"(..) Termins "lūzeris" atvasināts no angļu "loser" - zaudētājs jeb neveiksminieks, kurš nav pratis realizēt sevi, izmantot dzīves piedāvātās iespējas. Pie vainas šeit ir ne tik daudz viņa viduvējās spējas un talanti, cik viņa nespēja saprast sociālo kontekstu jeb vidi un tajā valdošos noteikumus. Kā vēsta tēzaurs, literatūrā lūzeris "cenšas ieņemt to nišu, kas agrāk piederēja varonim, vēl agrāk kultūrvaronim."
Par lūzeri nekļūst tas, kurš piedzīvo zaudējumu vai neveiksmi - to piedzīvo jebkurš, tā ir eksistenciāla konstante, proti, dzīves sastāvdaļa. Par lūzeri kļūst tas, kurš:
1) atsakās uzņemties savu daļu atbildības par notikušo, tā vietā vainojot citus;
2) atsakās mācīties no situācijas, tā vietā spītīgi atkārtojot uzvedību, kura noveda pie negatīvām sekām, un papildina to ar narciskām aizsardzībām: neapzinātu izstumšanu, apzinātu noliegumu, pārspīlējumiem.
Lai zaudējuma gadījumā nekļūtu par lūzeri, ir jāatzīst pats zaudējuma fakts, jānovērtē tā objektīvie un subjektīvie iemesli. Balstoties uz šiem secinājumiem, jāizdara nepieciešamās korekcijas uztverē un uzvedībā, lai turpmāk izvairītos no situācijas atkārtošanās. Taču lūzeriem šādas paškritikas nav. Lai nekļūtu par lūzeri, ir jāsaglabā psiholoģiska elastība, cenšoties nevis pakārtot pasauli savam (kā izrādās!) kļūdainajam priekšstatam, bet gan mainīt priekšstatu uz adekvātāku un rīkoties saskaņā ar to. Bez šādas elastības nav iespējama personības attīstība. (..)"

(c) Vents Sīlis

Кризис этот заключается в том, что массовое сознание чем дальше, тем сильнее приобретает иррациональный, мистический, религиозный характер, а картина окружающего мира становится все более и более мифологической и магической. Это, к сожалению, неизбежно на фундаментальном уровне; это не какое-то "веяние времени" или "полоса", а именно что цивилизационный кризис. Дело в том, что я принадлежу к последнему поколению, владевшему всем объемом знаний и технологий, которыми на тот момент располагало так называемое человечество.
( ... )

"(..) meičas nebija tas ļaunākais uz mūsu zemes. Viņas, netaupot sevi, gādāja drūmiem, nelaimīgiem cilvēkiem aizmiršanos. Viņas bija staigājošas, runājošas, smejošas un mūžam līksmas kokaīna, morfija vai opija devas. Gluži bez indēm pasaulē uz ilgāku laiku kļuva grūti un garlaicīgi dzīvot. Kas saka, ka tikai darbs esot cilvēka dzīves mērķis, tas stipri alojas."

"Jaunsaimnieks un velns" (11)

“Esmu zaudējis visas ilūzijas par Hellādas nākotni, ja šodienas jaunatne rīt stāsies pie polisu vadīšanas, jo šodienas jaunieši ir sekli, neizturēti un domāt nespējīgi.”

It kā tā savulaik esot skumji secinājis Hesiods (Ἡσίοδος; ap 700. g. p, m. ē.). Pēc viņa līdzīgas prognozes izteica gan hellēņi, gan latīņi, gan viduslaiku domātāji. Tā mēs civilizācijas galu gaidām jau 3000 gadus. Kā teicis dižais daosu domātājs I-ā: “Galvenais, lai lietus nelīst.”

"kritiskās spējas mēs parasti liekam lietā, nevis lai pārbaudītu savu uzskatu pamatotību, bet gan lai izvērtētu oponentu uzskatus."

