Kopš 1441. gada, kad Maskavas lielkņazs Vasilijs Melnais lika sagrābt un ieslodzīt metropolītu Kijevas Isidoru, bet 1448. gadā Maskavija atšķēlās no Konstantinopoles patriarhāta, Pareizticīgā Baznīca lielkņazistē, vēlāk caristē lielā mērā bija pakļauta valstij. Par Baznīcas autonomiju no laicīgās varas runāt nevar, taču punktu pielika 1700. gads, kad pēc patriarha Adriana nāves cars Pēteris I vienkārši aizliedza ievēlēt jaunu. 1721. gada manifesta “Garīgās ministrijas reglaments un statūti” (Регламент, или устав Духовной коллегии) – Krievijas pareizticīgā baznīca bija valsts institūcija, kuru pārvaldīja reliģijas lietu kolēģija (ministrija) jeb Svētā Sinode (Святейший Синод Русской Православной Церкви). Priesteri (popi) statusā pielīdzināti valsts ierēdņiem ar atalgojumu no valsts budžeta).

Svētajos Rakstos orientējās tikai nedaudzie garīdznieki, un tikai tiem bija ļauts par tiem spriest. Vienkāršiem ļaudīm bija jātur muti ciet un jāpiedalās obligātajos rituālos, pat ja to nozīme viņiem bija tikpat nesaprotama kā kvantu mehānika. T.i. spriest par Krievijas impēriju kā “pareizticīgu valsti” ir tikpat nopietni, kā par matemātikas valsti (jo tur taču dzīvoja un darbojās Eilers un vēl daži matemātiķi).

Laikabiedri to itin labi apzinājās, un saprata, ka neklājas dižai kosmosa lielvalstij tā atpalikt no pasaules. It sevišķi pēc tam, kad bija krietni ieguldījušies geiropiešu un uzurpatora Napoleona savaldīšanā, redzējuši, kā cilvēki dzīvo Mītavā, Berlīnē, Vīnē un Parīzē.

Pēc kņaza Aleksandra Goļicina iniciatīvas, 1813. gadā darbu sāka Krievijas Bībeles biedrība (Российское библейское общество). Ar imperatora Aleksandra I 1816. gada 28. februāra (11. marta) ukazu, biedrībai tika dots uzdevums pirmo reizi kopš Kijevas lielkņazistes kristīšanās 988. gadā pārtulkot Bībeli. 1817. gadā Jaunās derības daļējs (četri Evanģēliji) tulkojums tika nodrukāts 10 000 eksemplāru tirāžā. 1822. gadā bija pabeigts viss Jaunās derības tulkojums, bet 1825. gadā – arī Vecā derība.

Sekas nebija gaidītās, proti, bija ļaudis, kas to nevis turēja plauktā “sarkanajā stūrītī”, bet gan sāka lasīt! Pareizticīgās Baznīcas vadība, maigi sakot, bija mazliet neapmierināta… Nācās ko darīt lietas labā. 1826. gada 12.(24.) aprīlī ar imperatora Nikolaja I ukazu Krievijas Bībeles biedrība tika likvidēta, tās savāktie līdzekļi nodoti Svētās Sinodes kasē. Cik nu varēja, nodrukātās Bībeles krievu valodā tika savāktas un sadzedzinātas Ņevas Aleksandra klostera (Александро-Невская лавра) ķieģeļu ceplī. Tolstojs jauki apraksta, kā tika tiesāti un saņēma kriminālsodu grupa zemnieku, kas paši bija mēģinājuši lasīt un saprast Rakstus.

T.i. legāli pareizticīgie Krievijas impērijas iedzīvotāji paši ar Svētajiem Rakstiem varēja sākt iepazīties TIKAI kopš 1876. gada, kad beidzot tika nodrukāts oficiāls un legāls Bībeles tulkojums.

