- Zibens kailos kokos, tas uz badu.
- Tā Blaumaņa laikos teica, bet mūsdienās jāsaka: tas uz "konsolidāciju".

- Klasisks hipsters ir kā Jēzus: līdz 30 gadu vecumam dzīvo pie vecākiem, pēc tam viņu baro draudzenītes, staigā ōpja skapī nočieptās sandalēs, labrāt iedzer vīnu un runā par dzīves jēgu, bet ja kaut ko pārmaiņas pēc paveic, tad tas ir brīnums.
:)

- Tēt, ja tu man šodien nāksi pakaļ uz dārziņu, es apsolos būt laba meitenīte un dārziņā Ģertrūdei pāri nedarīt.

- Ar ko atšķiras brīvība no nebrīvības?
- Nebrīvībā tu, rakstot blogu, raksti ko gribi par darbu, bet pukstus par politiku liec zem atslēdziņas, savukārt brīvībā tu raksti ko gribi par politiku, bet pukstus par darbu liec zem atslēdziņas.
:]

- Par rīdziniekiem sevi var dēvēt tikai tie, kas te kā minimums piektajā paaudzē dzīvo. Bet kas mazāk, tie tikai imigranti no pāķiem.

- Hmm, to gan laikam nav iespējams uzskaitīt, taču pēdējā laikā pārņem sajūta, ka šobrīd indivīda rīcību ierobežojošu un reglamentējošu regulu un aizliegumu - ar kuru pirkstu degunu drīkst urbināt un cik straujā riksītī stumt pāri ielai pie zaļās gaismas bērnu ratiņus, - tīri kvantitatīvi ir daudz vairāk nekā PSRS laikā.
- Tas taču viss mūsu pašu labā.
- Nu ja, Ādolfam ar vajadzēja uz tiem vārtiem likt izkalt nevis "Arbeit macht frei", bet gan "Tas viss tikai jūsu pašu labā".

Gribēju mazliet parezonēt par tēmu, ka ik rītu, dodoties ar atvasi pāri Lielvārdes ielai iekšā Dzērbenes ielā, ejam garām uz trijkāja uzstellētai uzpariktei: jaunajam ūberkrutajam policijas radaram, kas fiksē auto ātrumu uz Lielvārdes ielas virzienā no Brīvības ielas uz Mežciema pusi. Uzparikti, kas, šķiet, varētu maksāt vairāk par kinderolu, sargā bulku vāģī sēdoši divi vīreļi, kas par cieto algu augu dienu tur sēž un meditē. Gribēju nīgri padirsties, ka mazliet tāds padārgs pasākums sanāk - ne lēta uzparikte plus 2 spēkpilnu veču algas, dienesta auto + degviela (auto jādarbina, lai nesaltu) - tak aprāvos. Kaut kā riskanti tagad par ko cepties. Ne es īsti zinu, cik tā uzparikte maksā, ne vīreļu algas no CP budžeta (moš šie ir brīvprātīgie, kas ziedo sevi uz tēvzemes altāra?), ne man 3 liecinieku apstiprināts pats fakts, tb labākajā gadījumā manu tukšpļāpāšanu apraus ar "nedirs!", bet ļaunākajā (man) par šo muldēšanu būs NKVD aģentūras ziņojums uz Stūra māju kā par valsts finanšu sistēmas (CP iekasētās soda naudas takš ir graudiņš valsts finanšu lādītē?) šūpošanu. Tāpēc labāk paklusēšu. Jo nav jau nekā cita, par ko šajā mirklī ieklabināt (neiešu jau te pukstēt, ka esmu ticis pie jaunas un siltas ziemas cepurītes, un arī laulātajai jauna zaķādas ausainīte - kaut kā pārāk triviali un persōniski).

- Tēt, tēt, no darba nākot, nopirksi man kādu kārumiņu? Tad man būs labs garastāvoklis.
- Labi, rausīt, labs garastāvoklis, tas ir no svara.
- Nē, tēt, labs garastāvoklis ir no kārumiem!

- Suņiem pēc škirnes var paredzēt rakstura iezīmes, niķus utt. Kāpēc cilvekiem tā nav?
- Cilvēkiem ir tieši tāpat kā suņiem, takš 1789. gadā sākās mērķtiecīga šķirņu sajaukšana, aber jaukteņiem kāds nu gēns no senčiem randomā izsitas ārā, ar tādu jādzīvo.

- Ko tik vēlu?
- Ak, nejauši satiku perkons un tā pa bairītim papļāpājām.
- Es jau saprotu, ka trakam sunim 50 km pretējā virzienā nav līkums, tak varēji izlaist to "nejauši". Gan jau rīt, no arhīva nākot, tev NEJAUŠI uzzīmēsies unpy un vikings, un atkal nejauši otrā rītā sūkstīsies par dzīves nejaušībām.

