Interesanti, ka 1905.-1906. gadā, kad revolucionāriem bija iecienīta prakse organizēt t.s. "baznīcas mītiņus" - kad panks revolucionārs uzrāpjas kancelē, norau zemē priesteri un teic kvēlu runu a la viss ir sūds (būtu ģitāras, gan jau kādu marseljēzu uzrautu), - visi šie pasākumi Baltijas guberņās norisa ticības ziņā krietni tolerantāko luterāņu baznīcās. Pāris mēģinājumi izveidot līdzīgas performances katoļu dievnamos beidzās īsti neiesākušās - baznīcēni nevis sauca policiju un sūdzēja tiesā, bet uzreiz pašus performanču meistarus izmeta pa durvīm, ielauza žokli un atspārdīja - lai neuzbāžas neaicināti citiem ar savu pasaules skatījumu.

Visnotaļ vērtīgs Permas Lauksaimniecības universitātes studentu grupas izveidots projekts: virtuālā bibliotēka "Религиоведение и русская религиозная философия в изданиях XVIII - н.XX вв.".

- Скажите, - вопросил отца Савву молодой послушник, - можно ли спастись?
- Практически невозможно, - ответил тот. - Но стоит попробовать.

( citas )

Kamēr atvase ar vienu aci TV skatās multeni par govi transvestītu (runā virieša balsī, tēlo bulli, bet visi 4 pupi savā vietā - tas acīmredzot, lai radinātu mazūļus pie politkoretas citādības uztveres), bet ar otru cīnās ar māti, kura jau stundu neveiksmīgi mēģina šo piedabūt gulēt pusdienlaiku, aizdomājos par raganām. Dzīvojot izteikti femīnā vidē, šī tēma bieži uzpeld apziņā. ;)

( ... tālāk ... )

Interview - Talal Asad: modern power and the reconfiguration of religious traditions - neraugoties uz to, ka 1996. gads, visnotaļ interesanti. Manuprāt.

Ko tur iespringt par eminences izteikumiem (lai gan Kūrija varēja jau sen šo pārcelt kādā piemērotākā amatā, kur viņa talanti izpaustos pilnīgāk) - ticības tīrība un zināma svētuma pakāpes sasniegšana (ja par ko tādu var runāt) nebūt negarantē empātiju, erudīciju un orientēšanās spējas laicīgās lietās. Tb tāpat kā pieņemts nodalīt atsevišķi 2 Baznīcas: Jēzus iedibināto ticīgo kopumu kā garīgu kopību ticībā un atsevišķi tīri administratīvo institūtu šo ticīgo laicīgai organizēšanai, tāpat ir jānodala eminenci kā svētību saņēmušu un tālāk nesošu priesteri un visai grēcīgu (lepnība un paštaisnums ir no šīs operas) privātpersonu Pujātu kā konservatīvu čangaļu večuku, kurš jaucās lietās, kas uz viņu neattiecas un runā pārāk bieži par to, par ko nekā nejēdz.

Ja mise sākas ar vārdiem "cienījamais Saeimas priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputāti...", ko sava valsts prezidents, bet pēc tam viņu nomaina uzrunātais Saeimas priekšsēdētājs utt., tad manī mostas liela neizpratne (un virkne lamu vārdu): kāda joda pēc tur fonā sēž bīskapi un sapulcējušies ticīgie uz pavisam citu pasākumu (tb misi, nevis Saeimas plenārsēdes atklāšanu). Nemaz nerunājot par tādu tukšu apgalvojumu Satversmē kā Baznīcas šķirtību no valsts. Tos klaunus, kas tiek dēvēti par "politiķiem", tos var saprast - laba iespēja pazīmēties. Bet vietējo Baznīcas vadību gan nesaprotu. Pieļauju, ka var jau būt Pujātam ir tiešais pieslēgums u.c. fīčas, taču savās laicīgajās sabiedriskajās izpausmēs viņš dara Baznīcai kā institūcijai tikai kaunu. Šobrīd notiekošais vairāk izskatās pēc kādas partijas kongresa, nevis reliģiska rituāla. Izslēdzu TV, atpogāju vakar str ciemakukulī atnesto aliņu un dodos pagalmā ēnā palasīt Lorenca memuārus. Sūdīgs no manis pseidokatolis sanācis.

Mormoņi ir atriebušies un joprojām atriebjas par vajāšanām, ko piedzīvojuši un – pēc viņu domām – piedzīvo vēl šobaltdien, jo pašpārvaldi viņiem tā arī nepiešķīra. „Slaktiņš Kalnu Pļavā“, kas tagad jau gandrīz aizmirsts, bija viņu roku darbs. Savā laikā šis notikums sacēla lielu troksni – visā zemē par to vien runāja kā par pastrādātajām zvērībām. Atsauksim to vispārējos vilcienos lasītāju atmiņā.
( ... tālāk ... )

Kopš mormoņu draudzes dibināšanas pagājis ne vairāk par četrdesmit gadiem, taču tās vēsture bijusi vētraina, sākot no pašiem pirmajiem soļiem, un arī turpmāk solās būt ne mazāk satraucoša. Mormoņi dzenāti un trenkāti visās mūsu zemes malās un stūros, tāpēc jau ilgus gadus ar sirdi un dvēseli nīst it visus „pagānus“ bez atšķirības. Džozefs Smits, kas atradis izdaudzināto Mormoņa Grāmatu un skaitās šīs reliģijas pamatlicējs, bija spiests vazāt no viena štata uz otru gan savas noslēpumainās vara plāksnītes, gan brīnumdarītājus akmeņus, ar kuru palīdzību burtoja metālā ieskrāpētās rakstu zīmes. Galu galā viņš Ohaio štatā nodibināja „baznīcu“, par kuras locekli kļuva arī kāds Grigems Jungs. Sākās vajāšanas un līdz ar tām arī atkrišana no ticības. Brigems stingri turējās pie izvēlētās pārliecības un rāvās vaiga sviedros. Viņam izdevās dezertēšanu apstādināt. Vēl vairāk – pašos grūtākajos laikos viņš izmanījās daudzus pievērst savai ticībai. Pamazām viņš ieguva brāļu vidū arvien lielāku ietekmi un cieņu, drīz kļuva par vienu no divpadsmit „baznīcas apustuļiem“, bet pēc tam iekaroja arvien svarīgāku un augstāku stāvokli, beidzot apsēzdamies Divpadsmitu prezidenta krēslā.
( ... tālāk ... )