Māmiņa uzklupa, lai braucot ciemos runāties ar jaunāko brāli, kurš pie viņas pārvācies, kopš kārtējā naisīte izlikusi pa durvīm. Jāpierunājot, lai beidzot kādu algotu darbu sāk strādāt, nevis izrij ledusskapi, augu dienu cibojas un vakaros vazājas pa visādiem kimspīķeriem apkārt. Viņai nesaprast, ka ja cilvēks ir alkoholiķis (te es domāju sausu fakta konstatēšanu, nevis nicīgu vērtējumu), tad vienīgais veids, kā šis var daudzmaz civilizēti dzīvot, ir pozicionēt sevi kā mākslinieku (paldies Džā, izglītības papīri ir, kas apliecina augstākās zīmēšanas skolas absolvēšanu, bez tam jāatzīst, viņš patiesi ir talantīgs). Jo tad pie zināmas socializācijas pakāpes (galvenais, aprindās grozīties) viņš visu mūžu var būt tai bezdarbnieku pabalstu apritē, ko nodrošina KKF u.tml. pabalstu inteliģentajiem bezdarbniekiem izsniegšanas iestādes. Tas tomēr ir komfortablāk, nekā veikt mazkvalificētu fizisku darbu (kvalificētu pastāvīgu darbu veikt traucē stacionārais paģiru un organisma intoksikācijas stāvoklis). Bet māmiņu, protams, žēl - psiholoģiski grūti pensionārei uzturēt 40gadnieku ne no šīs pasaules. Bet te jau neko nepadarīsi, katrs pats savas laimes sienāzis.

Vienu dienu Augusts Putniņš manu atvasi saraustīja aiz bizes. Nākamajā dienā uzsita knipi pa vaidziņu. Sākas. Nākamais piegājiens būs ar ābeci pa pieri un tad jau prasīsies nest skolas somu līdz mājām. Vienīgais mierinājums, ka visā ciemā nav kāpņu līdz otrajam stāvam, tb vismaz no tās puses pagaidām miers. Jāgādā beisbola nūju jau laikus.

Bērzi uz saliņas dīķī. Man trakot patīk - fočēju jau kuro gadu, - tak kā nesanāk bilde, tā nesanāk. Nezinu kāpēc dabā viss kudi smukāk.

( turpinājums )

Tā kā šiem verķiem klaviatūras nav, monitora nav, tad nu nekā nesaprotu, tb varu tikai novērtēt patīk/nepatīk. Taču, man aizdomas, ka te līdzīgi kā ar bēbju ratiem, galvenais ne tik daudz haiteks, bet gan svars (cik ērti uzstiept uz 5. stāvu*), izturība (ja nu kartupeļu maisu jāved uz Talsiem), tur riepu caurgājība u.c. man ne visai labi zināmas lietas. Kurš no šiem te būtu ņemamāks saimniecībā (pamatnosacījums - bērnu sēdeklīti lai var uzmontēt un svētdienās māte izripināt kur ārpus mājas ar kinderu aiz muguras)?

----
* 5. stāvs šai gadījumā ir tik tāds izdomājums, bet ej nu sazini, kur dzīve iesviež).

( meitiešu_taukdzinēji: )

- Nedrīkst raut grāmatas ārā no plaukta! Kabinetā ir tēta grāmatas, bet bērnu grāmatas ir istabā, tu taču saproti!
- Nesaprotu!
- Nemelo. Tu esi maza, taču ļoti saprātīga meitenīte, kura saprot visu, tikai klausīt negrib.
- Es neesmu saplātīga maza meitenīte! Es esmu maza dusmīga meitenīte!

Makarenko var iet uzpīpēt.

Miegā laidos, fonā skanot dialogam:
- Mazā ute! Tu mani klausīsi?!
- Klausīsu, mīlā māmulina, tikai līt, šūdīn neklausīsu!

Šķiet, nākamais gads mājas dzīvē būs interesants. ;)

Džinglbellu laiks beidzot pagājis. Nevis kā izslavētā grimšana ģimenes slituma un savstarpējās mīlības klēpī, bet gan drīzāk amoka skrējienā, apbraukājot visus radus, tb pildot klana saišu stiprināšanas rituālus. Bet nesūdzos - patiesībā man pat patīk (ja vien tas nav pārāk bieži). Protams, neiztikt jau bez īgnuma devas, kad esi cauri puteņiem un sērsnām atvilcies uz pilsētu doties ciemos pie mātes (jo tā redz ir tā diena, kad visi šīs līnijas radi nu var savākties vienuviet), aber brālis mākslinieks demonstratīvi aizvelkas pie naisītēm vīnu trekterēt, nevis pildīt radagabala pienākumus (es ar, vai zinies, labāk būtu paņēmis atvaļinājumu palicis mežos sniegu šķūrēt un malku skaldīt). Taču kopumā viss jauki. Vakar atvasi vedām uz smieklīgu bērneļiem domātu koncertu VEF kultūras pilī (vēl tāda pastāv, lai cik ar tas nebūtu dīvaini). Tāda uz sniega karalienes motīviem balstīta žurka Kornēlija, pamatīgi atšķaidīta ar kristīgu didaktiku. Toties satikām str ar BK, paķiķinājām, sīči dabūja savas konfektes, tb viss kā jau vajag. Šovakar vecpilsētā vakariņas sveču gaismā ar laulāto draudzeni un, ceru, beidzot nāks pāris dienas, kad varēs mājās izstiept kājas un malkot viņķeli, skatoties kārtējo CSI sēriju, tb beidzot baudīt ģimeniskuma sajūtu. :)