Kazimiram no Preiļiem vai Koļam no Olaines skatījums uz suņiem ir visnotaļ praktisks un unificēts: suņi iedalās pie ķēdes liekamos rejošos mājas sargos, dienesta un medību suņos, vai arī nekam nederīgās parodijās, par kurām sajūsminās tikai histēriski pagastmājas babuļi, feldšere un skolotājas pirmspensijas vecumā. Līdz ar to visas runas par sugām, to tīrību, suņu izstādes u.c. kinologu ņemšanās vidusmēra Kindzulim šķiet visai absurda māžošanās un lieka naudas šķiešana (ar baudu paņirgājoties par Jorkšīras terjeriem kā par "kurpju birstēm", līdzīgi kā Austrumeiropas proletāriešiem tīk apzīmēt Viņas Augstību par "jocīgo vecenīti cāļa tērpā"* u.tml.). Ar cilvēkiem ir gluži tāpat kā ar suņiem, tb ir bezsugas masa un rūpīgi gadsimtu selekcijas rezultātā izkoptas sugas, jo bioloģiski cilvēks ir tāds pats lopiņš kā citi, kas apdzīvo šo mikroskopisko lodīti visumā. Taču es te ne par kāzām Vindzoru namā un kā uz tām raugās daļa bauru no Austrumeiropas, kā varētu šķist paviršam garāmgājējam, bet gan par politiku un sabiedrību.
Atkarībā no reģiona vēsturiskajām, ģeogrāfiskajām, kultūras un ekonomikas īpatnībām, arī cilvēku uzvedības tipi veidojas dažādi. To bieži dēvē par "mentalitāti" un kopš XIX gs. izdomāja tautas un nācijas, cenšas piemērot atšķirības mentalitātē kā nākošo svarīgāko atšķirības pazīmi pēc valodas. Pa lielam jau šīs atšķirības saskata tikai paši idejas bīdītāji, jo vērotājs no malas nesaskata nekādas mentālas atšķirības starp somu un zviedru, kas abi dzīvo Ālandu salās, vai latvieti un krievu, kas dzīvo kaimiņos Rīgā (ja vien subjektīvi neizrauj no konteksta kādi dīvaināku īpatni, pašpasludinot to par standartu tā pārējiem tautasbrāļiem). Savukārt kur no Pekinas puses raugoties, nav pat nekādas dižas atšķirības starp islandieti un Rumānijas čigānu (kā nekā pat Francijas prezidents ir no romām) - visi te ir "gardegunainie barbari". Taču tā jau ir otra galējība, jo objektīvi izvērtēt nevar ne tas, kurš ir iekšā procesā, ne tas, kurš ir pārāk tālu no tā un vairs netver nianses. Jo atšķirības ir.
Pirms gada pazīstama meiča, padzirdējusi par kārtējo paaugstināmo nodokli, nikni šņāca, ka nu gan būšot revolūcija un aptreknojušos bāleliņus gāzīs no siles. Savukārt es tā skeptiski atteicu, ka manuprāt dievzemītē revolūcija nav iespējama tāpēc, ka nav iespējama un viss. Taču paskaidrot, kāpēc man tā šķiet, nevarēju. Šorīt nonāc pie secinājuma: revolūcija te nav iespējama, jo mentalitātes īpatnību dēļ mainoties (pasliktinoties) dzīves apstākļiem, iedzīvotājos dzimst nevis protestējošas, bet gan adaptīvas stratēģijas: ļaudis samazina izdevumus, sāk piedomāt par iespējām mazāk maksāt nodokļus, meklē "galus" un "siltāku vietiņu", aktīvāk veido pazīšanās saites utt., taču nedodas "ar dakšām" ielās, neceļ barikādes un nepieprasa pārmaiņas, nemēģina tās inspirēt. Tāpēc pa lielam te nekas nemainīsies. Vienkārši piemērosimies jaunajai situācijai un iemanīsimies kā nebūt tajā dzīvot. Kā visos laikos.

No šī viedokļa sasodīti interesanta ir 1905. gada revolūcijas tēma kā unikāls fenomens šī reģiona vēsturē, kad patiesi lielākā daļa iedzīvotāju aktīvi iesaistījās reālā cīņā pret pastāvošo varu. Diemžēl tēma praktiski nav pētīta un vēl ilgi vēsturnieki tai neķersies klāt.

------
* Vakar Teikas Maximā dzirdēju divas jaunuves pļāpājot pie vīniņu stenda:
- Visi ar tām kāzām, tām kāzām! Noriebies! Cilvēki precas katru dienu tūkstošiem! Kāpēc tās vienas kāzas tiek skandinātas?! Un kas viņām tur uz galvas satupināts! Un tā jocīgā vecenīte cāļa kostīmā, tā karaliene!
- Ak, kaķu mums arī pilns pagalms pie miskastēm, katru dienu vari uz tiem skatīties, tomēr tu ej taču uz kaķu izstādi Ķīpasalā palūkoties tīrsugu eksemplārus un pat maksā par ieejas biļeti.