Frančus nemaz neuztrauc, ka Francijas valsts pamatus veidojuši romieši un ģermāņi.
Itāļus nemaz neuztrauc, ka Itālijas valsts pamatus radījuši ģermāņi.
Spāņus nemaz neuztrauc, ka Spānijas valsts pamatus radījuši ģermāņi.
Britus nemaz neuztrauc, ka Anglijas valsts pamatus veidojuši romieši, ģermāņi un skandināvi.
Skotus nemaz neuztrauc, ka Skotijas valsts pamatus veidojuši īri un angļi.
Vāciešus nemaz neuztrauc, ka Vācijas valsts pamatus veidojuši romieši un franki (vienu brīdi uztrauca, taču pēc tam par "teitoņu garu" nolēma paklusēt).
Īrus nemaz neuztrauc, ka Īrijas valsts pamatus veidojuši angļi un skandināvi (par tik pašsaprotamu lietu vispār nespriež, aprobežojoties tikai ar pārus sulīgiem lamuvārdiem).

Kurus mūsdienu Eiropā uztrauc, ka viņu valsts politiskās saknes nāk no "ienācējiem"? Pamatā provinciālos austrumeiropiešus, kuru identitātes lepnums un pašcieņa sakņojas vien mītiskajā pagātnē. Tiem nez kāpēc kauns, ka nav paši izdomājuši kultūras velosipēdu, bet paņēmuši gatavu, veicot savu "tjūningu". Kāpēc? Man šķiet, tā vienkārši ir politiskas infantilitātes pazīme - ļaudis dzīvo 19. gs. beigu "kā jābūt" klišejās.

- Mans vectēvs savu patstāvīgo dzīvi uzsāka pēc 1PK - karā sakropļota kāja, taču dabūja 14 ha zemes. Desmit gadus zemnīcā dzīvoja, līdz mājelīti uzslēja (kredītu līdz 1940. gadam maksāja). Viena sieva pārstrādājusies nomira, nākamajā dienā jaunu ņēma, jo govis kūtī mauro neslauktas. No 8 bērniem 6 sasniedza pilngadību.
- Mans tēvs visu mūžu sitās pa nemīlamiem darbiem (2 augstākās izglītības: krāsotājs REZ), atsakoties no visa, kas pašam svarīgs, jo 4 puikas kā jāpabaro. Jūru pirmo reizi mūžā ieraudzīja 20 gadu vecumā. 15 gadus stāvēja rindā pēc dzīvokļa, tā arī rindu nesagaidīja. Visa dzīve komunālajos dzīvokļos (skat. Lingas "Komunālais blūzs"). Pievērsties sava mūža hobijam - volejbolam, - iegādāties auto un tikt pie sava dzīvokļa spēja vien jau pensijas gados neatkarīgā Latvijā.
- Es strādāju darbu, kas reizē arī hobijs, dzīvoju viens trīsistabu dzīvoklī, taisu klaunādi internetā un esmu laimīgs. Man šajos laikos ir bijusi ļoti interesanta dzīve. Ja ko neesmu īstenojis, tad tikai paša vainas dēļ.
- Mani puikas savos 20+ gados jau apceļojuši puspasaules, katram savs karjeras virziens, un grūtāk ir nevis darīt kaut ko, bet izvēlēties starp visām interesantajām iespējām.

Rezumējums: ar katru paaudzi dzīvojam aizvien labāk, labāk un labāk. Nekad vēl dievzemītē ļaudis nav dzīvojuši tik pārticīgi un tādā komfortā, kā tagad.

No vienas puses, te Latvijā ļaudis nekad nav dzīvojuši tik labi un pārtikuši, kā šobrīd. Tas priecē. No otras puses, es skeptiski raugos nākotnē, jo [nepamatoti?] augstprātīgi šķiet, ka lielākā daļa līdzpilsoņu ir neglābjami tupi...
Mazs piemērs:
Feisbukā lasu teātra režisora Alvja Hermaņa atklāto vēstuli Latvijas valsts prezidentam Levitam, premjerministram Kariņam un aizsardzības ministram Pabrikam: "Kāpēc mūsu valsts vadība joprojām nav veikusi nekādu sabiedrības instruktāžu vai devusi jebkādus norādījumus, - ko konkrēti katram no mums darīt X stundas gadījumā? Atšķirībā no Polijas, Lietuvas un Igaunijas valdībām, mēs joprojām neesam saņēmuši nekādus detalizētus un tehniskus padomus, kā rīkoties pēkšņa Krievijas uzbrukuma situācijā." Komentāros, protams, tauta (baudījusi lielisko veco izglītību) vienojas kopīgā dziesmā un atbalstā.
T.i., dzīvojot savā burbulī, izdomā problēmu un pārmet par tās esamību. Jo painteresēties, tas prasa laiku un smadzenes... Lai gan cienījamajam māksliniekam, pirms izteikties, atliktu vien aiziet līdz tuvākajai Rīgas sabiedriskā transporta pieturai - visnotaļ liela iespēja, ka viņš tur uz soliņa ieraudzītu un varētu paņemt īso instrukciju "ko konkrēti katram no mums darīt X stundas gadījumā".

