| |
| Pie Latvijas Republikas dibināšanas interesantu tēlu netrūka, it īpaši tāds Spricis Paegle (Tautas padomē Latvijas neatkarības apvienības priekšnieks, tika izraudzīts par Latvijas Pagaidu valdības pirmā Ministru kabineta tirdzniecības un rūpniecības ministru) - vienlaikus gan kvēls nacionālists, gan agrārsociālists, kas tajos laikos (un arī mūsdienās) latviešu sabiedrībā bija visnotaļ normāli.
1919. gada janvāra sākumā viņš ieradās Stokholmā meklēt kādu nebūt palīdzību (praktiski visa Pagaidu valdība, uzbrūkot latviešu sarkanajiem strēlniekiem, devās uz Eiropu, Liepājā atstājot vien Valteru un vēl divus ministrus), un konstatēja, ka privātpersonu grupa ir izveidojusi brīvprātīgo vervēšanas punktu Latvijas bruņotajiem spēkiem (zemessardzei jeb landesvēram). Ar finansēm Pagaidu valdība palīdzēt praktiski nevarēja, toties Paegle akceptēja biroja darbību, piešķirot tam oficiālu statusu.
Šajā pat laikā tur ieradās Vidzemes bruņniecības pārstāvis Berlīnē, bijušais landmaršals barons Karls fon Štriks (Heinrich Eduard Karl von Stryk, 1873-1938) un piedāvāja palīdzību Pagaidu valdības finanšu problēmu risināšanā. Proti, Vidzemes muižnieki gatavi ieķīlāt savas muižas, lai par iegūto naudu uzturētu biroju, iegādātos brīvprātīgajiem bruņojumu, finansētu to transportu uz Latviju. Izrādījās, ka vācbaltieši jau esot birojam palīdzējuši ar naudas līdzekļiem (fon Štriks ar domubiedriem bija kategoriski pret vācu brīvprātīgajiem no Vācijas - vācbaltu muižniecībai nebija ne mazākās vēlmes nonākt atkarībā no Berlīnes).
Tas izraisīja Spricī Paeglē kvēlu sašutumu. Viņš paziņoja (šo paziņojumu publicējot arī laikrakstos), ka muižu īpašnieki neesot tiesīgi savus īpašumus ieķīlāt, jo šādas tiesības esot tikai Latvijas Pagaidu valdībai, kuras vienīgais pārstāvis te esot viņš - komunisti esot muižas nacionalizējuši, un tikko kā Stučkas sarkanie tikšot patriekti, tā muižas pāriešot Latvijas valsts īpašumā. Tad Paegle pieprasīja birojam sniegt darbības finanšu pārskatu, ko saņēma. Atkal sākās skandāls, jo finanšu pārskatā bija skrupulozi uzrādīts, kur un kā iztērēta tā nauda, kas saņemta no Pagaidu valdības, taču ne vārda par to, kā tērēti privātpersonu ziedojumi - tā neesot valsts nauda, tātad valstij gar tās tērēšanu nav daļas. Šādu acīs lēkšanu Paegle nespēja pieciest, un birojs tika aizklapēts ciet. Brīvprātīgo vervēšana Skandināvijā apstājās.
Un tas viss brīdī, kad jaunās valsts pastāvēšana karājās mata galā, Pagaidu valdības kontrolē bija vien Liepājas apriņķis, bet latviešu vīriešos neredzēja ne mazāko entuziasmu pieteikties, lai ar ieročiem rokās to nosargātu. Toties tika ieviesta subordinācija un pārvaldes kārtība kā pieklājas.
