Pļāpājot ar skolēniem par to, kāpēc šie nevēlas mācīties, lai palielinātu savu konkurētspēju. Jaunieši man izskaidroja, ka nekādas konkurences vairs neesot, tāpēc zināšanas esot vērtīgas tikai tiem, kam tās ir hobijs.

Nu jau gadus 10 rit process, ka visas problēmas Rietumos tiek atrisinātas ar naudu, ko drukā pēc vajadzības. Rezultātā naudas ir vairāk, nekā jebkad, un lielākā problēma ir tā, ka nav īsti kur to investēt. Vienlaikus praktiski zudušas divas parādības. Pirmā ir "bankrots" - strādā vai nestrādā, kompānija neizbēgami paliks virs ūdens. Īpašnieks neriskē ar savu (SIA: sabiedrība ar ierobežotu atbildību) - nesanāk liet sveces, cepšu kūkas. Otrā ir "efektivitāte", proti, nav jēgas iespringt, jo sk. 1. punktu — naudas pietiks visiem.

Tad nāca kovida panika. Tad tā beidzās. - un sākās postkovida krīze, kurai it kā vajadzētu visu salikt pa vietām un likvidēt uz liekās naudas barotnes saaugušās parazītpiepju plantācijas. Diezgan daudzi uzskatīja, ka, lūk, tagad visi redzēs, kurš prot strādāt un kurš nē. Tas nenotiek. Jo mēs dzīvojam pārpilnības laikmetā, kas sākās kur iepriekšējās tūkstošgades beigās un turpinās joprojām.

Materiālās problēmas atrisinājušas Ķīnas megafabrikas un modernā lauksaimniecība. Pēdējo 40 gadu laikā iedzīvotāju īpatsvars aiz nabadzības sliekšņa ir samazinājies piecas reizes. Piecas reizes, Karl! Tas nozīmē, ka pat minimālu rezultātu sasniegšanai vairs nav jāiespringst. Mājokli, pajumti, izklaidi šobrīd var iegūt bez īpašām problēmām, bez ilgstošas apmācības un spriedzes darbā. Cilvēkam plēsties darbā nav īpašas jēgas. Nav izaugsmes iespēju un ir vēlme pēc lielāka? Kāp lidmašīnā un emigrē kur labāk. Nē? Mājās arī tu uz visu sev un bērniem tā vai citādi nopelnīsi. Nebūsi bagāts, bet dzīvot varēsi. Startapojies, influencējies un prasi lielāku telpu, vairāk brīva laika un naudas. Spānijā augstskolu absolventu vidū pašas pieprasītākās prfesijas esot sētnieka un atkritumu izvedēja amats - pastrādā 2h un visa diena tev brīva. Var cīnīties par dabas aizsardzību, pret ļaunajiem kapitālistiem utt.

Tas pats attiecas uz uzņēmumiem. Vairs nav konkurences cīņa un nav izaugsmes amoka skrējiens. Nevajag visu laiku sacensties par gabalu pīrāga. Cīņa beigusies. Peļņu banāli nav kur likt. Jau tagad lielākā daļa lielo kompāniju investē nevis jaunās tehnoloģijās, nekustamajos īpašumos un tā tālāk, bet gan savu akciju atpirkšanā vai vienkārši tur brīvu naudu. Tai nav pielietojuma. Efektivitāte kļūst bezjēdzīga - ir nevis jāstrādā labāk, bet tikai "jāapgūst fondi".

Vilfreds Pareto (Vilfredo Pareto; 1848-1923) 1906. gadā, pētot ienākumu un bagātību sadalījumu, konstatēja, ka 80% bagātību pieder 20% iedzīvotājiem. It kā nekas īpašs. Pēc tam, analizējot citu valstu ekonomiku, viņš konstatēja, ka šāds procentuālais sadalījums ir pārsteidzoši līdzīgs virsur, neatkarīgi no valsts politiskās iekārtas un ekonomikas līmeņa. Vēl parakās, un šo procentuālā sadalījuma principu, ko nu dēvē par "Pareto principu", konstatēja praktiski visās sfērās, piemēram:
- 20% spējīgi uz uzņēmējdarbību, bet 80% labāk jūtas kā darba ņēmēji;
- 20% apģērba, kas atrodas skapī, tiek vilkti 80% gadījumu;
- 20% ir lasītpratēji, bet 80% ir funkcionālie analfabēti;
- 20% no mācību grāmatas lapaspušu satur 80% no nepieciešamās informācijas;
- 20% skolēnu ir motivēti mācīties, 80% apmeklē skolu vien tāpēc, ka pieaugušie liek;
- 20% produktu, ko lietojam pārtikā, rada 80% tauku;
- 20% mobilā tālruņa numuru tiek lietoti 80% zvaniem;
- 20% darbinieku paveic 80% darba;
- 20% darbinieku rada 80% problēmu;
- 20% produktu dod uzņēmumam 80% peļņas;
- 20% klientu dod uzņēmumam 80% peļņas;
- 20% pārdevēju rada 80% peļņas;
- 20% no reklāmas izdevumiem dod 80% no ieņēmumiem;
- 20% pacientu iztērē 80% no valsts veselības budžeta;
- 20% noziedznieku paveic 80% no visiem noziegumiem;
- 20% regulāro izdevumu patērē 80% tavas naudas;
- 20% autovadītāju izraisa 80% no visiem satiksmes negadījumiem;
- 20% mājas lapu piesaista 80% interneta lietotāju.
Protams, proporcija 8:2 nav akmenī cirsta, nobīdes 5-10% amplitūdā iespējamas vienmēr, taču pats princips visnotaļ universāls. Tā nu māte daba mūs iekārtojusi, un visi mēģinājumi ko mainīt, nav vainagojušies panākumiem.

