Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
28.-Dec-2016 09:29 am - par Preambulā ierakstīto
Man kā pseidobudistkatolim jau labu laiku sakarā ar Tezē pasākumu Rīgā viena no uzjautrināšanās tēmām ir daudzu tautiešu pseidokristietība, tb aktīva Rakstu citēšana vietā un nevietā, pilnībā to mācību ignorējot paša dzīvē, tb aizvien vairāk novērtēju brāļu Kaudzīšu ģenialitāti, iemūžinot raksturīgākos latviešu tipus, šajā gadījumā Oļiņieti. :) Pie tam interesantākais ir nevis interneta sludinātāji, kam katrs otrais ieraksts ir citāts iz Rakstiem, taču kuri nevienu kristiešu ceļinieku neielaidīs pārnakšņot, bet pati ticība kā tāda to vidū, kas pozicionējas kā ticīgie ne tikai reizi gadā Ziemassvētku dievkalpojuma apmeklēšanā, bet arī ikdienā. Vakar mani sajūsmināja prasības, piesakoties uz Tezē ceļinieku uzņemšanu: "tikai ne krievus!", "tikai meitenes jaunākas par 25!" (šo vēlmi gan saprotu ;) ), "tikai ne invalīdus!" u.tml. Pie tam to pauž cilvēki, kuru Rakstos postulēts, ka Dieva priekšā visi vienādi, nav "ne grieķa, ne jūda". ;) Rodas jautājums: vai šāds cilvēks, kurš regulāri apmeklē baznīcu, piedalās rituālos, darbojas draudzē, maz uzskatāms par kristieti, ja tik elementāros sadzīves jautājumos momentā rīkojas pretēji Mācībai? Un kā šī pretruna starp ticību un rīcību tik harmoniski viņā var sadzīvot, neraisot ne mazāko disonansi?
16.-Jan-2016 03:37 pm - Плантинга А. Аналитический теист. - Языки славянской культуры (Ин-т философии РАН): Москва, 2014.
Interesants autors, teologs - Alvin Carl Plantinga, - kura darbi lielāko tiesu veltīti racionālas kristīgas filosofijas iespējamībai, runā par zināšanu pamatojamības problēmu, zināšana un ticības nošķiršanu, polemika ar dažādiem plurālistiem un pozitīvistiem.

Man viņa domu gaitā šķiet interesants viens aspekts, proti, cilvēks ir subjektīvi pārliecināts, tic un zina, ka Dievs ir. Taču sarunā ar ļaudīm, kuri netic, viņa ticība tiks raksturota tikai kā viņa paša pārliecība, t.i. viņš to nevar pamatot un pierādīt. Protams, ja konkrētais indivīds ir teoloģijā "apkalts", apveltīts gana asu prātu un spēju veidot loģiskās spriedumu ķēdes, viņš var gūt zināmus panākumus un atspēkot kādu daļu skeptiķu argumentu, taču ne visus. Tā kā gala rezultātā reliģijai trūkst racionāla pamatojums.

... )
20.-Apr-2014 12:16 pm - Χριστός Ανέστη!
Sveicu visus kristiešus, kā arī Lutura maldu mācības sekotājus, shizmatiķus u.c. apmaldījušos.

24.-Nov-2013 01:15 pm - par aizmirsto
Pašā šumeru himnas par dievību Nabu un Tašmetas kāzām sākumā ir interesanta formula: "mannu ana sha takilu luu takil", ko var tulkot kā "lai katrs tic tam, kam viņš tic" (burt. kas kam tic - lai tic), bet formula tiek beigta ar "bet mēs ticam Nabu". Vēl ko līdzīgu esmu manījis tikai senmongoļu likumu kodeksā "Jasa", nekur citur. Tā atziņa pavīdēja un tika aizmirsta.
6.-Maijs-2013 09:54 am - par teoloģiskās izglītošanās tradīciju šiītu vidē

Схоластическое образование, получаемое в семинариях Наджафа, разделялось и продолжает разделяться на три этапа. Первый уровень, al-Muqadimat (дословно, "вводная стадия") обычно продолжается от трёх до пяти лет, и начинается онычно с того, что новоначальный студент выбирает себе учителя. Во время этой интенсивной фазы обучения, студенты изучают из классических, чрезвычайно сложных текстов, такие предметы, как арабский синтаксис и грамматику, прозу, риторику и логику. Сюда же могут добавляться богословие, арабская литература и математика.
fragmenti )

31.-Mar-2013 09:50 pm - par ticības elastīgumu
Savdabīgi bija vērot to vieglo netīksmi, ko ticīgie nevarēja pārvarēt, stāvot rindā pēc svētītā ūdens, kad sagāzās baznīcā apkaimes luterāņi ar 5litrīgajām plastmasas pudelēm pēc tā paša. Nu draudzes locekļu netīksmi tīri sadzīviski var saprast - nevienam nepatīk, ja rindu kavē tādi, kam tur nevajadzētu būt, - taču no teoloģijas viedokļa interesants ir šī luterticīgo ticības elastīgums, drošs paliek nedrošs, ejot uz svešu dievnamu un piedaloties rituālā, lai tiktu pie bonusa, ko savā saimniecībā nedabūt. :)
14.-Mar-2013 09:31 am - cerīgi

