Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
pēdējais 
27.-Jul-2021 06:06 pm - nekā jauna zem šīs saules
Skolas ziņas no Augšzemes. // Latviešu avīzes, Nr.5 (31.01.1879.)

Jau agrāki ir ziņots, ka še Augšzemē skolas būšanai vēl daudz kavēkļi ceļā guļ, kas tām neļauj kā citām Kurzemes skolām izplaukt. Ja kas vācu valodu prot un grib par šās puses skolām vēl kādas ziņas dabūt, tas lai lasa tai grāmatiņā, ko nesen Kurzemes cien. šulrāta kungs izdevis, proti: „Bericht über das Landvolksschulwesen Kurlands für das Jahr 1876/77”.

Tur tiek izrādīts, cik maz vēl te ir par skolām gādāts. Sērpils kirhšpīlē ir 34 skolas, no tām ir tik kādām 3 savi īpaši skolasnami, visas citas tiek vēl pie kādiem saimniekiem iekortelētas. Skolotāju lones ir gaužām mazas, 22 skolotāji nedabū vēl pa 100 rubļ. un 2 tik pa 30 rubļ. Ašerādes kirhšpīlē (pie Ilūkstes) trūkst pavisam savu īpašu skolasnamu, tik 1 skolotājs dabū līdz 100 rubļ., citi daudz mazāk, 1 tik 36 rubļ. Tāpat Subates kirhšpīlē skolotāju lones ir gaužām knapas, un kuram skolotājam nav blakām ienākšanas, tam diezgan grūti cauri kulties.

Bez tam vēl te skolotājiem savas bēdas. Dažos pagastos tiek caur to viss viņa darbs un pūliņš stipri apskādēts un kavēts, kad paši vecāki savus bērnus tikumā samaitā un pret visu skolas kārtību satracina. Bieži vien tas notiek, kad viena jeb otra māte nāk pie skolotāja un tam par savu bērnu, kuru par to visgodīgāko sauc, visādas pārmešanas ceļ, ka esot viņas tramīgu bērnu, kas no vismazākā bāriena gatavs gaisā lēkt jeb no ādas skriet, tīri par velti, vai nu skolā paturējis jeb apstrāpējis. Tādu strāpi nevarot šās bērns panest, viņam esot slimam japaliek vai grib jeb negrib. Kad skolotājs uz tādiem niekiem neklausās, bet dod ikkatram palaidniekam to algu, ko tas pelnījis, un dara tā, ka pats to var skolas valdīšanas priekšā atbildēt, tad skrien tāda māte pie pagasta tiesas un lūdz, lai pagasta valdīšana viņas lietu žēlīgi izmeklē, bet sūdzību izstāstīdama, pieliek vēl visādus melus klāt tā, ka bail klausīties. Skolotājs esot viņas bērnu ar divi collu biezu linejalu sitis, ar kājām spārdījis, tam desmit reizes vienu un to pašu vārdu ausī kliedzis, aiz deguna rāvis, matus plēsis, galvu pie sienas dauzījis un dievszin ko vēl nedarījis. - Tiesas locekļi, gribēdami tādu lielu netaisnību izmeklēt, aizbrauc uz skolasnamu un apstellē arī sūdzētāju. Bet kas nu te izrādās? Skaidri meli, ko māte pati savās dusmās nezin kur sagrābusi.

Ar tiem, kas kopā ēd, skolotājam atkal sava ķibele. Vecāki spriež, ka tur jau ne uz kādu vīzi nevarot bērnu skola paturēt, jo kam tad būtu par labu viņa atlikusī putra jeb kāposti? Deputātu vajag dot un bērns paliks bez pusdienas? Labāk lai jau tad kādu reiz arī uzšaun, taču nebūs tik liela skāde! - Citi atkal, kuru bērni sevišķi ēd, lūdz lai nešaun, bet lai patur skolā jeb ieliek kaktā. Dažs atkal dod to padomu, lai skolotājs viņu nerātnu dēlu jeb meitu, kad pelnījis, zitiem neredzot, tik drusciņ piebar. Bet lielākā daļa vecāku negrib it nekādas skolas strāpes un bērniem piekodina, ja tik skolotājs viņiem pirkstu piedurs, tad lai tūlīt šiem to saka, tad jau gan redzēs, kas skolotājam notiks!