Man kā pseidobudistkatolim jau labu laiku sakarā ar Tezē pasākumu Rīgā viena no uzjautrināšanās tēmām ir daudzu tautiešu pseidokristietība, tb aktīva Rakstu citēšana vietā un nevietā, pilnībā to mācību ignorējot paša dzīvē, tb aizvien vairāk novērtēju brāļu Kaudzīšu ģenialitāti, iemūžinot raksturīgākos latviešu tipus, šajā gadījumā Oļiņieti. :) Pie tam interesantākais ir nevis interneta sludinātāji, kam katrs otrais ieraksts ir citāts iz Rakstiem, taču kuri nevienu kristiešu ceļinieku neielaidīs pārnakšņot, bet pati ticība kā tāda to vidū, kas pozicionējas kā ticīgie ne tikai reizi gadā Ziemassvētku dievkalpojuma apmeklēšanā, bet arī ikdienā. Vakar mani sajūsmināja prasības, piesakoties uz Tezē ceļinieku uzņemšanu: "tikai ne krievus!", "tikai meitenes jaunākas par 25!" (šo vēlmi gan saprotu ;) ), "tikai ne invalīdus!" u.tml. Pie tam to pauž cilvēki, kuru Rakstos postulēts, ka Dieva priekšā visi vienādi, nav "ne grieķa, ne jūda". ;) Rodas jautājums: vai šāds cilvēks, kurš regulāri apmeklē baznīcu, piedalās rituālos, darbojas draudzē, maz uzskatāms par kristieti, ja tik elementāros sadzīves jautājumos momentā rīkojas pretēji Mācībai? Un kā šī pretruna starp ticību un rīcību tik harmoniski viņā var sadzīvot, neraisot ne mazāko disonansi?

Interesants autors, teologs - Alvin Carl Plantinga, - kura darbi lielāko tiesu veltīti racionālas kristīgas filosofijas iespējamībai, runā par zināšanu pamatojamības problēmu, zināšana un ticības nošķiršanu, polemika ar dažādiem plurālistiem un pozitīvistiem.

Man viņa domu gaitā šķiet interesants viens aspekts, proti, cilvēks ir subjektīvi pārliecināts, tic un zina, ka Dievs ir. Taču sarunā ar ļaudīm, kuri netic, viņa ticība tiks raksturota tikai kā viņa paša pārliecība, t.i. viņš to nevar pamatot un pierādīt. Protams, ja konkrētais indivīds ir teoloģijā "apkalts", apveltīts gana asu prātu un spēju veidot loģiskās spriedumu ķēdes, viņš var gūt zināmus panākumus un atspēkot kādu daļu skeptiķu argumentu, taču ne visus. Tā kā gala rezultātā reliģijai trūkst racionāla pamatojums.

( ... )

Sveicu visus kristiešus, kā arī Lutura maldu mācības sekotājus, shizmatiķus u.c. apmaldījušos.

Pašā šumeru himnas par dievību Nabu un Tašmetas kāzām sākumā ir interesanta formula: "mannu ana sha takilu luu takil", ko var tulkot kā "lai katrs tic tam, kam viņš tic" (burt. kas kam tic - lai tic), bet formula tiek beigta ar "bet mēs ticam Nabu". Vēl ko līdzīgu esmu manījis tikai senmongoļu likumu kodeksā "Jasa", nekur citur. Tā atziņa pavīdēja un tika aizmirsta.

