- Tu tak grasījies tapetes līmēt guļamistabā, bet ņēmi un ar draudziņiem krogū pielillājies līdz nemaņai!
- Samurajam nav mērķa, ir tikai ceļš.

- Man 26 gadi, bet dzīvē nav nekāda mērķa. Es vienkārši gribu dzīvot labi, ar komfortu un garšīgu ēdienu. Nekādas īpašas izglītības vai talanta, par ko maksātu tāpat vien, man nav. Ko darīt?
- Mērķis taču ir. Komforts, tas ir, patīkama un kontrolējama dzīve un tās izbaudīšana ir mūsu civilizācijas pamatmērķis. Nelaime tajā, ka Jums nepietiek līdzekļu, lai to realizētu vēlamajā apjomā. Var, protams, ieteikt Jums iespringt, strādāt ar sevi un darbā, sūri sagādājot sev nepieciešamo. Diemžēl problēma tajā, ka hedonisms kā mērķis un piepūle, pašdisciplīna un slinkuma pārvarēšana ir savstarpēji izslēdzoši faktori. Jūsu mērķis prasa ņemt no dzīves visu iespējamo te un tagad, savukārt jebkurš darbs un piepūle ir šī mērķa pretmets. Tāpēc, kā Buda teiktu, cilvēku dzīve ir ciešanas: viņi vēlas dzīvot komfortā, līdzekļu tam nav, bet piepūle šo līdzekļu sagādei iznīcina jau pat esošo komforta mazumiņu.

- Interesanti, ka neviens filosofs nav bijis dendijs.
- Nu nevispārināsim. Par hellēņiem mēs tomēr nezinām nekā. Visnotaļ iespējams, ka Platōns špacierēja rūpīgi pomādētām ūsām, tērpies krāšņā no Austrumiem importētā stīmpanku zīda kimono. Bet tendence uz noplukumu, ko šie par atbrīvošanos no konvencionālisma dažkārt dēvē, vērojama gan. Taču drīzāk tas suns aprakts pašos cilvēkos. Dendijs, kā jau to norāda Hosē Ortega i Gasets, ir dzīvespriecīga personība ar tendenci uz hedonismu, līdz ar er kaifu no dzīves sīkumiem un stila. Savukārt ar filosofiju, tāpat kā ar dzeju un psiholoģiju, tendēti aizrauties ļaudis ar kādām nebūt dvēseles traumām. Nu tie, kas nespēj atrast sevi, cītīgi taustās pa pašrefleksijas tumsu un meklē, bet tā kā Maslova piramīda ir arī viņu pamatu pamats, tad arī ar nepārvaramu vēlmi misionāriski dalīties ar apkārtējiem ar tām nedaudzajām sevis druskām, ko atraduši.

- Nu bet tu man paskaidro, kāpēc pēdējās desmitgadēs tā pieaudzis autistu skaits? Skaidrs, ka Makdonalda bulciņas un pārējā ķīmija pie vainas!
- Par reinkarnāciju zini?
- Zinu.
- Nu lūk cilvēku skaits tikai pieaug - No kaut kurienes tak jānāk tām dvēselēm, kas šajā pieaugumā iemiesojas, vai ne?
- Nu jā.
- Tad redzi, autisti ir cilvēkos iemiesojušās kaķu dvēseles.

- Vai "kultūrmarksists" ir lamuvārds?
- Jā, nekulturālo marksistu leksikā.

- Harkovā kāda meiča pie auto stūres ietriecās pūlī. 5 miruši uz vietas, 6 smagā stāvoklī slimnīcā.
- Skaidrs, ka nemāk braukt, nenovaldīja savu Lexus RX 350. Un gan jau, ka sadzērusies.
- Bet ja tas būtu noticis Parīzē?
- Tad katram īstam latvietim būtu skaidrs, ka islamiste teroriste.

Pagājušajā nedēļā satikos ar no JKP ievēlētajiem Rīgas domes deputātiem, papļāpājām par to, kā šiem tur iet.

Interesants bija viņu pārsteigums/šoks/izbrīns par darbu un savstarpējo saskarsmi šajā saskaņas un harmonijas pilnajā struktūrā. Vislabāk man patīk tradīcija, ka kad opozīcijas deputāts sagaidījis savas uzstāšanās brīdi un dodas uz tribīni, tad viņu, labākajās strādnieku rajona pamatskolas tradīcijās pavada saskaņas un gkr deputātu pusbalsī teikti vēlējumi a la “kaut tu nosprāgtu, cūka, mauka, kretīns”, kā arī daudzstāvīgi epiteti no kādas leksikas ziņā bagātākas austrumu kaimiņu tautas valodas. Mikrofoni to nefiksē, taču jaunajam tautas kalpam neļauj atslābt komfortā un aizmirst, kur esi. Kā arī ļauj atbrīvoties no ilūzijas, ka domē esošie, kaut dažbrīd pretējiem politiskiem uzskatiem, tomēr ir vienota mērķa vadīti, proti, atrodas tur vēlmē darīt visu, lai uzlabotu dzīvi pilsētā, kurā paši dzīvo. Tā tas nav – pilsētvides attīstība un komforts tur ir paši mazsvarīgākie jautājumi.

Visnotaļ esmu priecīgs, ka mani galu galā neievēlēja, jo šķiet, nespētu uzturēties vienā telpā un sarunāties ar tik prastu publiku kā NilAndra komandu, kurus civilizācija nu nekādi nav skārusi.

- Vienā ziņā komunisms un nacionālisms ir gandrīz vienādi.
- Kā tā?
- Teorijā abas ideoloģijas izskatās smuki un lieliski, bet visur, kur no vēstures zinām, ir mēģināts realizēt praksē, tur rezultātā sūdi vien sanākuši. Taču adepti tik un tā turas pie pārliecības, ka ja rezultāts neatbilst teorijai, tad pie vainas ir nevis aplamā teorija, bet gan kļūdas realizācijas procesā, un nākamreiz sanāks kā vajag.

- Pedagoģija nav zinātne.
- Kā tad tā? Izglītojas, raksta zinātniskus darbus, rīko konferences, saņem zinātniskos grādus!
- Jebkurā zinātnē, ja eksprimentu sērija neizdodas, secina, ka uzstādītais mērķis bijis aplams un noliek to plauktiņā. Jebkurā, izņemot pedagoģiju. Pedagoģijā, ja rezultāti neatbilst teorijai, tad neviens pat negrasās pārvētīt teoriju un pieļaut, ka tā varētu būt aplama, bet maļ to pašu tālāk cerot, ka pasaule piemērosies teorijai, nevis otrādi.

- Krievijai ir Medinskis, bet mums ir Belēvičs.