scaramouche lieliski pateica (aš skauž, ka pats tā nemācēju noformulēt): "Nevajag cepties par Kritisko Masu. Katrs pārdzīvo uzmanības trūkumu no vecāku puses pa savam. Nu, neskaitot tos, kas vienkārši pieraduši pie visas uzmanības saņemšanas." Tagad prātoju - vilkt ārā sidraboto taukdzinēju un paripināt pa apvidu, kaiju seksu pafočējot, jebšu kājām aizvilkties uz Alfu pēc piena, jo pēdējā laikā propagandas iespaidā to velobraucēju tik biezs saradies, ka nu jau grūši izripināt starp nikniem tantukiem ar setočkām un to pašu izslavēto anonīmo masu.

Laulātā saldētavā atrada maltu briedi. Atkausēja, samaisīja ar sīpoliem, pipariem un vēl milzums tikai viņai saprotamu lietu, un štopsējam jēlgaļas maizītes, kuras nez kāpēc tiek dēvētas hellēņu elles bezdibeņa vārdā. Jāsaka paldies Providencei, ka viņa to neatrada aizvakar, kad ciemos ievēlās rīma vikings, jo tad atliktu tikai noraudzīties, kā kārums pazūd Tartarā...

- Mammu, tētis nemāk zīmēt begemotu!
- Kā tā?
- Nu viņš nepareizu snuķi zīmē.
- Begemotam taču nav snuķa!
- Nu tas nav īsti begemots, bet tas otrs, nu tas ziloņa paziņa... mamuts!

Euronews ziņās nupat rādīja Rīgu. Jāatzīst, ka gadiem šī nevienam nezināmā pilsētiņa starptautiskajās šāda līmeņa medija ziņās nav pieminēta, jo nekas jau tur nenotiek. Bet nu eiropieši tā smuki TV skatās ekrānā ainas, kā kaut kādus senus notikumus atzīmē tie, kas savulaik karoja pret Eiropu (nu paši karotāji sen jau pa lielam penālī, bet te figurē tie, kas ar to lepojas). Lai vai kāda, tak tomēr atpazīstamība. Nozīmīguma sajūta. Lai gan hercogu dragūnu uniformas, manuprāt, kudi smukākas. Saule pa zemes virsu ripo un pat manuprāt krietni ieilgušo aukstumu vieglāk pieciest. Oma tik laba, ka iespējams, rīkošu šodien dzīvesvietas ģenerāluzkopi. :)

Ar izbrīnu konstatēju, ka vai ik dienu TV pavīdošās reklāmas - vispirms a la radio NABA stilā kaut kāds jauno alternatīvo bundzinieku festivāls un tam sekojošā Eirovīzijas atlases monumentālJūrmaliskā vīzija, - īstenība ir vienas reklāmas ievads un nobeigums. Dīvaini gan.

Atvase nokarinājusies Latvijas Republikas karodziņiem kā Ziemassvētku eglīte ar eņģeļmatiem, ievērtējusi armijas parādi (Jaunsargiiiii!!!! Re ku jaunsargiiii!!!!), sarijusies kārumus, pēc tam klātienē spiegusi, uguņošanu vērojot. Nu pārgurusi un iespaidiem pārbagātināta atdota vecmāmiņas rokās, lai pilnveidotu lasītprasmes un atgādinātu vecākajai paaudzei, ka pensionēšanās nenozīmē nu beidzot slinkošanu atlikušos nedaudzos gadiņus, bet gan pienākumus pret ģimeni un mazbērniem. Laulātā, tikpat pārbagātināta (jo asistēja atvasei tās piedzīvojumos), šobrīd mājās balansē izmisuma pilnā izvēlē starp pudeli šardonē un Civillikumu. Man rietumu fronte bez pārmaiņām - virpoju vakar, virpoju šodien. Jo tā nu iegājies, ka strādāju kārtīgiem tautiešiem, kuriem patriotisms izpaužas kā plastikāta karodziņu izdale, nevis valsts likumu ievērošana. Tāda dzīve. Arī jums priecīgus svētkus.

