Porukiski latviskā ziemas depresija plūstoši un nemanāmi pārgājusi avitaminozes uzmundrinātā pavasara depresijā, un pat doma, ka no zila gaisa izdomāju mazu rūpaliņa iespēju, nepriecē. Bet īdēt arī nedrīkst. Īdēšana raisa nicinājumu, nevis līdzjūtību. Savukārt nicinājums a priori bremzē rūpaliņus.

Atminos, tālajos 90ajos ņirgājāmies par franču puikām, kuri sākumā makten lepni sevi pozicionēja vertikālē krietni augstākā punktā, taču pēc tam kautri atzina, ka kaut viņu ienākumi dievzemītes iemītnieku ienākumus pārsniedza simtkārtīgi, savā dzimtenē šie krodziņā varot atļauties pasēdēt vai nu reizi mēnesī tā nopietnāk, jebšu pāris reizes uz pāris bairīšiem tur ieslīdēt. Varu tikai iedomāties, kā ar pārākuma vīpsnu garnētā līdzjūtībā un mani šobrīd varētu raudzīties kāds mongoļu vai kubiešu zellis, kurš, atšķirībā no manis, nav mēneša limitu izsmēlis vienā akadēmisko (šī vārda tiešā nozīmē) sarunu pie kausiņa pasēdēšanas reizē, tb par saviem simtreiz mazākajiem ienākumiem var baudīt daudz vairāk labumu dzīvē.

P.S.
Sarunas par izglītības sistēmu un pasniedzēju situāciju šobrīd neatreferēšu - tāpat jau ne visai labi jūtos. Iedzeršu ka nu kādu aspirīnu. Īstais noskaņojums gavēnim. Pelnu diena.