"Pa to laiku zvērinātais universitātes bibliotekārs metrs Andrē Menjē pieliecās pie galma kažokādu spe­ciālista Žila Lekornī auss.
- Es jums saku, cienījamais kungs, tas ir pasaules gals. Nekad vēl nav pieredzēta tik neciešama skolas jauniešu uzvedība. Par visu to jāpateicas nolādētajiem gadsimta izgudrojumiem, kas pazudina visu: lielgabaliem, mortirām, mašīnām un jo sevišķi burtu iespie­šanas mākslai, šim jaunajam Vācijas mērim. Nav vairs manuskriptu, nav vairs grāmatu! Prese satriec grāmattirdzniecību. Pasaules gals ir tuvu..."

Bītijs ērtāk atlaidās krēslā un brīdi padomāja, kā sākt.
— Jūs jautājāt, kā tas iesācies, šis mūsu darbs, — kur, kad un kādēļ? Tas sācies tā sauktajā pilsoņu kara laikā, kaut gan mūsu statūtos sacīts, ka agrāk. Taču tas nu ir pilnīgi skaidrs, ka dedzinātāju amats uzplauka tikai pēc tam, kad plaši ieviesās fotogrāfija. Un divdesmitā gadsimta sākumā — kino. Un radio. Un vēlāk — televīzija. Tad, kad ieviesās masveidība.
Bet tagad — par minoritātēm mūsu civilizācijā. Jo vairāk iedzīvotāju, jo vairāk minoritāšu. Un sargieties aizskart suņu vai kaķu mīļotājus, ārstus, advokā­tus, tirgotājus, šefus, mormoņus, baptistus, unitārus, ķīniešu, zviedru, itāliešu, vāciešu pēctečus, teksasiešus, brukliniešus, īrus, oregoniešus vai Mehiko iedzīvotājus. Grāmatu, filmu, televīzijas pārraižu varoņi nepavisam nav reāli cilvēki. Jo lielāks tirgus, jo svarīgāk izvairīties no konfliktiem — to jūs, Monteg, lieciet aiz auss! Grupas, grupiņas, nogrupējumi — nedod dievs uzkāpt kādam uz varžacīm! Rakstnieki, kuri grib kaut ko kritizēt, — aizslēdziet savas rakstāmmašīnas! Un viņi tā arī izdarīja. Žurnāli kļuva par vaniļas sīrupa putriņu. Grāmatas — par samazgām, kā teica sasodītie kritiķi. Nav nekāds brīnums, ka grāmatas vairs nepērk, viņi teica. Bet lasītājs, griezdamies jautrības virpulī, labi zināja, kas viņam vajadzīgs, un paturēja sev komiksus. Un, protams, telpiskos seksa žurnālus. Tā ja, Monteg. Un tas viss — bez iejaukšanās no augšas, bez valdības līdzdalības. Nekādu aizliegumu, ne rīkojumu, ne cenzūras ierobežojumu. Tehnika, masveida pieprasījums un jau minēto ļaužu grupu spiediens laimīgā kārtā pārvērta pasauli. Pateicoties šiem apstākļiem, cilvēks tagad var vienmēr būt laimīgs un lasīt komiksus vai reklāmas žurnālus.
— Bet kāds tam sakars ar dedzinātājiem? — Montegs jautāja.
— Ā-a. — Bītijs pīpes dūmu mākonī paliecās uz priekšu. — Tas viss ir ļoti vienkārši un saprotami. Kad pētnieku, kritiķu, mākslinieku un zinātnieku vietā skolas izlaida arvien vairāk skrējēju, lēcēju, sacīkšu braucēju, cīkstoņu, nirēju, svarcēlāju, vārds «intelektuāls», protams, kļuva par lamu vārdu. Cilvēku vienmēr baidījis tas, ko viņš nesaprot. Jūs droši vien atceraties, ka bērnībā jūsu klasē bija kāds zēns, kurš īpaši izcēlās ar savām dotībām, spīdoši lasīja un atbildēja, kamēr citi sēdēja kā koka dievi, ienīstot viņu. Un vai tas nebija tieši viņš, kuru pēc stundām jūs kaustījāt un spīdzinājāt? Protams, ka viņš. Mums visiem ir jābūt vienādiem. Cilvēki nepiedzimst brīvi un vienlīdzīgi, kā apgalvo konstitūcija, bet par tādiem tiek pataisīti. Ja visi ir vienādi kā ūdens piles, tad viņi ir arī laimīgi, jo nav milžu, kuriem līdzās jājūtas sīkam un niecīgam. Tā ja, Monteg!
Bītijs izkratīja pīpi un pētīja pelnus savā sārtajā plaukstā, it kā tie būtu kāds simbols, kas viņam jāatšifrē.
— Mūsu civilizācija ir tik plaša, ka mēs nedrīkstam pieļaut minoritāšu satraukumu vai neapmierinātību. Nu, sakiet, ko cilvēks visvairāk vēlas? Cilvēks vēlas būt laimīgs, vai ne? Vai visu mūžu jūs to vien nedzirdat? Mēs gribam būt laimīgi, cilvēki saka.
— Jā.
— Krāsainajiem nepatīk "Mazais melnais Sambo". Sadedzināt! Baltajiem nepatīk "Krusttēva Toma būda". Sadedzināt!