Vakar paķēru kādas stundas brīvas (paldies Džā, darbi apdarīti un pacienti aizņemti ar mezin lietošanu, jaunus Augeja staļļus vēl neizdomā) un aizgāju palūkot sena kamrāda promocijas darba aizstāvēšanu. Nebiju bijis nekad klāt šādā pasākumā. Nuss, principiāli neko daudz neatšķiras no Mag. aizstāvēšanas, tikai recenzentu vairāk. Klausījos muti pavēris, 2/3 vārdu nesaprotot. Secināju divas lietas. Pirmkārt, vajadzētu no Okamas ciema te izsaukt nevis vienu mūku, bet veselu karadraudzi ar asiem zobiniem, lai paskalda filosofu naratīvu. Otrkārt, tā Kiopa (Māra?) ir viens nešpetns sievišķis! Šitik nešpetnu vēl neesmu tuvumā manījis. Nu tik nešpetna, ka kandidātu kā ceļa rullis ierullēja zemē, un šis tik emocionāli varēja atgaiņāties (beidzās jau viss labi, kaut man mazliet cits iespaids, kā jāatbild uz jautājumiem). Žēl, ka neesmu tik domātspējīgs, lai filosofiju studētu - labprāt pie viņas kaut ko rakstītu, jo radās sajūta, ka no viņas varētu ko iemācīties. Ja ne ūberzināšanas un atklāsmes, tad vismaz veidot labu stāstījumu un struktūru. Vēl joprojām apbrīnā sēcu.

Tas laikam viss. Nekas cits šai pasaulē svarīgs nenotiek. Tikai izdzīvošana.

Vakardienas izbrīns:
Acīmredzot ģeometrijā kā nozarē ir daudz kas gājis milzu soļiem uz priekšu, kopš mana necilā persona skolā mācījusies, un klāt Eiklīdam un Lobačevskim nācis vēl kas kardināli jauns. Tāpēc pazemīgi pieņēmu kritiku par savu nesaprašanu un neprofesionalitāti, jo maketēšanas procesā pildot rīkojumu "objektu šaurāku", nebiju sapratis ekonomikas un vadības zinātņu, tb mārketingā diplomētas un vadošas speciālistes vēlmes un sapratis, ka "biju domājusi šaurāk pa vertikāli, nevis horizontāli!!!". Tā es nekad nesapelnīšu šaurākajai automašīnai, tb hammeram. /te prasās pielikt anigifu, kur kamrāds vistu_zaglis sit galvu pret sienu/

Vakardienas mulsums:
Man tomēr nešķiet labskanīgi atvases teiktais, ka "mūsu tētis ir kā Apaļuons!" - protams, patīkami, kad tiec salīdzināts ar seno helleņu solāro dievību Apollonu, taču izruna mazajai kaut kāda mulsinoša. Visu laiku sajūta, ka par mani smejas. ;(

Pirms kāda laika brālītis savā cibā īdēja, ka vo nejaukais liktens šim uzgrūdis kārtējo Sīzifa akmeni pofigistiski egoistiska tīņa veidolā, kuru nu esot jāsagatavo iestājeksāmeniem smalkā mākslas skolā, lai tas varētu ne sviedriem vaigā maizīti pelnīt, bet baltu šalli plīvojot apkārt staigāt. Nu tur bēdu šņuksti par papīra, kartōna kaudzēm un līmes litriem, piedrazotu māju utt. (aiz kā visa slēpjas vāji maskēta sāpe, ka nevarēs 2:00 naktī savā vohnungā ievelties salda vīna sadzēries un Haijama dzeju skandēdams ar tikpat ēverģēlīgām naisītēm padusē, lai rīkotu kefīra cīņas). Gribējās īgni iekomentēt, ka manuprāt viņš dzīvo kaut kādā Grīziņkalna strēlnieku čadaraiņu un kazāku pasaulē, ja iedomājies, ka nu jāved atvasi aiz rokas basām kājiņām uz to Pēterpili skunstēs mācīties. Laiki ir mainījušies. Iestājeksāmeniem atvase pats var sagatavoties (iemācīt tehniski labi zīmēt var pat mērkaķi), aber lai par mākslinieku kļūtu, vajag nevis akrila mucas, bet gan ievest jaunēkli apritē, sapazīstināt ar buržuāzijas diskrētā šarma gaisotnes pārņemtajiem, pareizi runāt, zināt atslēgas vārdus un cilvēkus, staigāt pa furšetiem, avangarda festiņiem, lai pagasta runas vīri paši sveicinātu kā senu paziņu, katrā KKF komisijā kāds drugāns sēdētu, tb jāiemāca socializēties pareizajā vidē un statuss būs rokā. Aber pēc tam met kaut beigtu žurku pret sienu - visi aplaudēs un sauks par smalku performanci, granti ripos, visi cienīs un vēlēsies sapazīties. Tak neiekomentēju šim padomiņu. Lai pamokās. Hehe.