Kopš 1441. gada, kad Maskavas lielkņazs Vasilijs Melnais lika sagrābt un ieslodzīt metropolītu Kijevas Isidoru, bet 1448. gadā Maskavija atšķēlās no Konstantinopoles patriarhāta, Pareizticīgā Baznīca lielkņazistē, vēlāk caristē lielā mērā bija pakļauta valstij. Par Baznīcas autonomiju no laicīgās varas runāt nevar, taču punktu pielika 1700. gads, kad pēc patriarha Adriana nāves cars Pēteris I vienkārši aizliedza ievēlēt jaunu. 1721. gada manifesta “Garīgās ministrijas reglaments un statūti” (Регламент, или устав Духовной коллегии) – Krievijas pareizticīgā baznīca bija valsts institūcija, kuru pārvaldīja reliģijas lietu kolēģija (ministrija) jeb Svētā Sinode (Святейший Синод Русской Православной Церкви). Priesteri (popi) statusā pielīdzināti valsts ierēdņiem ar atalgojumu no valsts budžeta).

Svētajos Rakstos orientējās tikai nedaudzie garīdznieki, un tikai tiem bija ļauts par tiem spriest. Vienkāršiem ļaudīm bija jātur muti ciet un jāpiedalās obligātajos rituālos, pat ja to nozīme viņiem bija tikpat nesaprotama kā kvantu mehānika. T.i. spriest par Krievijas impēriju kā “pareizticīgu valsti” ir tikpat nopietni, kā par matemātikas valsti (jo tur taču dzīvoja un darbojās Eilers un vēl daži matemātiķi).

Laikabiedri to itin labi apzinājās, un saprata, ka neklājas dižai kosmosa lielvalstij tā atpalikt no pasaules. It sevišķi pēc tam, kad bija krietni ieguldījušies geiropiešu un uzurpatora Napoleona savaldīšanā, redzējuši, kā cilvēki dzīvo Mītavā, Berlīnē, Vīnē un Parīzē.

Pēc kņaza Aleksandra Goļicina iniciatīvas, 1813. gadā darbu sāka Krievijas Bībeles biedrība (Российское библейское общество). Ar imperatora Aleksandra I 1816. gada 28. februāra (11. marta) ukazu, biedrībai tika dots uzdevums pirmo reizi kopš Kijevas lielkņazistes kristīšanās 988. gadā pārtulkot Bībeli. 1817. gadā Jaunās derības daļējs (četri Evanģēliji) tulkojums tika nodrukāts 10 000 eksemplāru tirāžā. 1822. gadā bija pabeigts viss Jaunās derības tulkojums, bet 1825. gadā – arī Vecā derība.

Sekas nebija gaidītās, proti, bija ļaudis, kas to nevis turēja plauktā “sarkanajā stūrītī”, bet gan sāka lasīt! Pareizticīgās Baznīcas vadība, maigi sakot, bija mazliet neapmierināta… Nācās ko darīt lietas labā. 1826. gada 12.(24.) aprīlī ar imperatora Nikolaja I ukazu Krievijas Bībeles biedrība tika likvidēta, tās savāktie līdzekļi nodoti Svētās Sinodes kasē. Cik nu varēja, nodrukātās Bībeles krievu valodā tika savāktas un sadzedzinātas Ņevas Aleksandra klostera (Александро-Невская лавра) ķieģeļu ceplī. Tolstojs jauki apraksta, kā tika tiesāti un saņēma kriminālsodu grupa zemnieku, kas paši bija mēģinājuši lasīt un saprast Rakstus.

T.i. legāli pareizticīgie Krievijas impērijas iedzīvotāji paši ar Svētajiem Rakstiem varēja sākt iepazīties TIKAI kopš 1876. gada, kad beidzot tika nodrukāts oficiāls un legāls Bībeles tulkojums.