Stāvot 3 ļaužu rindā Straupes pienotavas veikaliņā Teikā, Zemitāna laukumā, aizprātojos par izdevējautōrtiesību svētīgo lomu sabiedrībā. Laika bija daudz - ja kāds vēlas izbaudīt pēdējo padomju stila komunikāciju ar pārdevējiem, kur 3 cilvēku rindā jāstāv pusstundu kā minimums (ja pārdevēja izdomā tev tomēr pievērsties, nevis turpina pļāpāt pa tālruni ar družkām vai sāk liet jogurtu pa pudelēm), tad lai dodas uz Straupes bodēm, kur vēl vecā oldskūl plaukst un zeļ, bet pircējs ir nevēlams lūdzējs.
Pie šī brīža hipertrofētā datu nesēju blāķa informācijas gūzma jau ir tik liela, ka nu aizvien lielākas grūtības sagādā nevis atrast informāciju, bet gan atsijāt graudus no pelavām. Tb vērojama visnotaļ izteikta informācijas devalvācija gan faktoloģiskā, gan kvalitatīvā ziņā. Līdz ar to visas (K)AKA/LAA un Laipas dara svētīgu darbu, izslēdzot no aprites blāķi amatieru, kas ceptin cep peršas, ko pašas par dzeju un dziesmu vārdiem dēvē, esejiņas ar daudzpunktiem raksta, fotogrāfē ceriņus un tauriņus (jo spoguļkameras nu pieejamas visiem). Vo saņemas tāds grafomāns, par saviem līdzekļiem (biežāk gan caur paziņām iekš KKF) nodrukā grāmateli, kas būtībā ir tikai lieka papīra izšķiešana. Paies pāris gadi pēc tirāžas iznākšanas, otru tirāžu neviens negrasīsies drukāt (ja nu vienīgi autōrs to apmaksās) - kas notiks, ja nebūs tādi "meža sanitāri" kā (K)AKA/LAA? Pareizi - ieliks to sūdu internetā, gan jau kādas duras citēs, spams ies, flūdos pasauli. Bet šādu autōru ir daudz, viņu vārds, kā Rakstos teikts, ir leģions! Un ej to atrodi tajos informācijas grēku plūdos kaut ko sakarīgu.
Bet tad nāk meža sanitāri autōrtiesību aģentūru izskatā un uzliek veto, aizstāvot izdevēja tiesības. Rezultātā autōra darbs pēc pirmās tirāžas jau sāk lēni apaugt ar aizmirstības putekļiem, bet tos cik tur gadus post mortem ar garantiju nesagaidīs - uz rokas pirkstiem kontinenta līmenī var saskaitīt autōrus, kuru darbi kādu interesēs 50-75 gadus pēc viņu nāves. Nerunājot par visādu fabriku dzemdinātiem "māksliniekiem", kuru 3 akordu "kompozīcijas" piegāztu dzirdamo skaņas telpu kā nafta no avarējuša tankkuģa okeānu, ja vien mūs nesargātu autōrtiesību aģentūras - maksāt par to sūdu neviens negrasās, aber pēc gada gan autōrs, gan viņa džingls izkūpēji pagātnes miglā, un vienīgais, kas to atceras, ir vien paša autōra māmuliņa. Tb (K)AKA/LAA smuki aprok amatieru sēnalas aizmirstības kapā, sargājot sabiedrību kā dambis no amatierisma aktivitāšu plūdiem.
Protams, process maksā naudu, izdevēji grib pelnīt, skaļākajiem amatieriem muti jāaizbāž ar kupjūru (profesionāļi, redz, pelna ar savu darbu, nevis pabalstu no datu nesēju nodokļa u.tml.), tb nākas ignorēt nevainīguma prezumpciju kā jurisprudences pamatu, lai iekasētu solidaritātes vārdā no sabiedrības naudiņu. Sabiedrība pretojas (tipa, es par velti neklausos to sūdu, bet nu vēl man jāmaksā, lai nedzirdētu), taču aizmirst vienu - mēs maksājam autōrtiesību aģentūrām par komfortu, par iespēju pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no amatieriem un tos aizmirst. Tādas lūk domas, pērkot patiesi garšīgo Straupes pienotavas produkciju. ;)

Žēl, ka (K)AKA/LAA nedarbojās kur jau Senajā Divupē - vo nopatentētu kāds frīks šumers riteni (nomirtu gan nabadzībā, jo ražot pašam nebūtu sākumkapitāla, taču investōrs naudu dotu tikai apmaiņā pret patentu), prasītu patenta īpašnieki naudiņu par licenci, un mēs vēl tagad ar kājiņām uz Tērbatu čāpotu, nekādi dzelzs putni gaisā nelidotu (lidotu, bet tikai daži pa visu pasauli) - naudiņas licencēm nebūtu bijis ne antīkajos laikos, ne viduslaikos, - tb valdītu te Zelta laikmets un pastorāla Straumēnu idille, nevis dragreisi un praidi. :)

