Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
8.-Jul-2013 12:12 pm - sic transit humanum mundi, bļe
Puika šokā, ka mīļais tēvocis, tb tēva brālis (pie reizes liels sviesta cibas vairs ne jauno dzejnieču/mākslinieču mīlulis) viņam iztīrījis visu naudu no maka. Principā dārgajam tēvocim vajadzētu par šo joku ielauzt degunu, tak jaunietis nez vai spēs (vismaz tuvākos pāris gadus).
Ar svešu uzreiz nokārtotu lietas, bet ar radinieku grūti – gan jau arī Kainam ilgi krājās dusma uz haļavščiku Ābelu, ilgi nevarēja roku pacelt. Skaidrs, ka viss jau turpināsies, jo te darīšana ar klasisku alkoholiķi, kā no narkoloģijas rokasgrāmatas: sākumā labs darbs, radoša vide, bohēma sit augstu vilni, tā tas viss turpinās gadiem, tikai ar laiku nez kāpēc darba vairs nav (neviens nesaprot radošu dvēseli, atlaiž pēc laiciņa), bet bohēma turpinās, pamazām kārejot no courvoisier uz lētajiem vincukiem un izstāžu furšeta piedāvājumu. Bārda jau sirma metas, taču dzejiskām jaunkundzēm vēl patīk tā vāvuļošana, kas šķietas kudi interesantāka, nekā vienaudžu zaļknābju pļāpas. Protams, ar laiku tai jaunkundzei apnīk, ka viens kā piepe radoši veģetē uz viņas ledusskapja, un šī izmet radošo neatzīto ģēniju uz ielas, taču nav jau liela nelaime - pasaulē pilns ar jaunajām instagramīgām radošām būtnēm, kuras raksta aizgrābtus blogus un gan jau izmitinās gara radinieku, kuram arī pēc skaista vārda un dzejiskas noskaņas nav kabatā jāmeklē. Kādu brīdi, līdz piegriezīsies. Un tad jau jāpārvācas atpakaļ pie vecākiem pensionāriem - tie pabaros, zeķes izmazgās, jo žēl taču (skolā jaunuvēm nemāca, ka ja 40gadīgs vīrišķis dzīvo uz mātes pensionāres rēķina, tad tas nav vīrietis, un no tāda jābēg pa gabalu?). Tad nākamā stadija iestājusies - smirdoša tualete, - jo pat ezītim skaidrs, ka ja regulāri tikai naktīs velkas mājās no kultūras pasākumiem ar bagātīgu furšetu, un tas darīts gadu desmitiem, tad ir sam problems ar urīna saturēšanu un urinēšanas vektora ievērošanu. Pats jau nejūt to smaku, bet apkārtējie, kā [info]perkons teiktu, ir "šokā". Tad jau tiek mūķētas mātes pensionāres guļamistabas durvis un izdzerts viņas skapī noslēptais radikulīta komprešu spirts un svētkiem glabātais balzamiņš. Aber tagad jau pašiverēts pa brāļadēla istabu un savākta tā kabatas nauda (katram tak skaidrs, ka radošai personībai vīna iegādei vairāk vajag). Sejā jau viegls zīmogs un pampuma sārtums, ko atstājusi ilgstošā cīņa ar zaļo pūķi, bet apkārtējos bezcerīguma un nicinājuma pilna vilšanās, jo visiem, izņemot pašu cēlo bruņinieku, ir skaidrs, ka šo cīņu viņš ir zaudējis... Ja ieminēsies šim, ka moš labāk atturēties no alkohola, pretī neviltots sašutums un neizpratne: man netraucē, ar neveiksmēm tam nav ne mazākā sakara, es iedzeru tikai bohēmas un labas omas pēc, kā visi, liekat mani mierā. Un ne mazāko pašcieņas vai sirdsapziņas problēmu. Nu atliek tikai sagaidīt nākošo stadiju: kad sāks zagt drēbes, vērtslietas, sadzīves tehniku, jo nevar taču smalks un radošs kungs uz banketu Noasā vai dzejas vakaru Čomskī ierasties pavisam bez santīma kabatā. Ko iestākt, nezinu. Ja būtu tikai mana teikšana, tad pa purnu un uz ielas - lai 40gadīgs vīrišķis pašā spēku plaukumā kaut iet vagonus kraut, un beidzot sāk pats sevi uzturēt. Bet senčiem pensionāriem sirdis mīkstas, kaut sen jau atvasi norakstījuši dabiskajā atbirumā. Pašu miesa un asinis, tipa. Bezceris... Zaļais pūķis uzvarējis. Bet no visiem brāļiem bija pats talantīgākais. Taisni apbrīnojami, cik neatgriezeniski un kardināli alkohols pārvērš cilvēku.

P.S.
Tagad sāku saprast to vācu kaktu politiķi, kurš pirms gadiem 100 esot bļāvis: "kad es dzirdu vārdu "kultūra", man roka sniedzas pēc pistoles!" - acīmredzot arī viņa dēlam un sirmajiem vecākiem kāds kultūras ģēnijs kabatas pa kluso tīrījis. :[
This page was loaded Feb 22. 2017, 8:05 am GMT.