Tādas neapdomīgas draudešanas un nekārtīgas valodas un sūdzības ir visvairāk no iedzīvotājiem un kalpiem dzirdamas, - zināms, viņu bērni tiek arī visvairāk pārmācīti, tāpēc ka nav mājās mācīti. Kad tie savus bērnus pie saimniekiem par ganiem der, tad neprasa vis daudz par labu un stingru pamācīšanu un piespiešanu pie grāmatas, bet tik kaulējās par prāvu loni un ka saimnieks nedrīkst viņu bērnu iepērt, kaut tas būtu pērienu desmit reizes pelnījis, un to vēl īpaši bērnam dzirdot piekodina. Pēc, kad vajag skolā iestāt, bet ar lasīšanu un katķismu nekurā galā neiet, tad stumj visu vainu uz saimnieka; tas esot apņēmies par visu gādāt un kā pienākās iemācīt, bet kā nu redzams, tad nav vis savu apsolīšanu pildījis v. t. j. pr. Kad tādas izrunas neko nelīdz un saimnieks pierāda, ka tik vairāk pēc lielas lones paģērējis nekā pēc mācības, tad uzvelk citas stīgas un sāk bezgalīgi lūgt, lai taču par nabaga kalpu jeb atraitni apžēlojās; bērns esot tagad tik drusciņ nobijies, bet kad tik tiks skolā, tad jau viss ies kā vaļā.

Dažu arī gadi neatvēl atraidīt, visuvairāk tādus, kas no leišiem nāk, kur ne skolas, ne arī skolas likumi pazīstami. Ko nu lai skolotājs ar tādiem palaistiem bērniem iesāk? Ne tie ir raduši kārtīgi un godīgi uzvesties, ne arī pie mācīšanās daudzmaz piespiesties; dari tu viņiem, ko gribi. Viņi sēd kā bluķi un gaida, kad tik skolotājs viņus kaut kādā vīzē aizskartu, ka būtu iemeslis tēvam jeb mātei sūdzēt un lērumu celt. Vaj tādi bērni skolotaja pamācīšanu jeb norāšanu lēti pieņems par labu? Kas to deva? Un kad skolas laiks pagalam, tad arī mācība vējā. Gan netrūkst arī starp kalpiem īsti godīgu vecāku un godīgu bērnu, bet gandrīz ikkatru reiz nāk visas jaukšanas, ķildas un veltīgas sūdzības no viņu puses, jo viņi domā, ka viņu bērniem visa netaisnība notiek, tapēc ka kalpu bērni; bet kur tā īstenā sakne, to lai meklē paši pie sevim.

Skolotājam ir visi bērni vienlīdz, tāpat kalpa, kā saimnieka, tik ar to izšķiršanu, ka tie godīgie un rūpīgie ir mīļāki neka tie slinkie un palaistie. Tāpēc, ja kas grib skolotāja mīlestību mantot un no visas pārmācīšanas izsargāties, tas lai paliek par godīgu un rūpīgu bērnu, - zināms vecākiem jānāk tai lietā ar labām priekšzīmēm un pamācīšanām palīgā, tad tik viss skolas
darbs labi veiksies un tiklab skolotāji, ka arī vecāki varēs uz bagātiem augļiem cerēt.
- g.

Via: http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr&fbclid=IwAR27sYVUyhy5bV4XBCfYaDUfFLVL7U5I_8n7D0GjRkczHCumikGLKnqJhn4#panel:pa|issue:74157|article:DIVL137
22.-Jul-2021 08:12 pm - Kin[der]oloģijas pamati, jeb par kucēnu augšanu un uzvedību
Visu dzīvnieku sugu pārstāvji, augot, iziet caur diezgan konstantiem un prognozējamiem attīstības posmiem. Dažām sugām, piemēram suņiem, šie posmi prognozējami ar precizitāti līdz nedēļām (atkarībā no šķirnes). Ja zinām par šiem suņa attīstības kritiskajiem posmiem un to raksturlielumiem, tas daudz labāk ļauj saprast attiecīgā vecuma suni, zināt, ko no tā var prasīt, bet ko nē. Ignorējot tos, var neglābjami “sabojāt” kucēna uzvedību. Piemēram, ir divi viskritiskākie posmi, uz kā pamata veidojas suņa temperaments:
- Ja kucēnu tur migā līdz četrpadsmit nedēļām, nelaimīgs būs tas, kurš to galu galā iegādāsies. Šāds suns nemācēs tikt galā ar stresa situācijām un nespēs atrast sev vietu cilvēku ģimenē. Viņa “kaislība uz mūžu” būs citi suņi, jo izlaists posms, kad kucēns mācījies iedzīvoties cilvēku ģimenē.
- Otra galējība ir tad, kad kucēnu pārāk ātri atrauj no mātes, jau kāda mēneša vecumā. Tur problēma, ka viņš tā arī nav paguvis iemācīties būt suns, jo šis attīstības posms kopā ar sev līdzīgiem ir bijis pārāk mazs. Visticamāk, pieaudzis tas būs agresīvs dzīvnieks, jo nav paspējis mātes uzraudzībā apguvis prasmi sadzīvot ar pārējo kucēnu metienu.

