Piederu pie tiem nedaudzajiem, kas par šo personu līdz šīm nezināja nu nekā (kaut kas TV bija redzēts, taču visai apzināti tam nepievērsu uzmanību – britu aristokrātija ir ārpus mana interešu loka). Taču nupat uzdūros internetu ārēs Diānas fanu pulciņam, un pusstundā priekš sevis izveidoju kopsavilkumu:

Lēdija Diāna Spensera, bijusī Velsas princese (Diana Frances Spencer, 1961-1997), Džona 8. grāfa Spensera Džona (Edward John, 8th Earl Spencer, 1924-1992) meita.

Tēvs, sers Džons Spensers, nāca no zināmas muižnieku dzimtas – dzimtas aizsācējs bija džentlmenis, viens no bagātākajiem zemes īpašniekiem Anglijā, Džons Spensers (John Spencer, 1734-1783), Parlamenta deputāts no vigu partijas, kurš 1761. gadā ieguva dižciltību, kļūstot par Eltorpas baronu (Baron Spencer of Althorp), tad iegūstot arī vikonta titulu (Viscount Spencer), savukārt 1765. gadā viņš kļuva par Eltorpas vikontu (Viscount Althorp), pēc kā ar karaļa rīkojumu īpaši viņam tika izveidots grāfu Spenseru (Earl Spencer) tituls – sanāk pirmais grāfs Spensers. Māte Frensisa Roše (Frances Ruth Shand Kydd Roche, 1936-2004), Morica Roše, 4. barona Fermoja (Edmund Maurice Burke Roche, 4th Baron Fermoy, 1885-1955) meita – Fermoji bija sabiedrībā zināma laku un krāsu rūpnieku dzimta ar ievērojamu kapitālu, kam pateicoties bija iegūts tituls. Vecāki izšķīrās, kad Diānai bija 8 gadi (tiesas materiāli ir slēgti, taču publiski minētais iemesls bija mātes frivolais dzīvesveids, daudzie mīļākie un neinteresēšanās par bērniem – tos tiesa atstāja pie tēva).

Pamatizglītību Diāna ieguva privātskolā Norfolkā, bet vidējo izglītību – arī privātskolā Kentā. Esot aizrāvusies ar rokdarbiem, stepu, peldēšanu, savukārt zirgi un jāšana, kas ir neatņemama britu aristokrātijas dzīves sastāvdaļa, neesot interesējusi. Mācības nav padevušās, atzīmes bijušas krietni zem vidējā līmeņa, toties intelekta trūkumu (tāpat kā ar muzikālo dzirdi, arī šajā jomā citi ir vairāk, bet citi mazāk apdāvināti) kompensēja mīlestība uz bērniem, ar kuriem ļoti labi sapratusies. Pēc vidusskolas absolvēšanas par studijām augstskolā nebija ko domāt, tēvs apgādāt negrasījās (tradīcija prasīja, lai atvase vispirms iemācās sevi uzturēt, un tikai pēc tam var domāt par mantojumu), Diāna izvēlējās pedagoģes karjeru, sākot strādāt par auklītes palīgu bērnudārzā (Young England Kindergarten Londonā), kopā ar pāris draudzenēm apmetoties uz dzīvi Kensingtonā (uz pilngadību tēvs uzdāvināja 100 000 mārciņu vērtu dzīvokli). Turpmākajos divos gados darba vietas tika mainītas visai bieži. Un, kā daudzām meitenēm viņas vecumā, bija sapnis par balto kleitu un kāzām, "lai visi redzētu!". Sapnis piepildījās 20 gadu vecumā, kad 1981. gada 29. jūlijā Diāna izgāja pie vīra, apprecoties ar Lielbritānijas troņmantnieku, Velsas princi Čārlzu (abi bija pazīstami jau gadus četrus - Čārlzs bija labos draugos ar Diānas māsu, - bet pagāja laiks, līdz princis pievērsa uzmanību meitēnam, kurš visu regulāri/nejauši parādijās viņa tuvumā).

