"Nekas no tā, ko jūs te mācīsieties, jums dzīvē nebūs vajadzīgs ne mazākajā mērā, taču ielāgojiet lūk ko: ja jūs cītīgi un jēgpilni studēsiet, jūs ar laiku spēsiet noteikt, kad cilvēks runā muļķības, un tas, manuprāt, ir galvenais, ja ne vienīgais, izglītības mērķis."
No Džona Aleksandra Smita (John Alexander Smith; 1863-1939) uzrunas Oksfordas universitātes pirmkursniekiem pirms 100 gadiem.

Carl T. Bergstrom, “Calling Bullshit: The Art of Skepticism in a Data-Driven World”

Pirmo reizi izglītībā valsts centralizētais eksāmens (VCE) parādījās Francijā 1960 gadu vidū. Proti, pēc dekolonizācijas daudzi bijušo koloniju iedzīvotāji nevis vēlējās realizēt valstsgribu un būvēt savu nacionālo laimes zemi, bet gan masveidā devās uz bijušo metropoli. Gūzma imigrantu bērnu, kuri vēlējās visu, tikai ne mācīties, pārpildīja valsts skolas un radās dilemma, proti, vai nu izlaist no skolām masu jauniešu ar apliecību par skolas apmeklēšanu, vai samazināt pamatizglītības standarta prasības. Izvēlējās otro, t.i. maksimāli novienkāršot gala eksāmenu sistēmu. Jauno sistēmu veidoja testu virkne, kas ļāva valsts centralizēto eksāmenu nokārtot sekmīgi, pat nezinot vielu, bet nejauši uzminot nepieciešamo procentu pareizo atbilžu. Diemžēl autohtonie franči, kas pieraduši dumpoties un iziet ielās arī mazāku iemeslu dēļ, izgāja ielās, pieprasot saviem bērniem izglītību, nevis papīru, tāpēc pēc trim gadiem VCE atcēla.

Toties to par labu atzina ASV, kur izsenis bija problēmas ar zināmas iedzīvotāju daļas kaut minimālu izglītošanu. Tēma plaši apspēlēta literatūrā un kino - gandrīz ikviens redzējis kaut fragmentus no Holivudas B kategorijas filmām, kur skolēni danco pa galdiem un met ar krēsliem skolotājam (viena no pirmajām Čaka Norisa kinolomām ir, kur viņš ierodas kā jaunais skolotājs "tautas" skolā, jo tikai karatē čempions ar to bandarlogu bandu var tikt galā). VCE attaisnoja sevi gan finansiālajā ziņā, gan nodrošinot formālo izglītību, un sistēma nostiprinājās. Tie, kas vaimanāja, ka šāda pieeja aptur loģiskās un kritiskās domāšanas, kā arī jaunrades attīstību jauniešos, orientējot tos tikai uz mehāniskām atbildēm, tie varēja savas atvases sūtīt privātskolās, vai meklēt skolu, kur konkrētā štata valdība devusi lielāku brīvību muļķu atsijāšanai (un tās patiesi ir kvalitatīvas skolas). Attiecīgi, universitātes šī centralizētā testu eksāmena rezultātus vispār neņem vērā, bet raugās, kādas bijušas atzīmes vidusskolā visos gados.

Aber tā kā ASV ir paraugs it daudziem, uz VCE sāka masveidā pāriet trešās pasaules valstis, kurās problēma ar kaut cik kvalitatīvas masu izglītības nodrošināšanu bija neatrisināma. Tālākais ceļš ir VCE uzlabošana, mazinot testa daļu un palielinot domājamo daļu, taču nepārspīlējot - lai vilks paēdis, kaza dzīva, un ganiņam kapakmens. Bet labai izglītībai... tai, sāk šķist, pēc kāda laika būs vien privātskolas, kur jāmācās, nevis testiņus jākārto.

Bet var jau būt, ka no tā nekā nesaprotu un kļūdos.

