Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
pēdējais 
29.-Aug-2022 01:53 pm - korporācijas
1932. gada maijā visas vācbaltiešu studentu korporācijas bija spiestas izstāties no LU Prezidiju konventa. Šim notikumam sekoja 1932. gada 1. jūnija LU Padomes aizliegums vācbaltiešiem publiski pulcēties ar savām studentu korporāciju regālijām un nēsāt krāsas.
- - - -
Rubenis Rūdolfs. Vācbaltiešu sociālpolitiskā ietekme uz Latvijas augstāko izglītību Politiskās pārvaldes redzeslokā parlamentārisma perioda beigās. // Jauno vēsturnieku zinātniskie lasījumi VII - Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2022. 215. lpp.
24.-Jun-2021 03:58 pm - neaizbrauca
Ģertrūde fon den Brinkena savās atmiņās (“Nogrimusī zeme”, 252. lpp.) piemin, kā 1941. gadā saņēmusi atļauju apciemot dzimteni:
To, ka es savus piederīgos vairs nesastapšu mūsu agrākajā dzīvoklī, es zināju. Jau drīz pēc vācbaltiešu izceļošanas, palicēji tika izraidīti no savas vecās mājas un dārza uz kādu baraku pilsētas nomalē. Pusstundas laikā viņām bija jāizvācas, un, tikai pateicoties ebreju tirgotāja Izakoviča izpalīdzībai, kas viņu rīcībā nodeva zirgu, ratus un savu fizisko spēku, viņām bija iespējams paņemt līdzi pašas nepieciešamākās mēbeles.
16.-Jun-2021 05:22 pm - Agrārās reformas nianses
Tiesības uz valsts fonda zemi likums piešķīra ikvienam 18-65 gadus vecam Latvijas pilsonim, kuram nebija savas zemes, vai arī tā bija mazāka par 22 ha.
Vispirms zeme pienācās valdības un pašvaldību iestādēm, sabiedriskajām organizācijām, kā arī sociālajām un kultūras vajadzībām. Automātiski zeme kopā ar mājām tika piešķirta ilggadējiem rentniekiem. Visi pārējie pretendenti tika iedalīti 5 kategorijās pēc svarīguma. Ārpus pretendentu rindas bija Lāčplēša ordeņa kavalieri, Neatkarības karā kritušo karavīru piederīgie un kara invalīdi, kā arī līdz 01.09.1917. dienestu Krievijas impē-rijas armijā uzsākušie latviešu strēlnieki. Ar mazu piebildi: ja tie bija etniskie latvieši.

Tā, piemēram, Latvijas pirmo bruņoto spēku - Latvijas zemessardzes (t.s. landesvēra), - bet pēc 1919. gada 10. jūlija Latvijas armijas sapieru rotas virsseržantam Luijam fon der Rekem (demobilizējies 1920. gada 18. janvārī) vispirms atņēma Durbes muižu. Par to šis nesatraucās - kā ir, tā ir, - un pārvācās uz Šlokenbeku, kur sāka atjaunot izpostīto paraugsaimniecību. Arī to viņam atņēma, pat liedzot paturēt senču mājas kā t.s. neatsavināmo daļu. Pēc ilgiem birokrātiskiem cīniņiem tomēr dabūja atmatā aizlaistu zemes gabaliņu, kur iekārtoja saimniecību - pēc desmit gadiem labākā zemnieku sēta Tukuma apriņķī. Divu gadu karošana un ievainojumi par Latvijas neatkarību te nekādu lomu nespēlēja, jo šis taču bija "fon".

Baronam Ēvaldam fon Kleistam (Ewald Eduard Ludwig Otto von Kleist; 1882-1945) no viņa dzimtās Cērkstes atstāja vien saimniecības mājeli, kur mitināties. Muiža kā saimnieciska vienība bija iznīcināta, bijušais jūras kara flotes kapteinis, nezaudējot humora izjūtu un optimismu, iztiku pelnīja kā piena vedējs (t.s. neatsavināmā daļa pietika, lai vienam zirgam sienu varētu sagādāt).

