Ik pa brīdim redzu vaimanas, ka “tauta degradējoties”. Manuprāt tās ir muļķības. Tauta jeb pūlis visos laikos bijusi interešu “maizi un izpriecas” līmenī. Mainījies vien maizes un izpriecu apjoms. Kultūra vienmēr un visur bijusi elites prerogatīva. Taču elite, tā gan var atbilst savam statusam, bet var būt elitāra tikai sev pieejamo resursu un varas ziņā. T.i. elite, tā gan var degradēties.

Man ļoti nepatīk Miloša Formana filma “Amadejs”. Tā iemesla dēļ, ka režisors, atbilstoši valdošajam ideoloģiskajam trendam, piedēvē 18. gs. elitei mūsdienu pūļa attieksmi un vērtības.
Filmā kā zīdā ietērpti lumpeni attēlotie Vīnes aristokrāti patiesībā katrs tehniski vairāk vai mazāk gana labi spēlēja kādu mūzikas instrumentu. Šī prasme gluži vienkārši bija viņu izglītības daļa. Pie tam lielākā daļa orientējās mūzikas vēsturē un stilos labāk par Mozartu. Līdz ar to viņi prata novērtēt provinces brīnumbērna spožo talantu, ar baudu klausījās tā mūziku un maksāja ar zelta monētām par šo iespēju.
Taču Formans, lai izpatiktu pūļa gaumei (a la “ja hercogieni noģērbj pliku, to neatšķirt no virtuves ķēkšas”), aristokrātus attēlo kā “Globe” apmeklētājus, kuri pirž, šņaukājas, skaļi pļāpā, grauž popkornu un neko nesaprot no izrādes.

Šostakovičs atmiņās piemin kā pašsaprotamu, kā 19. gs. beigās kādā Krievijas provincē izklaidējies vietējais sabiedrības krējums: gubernators, policijas priekšnieks, skolu uzraugs u.c. augstākie ierēdņi kopā pasēdēšanā spēlējuši Mendelsona oktetu. Un komentēja: “Ja šodien Rjazaņā vai kādā citā pilsētā sanāktu kopā izpildkomitejas priekšsēdētājs, milicijas priekšnieks un partijas izpildkomitejas sekretārs, ko gan šie varētu atskaņot?!”

Nupat uzzināju, ka pirms nedaudziem gadiem vegānisma uzvaras gājiena priekšā kritis pēdējais klasiskās paidagoģijas bastions - Lielbritānijā nu arī privātskolās miesas sodu vairs nav.

No otras puses, bija interesanti uzzināt, ka viens no grūtākajiem eksāmeniem šajās skolās esot pamatskolā eksāmens galvas paklanīšanā. Proti, tā kā aristokrāts noliec galvu tikai karaļa priekšā, tad sasveicinoties ar sev līdzīgo vai zemāk stāvošo to galvu jāpakustina tā, lai ideāli ievērotas pieklājības normas, taču nebūtu klanīšanās. Tāda netverama kustība, it kā piešķiebjot, it kā mazliet pagriežot. Jauniešiem to visai grūti apgūt, kā daudz ko no tā, kas viņu kārtu atšķir no pārējiem. Taču, noblesse oblige...

Aizvakar, 29. jūnijā, Bekingemas pilī norisa "Queen's Young Leaders" balvu pasniegšanas ceremonija. Balvu iedibinājusi Viņas Augstība karaliene 2012. gadā, vēloties atbalstīt jaunos izcilākos zinātniekus un sociālo/kultūras jomu spīdekļus, tb talantīgos un perspektīvos.

Piederu pie tiem nedaudzajiem, kas par šo personu līdz šīm nezināja nu nekā (kaut kas TV bija redzēts, taču visai apzināti tam nepievērsu uzmanību – britu aristokrātija ir ārpus mana interešu loka). Taču nupat uzdūros internetu ārēs Diānas fanu pulciņam, un pusstundā priekš sevis izveidoju kopsavilkumu:

( ... )

Lai nespamotu te (principā Ciba man ir zematslēgas citātu arhīvam domāta), uztaisīju feisbukā kopienu par tēmu "aristokrātija": https://www.facebook.com/groups/205967073154095/

