Gribēju mazliet parezonēt par tēmu, ka ik rītu, dodoties ar atvasi pāri Lielvārdes ielai iekšā Dzērbenes ielā, ejam garām uz trijkāja uzstellētai uzpariktei: jaunajam ūberkrutajam policijas radaram, kas fiksē auto ātrumu uz Lielvārdes ielas virzienā no Brīvības ielas uz Mežciema pusi. Uzparikti, kas, šķiet, varētu maksāt vairāk par kinderolu, sargā bulku vāģī sēdoši divi vīreļi, kas par cieto algu augu dienu tur sēž un meditē. Gribēju nīgri padirsties, ka mazliet tāds padārgs pasākums sanāk - ne lēta uzparikte plus 2 spēkpilnu veču algas, dienesta auto + degviela (auto jādarbina, lai nesaltu) - tak aprāvos. Kaut kā riskanti tagad par ko cepties. Ne es īsti zinu, cik tā uzparikte maksā, ne vīreļu algas no CP budžeta (moš šie ir brīvprātīgie, kas ziedo sevi uz tēvzemes altāra?), ne man 3 liecinieku apstiprināts pats fakts, tb labākajā gadījumā manu tukšpļāpāšanu apraus ar "nedirs!", bet ļaunākajā (man) par šo muldēšanu būs NKVD aģentūras ziņojums uz Stūra māju kā par valsts finanšu sistēmas (CP iekasētās soda naudas takš ir graudiņš valsts finanšu lādītē?) šūpošanu. Tāpēc labāk paklusēšu. Jo nav jau nekā cita, par ko šajā mirklī ieklabināt (neiešu jau te pukstēt, ka esmu ticis pie jaunas un siltas ziemas cepurītes, un arī laulātajai jauna zaķādas ausainīte - kaut kā pārāk triviali un persōniski).

- Tēt, tēt, no darba nākot, nopirksi man kādu kārumiņu? Tad man būs labs garastāvoklis.
- Labi, rausīt, labs garastāvoklis, tas ir no svara.
- Nē, tēt, labs garastāvoklis ir no kārumiem!

Es arī nezināju, ka cilvēkam ir 6 mandeles, būtu licis uz 4.