Kopš 2007. gada noris civilā tiesvedība LR Kultūras ministrijas prasībā pret AS „Rīgas Kinostudija”, uzskatot, ka AS „Rīgas Kinostudija”, prettiesīgi uzdodas par padomju gados uzņemto filmu autortiesību īpašnieku, norādot, ka autortiesības uz padomju laika kino mantojumu pieder nevis kinostudijai, bet gan Latvijas valstij. Ministrija 2008.gadā vērsās tiesā ar prasību, kā arī lūdza piemērot pagaidu noregulējumu - aizliegumu AS «Rīgas kinostudija» un Dānijā reģistrētam uzņēmumam «Voxell Aps» izplatīt kopumā LPSR laikā tapušās 973 filmas. Vidzemes priekšpilsētas tiesa noraidīja lūgumu par pagaidu noregulējuma noteikšanu, arī Rīgas apgabaltiesa neapmierināja Kultūras ministrijas blakus sūdzību, bet Augstākās tiesas (AT) Civillietu tiesu palāta 2010. gada oktobrī atcēla Rīgas apgabaltiesas lēmumu. 2012. gada 18. jūnijā Vidzemes priekšpilsētas tiesā ir plānots skatīt Kultūras ministrijas prasību pret AS „Rīgas kinostudija” par autortiesību un blakustiesību atzīšanu uz vairākiem simtiem padomju laikā Latvijā uzņemto filmu.

Man nav ne jausmas, cik lielā mērā pašreizējai SIA "Rīgas kinostudija" ir saistība ar LPSR laika valsts uzņēmumu (protams, izņemot izvēlēto nosaukumu un telpas, kurās šie iekārtojušies). 1990. gada aprīlī Rīgas kinostudija tika likvidēta, bet tās telpās izveidoja 6 jaunas valsts organizācijas: Rīgas kinostudija, filmu studija AL KO, piedzīvojumu un kriminālo filmu studija Dekrim, filmu studija Trīs, zīmēto un leļļu animācijas studija Dauka un Rīgas dokumentālo filmu studija. 90. gadu otrajā pusē notika šo studiju privatizācija, no valsts tām nonākot privātīpašnieku rokās. Var jau būt, ka šiem ir visas tiesības, ja jau 13. janvārī uz Nacionālās apvienības frakcijā VL-TB/LNNK deputāts Imants Parādnieks organizēja vērienīgu sēdi nolūkā atbalstīt visu no 1964. gada 1. jūnija līdz 1993. gada 14. maijam tapušo mākslas filmu nonākšanu viena SIA īpašumā. Taču, ja nemaldos, tiesvedība nav beigusies, sprieduma nav.

Tāpēc mani mulsina (K)AKA/LAA un SIA Rīgas kinostudija aktivitātes pēdējo nedēļu laikā, panākot no YouTube serveriem virkni padomju laika animācijas filmu dzēšanu (principā sanāk, ka, pieprasot dzēst ne savu īpašumu, šie visai brutāli pārkāpuši Autortiesību likumu, jo kamēr tiesa vēl nav lēmusi, šiem nav nekādu īpašumtiesību). Pie tam izdzēsuši lāci Pūku un Karlsonu, t.i. multenes, kuras Rīgā tikai ieskaņotas latviešu valodā. Man tas ļoti nepatīk. :/

P.S.
Latvijas Kinematogrāfistu savienība (tb reālie filmu autori) 2010. gadā iesniedza blakussūdzību pret SIA Rīgas kinostudija, taču Rīgas apgabaltiesa atteicās ierosināt apelācijas tiesvedību, jo LKS sūdzībai nebija pievienojusi kvīti par 20 latu valsts nodevas samaksu. Ģeniāli! :)

Parādiet man kaut viena pēdējos 50 gados miruša rakstnieka vai publicista mantiniekus, kuri būtu no AKA/LAA saņēmuši kaut vai latu (veicot aptauju paziņu vidū – dievzemīte ta maziņa, - neesmu dzirdējis, ka kāda autora bērni un mazbērni katru mēnesi ko saņemtu, lai gan, teorētiski pieļauju, ka kāds uzņēmīgāks varbūt ir gājis, sitis dūri galdā un ko izspiedis).
Taču tas netraucē ik gadu šai organizācijai iekasēt, piemēram, no LNB apaļas summas par materiālu kopēšanu (slinkums mēģināt izlauzties līdz gada pārskatiem un precizēt, kaut, ja darbotos žurnālistikā, būtu interesanti palūkot, kāds % no LNB budžeta aiziet AKA/LAA). Pie tam, kaut arī Autortiesību likums ļauj bez maksas izmantot jebkuru darbu izglītības mērķiem – AKA/LAA pat nemēģina pierādīt, ka LNB bijis kaut viens gadījums, kad kāds būtu kopējis materiālus, lai pēc tam no tiem gūtu komerclabumu (vismaz es nespēju izdomāt shēmu, kā kāds varētu gūt šādu labumu nokopējot pāris lapas no pirms kādiem gadiem 30-50 miruša autora darba, kurš sen zaudējis aktualitāti un ir piespiedu kārtā interesants tikai skolēniem un studentiem) – summu AKA/LAA no LNB iekasē un viss. Kaut kā izskatās makten nesabalansētas te tās izdevēju (man tīri subjektīvi šķiet, ka Autortiesību likums pa lielam gādā tieši par izdevēju, nevis autoru labumu) un sabiedrības intereses - sabiedrībai krietni par sliktu.

Plaģiāts ir normāla, pat apsveicama lieta. Ar nosacījumu, ka ir labāks, nekā oriģināls. ;)

Plaģiāta muzejs “Museum Plagiarius” Solingenā, Vācijā