volodihin formulē savu viedokli par plikadīdu vidē (no kuriem nekad neviens nebūs bagāts) populārām tēmām: "Ну, Депардье... Ну и что? Я не очень понимаю, по какой причине у нас столько внимания уделяется вопросам тактики ухода от налогообложения, применяемой богатыми людьми Западной Европы? "Где твой дом - и где Кура!"

"Ja nacionālisms nozīmē iestāšanos par latviešu valodu un kultūru kā nozīmīgām vērtībām Latvijas valstī, es esmu gatavs pastrīdēties, kurš no mums ir lielāks nacionālists – es vai visi tie urrāpatrioti, kuru nacionālisms reti iet tālāk par primitīvu krievu nīšanu. Es gan pieņemu, ka visu mūsu uzskati par latviešu tautas perspektīvām šodienas pasaulē ir diezgan atšķirīgi. Taču nedomāju, ka šiem ļaudīm būtu monopols uz latvietību tāpat, kā Ļedjajevam nav monopola uz kristietību. Es viennozīmīgi esmu par latvisku Latviju, kurā ielās skan latviešu valoda, kur cilvēki kopj latvisku kultūru un ir lepni uz savu piederību tai. Taču šādai Latvijai mūsdienās ir jābūt ne tikai latviskai, bet arī modernai, eiropeiskai, demokrātiskai un pārtikušai – nevis kaut kādai izdomātai vīzijai, nevis Putina/Medvedjeva Krievijas analogam, nevis jau sen pagātnē grimušajai Ulmaņa diktatūrai. Pretējā gadījumā mūsu augsti vērtētais latviskums kļūs par sinonīmu atpalicībai, stagnācijai, korupcijai – visbeidzot, iznīcībai. (..) Spriežot pēc bloga komentāriem, „nacionālajā jautājumā” mani kritiķi iedalās divās grupās. Pirmā no tām ir patriotiski noskaņoti latvieši, kuri baidās no pasaules. Viņiem pasaule un Eiropa ir tikai drauds latviskajai identitātei, viņiem dikti patīk visādas sazvērestības teorijas par „globalizāciju”, „Sorosu”, „liberālismu” un tamlīdzīgi. Šie ļaudis varbūt grib labu. Taču viņus vada mazliet aplams priekšstats par to, kā darbojas mūsdienu pasaule – iespējams, pieredzes trūkuma dēļ. Tā ir interesanta parādība: neviens, kurš daudz maz pazīst rietumu pasauli, nedomā, ka šī pasaule vēl kaut ko sliktu Latvijai vai latviskajai identitātei. Uz to biežāk uzraujas cilvēki bez pieredzes un izpratnes par rietumu sabiedrību, un tie, protams, arī tiek efektīvi manipulēti no dažādu vietējo politikāņu puses. Otrā grupa turpretī ir bezcerīga. Tie ir pārliecināti staļinisti, kuri ir veiksmīgi nomainījuši marksismu ļeņinismu pret etnisku šovinismu, un turpina stāstīt, ka viņi, lūk, esot tie „īstie” latviskuma aizstāvji. Tie ir mūsu čaušesku un mūsu miloševiči. Es negrasos iznomāt savu latvietību šādiem ļaudīm, un viņu pārmetumiem „kosmopolītismā” manās ausīs ir pilnīgi tukša skaņa."

via http://www.satori.lv/blogs/2345/Ivars_Ijabs#6099