6:05 Pamodos no murgaina sapņa, ka braucu kaut kādā tupelē jūrjā zvejot mencas. Pa nakti laulības gultā nez kā uzradusies atvase izgūlusi šķērsām kā jūrjaszvaigzne un iebāzusi tuklās kājeles īkšķi man nāsī.
6:10 Kuli kasīdams tenterēju pačurāt, tad ieslēdzu plīti kafijas ūdenim, aizklubmurēju līdz kabūzim, kur ieslēdzu kompi. Truli blenžu, līdz izdzirdu tējkannas sīkoņu un klumzāju uzliet kafiju patriarha krūzē.
6:20 Esmu pamodies - čekoju meilus.
6:30 Kafija izdzerta, nu var laiski iziet pagalmā uzkūpināt rīta dūmu un pavērot laika zīmes (tb būs lietus vai nebūs).
6:45 Izsūtu mailatbildes, kam atceros, sāku čekot jautājumu kas ir kamerālīpašums.
7:00 Nezināmu iemeslu dēļ pamodusies laulene, izklunkurē no guļamistabas un atkārto manu rīta maršrutu, kamēr es fiksi skrienu šai kafiju uzmeikot.
7:30 Atvase pamodusies, brokastmaizes aprītas, ūdens otrai kafijas porcijai vārās - sēžam un ķiķinām par 900 sekundēm.
8:00-8:45 Skūšanās, rīta klucītis u.c. pers. higienas procedūras. Dodos uz pilsētu.
9:45 Ierodos LU un saņemu cedeli, ko piespraust pie krūts, mapīti un pildspalvu.
10.10 Garlaikoti šķirstu jaunāko "Latvijas vēsture" numuru, fonā viens otru nomaina Bērziņš, Feldmanis, Broks, Auziņš in vēl kas - tukšpļurkstēšana. Tas pats, kas manā bērnībā - saturs, teikumi, - tikai "KPSS" vietā "Latvija". Nu vecais Stradiņš bij pat mazliet klausāms.
10.30 –10.50 Dr. phil., Dr. h. c. Ervīns Oberlenders (Vācija): Kādēļ Baltijas vēsture? - Runāja ko par vēsturi, nevis par seksu, tik daudz sapratu.
10.50 –11.10 Dr. hist. Andrejs Plakans (ASV): Rietumu un latviešu historiogrāfisko saikņu veidošanās un attīstība kopš 1991. gada. - nepierasti sakarīgi, bet kā jau vecs vīrs, dikcija piekliboja. Vajadzēs dabūt rakstītu.
11.10 –11.30 Detlefs Hennings (Vācija): Vācbaltiešu minoritātes vēstures izpētes līmenis un perspektīvas. - principā vispārzināmas lietas, taču interesantas paralēles, kā atkārtojas vēsture: pirms 100 gadiem ar vācbaltiešiem, šobrīd ar visām minoritātēm.
12.10 – 12.30 Dr. phil. Boriss Sokolovs (Krievija): Otrā pasaules kara tematika mūsdienu Krievijas historiogrāfijā. - Jancīgs onkulītis.
13.00 –14.15 Paēdu, sapīpēju ar profesūru, saviesīgas pļāpas.
14.15–14.35 Dr. hist. Andris Šnē: Aizvēstures pētniecība Latvijā (1991. –2011.): izpētes tradīcijas un jaunu virzienu meklējumi. - Kā vienmēr, labs. Viens no nedaudzajiem, kas te par zinātnieku dēvējams.
14.35 – 14.55 Dr. hist. Ilgvars Misāns: Nacionālā un eiropeiskā tradīcija viduslaiku un jauno laiku vēstures izpētē Latvijā (1991.–2011.). - Kā vienmēr, labs. Viens no nedaudzajiem, kas te par zinātnieku dēvējams.
14.55 –15.15 Dr. habil. hist. Inesis Feldmanis: Par dažām aktuālām Latvijas 20. gadsimta politiskās vēstures pētniecības problēmām. - Kā vienmēr, par okupāciju, atkārtoja jau pirms gadiem 10 uzrakstīto ievadlekciju bakalauru 1. kursiņam.
15.15 –15.35 Dr. hist. Ainārs Lerhis: Latvijas 20. gadsimta vēstures politizācijas pamattendences: ieskats Krievijā sastopamajās nostādnēs postpadomju telpas integrācijas centienu kontekstā. - Booring.
15.35 –16.30 Sapīpēju ar profesūru, saviesīgas pļāpas.
16.30 – 16.50 Dr. habil. hist. Antonijs Zunda: Latvijas ārpolitikas pētniecība pēcvalsts neatkarības atjaunošanas: rezultāti un problēmjautājumi. - Zanuda. Apspriedu ar Dzeni Kurzemes kartogrāfijas problemas, līdz priekšā sēdošais Svece mūs nokušināja (visu cieņu cilvēkam, kurš spēj Zundu klausīties un ko jaunu sev rast).
16.50 –17.10 Dr. hist. Vita Zelče: Sociālās vēstures rakstīšana Latvijā. - Femīni, tak šis tas pat interesants.
17.10 – 17.30 Dr. hist. Aleksandrs Ivanovs: Reģionu vēstures izpēte nacionālās historiogrāfijas kontekstā: Latgales vēstures historiogrāfijas attīstības tendences (1991. –2011.). - Lādzīgs onka, taču neklausījos.
17.30 –18.00 Dr. hist. Kaspars Kļaviņš: Neapzināts, ignorēts un nezināms materiāls Latvijas vēstures zinātnē no 1991. līdz 2011. gadam. - Labs, Uzkāpa perdeļiem uz varžacīm, precīzi norādot, ka to politizēto pamatskolas didaktiku, ko te piekopj, nekādiu par zinātni nevar dēvēt. Tik dēļ viņa nosēdēju tik ilgi.
19.00-21.30 Ievēlos mājās. Paēdu, sadzēru ar sievuku, sapīpēju, izzviedzāmies par premjera kandidātu diskusijām LTV1 (priekšvēlēšanu propagandas raidījums priekšvēlēšanu vakarā - klajš likuma pārkāpums, starp citu) uzrakstīju MASS un gulēt.
Tāda diena.

