Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
9.-Feb-2020 11:00 am - par mobingiem, bulijingiem u.c. -ingiem
Paziņu vidū pēdējās dienas aktīvs cepiens par mobingiem, bulijingiem u.c. -ingiem. Jāatzīst, priekš manis tas ir kas jauns, jo pats skolas laikā neko tādu netiku piedzīvojis. Iespējams tāpēc, ka biju augumā pats mazākais visu pamatskolas laiku, un kā persona visgarlaicīgākais un pelēkākais klasē – potenciālie apcēlāji mani drīzāk uztvēra kā neitrālu fonu, nevis kā objektu.

Manā paaudzē kautiņi gan bija - puikas plūcās, - salecās gaitenī un tad vienojas pēc stundām aiz skolas par divkauju. Tā bija ikdiena. Bet kolektīvas un ilgstošas kāda vajāšanas neatminos. Bija atsevišķi izstumtie – pamatskolā kāda resna un lempīga meitene, kurai jau 7. klasē auga krūtis un dibens kā pieaugušai sievietei, un arī pēc uzvedības bija citāda, - taču tur vairāk bija ignore un izstumšana, nekā vajāšana.

Jāuzprasa dēlam, kurš jau students, vai viņa laikā skolā kas tāds bija. Bet šobrīd visi -ingi notiek uz nebēdu. Lielāko tiesu skolotāji to neredz (nav jau kautiņš, kurā uzraiz skaidrs, ka ir konflikts), bet ja redz, tad padarīt neko nevar. Par to jāsaka paldies visiem bērnu tiesību aizstāvjiem un attiecīgajām pārvaldes institūcijām: skola pat nedrīkst kinderu pārcelt uz citu klasi, bet izmest no pamatskolas kādu agresoru par to, ka šis savas bandas priekšgalā kādu klasesbiedru gandrīz līdz suicīdam novedis, praktiski nav iespējams. Skolotāji pat sevi nevar aizstāvēt (atcerēsimies kaut vai slaveno "kuci" 49. vidusskolā, kur līdz Augstākajai tiesai lieta nonāca, kamēr normālos apstāklos izsviestu huligānu, lai iet uz palīgskolu).

Akurāt mana meita pamatskolā tam visam iet cauri. 1. klasītē zālīšos bija reāla “stilīgo” meiteņu banda, kas klasē uzreiz ieviesa dalījumu vajātājos un vajātajos. Sarunās vecāki plātīja rokas: to viņas modeļu skolā samācījušās. Nomainījām skolu. Skaidrs, ka sīkie te sakašķējas savā starpā, tad atkal draudzība līdz kapa malai ar vakardienas ienaidnieci, tad atkal kašķis – kamēr notiek lomu sadale. Taču šajā skolā pāris vecāki visu organizē (traģikomiskākais, ka it kā sadzīviski normāli ļaudis – zinu viņus vēl no krogus dzīves laikiem, bērni kopā bērnudārzā gāja) aktīvi cenšas sīkos sarīdīt, veido vatsapa grupas “vācam parakstus, lai to nejauko skuķi izsviež no skolas”. Pašiem bērniem nekādu konfliktu nav. Gan izturēsim. Ceru, ka ignore palīdzēs un aktīvisti atradīs citu upuru (ir ļautiņi, kas dzīvot nevar pret kādu necīnoties, kā īsti revolucionāri: vai nu pret Sorosu, vai valdību, vai gajiem, vai pašvaldību, vai sētnieku/kaimiņu, vai kādu viņuprāt sliktu bērnu skolā). Kaut ja atgūtu psihologiem un psihoterapeitiem izdoto naudu, uzreiz varētu nopirkt dzīvokli Rīgas centrā.

P.S.
Ar īstu psiholoģisko teroru sastapies esmu tikai reizi dzīvē, pirms pāris gadiem vienā no pēdējām darba vietām. Tur viens no priekšniekiem/īpašniekiem, kā jau Ļoti Spēcīga Personība, savu biznesu uztvēra ne tikai kā veidu, kā tikt pie naudas, bet arī veidu, kā izpausties un pašapliecināties; vismaz ikdienas saskarsmē norādīt padotajiem uz vietu barības ķēdē. Sākumā bosa ikdienas uzklupieni mani dzina pamatīgā stresā, un glāba tikai antidepresanti. Taču apdomājot situāciju pieleca, ka šajā rūpnīcā šefs gluži vienkārši izveidojis padomju laika cietuma kameras modeli ar “galdiem” un “pahaniem”, bet jaunpienācējus sit nevis nīstot, bet tikai pārbaudot, cik šie izturēs un pie kāda galda finālā likt. Aptvēris situāciju, atcirtu pretī un uzreiz noskaidrojās, ka mana vieta pie "ceturtā galda" un kopš tās reizes boss lika mierā. Lai gan sistēma man nepatika, un jau pēc mēneša aizgāju. Pieaugušiem ir tāda iespēja.
10.-Sep-2019 08:42 pm - vēstures naratīvs un didaktika
Labvakar, manu mazo draudziņ. :)

Izstāstīšu Tev to, ko es stāstu 6. un 7. klases bērneļiem, proti, kāpēc mēs nekad nevaram būt droši par to, kas un kā noticis/bijis senatnē, taču kā mums to jāpēta un kāpēc tas ir sasodīti interesanti. Gan jau esi, sekojot līdzi Laurlāča un Meikaperes Evelīnas gaitām, mētājot kendamu un apgūstot apgriezienu ar skūteri, pa vidam arī redzējis, kā vecāki vakaros skatās visādus kriminālizmeklēšanas seriālus. Nu tur visus CSI un tamlīdzīgus.

