Pagājušajā nedēļā satikos ar no JKP ievēlētajiem Rīgas domes deputātiem, papļāpājām par to, kā šiem tur iet.

Interesants bija viņu pārsteigums/šoks/izbrīns par darbu un savstarpējo saskarsmi šajā saskaņas un harmonijas pilnajā struktūrā. Vislabāk man patīk tradīcija, ka kad opozīcijas deputāts sagaidījis savas uzstāšanās brīdi un dodas uz tribīni, tad viņu, labākajās strādnieku rajona pamatskolas tradīcijās pavada saskaņas un gkr deputātu pusbalsī teikti vēlējumi a la “kaut tu nosprāgtu, cūka, mauka, kretīns”, kā arī daudzstāvīgi epiteti no kādas leksikas ziņā bagātākas austrumu kaimiņu tautas valodas. Mikrofoni to nefiksē, taču jaunajam tautas kalpam neļauj atslābt komfortā un aizmirst, kur esi. Kā arī ļauj atbrīvoties no ilūzijas, ka domē esošie, kaut dažbrīd pretējiem politiskiem uzskatiem, tomēr ir vienota mērķa vadīti, proti, atrodas tur vēlmē darīt visu, lai uzlabotu dzīvi pilsētā, kurā paši dzīvo. Tā tas nav – pilsētvides attīstība un komforts tur ir paši mazsvarīgākie jautājumi.

Visnotaļ esmu priecīgs, ka mani galu galā neievēlēja, jo šķiet, nespētu uzturēties vienā telpā un sarunāties ar tik prastu publiku kā NilAndra komandu, kurus civilizācija nu nekādi nav skārusi.