Pirmās desmit nedēļas. Jo kucēni top “suniskāki”, jo mērķtiecīgāka kļūst viņu it kā haotiskā ņemšanās migā. Viņi grūstās, kāpelē viens pār otru, veļas, un kož viens otram mazajiem, taču asajiem zobeļiem. Uzzina, cik stipram jābūt kodienam, lai tas otram nodarītu sāpes, un iepazīst sāpes, saņemot kodienu pretī. Principā šajā vecumā vienīgā zobu funkcija ir sāpju nodarīšana, jo lai plēstu gaļu vai grauztu kaulus, tie neder. Žokļu muskuļi ir pārāk vāji, lai nodarītu lielāku skādi, tā kā viss ir uz to, lai kucēni iemācītos paši regulēt kodiena spēku. Māte regulē šo ņemšanos ar rūcienu vai bargu skatienu. Ja kucēns neklausa, tad viņa pieceļas kājās tam pāri, vai pat saņem aiz skausta ādas un viegli sapurina – kucēns saprot auguma un spēka starpību, un noveļas uz muguras, atsedzot vēderu un ar smilkstu demonstrējot pakļaušanos. Nākamajā reizē reakcija uz mātes skatienu vai rūcienu būs uzreiz.

Bez tam šajā posmā svarīgs arī kontakts ar cilvēku. Tos regulāri jāņem rokās, maigi jāapgāž, jāpakasa vēderiņu, jāpārbauda ķepas, zobus, acis un spalvu. Kucēnam nostiprinās pozitīva pieredze saskarsmē ar cilvēku, bet vieglais stress palīdz izveidoties noturībai pret stresa situācijām nākotnē. Kucēni sāk mācīties būt suņi cilvēku vidē.

12-18 nedēļu vecumā kucēni pamazām apgūst bara hierarhiju un savu rangu tajā. Tie jau ir pusaudži, pašpārliecinātība aug, šie sāk izmēģināt atļaušanās robežas. Ja jau ir nošķirti pie cilvēkiem, tad bieži vien panāk sev tādu statusu un brīvības, kādu māte un pārējie suņi nekad nepieļautu. Cilvēks uz šādu padsmitnieku vēl raugās kā uz kucēnu, attiecīgi, ir daudz iecietīgāks un nepievērš uzmanību tam, ko suņu barā nekad nepieļautu. Kucēnam piedodam to, ko neļautu pieaugušam sunim. Taču suņi attīstās straujāk, un savā attīstībā šie vairs nav kucēni. Tieši tāpat kā nedrīkst pieļaut 12-16 gadus veca pusaudža patvaļu, nedrīkst pieļaut 12-16 nedēļas veca suņu pusaudža nekaunību. Tas ir laiks, kad suņu puikās strauji pieaug testosterons, attīstās ilkņi, mainās to attieksme pret apkārtējo baru (un cilvēku ģimeni viņš uztver kā baru), mainās apkārtējo suņu attieksme pret viņu – tas vairs nav kucēns. Pārtrūkst emocionālā saikne ar māti un jaunā suņa instinktīvs pamatuzdevums ir atrast savu vietu suņu/cilvēku bara hierarhijā. Jo augstāks rangs, jo labāk.
4-8 mēnešos – došanās pasaulē. Jaunulis, kas līdz tam ar prieku atsaucās saimnieka balsij, sāk dīvaini uzvesties. Vairs neatsaucas, uzdrošinās pat rūkt un rādīt zobus, uz saimnieka teikto reaģē ar neizteiksmīgu skatienu, tad pagriežas un dodas pretējā virzienā. Savvaļas suņu vai vilku barā šāda uzvedība būtu pašsaprotama. Jaunuļi pārstāj klausīt savus vecākus, rūc pretī, izturas kaitinoši, līdz vadzis lūzt un tie tiek padzīti no alas. Lai paši savā jaunuļu barā iet medībās, meklē pāri. Pēc gada, ja nav kritis par upuri medniekiem, kopā ar partneri atgriezīsies dzimtajā barā jau kā pilntiesīgi tā locekļi, vai atradīs sev teritoriju un veidos savu baru. Cilvēku attīstībā šim instinktīvajam uzvedības modelim atbilst t.s. pubertātes 14-16 gadu vecums.

Te gan jāpiebilst, ka vēlme doties pasaulē nav raksturīga visam šim posmam, bet tikai kādai nedēļai, retumis mēnesim. Turpmāk reakcija uz pavēli “šurpu” atkarīga no tā, cik daudz prieka jaunulis izbaudījis, kamēr bijis pamucis. Piemēram, aizskrējis pamežā pakaļ izbaidītam zaķim, to pazaudējis, taču uzdūries piknikotājiem, kas šo pabaro ar neredzētiem kārumiem un spēlē ar viņu kopā bumbu, tad sastop jaunu un superjauku kucīti, ar kuru kopā izskraidās no sirds. Taču visi šie prieki tikai līdz brīdim, kad sastop saimnieku, kurš nikns kā pērkona dievs. Izpriecām nu ir gals, saimnieks nikns un nejauks, uzlabot komfortu var vienīgi bēgot.

