Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
2.-Jul-2014 08:47 am - viena no tām daudzajām dienām Oblomova dzīvē
Vakar pa ilgiem laikiem ierados pilsētā, uzdāvāt vienam kamrādam kaudzi ar starpkaru laika arkitektūras objektu fotogrāfijām, lai šim papildu ilustratīvais materiāls, gatavojot lekcijas. Nu bet pēc tam jau nenoturējos - bērniņš laukos, laulene kur hidžabā pa Levanti klejo, - un aiztenterēju līdz Vecrīgai. Vecie krogi aizklapēti, jauni nākuši vietā - jutos kā Stinga inglišmens Ņujorkā. Mazliet paklejoju pa ieliņām, izmisīgi prātojot: a kur tagad ļauži tusē? Ielūkoju Cocoloco, kur parasti ieeju, ja esmu pilsētā - tur kaut kādi englenderi futbolu skatījās (sports man dziļi vienaldzīgs). Tad aizkāpu uz tīņu krodziņu Ленинград (ja godīgi, vairāk krodziņu nezinu, visi pārējie, ieliņās redzamie, ir tūristiem domāti).
Satiku [info]panco un vēl pāris nejūzerus, un lāga pasēdēju, pasocializējos, pavēroju ļaudis. Paklausījos, kā pie blakus galdiņa sirms bārdainis (tb kretīns manā vecumā (c) ) stāsta mazām meitenītēm, kā burājot ar jahtu ik pa 100 m satiekot milzu roņu barus (acīmredzot viņš zina īstās roņu vietas, jo es 15 gadu laikā zem burām nevienu roni jūrā neesmu manījis); paklausījos, kā viens jauks bučmūlītis (nu tāds, ko gribas paņemt aiz ausīm un sabučot uz vaidziņiem - gan jau esat redzējuši: svētdienās viņa TV stāsta mazajiem par zvēriņu dzīvi, bet mana atvase par šo fano) pie blakus galdiņa, traģiski bolot acis, stāsta klausītājiem par draudošo roņu invāziju dievzemītes pludmalēs; pabrīnījos, kā cits bučmūlītis man (vai kādam man aiz muguras) rāda dūrīti un jauki vaibstās; palūkoju, cik smieklīgi izskatās apdzērušies ciema lovelasi, tenterējot apkārt līganā seismogrāfu gaitā un bičojot cigas (gan jau pats tāds reiz biju, tikai no malas jau sevi neredz).
Vobšem pamatīgi pievilku mūli - šodien sajūta, it kā būtu aizmidzis bišu stropā, darbā ierados ar nokavēšanos, un tagad prātoju, kā līdz pusdienām sataisīt 150 failu kompozīcijas, katru uz saviem 500 MB.

Bet ne par to stāsts. Labi apzinos, ka veca perdeļa privātās dzīves peripetijas neinteresē nevienu, izņemot viņu pašu, tāpēc par šoreiz genderismu. Feministu livejournalā pamanīju melnbaltu fotogrāfiju sēriju:

par_dženerajām_lomām )
28.-Dec-2011 09:40 am - MAS: 2011.
Pasaulē raugoties, nezinu, vai svarīgāko šī gada ziņu TOPā to maz pieminēs (šai jomā vietējie mediji visai krasi atšķiras ar savu īpatnu prioritāšu skalu), vissvarīgākais notikums 2011. gadā man šķiet Ķīnas un Japānas vienošanās turpmāk savstarpējos norēķinos pilnībā atteikties no USD, pārejot uz jenām un juaņiem (ņemot vērā, ka Japānas imports no Ķīnas tikai 2011. gada pirmajos 10 mēnešos bija 148 miljardi USD...). Bez tam Japāna iepirks Ķīnas valsts obligācijas, novērtētas juaņos, tb tas nozīmē, ka sācies tas, par ko aizdomājos pirms gadiem pieciem: dolāra izspiešana no Āzijas (pasaules) tirgus, kā arī no Japānas valūtas rezervju uzkrājuma (Japāna līdz šim bija viens no lielākajiem ASV valsts obligāciju turētājiem). Lūk tas man, kā absolūtam lajam globālajā ekonomikā, šķiet makten nopietni, te liekus papīrīšus klāt nepiedrukāsi. Šāda veida pasākumi gana nopietni - kā nekā dīvainas kalendārās sakritības rezultātā atklāsme, ka Sadamam ir ķīmiskie, bakterioloģiskie u.c. nekonvencionālie ieroči, tb Irāku jānoliek pie vietas - šī atklāsme parādījās tieši pāris nedēļas pēc tam, kad Irāka paziņoja, ka turpmāk tirgos naftu tikai par eiro, aber USD pretī neņems.
9.-Aug-2010 09:58 am - atpakaļ pie virpas
Tā nu tas notiek, ka viss labais beidzas. It sevišķi to var teikt par tādu sociķu izcīnītā mantojuma palieku kā atvaļinājums (kurš nevalsts iestādēs strādājošiem reti kad pārsniedz 2 nedēļas). Toties par tā nobeigumu sūdzēties nevaru. Cūkas vietā tika nolaists no kātiem bebrs. Bija garšīgs (it sevišķi ņemot vērā, ka ir smieklīgi ļautiņi, kuri suņus uzskata par ģimenes locekļiem, kaķus uztver kā cilvēkus, bet "ūdensžurkas" atsakās ēst pat nepagaršojuši - nu tie, kas pēc atomkara toč neizdzīvos, - kas palielina ēdāju porcijas). Noairēta sava virknīte km pa Usmu, pīckojot asarus un inspicējot salas - operācija Saksijas Morica dārgumu meklēšana. Atvase paaugusies pa pāris nedēļām kā riktīgs nešpetns izspūris čīrkains meža skuķis, laulātā piekususi kā suns to ganot, tak izskatās laimīga. Nauda iztērēta un nu jāmeklē haltūras. Rēķinu pilna pastkaste. Tā tā dzīve paiet. Forši.
5.-Aug-2010 07:40 am - jūsu lūgšanas uzklausītas
Palūkoju pa logu - beidzot visi saules nīdēji nu var diet uzvaras deju (kāpēc kamrāds [info]vistu_zaglis ir pret siltu vasaru dievzemītē, to varu saprast - lai varētu buržujiski no tālienes ņirgāties un sajusties pārāks, bet ko tie citi?), jo nu ir pierasti pelēkais vāks pār pasauli (un tikai tie nedaudzie, kas lidojuši, tie zina, ka augšā tomēr ir saule), dabiskais līņājiens, tb nu atkal kā vienmēr - tā nu līs līdz novembrim, kad smidzekli nomainīs slapjdraņķis līdz maijam. Priecājieties, гады!

Pie tam labi, ka es jau sen pirms laba laika atmetu kā veltas cerības saprast sieviešu dabu, rīcības un vēlmju motivāciju un pievērsos kā vienkāršākam un saprotamākam dekonstruktīvisma naratīvam vēstures filosofijā. Citādi te lauzītu galvu neizpratnē par laulātās vēlmi tieši tagad iedabūt mani mežā uz 2 dienu pārgājienu pusceļu gumijniekos, pusceļu airējot laivu. Sauksim tās par saldajām mīlas mokām, jo tikai īstās ciešanās rūdās tērauds un cilvēks spēj tvert visu kaifu no savas mazohisma buķetes.