2009. gads, jezuīts (bet tur muļķus neņem), literatūras, filosofijas un teoloģijas pasniedzējs (Dr.Phil), Argentīnas kardināls Horhe Bergoljo brauc uz darbu metro.
Pēc iecelšanas par bīskapu atteicās no rezidences un apmetās vienistabas dzīvoklītī, atteicās no limuzīna ar šoferi, kas pienācās pēc statusa. Pieradis bija dzīvot tikai ar nepieciešamāko. 2013. gada 13. martā ievēlēts par pāvestu. Pieņēmis Sv. Asīzes Franciska - nabago un apdalīto aizgādņa, - vārdu.
30.-Dec-2012 10:27 am - recenzija "Nazis, ko neatlaist", jebšu par ticības spožumu un postu aizdomājos
Lai izbaudītu klasiskās slinka verga brīvdienas - neko nedarīt, rīt kilogramiem nēģmaizītes, dzert sulu un lasīt vieglu beletristiku (nu to, kuru izrauj pāris stundās "pirms gulētiešanas", bet otru reizi nelasīsi nemūžam) paņēmu ciema bibliotēkā kaut kāda Nesa grāmatiņu "Nazis, ko neatlaist". Bibliotēkas tante ieteica kā "tikpat interesanta kā Bada spēles!" (dzirdēts, ka mazām meitenītēm aš kulta romāns pēc Krēslas sērijas). Tiku galā ar kādām 2/3, bet tad ielidināju stūrī.
Galvenais varonis ir neglābjams idiots! Nu labi, saprotu, ka arī par garlaicīgu un ikdienišķu ikdienas pilsoni kaut ko var uzrakstīt, eksperimentējot ar viņa iekšējās pasaules smeldzi (kā zinām, par savas personas unikalitātes trūkumu cilvēces vēsturē neviens vēl nav sūdzējies) uz daudz interesantākās apkārtējās pasaules fona. Taču tad tam fonam jābūt aizraujošam un interesantam. Ja nē, tad jāraksta par varoni, kas sižetu vērpj pats un ir interesants tieši ar to, ka ir triksters un kādā ziņā galvas tiesu pārāks par apkārtējiem. Konkrētajā daiļdarbā sižets ir primitīvs kā pieckapeika un daudzkār fantastikā apzelēts, taču gana saistoši uzrakstīts. Tomēr vienīgais negaidītības elements ir galvenais pozitīvais varonis - kādus sūdus atkal savārīs? - kurš, ir ne tikai "cilvēks, kam nekas cilvēcisks nav svešs", bet pat izteikti gļēvs ar vieglām debilitātes iezīmēm, kas kopā ar hipertrofētu paštaisnumu (nu ok, it kā šim tur 13 gadi - neviens tīnis ar saprātu un spēju sadarboties neizceļas, - taču pēc scenārija viņam jābūt, kā jau izdzīvotāju vidē augušam, daudz mazāk infantīlam) rada situāciju, kad jau lasi, nejūtot pret viņu ne mazākās simpātijas, un vairāk prātojot par to, uz cik grābekļiem jāuzkāpj lai saprastu, ka nevajag kāpt uz tā verķa ar kāju? (Principā galvenajam varonim vajadzētu mirt jau kādā otrajā nodaļā, taču autōrs viņu izvelk kā deus ex machina no visbezcerīgākajām situācijām, kuras šis ģenerē ik pārlappusi, tb kā jau dzeltenās beletristikas vislētākajā galā - galvenais pozitīvais varonis būs dzīvs un lasītāju kaitinās visu seriālu.) Vārdu sakot, galvenais varonis ar visām savām īpašībām un pārliecībām ir tāds, ar kādu kopā neviens vienā sasaitē kalnos nekāptu un nevēlētos, lai postapokaliptiskā pasaulē šāds indivīds būtu tuvumā, pakļaujot briesmām visus sev apkārt esošos.

... )
9.-Aug-2012 09:37 am - par to tīņu ielaušanos svešā kulta ēkā un morālo vandālismu
Interesanti, ka 1905.-1906. gadā, kad revolucionāriem bija iecienīta prakse organizēt t.s. "baznīcas mītiņus" - kad panks revolucionārs uzrāpjas kancelē, norau zemē priesteri un teic kvēlu runu a la viss ir sūds (būtu ģitāras, gan jau kādu marseljēzu uzrautu), - visi šie pasākumi Baltijas guberņās norisa ticības ziņā krietni tolerantāko luterāņu baznīcās. Pāris mēģinājumi izveidot līdzīgas performances katoļu dievnamos beidzās īsti neiesākušās - baznīcēni nevis sauca policiju un sūdzēja tiesā, bet uzreiz pašus performanču meistarus izmeta pa durvīm, ielauza žokli un atspārdīja - lai neuzbāžas neaicināti citiem ar savu pasaules skatījumu.
This page was loaded Sep 23. 2018, 9:14 am GMT.