6-14 mēnešos – dzimumnobriešana. Jaunā suņa organisms piedzīvo ievērojamas hormonālās izmaiņas, visnotaļ līdzīgas tām, kādas skar cilvēkus pārejas vecumā. Citam izmetas pinnes, citu pārņem nepārvarama kognitīvā disonanse starp veselo saprātu un sociālajām konvencijām, citi, tiesa gan maz tādu, pārlec tam visam pāri bez problēmām. Pusaudžu vecāki labi zina, cik tas ir šausmīgs laiks. Ar suņu jauniešiem ir visnotaļ līdzīgi – organisms koncentrējies uz hormonu fluktuāciju adaptāciju, pilns ar blakus efektiem. Un lielā mērā no saimnieka reakcijas atkarīgs, vai tās nostiprinās, vai nē.

Ja suns ir pirmajā klasifikācijas periodā (12-18 nedēļas) ieguvis “barā” pietiekami augstu rangu, tad nākošajā cilvēka mēģinājumi viņu sākt radināt pie paklausības - t.i. ranga pazemināšana, - var ievērojami mainīt uzvedību. Kā, tas atkarīgs no suņa temperamenta. Itin bieži saimnieki, kas ļāvuši pusaugu sunim ieņemt ģimenē centrālo lomu, un nu mēģina hierarhiju mainīt, nonāk konfrontācijā. Un nevajag uzskatīt, ka suns ne no šā, ne no tā kļuvis agresīvs. Viņš gluži vienkārši uzvedas kā suns, kā māte daba viņu iekārtojusi. Ja suns uzskata, ka “bara” vadonis ir viņš, tad viņš nepieļaus cita bara locekļa - šajā gadījumā saimnieka, - uzvedību ārpus tiem rāmjiem, ko nosaka tā vieta suņa vērtību hierarhijā. Bet vietu hierarhijā nosaka tas, ko līdz šim ļauts nesodīti darīt, t.i. rīcības brīvība.

Svarīgākais suņa dzīvē ir tā vieta bara hierarhijā. Savvaļas suņu vai vilku barā katrs bara loceklis zina savu vietu, un lieliski apzinās, ko drīkst darīt, bet kas viņa rangam netiek ļauts. Jo augstāks rangs, jo vairāk priekšrocību un privilēģiju. Ja zemākstāvošais mēģina darīt ko tādu, kas ļauts tikai vadonim, tas to uzreiz pamanīs un apturēs ar caururbjošu skatienu.

Savukārt “cilvēku barā”, kurā suns dzīvo, hierarhijas robežas ir daudz izplūdušākas, un suns spiests pats noteikt savu rangu, atkarībā no tā, ko drīkst atļauties. Daudziem suņiem ļauj ielēkt saimnieku gultā, kaut vai no rīta, samīļoties. Visiem tiem ir sava guļasvieta - grozs vai paklājs, - kur tie guļ naktī. Ir vēl citas iecienītās atpūtas vietas, ko apkārtējie respektē, nu tur zem pusdienu galda virtuvē, blakus klubkrēslam viesistabā u.tt. Suņa vieta ir neaizskarama – neviens no “bara” tur neies gulēt. Savukārt suns drīkst gulēt, kur vien vēlas. Sakiet, kurš suņaprāt ir bara vadonis?

Vēl viens svarīgs moments ir pārtika. Suns ir plēsējs, bet plēsējiem medījums ir ne tikai izdzīvošanas jautājums, bet arī svarīgs aspekts sociālās kārtības nodrošināšanā. Piemēram, suni baro konsekventi sešos no rīta, savukārt cilvēku ģimene brokasto vai nu piecos, vai septiņos, atkarībā no tēva darba grafika. Un brīnās, ka kad ir agrās brokastis, suns nekad nenāk pie galda ubagot, bet kad vēlās – nāk, kaut pats paēdis un nekad no cilvēku galda neko nesaņem. Bet patiesībā nekā dīvaina te nav. Barā pirmais ēd vadonis, bet pārējie to, kas šim palicis pāri. Tā arī suns – ja cilvēki ēd agrāk par viņu, tad skaidrs, ka nepienākas, savukārt ja viņš ēd pirmais, tātad tajā brīdī statuss ir augstākais, instinktīvi jūt, ka var pretendēt uz to, ko ēd pārējie “bara” locekļi.