Visnotaļ piekrītu Dr. Temperansai Brenanai, ka "Nekas no tā, kas tapis pēc industriālās revolūcijas, nav ievērības cienīgs", līdz ar to uz skorbuļa histēriju reaģēju vien tad, kad tā “зашкаливает" un ielaužas arī manā rūpīgi būvētajā komforta burbulī.

Ne par mikrobioloģiju, ne par rns vakcīnu pārbaudījumiem ne vella nejēdzu (tik vien zinu, ka ar ebolu lieliski tika galā līdz brīdim, kad nēģeri sāka aurot, ka šos čipo, vīruss izdomāts, bet baltie ārsti šos liek slimnīcās, lai nozūmētu). Taču, nākot no ģimenes, kurā dominē mediķi jau kopš cara laikiem (tb sadzīviskajā bekgraundā no bērna kājas fōnā dzirdētas sarunas par un ap medicīnu), zinu - lai spriestu par epidemioloģisko situāciju un tās tehniskajām lietām, ir jābūt izzaurētam, kā minimums, mikrobioloģijas kursam. Pat vidusmēra terapeitam tādu zināšanu nav, lai šis varētu auglīgi par to izteikties. Līdz ar to man pašam nekāda viedokļa nav -labticīgi paļaujos uz to, ka virusologi un epidiomologi zina, ko dara.

Kā redzu no “tautas ekspertu” tekstiem, 99,9% nezina, kas ir “vakcīna”, “imunitāte”, “vīruss” un “baktērija”. Kaut gan jau cītīgi lasa vikipēdiju, gan nemitīgi dalās ar daždažādiem gan zinātniskiem, gan populāriem, gan antizinātniskiem rakstiem un aktīvi piekliedz visu internetu. Es, par provi, neriskētu izteikties par automobiļu industriju vai enerģētiku, balstoties tikai uz nelielām vidusskolas priekšzināšanām par iekšdedzes dzinēja uzbūvi un pārlasot vikipēdiju, jo skaidrs, ka tēmā neorientējos un sarunātu muļķības. Šī pati nostāja man ļauj kā uz viegli debilu raudzīties uz jebkuru indivīdu, kurš enerģiski izsakās par to, no kā ne vella nejēdz. Šajā gadījumā par covid epidēmiju.

Tas, ka valdīšana tieši tāpat ne vella nejēdz, un daudzi tās ieviestie ierobežojumi tam vīrusam kā zaķim stopsignāls, par to neizteikšos. Tāpat kaķa lāsti debesīs nekāpj.

Esmu runājis, vairs par to neizteikšos, hau!

Ļautiņi vaimanā, ka 145 000 eiro esot izmuļļāti celtniecības putu kaudzē, kaut par tādu naudu privātmājiņu var iegādāties. Nejēgas nesaprot, ka vides objekta "Korupcijas aisbergs" uzdevums bija uzskatāmi demonstrēt, kā darbojas korupcija sabiedrībā: kā tikt klāt informatīvās kampaņas fondam, to “apgūt” un ieguvumu sadalīt starp “savējiem”. Kā vēl uzskatāmāk demonstrēt korupciju?

Viena no lielākajām Apgaismības kļūdām ir pats šīs idejas stūrakmens: cilvēks no dabas esot racionāla būtne, kuru izglītojot, to iespējams civilizēt. Diemžēl prakse rāda, ka ar Hugo Boss uzvalku kūts smaku nenoslēpt, bet pērtiķis ar i-phone rokā ir tikai un vienīgi pērtiķis ar i-phone rokā.

Pūļa vakcināciju vajadzēja veikt, nevis apelējot pie veselā saprāta, bet gan pie pūļa instinktiem. Vakcināciju vajadzēja uzsākt paslepus, bez kādas nebūt informatīvās kampaņas (nu nav iespējams cilvēkam, kurš savās zināšanās ir trešklasnieka līmenī, izskaidrot vienā preses relīzē mikrobioloģijas pamatkursu! Pie tam situācijā, kad viņam jau ir Viedoklis), bet sākt ar inteliģenci un eliti. Pūlim tikai informāciju par inficēto, salimušo un mirušo skaitu, vairāk neko. Nu un pa laikam nākt klajā ar paziņojumu, ka vakcīnu maz, tiks vakcinēti tikai “sabiedrībai nepieciešamākie”. Esmu drošs, ka tad absolūtais vairums šī brīža pretpotekļu ar kaucieniem - “Valdība no tautas slēpj!, - mestos šturmēt medicīnas iestādes. Un spiestu medmāsiņām saujā saņurcītas eiro banknotes, lai tikai tiktu pie kārotās vakcīnas, par ko “ārsti mums nestāsta”. Domāju, ka jau pavasarī te būtu 99% vakcinēti.

Vēsture neatkārtojas jo, neatkārtojas raksturlielumi līdzīgās situācijās. Taču cilvēka domāšana gan kopš Monteskjē laikiem īpaši nav mainījusies. Lūk to gan no vēstures var mācīties.