Palūkojos pa logu, noskurinos un noslauku vīrišķu asaru, kas rit pār rugāju klāto zodu (rudens, bļe): rudens tango.
4.-Aug-2010 07:36 pm - atvaļinājums
Pirmā nedēļa bija vai nebija, neviens to nezina, jo mazajai petardei bija stacionārie +38°C un šo vajadzēja lutināt. Otrā nedēļa iet uz beigām, taču gana auglīga. Paspēju uzzīmēt vienai tūrisma firmai logotipu, izdirnēties LVVA lasītavā, rakādams materiālus par zemessardzes dibināšanu 1918. gadā, paspēju Vecrīgā pasocializēties ar sen nesatiktiem ļaudīm, kurus nebūtu saticis vēl gadiem, ja vien nebūtu šīs iespējas izbaudīt dažas brīvas dienas un šos izsaukt uz kausiņu papļāpāšanas, paspēju izložņāt viena muzeja krātuves, sapazīties ar cerberiem un iehavot krietnu žūksni materiālu (ar nosacījumu, ka neviens nedrīkst zināt, ka materiāli nāk no šī muzeja - muzeji dievzemītē ir tāda vieta, kur no tautas tiek slēpts viss), paspēju piedzerties (kas treniņu trūkuma dēļ izdevās viegli un budžetam nesāpīgi), paspēju nopirkt lietusjaku, jo laulātā vēlas mani iedzīt lietus sezonas pārņemtajos mūža mežos (viņu var saprast - derdzas tak, ka vecais tik apmierināts slaistās pa Rīgu), paspēju uzrakstīt divām publikācijām melnrakstus (pa lielām šaibām varētu drukāt, tak priekš akadēmiskajiem prātiem vēl iekš LVVA un LNB jāatrod manas teorijas apstiprinošu faktoloģisko materiālu). Tagad malkoju kokčiņu, lasu RL un spriedelēju ar junioru par žīdu/masoņu vispasaules iekarošanas plāniem, jo šis kā reizi kārtējo Denu Braunu pievārējis. Ļapotā. :)

Bet šitās ir cibiņas [info]fjokla&Co festivālā labadaba:

18.-Jul-2010 11:13 am - dari ko jādara, notiks kam jānotiek
Dzīvei "zaļā" priekšpilsētā, prom no centra, nenoliedzams pluss ir saskarsmes kvalitātes un kvantitātes pieaugums. Ja centrā dzīvojot nācās jau iepriekš plānot, izsūtīt ielūgumus, organizēt auklīti u.tml. brīžos, kad uznāca vēlme sastapt kādus tīkamus pudeles brāļus, tad tagad visi kreņķi izpaliek - šie paši, iepriekš aš nepiesakoties un bez uzaicinājuma, aizvien biežāk ieripo mietpilsonisma citadelē, lai sēžot zālienā pavēnī, iemalkotu vēsu dzērienu ar ledu un rimti papļāpātu. Pie tam pat ēst neprasa zināmu klimatisku apstākļu dēļ (labi, ka [info]vikings jūrā - tas ir ar mieru ēst visu, visur un jebkurā laikā). Sameistaroju plauktu nišā virs durvīm (re kāds es saimniecisks!), iedzeru bairīti un dodos pagalmā ēnā lasīt RL un ar vienu aci vaktēt mazo ringlēnu, lai šis nenoposta kaimiņu māju vai ko tamlīdzīgu. Idille. Labprāt vēlētos, lai augu gadu ir tā, taču ar prātu saprotu - vēl pāris nedēļas un atkal te būs mūžīgā migla, mūžīgie +/-3C un mūžīgais slapjdraņķis, kur UV stari sastopami tikai solāriju kabīnēs.
7.-Apr-2010 09:33 am - ech, mēēēēdiji
Kamēr abas sievietes - lielā un mazā, - vārtās pa gultu, bubinādamas viena otrai, cik tā otra laba, mīļa utt., tikmēr es, kā jau īstens mačmo, rosos pie plīts, meikojot brokastis un ar vienu ausi vērojot vienīgo TV kanālu, ko kaste rāda, tb ikrīta beztabu. Tiem medijiem gan labi - vienmēr ir par ko cepties. Vo par provi šorīt cepās, ka kādi nejauki elementi esot kurā tur pagastā saziedojuši Lieldienu dāvanu pakas invalīdiem. Cepiens, protams, ir par to, ka pakas mazas, kaut kāda sūda maize, nerakstoša pildspalva, lubrikants un vēl kādi sūdi. Vai ta pašiem ziedotājiem nav kauns tik mizernuju kuļķeni par "Lieldienu dāvanu" dēvēt? Un kāpēc tik maza?! (Pirms tam gan bij kārtējais ziņojums, cik viss sūdīgi un visi nabadzīgi aš uz bada robežas.) Varēja tak budži ko lielāku sarūpēt (ko īsti, padomiņu nedeva gan). Un varēja tak pielikt pārdesmit darbiniekus pārbaudīt, vai visas pildspalvas raksta. Aber šie gauneri to nav darījuši, tik vien kā savākuši iebiezinātā piena bundžas ar aš vairāku dienu pagājušu derīguma termiņu, pakojuši, krāmējuši autiņos, rakstījuši pavadzīmes un svilinājuši benzīnu, vedot uz to pagastu. Derdzīgi. Pie tam - ak tavu nekaunību!, - lubrukantus invalīdiem! Šteinbergs tā 2 pirkstos turēja to tūbiņu rokā kā beigtu žurku un moralizēja, ka šis te jau nu pārkāpj visas robežas. (Acīmredzot, tie ziedotāji ne tikai gauneri un kapeiku pisēji, neko prātīgu saziedot nevar, bet arī nezin kāpēc izdomājuši, ka invalīdiem iespējama dzimimdzīve, par dzimumtieksmi nemaz nerunājot!) Nu smuki - vesels rīta sižets, kurā pamoralizēt, pamācīt. Protams, nākamgad tie ziedotāji visdrīzāk neko neziedos (es jau nu viņu vietā uzmestu lūpu - ja nepatīt, nevajag ar), un tad varēs didaktiski pukstēt, ka tāda nu šī zemīte ir, ka neviens redz negrib dzīves apdalītajiem ko ziedot. Tb runājošajām galvām ir ko kritizēt pie jebkura rasklada - vienalga, kāds ziedo vai neziedo. Viegli viņiem tā maizīte nāk, viegli gan. Bet man te gan vaiga sviedros maizītei jānopelna, lai varētu īri noomaksāt, kredītus, laulenei martini un sev kādu brjūno iegādāt, gan jāmet monētu gaisā lielajās mocībās, vai atzīmēt jubileju ar pasēdēšanu tīkamu pudeles brāļu vidū, jebšu taupības nolūkos izlikties par beigtu peli? Grūši, grūši labiem cilvēkiem šai dzīvē. Un ja tev grūši - značit labs cilvēks.
17.-Mar-2010 02:07 pm - nīgrums
Porukiski latviskā ziemas depresija plūstoši un nemanāmi pārgājusi avitaminozes uzmundrinātā pavasara depresijā, un pat doma, ka no zila gaisa izdomāju mazu rūpaliņa iespēju, nepriecē. Bet īdēt arī nedrīkst. Īdēšana raisa nicinājumu, nevis līdzjūtību. Savukārt nicinājums a priori bremzē rūpaliņus.
17.-Feb-2010 04:59 am - sic transit...
Atminos, tālajos 90ajos ņirgājāmies par franču puikām, kuri sākumā makten lepni sevi pozicionēja vertikālē krietni augstākā punktā, taču pēc tam kautri atzina, ka kaut viņu ienākumi dievzemītes iemītnieku ienākumus pārsniedza simtkārtīgi, savā dzimtenē šie krodziņā varot atļauties pasēdēt vai nu reizi mēnesī tā nopietnāk, jebšu pāris reizes uz pāris bairīšiem tur ieslīdēt. Varu tikai iedomāties, kā ar pārākuma vīpsnu garnētā līdzjūtībā un mani šobrīd varētu raudzīties kāds mongoļu vai kubiešu zellis, kurš, atšķirībā no manis, nav mēneša limitu izsmēlis vienā akadēmisko (šī vārda tiešā nozīmē) sarunu pie kausiņa pasēdēšanas reizē, tb par saviem simtreiz mazākajiem ienākumiem var baudīt daudz vairāk labumu dzīvē.

P.S.
Sarunas par izglītības sistēmu un pasniedzēju situāciju šobrīd neatreferēšu - tāpat jau ne visai labi jūtos. Iedzeršu ka nu kādu aspirīnu. Īstais noskaņojums gavēnim. Pelnu diena.
This page was loaded Dec 4. 2016, 4:18 pm GMT.