Vieta hierarhijā nosaka to, kurš ko drīkst. Cik reizes tā bijis, ka sēžat vakarā pie TV, skatāties ko sev interesantu, taču tad piepeši suns ar purnu iebiksta – vēlas, lai šo paglauda. Visbiežāk cilvēks reaģē automātiski, jo zina, ka ģimenes mīlulis taču mierā neliksies. Vai nu grūti šo pabužināt, skatoties seriālu. Nu un, protams, patīkami, ka suns alkst tavas uzmanības. Bet suņa patiesībā viss vienkārši, proti, viņš nosaka, kad un kuram viņu jāpaglauda. Cilvēki, paši neapzinoties, veido situāciju, kurā:
- suns guļ, kur vēlas, bet viņa vietā neviens neguļ;
- suns ēd pirmais, bet cilvēki pēc tam – paliekas;
- vsuns uzvar visās spēka rotaļās (piemēram, kurš kuram izraus rotaļu zaķi);
- durvīs un šaurās ejās vienmēr palaižam suni pa priekšu;
- kad suns kur istabā atlaidies, cilvēks vienmēr tam apies apkārt, netraucējot;
- cilvēki viņu glauda vienmēr, kad viņš to vēlas, un samierinās ar nedisciplinētību, ja viņš nevēlas klausīt.
Tās visas ir bara vadoņa privilēģijas. Ja suns saprastu cilvēku valodu, viņš būtu visnotaļ izbrīnīts, ka kāds no viņam mīļā, taču pakļautā bara sevi dēvē par “saimnieku”, jo saimnieks ir alfa - tas, kam visvairāk tiek ļauts un piedots.

Vērojot pusaudžu uzvedību, neizbēgami gribas piekrist Klarensam Pfafenbergeram (Clarence Pfaffenberger), kurš tālajā 1963. gadā savā pētījumā “The New Knowledge of Dog Behavior” secina, ka suņu uzvedība augšanas periodā ir tik ļoti līdzīga cilvēku uzvedībai, ka ja saprotam, kā aug suns, sapratīsim arī, kā aug mūsu pusaudzis.
10.-Jul-2021 10:00 am - marksengelss gandarīti gruzina
Rit 2021. gads, bet mācību grāmatās un mācību materiālos internetā kā akmenī kalta ir dzīva aš pirms 200 gadiem Morgana izdomātā, un tad Engelsa retranslētā shēma “egalitārais pirmatnējais bars > egalitārā dzimtas kopiena > zemkopju cilts, mantiskā noslāņošanās un valdniecība”. Vēstures zinātnē gana sen no šīs primitīvās formulas visa atteikusies kā aplamas, taču ziņa līdz dievzemītei vēl nav atnākusi. Tb marksisma formulas turpina iekalt no mazotnes, un tad brīnās, cik shematiski pieaugušie “domā”.

"(..) Clearly, it no longer makes any sense to use phrases like ‘the agricultural revolution’ when dealing with processes of such inordinate length and complexity. Since there was no Eden-like state, from which the first farmers could take their first steps on the road to inequality, it makes even less sense to talk about agriculture as marking the origins of rank or private property. If anything, it is among those populations – the ‘Mesolithic’ peoples – who refused farming through the warming centuries of the early Holocene, that we find stratification becoming more entrenched; at least, if opulent burial, predatory warfare, and monumental buildings are anything to go by. In at least some cases, like the Middle East, the first farmers seem to have consciously developed alternative forms of community, to go along with their more labour-intensive way of life. These Neolithic societies look strikingly egalitarian when compared to their hunter-gatherer neighbours, with a dramatic increase in the economic and social importance of women, clearly reflected in their art and ritual life (contrast here the female figurines of Jericho or Çatalhöyük with the hyper-masculine sculpture of Göbekli Tepe). (..)"
1.-Jun-2021 02:03 pm - kompots skolas ēdnīcā
1950 gadu sākumā Francijas Republikas Izglītības ministrijas ierēdņi beidzot izprātoja, ar ko nodarboties. Ja skolēnu mācītiesspējas ietekmēt nekādi nespēja, tad vismaz virtuvi skolā ierēdnis varēja mainīt. Sākās kampaņa pret tautas tradicionālo dzīvesziņu izglītības sistēmā, t.i. glāzi vīna pie pusdienām.

1954. gadā tika pieņemts lēmums katram skolēnam pusdienās par velti dot glāzi piena un cukura graudu, ja šis nedzers vīnu. Valdība jau pūta uzvaras fanfaras, jo pēc viņu ieskatiem visi kinderi metīsies uz cukuru kā mušas. Taču kā parasti pedagoģijā, teorija praksē nestrādāja – skolēni deva priekšroku senču kultūras vērtībām.

Tad nu sabiedrības modernizētājiem nācās mest demokrātijas teātri pie malas un pāriet uz administratīvajiem aizliegumiem un sodiem. 1956. gadā tika pieņemts MK rīkojums aizliegt pusdienu vīnu sākumskolās un pamatskolās.

Taču francūži ir brīva nācija, kurai cīņa pret brīvības ierobežotājiem asinīs.

