pesimisms, skepse un infantilitāte
es no malas, pats par sevi
pēdējais 
11.-Jul-2014 12:06 pm - jaunumi iz mazā neģēļa (ne)darbiem

blēdīgā daba jau purna izteiksmē nojaušama

Visi mani draudziņi jau zina, ka manas pēdējās 2 diennaktis pagājušas stresā. Pudeļbirstis, kurš apzinīgo mūžu pavadījis istabā, nu izdomājis bij, ka ir ne tikai pēc pases, bet arī pēc dabas tīģeris, un aizgājis innspicēt apkaimi, kas šim absolūti nepazīstama. Tā nu tā vietā, lai ar bairīti vai saldējumu vakaros ievērtētu CSI jaunākās sērijas, es pamatā rikšoju pa apkaimi, izmisīgi ūjinot kā kaķu tantiņa. Pāris reizes mūsu ceļi gan krustojās, taču jāatzīst, ka pudeļbirstis ir tikpat veikls kā [info]vikings. Bet ja sīkais mūdzis pazudīs, tad laulene un meita mani noskalpēs, jo katram skaidrs, ka sievišķiem kašņāki ir daudz tuvāki sirdej, nekā vīrišķi. Vakarnakt ap kādiem 2:00 neizturēju un nolēmu fizisku meklēšanu apvienot ar Zvērkāvī lasīto, tb ar sausās barības maisu aizgāju uz pēdējo vietu, kur maitasgabals manīts, un pakaisīju tur tās granulas cerībā, ka šo specifisko smaku ūsainis sajutīs. Un tad kā Ansītis un Grietiņa, bārstīju celiņu līdz pat sava nama durvīm. Šorīt izvelkos ar rīta cigu un, kā tas nākas, slāj sīkais maita pāri pagalmam pie manis ar tādu sejas izteiksmi purnelī: "Mīlā, es te ar draugiem mazliet pasēdēju pie alus kausa, nevainīgi uzspēlējām biljardu, sērkociņus aizmirsu nopirkt - kas būs brokastīs?" Protams, vēru vaļā savas skaujas, nesu uz home sweet home, un, mīļi purpinot par to, ko domāju šai sakarā, ielēju padzerties filtrētu avotūdentiņu, iebēru porciju svaigāko granulu, atrāvu vaļā svētku gadījumiem taupītos konserviņus, tb uzvedos kā īsta laulātā draudzene, kas sagaidījusi mājās savu "otro pusīti". Tagad šis guļ mājās pārēdies, un nekādu sirdsapziņas pārmetumu, kamēr man nervi čupā. Nu nekas - atlikušais mūžs tiks pavadīts īsā saitītē, jo redzams, ka sivēnam brīvība iepatikusies. Punkts. Hau.

Šovakar jānomierina nervu ar pāris kausiņiem staropramena, tas gan.
10.-Jul-2014 07:20 am - sirdssāpes ar/par kaķi
Palaidu vakar pudeļbirsti brīvā vaļā pa pagalmu klejot. Parasti viņš man 5m šņorē piesiets pie ābeles, taču jau pie teritorijas pieradis, pāris reizes jau ticis palaists bez šņores, un nekur projām negāja. Veterināre apgalvoja, ka kaķiem tāpat kā vīriešiem: kamēr šos interesē nauda, vara un sievietes, tikmēr viņi klejo apkārt, aber kad zaudē savas vīrišķās funkcijas, tad turas pie mājām. Te nu viņa idealizēja (nepārprotami kaķu parazīti viņu pilnībā pārņēmuši, un jebkuru šī dzīvnieka tupumu viņa skaidroja ar cilvēkam neizprotamo kaķu inteliģenci). Vobšem aizgāja kaut kur inspicēt apkaimi. Manis pēc šis varētu iet kaut uz Siāmu, taču bērniņš pārdzīvos, tā kā mēģināju saganīt rokā. Pēc tam, kad ap plkst. 1:00 naktī uz Aizkraukles ielas atrastais pudeļbirstis nevis nāca mājās, bet veikli paņēma pēdu - nenoķersi, - atmetu medībām ar roku un nikns aizgāju gulēt. Miegs bija labs. Tagad cerība, ka tas idiots ies pie kādiem ļaudīm diņģēt paiku, šie apskatīsies saimnieku koordinātes, kas viņam kapsulā pie kakla siksnas, un par mazu un godīgu samaksu atgādās atpakaļ. Ja nē, būs jāizgudro ticamu stāstu, ka Tipsis uguns rados uzrauts debesīs, lai bērniņš, kurš šobrīd laukos, neraudātu. Ar tiem kaķiem tāpat kā ar sievietēm: ja tu, labu gribot, dod vairāk brīvības, tad savstarpējās cieņas un sapratnes vietā saņem tikai kreņķus un uztraukumus. Ja atgriezīsies, tad atlikušo mūžu pavadīs, piesiets šņorē. :/
7.-Jul-2014 07:06 am - iz ikdienas gaitām
Tā nu sanācis, ka pēdējā laikā maz te rakstu. Un vispār ik pa brīdim slinka domele nahrenizēties un aizmirst to internetu, atceroties tikai tad, kad jāsameklē grāmatu sietuves darba vai autobusa atiešanas laiki. Taču nevar, jo aplam jau nu ērta vieta satagot zem actiņas piezīmes, kuras būs atrast vieglāk, nekā ja saliek izdrukātas atvilknē. Vobšem pēdējā laikā esmu aplam jau nu apmierināts ar savu ekoloģisko nišu un tās aizpildījumu kā tādu (Providence, tas nebija signāls, ka nepieciešamas krasas pārmainas!) - viss ir šokolādē. Attiecīgi nav nekādas vēlmes ko ierakstīt. Tak centīšos laboties, gan pārejot uz īsformātu.

