Tas, ka intelektuālajai elitei ir sava leksika, politiskajai elitei - sava, ekonomiskajai elitei - sava, baltajām apkaklītēm - sava, proletariātam - sava, bet lumpeniem sava, plus vēl kādi subkultūru un profesionālie slengi, tas ir tikai normāli. Vienmēr un visos laikos katram sociālajam slānim, ir bijusi sava valodas izjūta un vārdu krājums. Piemēram, tajā pašā Lielbritānijā Bekingemu pilī runā vienā angļu valodā, Sitijā - citā, bet Kārdifas ogļrači – citā, neviens nevaimanā, ka "tauta" vairs Šekspīra sintaksi nejēdz.

Apgaismības utopistu sapnis, ko pārņēma marksisti u.c. sociālisti, ka pie standartizētas vispārējas apmācības visi nu būs vienādi izglītoti un kulturāli, ir izgāzies. Taisi kādas reformas gribi - Lancmanis runās vienā, bet Šlesers - citā valodā, kaut abi runās latviski. Profesors Pēteris Krupņikovs savās atmiņās apraksta 20. gs. pirmās puses rīdzinieku manieri “sākt teikumu vāciski, turpināt latviski un pabeigt krieviski". (Dialogā ar vēsturi. Pētera Krupņikova dzīvesstāsts. - Zinātne: Rīga, 2015., 242. lpp.). Un neko - pasaule nesabruka.

Laba, izkopta valoda un bagātīgs vārdu krājums vienmēr bijusi mazākuma prerogatīva, bet vairākums buldurējis pēc izjūtas. Tikai senāk nebija interneta, kur tautas dzīlēm izpausties, līdz ar to tas nebija tik uzkrītoši redzams. Līdz ar to, ja kāds vēlas, lai visa tauta "kā viena molekula" runātu vienlīdz skaistā literārajā valodā, viņš, khmm..., ne visai saprot, kā tā sabiedrība uzbūvēta.

Lasītprasme nekad nav bijusi sabiedrības vairākumam piemītoša īpašība. Tikai pēdējos 100 gados tika izskausts analfabētisms, to aizstājot ar funkcionālo analfabētismu (pazīst burtus, spēj rakstītu vienkāršu tekstu atveidot fonētiski, vai pierakstīt vienkāršrunu, taču nespēj iedziļināties tekstā, analizēt, secināt un reflektēt). Cilvēki, līdz kuriem izglītība īsti netiek (manuprāt intelekts ir tāds pats talants, kā muzikālā dzirde – vienam no dabas dots vairāk, citam mazāk), vienmēr ir bijuši. Un tas nav nekas slikts - tā mūs māte daba iekārtojusi. Ne visiem balss ir kā Garančai, zīmētprasme kā Tabakai, vai muzikālā dzirde kā Vaskam. Lasītprasme mūžam bijusi un būs mazākuma prerogatīva. Kā es savai atvasei pirmklasniecei reiz teicu, kad viņa lielījās, ka lieliski lasot: "Kad lasot grāmatu, tu galvā redzēsi stāstu kā krāsainu filmu, neredzēsi burtus, bet gan notikumus, tad varēsi teikt, ka sākusi apgūt lasīšanu."

Garus tekstus (grāmatas) visos laikos lasījis mazākums (cik atceros savus skolas laikus "visvairāk lasošajā valstī pasaulē", vienmēr klasē bijuši 4-5, kas lasīja paši, bet pārējie 25 izmocīja tikai obligāto minimumu piespiedu kārtā). Vienīgais, atšķirībā no šodienas, par šo cilvēku valodas un lasītprasmes līmeni zināja vienīgi viņu tuvinieki, skolotāji un klasesbiedri, kuru lielākā daļa bija tādi paši, t.i. esošo uztvēra kā normu. Publiski viņiem nebija iespējas izpausties, jo nebija interneta. Un tā tapa mīts, ka lūk, bijuši laiki, kad visi aizgūtnēm lasījuši un bijuši daudz spējīgāki, “nekā mūsdienu jaunieši”. Protams, tā nekad nav bijis. Vēl pirms gadiem 50 - lai kā piespiestu funkcionālos analfabētus, kas veidoja sabiedrības skaitlisko vairākumu, paņemt grāmatu rokā, - pat deficīta preces pārdeva tad, ja pircējs uzrādīja talonus par grāmatnīcā iegādātiem kāda klasiķa kopotiem rakstiem. (Protams, šie sējumi putēja sekcijā blakus kristāla glāzēm un vāzēm kā statusa simbols, un tikko kā sākās brīvības laiki, tika izlidināti atkritumos kā nevajadzīgi.)
( ... )