Mazliet aplūkoju izglītības reformu un ūberjaunās metodes PSRS skolās 1920-ajos gados - lasot materiālus, nekādi nepameta sajūta, ka kaut kur to visu jau esmu manījis, pie tam pavisam nesen...

"Krievijas impērijas sabrukums Pirmā pasaules kara laikā un sekojošā 1917. gada politisko un militāro apvērsumu virkne un pilsoņu kara jukas skāra visas dzīves jomas, t. sk. sagrāva arī izglītības sistēmu. Skolas Krievijā bija izpostītas vai likvidētas, iestājies katastrofāls skolotāju trūkums. Visu vajadzēja sākt no jauna. Tika atmesti vecie izglītības normatīvi un mainīts mācību saturs, sākās eksperimenti ar jaunākajām pedagoģijas metodēm. Tas piesaistīja skolām jaunos reformatorus, kas dzīvoja ar misijas apziņu – ieviest jaunu, labāku izglītības modeli.

Priekšstati par to, kādam nolūkam domāta skola un kādam jābūt skolotājam, mainījās pašos pamatos. Agrākā Krievijas impērijas izglītības sistēma bija visai saskaldīta: tajā pastāvēja aptuveni 30 dažādi skolu tipi, nebija nedz vienotas mācību programmas, nedz metodikas utt., un tas nekādi neatbilda jaunās pasaules celtnieku vēlmei padarīt sabiedrību vienlīdzīgāku. Juku laikos vajadzēja sākt visu no jauna.

Marksisma teorētiķi jaunajā Padomju Krievijā izglītības jomā pārņēma 18. gadsimta apgaismības laika ideju, ka bērns ir kā balta lapa (tabula rasa latīņu val.), bet skolas uzdevums ir ne tik daudz viņu izglītot, sniedzot zināšanas, cik "audzināt" par personu, kas spēj un vēlas zināšanas uzņemt.

Jauns bija postulāts, ka mācību vielas uztverē zēni no meitenēm neatšķiroties, tāpēc ir pareizi abiem dzimumiem mācīties kopā. Marksistiskās pedagoģijas t.s. humānistu virziena pārstāvji, no kuriem pazīstamākais bija Ukrainā dzimušais “Pedagoģiskās poēmas” (1933–1935) autors Antons Makarenko, apgalvoja, ka galvenais esot skolēnu intereses raisīšana, ētiski nobriedušas un vispusīgi attīstītas personības veidošana. Skolai jābūt "atvērtai" bērnu audzināšanas iestādei sociālajā vidē. Savukārt t.s. socioloģistu grupa, kurai piederēja arī Nadežda Krupskaja, attīstīja domu, ka skolas uzdevums ir "ieaudzināt" bērnos iemaņas, kas derīgas dzīvošanai sabiedrībā, kā mūsdienās teiktu – sniegt sociālās zinības.

Sākās aktīva jaunu mācību formu un metožu meklēšana, lai bērnos attīstītu prasmes un spējas patstāvīgi apgūt jaunas zināšanas un sadarboties, prasmi zināšanas mērķtiecīgi un atbildīgi izmantot, attīstīt spēju un vēlmi turpināt mācīties. Skola tika veidota kā mācīšanās kopiena, kur īpaša uzmanība pievērsta skolēnu personības attīstībai un rakstura veidošanai.

Jaunāko pedagoģijas teoriju un metožu izstrādi un ieviešanu uzticēja t.s. pedagoģiskajām izmēģinājuma paraugiestādēm (krievu val. опытно-показательные учреждения, ОПУ), kuras vadīja tolaik pazīstami revolucionārie pedagogi. Reformu kopumā organizēja un vadīja īpaša Valsts zinātniskā pedagoģiskā padome (krievu val. Государственный учёный совет; ГУС), kuru padomju Izglītības tautas komisariāts (ministrija) sastādīja, pieaicinot progresīvākos pedagoģijas teorētiķus un novatorus.

Dažādie ideju virzieni, kas Padomju Krievijā pastāvēja relatīvi brīvajā 20. gs. 20. gadu gaisotnē, attīstīja visai plašas diskusijas: kas ir pedagoģijas saturs, kādai jābūt saiknei starp skolu un sabiedrību, kāda ir skolas loma jaunās paaudzes audzināšanā, vai skola var ietekmēt sociālo vidi, kā radīt emocionālu komfortu bērniem skolas vidē, un tamlīdzīgi. Tas viss izpaudās arī mācību plānos un programmās, kuras veidoja, aizgūstot uz to brīdi visprogresīvākās metodes visā pasaulē. Pilnīgi jauna bija programmu kompleksā uzbūve, atsakoties no ierastās zināšanu nodalīšanas un sistematizācijas.

