Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
pēdējais 
9.-Jul-2023 10:22 am - sabiedrības šķelšana 1919. gada ziemā
1919. gada ziemā latviešu rīdīšana pret vācbaltiešiem Pagaidu valdības vārdā pieņēma tik asas izpausmes, ka pat Ulmanis, kurš 1. martā atgriezās no Eiropas, nobijās no pārmērībām un lika Goldmaņa-Paegles grupas izlīmētās proklamācijas steigšus noplēst.
----
LVVA, 5479. f., 1. apr., 55. l., 143. lp.
22.-Jun-2023 11:20 am - ticības spēks - mēs varam nevaram
Visai interesanti vērot, ka tie paši ļaudis, kuri ar kvēlu sašutumu noliedzoši reaģē uz vācbaltiešu vidē 1920. gados valdošo snobisko domu, ka latvieši neesot pietiekami izglītoti un civilizēti, lai vieni paši uzturētu un attīstītu valsti, tie, sākot runāt par mūsdienām, izplūst vaimanās, ka valsts nerealizējusies, zinātne bedrē, izglītība bedrē, lauksaimniecība bez dotēšanas nespēj pastāvēt, rūpniecības nav, elite caurcaurēm korumpēta un vissirslikti. Pie tam kognitīvā disonanse viņus nemoka. Lūk, ticības mantru spēks!
21.-Feb-2023 08:45 am - 1918. gada 19. februāra deportācija
1918. gada 19. februārī Vidzemē sākās masveida vācbaltiešu aresti, pamatojoties tikai uz etnisko piederību, deportējamo sarakstos iekļaujot pat sirmgalvjus, sievietes un bērnus. Lēmumu deportēt vācbaltiešus kā "kontrrevolucionāru" grupu pieņēma t.s. "Iskolats" (Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja) 18. februāra sēdē.
Arestētajām personām vispirms atņēma naudu un vērtslietas, pēc tam ieslodzīja līdz brīdim, kad bija sakomplektēta lielāka arestēto grupa nosūtīšanai uz Valku, lai no tās pa dzelzceļu cauri Pleskavai nogādātu tālāk Iekškrievijā. Valkas dzelzceļa stacijā iedzīvotāju deportācijai bija norīkoti neapkurināmi preču vagoni. Arestu un izsūtīšanas laikā norisinājās arī vairākas cilvēku nošaušanas, kuru laikā nonāvēja vismaz 26 personas.
Vagoni nebija piemēroti cilvēku pārvadāšanai, turklāt tie bija tik pārpildīti, ka nebija iespējams apgulties. Naktis bija aukstas, taču vagonos gaiss ātri sasila. Dvašas garaiņi pie aukstajiem vagona griestiem kondensējās un pilēja uz braucēju galvām. Ernsts Hoiningens-Hīne savā dienasgrāmatā 1918. gada 19. februārī rakstīja: “Neko nezinājām par savas vardarbīgās arestēšanas iemesliem. [..] Ārā bija ap 25 grādu sals. Mūs ievietoja neapkurinātos preču vagonos, kuru grīdu klāja netīra ledus kārta. Arī sienas bija viscaur noklātas ledus kristāliem. Mums paveicās, ka varējām izmantot vagonā atstāto koka dēli par sēdekli. [..] Par gulēšanu nevarēja būt ne runas.” Lai novērstu mēģinājumus bēgt, sardze neļāva atvērt vagonu durvis pat gaisa apmaiņai. Arī apgāde ar pārtiku bija nepietiekama. Šādu apstākļu dēļ daudzi ceļā uz nometinājuma vietām saslima ar smagām saaukstēšanās slimībām un cieta no pilnīga totāla izsīkuma.
Deportētie no Rūjienas, Smiltenes un Alūksnes nonāca Maskavā, Butirkas cietumā, savukārt Cēsīs, Valmierā un Valkā apcietinātie nonāca Jekaterinburgas cietumā. Pēdējo stāvokli kaut nedaudz atviegloja tas, ka Petrogradā šim ešelonam bija pievienojušies Zviedrijas Sarkanā Krusta misijas pārstāvji, kas iespēju robežās rūpējās par arestēto apgādi ar pārtiku, zālēm, siltu apģērbu un segām.