Savdabīgi bija vērot to vieglo netīksmi, ko ticīgie nevarēja pārvarēt, stāvot rindā pēc svētītā ūdens, kad sagāzās baznīcā apkaimes luterāņi ar 5litrīgajām plastmasas pudelēm pēc tā paša. Nu draudzes locekļu netīksmi tīri sadzīviski var saprast - nevienam nepatīk, ja rindu kavē tādi, kam tur nevajadzētu būt, - taču no teoloģijas viedokļa interesants ir šī luterticīgo ticības elastīgums, drošs paliek nedrošs, ejot uz svešu dievnamu un piedaloties rituālā, lai tiktu pie bonusa, ko savā saimniecībā nedabūt. :)

2009. gads, jezuīts (bet tur muļķus neņem), literatūras, filosofijas un teoloģijas pasniedzējs (Dr.Phil), Argentīnas kardināls Horhe Bergoljo brauc uz darbu metro.
Pēc iecelšanas par bīskapu atteicās no rezidences un apmetās vienistabas dzīvoklītī, atteicās no limuzīna ar šoferi, kas pienācās pēc statusa. Pieradis bija dzīvot tikai ar nepieciešamāko. 2013. gada 13. martā ievēlēts par pāvestu. Pieņēmis Sv. Asīzes Franciska - nabago un apdalīto aizgādņa, - vārdu.

Lai izbaudītu klasiskās slinka verga brīvdienas - neko nedarīt, rīt kilogramiem nēģmaizītes, dzert sulu un lasīt vieglu beletristiku (nu to, kuru izrauj pāris stundās "pirms gulētiešanas", bet otru reizi nelasīsi nemūžam) paņēmu ciema bibliotēkā kaut kāda Nesa grāmatiņu "Nazis, ko neatlaist". Bibliotēkas tante ieteica kā "tikpat interesanta kā Bada spēles!" (dzirdēts, ka mazām meitenītēm aš kulta romāns pēc Krēslas sērijas). Tiku galā ar kādām 2/3, bet tad ielidināju stūrī.
Galvenais varonis ir neglābjams idiots! Nu labi, saprotu, ka arī par garlaicīgu un ikdienišķu ikdienas pilsoni kaut ko var uzrakstīt, eksperimentējot ar viņa iekšējās pasaules smeldzi (kā zinām, par savas personas unikalitātes trūkumu cilvēces vēsturē neviens vēl nav sūdzējies) uz daudz interesantākās apkārtējās pasaules fona. Taču tad tam fonam jābūt aizraujošam un interesantam. Ja nē, tad jāraksta par varoni, kas sižetu vērpj pats un ir interesants tieši ar to, ka ir triksters un kādā ziņā galvas tiesu pārāks par apkārtējiem. Konkrētajā daiļdarbā sižets ir primitīvs kā pieckapeika un daudzkār fantastikā apzelēts, taču gana saistoši uzrakstīts. Tomēr vienīgais negaidītības elements ir galvenais pozitīvais varonis - kādus sūdus atkal savārīs? - kurš, ir ne tikai "cilvēks, kam nekas cilvēcisks nav svešs", bet pat izteikti gļēvs ar vieglām debilitātes iezīmēm, kas kopā ar hipertrofētu paštaisnumu (nu ok, it kā šim tur 13 gadi - neviens tīnis ar saprātu un spēju sadarboties neizceļas, - taču pēc scenārija viņam jābūt, kā jau izdzīvotāju vidē augušam, daudz mazāk infantīlam) rada situāciju, kad jau lasi, nejūtot pret viņu ne mazākās simpātijas, un vairāk prātojot par to, uz cik grābekļiem jāuzkāpj lai saprastu, ka nevajag kāpt uz tā verķa ar kāju? (Principā galvenajam varonim vajadzētu mirt jau kādā otrajā nodaļā, taču autōrs viņu izvelk kā deus ex machina no visbezcerīgākajām situācijām, kuras šis ģenerē ik pārlappusi, tb kā jau dzeltenās beletristikas vislētākajā galā - galvenais pozitīvais varonis būs dzīvs un lasītāju kaitinās visu seriālu.) Vārdu sakot, galvenais varonis ar visām savām īpašībām un pārliecībām ir tāds, ar kādu kopā neviens vienā sasaitē kalnos nekāptu un nevēlētos, lai postapokaliptiskā pasaulē šāds indivīds būtu tuvumā, pakļaujot briesmām visus sev apkārt esošos.

( ... )