Brāļi Kerkoviusi, piedalījās Latvijas Neatkarības karā no pirmās dienas, demobilizējās no Latvijas armijas pēc miera noslēgšanas ar Krieviju. Vērsās pie valdības ar lūgumu atdot Stučkas lielinieku laikā atņemto Saadzes muižu - lūgums noraidīts.

Baronese Ģertrūde fon den Brinkena, Briņķu Pedvāles muižas īpašniece, pēc īpašuma atņemšanas iztiku pelnīja kā medicīnas māsa Sarkanajā krustā. Kad viņu kā nelatvieti atlaida no darba, tad iztiku pelnīja, naktīs izvedot tukumnieku sauso ateju saturu.
4.-Jun-2021 01:45 pm - uzzinu pēdējais
Nezināju, ka Hermanis Hese pēc izcelsmes vācbaltietis - viņa tēvs Johanness Hese (1847–1916) nācis no Vidzemes igauņu daļas, no Weißenstein (mūsd. Paide), pārcelts darbā uz Vāciju, kur dzimis mazais Ērmanītis. Būtu Heses palikuši Vidzemē, landesvēra rindās būtu vēl viens spožs virsnieks (tur viņi vai katrs otrais ar Dr. grādu bija).
26.-Jun-2020 12:40 pm - Cik sena ir latviešu tauta? // Kur tas suns aprakts?
Uz abu roku pirkstiem varu saskaitīt laudis, kuri manī raisa cieņu. Šajā raidījumā veseli trīs kopā:
https://xtv.lv/rigatv24/video/MV9N6jb1N4X-23_06_2020_kur_tas_suns_aprakts_1_dala
18.-Aug-2019 02:26 pm - fon Blankenhagens - Baltijas landesvēra dzimšana
(..) Kopš 9. novembra mēs lēnām tuvojāmies katastrofai. Vācu vienībās pēc krievu parauga bija izveidotas kareivju padomes.
Viņi ar varu pārņēma vadību un sāka rīkoties. Mani tas neizsakāmi aizskāra. Mēs jau bijām to visu izjutuši, bet tagad to pašu piedzīvot ar vācu karaspēka karavīriem – ar tiem pašiem zilpelēkajiem, kuru neaizmirstamo ienākšanu bijām pieredzējuši tikai pirms dažiem mēnešiem un par kuru uzvarām Francijā jūsmojām, – tas sagrāva manas cerības un ticību, un šķita, ka pamats zem kājām zūd.
Jau sen bijām pamanījuši, ka frontes aizmugure, kas atradās zemē, un vienības, kas pirms astoņiem mēnešiem bija okupējušas Tērbatu, atšķiras kā diena pret nakti. Karaspēka vienība drīz pēc ienākšanas Tērbatā tika pārsūtīta un tagad lēnām noasiņoja Rietumos. Vienīgi pie krievu robežas vēl stāvēja vairāki labi pulki, tomēr tagad tie jau lēnām vilkās atpakaļ. Aizgājušo vācu kareivju vietā boļševiki atnāca bez kaujas. Sarkanie plūdi lēnām, bet neatturami vēlās pāri zemei.
Frontes aizmugures kareivju padomes varoņus tas skāra maz. Viņiem karš bija beidzies un prātā tikai viena doma – pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās. Kas notiks ar mums, nevienu neinteresēja. Bet mēs bijām sevi apliecinājuši par vācu lietu, tāpēc, nenoliedzami, tiksim pakļauti sarkano atriebībai...
Disciplīna frontes aizmugures nodaļās kļuva arvien vaļīgāka. Kareivju rupjā pašdarbība un zagšana īsti pat netika sodīta. Ne visi virsnieki spēja nodrošināt disciplīnu komandā. Bija ļoti rūgti noraudzīties šajā sabrukumā, vēl sāpīgāk – pēc tik īsa laika tikt atbrīvotāju nodotiem.
(..)... )
23.-Jun-2019 10:35 am - Inesis Feldmanis. Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939-1941). – LU Akadēmiskais apgāds, 2012.
1920. gadā likvidēja bruņniecības organizācijas [atņemot to īpašumus] un atcēla dižciltīgo titulus. Šā paša gada 18. martā Latvijas Tautas padome izdeva likumu par pirmskara parādu reducēšanu Latvijas rubļos, kas tikpat kā dzēsa zemnieku parādus muižniekiem. - 8. lpp.