Ir tāds uzskats, ka valstij piederošie uzņēmumi esot daudz neefektīvāki par privātpersonām piederošajiem. Taču tas ir mīts, jo dažkārt tā tas ir, bet bieži efekts pilnīgi pretējs. Privātuzņēmumi ir efektīvāki tikai un vienīgi konkurences apstākļos. Taču, ja privatizē (t.i. uzdāvina privātpersonām infrastruktūru, ko valsts/sabiedrība ar milzu izdevumiem veidojusi aš gadsimtu) monopoluzņēmumu, tad šis privātais monopolists savā darbībā ir daudz nekvalitatīvāks, nekā pirms tam.

1772. gadā mežs klāja 46,7 % no Vidzemes guberņas, 1861. gadā - 40,5 %, 1887. gadā - 31,9 %. 1914. gadā ar mežu bija klāti vairs 26,8 % no Kurzemes un Vidzemes guberņu platības. 1923. gadā meži Latvijā bija 23% no valsts teritorijas. 1930. gadā - 27%, 2018. gadā - 52% no valsts teritorijas. Koksnes pieaugums šobrīd ir 16,5 milj. m3 gadā.

Man šķiet, ka stāsts nav par to, ka svētdienās cepamo pannu nevarēs nopirkt. (Daudzviet pasaulē brīvdienās rūpniecības preču veikali vienkārši slēgti. Jo tā ērtāk darbiniekiem un īpašniekiem.) Ja tev piepeši sagribas tās pankūkas cept - būs iemesls iepazīties ar smuko kaimiņieni/kaimiņu un aizņemties. Pie reizes pasocializēsies. 😎

Skaidrs, ka vajag darīt visu iespējamo, lai mazinātu cilvēku riskus inficēties. Taču "visu" nenozīmē tādu lēmumus, kas neko neuzlabo pandēmijas sakarā. Jābūt rezultātam, nevis darbības imitācijai, lai nepārmestu bezdarbību. Pēc visa spriežot, lēmumu pieņēmējiem nav ne jausmas, kā izplatās vīrusi, un kā iepērkas parasto pārtikas veikalu apmeklētāji.

Saprotu, ja tirdzniecības centrus brīvdienās piever. Tā tas ir daudzviet pasaulē, un visnotaļ normāli. Mani mulsina pārtikas lielbodes, kurās blakus makaronu un maizes plauktiem ir arī kādi plaukti ar nepieciešamāko mājsaimniecībai (vai tas kāds mazgājamais līdzeklis, vai papīra dvieļi, vai slota).
• Kāds ir redzējis ģimenes, kuras brīvdienās dodoties uz vietējo Maxima vai LATs izklaidēties dienas garumā?
• Kāds ir redzējis ļaudis, kuri piepeši svētdienā izdomā iegādāties rūpniecības preces, un tās meklē nevis specializētajos veikalos un lielajos tirdzniecības centros, bet dodas drūzmēties, aplūkot cenas un salīdzināt uz vietējo Elvi?
• Cik % Rimi apmeklētāju brīvdienās drūzmējas alkoholisko dzērienu nodaļā, radot burzmu un palielinot infocēšanās risku?

Manuprāt tas, ka ej cauri Rimi vai Maxima plauktu rindām, pērkot maizi, bet nedrīksti paķert no 1 m tālāk esošā blakus plaukta papīra dvieļu rulli vai vīna pudeli, - tas ne par jotu nekādi nesamazina ne pircēju skaitu veikalos, ne risku inficēties. Aber esošie pircēji tāpat sastrēgst "pudeles kaklā" pie kasēm, jo taupības nolūkos strādā viena pati kasiere (un tā pati bez maskas).

Tā rezumējot: manuprāt kārtējā uzspiestā muļķība, jo nekādi nemazina ļaužu drūzmēšanos un risku inficēties.

P.S.
Es gan esmu absolūts nejēga ekonomikā, taču ieteiktu valdīšanai nevis imitēt lietavu aizbaidīšanas rituālus, kas vīrusu nekādi neietekmē, bet uz ārkārtas situācijas laiku par kādiem 5-10% samazināt PVN internetā pārdodamām pārtikas precēm (Latvijā jau tā ir augstākais PVN pārtikai visā ES). Vidējais tautietis ir "kapeiku pisējs" - ja internetā pasūtīt būs lētāk, tad viņš uz veikalu neies. Pasūtīs internetā, sēdēs mājās un gaidīs piegādi.
Pie tam apstākļos, kad ierobežojumu dēļ tiek masveidā atlaisti darbinieki, daudzi uzņēmumi pārtrauc savu darbību, kā reizi būs darbs ļaudīm ar autovadītāja tiesībām (visiem ģimenes, īre, kredīti) - tiks sildīta ekonomika.
Līdz aprīlim nekas ļauns no nodokļu atvieglojumiem nenotiks. Nu bet ja nauda budžetā jums aptrūksies - pārdodiet smalko VID māju kādai bankai, bet to kantori ieliekat kādā pamestajā Maskačkas rūpnīcas korpusā. Tā teikt, tuvāk mērķauditorijai. 😎

Manuprāt NĪN vispār jāatceļ kā jau pēc definīcijas netaisnīgu - vienalga, viens īpašums vai daudzi, – tas anulē privātīpašuma ideju kā tādu (kaut privātīpašuma neaizskaramība, šķiet, pat konstitūcionāli ir nostiprināta).

P.S.
NĪN savulaik tika izdomāts tikai un vienīgi politisku iemeslu dēļ: lai atņemtu aristokrātijai tās plašos īpašumus, tb mazinātu tās ietekmi.