Ak nedodat skolas ēdnīcā bērniem iedzert? Gādīgie vecāki līdz ar brokastu maizītēm sāka likt mugursomās pudelīti vīna, sidra vai alus (atkarībā no reģiona). Ak neļausiet dzert līdzi paņemto? Izvadot atvasi uz skolu dosim izdzert glāzi vectētiņa raudzējuma. Rezultātā skolēni uz skolu gāja visai jautrā prātā, taču pirmajās stundās neizrādīja pārlieku lielu centību (tas gan nav rādītājs, jo arī zemēs, kurās uzvarējis puritānisms, skolēni no rītiem neizceļas ar lielu kāri mācīties). Nu un draudziņi no vecākajām klasēm centās dalīties, jo skolā tak māca par darbošanos komandā un savstarpēju palīdzēšanu.

Punktu karā “tauta vs valdība” pielika jaunievēlētais prezidents Fransuā Miterāns un tā komandas biedrs izglītības ministrs Alēns Savarī 1981. gadā, izdodot rīkojumu par vīna aizliegšanu arī vidusskolās.

Skolu ēdnīcā gan vīns palika, jo tādu absurdu kā liegt skolotājam nomierināt nervus ar glāzi laba bordō pēc kontaktstundas sestajā klasē… tik stulbs neviens ministrs nebija, kaut ministriem tādiem jābūt pēc definīcijas.

Taču mājās francūži dzēra, dzer un dzers. Jo uzskata to par dabisku lietu. Tikai atšķirībā no puritāņu zemēm – nepiedzeras, nelien kauties un nevārtās novēmušies grāvī.
31.-Jan-2021 11:57 am - Var ēzeli ienest strauta vidū, taču pats šaitans nespēs to piespiest dzert, ja pats negribēs
Pagaidām visa tā izglītības reformu gaita izskatās pēc haotiskām spazmām, kur svarīgākais ir procesa imitācija, nevis rezultāts. Taču gan jau ar laiku putas nosēstos un viss ieietu sliedēs. Ja vien nebūtu kāds bīstams zemūdens akmens, par kuru neesmu manījis publiskajā sfērā spriežam.

Piemēram, kad skolotājs stāsta par tēmu, cik grūti ir saprast Dantes “Dievišķo komēdiju”, ja nav lasītas Ransimena “Sicīlijas vesperes” un Makiavelli “Florences vēsturi”. Absolūtais vairums viņa skolēnu pie sevis neizpratnē prāto: “Kāda joda pēc mums vispār jāmācās par kaut kādu tur garlaicīgu senlaiku komēdiju?” Arī aizvien vairāk situācijā, kad jūs pie sevis šausminaties - “Jēziņ, kāda gūzma ortogrāfijas kļūdu, kancelārismu un dialektismu pārpilna valoda šim skribentam!”, - jaunieši sajūsminās: “Super sižets! Nekādas tur elsošanas, punķošanās un dabas skatu, nekādu garu teikumu ar komatiem! “

T.i. skolā skolotājs runā kultūrālu un izglītotu ļaužu valodā ar personām, kuras NEMAZ NEVĒLAS nonākt saskarsmē ne ar kultūru, ne izglītoties. Tas viss šiem ir emocionāli svešs, nesaprotams un, attiecīgi, šķiet nevajadzīgs. Savukārt koncepcija “bērni ir pelnījuši laimīgu bērnību” automātiski paredz viņu pasargāšanu no jebkādas piepūles. Piepūle hipotētiskās nākotnes vārdā ir apgrūtinoša, tātad slikta. Savukārt mācīšanās neizbēgami nozīmē arī rutīnu un piepūli, tātad neinteresantu darbošanos miglainas nākotnes vārdā.

... )
1.-Dec-2020 08:59 pm - Igo V. "Parīzes dievmātes katedrāle"
"Pa to laiku zvērinātais universitātes bibliotekārs metrs Andrē Menjē pieliecās pie galma kažokādu spe­ciālista Žila Lekornī auss.
- Es jums saku, cienījamais kungs, tas ir pasaules gals. Nekad vēl nav pieredzēta tik neciešama skolas jauniešu uzvedība. Par visu to jāpateicas nolādētajiem gadsimta izgudrojumiem, kas pazudina visu: lielgabaliem, mortirām, mašīnām un jo sevišķi burtu iespie­šanas mākslai, šim jaunajam Vācijas mērim. Nav vairs manuskriptu, nav vairs grāmatu! Prese satriec grāmattirdzniecību. Pasaules gals ir tuvu..."
9.-Feb-2020 11:00 am - par mobingiem, bulijingiem u.c. -ingiem
Paziņu vidū pēdējās dienas aktīvs cepiens par mobingiem, bulijingiem u.c. -ingiem. Jāatzīst, priekš manis tas ir kas jauns, jo pats skolas laikā neko tādu netiku piedzīvojis. Iespējams tāpēc, ka biju augumā pats mazākais visu pamatskolas laiku, un kā persona visgarlaicīgākais un pelēkākais klasē – potenciālie apcēlāji mani drīzāk uztvēra kā neitrālu fonu, nevis kā objektu.

