Tas, ka intelektuālajai elitei ir sava leksika, politiskajai elitei - sava, ekonomiskajai elitei - sava, baltajām apkaklītēm - sava, proletariātam - sava, bet lumpeniem sava, plus vēl kādi subkultūru un profesionālie slengi, tas ir tikai normāli. Vienmēr un visos laikos katram sociālajam slānim, ir bijusi sava valodas izjūta un vārdu krājums. Piemēram, tajā pašā Lielbritānijā Bekingemu pilī runā vienā angļu valodā, Sitijā - citā, bet Kārdifas ogļrači – citā, neviens nevaimanā, ka "tauta" vairs Šekspīra sintaksi nejēdz.

Apgaismības utopistu sapnis, ko pārņēma marksisti u.c. sociālisti, ka pie standartizētas vispārējas apmācības visi nu būs vienādi izglītoti un kulturāli, ir izgāzies. Taisi kādas reformas gribi - Lancmanis runās vienā, bet Šlesers - citā valodā, kaut abi runās latviski. Profesors Pēteris Krupņikovs savās atmiņās apraksta 20. gs. pirmās puses rīdzinieku manieri “sākt teikumu vāciski, turpināt latviski un pabeigt krieviski". (Dialogā ar vēsturi. Pētera Krupņikova dzīvesstāsts. - Zinātne: Rīga, 2015., 242. lpp.). Un neko - pasaule nesabruka.

Laba, izkopta valoda un bagātīgs vārdu krājums vienmēr bijusi mazākuma prerogatīva, bet vairākums buldurējis pēc izjūtas. Tikai senāk nebija interneta, kur tautas dzīlēm izpausties, līdz ar to tas nebija tik uzkrītoši redzams. Līdz ar to, ja kāds vēlas, lai visa tauta "kā viena molekula" runātu vienlīdz skaistā literārajā valodā, viņš, khmm..., ne visai saprot, kā tā sabiedrība uzbūvēta.