Līdz 1960. gadiem dabas katastrofu skaitu pasaulē neviens speciāli neuzskaitīja, līdz ar to par tām neviens neko daudz nezināja. Tikai 1973. gadā Beļģijā izveidoja Centre for Research on the Epidemiology of Disasters (CRED) , kas šobrīd ir nopietnākā šīs jomas pētniecības iestāde pasaulē. Nupat nācis klajā tās izdevuma “CRED Crunch” jubilejas numurs ar rezultātu kopsavilkumu.

Izrādās, ka dabas katastrofu skaits kopš 20. gs. beigām samazinās, un 2021. gadā to bijis pusotru reizi mazāk, nekā 1990. gadu beigās. Dabas katastrofu galvenie cēloņi - cikloni, plūdi un ugunsgrēki - pasaulē vērojami arvien retāk. Krītas ne tikai tropu ciklonu frekvence, bet arī to kopējā enerģija. Pēdējā desmitgade uzrāda zemāko dabas katastrofu upuru skaitu laika vienībā visā novērojumu vēsturē (turklāt ne tikai uz vienu iedzīvotāju, bet arī absolūtos skaitļos).

Tas ir pretrunā ar ikgadējiem ANO ziņojumiem, kas saprotams - EM-DAT (The Emergency Events Database) izveidoja tikai 1988. gadā, un pirmie gadi tika veltīti katastrofu datu apkopošanu un sistematizēšanu - līdz ar reģistrācijas uzlabošanos, pieauga reģistrēto dabas katastrofu skaits. Gadsimta pēdējā ceturtdaļā, kad reģistrācija jau bija pietiekami korekta, redzams, ka katastrofu skaits samazinās.

Via: https://reliefweb.int/report/world/cred-crunch-newsletter-issue-no-71-july-2023-special-edition-happy-birthday-cred

"(..) Nedrīkst tiem zinātnes popularizētājiem ticēt. Tas jau mans mērķis, lai jūs man neticētu, bet ietu uz arhīvu un pārbaudītu, ietu uz bibliotēku un izlasītu, ko par to saka tie pētnieki, kuri tikuši cauri skepses un apstrīdētāju dzirnavām, kaut vai ielūkotos angļu vikipēdijā, kur atsauces uz publikācijām norādītas. Izpētītu, kādas kurš pētnieks izmantojis metodes, salīdzinātu tās, secinātu, kādā veidā iegūti to rezultāti, pārbaudītu, vai ir kādi nopietni pētījumi, kuru rezultāti ir pretrunā šiem, lai gala rezultātā nonāktu pie saviem, savu pārdomu pamatotiem secinājumiem. Vai vēl labāk, pieķertu mani melos, proti, ka es neprecīzi un selektīvi citēju tos pētījumus, uz kuriem atsaucos, vai pat šie manis minētie pētījumi neatbilst kopējai zinātnes domai. (..)"

Ja tā padomā, varu nosaukt vienu vegānismam pozitīvu blakni, kas ir objektīva, nevis adeptu pašizdomāta. Proti, visnotaļ ievērojama atmiņas uzlabošanās. Šķiet, ka praktiski jebkurš vegāns spēj ar precizitāti līdz datumam pateikt, cik gadus viņš piekopj šo ēšanas veidu. Savukārt es kā visēdājs, sit mani nost, nekādi nespēju iedomāties, kurā gadā sāku ēst makaronus, bet kurā - pupiņu zupu ar kūpinātu stilbiņu.

P.S.
Iespējams, ka vaina tikai manā vecajā galvā. Var jau būt, ka pārējie visēdāji zina savu gaitu svarīgākos pieturpunktus. Tikai viņi diemžēl ar šo informāciju nedalās. Savukārt atklāsmes "esmu vegāns/e jau 10 gadus!" soctīklos sastopu vai ikpārdienu.

… Reiz naktī muižā iebruka laupītāju banda. Kalpus nogalināja, saimniecības ēkas liesmās, bet saimniekus sasēja un sāka pirms nāves spīdzināt – lai parāda, kur mantu noslēpuši.

