- Izlasīji kādu grāmatu, kā skolotāja lika?
- Jā!
- Kādu?
- “Oza zemes burvis”
- Nu tā īsi atstāsti, par ko grāmata?
- Par to kā raganu medniece kopā ar diviem mutantiem, golemu un kiborgu likvidē pasutītāja politiskos konkurentus, bet beigās pati sagrābj varu visā burvju zemē.
- Tā atstāstīt nedrīkst. Atkal mani uz skolu sauks un mācību pārzine spiegs, lai tevi izņemam no skolas. Skolā jāmācās savas domas pasniegt tā, lai pieaugušajiem patiktu. To sauc par dzīvespratību. Piemēram, šis stāsts ir par mazu un jauku meitenīti, kura kopā ar saviem pasaku draudziņiem glābj pasaku zemi no ļaunām raganām. Atstāstījumā pēc iespējas vairāk lieto deminutīvus, jo tie skolotājām patīk. Saprati?
- Sapratu, sapratu. Mēģināšu tā, taču varu norauties. Tagad drīkstu iet klausīties Merilinu Mensonu?

Pirms pāris nedēļām ar ilgu kliegšanu un brēkšanu piedabūju savu "12 gadus jauno sievieti" pie parāda pildīšanas literatūrā. Pedagoģes dotais uzdevums bija ņemt astoņas rindiņas no dažādām tautasdziesmām, salipināt tās kopā "jaunā tautasdziesmā", kurai būtu kāda nebūt sakarīga jēga.
Protams, hūdijā ietīstītam tīnim, kurš ikdienā dārdina hiphopu un sapņo par repera karjeru, nekas nevar būt sirdij tuvāks par "caur sidraba birzi gāju". 😎
Šķiet, ka būšu nokļūdījies vienā izteikumā, proti, postulējot, ka ja uzdevumu neuztver kā likteņa sodību, bet spēli, to var veikt jautri un interesanti. Tajā brīdī hūdijs atdzīvojās un paķēra no plaukta akciju sabiedrības "Valters un Rapa" 1922. gadā drukāto Latvju Dainu 6. sējumu... Ilgi no blakus istabas skanēja garda ķiķināšana, kopā ar draudzenītēm šifrējot veco druku. :D
P.S.
Rezultāts bija iepriekšparedzams. Vakar izsauca mani uz Rīdzi, kur mācību pārzine Rudene, sašutumā ķerot pie sirds, šņāca, ka no Baronu Krišjāņa mantojuma, kas esot mūsu viss, tas viens sējums tomēr neesot īsts gara mantojums. To vecāki drīkstot "mājās zem segas lasīt", taču "bērniem kaitīgi zināt". Kad painteresējos, vai ir kāds saraksts ar literatūru, ko jāslēpj no skolas vecuma bērniem, neatbildēja, tā vietā sākot stāstīt, cik jauki būtu, ja mana atvase mācītos citā skolā. 😎

Puika šokā, ka mīļais tēvocis, tb tēva brālis (pie reizes liels sviesta cibas vairs ne jauno dzejnieču/mākslinieču mīlulis) viņam iztīrījis visu naudu no maka. Principā dārgajam tēvocim vajadzētu par šo joku ielauzt degunu, tak jaunietis nez vai spēs (vismaz tuvākos pāris gadus).
Ar svešu uzreiz nokārtotu lietas, bet ar radinieku grūti – gan jau arī Kainam ilgi krājās dusma uz haļavščiku Ābelu, ilgi nevarēja roku pacelt. Skaidrs, ka viss jau turpināsies, jo te darīšana ar klasisku alkoholiķi, kā no narkoloģijas rokasgrāmatas: sākumā labs darbs, radoša vide, bohēma sit augstu vilni, tā tas viss turpinās gadiem, tikai ar laiku nez kāpēc darba vairs nav (neviens nesaprot radošu dvēseli, atlaiž pēc laiciņa), bet bohēma turpinās, pamazām kārejot no courvoisier uz lētajiem vincukiem un izstāžu furšeta piedāvājumu. Bārda jau sirma metas, taču dzejiskām jaunkundzēm vēl patīk tā vāvuļošana, kas šķietas kudi interesantāka, nekā vienaudžu zaļknābju pļāpas. Protams, ar laiku tai jaunkundzei apnīk, ka viens kā piepe radoši veģetē uz viņas ledusskapja, un šī izmet radošo neatzīto ģēniju uz ielas, taču nav jau liela nelaime - pasaulē pilns ar jaunajām instagramīgām radošām būtnēm, kuras raksta aizgrābtus blogus un gan jau izmitinās gara radinieku, kuram arī pēc skaista vārda un dzejiskas noskaņas nav kabatā jāmeklē. Kādu brīdi, līdz piegriezīsies. Un tad jau jāpārvācas atpakaļ pie vecākiem pensionāriem - tie pabaros, zeķes izmazgās, jo žēl taču (skolā jaunuvēm nemāca, ka ja 40gadīgs vīrišķis dzīvo uz mātes pensionāres rēķina, tad tas nav vīrietis, un no tāda jābēg pa gabalu?). Tad nākamā stadija iestājusies - smirdoša tualete, - jo pat ezītim skaidrs, ka ja regulāri tikai naktīs velkas mājās no kultūras pasākumiem ar bagātīgu furšetu, un tas darīts gadu desmitiem, tad ir sam problems ar urīna saturēšanu un urinēšanas vektora ievērošanu. Pats jau nejūt to smaku, bet apkārtējie, kā perkons teiktu, ir "šokā". Tad jau tiek mūķētas mātes pensionāres guļamistabas durvis un izdzerts viņas skapī noslēptais radikulīta komprešu spirts un svētkiem glabātais balzamiņš. Aber tagad jau pašiverēts pa brāļadēla istabu un savākta tā kabatas nauda (katram tak skaidrs, ka radošai personībai vīna iegādei vairāk vajag). Sejā jau viegls zīmogs un pampuma sārtums, ko atstājusi ilgstošā cīņa ar zaļo pūķi, bet apkārtējos bezcerīguma un nicinājuma pilna vilšanās, jo visiem, izņemot pašu cēlo bruņinieku, ir skaidrs, ka šo cīņu viņš ir zaudējis... Ja ieminēsies šim, ka moš labāk atturēties no alkohola, pretī neviltots sašutums un neizpratne: man netraucē, ar neveiksmēm tam nav ne mazākā sakara, es iedzeru tikai bohēmas un labas omas pēc, kā visi, liekat mani mierā. Un ne mazāko pašcieņas vai sirdsapziņas problēmu. Nu atliek tikai sagaidīt nākošo stadiju: kad sāks zagt drēbes, vērtslietas, sadzīves tehniku, jo nevar taču smalks un radošs kungs uz banketu Noasā vai dzejas vakaru Čomskī ierasties pavisam bez santīma kabatā. Ko iestākt, nezinu. Ja būtu tikai mana teikšana, tad pa purnu un uz ielas - lai 40gadīgs vīrišķis pašā spēku plaukumā kaut iet vagonus kraut, un beidzot sāk pats sevi uzturēt. Bet senčiem pensionāriem sirdis mīkstas, kaut sen jau atvasi norakstījuši dabiskajā atbirumā. Pašu miesa un asinis, tipa. Bezceris... Zaļais pūķis uzvarējis. Bet no visiem brāļiem bija pats talantīgākais. Taisni apbrīnojami, cik neatgriezeniski un kardināli alkohols pārvērš cilvēku.