Manā paaudzē kautiņi gan bija - puikas plūcās, - salecās gaitenī un tad vienojas pēc stundām aiz skolas par divkauju. Tā bija ikdiena. Bet kolektīvas un ilgstošas kāda vajāšanas neatminos. Bija atsevišķi izstumtie – pamatskolā kāda resna un lempīga meitene, kurai jau 7. klasē auga krūtis un dibens kā pieaugušai sievietei, un arī pēc uzvedības bija citāda, - taču tur vairāk bija ignore un izstumšana, nekā vajāšana.

Jāuzprasa dēlam, kurš jau students, vai viņa laikā skolā kas tāds bija. Bet šobrīd visi -ingi notiek uz nebēdu. Lielāko tiesu skolotāji to neredz (nav jau kautiņš, kurā uzraiz skaidrs, ka ir konflikts), bet ja redz, tad padarīt neko nevar. Par to jāsaka paldies visiem bērnu tiesību aizstāvjiem un attiecīgajām pārvaldes institūcijām: skola pat nedrīkst kinderu pārcelt uz citu klasi, bet izmest no pamatskolas kādu agresoru par to, ka šis savas bandas priekšgalā kādu klasesbiedru gandrīz līdz suicīdam novedis, praktiski nav iespējams. Skolotāji pat sevi nevar aizstāvēt (atcerēsimies kaut vai slaveno "kuci" 49. vidusskolā, kur līdz Augstākajai tiesai lieta nonāca, kamēr normālos apstāklos izsviestu huligānu, lai iet uz palīgskolu).

Akurāt mana meita pamatskolā tam visam iet cauri. 1. klasītē zālīšos bija reāla “stilīgo” meiteņu banda, kas klasē uzreiz ieviesa dalījumu vajātājos un vajātajos. Sarunās vecāki plātīja rokas: to viņas modeļu skolā samācījušās. Nomainījām skolu. Skaidrs, ka sīkie te sakašķējas savā starpā, tad atkal draudzība līdz kapa malai ar vakardienas ienaidnieci, tad atkal kašķis – kamēr notiek lomu sadale. Taču šajā skolā pāris vecāki visu organizē (traģikomiskākais, ka it kā sadzīviski normāli ļaudis – zinu viņus vēl no krogus dzīves laikiem, bērni kopā bērnudārzā gāja) aktīvi cenšas sīkos sarīdīt, veido vatsapa grupas “vācam parakstus, lai to nejauko skuķi izsviež no skolas”. Pašiem bērniem nekādu konfliktu nav. Gan izturēsim. Ceru, ka ignore palīdzēs un aktīvisti atradīs citu upuru (ir ļautiņi, kas dzīvot nevar pret kādu necīnoties, kā īsti revolucionāri: vai nu pret Sorosu, vai valdību, vai gajiem, vai pašvaldību, vai sētnieku/kaimiņu, vai kādu viņuprāt sliktu bērnu skolā). Kaut ja atgūtu psihologiem un psihoterapeitiem izdoto naudu, uzreiz varētu nopirkt dzīvokli Rīgas centrā.

P.S.
Ar īstu psiholoģisko teroru sastapies esmu tikai reizi dzīvē, pirms pāris gadiem vienā no pēdējām darba vietām. Tur viens no priekšniekiem/īpašniekiem, kā jau Ļoti Spēcīga Personība, savu biznesu uztvēra ne tikai kā veidu, kā tikt pie naudas, bet arī veidu, kā izpausties un pašapliecināties; vismaz ikdienas saskarsmē norādīt padotajiem uz vietu barības ķēdē. Sākumā bosa ikdienas uzklupieni mani dzina pamatīgā stresā, un glāba tikai antidepresanti. Taču apdomājot situāciju pieleca, ka šajā rūpnīcā šefs gluži vienkārši izveidojis padomju laika cietuma kameras modeli ar “galdiem” un “pahaniem”, bet jaunpienācējus sit nevis nīstot, bet tikai pārbaudot, cik šie izturēs un pie kāda galda finālā likt. Aptvēris situāciju, atcirtu pretī un uzreiz noskaidrojās, ka mana vieta pie "ceturtā galda" un kopš tās reizes boss lika mierā. Lai gan sistēma man nepatika, un jau pēc mēneša aizgāju. Pieaugušiem ir tāda iespēja.
10.-Sep-2019 08:42 pm - vēstures naratīvs un didaktika
Labvakar, manu mazo draudziņ. :)

Izstāstīšu Tev to, ko es stāstu 6. un 7. klases bērneļiem, proti, kāpēc mēs nekad nevaram būt droši par to, kas un kā noticis/bijis senatnē, taču kā mums to jāpēta un kāpēc tas ir sasodīti interesanti. Gan jau esi, sekojot līdzi Laurlāča un Meikaperes Evelīnas gaitām, mētājot kendamu un apgūstot apgriezienu ar skūteri, pa vidam arī redzējis, kā vecāki vakaros skatās visādus kriminālizmeklēšanas seriālus. Nu tur visus CSI un tamlīdzīgus.