Situāciju glāba Krievijas kapitulācija karā: 1918. gada 3. martā noslēgtā Brestļitovskas miera līguma 6. punkts noteica, ka Krievijai jāatbrīvo deportētie Igaunijas un Vidzemes iedzīvotāji un jāļauj tiem atgriezties mājās. Tomēr realitātē komunistu varas iestādes vēl ilgi lika tam dažādus šķēršļus.
29.-Aug-2022 01:53 pm - korporācijas
1932. gada maijā visas vācbaltiešu studentu korporācijas bija spiestas izstāties no LU Prezidiju konventa. Šim notikumam sekoja 1932. gada 1. jūnija LU Padomes aizliegums vācbaltiešiem publiski pulcēties ar savām studentu korporāciju regālijām un nēsāt krāsas.
- - - -
Rubenis Rūdolfs. Vācbaltiešu sociālpolitiskā ietekme uz Latvijas augstāko izglītību Politiskās pārvaldes redzeslokā parlamentārisma perioda beigās. // Jauno vēsturnieku zinātniskie lasījumi VII - Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2022. 215. lpp.
24.-Jun-2021 03:58 pm - neaizbrauca
Ģertrūde fon den Brinkena savās atmiņās (“Nogrimusī zeme”, 252. lpp.) piemin, kā 1941. gadā saņēmusi atļauju apciemot dzimteni:
To, ka es savus piederīgos vairs nesastapšu mūsu agrākajā dzīvoklī, es zināju. Jau drīz pēc vācbaltiešu izceļošanas, palicēji tika izraidīti no savas vecās mājas un dārza uz kādu baraku pilsētas nomalē. Pusstundas laikā viņām bija jāizvācas, un, tikai pateicoties ebreju tirgotāja Izakoviča izpalīdzībai, kas viņu rīcībā nodeva zirgu, ratus un savu fizisko spēku, viņām bija iespējams paņemt līdzi pašas nepieciešamākās mēbeles.
16.-Jun-2021 05:22 pm - Agrārās reformas nianses
Tiesības uz valsts fonda zemi likums piešķīra ikvienam 18-65 gadus vecam Latvijas pilsonim, kuram nebija savas zemes, vai arī tā bija mazāka par 22 ha.
Vispirms zeme pienācās valdības un pašvaldību iestādēm, sabiedriskajām organizācijām, kā arī sociālajām un kultūras vajadzībām. Automātiski zeme kopā ar mājām tika piešķirta ilggadējiem rentniekiem. Visi pārējie pretendenti tika iedalīti 5 kategorijās pēc svarīguma. Ārpus pretendentu rindas bija Lāčplēša ordeņa kavalieri, Neatkarības karā kritušo karavīru piederīgie un kara invalīdi, kā arī līdz 01.09.1917. dienestu Krievijas impē-rijas armijā uzsākušie latviešu strēlnieki. Ar mazu piebildi: ja tie bija etniskie latvieši.

Tā, piemēram, Latvijas pirmo bruņoto spēku - Latvijas zemessardzes (t.s. landesvēra), - bet pēc 1919. gada 10. jūlija Latvijas armijas sapieru rotas virsseržantam Luijam fon der Rekem (demobilizējies 1920. gada 18. janvārī) vispirms atņēma Durbes muižu. Par to šis nesatraucās - kā ir, tā ir, - un pārvācās uz Šlokenbeku, kur sāka atjaunot izpostīto paraugsaimniecību. Arī to viņam atņēma, pat liedzot paturēt senču mājas kā t.s. neatsavināmo daļu. Pēc ilgiem birokrātiskiem cīniņiem tomēr dabūja atmatā aizlaistu zemes gabaliņu, kur iekārtoja saimniecību - pēc desmit gadiem labākā zemnieku sēta Tukuma apriņķī. Divu gadu karošana un ievainojumi par Latvijas neatkarību te nekādu lomu nespēlēja, jo šis taču bija "fon".

Baronam Ēvaldam fon Kleistam (Ewald Eduard Ludwig Otto von Kleist; 1882-1945) no viņa dzimtās Cērkstes atstāja vien saimniecības mājeli, kur mitināties. Muiža kā saimnieciska vienība bija iznīcināta, bijušais jūras kara flotes kapteinis, nezaudējot humora izjūtu un optimismu, iztiku pelnīja kā piena vedējs (t.s. neatsavināmā daļa pietika, lai vienam zirgam sienu varētu sagādāt).