Beidzot vasara, pie tam iekritusi brīvdienās, kas patīkami (protams, žēl polārās mitrenes, taču tām mierinājums, ka siltums būs īslaicīgs un priekšā gaidāmi savi 10 mēneši slapjdraņķa, kad saule redzama tikai tūrisma operatoru bukletos). Nekas cits tāds kardināli svarīgs nav noticis. Aizvakar ar puiku izņēmāmies pa jūrju, atjaunojot pusaizmirstās iemaņas buru vilkšanā. Vakar izbraukāju Kurzemi kopā ar trimdas Baltisches Ritterschaft pārstāvjiem, kas bija sastampāti divos neoplānos. Bija patiesi jauks tūrisma brauciens.
Kas interesanti, liela daļa no vecajiem vācbaltiešiem vēl joprojām diezgan sakarīgi runā latviešu valodā, kaut pagājuši gadu desmiti un šie labākajā gadījumā bijuši mazi bērneļi tai tālajā 1939. gadā, kad latvieši viņus padzina no dzimtenes (dažs labs no viņiem Mārtiņam Rītiņam ieliek vienos vārtos). Ar vieglu nostalģiju biju rēķinājies, taču nebija tik traki, ka viss a-buss kopkorī dziedātu "labrīt Rīga, vai tu mani redzi, tu māte - es tavs pazudušais dēls" u.tml. Komunicēt šādā īstermiņā bija gana aizraujoši. Mazliet uzjautrināja viņu visai asais un neuzspēlētais "mūsu Latvijas" patriotisms: ja saruna nevilšus kaut mazliet politiku un Krieviju, tad vecie perdeļi saslējās kā kara zirgi, dzirdot kara taures, un trīcošās rokas aš neapzināti stiepās pēc plintes, lai, skanot brašai landesvēra dziesmai, zem krietnā Manteifeļa karoga mestos atsvabināt Rīgu no austrumu draudiem. T.i. sāka gānīt sovjetus un moskovitus tā, ka pat man, kuram, kā jau krietnam latvietim, krievu lamāšana ir pasaules uzskata pamatā, dažbrīd šķita par šerpu. Tā teikt, krietnāki katoļi par pašu pāvestu un lielāki dievzemītes patrioti par Raivi Dzintaru. Tas raisīja smaidu.
Vienīgais, kā pietrūkst, ir vēl vienas brīvdienas, kurā neko nedarīt, tb sakopt māju (kuru jau nedēļ kā apdzīvojam trīs salmu vecpuiši: kaķis, mans 16gadīgais puika un es), lai laulene, atgriežoties no saviem dienvidu hiltoniem šmiltoniem, mūs par cūciskumu sadzīvē nenosistu ar pannu (tās suitietes ir nešpetnas).