Pirms laiciņa (pat gana nesen) kur freidlistē manīju visai asprātīgi definētus uzņēmējdarbības pamatprincipus, pēc kādiem tiek bīdīts bizness dievzemītē. Tā kā viens darbas nodots, bet nākošais nav ienācies, pēdējo stumdu neveiksmīgi šo aprakstu meklēju un, jo ilgāk nevaru atrast, jo vairāk sapīkstu. Toties pamanu draudziņu rakstos daudz nepamanīta, ko tā vien nagi niez pakomentēt.

Nepietiek ar ķēdes vēstulēm, kuras man piedzinušas mailkasti un drauģeļos.lv pastkasti, aicinot iet demonstrēt patriotismu un balsot par PSKP parakstīties par infantila etniskā kašķa uzsākšanu (vo davedīs mani līdz tam, ka aiziešu par divvalodību parakstīties, demonstrējot tikpat infantilu protestu), tagad birst kā pupas aicinājumi piereģistrēties kaut kādā "LinkedIn" (pēdējais akurāt no shvep bez kāda paskaidrojuma). Man domāt, nevajadzētu apgrūtināt ar sociālo tīklošanos nīgru perdeli, kuru mizantropija pārņem ar katru dienu vairāk, un kurš ar katru dienu mazāk redz jēgu sociālajiem tīkliem, kas viens no otra praktiski neatšķiras. Tā no manis smieklus kā sidraba zvārgulīšus nesagaidīsiet. :[

Kā vienmēr, labiem nodomiem ceļš bruģēts ne pareizajā virzienā. Visnotaļ jauši sastopot hotai, lai apspriestu ģērbšanās stila tendences lauka apstākļos pagājušā gs. 40. gadu vidū. Ienācās no privāta arhīva čupiņa visai interesantu ftoattēlu, kurus nu derētu saskanēt, jo šis tas visai unikāls pēc satura. Toties nejauši uzzīmējās panco, un šī nejaušība labi nebeidzās - šorīt smaga galva un liela neizpratne: kāda joda pēc panco, pirms pusnakts dodoties mājās, uzkabināja savām paša brillēm pa virsu uz deguna manas saulesbrilles? Un kāpēc man pašam tas šķita atbalstāms un smalkiem kungiem piedienīgs izgājiens? Ak, to kungu ceļi ir neizdibināmi...

;)

Dīvaini, ka puse cibas vēl nav emigrējusi uz Gruziju.

Pirmkārt, diskusijās subjektiem tomēr jāvienojas par objektu, citādi sanāk kā parasti, tb viens par māti, otrs par maitu, bet trešais par kleitu. It kā katram taisnība par to, par ko viņš izsakās, taču aplami, ja to attiecina uz otra teikto.Nu kaut kā tā. :)

Otrkārt, par spīti dievzemītes ekonomiskajam sabrukumam (Valdi jau var sadoties rokās un veikt rituālās darbības "ir labi, ir labi!", par reālo iedzīvotāju maksātspēju liecina mauku cenas un tas, cik daudz jubilejas latu iekrīt rimčika kasē), ir lietas, kas nemainās cauri gadsimtiem kā Mongolijas plato vai Gizas piramīdas: ja vakarā satiec unpy, tad no rīta aplam sāp galva un noteikti neesi maratonskrējējs, aber ja klāt vēl figurē mefistofeliski smīnēdams kirchenšteibārdiņā zupcis, tad nu pavisam pasauls gals klātu.

Šodien ir gada pirmā diena*, tb jāiedzer uz kamrāda unpy veselību. Priekā! Vo vēl stundas 4 pavirpošu un es ar tenterēšu mājās ieraut brjūno. :)

-----
* Sākas Rietumu Baznīcas kalendārā jauns gads.