Brāļi Kerkoviusi, piedalījās Latvijas Neatkarības karā no pirmās dienas, demobilizējās no Latvijas armijas pēc miera noslēgšanas ar Krieviju. Vērsās pie valdības ar lūgumu atdot Stučkas lielinieku laikā atņemto Saadzes muižu - lūgums noraidīts.

Baronese Ģertrūde fon den Brinkena, Briņķu Pedvāles muižas īpašniece, pēc īpašuma atņemšanas iztiku pelnīja kā medicīnas māsa Sarkanajā krustā. Kad viņu kā nelatvieti atlaida no darba, tad iztiku pelnīja, naktīs izvedot tukumnieku sauso ateju saturu.
4.-Jun-2021 01:45 pm - uzzinu pēdējais
Nezināju, ka Hermanis Hese pēc izcelsmes vācbaltietis - viņa tēvs Johanness Hese (1847–1916) nācis no Vidzemes igauņu daļas, no Weißenstein (mūsd. Paide), pārcelts darbā uz Vāciju, kur dzimis mazais Ērmanītis. Būtu Heses palikuši Vidzemē, landesvēra rindās būtu vēl viens spožs virsnieks (tur viņi vai katrs otrais ar Dr. grādu bija).
26.-Jun-2020 12:40 pm - Cik sena ir latviešu tauta? // Kur tas suns aprakts?
Uz abu roku pirkstiem varu saskaitīt laudis, kuri manī raisa cieņu. Šajā raidījumā veseli trīs kopā:
https://xtv.lv/rigatv24/video/MV9N6jb1N4X-23_06_2020_kur_tas_suns_aprakts_1_dala
18.-Aug-2019 02:26 pm - fon Blankenhagens - Baltijas landesvēra dzimšana
(..) Kopš 9. novembra mēs lēnām tuvojāmies katastrofai. Vācu vienībās pēc krievu parauga bija izveidotas kareivju padomes.
Viņi ar varu pārņēma vadību un sāka rīkoties. Mani tas neizsakāmi aizskāra. Mēs jau bijām to visu izjutuši, bet tagad to pašu piedzīvot ar vācu karaspēka karavīriem – ar tiem pašiem zilpelēkajiem, kuru neaizmirstamo ienākšanu bijām pieredzējuši tikai pirms dažiem mēnešiem un par kuru uzvarām Francijā jūsmojām, – tas sagrāva manas cerības un ticību, un šķita, ka pamats zem kājām zūd.
Jau sen bijām pamanījuši, ka frontes aizmugure, kas atradās zemē, un vienības, kas pirms astoņiem mēnešiem bija okupējušas Tērbatu, atšķiras kā diena pret nakti. Karaspēka vienība drīz pēc ienākšanas Tērbatā tika pārsūtīta un tagad lēnām noasiņoja Rietumos. Vienīgi pie krievu robežas vēl stāvēja vairāki labi pulki, tomēr tagad tie jau lēnām vilkās atpakaļ. Aizgājušo vācu kareivju vietā boļševiki atnāca bez kaujas. Sarkanie plūdi lēnām, bet neatturami vēlās pāri zemei.
Frontes aizmugures kareivju padomes varoņus tas skāra maz. Viņiem karš bija beidzies un prātā tikai viena doma – pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās. Kas notiks ar mums, nevienu neinteresēja. Bet mēs bijām sevi apliecinājuši par vācu lietu, tāpēc, nenoliedzami, tiksim pakļauti sarkano atriebībai...
Disciplīna frontes aizmugures nodaļās kļuva arvien vaļīgāka. Kareivju rupjā pašdarbība un zagšana īsti pat netika sodīta. Ne visi virsnieki spēja nodrošināt disciplīnu komandā. Bija ļoti rūgti noraudzīties šajā sabrukumā, vēl sāpīgāk – pēc tik īsa laika tikt atbrīvotāju nodotiem.
(..)... )
This page was loaded Feb 28. 2024, 10:39 pm GMT.