Tīri personisku iemeslu dēļ mani tracina mīti "bērni ir savu vecāku spogulis", "bērns skolā ierodas kā balta lapa", "bērns nepiedzimst ļauns" u.tml. Lai neapgrūtinātu draudziņus ar aplam sarežģītām neirobiologu publikācijām par pētījumiem šajā jomā (un arī pats neko daudz no tā nejēdzu), iesaku paklausīties sarunu ar neirobioloģijas popularizatori Asju Kazancevu (Asya Kazantseva):
( ... )

Bez Tabu: “Meklēju cilvēku, kurš var uzrakstīt prezentācijas un bakalaura darbu medicīnas nozarē”. Lūk, tāds sludinājums oktobra vidū ievietots vienā no darba vakanču grupām sociālo tīklu platformā “Facebook”, pārsteidzot citus grupas dalībniekus un liekot uzdot jautājumu, vai iespējams negodprātīgus studentus, kuri savu studiju darbu rakstīšanu uztic kādam citam, saukt pie atbildības?

Es gan nesaprotu, par ko tauta sašutusi? Kad pa laikam iebubinos, ka izglītības kvalitāte manuprāt celtos, ja skolēnus separētu pēc zināšanu un apdāvinātības līmeņiem, tad uzreiz pilns komentāru, ka arī dumjākajiem un slinkākajiem esot tiesības uz visu pakāpju izglītību.

Mazliet aplūkoju izglītības reformu un ūberjaunās metodes PSRS skolās 1920-ajos gados - lasot materiālus, nekādi nepameta sajūta, ka kaut kur to visu jau esmu manījis, pie tam pavisam nesen...

"Krievijas impērijas sabrukums Pirmā pasaules kara laikā un sekojošā 1917. gada politisko un militāro apvērsumu virkne un pilsoņu kara jukas skāra visas dzīves jomas, t. sk. sagrāva arī izglītības sistēmu. Skolas Krievijā bija izpostītas vai likvidētas, iestājies katastrofāls skolotāju trūkums. Visu vajadzēja sākt no jauna. Tika atmesti vecie izglītības normatīvi un mainīts mācību saturs, sākās eksperimenti ar jaunākajām pedagoģijas metodēm. Tas piesaistīja skolām jaunos reformatorus, kas dzīvoja ar misijas apziņu – ieviest jaunu, labāku izglītības modeli.

Priekšstati par to, kādam nolūkam domāta skola un kādam jābūt skolotājam, mainījās pašos pamatos. Agrākā Krievijas impērijas izglītības sistēma bija visai saskaldīta: tajā pastāvēja aptuveni 30 dažādi skolu tipi, nebija nedz vienotas mācību programmas, nedz metodikas utt., un tas nekādi neatbilda jaunās pasaules celtnieku vēlmei padarīt sabiedrību vienlīdzīgāku. Juku laikos vajadzēja sākt visu no jauna.

Marksisma teorētiķi jaunajā Padomju Krievijā izglītības jomā pārņēma 18. gadsimta apgaismības laika ideju, ka bērns ir kā balta lapa (tabula rasa latīņu val.), bet skolas uzdevums ir ne tik daudz viņu izglītot, sniedzot zināšanas, cik "audzināt" par personu, kas spēj un vēlas zināšanas uzņemt.
( ... )

No sarakstes e-klasē:
- Kāpēc Jūs nespējat motivēt manu dēlu mācīties?
- Tā paša iemesla dēļ, kāpēc Jūs viņu nespējat motivēt pašam no rīta mosties un saklāt savu gultu.

Daudzajos pedagogu kvalifikācijas kursos dikti tiek spriests par skolēnu motivāciju, arī skolā viens no jājamdzirdziņiem ir "kā jūs viņus motivējat/motivēsiet?". Diemžēl praksē nekas no teorētiķu piedāvātā nestrādā, katram skolotājam nākas improvizēt, atkarībā no klases sastāva un vecuma grupas, kā arī no paša pieredzes un spējām. Domāju, tas tāpēc, ka motivācija ir emocionāls iekšējs stāvoklis, kuru nevar izraisīt ar rīkojumu no malas vai racionālu apsvērumu rezultātā. Tā mainās atkarībā no vecuma, sociālā slāņa, inteliģences un intelektuālā līmeņa.
( ... )

Mācīšanās ar "iekalšanu" process anatomiski maina smadzenes, pie tam tik lielā apjomā, ka to varam redzēt neapbruņotu aci tomogrammā. Šajā ziņā ir uzkrāts visai liels apjoms piemēru, no kuriem viszināmākais ir pētījums par taksometru vadītājiem Londonā.

