Tīri personisku iemeslu dēļ mani tracina mīti "bērni ir savu vecāku spogulis", "bērns skolā ierodas kā balta lapa", "bērns nepiedzimst ļauns" u.tml. Lai neapgrūtinātu draudziņus ar aplam sarežģītām neirobiologu publikācijām par pētījumiem šajā jomā (un arī pats neko daudz no tā nejēdzu), iesaku paklausīties sarunu ar neirobioloģijas popularizatori Asju Kazancevu (Asya Kazantseva):
- Cik lielā mērā gēni nosaka cilvēka potenciālu un spējas attīstīties?
- Tas ir pamatjautājums gan neirobioloģijā, gan psihoģenētikā, gan citās starpdisciplīnās - "nature or nurture", - iedzimtība vai audzināšana. Pareizā atbilde ir: gan tas, gan tas. Ja palūkojam tikai skaitļu līmenī, tad redzam, ka mums ir savi 14 000 gēnu, kas attiecas uz smadzenēm. Pie tam to kombināciju ir krietni vairāk, jo viens gēns neatbild par ko vienu, bet līdzdarbojas lielā daudzumā aspektu, sasaistē ar citiem gēniem. Tā kā, no vienas puses 14 000 ir ļoti daudz. Tas nozīmē, ka nav kāds viens īpašs intelekta gēns, vai viens īpašs radošuma gēns, vai pat viens trauksmes gēns, jo tas viss realizējas kompleksi.
Taču, no otras puses, 14 000 gēnu ir ļoti maz, jo neironu mums smadzenēs ir savi 86 000 000 000. Gēni nosaka tikai smadzeņu makrostruktūru, savukārt katras smadzeņu daļas mikrostruktūra formējas individuālās pieredzes iespaidā - gēni nenosaka konkrētas pazīmes, bet gan tikai reakciju normatīvus. Gēni nosaka tās robežas, kurās cilvēks var attīstīt tās vai citas iemaņas, un cik lielas pūles tam būs nepieciešamas. Gēni nenosprauž striktas vadlīnijas, ja vien nerunājam par kādām fizioloģiskām pataloģijām, taču gēni var veicināt to, lai jums labāk veidojas neironu saiknes, intensīvāk augtu jaunas sinapses jaunas informācijas apstrādei, kas atvieglo jūsu mācīšanās procesu. Vai, piemēram, gēni var ietekmēt labāku amigdalas darbu vai fizisko attīstību. Amigdala jeb mandeļveida kodols ir tas centrs, kas saistīts ar bailēm u.c. negatīvām emocijām - ne tikai negatīvām, taču galvenokārt ar tām, - un tas var darīt cilvēku potenciāli trauksmaināku, vai trauksmaināku citādi, nekā lielākā daļa cilvēku. T.i. gēni dod virzienu, taču neko nenosaka strikti un kategoriski. (..)
Šos aspektus visbiežāk pēta, izmantojot dvīņus. Dvīņus iedala divās grupās: monozigotu jeb vienolu dvīņi (sarunvalodā saukti par "identiskajiem dvīņiem") un dizigotu jeb divolu dvīņi. Ja skatāmies uz matu krāsu, tad redzam, ka monozigotu dvīņiem mati vienā krāsā, bet dizigotu dvīņiem var atšķirties. No tā secinām, ka gēni strikti nosaka matu krāsu. Kopumā redzam, ka gēni nosaka jebkuru uzvedības pazīmi, gan intelektu, gan humora izjūtu, gan politiskos uzskatus, gan seksuālo orientāciju, gan nikotīna atkarību - visu, ko varam kā izmērīt.
Par intelektu runājot, tur ļoti interesanti pētījumu rezultāti par to, kā iedzimtība ietekmē intelektu. Gēnu ietekme uz intelektu pieaug līdz ar cilvēka vecumu. Tas izrādījās visai negaidīti, ne tā kā mums intuitīvi šķiet. Lieta tāda, ka kamēr cilvēks ir mazs bērns, viņu ļoti spēcīgi ietekmē apkārtējā vide. Ja jūs vienu bērnu cenšaties attīstīt, lasāt viņam priekšā grāmatas, algojat privātskolotājus - viņš kļūst zinošāks un gudrāks, bet ar otru bērnu tā neņematies, viņa prāta pieaugums ir daudz lēnāks. Tā nu redzam, ka vide ļoti ietekmē bērna attīstību, nosaka variabilitātes un intelekta attīstību.
Taču, bērnam pieaugot, notiek kas ļoti interesants, proti, vide zaudē savu ietekmi un aizvien lielāku nozīmi iegūst gēni, t.i. iedzimtība. Ja palūkojam viņus pusaudžu vecumā, tad redzam, ka monozigotu dvīņiem līdzība ievērojami pieaug, salīdzinot ar bērnību, bet pieaugušā vecumā tā ir vēl lielāka. Ja bērnībā testi rāda, ka savi 40% variabilitāšu nosaka gēni, tad pieaugušiem dvīņiem tie jau ir 70%. Tātad, cilvēkam pieaugot, no vienas puses parādās kādi jauni bioloģiski faktori, kas ietekmē, piemēram, attīstības gaitā notiek neiroģenēze, nobriest smadzeņu pieres daiva - iespējams, šie procesi norit gēnu ietekmē, - ko mēs mazāk pamanām bērniem, bet uzkrītoši šķiet pieaugušajiem, kam šie nobriešanas procesi notikuši.
No otras puses, te varbūt daudz kas saistīts ar dzīvesveidu, t.i. ja jūs no dabas esat padumjš, tad bērnībā jūs attīsta vecāki, kuriem ir pār jums vara piespiest mācīties, līdz ar to gribot vai negribot pieņematies prātā. Bet, ja jūs no dabas esat gudrinieks, bet bērnībā neesat varējis izpausties kaut vai tāpēc vien, ka mājās nav bijis grāmatu, nav bijis labu skolotāju, taču pats uz savu galvu nevarējāt mainīt skolu, lai nokļūtu pie tādiem, viss var mainīties.
Cilvēks pieaug, iegūst lielāku patstāvību, un ja jūt tieksmi pēc intelektuālas darbošanās, pats atrod iespējas ar to nodarboties: pierakstās bibliotēkā, nomaina skolu uz labāku, iestājas labā augstskolā un, pateicoties tam visam, pieņemas prātā un intelektuāli attīstās. Bet ja cilvēks no dabas uz to nav tendēts - gēni tādi, - tad bērnībā vecāki viņu vēl kaut kā var kontrolēt un piespiest attīstīties, tad tikko kā viņš izraujas no kontroles, tā sāk ignorēt mājasdarbus, ignorēt skolu, neapmeklēt mācības. Līdz finālā, kad pieaudzis, apsēžas pie televizora un neko citu nedara pat tad, ja audzis lieliskā vidē un iespējās, ko viņam bērnībā nodrošinājuši kulturāli un intelektuāli vecāki. (..)