Tāda mīlīga ģimenes komēdija "Susura diena" (Groundhog Day). Ripinot cauri kapiņiem, iešāvās prātā, ka ja pieņem reinkarnāciju kā realitāti, tad sanāk susura mūžs.

Ar ļoti precīzu uzskaiti nebija laika ņemties, taču posmā Teika-Briāna vidēji no 10 sastaptajiem velobraucējiem 9 pārkāpa visus man zināmos CSN (daudz jau es nezinu, taču pat man šķiet, ka ielas šķērsošana pie sarkanās gaismas, mīšanās pa pretējo joslu pret auto plūsmu u.tml. varētu dzīt nevelosipēdistus stresā). Pats vairāk uzmanījos no babuļiem ar setočkām, kuru mīļākā izklaide ir strauji mainīt virzienu tieši tad, kad cenšos netraucējot paripināt garām. Tāda diena.

Teikā jūtams, ka sākusies intensīva paaudžu nomaiņa: vecūkšņi sākuši laist pie sevis dzīvot mazbērnus. Attiecīgi, pamosties svētdienas rītā kādos 6:00 tāpēc, ka vienā vai otrā kaimiņu mājā urlas, bļeģojoties un nahujojoties, pa vidam dzerot vanagu un savā starpā izkaujoties, sāk aurot pilnā rīklē patriotiskas dziesmas (pirms minūtēm trim no 34 numura skanēja "mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos", bet šobrīd tumbās pa visu apkaimi dārd popsis), tas jau kļūst par ikdienu. Tā jau varētu to visu uztvert kā nodokļus, tb kā neizbēgamu ļaunumu, taču mīnuss, ka šī aurošana pamodina sīčus visā apkaimē. Bet tie, attiecīgi, modina savus senčus. Izskatās, šovasar rimta laiskošanās pa gultu svētdienas rītos būs retums. Kārtējais iemesls būt mazliet nīgram. :[

Velopraids noticis, būs man ar jāvelk sidraboto taukdzinēju no šķūnīša ārā.

Vēl mazliet jāpavirpo un varēs zust Kurzemes mežos. Tā kā paredzēta sētas sakopšanas talka, jāliek būs kādu sardzē lūkot kā Tālavas taurētājam, vai VID ar policiju neierodas visus talciniekus sodīt (nemaz nezināju, ka bāleliņu stūrētajā Latvijā talkas nu ir sodāmas).

Tikko tu ievelcies mājās no kunga muižas klaušu darbiem, sabučo ģimenes sieviešus, uzstellē mangalīti, saspraud samarinēto kaķīti uz iesmiem, tā sāk gāzt lietus. Nu ar ko es to Providenci esmu nokaitinājis? Cenšos tak būt labs, cenšos (kaut varbūt ne vienmēr sanāk). Ech... pakaļā viss darbs un materiāls. :[

Teikas pusē beidzot ienāk zināmas komforta vēsmas, citādi jau šķita, ka te karš vēl nav beidzies. Tb iemēģinājām jauno picēriju pie Teikas laukuma - http://www.picudarbnica.lv/ - pasūtot šiem pārīti (kad pie mums vīkendos dzīvojas mans 14gadīgais puika, tad tas ir obligāts rituālais ēdiens). Jāatzīst, ka nu varam pat vikings ciemos aicināt, jo, salīdzinot ar līdz šim izmantotajiem ČiliPicas pakalpojumiem, a) šito cepēju pseidoitāļu sklandu rausis ir kudi garšīgāks un uz sastāvdaļām pagaidām nav sākuši taupīt; b) kudi sātīgāks (paņēmām uz trijiem 3 picas - pieraduši, ka čilipicas produktu apēdam un vēl gribas, taču šoreiz galā netikām, jo gana sātīgas); c) ja pica solīta ar pipariem, tad toč ir pipari tā, ka mute svilst.

Vakar Teikai pārlidoja zosu kāsis (gan jau ne tikai vakar, tak tas bija pirmais, ko piefiksēju). Atvase sapņaini konstatēja: tad jau Nilss Holgersons mūsu mājiņu arī no augšas redzēja, un mani arī!

Saistībā ar zosīm, šorīt uz Tallinas/Miera sasmējos par outdūru uz ClCh staba, kur plakāta augšā zosu kāsis, bet zem tā trīs tantītes ap 30 ar kaut kādiem lielveikala "domina" iepirkšanās maisiņiem un sauklis "VIŅAS IR KLĀT!" Nezinu, ko ar "viņas" domājušas ir mārketinga speciālistes, taču aizdomas, ka datorgrafiķa domas, liekot fonā zosu kāsi, visnotaļ skaidras un smīns saprotams. ;)