P.S.
Tagad sāku saprast to vācu kaktu politiķi, kurš pirms gadiem 100 esot bļāvis: "kad es dzirdu vārdu "kultūra", man roka sniedzas pēc pistoles!" - acīmredzot arī viņa dēlam un sirmajiem vecākiem kāds kultūras ģēnijs kabatas pa kluso tīrījis. :[

Vakardienas izbrīns:
Acīmredzot ģeometrijā kā nozarē ir daudz kas gājis milzu soļiem uz priekšu, kopš mana necilā persona skolā mācījusies, un klāt Eiklīdam un Lobačevskim nācis vēl kas kardināli jauns. Tāpēc pazemīgi pieņēmu kritiku par savu nesaprašanu un neprofesionalitāti, jo maketēšanas procesā pildot rīkojumu "objektu šaurāku", nebiju sapratis ekonomikas un vadības zinātņu, tb mārketingā diplomētas un vadošas speciālistes vēlmes un sapratis, ka "biju domājusi šaurāk pa vertikāli, nevis horizontāli!!!". Tā es nekad nesapelnīšu šaurākajai automašīnai, tb hammeram. /te prasās pielikt anigifu, kur kamrāds vistu_zaglis sit galvu pret sienu/

Vakardienas mulsums:
Man tomēr nešķiet labskanīgi atvases teiktais, ka "mūsu tētis ir kā Apaļuons!" - protams, patīkami, kad tiec salīdzināts ar seno helleņu solāro dievību Apollonu, taču izruna mazajai kaut kāda mulsinoša. Visu laiku sajūta, ka par mani smejas. ;(

Piepeši atcerējos dzimtas leģendu par tanti Valdu, kas nokritusies svarā par 30 kg pāris nedēļās. Redz, te aiz dzelzs priekškara dzīvojot, tā gaume un mode tā arī iekonservējās "līdz 1940." gada stadijā. Aber viena no mierlaiku apriorijām postulēja, ka dāmas no "labām ģimenēm" ir viegli mollīgas (no mūsdienu skatījuma: pamatīgas resnules). Nu tā bija tā mode 30. gadu beigās un pie tās pieturējās. Savukārt 60. gados, kad tas priekškars tāds brīvāks kļuva, atļāva sarakstīties ar tiem radiem, kuri pāri jūrjai aizmukuši, pa pastu sūtījumus saņemt, mana tante Valda esot aizrakstījusi māsīcai uz Ņujorku (pie sevis šķendējoties, ka neviens no radiem nav praties Parīzē apmesties) - lai atsūtot viņai korseti tāda un tāda izmēra. Pēc laika māsīca atbildējusi: "zin, mīļā, nav korsetes, nevaru atrast nevienā bodē, jo pie mums tik resnas ir tikai nēģerietes, aber tās korsetes nevalkā". - Kultūršoks dzimtas dāmu aprindās bijis baiss, zeme atvērusies, vienā stundā mainījusies visa vērtību skala, paradigma un viss cits, kas tur var mainīties. Savukārt viņu vīri par to vēl tagad, kad aš pusghadsimts pagājis, pie konjaka glāzītes mēdz labsirdīgi iesmīkņāt. :)