Viens no TV raidījumiem, ko raugos ar lielu aizrautību, kaut apzinos, ka TV ir evil, ir Montija Dona stāsti par dārziem pasaulē (šodien kā reizi par Itāliju).



Viena viņa frāze par kādā XVI gs. dārzā veidotu ozolu aleju man lika aizdomāties. Tb jau stādīšanas brīdī bija skaidrs, ka ozoliem būs jāļauj augt 100 gadus un tad varēs sākt cirpt un veidot aleju (te ievietotā bilde ir tikai smukumam, tā nav konkrētā aleja). Tas, šķiet, ir viens no aspektiem, ar ko aristokrātija atšķiras no bauriem/proletariāta/buržuā - spēja domāt ilgtermiņā, uztvert savus vecvecvecvecākus un mazmazmazbērnus kā vienu veselumu, raudzīties uz viņiem kā saviem laikabiedriem. Attiecīgi, ceļot, stādot, veidojot, tu to dari, rēķinoties, ka tavu darbu turpinās tavi mazbērni un, iespējams, tikai viņi redzēs tā augļus. Cilvēkam vienkāršajam vajag rezultātus te un tagad, attiecīgi, viņa dzīvi veido īstermiņa procesi, īstermiņa lietas. Viņš nekad nevāks bibliotēku vai nestādis dārzu ar domu, ka to lietos viņa mazmazbērni, tāpēc viņa bibliotēka ir pāris vārdnīcas un pavārgrāmatas, bet viņa dārzs ir nopļauts gazons ar jāņogu krūmiem (ja šis tāds moderns gadījies, tad tie randomā izmētāti, ja konservatīvāks - dobēs, kas apliktas ar ķieģeļiem vai pagasta centrā zagtiem bruģakmeņiem). Tb divas diametrāli pretējas pieejas - ilgtermiņa un īstermiņa, - un to nesēji, attiecīgi, dzīvo katrs savā pasaulē un viens otru nesaprot (par spīti proletariāta teorētiķu apgalvojumiem, ka visi cilvēki ir vienādi).

Eirōpas civilizācijas cienītājus priecē ziņa, ka Kembridžas hercogiene ir gaidībās. Bērniņš aizsāks jaunu paaudzi Vindzoru namā un, iespējams, varbūt kādreiz kāps Lielbritānijas tronī. Tiesa gan, ņemot vērā karaliskās ģimenes ilgdzīvošanas rekordus, kas izceļas pat uz ar ilgdzīvošanu neapdalītās britu aristokrātijas kopējā fona, mēs to nezin vai piedzīvosim. Ka tikai Čārlzs te mūs visus nepārdzīvo. :)



( ... )

- Labi audzināti ļaudis reti kad iegādājas ko tādu, kas nupat nācis modē. Jaunākās modes tendences ir priekš dendijiem un pozētājiem. Taču labi ģērbties, tā ir liela māka.

- Ģērbšanās stilā dodama priekšroka pieticībai, jo tā apkārtējos noskaņo labvēlīgi. Pieticīgs cilvēks reti kad kļūst par skaudības objektu.

- Nepietiek, satiekot uz ielas dāmu, to sveicināt, pieliecot galvu vai pieskaroties ar pirkstiem platmales malai. Galvassegu ir jānoņem - tā ir elementāra cieņas izrādīšana dāmas dzimumam.

- Labi audzināts cilvēks, sasveicinoties, prot eleganti pacelt platmali.

- Dodoties kopā ar dāmu augšup pa kāpnēm, ejat blakus vai pussoli priekšā, taču nekādā gadījumā ne aiz muguras.

- Džentlmenis, uz ielas pavadot dāmu, nekad nesoļos tai blakus ar kūpošu cigāru zobos, jo tā viņš liek apšaubīt šīs dāmas reputāciju.

- Džentlmenis nekad nestāvēs hoteļa durvīs vai uz ielas stūra, aplūkojot garām ejošas dāmas.

- Nekad nestāstat vienai dāmai par citas dāmas muzikālajiem talantiem.

( tālāk )

Stefano Kolonna (1503.-1572.)

( sastindzis_laiks )

Vakar no rīta, 99 gadu vecumā miris Habsburgu dzimtas galva Otto fon Habsburgs, pēdējā imperatora un karaļa Karla I dēls un mantinieks, pēdējais no dzīvajiem Habsburgiem, kurš pasaulē nāca dzimtai vēl valdot.

( dažas_bildes )

Kaut neesmu īpaši augstās domās par anglosakšiem kā par visai barbarisku Eiropas civilizācijas perifērijas atzaru, taču jauki, ka Vindzoru dinastija jeb Saksijas Koburgas un Gotas dinastija (Vetinu dinastijas Ernestīnas līnija, kas kopš 1917. gada dēvējas par Vindzoru namu) stāv nesatricināmi. Vestminsteras abatijā šodien kroņprinča Viljama un buržuā Ketrīnas Midltones kāzu ceremonija. Labprāt būtu izdīcis bosam brīvu - kā nekā Dižie Megapacienta Darbi apdarīti, - paņemtu Martini un dotos mājās jūsmot, cik mulss un pacilāts karietē piebrauc Viljams. Taču nav lemts, nav lemts.

Vispār jau par to Ijābu sajūsmā neesmu (vienkārši permanenta nepatika pret politologiem kā sugu), taču šo citātu piefiksēšu arhīvā: "Aristokrātiskais politiķis bija izcilība gan savos tikumos, gan netikumos. Viņam varbūt piemita izcilas spējas, bet arī izcila izvirtība un netikumi. Demokrātiskais politiķis turpretī ir mērens: ļaužu vairākums grib balsot par tādiem pašiem, kā viņi, proti, par viduvējībām. Tādēļ demokrātija ir naidīga pret ekscentriskumu; tā ir nivelējoša – ja gribi iepatikties vairākumam, pieskaņojies tam. Aristokrāts drīkstēja nerēķināties ar to, ko par viņu padomās „plašās darbaļaužu masas” – un reizēm politikā tā milzīga priekšrocība, ja tev nav bez apstājas jāskaidro savi lēmumi lielajam pūlim, kurš galu beigās tāpat no tiem nekā nesapratīs! Demokrātiskam politiķim tas nav pieļaujams. Viņam ir jāpieskaņo sava uzvedība tam pašam nelaimīgajam vidējam pilsonim, mediānas balsotājam."