Vēl jau pāris dienas pagājušas, tak šaubos, vai kas īpaši mainīsies. Šis gads nekāds. Normāls. Atvase aug griezdamies, izdomājot aizvien jaunas blēņas un absolūti ignorējot visu no Makarenko pārņemto pedagoģijas arsenālu. Sievasmāte dzīvo ar pārliecību, ka viņasprāt znotam jābūt kudi izdarīgākam un bagātākam. Puika, saklausījies manas pamācības - mācies, dēls, mācies (pie tam, vēlams, Stenfordā), lai nekļūtu par tādu pat plānā galdiņa urbēju kā tavs radītājs, - nu ir labākais skolnieks klasē. Laulātā lēnām no skarbas suitietes, kas vispirms šķiļ ar pannu un tikai pēc tam vaicā, pamazām pārtop par mīlīgu mājsaimnieci, kuru interesē tikai izmaiņas Civillikumā, raidījumi par topmodelēm un visādu smalku ēdmaņu receptes. Darbs noriebies kā rūgta nāve (7. gads pie vienas un tās pašas konveijera operācijas), taču tā kā neko labāku nepiedāvā, bet emigrācijai es par vecu un ar pārāk maz skilliem, nākas vien virpot tālāk. Ierobežoto līdzekļu (lasīt: nabadzības) dēļ praktiski esmu atteicies no socializācijas publiskajā telpā. Draugu mazāk, toties labāki. Pēc dakteru konsilija verdikta, ka daudz nav atlicis, un īsa suicidālo tieksmju perioda, dzīvi novērtēju spilgtāk. It kā nekā ūberbrīnumlaba, taču grēks sūdzēties - varēja būt krietni sliktāk. Normāls gads.

Pasaulē raugoties, nezinu, vai svarīgāko šī gada ziņu TOPā to maz pieminēs (šai jomā vietējie mediji visai krasi atšķiras ar savu īpatnu prioritāšu skalu), vissvarīgākais notikums 2011. gadā man šķiet Ķīnas un Japānas vienošanās turpmāk savstarpējos norēķinos pilnībā atteikties no USD, pārejot uz jenām un juaņiem (ņemot vērā, ka Japānas imports no Ķīnas tikai 2011. gada pirmajos 10 mēnešos bija 148 miljardi USD...). Bez tam Japāna iepirks Ķīnas valsts obligācijas, novērtētas juaņos, tb tas nozīmē, ka sācies tas, par ko aizdomājos pirms gadiem pieciem: dolāra izspiešana no Āzijas (pasaules) tirgus, kā arī no Japānas valūtas rezervju uzkrājuma (Japāna līdz šim bija viens no lielākajiem ASV valsts obligāciju turētājiem). Lūk tas man, kā absolūtam lajam globālajā ekonomikā, šķiet makten nopietni, te liekus papīrīšus klāt nepiedrukāsi. Šāda veida pasākumi gana nopietni - kā nekā dīvainas kalendārās sakritības rezultātā atklāsme, ka Sadamam ir ķīmiskie, bakterioloģiskie u.c. nekonvencionālie ieroči, tb Irāku jānoliek pie vietas - šī atklāsme parādījās tieši pāris nedēļas pēc tam, kad Irāka paziņoja, ka turpmāk tirgos naftu tikai par eiro, aber USD pretī neņems.

Secināju, ka pēdējo desmitgadi esmu neglābjami iestrēdzis un nu ar steigu jāmaina klausāmo mūziku, jo nu kaut kas nav lāga, ja pat mana dižpacienta mārketinga nodaļas draudzīgais blondais kolektīvs dodas uz Pērta koncertu. Tā nu palikām mājās. Kā pie ziemas, pārgājuši esam uz vīniņiem (konjaciņš tomēr ir padārgs prieks, to uz augstiem godiem). Bija uomulīgi. Sirsniņai trīcot gaidu, kad pie apvāršņa parādīsies kants ar vienu labu grāmatu. Citādi nekas tāds snogšibaķeļnijs nenotiek.

Teikā daudzs ieliņas ir tādas, kā jau lauku miestā pieklājas: asfalts un gar malu tur grantīte, zālīte, tb nekādu trotuāru un apmaļu. Līdz ar to auto var mierīgi velosipēdistu nospiest nost no asfalta, riteņbraucējam neuzmetot kūleni. Nu nospieda tevi malā. Nekas nenotika, nav kam un par ko sūdzēties - kas tāds bija rakstīts apaļās stūres grozītāja sejā. Līdz tam brīdim, kad šis izdzirdēja, ka nav prātīgi ar ātrumu ~10-15 km/h spiest velosipēdistu nost no braucamās dalas, jo a) sidrabotā taukdzinēja minējs nekrīt panikā (kritiens īpaši nedraud), b) "Shimano" pedāļi visurgājējiem ir ar labām tērauda saķeres radzēm. Skaņa bij laba. Un svītra auto sānā arī. Un ilgi vēl pār Teikas ārēm skanēja velobraucēja mefistofeliski ļauni atriebīgā ķiķināšana...

Radio 101 nupat vēstīja, ka: a) Latvija esot vienīgā valsts pasaulē, kur būt par pirtnieku var iemācīties (tb visādās tur Turcijās un Āmerikās tu vienkārši ej un sāc strādāt par pirtnieku), b) kora dziedāšana pirtī uz lāviņas skanot pavisam savādāk, nekā Mežaparka estrādē, kas liecinot par īpašo pirts enerģētiku (tb nu ezōteriķi ar šo fizikas terminu apzīmē ne tikai tur savas fantāzijas, bet arī vienkārši telpas akustiku, kas ir kas jauns).

Izdomāju turpmāko interešu pamattēmu. Tā ir ļoti liela problēma, ja pa lielam interesē viss, jo ja vēlies kādu nebūt atzinību laikabiedros (nu un grantu moš), tad neizbēgami jāspecializējas, kas nozīmē atteikšanos no milzuma interesantumu.

Tāda diena.