Liecinieks Pēteris Ozoliņš: Pēc Rīgas atsvabināšanas uz ielām gulēja nošauti cilvēki divas dienas. Man bija no tiem iespaids, ka tie ir aktīvi cīnījušies uz ielām ar Rīgas atsvabinātājiem. Viņi visi bija lielinieku kareivju formās. Liecinieks Jānis Ansbergs: 1919. gada 22. maijā pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem es izgāju uz ielas un redzēju, ka uz ielām guļ nošauti cilvēki. Tie bija krituši ielu cīņās. Uz Rentejas ielas es redzēju vairākus nošautus sarkanarmiešus, kuriem pie drēbēm bija piespraustas komunistu kartiņas.
Es saprotu, ka manī runā perētājas instinkts, bet tas ir drausmīgi(bumsis aizspiež ar plaukstām acis). Lai jau sarkanie vai baltie, tak - viņi tie puiši ir kādai dēli. Viņi pildīja pavēles. Divas dienas mētāties...tas ir baisi...:(
Kādai mammai, tas ķermenis, kas tika bradāts pamests, bija visa pasaule. Es nerunāju par šo ķermeņu politisko pārliecību un noziegumiem. Es esmu par to, ka pāridarītājs saņem sodu. Bet...ar to viņš ir samaksājis. Manuprāt, neviens nav pelnījis, lai pēc nāves viņu bradā un cilvēcīgi neapglabā. Bet šeit - vai tā bija šo vīru izvēle, vai viņiem tika izskalotas smadzenes un viņi pildīja pavēles, lai pašus nenošauj. Es negribu dziļāk rakt. Bet man aug puika, un viņš ir mana pasaule. Laikam jau bez loģikas un stipri emocionāli pateicu...
ir ok. Bērns kā pasaule ir fantastiski. Tikai ir mirklis, kad tas cilvēks iet savu dzīvi, un pieņem savas vērtības, karo, glezno un dara savu ceļu. Mammais viņš vienmēr ir bērns, tomēr paskaties tīru un emocijām nepiesātinātu skatu. Cilvēks ir tikai objekts pasaulei, nevis subjekts. Un miris objekts ir tikai miris objekts. Emocionāli saprotu un pieņemu, bet racionāli - tikai un vienīgi objekts.