Ja jūs vēlaties kļūt par taksometra vadītāju Londonā un stūrēt slaveno melno kebu, kuru esam redzējuši tik daudzās kinofilmās, jums ir jānokārto orientēšanās pilsētā eksāmenu, kura laikā liegts izmantot navigatoru. No galvas jāzina 25 000 ielu nosaukumus un izvietojumu, jāprot izvēlēties optimālo maršrutu. Eksāmens sarežģīts ne tikai ar to, ka jāatceras ielu nosaukumi un māju numuri to krustojumos, bet arī mācību dienas sākuma un beigu laikus dažādās skolās, lai varētu izvairīties no sastrēgumiem school run laikā. Valsts skolās un privātajās šie laiki atšķiras, lai parastie bērni nesaskrietos ar biezajiem bērniem uz ielas. Cab driver eksāmenā maršruts plkst 15:00 ļoti atšķirsies no maršruta plkst 11:00 vai 23:00. Protams, atskanēja balsis: "Priekš kam mums mācīties, ja tas dzīvē nebūs vajadzīgs?! Ir taču braukšanas aplikācija!"

Tika pieslēgti oksbridžas neirobiologi, izpētīt šo jautājumu: paņēma cilvēkus, kuri vēlas kļūt par taksometra vadītājiem, un to nevēlas, un salīdzināja viņu smadzenes - izveidoja tomogrammu un aplūkoja hipokampu, kas atbild par atmiņu un telpisko domāšanu smadzeņu darbībā. Secināja, ka nekādas atšķirības nav novērojamas. Tad všie sāka mācīties, un pēc pusotra gada bija trīs grupas: tie, kas nevēlējās vadīt taksometru un netika "kaluši" ielu nosaukumus un izvietojumu, tie, kas tika mācījušies un nokārtojuši eksāmenu, un tie, kas kādu iemeslu dēļ līdz eksāmenam neikuši vai nebija spējuši to nokārtot. Aplūkojot šo grupu smadzenes un hipokampu vēlreiz, konstatēja, ka taksometru vadītājiem hipokampa aizmugurē pelēkās vielas daudzums pieaudzis par 1/3, bet pārējiem pelēkās vielas blīvums nav mainījies.

T.i. mācīšanās procesā ir ievērojami pieaudzis starpneironu saišu skaits un paplašinājies tīkls, palielinājusies īstermiņa un ilgtermiņa atmiņas ietilpība, kas ļauj īsākā laikā uzņemt un nostiprināt lielāku informācijas apjomu. T.i. cilvēki ar "trenētām" smadzenēm, ja piepeši vēlas mainīt profesiju un apgūt ko citu, jauno iemaņu apgūšanai veltīs daudz mazāk laika un pūļu, nekā tie, kuru smadzenes nav šādi trenētas.

Internetā klīst tāds populārs mems: "Priekšā iet veci un vāji vilki, bars pielāgo savu tempu viņiem, par tiem rūpējoties". Realitāte atšķiras no šī feika. Ja kāds vilks atpaliek, tad atpaliek, bars tam nepiemērosies. Jo ja piemērosies, tad ies bojā visi - cits bars tiks pie pārtikas ātrāk, šiem paliks vien atliekas un eksistences vilkšana pusbadā.

Viena vecuma grupa, viena skola, viens mācību priekšmets (šajā gadījumā vēsture) un viens skolotājs (tātad identiski apstākļi, attieksme, metodika un pārbaudes darbi). Tad kāpēc gan katrai klasei vidējais vērtējums tik krasi atšķiras? Pārbaudes darbā 8a vidējā atzīme ir 5,54, 8b - 6, 8c - 6,69, 8d - 5,78.

Vienīgais mainīgais faktors ir skolēnu komplektācija klasēs: čaklo un sliņķu īpatsvars katrā klasē atšķirīgs - kur vairāk slaistu, tur zemāks ne tikai vidējais vērtējums, bet mazinās arī čaklo sekmes. Un otrādi. Tas visai pašsaprotami, jo sliņķu un klaigātāju dominance traucē mācīties tiem, kas vēlas, un visā klasē veicina vieglprātīgāku attieksmi pret mācībām.