1920. gada 16. Septembrī Latvijas Satversmes sapulce nobalsoja par agrāro likumu, kas faktiski paredzēja lielo zemes īpašumu atsavināšanu (..) rezultātā vācietība Latvijā zaudēja 2 700 000 ha zemes. – 8. lpp.

Nevar nepieminēt arī K. Ulmaņa manuskriptu un viņa nopratināšanas protokolu (..) No šiem dokumentiem izriet, ka vietējo vāciešu ietekmes jūtamu samazināšanu valsts sabiedriski politiskajā un ekonomiskajā dzīvē Ulmanis uzskatīja par pašu galveno un neatliekamāko uzdevumu, kuru arī centies mērķtiecīgi īstenot. – 16. lpp.... )
15.-Jun-2019 02:35 pm - par atbrīvošanos no liberastiem
Kambodžu izsenis apdzīvo khmeri, čami, vairāki desmiti mazāku tautiņu un cilšu, kā arī ķīniešu un vjetnamiešu migrantu pēcteči. Skaidrs, ka kā vajadzēja saprasties un, tā kā no 1867. līdz 1953. gadam tā bija Francijas kolonija, par šādu starpetnisko saziņas valodu kļuva franču valoda. Attiecīgi, izglītība, medicīna, tehniskā modernizācija nāca caur franču valodu, tā bija mājas un saziņas valoda izglītoto iedzīvotāju slānī, neatkarīgi no etniskās izcelsmes – izveidojās franciski runājošs un franču kultūrā vesternizēts iedzīvotāju slānis, kuru varētu dēvēt par kambodžiešiem.
1975. gadā pilsoņu karā uzvarēja komunisti, t.s. sarkanie khmeri, kas, balstoties maoismā, nolēma atgriezt zemi pie tradicionālajām vērtībām, kur “zemniecība un dzīve laukos ir mūsu viss”. Taču lai tas izdotos, vajag atbrīvoties no visiem tautai svešajiem liberastiem un kaitīgās Gejropas ietekmes. Te nu labums bija tas, ka liberastus varēja viegli atpazīt pēc valodas. Proti, ja citās zemēs viņus var atpazīt pēc tā, ka šie lieto saliktus sakārtotus teikumus, tad Kambodžā bija vieglāk – viņi visi runāja franciski.
Tā kā komunisti vienmēr ar mežonību izcēlušies, sarkanie khmeri tautas atgriešanu pie zemes, pie tēvutēvu zeltainajām druvām, gunskuriem, tautasdziesmām un etnogrāfiski pareiziem tērpiem trisināja vienkārši: nosita visus, kas runāja franciski. Kambodža zaudēja vairāk nekā ceturto daļu no visiem saviem iedzīvotājiem. Barbari. Būtu mazliet civilizētāki, noslēgtu līgumu ar Franciju un visi frankofonie kambodžieši varētu “repatriēties”, kā to izdarījām mēs 1939. gadā ar vācbaltiešiem.
Man šķiet, princips abos gadījos vienāds – tikt vaļā no tautai “svešā” elementa. Tikai metodes atšķīrās.
23.-Mar-2018 08:25 am - Vācbaltieši - no vēstures izsvītrotie? // Domuzīme
"(..) Vācbaltieši nebija vācu nācijas diaspora, bet gan noteikta etniska grupa ar savu vēsturi, tradīcijām, izpratni, simboliem. Protams, migrācija šo grupu primāri saistīja ar vācu zemēm, un starp ieceļotājiem bija ļaudis, kas Baltijas vidē tā arī neiesakņojās. Ja mēģinām vilkt kādas paralēles, šodien ir apzīmējums «krievi», ar kuru reizēm ļoti plaši saprotam visus krievvalodīgos, kaut arī runa ir par vairākām grupām, kuru izcelsme, vēsturiskā saistība ar Baltiju un piederības izjūta tai katrā konkrētā gadījumā būtu jāanalizē dziļāk un niansētāk. (..)