Šajā laikā marksistiskajā pedagoģijā kā centrālais jēdziens nostiprinājās "audzināšana". Tās izpratni formulēja N. Jordanskis (Н. Н. Иорданский; 1863-1941) savā monogrāfijā "Sociālās audzināšanas pamati un prakse" (Основы и практика социального воспитания, 1925), izdalot četrus pamatvirzienus:
- skola (mācības, to organizācija, rūpes par bērnu veselības stāvokli, skolotāja personība utt.) ir ne tik daudz izglītojoša, cik audzinoša institūcija;
- audzināšana kā sociāls faktors, kā organizēšana balstās sabiedrības kolektīvajās (grupas) dzīves formās;
- izglītošanas mērķis emocionāli labvēlīgas vides, sociālo instinktu un sociālās dzīves iemaņu veicināšana ar skolēnu pašpārvaldes organizēšanas palīdzību;
- izglītības pamatā ir sociālā pedagoģija kā lietišķās zinātnes disciplīna.

Par galveno padomju pedagoga darbā tika pasludināta individuāla pieeja bērna attīstībai, uz rezultātu virzīta mācīšanās un palīdzības sniegšana šajā procesā, lai bērni iegūtās zināšanas varētu likt lietā, risinot reālās dzīves situācijas. Lekciju metode tika pasludināta par novecojušu, jo tajā izpaliekot skolēnu iesaiste procesā.

Būtiski mainījās arī mācību saturs. Piemēram, pamatskolā bioloģija, ģeogrāfija un ķīmija tika apvienotas vienā – dabaszinību programmā, bet fizika izdalīta atsevišķi. Algebru, ģeometriju un trigonometriju apvienoja matemātikā, savukārt ģeoloģiju, zooloģiju, botāniku un cilvēka fizioloģiju apvienoja bioloģijā. Tika radīta iespēja ar blīvāk koncentrētām mācībām īsākā laikaposmā viena priekšmeta vietā apgūt divus vai pat trīs mācību priekšmetus. Humanitāro priekšmetu īpatsvars samazinājās: reformas autori atteicās no seno valodu (latīņu un grieķu) mācīšanas un no rasēšanas pamatu apguves, kā arī no mājasdarbiem, eksāmeniem (jo neesot saiknes starp eksāmena kārtošanu un vēlmi nākotnē darboties attiecīgajā nozarē), sodiem un balvām par mācību sekmēm. Skolas izglītības mērķis esot personas attīstība, sagatavošanās dzīvei, tieksmes pēc pasaules izzināšanas veicināšana, radošo spēju veidošana. Interese par mācībām esot jārada ar modernākām mācību metodēm un laikmetam atbilstošu mācību saturu, jāfokusējas uz skolēnu interesi par mācību priekšmetu un atklājēja garu.

Ar vēstures mācīšanu skolā bija lielas problēmas arī politiski: radikālākie reformatori aicināja no tās atteikties vispār (dzīvē vēstures zināšanas nebūs vajadzīgas), no otras puses vēsture sabiedrībā tradicionāli tika uztverta kā patriotismu audzinošs priekšmets. Galu galā atteicās no vēstures kā pagātnes notikumu un izmaiņu secīga izklāsta pamatskolā, un arī vēstures zinātnes pamatu apgūšanas vidusskolā. Jaunajā politiskajā iekārtā ar vēsturi saprata mācību par sabiedrības likumsakarīgo attīstību (ekspluatējamo un ekspluatatoru šķiru mūžīgais antagonisms) un tās ekonomisko formāciju maiņu. Vēsture kā atsevišķs priekšmets tika likvidēta, to iekļāva sociālajā jeb sabiedrības mācībā (krievu val. обществоведение), kur vienkopus mācīja sociālisma iekārtas vēsturi, politiku un politekonomiju. No vēstures ņēma tikai atbilstošu avotu fragmentus, kuru politiski pareizs traktējums ilustrēja galveno mācību saturu. Jaunā paaudze bija audzināma, orientējoties uz gaišo nākotni. (..)"

Tālākais teksts ir iekš "Domuzīmes", Nr.5., 2022., 57.62. lpp.