Arī tev, cibiņ, jauku dienu un ražīgu darba nedēļu. :)
2.-Jul-2014 08:47 am - viena no tām daudzajām dienām Oblomova dzīvē
Vakar pa ilgiem laikiem ierados pilsētā, uzdāvāt vienam kamrādam kaudzi ar starpkaru laika arkitektūras objektu fotogrāfijām, lai šim papildu ilustratīvais materiāls, gatavojot lekcijas. Nu bet pēc tam jau nenoturējos - bērniņš laukos, laulene kur hidžabā pa Levanti klejo, - un aiztenterēju līdz Vecrīgai. Vecie krogi aizklapēti, jauni nākuši vietā - jutos kā Stinga inglišmens Ņujorkā. Mazliet paklejoju pa ieliņām, izmisīgi prātojot: a kur tagad ļauži tusē? Ielūkoju Cocoloco, kur parasti ieeju, ja esmu pilsētā - tur kaut kādi englenderi futbolu skatījās (sports man dziļi vienaldzīgs). Tad aizkāpu uz tīņu krodziņu Ленинград (ja godīgi, vairāk krodziņu nezinu, visi pārējie, ieliņās redzamie, ir tūristiem domāti).
Satiku [info]panco un vēl pāris nejūzerus, un lāga pasēdēju, pasocializējos, pavēroju ļaudis. Paklausījos, kā pie blakus galdiņa sirms bārdainis (tb kretīns manā vecumā (c) ) stāsta mazām meitenītēm, kā burājot ar jahtu ik pa 100 m satiekot milzu roņu barus (acīmredzot viņš zina īstās roņu vietas, jo es 15 gadu laikā zem burām nevienu roni jūrā neesmu manījis); paklausījos, kā viens jauks bučmūlītis (nu tāds, ko gribas paņemt aiz ausīm un sabučot uz vaidziņiem - gan jau esat redzējuši: svētdienās viņa TV stāsta mazajiem par zvēriņu dzīvi, bet mana atvase par šo fano) pie blakus galdiņa, traģiski bolot acis, stāsta klausītājiem par draudošo roņu invāziju dievzemītes pludmalēs; pabrīnījos, kā cits bučmūlītis man (vai kādam man aiz muguras) rāda dūrīti un jauki vaibstās; palūkoju, cik smieklīgi izskatās apdzērušies ciema lovelasi, tenterējot apkārt līganā seismogrāfu gaitā un bičojot cigas (gan jau pats tāds reiz biju, tikai no malas jau sevi neredz).
Vobšem pamatīgi pievilku mūli - šodien sajūta, it kā būtu aizmidzis bišu stropā, darbā ierados ar nokavēšanos, un tagad prātoju, kā līdz pusdienām sataisīt 150 failu kompozīcijas, katru uz saviem 500 MB.

Bet ne par to stāsts. Labi apzinos, ka veca perdeļa privātās dzīves peripetijas neinteresē nevienu, izņemot viņu pašu, tāpēc par šoreiz genderismu. Feministu livejournalā pamanīju melnbaltu fotogrāfiju sēriju:

par_dženerajām_lomām )
21.-Jun-2014 04:24 pm - infekcija
Piemeties man [info]vistu_zaglis sindroms. Tā kā meitieši laukos, nolēmu izmantot "plato vakaru" sevi palutinot (tu esi tā vērts! - saldkaisli ausī čukst L'Oreal pārdevēja), tb neriskējot dzirdēt ņirgāšanos par maniem liekajiem kg un perspektīvu kļūt par Michelin reklāmas seju, apgādāties ar pivcīšu bateriju, cigaretēm, lielo saldējuma bondzeli un TV pulti. Palūkoju debesīs: pa tirkīzzilo jumu ripo spožie Hēlija rati, diena kā reizi radīta mazai pastaigai. Sapošos kā uz kāzām (ja nu pa ceļam nāk kāda smuka meita pretī, kam ar aci piemiegt) un dodos uztankoties. Izmetu mazu līkumiņu līdz klozīšu bodei palūkot, vai nav kāda glauna vasaras žakete plauktā (aizsūtīju nesen savu CV uz vienu kantori, kurā labprāt iekortelētos, tad nu viksēju zābakus cerībā, ka vismaz uz pārrunām uzaicinās). Protams, pēc 2 noietiem kvartāliem sāk gāzt kā uz grēku plūdiem. Pusizmircis iemetos drēbjnīcā iekšā, bet tur man laipni tiek paskaidrots, ka lūk 16:00 darbs beidzies un viss slēgts. Aizšļakstinos līdz ciema bodei, piekrāmēju tašu ar slepenajai uzdzīvei nepieciešamo, izvelkos ārā un... pa tirkīzzilo jumu ripo spožie Hēlija rati, diena kā reizi radīta mazai pastaigai. Sveiciens Šulcam - pat uz Zlata Prahu nevajag emigrēt, lai izbaudītu to pašu. :)
2.-Apr-2014 08:34 pm
Ech, visi mani draudziņi tādi paši lameri kā es - piekonfigurēt feisbuku nejēdz. :/