Kopš tā brīža, kad latvieši sevi apzinājās kā kopu ar savu nacionālo identitāti, viņi sāka dzīvot savā atsevišķā informācijas telpā. Apmēram pusotru gadsimtu Latvijas teritorijā pastāvēja divas samērā nošķirtas informācijas telpas. Viens par otru neko negribēja zināt, neinteresējās vai ignorēja. (..)

vācbaltiešu elite šajos pāris gadsimtos lielā mērā bija tas elements, kas saturēja kopā ar valstu robežām sadalīto bijušās Livonijas telpu, un šīs kultūrtelpas vienotība bija viens no priekšnoteikumiem, lai šeit veidotos vienotais latviešu etnoss. (..)

Latviešu rakstītās kultūras vēstures, sevišķi iespiesto grāmatu, arī preses vēstures sākumu mēs atrodam tieši Baltijas vācu luterāņu mācītāju aktivitātēs, un tas ir t. s. apgaismības filantropisms, kas sākotnēji saistījās ar reliģiskām idejām, bet pakāpeniski pārauga plašākos apgaismojošos mērķos. Protams, līdzās elites misijai pastāv arī problēmas, kas saistītas ar sociālo kontroli. Atbalsis no šīs problemātikas varam saklausīt vēl 20. gs. 30. gadu beigās diskusijā starp Ludvigu Adamoviču un Heinrihu Šaudinu. Adamovičs rakstīja — jā, ir taisnība, ka Baltijas vācieši ir likuši pamatus latviešu izglītībai un kultūrai, bet latvieši par to nekad nav jutušies īpaši pateicīgi. (..)

Elite vispār ir konservatīvs elements, tā parasti nelabprāt reaģē uz jaunām situācijām, un vācbaltieši tolaik, visticamāk, palaida garām kādas iespējas ciešākai sadarbībai ar igauņiem un latviešiem, nepietiekami novērtēja, ka laiki ir mainījušies. (..)

savulaik ir nācies pētīt vācbaltiešu muižniecības politiku tautskolu jautājumos, un es varu apgalvot, ka tieši ar šīs elites atbildību un izpratni 19. gs. šeit tika likti pamati eiropeiskai izglītības sistēmai. (..)

1939. gadā daudzi no vācbaltiešu aizbraucējiem aiznesa līdzi domu, ka latvieši tā arī nav pratuši izveidot valsti, kurā var justies droši. (..)

jāsaka — mūsu kultūrā ir ļoti daudz savā pamatā vācbaltiska, ko mēs kā tādu neapzināmies. (..) Ikdienas ieražas — cik daudz ēdienu, kurus mēs pieskaitām latviešu virtuvei, ir vāciskas izcelsmes! Pildītās pankūkas ar gaļu — komm Morgen wieder! («Nāc rīt atkal» — tāpēc, ka tās otrajā dienā garšo tikpat labi); olā apcepta baltmaize — der arme Ritter («nabadzīgie bruņinieki», jo arī bruņiniekiem reiz pienāca posta laiki); Rosa Manna («debesmanna»), Schimmende Inseln («peldošās salas»), speķa pīrādziņi, «žagariņi» utt. Reiz ar studentiem mēģinājām aplūkot kulinārās tradīcijas gan Igaunijā, gan Latvijā, un sanāca, ka īsti latvisks ir varbūt vienīgi rupjmaizes kārtojums un pelēkie zirņi. Šo savstarpējo ietekmju jomu ar vācbaltiešiem latviešu vēsturnieki un kulturologi īpaši aktīvi diemžēl nav pētījuši."
This page was loaded Jan 28. 2023, 6:45 am GMT.