Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
2.-Jul-2014 08:47 am - viena no tām daudzajām dienām Oblomova dzīvē
Vakar pa ilgiem laikiem ierados pilsētā, uzdāvāt vienam kamrādam kaudzi ar starpkaru laika arkitektūras objektu fotogrāfijām, lai šim papildu ilustratīvais materiāls, gatavojot lekcijas. Nu bet pēc tam jau nenoturējos - bērniņš laukos, laulene kur hidžabā pa Levanti klejo, - un aiztenterēju līdz Vecrīgai. Vecie krogi aizklapēti, jauni nākuši vietā - jutos kā Stinga inglišmens Ņujorkā. Mazliet paklejoju pa ieliņām, izmisīgi prātojot: a kur tagad ļauži tusē? Ielūkoju Cocoloco, kur parasti ieeju, ja esmu pilsētā - tur kaut kādi englenderi futbolu skatījās (sports man dziļi vienaldzīgs). Tad aizkāpu uz tīņu krodziņu Ленинград (ja godīgi, vairāk krodziņu nezinu, visi pārējie, ieliņās redzamie, ir tūristiem domāti).
Satiku [info]panco un vēl pāris nejūzerus, un lāga pasēdēju, pasocializējos, pavēroju ļaudis. Paklausījos, kā pie blakus galdiņa sirms bārdainis (tb kretīns manā vecumā (c) ) stāsta mazām meitenītēm, kā burājot ar jahtu ik pa 100 m satiekot milzu roņu barus (acīmredzot viņš zina īstās roņu vietas, jo es 15 gadu laikā zem burām nevienu roni jūrā neesmu manījis); paklausījos, kā viens jauks bučmūlītis (nu tāds, ko gribas paņemt aiz ausīm un sabučot uz vaidziņiem - gan jau esat redzējuši: svētdienās viņa TV stāsta mazajiem par zvēriņu dzīvi, bet mana atvase par šo fano) pie blakus galdiņa, traģiski bolot acis, stāsta klausītājiem par draudošo roņu invāziju dievzemītes pludmalēs; pabrīnījos, kā cits bučmūlītis man (vai kādam man aiz muguras) rāda dūrīti un jauki vaibstās; palūkoju, cik smieklīgi izskatās apdzērušies ciema lovelasi, tenterējot apkārt līganā seismogrāfu gaitā un bičojot cigas (gan jau pats tāds reiz biju, tikai no malas jau sevi neredz).
Vobšem pamatīgi pievilku mūli - šodien sajūta, it kā būtu aizmidzis bišu stropā, darbā ierados ar nokavēšanos, un tagad prātoju, kā līdz pusdienām sataisīt 150 failu kompozīcijas, katru uz saviem 500 MB.

Bet ne par to stāsts. Labi apzinos, ka veca perdeļa privātās dzīves peripetijas neinteresē nevienu, izņemot viņu pašu, tāpēc par šoreiz genderismu. Feministu livejournalā pamanīju melnbaltu fotogrāfiju sēriju:

par_dženerajām_lomām )
7.-Apr-2010 09:33 am - ech, mēēēēdiji
Kamēr abas sievietes - lielā un mazā, - vārtās pa gultu, bubinādamas viena otrai, cik tā otra laba, mīļa utt., tikmēr es, kā jau īstens mačmo, rosos pie plīts, meikojot brokastis un ar vienu ausi vērojot vienīgo TV kanālu, ko kaste rāda, tb ikrīta beztabu. Tiem medijiem gan labi - vienmēr ir par ko cepties. Vo par provi šorīt cepās, ka kādi nejauki elementi esot kurā tur pagastā saziedojuši Lieldienu dāvanu pakas invalīdiem. Cepiens, protams, ir par to, ka pakas mazas, kaut kāda sūda maize, nerakstoša pildspalva, lubrikants un vēl kādi sūdi. Vai ta pašiem ziedotājiem nav kauns tik mizernuju kuļķeni par "Lieldienu dāvanu" dēvēt? Un kāpēc tik maza?! (Pirms tam gan bij kārtējais ziņojums, cik viss sūdīgi un visi nabadzīgi aš uz bada robežas.) Varēja tak budži ko lielāku sarūpēt (ko īsti, padomiņu nedeva gan). Un varēja tak pielikt pārdesmit darbiniekus pārbaudīt, vai visas pildspalvas raksta. Aber šie gauneri to nav darījuši, tik vien kā savākuši iebiezinātā piena bundžas ar aš vairāku dienu pagājušu derīguma termiņu, pakojuši, krāmējuši autiņos, rakstījuši pavadzīmes un svilinājuši benzīnu, vedot uz to pagastu. Derdzīgi. Pie tam - ak tavu nekaunību!, - lubrukantus invalīdiem! Šteinbergs tā 2 pirkstos turēja to tūbiņu rokā kā beigtu žurku un moralizēja, ka šis te jau nu pārkāpj visas robežas. (Acīmredzot, tie ziedotāji ne tikai gauneri un kapeiku pisēji, neko prātīgu saziedot nevar, bet arī nezin kāpēc izdomājuši, ka invalīdiem iespējama dzimimdzīve, par dzimumtieksmi nemaz nerunājot!) Nu smuki - vesels rīta sižets, kurā pamoralizēt, pamācīt. Protams, nākamgad tie ziedotāji visdrīzāk neko neziedos (es jau nu viņu vietā uzmestu lūpu - ja nepatīt, nevajag ar), un tad varēs didaktiski pukstēt, ka tāda nu šī zemīte ir, ka neviens redz negrib dzīves apdalītajiem ko ziedot. Tb runājošajām galvām ir ko kritizēt pie jebkura rasklada - vienalga, kāds ziedo vai neziedo. Viegli viņiem tā maizīte nāk, viegli gan. Bet man te gan vaiga sviedros maizītei jānopelna, lai varētu īri noomaksāt, kredītus, laulenei martini un sev kādu brjūno iegādāt, gan jāmet monētu gaisā lielajās mocībās, vai atzīmēt jubileju ar pasēdēšanu tīkamu pudeles brāļu vidū, jebšu taupības nolūkos izlikties par beigtu peli? Grūši, grūši labiem cilvēkiem šai dzīvē. Un ja tev grūši - značit labs cilvēks.
This page was loaded Aug 30. 2016, 11:47 pm GMT.