Jāpārorientējas uz ko citu. Atgādināšu, ka kaimiņu kaķu auru laiks sācies
27.-Dec-2013 06:19 pm - par mūzikas iedvesmojošo spēku
Lēnām virpoju to valsts IKP, fonā skan rādžiņš. Tur ar aizrautību stāsta, ka esot nācis klajā Rača/Marhileviča mūzikls jauniešiem "Tims Tālers, jeb pārdotie smiekli". Tā kā jaunietis pie mums ir līdz 30, un pat pie šāda likumā nostiprināta infantilitātes pagarinājuma neatbilstu mūzikla mērķauditorijai (pie tam esmu tā paaudze, kas diemžēl tika pieaugušajos ieskaitīti uzreiz pēc videnes beigšanas), nemaz neklausos, ko šie stāsta. Nu tāds fona troksnis. Bet viens gan lika saausīties: palaida kaut kādu dziesmiņu no šī mūzikla. Man patika, pat ļoti. Nevis tāpēc, ka ko sajēgtu no mūzikas, bet gan tāpēc, ka das džingliņš bija 1:1 kā no mana iemīļotā situācijseriāla "Divarpus vīru", kur Šīns demonstrē, kā viņš komponē reklāmas dziesmiņas. Seriālā gan tas tika pasniegts kā parodija, bet radio SWH kā meganotikums, taču līdzība bija tik uzkrītoša (it sevišķi piedziedājums o-o-o-o!), ka aš aizgrābtības asaru notrausu. Nu patīk man tas seriāls, patīk. :)
8.-Dec-2013 11:06 am - par dienišķo
Izlasīju RL, kaut tas viss praktiski veltīts tikai smaidīgajam dižlamam no Indijas. Nu tā mīlīgi, kā jau parasti skan tās austrumu gudrības. Ieķiķināju, ka Rītupu par resnu nosauca. :) Pabrīnījos, ko tas dižlama par izglītības lomu saka, tb nenojautu, ka arī Indijā, tāpat kā PSRS, skolu uztver nevis kā pamatzināšanu apguves vietu, bet kindera audzināšanas iestādi, kurai jāpārņem aš vai visas vecāku funkcijas (izņemot barošanu). Manuprāt tas ir aplami, jo manuprāt pamatizglītības sistēmai ir pavisam citas funkcijas, un ar personas audzināšanu tām nav nekāda sakara.
Iešu ka šķūrēt sniegu, kamēr fōnā bērni, sajūsmā spiedzot, sniegā enģelīšus taisa. Izrādās, kādam tomēr tā ziema patīk.
20.-Aug-2013 08:45 am - polārās mitrenes nu dejo ugačača
Uz Valdemāra/Šarlotes stūra ūdens līdz ceļiem - polārās mitrenes nu dejo ugačača: nu beidzot vasara tāda, kā pierasts šajos platuma grādos. Aber es jau tā nopriecājos par līdzšinējiem laika apstākļiem, ka šogad neesmu apgādājis birojā pārvelkamas drēbes, sēžu te izmircis kā labradors pēc peldes. Vienīgā cerība, ka pacientēm viss meikaps bus noskalots renstelē, tb šīs bus pārņemtas ar sevis renovācijas darbiem un liks mani pierā ar saviem ASAP.*
- - - -
* ASAP - tulkojumā abreviatūra no "Aikāsāp, meistar palīdzi, jo esmu salaidusi dēlī visu darbu laicīgu plānošanu!!!"
4.-Maijs-2013 08:11 am - pa ilgiem laikiem brīvdiena
[info]scaramouche lieliski pateica (aš skauž, ka pats tā nemācēju noformulēt): "Nevajag cepties par Kritisko Masu. Katrs pārdzīvo uzmanības trūkumu no vecāku puses pa savam. Nu, neskaitot tos, kas vienkārši pieraduši pie visas uzmanības saņemšanas." Tagad prātoju - vilkt ārā sidraboto taukdzinēju un paripināt pa apvidu, kaiju seksu pafočējot, jebšu kājām aizvilkties uz Alfu pēc piena, jo pēdējā laikā propagandas iespaidā to velobraucēju tik biezs saradies, ka nu jau grūši izripināt starp nikniem tantukiem ar setočkām un to pašu izslavēto anonīmo masu.
This page was loaded Okt 23. 2014, 2:00 pm GMT.