- - - -
Sausa informācija: LVVA 5479. f., 1. apr., 55. l., 139.-140. lpp. | |
|
| Monarhijas likvidācija Krievijā 1917. gada pavasarī pavēra iespējas visaptverošām demokrātiskām reformām. Tai skaitā atļāva dibināt politiskās partijas. 1. septembrī Vācijas impērijas karaspēks atsāka militāro ofensīvu un ienāca Rīgā jau pēc divām dienām. Visas politiskās partijas tika aizliegtas, taču jau bija izjukušas pašas - lielākā daļa politiski aktīvāko ļaužu devās bēgļu gaitās. Iespēja atjaunot politiskās partijas Kurzemē un Vidzemē radās vien pēc 1918. gada 11. novembra revolūcijas, taču īsti nebija no kā - absolūtais vairums pusgadu pastāvējušo politisko partiju aktīvistu atradās iekšKrievijā. Man nav zināma neviena partija, izņemot sociāldemokrātus, kura būtu novembra pirmajā pusē Latvijas teritorijā paspējusi atjaunot savu struktūru un darbību, noturējusi sapulces un veikusi citas aktivitātes. Tad no kurienes uzradās "partiju pārstāvji" 17. novembrī? Kas viņus deleģējis (pilnsapulce, kongress)? | |
|
| 1919. gada augustā Valmieras apriņķa priekšnieks pasludināja, ka saskaņā ar 7. augusta rīkojumu, vienīgā pieļaujamā nauda Latvijas teritorijā ir Latvijas rublis. Uz to Igaunijas armijas 3. divīzijas štābs paziņoja, ka Igaunijas armijas okupētajā Vidzemē Latvijas pagaidu valdībai neesot nekādas teikšanas, bet Igaunijas marka ir likumīgs maksāšanas līdzeklis. Latvijas varas iestādēm ar to nācās samierināties. (Aizsilnieks A. Latvijas saimniecības vēsture 1914-1945. – Daugava: Stokholma, 1968. 115.-125. lpp.) | |
|
| Grāvendāles (Grafenthal) muižu 1919. gada novembrī patriotisku motīvu vadīti nodedzināja Valmieras 2. pulka 2. bataljona kareivji, pie reizes izvarojot un nogalinot šeit patvērušās divas vācbaltietes no Asares muižas (Auguste Valtere-Vitenheima un viņas nepilngadīgā meita Aleksandra). | |
|
| (..) Kopš 9. novembra mēs lēnām tuvojāmies katastrofai. Vācu vienībās pēc krievu parauga bija izveidotas kareivju padomes. Viņi ar varu pārņēma vadību un sāka rīkoties. Mani tas neizsakāmi aizskāra. Mēs jau bijām to visu izjutuši, bet tagad to pašu piedzīvot ar vācu karaspēka karavīriem – ar tiem pašiem zilpelēkajiem, kuru neaizmirstamo ienākšanu bijām pieredzējuši tikai pirms dažiem mēnešiem un par kuru uzvarām Francijā jūsmojām, – tas sagrāva manas cerības un ticību, un šķita, ka pamats zem kājām zūd. Jau sen bijām pamanījuši, ka frontes aizmugure, kas atradās zemē, un vienības, kas pirms astoņiem mēnešiem bija okupējušas Tērbatu, atšķiras kā diena pret nakti. Karaspēka vienība drīz pēc ienākšanas Tērbatā tika pārsūtīta un tagad lēnām noasiņoja Rietumos. Vienīgi pie krievu robežas vēl stāvēja vairāki labi pulki, tomēr tagad tie jau lēnām vilkās atpakaļ. Aizgājušo vācu kareivju vietā boļševiki atnāca bez kaujas. Sarkanie plūdi lēnām, bet neatturami vēlās pāri zemei. Frontes aizmugures kareivju padomes varoņus tas skāra maz. Viņiem karš bija beidzies un prātā tikai viena doma – pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās. Kas notiks ar mums, nevienu neinteresēja. Bet mēs bijām sevi apliecinājuši par vācu lietu, tāpēc, nenoliedzami, tiksim pakļauti sarkano atriebībai... Disciplīna frontes aizmugures nodaļās kļuva arvien vaļīgāka. Kareivju rupjā pašdarbība un zagšana īsti pat netika sodīta. Ne visi virsnieki spēja nodrošināt disciplīnu komandā. Bija ļoti rūgti noraudzīties šajā sabrukumā, vēl sāpīgāk – pēc tik īsa laika tikt atbrīvotāju nodotiem. (..) ( ... ) | |
|
| No 1924. gada Niedras prāvas liecībām:
Liecinieks Pēteris Ozoliņš: Pēc Rīgas atsvabināšanas uz ielām gulēja nošauti cilvēki divas dienas. Man bija no tiem iespaids, ka tie ir aktīvi cīnījušies uz ielām ar Rīgas atsvabinātājiem. Viņi visi bija lielinieku kareivju formās.