Laulātā draudzene beidzot nonākusi pie secinājuma, ka daiļliteratūras lasīšana Civillikuma vietā nav gluži velta laika nosišana, jo Neiburgas "Stum stum" izlasījusi, kā uzturēt baltu (nu tur tie nejaukie tējas/kafijas pleķi iekšpusē) mūsu karalisko porcelānu. :))

Nācās pēc pusgulētas nakts beidzot uzsvempties sestdienas rītā 7:00 augšā tikai tāpēc, ka Stūrīša ielā 34 mītošajiem latvju urlām* - ambāleliņiem - kas rīkojuši iknedēļas dārza svētkus (tb visu nakti griezuši muzōnu, dzēruši, kāvušies un vēmuši), to inteliģences nesakropļotajās un alkohola viegli atmiekšķētajās smadzenēs piešķīlusies otra dzirksts jeb otrā elpa: muzons tiek uzgriezts tā, ka apkārtējās mājās logi trīc, un šīs zemes sāls un pamats, izdzertās alko pudeles pār plecu dārzā sviežot, laižas atkal draiskā dejā un izpriecu vilnī. :[
Jānoskaita līdz desmit, jānopriecājas, ka tie savējie tautieši (tas šai zemītē attaisno jebkādu cūcību), un jāķeras pie nepadarītā.
------
* "Urla", manuprāt, ir sociāla ļaužu kategorija, neatkarīgi no tautības, tāpat kā "nigers" arī sen vairs nav rases, bet gan sociālas piederības apzīmējums.

( P.S. )

Braucot pa šoseju no Rīgas uz Ventspili, ja autiņā līdzi saules nogurdināti kinderi, pie Usmas tankenštelles var iegriezt pa labi un pēc pārdesmit metriem kreisajā pusē mājas. Tur, izrādās, ir vietējais zoo - tb vienkāršas lauku mājas, kur aplokā vazājas pāris minicūkas, dažādu šķirņu mājputni un pāvi, pāris voljēros kādas caunas, truši u.tml. grauzēji, - latiņš no pieauguša deguna un var tur paklimst. Bērniem patīk. It sevišķi, ar poniju pajādelēt. Svētdien tur, garām ejot, ielūkoju:

( Usmas_zoo )

Kaut arī kamrāds racoon reiz veltīja garumgaru didaktisku pasāžu (ja nebūtu slinkums ilgi meklēt, ieliktu te linku), veltītu nesaprātīgiem lauķiem, kuri nevis pasūta kinderiem izklaides uzpariktes pie profesionāļiem, bet taisa paši, iekšējais aškenazs neļauj, neļauj kārtīgam kurzemniekam šķirties pāris brusu un striķīšu dēļ no tādas kupjūru kaudzes, ko alkatīgie profesionāļi grib iekasēt.

( dari_pats )

Vakar beidzot noskatījos Kolka cool. Patika. Bikucīt virtuozāka montāža un daudz neatpaliktu no Coffee and Cigarettes. Varbūt vienīgi aktierspēle par daudz piegludināta, tb skarbuma vajadzēja pavairāk (tb klopes, kā jau tas dzīvē notiek), bet tā jau gadās, ja pilsētnieki spēlē tautas sadzīvi. Vienīgais, mazliet traucēja, ka nerunāja pa kurzemniecisko, bet kā rīdzinieki, un tā sižeta līnijas imitācija ar brāli no jūrjas - tb ja nav sižeta, tad nav vispār, nekā tāds apendiksiņš pa vidu iesprausts. Bet tie nieki, kopumā man patika tas īpatnums, ka filma varēja sākties jebkurā citā vietā, beigties jebkurā vietā, bet tik un tā nav vēlmes pultēt TV kasti prom uz citu kanālu, tb skaties, neatraujot acis.
Bez tam jau labu laiku vēlme iepukstēt, cik labi tomēr rakstnieki dzīvo. Ik dienu eju garām rakstnieku savienības sdavrupmājai, ievērtēju, kā tā tika renovēta un nosiltināta, automašīnas uz Kuršu ielas pie tās arī ne tās prastākās (tb tas tev nav Vācieša žigulītis, bet normāli leksusi u.tml.), tb respect - acīmredzot rakstniecībai tās lietas iet un nav par ko sūdzēties. Ne tā kā visādām tur dizaineru u.c. radošajām savienībām, kas pa pažobelēm kur mētājas. :)
Citādi nekā. Sajūta, ka viens jaunuzpeldējis privātpacients ieplānojis mani uzmest, bet moš tā tikai paranoja, pie kuras novedusi neticība labajam cilvēkos. Būs jau labi. Un arī jums, cibiņi, jauku dienu. Rīt sola mazliet siltāku laiku.