Aizvien vairāk sāk mākt aizdomas, ka par spīti pedagoģijas entuziastu skaistajām teorijām, bērnu audzināšanā tāpat kā politikā teorija pārāk bieži nesakrīt ar prakses rezultātiem (lai gan, ja prekse neatbilst teorijai, tad jo ļaunāk praksei). Nu mazs piemērs iz mātes un meitas sarunas no rīta:
- Gibu rūtaino kleitiņu!
- Kādu kleitiņu, tu vēl mazbiksītes neesi uzvilkusi, pliku dupsi skraidelē! Uzvelc biksītes un tad par kleitu runāsim.
- Es esmu uzvilkusi biksītes!
- Biksītes jāvelk nevis galvā, bet uz dupša. Uzvelc pareizi!
- Tu negribi man uzvilkt biksītes?! Tu mani nemīli?
Neviens 2gadīgs puika šitā nemēģinātu manipulēt, kā to dara mazas un nešpetnas meitenītes. Un, kas svarīgākais, parauga nav bijis, jo māte ir skarba suitiete, kura laulenim drīzāk ar pannu ievilks, nekā niekosies ar klasisko cosmopolitanmanipulāciju veikšanu. Tā kā vecāki var tur izdomāt ko grib, mācīt zēnus raudāt publiski un meitenītes spēlēties ar automašīnām, pa lielam pamatvilcienos dzimumu uzvedība nav mainījusies kopš akmens laikmeta un nemainīsies turpmāk (vienīgais, ko var panākt, ir palielināt agresīvu/paštaisnu sievišķu un neizlēmīgu bezmugurkaula vīriešu īpatsvara palielināšanos cilvēces urbānajā areālā). Tā viš i' - против природы не попрешь. ;P