Te piepeši, cauri liesmojošajiem vārtiem pagalmā iejoņoja klusējošu jātnieku virtene. Visi melnos zirgos, melnās drēbēs, melniem apmetņiem plīvojot, krīta baltām sejām un melniem milzu zobiniem rokās. Laupītājus sakapāja vienā mirklī, neviens no ļaundariem neizglābās.

Atbrīvotais saimnieks slīga ceļos, simtu reižu pateicās un vaicāja: "Ak sakiet jel, kam lai mūžam esmu pateicīgs par dzīvības glābšanu?" - Pēc mulsa klusuma melno jātnieku vadonis aizkapa balsī atbildēja: "Mēs esam tie rutki, kurus tu visu mūžu esi ēdis. Tu tik kaismi ticēji, ka rutki tev nodrošinās ideālu veselību un ilgu mūžu - mums nebija kur likties, - nācās atbilst tavām iedomām".

Interesanti, ka no vecās civilizācijas zemēm, tikai Austrija un Nīderlande iekļuvušas šajā jaunattīstības valstu saimē.

Svami Vivekananda mira 39 gadu vecumā, 120 kg dzīvsvarā, no cukura diabēta.
Svami Šivananda - 76 gadu vecumā: diabēts un aptaukošanās.
Ramakrišna - 50 gadu vecumā: balsenes vēzis.
Gošs Aurobindo - 78 gadu vecumā: aknu nepietiekamība.
Morihejs Uešiba - 74 gadu vecumā - aknu vēzis.
Masutacu Ojama - 71 gadu vecumā, plaušu vēzis.
Karloss Kastaneda - 73 gadu vecumā, aknu vēzis.
Ošo - 59 gadu vecumā, astma, diabēts, mira no aknu cirozes.
Šri Činmojs - 76 gadu vecumā, sirdstrieka.
Šrī Maharši - 71 gadu vecumā, vēzis.

Neviens no viņiem nepīpēja, nedzēra, praktiski visi bija veģetārieši. A es te jogoties sataisījos. Labāk iešu ka iemalkot bairīti. :)