Laulība izrādījās nepavisam ne tāda, kādu to bija iztēlojusies Diāna. Sākotnēji vīrs patiesi viņu dievināja (ir krājums ar paparaci bildēm, kur pāris, nenojaušot par fotogrāfiem, ikdienas situācijās izrāda viens otram lielu maigumu), taču Diāna vēlējās visu viņa uzmanību – pasaule rotēja tikai un vienīgi ap Diānu. Savā publicētajā dienasgrāmatā viņa ar sašutumu apraksta tējas pēcpusdienu Balmoralas pilī: "Ja istabā atradās Čārlza vecmāmiņa un māte, viņš vienmēr vērsās vispirms pie tām - "Vecmāmiņ, māt, ko vēlaties?", - un tikai pēc tam: "Diāna, vai tev ieliet tēju?" – bet es domāju, ka sievai jābūt pirmajā vietā!" (Runa ir nevis par vienkārši māti, bet par karalieni!) Tāpat viņā sašutumu raisīja, ka neviens īpaši neslavēja par ikdienas pienākumu pildīšanu. Piemēram, apmeklējot Velsu, Diāna jutusies ļoti slikti, taču par spīti tam izgājusi gan tikties ar tautu, gan iemācījusies teikt runu velsiešu valodā – neviens no karaliskās ģimenes neesot viņu par to uzslavējis, uztverot šādus pienākumus kā pašsaprotamus. Tas Diānu neizmērojami sāpinājis. Šādu sāpināšanas piemēru uzskaitīts ir ļoti daudz, taču jāpiebilst, ka es tajos saskatu tikai audzināšanas, izglītības, raksturu un priekšstatu nesaderību).

Lai pievērstu sev lielāku uzmanību, vinai nācies gan rīkot histērijas, gan griezt vēnas (5 reizes imitēta pašnāvība, kas jau velk uz diagnozi), taču vienīgais, ko panāca, bija ģimenes atsvešināšanās – viņa uzvedoties kā izlutināts tīnis, nevis pieaugusi sieviete un aristokrāte. Bulīmijas pārņemta (pie tās esot vainojams Čārlzs, kurš reiz ko ieminējies par "mīlas rokturīšiem" uz Diānas gurniem), savu pirmdzimto pārstāja baro ar krūti jau pēc trim nedēļām, grimstot pastāvīgā depresijā, kas mijās ar histērijas lēkmēm un trauku dauzīšanu. Savā dienasgrāmatā viņa apraksta situāciju Heigrovas muižā, kad sēdējusi dārzā un komandējusi trīsgadīgo Viljamu, kurš daudzījies pa baseinu. Viljams nobrēcies: "Tu esi pati egoistiskākā sieviete, kādu esmu redzējis! Tu domā tikai un vienīgi par sevi!" Kad šokētā Diāna sapurināja puišeli, no kurienes viņam šāds viedoklis, tas pārbijies atzinās, ka dzirdējis tēvu tā izsakāmies.

1990. gadu pirmajā pusē situācija mainījās – Diāna no nevienam nemanāmas fona personas, kas publiskos karaliskos pienākumus uztvēra kā zobu sāpes, mērķtiecīgi un īsā laikā pārvērtās par politisku figūru, kuras popularitāte auga ne dienām, bet stundām. Diāna piepeši aktīvi iesaistījās karaliskās ģimenes publiskajā dzīvē, lūdzot sev papildus pienākumus, ko Viņas Augstības kanceleja ar prieku tai piešķīra, cerot, ka Čārlza laulātā beidzot sapratusi sava statusa lomu un pārstās uzvesties kā histēriska neirožu pārņemta vidusšķiras mājsaimniece, bet gan kā karaļnama pārstāve. Viņa devās dažādās pārstāvnieciskajās misijās, iesaistījās kampaņās pret kājnieku mīnām, par bāreņu glābšanu Āfrikā, tikās ar māti Terēzi, uzstājās ANO, t.i. beidzot sāka nodarboties ar to, ar ko Velsas princesei vajadzēja nodarboties jau kopš kāzām. Pateicoties vienkāršajai valodai un mīlīgajam izskatam, princeses popularitāte tautas masās auga necerēti ātri.