Tagad iztēlojies, ka esi kriminālizmeklētājs, kurš ierodas nozieguma vietā: priekšā līķis, asiņu peļķe, tēviņš ar nazi, kaimiņu babulis, kurš visu esot binoklī no pretējās mājas redzējis, un vēl kāds kaimiņš. Katrs stāsta ko savu, pilnīgi pretēju otra stāstītajam.

/šajā situācijā nākas visu ainu uzzīmēt uz tāfeles, bērni smejas vēderus turēdami par skolotāja zīmētprasmi un aizgūtnēm komentē/

Nu lūk, draudziņ, vēsturnieks ir kā šāds kriminālizmeklētājs. Vispirms viņš kā arheologs izpēta visus lietiskos pierādījumus: asins šļakatas, pirkstu nospiedumus, kur kas atrodas, uz kuru pusi logam kritušas šķembas. Pēc tam viņš pēta rakstu avotus par notikumu – trīs dažādas liecības jeb hronikas. Salīdzina, analizē, konstatē pretrunas, atsijā melus no puspatiesībām un patiesības. Un tad no tā visa rekonstruē notikuma ainu (te atkāpe, tiek paskaidrots, ko nozīmē vārds “rekonstruē”).

Arī kriminālizmeklētājs nav bijis klāt nozieguma brīdī, tātad nekādi nevar zināt kā viss noticis, ja notikumu nav ierakstījusi novērošanas kamera. Viņš, balstoties uz visa zināmā, rekonstruē notikuma ainu. Kad aina rekonstruēta, kriminālizmeklētājs to nodod prokuratūrai un tiesai, bet vēsturnieks izklāsta publikācijā vai grāmatā.

Bet tik un tā mēs visu nekad nezinām. Nāk jaunas tehnoloģijas kriminālizmeklēšanā, arī vēsturē, krājas pieredze un mācēšana. Kriminālistikā ievieš DNS testus un secina, ka izmeklētājs tomēr kļūdījies. Strādājis godprātīgi, viss liecināja par to, ka vainīgs ir šķirtais vīrs, taču DNS rāda, ka tomēr dārznieks, un nu mēs zinām par sen notikušo noziegumu vairāk un precīzāk.

Gluži tāpat arī vēsturē: pirms 100 gadiem vēsturnieki savu zināšanu robežās centās rekonstruēt, kādi izskatījās, ko ēda un dzēra spartieši, un to ierakstīja grāmatās. Mūsdienās mēs esam gudrāki, esam veikuši jaunus izrakumus, atklājuši papildus liecības, mums ir jaunas tehnoloģijas, kas labāk ļauj analizēt atrastos artefaktus, un nu rekonstruētā aina mainās. Ja jūs labi mācīsities ķīmiju, fiziku, tad izgudrosiet ko tādu vēstures labākai pētīšanai, kas man un cienījamākajam vēstures skolotājam Latvijā, kuru sauc par Klišānonkuli, pat sapņos nav rādījies, un uzlabosiet mācību grāmatas.

Tas nenozīmē, ka iepriekšējās viss bija aplami “tā nebija”, tas nozīmē, ka nu mēs šodien zinām labāk, bet ja izglītosimies un kļūsim zinošāki, ar radošu domāšanu, tad turpināsim pētījumus un uzzināsim vēl vairāk, un tā senatnes bilde būs vēl precīzāka.

Tas ir kā ņemt sen izgudrotu velosipēdu, novākt visādus liekos anķīnus, pielikt jaunus un labākus – velosipēds pats it kā nemainās, taču ar katru jaunu paaudzi braukt ar to var ērtāk, labāk un ātrāk, – tjūningojam, nevis braucam ar tādu, ar kādu minās jūsu vecvectētiņi. Tas pats ar vēstures zināšanām un mūsu priekšstatiem par to, kā bija senatnē.

Nu kaut kā tā. :)
13.-Okt-2018 09:07 am - jauna pieredze
1) Interesanti, ka aš vai vienīgā sabiedrības daļa, kas savstarpējās sarunās atklāti atzīst, ka miesassodu atcelšana skolās ir 20. gs. lielākā kļūda – pedagogi. ;)
2) Aizvien vairāk sliecos uz domu, ka visi centieni reformēt pamatizglītību ir nolemti neveiksmei viena iemesla dēļ, proti, tie saglabā unificēto sistēmu, kādu ieviesa 20. gs. sākumā, cenšoties likvidēt analfabētismu. Savukārt ja mērķis ir patiesi veicināt sabiedrības izglītotības līmeņa paaugstināšanos, tad pat nevajag pārrakstīt mācību programmas un izdomāt 100&1 jaunu cunduru, bet gluži vienkārši separēt pamatizglītību elitārās skolās, vidusmēra skolās un noklausāmajā kursā priekš durakiem.
This page was loaded Jul 15. 2020, 1:54 pm GMT.