Liecinieks Jānis Ansbergs: 1919. gada 22. maijā pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem es izgāju uz ielas un redzēju, ka uz ielām guļ nošauti cilvēki. Tie bija krituši ielu cīņās. Uz Rentejas ielas es redzēju vairākus nošautus sarkanarmiešus, kuriem pie drēbēm bija piespraustas komunistu kartiņas.
Avots: LVVA, 5479-1-53-235. lp. | |
|
| Literatūrā, kad tiek uzskaitīti Vācijas armijas un Latvijas Pagaidu valdības pārstāvju konflikti 1919. gada pavasarī, gandrīz vienmēr tiek pieminēts gadījums ar virsleitnantu Zommeru: "1919. g. 23. martā pēc konflikta ar vācu dzelzsdivīzijas komandieri arestēts un atradies vāciešu apcietinājumā līdz 20. maijam".
Nejauši arhīvā uzdūros notikušā aprakstam Jelgavas "latviešu" komandantūras komandanta v.i. virsleitnanta Grundmaņa ziņojumā.
Izrādās, Zommers, lai piesaistītu brīvprātīgos savai sapieru vienībai, izlīmējis pilsētā uzsaukumus, ka Pagaidu valdībai neesot ar Vāciju nekāda sakara, pēc uzvaras muižniekiem tikšot atņemta zeme un izdalīta visiem gribētājiem, tikšot sasaukta Satversmes sapulce, kas to visu legalizēs utt., t.i. principā, pārkāpjot visas savas pilnvaras, uz savu iniciatīvu nodarbojies ar politisko propagandu. Pie tam laikā, kad Pagaidu valdības spēki pilnībā atkarīgi no vācu apgādes un militārās palīdzības, sludinātās tēzes varēja raisīt neviennozīmīgu reakciju. Tāpēc Jelgavas vācu komandants Hofmans licis noplēst šos vāciešiem naidīgos uzsaukumus. Savukārt Zommers vācu komandantūrai paziņojis, ka turpmāk liks saviem sapieriem visur pilsētā no stabiem plēst nost komandantūras uzsaukumus - par šādu militārās disciplīnas neievērošanu attiecīgi arestēts.
Dzelzsdivīzijas komandieris majors Bišofs piedāvājies viņu atbrīvot, ja Zommers apsolīsies nebrūķēt muti, nekonfliktēt ar frontes aizmugures iestādēm un netraucēt Jelgavas komandantūras darbu, t.i. atsauks savu aicinājumu plēst no stabiem komandantūras sludinājumus. Zommers iespītējās un palika pie sava, ka akurāt tā darīs, tikko tiks ārā no tuptūža. Bišofs atmeta spītniekam ar roku, un tā Zommers palika Hofmaņa maizē līdz maijam, kad tika ieņemta Rīga, un aicinājumi atņemt vācbaltiešu mantu vairs nedestabilizētu stāvokli frontē (kas turējās uz vācbaltu durkļiem).
LVVA, 1468. f., 1. apr., 131. l., 253. lp. | |
|
| "Grūtā brīdī, kad ienaidnieks sāka jau ielauzties Latvijas zemē, es biju spiests uzņemties Apsardzības ministra pienākumus un stāties pie Latvijas apsardzības organizēšanas. Ilga kara nomocīta un izpostīta tauta jau daudz bija zaudējusi no savas sajušanas un enerģijas. Vēl līdz galam neizbaudījusi Krievijas lielinieku badu un varmācību, rasdama tikai acumirkļa grūtumus pašu mājās, viena tautas daļa izturējās nogaidoši, vai arī, padodoties viltīgām mēlēm, kas nāca no izbadējušos bandu puses, apsmejot visas tautas gribu un intereses, stājās noziedzīgā draudzībā ar iebrucējiem (..)"
