Tiesības uz valsts fonda zemi likums piešķīra ikvienam 18-65 gadus vecam Latvijas pilsonim, kuram nebija savas zemes, vai arī tā bija mazāka par 22 ha.
Vispirms zeme pienācās valdības un pašvaldību iestādēm, sabiedriskajām organizācijām, kā arī sociālajām un kultūras vajadzībām. Automātiski zeme kopā ar mājām tika piešķirta ilggadējiem rentniekiem. Visi pārējie pretendenti tika iedalīti 5 kategorijās pēc svarīguma. Ārpus pretendentu rindas bija Lāčplēša ordeņa kavalieri, Neatkarības karā kritušo karavīru piederīgie un kara invalīdi, kā arī līdz 01.09.1917. dienestu Krievijas impē-rijas armijā uzsākušie latviešu strēlnieki. Ar mazu piebildi: ja tie bija etniskie latvieši.

Tā, piemēram, Latvijas pirmo bruņoto spēku - Latvijas zemessardzes (t.s. landesvēra), - bet pēc 1919. gada 10. jūlija Latvijas armijas sapieru rotas virsseržantam Luijam fon der Rekem (demobilizējies 1920. gada 18. janvārī) vispirms atņēma Durbes muižu. Par to šis nesatraucās - kā ir, tā ir, - un pārvācās uz Šlokenbeku, kur sāka atjaunot izpostīto paraugsaimniecību. Arī to viņam atņēma, pat liedzot paturēt senču mājas kā t.s. neatsavināmo daļu. Pēc ilgiem birokrātiskiem cīniņiem tomēr dabūja atmatā aizlaistu zemes gabaliņu, kur iekārtoja saimniecību - pēc desmit gadiem labākā zemnieku sēta Tukuma apriņķī. Divu gadu karošana un ievainojumi par Latvijas neatkarību te nekādu lomu nespēlēja, jo šis taču bija "fon".

Baronam Ēvaldam fon Kleistam (Ewald Eduard Ludwig Otto von Kleist; 1882-1945) no viņa dzimtās Cērkstes atstāja vien saimniecības mājeli, kur mitināties. Muiža kā saimnieciska vienība bija iznīcināta, bijušais jūras kara flotes kapteinis, nezaudējot humora izjūtu un optimismu, iztiku pelnīja kā piena vedējs (t.s. neatsavināmā daļa pietika, lai vienam zirgam sienu varētu sagādāt).

Brāļi Kerkoviusi, piedalījās Latvijas Neatkarības karā no pirmās dienas, demobilizējās no Latvijas armijas pēc miera noslēgšanas ar Krieviju. Vērsās pie valdības ar lūgumu atdot Stučkas lielinieku laikā atņemto Saadzes muižu - lūgums noraidīts.

Baronese Ģertrūde fon den Brinkena, Briņķu Pedvāles muižas īpašniece, pēc īpašuma atņemšanas iztiku pelnīja kā medicīnas māsa Sarkanajā krustā. Kad viņu kā nelatvieti atlaida no darba, tad iztiku pelnīja, naktīs izvedot tukumnieku sauso ateju saturu.