Mietpilsoniski sekojot līdzi Eirōpas aristokrātijas dzīvei (šī subkultūra patiesi fascinē), esmu ievērojis vienu interesantu niansi, kā aristokrātes pamanīt pūlī. Proti, ar ļoti retiem izņēmumiem, tām nav izplūkātas un tad uzzīmētas uzacis (tb nav kā dažai labai pašmāju režisorei, kas ik rītu uzvelk ar zīmuli pierē: šodien esmu jautra, izbrīnīta, drūma utt.). Gan jau koriģē un kopj, taču lai būtu dabiski – no malas nepateiksi, ka kas plūkāts un klāt piezīmēts. Nu gluži kā ar labi klātu meikapu, kuru vērotājs no malas vienkārši neredz, uztverot kā sejas dabisko smukumu, aber ja štukatūras kārta saskatāma neapbruņotu aci, tātad meitietis nemāk īsti krāsoties, vai nepiemēroti sakrāsojies (tipa, vakara meikaps dienas vidū).

Spānijas karaliene Letīcija:

Pasternaks L. Nataša ballē (1893)

"Nespēju iedomāties, ka "Dzīvajā līķī" Kareņins skūpsta roku Sašai, Lizas māsai. Tas vienkārši nebija iespējams. Meitenei roku neskūpstīja. Kinofilmā "Bez pūra" ("Бесприданница") Paratovs (Ņikita Mihalkovs) iepazīstina kapteini ar Larisu. Nevis pieved dāmu klāt kungam - iepazīstieties, tā ir Larisa, - bet otrādi!
(..)
Visgrūtākais bija iemācīties ēst uz skatuves. Piemēram, aristokrāts nekad nepieliecas šķīvim tuvāk. Agrāk bērnus speciāli veda uz restorānu, lai viņi iemācītos ēst tos ēdienus, kurus mājās negatavoja.
(..)
Ziedu pie uzvalka atloka vienmēr sprauda ar kātiņu uz augšu. Vīriešus mācīja novilkt cimdu tā, lai dāma saprastu, ka viņš ir gatavs tai pasniegt roku (vīrieša plaukstai jābūt mazliet ieliektai), mācīja paklanīties ne tā kā to sulaiņi dara, mācīja nēsāt spieķi un zināt, kurās vietās dāmu jālaiž pa priekšu. Piemēram, restorānā dāma nedrīkstēja ieiet pirmā.
(..)
Īsti aristokrāti pat ar sētnieku sarunājās pieklājīgi. Reiz kāda no "bijušajām" aizrādīja aktrisei, kura attēloja muižnieci, ka aristokrāti tā negāja - tie nekad nelika pie zemes visu pēdu.
(..)
Taču visgrūtāk aktierim uz skatuves ir attēlot pašcieņu."

Šķirojot piezīmju kaudzes un metot ārā visu lieko, uzdūros pirms gadiem 10-15 pierakstītam citātam, gan bez avota norādes (kas saprotami, jo nav jau fakta apraksts, bet tikai doma, pie tam visai apspriežama). Lapiņu izmetu, bet pašu citātu nolēmu saglabāt - moš kādreiz uznāks vēlme par to padomāt:

"Aristokrātiska sabiedrība, atšķirībā no demokrātiskās (buržuā) sabiedrības, jau no pirmssākumiem orientēta uz gaumes hierarhiju, kas pati par sevi liek nemitīgi orientēties nevis uz modernāko, dārgāko, bet kvalitāti, nemitīgi uz to tiekties. Filtrācija šajā sabiedrībā nenotiek pēc izglītības vai ienākumu līmeņa (tērējamās naudas apjoma), bet pēc gaumes un kvalitātes. Demokrātijas galvenā problēma ir tur, ka nauda nespēj atšķirt kvalitāti. Piemēram, jūs ieejat veikalā, kur plauktā blakus diskam ar ģeniālu filmu ir nopērkams totāls draņķis, un abas filmas maksā vienādi. Bieži pat draņķis maksā dārgāk, jo patīk lielākajai sabiedrības daļai, kuras gaume ir neizkopta. Masu kultūra ir stabilizējoša, vienojoša sistēma kā kanona režģis. Kad personas individualitāte nav izveidojusies par personību, tai daudz vieglāk un komfortablāk dzīvot un izpausties šāda stabilizējoša režģa ietvaros, jo pati robežas noteikt tā nespēj."