšmetam sakars visnotaļ minimāls, un to nav vērts mākslīgi izdomāt. Nevis finansējuma trūkums, bet šī ir lielākā problēma: zinātne tiek jaukta ar "vēsturi" kā mācību priekšmetu, sabiedrībai/varai prasot no zinātnes, lai tā zināmā mērā dublētu un papildinātu šo mācību priekšmetu, nevis nodarbotos ar izziņu. It sevišķi, ja pat daudzi zinātnē iesaistītie pakļāvušies un noticējuši šai prasībai, pašpozicionējot sevi kā sabiedrības skolotājus, nevis pētniekus.
3.-Aug-2013 09:25 pm - Hannai - bēdz! :)

Сегодня я хотел бы рассказать о такой разновидности преподавателей, как «девочка-отличница». Да-да, не студентов, а именно преподавателей, вы не ослышались. Дело в том, что, по моим наблюдениям, явление это становится все более распространенным. Причем распространенным до такой степени, что уже начинает становиться опасным. Опять же, оговорюсь, что речь поведу о гуманитарных вузах. Как у технарей – не знаю, но будет очень интересно узнать.

Слово «девочка» я взял в кавычки по двум причинам. Во-первых, принадлежать к этому виду могут преподаватели обоего пола. Однако девять из десяти – все-таки женщины. Во-вторых, на данный момент некоторые из них уже глубоко пенсионного возраста.

гендеризм )

This page was loaded Dec 23. 2014, 6:25 am GMT.