Tagad iztēlojies, ka esi kriminālizmeklētājs, kurš ierodas nozieguma vietā: priekšā līķis, asiņu peļķe, tēviņš ar nazi, kaimiņu babulis, kurš visu esot binoklī no pretējās mājas redzējis, un vēl kāds kaimiņš. Katrs stāsta ko savu, pilnīgi pretēju otra stāstītajam.

/šajā situācijā nākas visu ainu uzzīmēt uz tāfeles, bērni smejas vēderus turēdami par skolotāja zīmētprasmi un aizgūtnēm komentē/

Nu lūk, draudziņ, vēsturnieks ir kā šāds kriminālizmeklētājs. Vispirms viņš kā arheologs izpēta visus lietiskos pierādījumus: asins šļakatas, pirkstu nospiedumus, kur kas atrodas, uz kuru pusi logam kritušas šķembas. Pēc tam viņš pēta rakstu avotus par notikumu – trīs dažādas liecības jeb hronikas. Salīdzina, analizē, konstatē pretrunas, atsijā melus no puspatiesībām un patiesības. Un tad no tā visa rekonstruē notikuma ainu (te atkāpe, tiek paskaidrots, ko nozīmē vārds “rekonstruē”).

Arī kriminālizmeklētājs nav bijis klāt nozieguma brīdī, tātad nekādi nevar zināt kā viss noticis, ja notikumu nav ierakstījusi novērošanas kamera. Viņš, balstoties uz visa zināmā, rekonstruē notikuma ainu. Kad aina rekonstruēta, kriminālizmeklētājs to nodod prokuratūrai un tiesai, bet vēsturnieks izklāsta publikācijā vai grāmatā.

Bet tik un tā mēs visu nekad nezinām. Nāk jaunas tehnoloģijas kriminālizmeklēšanā, arī vēsturē, krājas pieredze un mācēšana. Kriminālistikā ievieš DNS testus un secina, ka izmeklētājs tomēr kļūdījies. Strādājis godprātīgi, viss liecināja par to, ka vainīgs ir šķirtais vīrs, taču DNS rāda, ka tomēr dārznieks, un nu mēs zinām par sen notikušo noziegumu vairāk un precīzāk.

Gluži tāpat arī vēsturē: pirms 100 gadiem vēsturnieki savu zināšanu robežās centās rekonstruēt, kādi izskatījās, ko ēda un dzēra spartieši, un to ierakstīja grāmatās. Mūsdienās mēs esam gudrāki, esam veikuši jaunus izrakumus, atklājuši papildus liecības, mums ir jaunas tehnoloģijas, kas labāk ļauj analizēt atrastos artefaktus, un nu rekonstruētā aina mainās. Ja jūs labi mācīsities ķīmiju, fiziku, tad izgudrosiet ko tādu vēstures labākai pētīšanai, kas man un cienījamākajam vēstures skolotājam Latvijā, kuru sauc par Klišānonkuli, pat sapņos nav rādījies, un uzlabosiet mācību grāmatas.

Tas nenozīmē, ka iepriekšējās viss bija aplami “tā nebija”, tas nozīmē, ka nu mēs šodien zinām labāk, bet ja izglītosimies un kļūsim zinošāki, ar radošu domāšanu, tad turpināsim pētījumus un uzzināsim vēl vairāk, un tā senatnes bilde būs vēl precīzāka.

Tas ir kā ņemt sen izgudrotu velosipēdu, novākt visādus liekos anķīnus, pielikt jaunus un labākus – velosipēds pats it kā nemainās, taču ar katru jaunu paaudzi braukt ar to var ērtāk, labāk un ātrāk, – tjūningojam, nevis braucam ar tādu, ar kādu minās jūsu vecvectētiņi. Tas pats ar vēstures zināšanām un mūsu priekšstatiem par to, kā bija senatnē.

Nu kaut kā tā. :)
13.-Okt-2018 09:07 am - jauna pieredze
1) Interesanti, ka aš vai vienīgā sabiedrības daļa, kas savstarpējās sarunās atklāti atzīst, ka miesassodu atcelšana skolās ir 20. gs. lielākā kļūda – pedagogi. ;)
2) Aizvien vairāk sliecos uz domu, ka visi centieni reformēt pamatizglītību ir nolemti neveiksmei viena iemesla dēļ, proti, tie saglabā unificēto sistēmu, kādu ieviesa 20. gs. sākumā, cenšoties likvidēt analfabētismu. Savukārt ja mērķis ir patiesi veicināt sabiedrības izglītotības līmeņa paaugstināšanos, tad pat nevajag pārrakstīt mācību programmas un izdomāt 100&1 jaunu cunduru, bet gluži vienkārši separēt pamatizglītību elitārās skolās, vidusmēra skolās un noklausāmajā kursā priekš durakiem.
This page was loaded Dec 7. 2021, 4:17 am GMT.