LVVA, 1468. f., 1. apr., 1. l., 20. lpp. | |
|
| Neatkarīgās Latvijas valsts ideja pirms 1918. gada 18. novembra bija tikai inteliģences, nevis plašas tautas ilgi lolota, pieprasīta lieta. Tā uzskata vēstures doktore, LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Ineta Lipša. “Latvieši kā politiski nepilngadīga tauta, kas svaidās no vienas galējības otrā” (avīze “Līdums”), “latvieši nav tauta, bet tikai bars, kurā katrs brien uz savu pusi, un ir naivi gaidīt, lai divi miljoni kalpu nodibinātu sev valsti” (Kārlis Skalbe) – šie ir tikai daži no 20. gadsimta sākuma latviešu avīžu citātiem, ko vēsturniece izmantojusi savā publikācijā “Vārgā vilkme. Latviešu valstsgriba Pirmā pasaules kara dūmos” (“Rīgas Laiks”, septembra numurs).
Pēc šī raksta varēja pārliecināties, ka I. Lipšas viedoklis neatbilst ierastajiem stereotipiem par latviešu vēlmi pēc savas valsts 1918. gadā un tam, kā parasti vēsta par mūsu neatkarības sākumiem.
“18. novembrī mums būtu jāgodā tie politiķi un viedokļa līderi, kuri noveda līdz neatkarības pasludināšanai un proklamēja Latvijas valsti, jo 1918. gada 18. novembris tiešām bija viņu diena, inteliģences uzvara. Savukārt 1919. gada 11. novembris jau ir tas datums, kad svinama tautas, plašas sabiedrības līdzdalība. Viena lieta bija proklamēt, otra – noturēt, kad ar inteliģenci vien ir par maz. Tauta nemostas pati, vajag kādu, kas tos modina. Tas ir tik viegli izprotams, ka vispirms nāk neliela indivīdu grupa, kas izveido, un pēc tam citi palīdz to noturēt,” intervijā “LA” savu pozīciju izklāsta vēsturniece.No savas puses es piebilstu vēl par kādu manuprāt svarīgu aspektu, ko Ineta Lipša nepiemin (acīmredzot ierobežotā formāta dēļ – tēma sarežģīta, zīmju skaits intervijā ierobežots). Proti, ļaudis vienkārši nezināja, nespēja iedomāties alternatīvu "trešo ceļu". Viņi zināja tikai monarhiju un sabiedrības striktu sadalījumu dažādi priviliģētos slāņos. Izglītotākā daļa, protams, zināja parlamentāro monarhiju (Lielbritānija, Zviedrija u.c.) un oligarhisko republikānismu (Francija, ASV), taču cik nu tādu bija, kas pa pasauli tika ceļojuši? Saujiņa vācbaltiešu aristokrātijas un latviešu turīgās pilsonības, un vēl 1905. gada bēgļi revolucionāri, kas bija pārliecināti marksisti. Līdz ar to vienkāršā tauta lielā mērā aicinājumu pretoties lielinieciskumam uztvēra kā aicinājumu atgriezties pie impērijas laika kārtības, tikai uradņika vietā policists būs. Lielā mērā to veicināja arī pati Pagaidu valdība (kuri arī bija vien cilvēki un necik izglītoti politikā), kas, piemēram, bruņotos spēkus sāka veidot, kā pati definēja, pēc "šķiriskā principa", proti, no turīgās pilsonības dēliem vienas vienības, no karaskolu absolventiem citas vienības, bet no plikadīdām strādniekiem, bezzemniekiem un sīkzemniekiem atsevišķas vienības. Atgriezties pie kārtības, kāda bija pirms 1917. gada nevēlējās neviens, bet daudzmaz skaidru nākotnes mērķu vīziju "tautas varai" (bet kāda tā būs realitātē, neviens nespēja iztēloties) deva tikai lielinieki. Tāpēc sākumā Pagaidu valdībai atbalsts "tautā" bija visnotaļ minimāls (par ko liecina visi avoti). No otras puses, apbrīnoju tos clvēkus, kas pie tik bezperspektīva "rasklada" nemeta plinti krūmos, bet palika un darīja ko varēja, lai mēs būtu nevis kādas paplukušas lielimpērijas nomaļa province, bet suverēna valsts, ar saviem mīnusies, plusiem, tb normālu dzīvi, ko paši varam veidot. | |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}