Ja klases nokomplektētu pēc spējām A-B-C-D, tad A klases zināšanu summatīvā vērtējuma līmenis divkāršotos, B līmenis ievērojami uzlabotos, C līmenis nemainītos, bet D pasliktinātos. Neviens neliedz čaklītim no D pāriet uz C vai pat augstāk, bet slinkumā ieslīgušam gudrītim no A noslīdēt uz B vai C. Procentuāli 50% no šādas separācijas būtu ieguvēji, 25% nekas nemainītos, bet atlikušie 25% no vēstures nezināšanas nenomirs. Vismaz to demonstrē prakse Vācijā un Nīderlandē, kur šāds dalījums pastāv gan starp skolām, gan klasēm.

T.i. no koplabuma viedokļa raugoties, kad pēc spējām separētie absolvēs vidusskolu, tad sabiedrība iegūtu vismaz divas reizes vairāk intelektuāli spēcīgu jaunu cilvēku ar lielu potenciālu.
Latvijā nekas tāds netiek pieļauts ideoloģisku iemeslu dēļ (kā pedagogu kvalifikācijas kursos izteicās viena no pedagoģijas pīlārēm lektorēm: "Ja kāds ierunāsies par skolēnu separāciju, es kļūšu nikna!"), jo dievzemītes pedagoģijas teorētiķu vidē izteikti dominē sociālistiskā pasaules skatījuma pārstāvji. Daudz runā par individuālo pieeju un izcilības veicināšanu, bet praksē redzam vien slaistu "vilkšanu aiz ausīm", gudrīšus un vidusmēru atstājot savā vaļā, un cerot, ka tie "pašvadīti" mācīsies. Tam mācību priekšmeta skolotājam, kuram katrā klašu grupā ir kādi 120 pusaudži (4 klašu grupas kādi ~480 skolēni), fiziski nav laika pat vārdus šiem iegaumēt, un visa individuālā pieeja tiek veltīta atpalicējiem. Rezultāti ir visnotaļ viduvēji pat postpadomju valstu vidū, nerunājot par attīstīto valstu rādītājiem. T.i. ja kāds skolēns izrāda izcilību, tad tas drīzāk par spīti, nevis pateicoties sistēmai.
P.S.
Ja pedagoģijas teorētiķus pielaistu pie sporta dzīves organizēšanas, tad par kaut cik profesionālu sportu dievzemītē varētu aizmirst. Taču, tā kā sporta fani ir kauslīgāki, nekas tāds netiks pieļauts.

Pedagoģijā par visām varītēm iesaistītie vēlas, lai šo nozari uzskatītu par "zinātni", kaut zinātniskuma tajā tikpat daudz cik astroloģijā, hiromantijā vai homeopātijā. Lieku reizi par to pārliecinos, sastopoties ar tādu iekšējo metodi kā "rīcībpētījums" (action research). Pat ezītim skaidrs (ezīša kompetences līmenī), ka tas nav nekāds "pētījums", bet gan tikai teorētisko metožu efektivitātes pārbaude realitātē, t.i. "eksperiments". Eksaktajās zinātnēs studenti ar to vien nodarbojas, taču šos par "pētniekiem" neviens tāpēc nedēvē.

Vērojot rīta ausmu, iešāvās prātā konspiroloģiska domele. Proti, aiz vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta likvidēšanas stāv spēcīgs SZF lobijs. Proti, jēdziens "SZF maģistrante" jau pirms gadiem 10 šaurās aprindās bija iegājies kā apzīmējums pavirši izglītotai, taču ambiciozai jaunkundzei-orķestrim, kas var darboties gan reklāmā, gan marketingā, bet tā īsti nopietni nekur. Nu un nemaz tik daudz vakanču ļaudīm, kas neko konkrētu nepieprot, nav. Savukārt ar Skola2030 izglītības reformu šī "inteliģento bezdarbnieku" problēma atrisināta - nu SZF absolvents pasniedz "sociālās zinības un vēsturi", absolūti neko nezinot no vēstures.
P.S.
Palūkojam skolu vakances - nekur vairs neredzēsim "meklējam vēstures skolotāju", jo tagad šo priekšmetu var pasniegt jebkurš, pat nezinot, ka te tāda Kurzemes hercogiste bijusi (reāls gadījums).