Pirms pārsimts gadiem kuģniecības lielākā problēma bija avitaminozes izraisītās kaites. Kad Anglijas karaliskās flotes vadība saprata cingas saistību ar C vitamīna trūkumu, tā nepieļāva šodienas valdību kļūdu. Lordi lieliski saprata, kā komunicēt ar lumpeniem. Kuģu racionā tika ieviesti skābēti kāposti un laima augļi, taču tikai virsnieku kantīnē. Savukārt no matrožu raciona kāpostus svītroja (tie skaitījās prastu ļaužu ēdiens, un raisīja jūrniekos lielu pretošanos). Un voilà! Tikko kā stjuarti no virtuves uz virsnieku ēdamtelpu sāka nest bļodas ar skābētiem kāpostiem, tā sākās…

Tie paši matroži, kuri vēl pirms brīža pavāru izsniegtos kāpostus bija demonstratīvi metuši pār bortu, sāka bubināt par to, ko “virsnieki mums nestāsta”, ka lūk, “zilajām asinīm” tiek tas labākais, bet mums, “īstajai tautai” - tikai kaut kāds derdzīgs šķiņķis, putra, rums un sausiņi! Sākās piketi, mītiņi, prasību petīcijas, draudi ar dumpi utt. Līdz flotes vadība piekāpās un matrožu racionā iekļāva “kungu” ēstos skābētos kāpostus. Cinga kā kaite no kuģniecības vēstures tika izskausta. Cilvēku lopiskums gan nē.

Savulaik nelaiķis Milts mums, studentiem, uzdeva risināt klasisko vagona uzdevumu (Trolley problem), kuru tālajā 1967. gadā noformulējusi Futa (Philippa Ruth Foot). Proti, pa dzelzceļa sliedēm nesas smags, nevadāms vagons, atkabinājies no sastāva. Viņa ceļā uz sliedēm guļ sasieti 5 cilvēki, kurus tur novietojis maniaks filosofs. Taču ir iespēja glābt viņu dzīvību: pirms tam ir pārmijas, kuras pārslēdzot, jūs varat novadīt vagonu uz rezerves sliedēm. Diemžēl tur uz sliedēm guļ 1 sasiets cilvēks. Dilemma: glābsiet vienu, vai piecus?

Sajūta, ka vēroju šo uzdevumu dzīvē, kur tas izpaužas visai drastiskajos mirkļa lēmumos epidēmijas apkarošanā. Pie mums izvēlējušies glābt to vienu, Zviedrijā - tos piecus. Laiks - pareizāk sakot, gala rezultāta statistika, - rādīs, kura izvēle bijusi pareizā.

Taču mani nepamet jušana, ka pēc gadiem, atceroties visu šo šurumburumu, pašnāvnieku dievzemītē būs krietni lielāks skaits, nekā vīrusa upuru. Iepriekšējās krīzes laikā arī daudzi zaudēja darbu (kaut ne tik daudzi, kā šobrīd, kad masveidā atlaiž pat medicīnas darbiniekus), bet viņiem bija iespēja atrast citu darbu vai aizbraukt uz ārzemēm. Tagad ir četras sienas un koronavīrusa histērija aiz tām.

https://www.tvnet.lv/6936369/atsitiens-bus-pamatigs-saruna-ar-psihiatru-mari-taubi?

Esmu iemācījies dzīvē neuztraukties par to, ko nevaru nekādi ietekmēt. Attieksmē uz to koronu esmu izdarījis visu iespējamo: pensiju pārrakstīju mantojumā dēlam, rokas mazgāju, uz saviesīgiem pasākumiem nestaigāju. Uz tālāko raugos fatāli - kā būs, tā būs. Atlikušo atvēlēto laiku veltu nevis dalībai masu histērijas dance macabre, bet gan tam, kas interesē. Jāsaka kā savulaik Preiļu priesterim sprediķī: "Cara laikus puordzeivuojuom, vuocu i krīvu laikus puordzeivuojuom, i tū ļutaru vaļdeišonu Reigā ari puordzeivuosim!". 😎

Arī cilvēces liktenis ne pārāk uztrauc - kaite nav diez ko lipīga, taču neārstējama (tāpēc mediķu satraukums), - tā kā tur pārdesmit tūkstoši uz esošajiem 8 miljardiem ir piliens jūrjā. Ik dienu autoavārijās un no krītošiem kokosriekstiem mirst krietni lielāks skaits ļaužu.

Bet tas, ka kopējā uztraukumā daudzviet tiek apstādinātas veselas rūpniecības nozares un ļaužu pārvietošanās, lūk tas gan dara tramīgu. Protams, laba iecere (ja uz mēnesi vienkārši 100% visu nostopētu, nogaidītu karantīnas laiku un atsāktu darbu, tas manuprāt būtu prātīgāk, nekā vieni aptur darbu, citi turpina). Taču rezultātā, aizdomas, tas smagi ķers tirdzniecības loģistiku... Tb var izrādīties, ka tie, kas intuitīvā panikā vairumā iepirkuši makaronus, būs ieguvēji. No otras puses ir cerība, ka globālās tirdzniecības mašinērija ir pārāk inerta, un gluži bez maizes riecientiņa nepaliksim.