Taču ja palūko, tas viss vairāk izskatās pēc labi izplānotas PR akcijas, gatavojot augsni nākotnē ieplānotajam tiltu sadedzināšanas skandālam, proti, jau 1992. gadā Diāna pašrocīgi slepus nodeva Ruperta Merdoka mediju impērijas izdevumam "News of the World" karaliskās ģimenes locekļu privātos tālruņu numurus - tabloīda darbinieki nekavējoties organizēja to noklausīšanus un sms pārtveršanu, - apmaiņā pret krasi labvēlīgu ziņu publicēšanu ilgtermiņā (tas viss atklājās krietni vēlāk, kad norisa plaša tiesas prāva pret Merdoka medijiem, sakarā ar nelikumīgu britu augstākās sabiedrības personu noklausīšanos un izsekošanu).

Tad piepeši 1995. gada decembrī Diāna sniedza TV studijā plašu interviju, kuras pamattēma bija nelaimīgā laulība, nejaukie vīra radi un lēdijas Kamillas ēna pie apvāršņa. Tam bija atombumbas sprādziena efekts! Un nevis tāpēc, ka laulība dažkārt izrādās nav rōzā vienradžu dejas ziedu pilnā pļavā - visos sociālajos slāņos, arī aristokrātijā, privātajā dzīvē klājas dažādi, - bet gan tāpēc, ka neviens no augstākajām aprindām vēl nebija sācis "mazgāt ģimenes netīro veļu" publiski, pūlim par izklaidi, un atklāti gānījis savu dzīvesbiedru. Bekingemas pilī par tik mazisku rīcību bija šokā, un bija skaidrs, ka šāds cilvēks nav princeses statusa cienīgs – 1996. gadā laulība tika šķirta. Bekingemas pils klusēja, aprobežojoties ar sausām preses relīzes rindām, bet princis Čārlzs, nu jau precējies pa otram lāgam, par bijušo un nu jau nelaiķi sievu tā arī nav pateicis nevienu sliktu vārdu (kas vien uzskatāmi liecina par viņa egoismu, iedomību un snobismu).

Savukārt Diānas PR kampaņa tikai uzņēma apgriezienus: viņa griezās kā vāvere ritenī, apmeklējot bērnunamus, slimnīcas, palīdzot AIDS slimniekiem, kopjot leprozoriju pacientus. Lieki piebilst, ka to visu apmaksāja šķirtā laulātā ģimene, t.i. Bekingemas pils. Publiskās izsolēs viņa izpārdeva daļu savu tērpu un rotu, lai visu iegūto ziedotu labdarībai (varēja to atļauties, jo pēc nāves bijusī bērnudārza auklīte atstāja dēliem mantojumā katram 10 000 000 mārciņu, t.i. ~17 000 000 USD), vienlaikus kad vien iespējams labprāt daloties ar žurunālistiem stāstos par savu grūto likteni un nelietīgo bijušo vīru. Ja aristokrātija un inteliģence uz notiekošo raudzījās ar vieglu nepatiku, kā uz ko nepiedienīgu, tad vienkāršā tauta bija sajūsmā par "tautas princesi", kas runāja tā kā viņi un uzvedās tā kā viņi, nebaidoties spļaut virsū valdošajai elitei, kas ar savu snobismu un atsvešināšanos no tautas tieši to pelnījusi – antielitārisms vienmēr guvis tautas masās atbalstu. Īsā laikā izveidojās Diānas kults, kopējot rokmūziķu fanu klubu kustību, kas dzīvs vēl joprojām.

Kā viss būtu turpinājies, nav ne jausmas, taču Diāna mira 1997. gada 31. augustā Parīzē autokatastrofā kopā ar savu pēdējo mīļāko, arābu miljardieri un kinofilmu producentu Dodi el Fajedu.

Dzīve turpinās. Viņas un Čārlza dēli Viljams un Harijs pie tēva izauguši par lieliskiem jauniem vīriešiem, un godam pilda sava statusa pienākumus.