Ne sāls, ne cukurs, bet tieši gurķi ir cilvēces lielākais lāsts, kas ar katru dienu tuvina jūs nāvei!
Jau senie viedie evenku aksakali to saprata un centās ja ne neitralizēt, tad vismaz ierobežot Damokla Gurķi pār cilvēci, pielietojot apgrieztās maģijas formulu "spirgts kā gurķītis" (cerot, ka zaļpumpainais ar izkapti paies garām potenciālajam upurim, dzirdot, ka tas jau nolemts). Un neraugoties uz to, ļaunuma spēku iespaidā pilni veikalu plaukti marinētiem un skābētu gurķu burciņām, bet sievišķi savos slēgtajos forumos apspriež to marinēšanas un skābēšanas receptes (pie tam duras brīnās, kā tad tā, ka līdz 30 gadu vecumam uz 100 meitiešiem ir 111 bikšaiņu, bet kad šos sabaro ar gurķiem, proporcija mainās strauji uz pretējo...). Pat gurķu forma ir tāda... nu lai sievietēm šķistu vilinoša kā tas auglis (varbūt gurķis?) no laba un ļauna atzīšanas koka, ko pirmmāte Ieva nočiepa (un noslēpa Paši Zināt Kur, kad Tas Kungs pieķēra iztrūkumu noliktavā), bet vēlāk vainu vēla uz Ādamu - gribējusi lai arī šim tāds resns, garš un ciets. CIETI!
Bet ko nu par mītisko, ja realitāte, kurai ielūkoties acīs nevēlaties, ir daudz traģiskāka... Gurķu radītais efekts ir izteikti kumulatīvs - praktiski visi cilvēki, kas cieš no hroniskām saslimšanām, ir ēduši gurķus. 99% no vēža mirušo ir dzīves laikā ēduši gurķus. 99,7% automobiļu un aviokatastrofu upuru ir ēduši gurķus vismaz divas nedēļu laikā pirms fatālā rezultāta. 90% mazgadīgo noziedznieku, narkomānu un īmō nāk no ģimenēm, kurās gurķi lietoti pārtikā regulāri. 1860. gadā dzimušo gurķu ēdāju vidū mirstība ir 100%. 1920.-1930. gados dzimušo gurķēdāju paaudzes uzreiz var atpazīt pēc krunkainās ādas, nedrošās gaitas, sirmajiem matiem, sakumpušajām mugurām. Liela daļa pusakli, mākslīgajiem zobiem mutē (ja vien gurķu izraisītās slimības tos jau nav novedušas kapā). Bet mediķi iesaka "ēdiet zaļumus" - un dod nabaga slimniekam gurķi. Protams, ka dod, jo medicīna ir tāds pat naudas pelnīšanas veids kā spekulācija ar akcijām biržā, un ārsts ir vitāli ieinteresēts, lai gurķus ēstu pēc iespējas vairāk un viņam neaptrūktos pacientu (t.i. ienākumu). Rezultātā cilvēce gurķizējas - ja gurķī 90% ir ūdens, tad cilvēkā jau 70%! Lai gan jau XX gs. 60. gados britu zinātnieki konstatēja uzskatāmu gurķu kaitīguma pazīmi: ja jūras cūciņai piespiedu kārtā ik dienu jāapēd 20 mārciņas gurķu, tā vai nu pilnībā zaudē apetīti, vai pat mirst! Tātad jūrascūciņas jūt gurķu kaitīgumu kā suņi jūt zemestrīces tuvošanos. Vienīgā iespēja no tā visa izvairīties, ir pāriet uz Brahmaputras deltas purvāju lotosa zupu diētu - no tās neviens vēl nav nomiris, bet H.Blavatska vēsta, ka dižie Himalaju mahatmas (kas, kā zinām, ir nemirstīgi) to ēd rītā un vakarā. Nost ar pūristiem (tb Pūres gurķaudzētājiem), lai dzīvo dievišķais lotoss, gaišo spēku un dzīvības simbols!

Japānas zinātnieki nākuši klajā ar paziņojumu, ka pārlieku liels slaidums esot daudz bīstamāks par resnumu. Cilvēki, kuriem 40 gadu vecumā ir mazs liekais svars, dzīvo par sešiem līdz septiņiem gadiem ilgāk, nekā ļoti tievie cilvēki. Savukārt aptaukojušies cilvēki dzīvo par pieciem gadiem ilgāk nekā tievie. Mēs esam atklājuši, ka tieviem cilvēkiem ir daudz lielāks risks. Mēs jau prognozējām, ka slaido cilvēku mūža ilgums varētu būt mazāks, taču bijām pārsteigti, ka atšķirība ir tik liela,» norādīja pētījuma autors, Tokijas universitātes profesors Siniči Kurijama (Shinichi Kuriyama). S. Kurijama uzsvēra, ka pirms pētījuma bija stereotips, ka tievie cilvēki dzīvo īsāk, jo tie smēķē vai arī ir saslimuši ar kādu slimību, taču izslēdzot no pētījuma šos cilvēkus gala rezultāts praktiski neizmainījās. Kā galvenais iemesls tam, kāpēc resnie cilvēki dzīvo ilgāk ir tas, ka tievie cilvēki ir uzņēmīgāki pret dažādām slimībām, piemēram, pneimoniju, kā arī tiem ir trauslāki asinsvadi. Pētījums tapis zinātnieku grupai 12 gadu garumā pētot 50 000 cilvēkus vecumā no 40 līdz 79 gadiem.

Drukāju šo te ārā un dodos pie laulenes pieprasīt mežacūkas cepeša papildporciju! ;)))

P.S.
Protams, vienmēr pastāv iespēja, ka vīrišķu muskuļu un slaiduma kults ir slepena sievišķu sazvērestība, lai novestu lauleņus ātrāk kapā un tiktu turīgu atraitņu godā. ;(