Saulainā 1773. gada 16. decembra rītā kāda misis Sāra Harpere pastaigājās ar savu sirdsmīļo terjeru Pitu pa Bostonas ostas piestātni. Bija brīnišķīga saulaina diena, ko nevarēja neizmantot, kamēr viņas vīrs E.Harpers ar saviem brāļiem noliktavu kantorī kaismīgi kaulējās ar krāvēju priekšstāvjiem. Kaiju klaigas, sāļā jūras vēja brīzīte, viļņu šļaksti, milzīgie kuģu korpusi, virvju rituļi un vēja svilpas štagās - tas viss tik ļoti atšķīrās no dzimtajā Apalaču priekškalnē redzētā, ka nu nevarēja palaist garām. Ej nu sazini, pēc cik gadiem atkal sanāks līdz lielpilsētai no fermas izrauties. Smaržoja pēc darvas, jūras, sveķiem un svaigiem dēļiem, terjers jestri aprēja resnās ostas žurkas, kuras netraucēti rosījās ap bizoņādām piekrautajiem ratiem. Piepeši Pits visai mērķtiecīgi sāka lūkoties uz tuvākā kuģa pusi. Terjera deguns saoda ko lielisku: kuģa kambīzē cepās tītaru akniņas. Šunelis sastinga, tad ar vienu lēcienu izrāva siksniņu no aizsapņojošās saimnieces rokas un, pašmaucis garām sardzes matrozim pie trapa, pazuda uz kuģa klāja.
( tā_nu_viss_notika )

Klasiska homofoba skatījumā gejs ar viņu var izdarīt to, kas ir vienīgi valsts varas pamatfunkcija un tiesības, tātad geji uzurpē valsts varu, attiecīgi, ir lielāki valsts un tautas ienaidnieki, nekā visi buržuji u.c. imperiālisti investori kopā ņemot.

Ir jāapbrīno homo sapiens sapiens praktiski neierobežotie resursi evolūcijai! Ar katru gadu cilvēks top aizvien stiprāks, veiklāks, ātrāks. Vo par provi, atceramies valsts prioritāšu līmenī izveidoto dopingu industriju 70.-80. gados un VDR izlases ķīmijas rekordus. Kas tur tikai netika špricēts, institūti un laboratorijas strādāja, mākslīgās apsēklošanas, hormonu eksperimenti, tb augstais kosmoss! Закрили лавочку. Nekādu dopingu, un nu labi apmaksāti institūti dienu un nakti analizē katru urīna šļakstu un ķer negodīgos sportistus. Piemēram, Lensu Ārmstrongu pa ilgiem gadiem pieķēruši un nu ir skandāls (neba katru dienu kādu pieķer dopinga lietošanā). Aber kas notiek sportā? Visi VDR ķīmijas industrijas rekordi sen pārspēti bez kādiem dopingiem, katrās Olimpiskajās spēlēs jauni rekordi, un tas viss tikai pateicoties likra biksēm un centībai! Ir jāapbrīno homo sapiens sapiens praktiski neierobežotie iekšējie resursi evolūcijai... ;)

Vilki ir 100% veģetārieši, diemžēl līdz izmisuma solim ēst gaļu viņus noved nelabvēlīgi sociālie apstākļi - tikko kā izmainīsim apstākļus uz labvēlīgākiem, vilki pievērsīs uzmanību tikai balkažāniem.

Ne no šā, ne no tā iedomājos - aiz kam krievu valodā tik jocīgs vārds "унитаз"? Izrādās, tas ir no latīņu valodas "unitas", tb "divi vienā" (poda apvienojums ar skalojamo kasti) jeb "vienotība". Nu re - latviešu valodā tik smuks vārds, kā dēvēt šo keramikas izstrādājumu - "vienotība", - taču nē, konsekventi lieto tā vietā visātus "klozetpods", "vaterklozets" u.tml. nelatviskus kārklu aizguvumus. ;[

Pirmie to (Liel)Britāniju iekaroja romieši. Īsti nav zināms, vai toč pirmie, taču viennozīmīgi pirmie šo fakstu fiksēja rakstos (jo tai laikā vienīgie mācēja rakstīt).
Pēc kāda laika romieši notinās, taču laime dzīvot elfu, rūķu un pūķu pasaulē nebij ilga, jo ieradās vācieši - t.i. angļi un sakši, - iekarojot visu zemi, izņemot kalnus.
Tad ieradās normāņi, kas klapēja angļus un sakšus, laupīja, dedzināja un p...sa zosis, govis, visu, kas kustas.
Tad angļi un sakši apvienojās un devās normāņus izdzīt. Tie izdzīties negribēja ļauties...
Tad normāņi apvienojās un iekaroja visu salu.
Tad normāņi sašķēlās, dabūja pa degunu un notinās uz savu Dāniju.
Tad ieradās Normandijas hercogs Vilhelms ar saviem normandiešiem un kļuva par sakšu "jumtu", taču ne uz ilgu laiku, jo sākās kašķis starp pašiem frančiem, tb normandiešiem un anžujiešiem. Galu galā par angļu un sakšu jumtu kļuva Henrijs Plantagenets, Anžū grāfs.
Tad Henrijs sāka karot ar savu sievu, Akvitānijas hercogieni, bet, kad to reiz viņas vājuma brīdī noķēra un ieslodzīja tornī, sāka karot ar saviem dēliem, citiem franču grāfiem, kā arī nez kāpēc gāja izkauties arī ar arābiem. Kamēr viņš tā izklaidējās, Ildefransas grāfs viņu un tā dēlus patrieca uz mežu aiz Dagdas Angliju.
Tas makten nepatika Anglijas baroniem, kuri, kā jau īsti zaldāti, dzīvoja pēc principa "tālāk no priekšniecības, tuvāk virtuvei" - baroni nu sāka ar viņiem karot.
Galu galā ar baroniem panāca mierīgu līdzāspastāvēšanu, un no priekiem visi kopā iekaroja Velsu, Skotiju un Franciju. Skotiju un Franciju gan visai aši padirsa...
Ģimenes kašķis turpinājās, kā jau tas pieņemts, dalot vasarnīcu un ledusskapi mantojumu, tb Plantagenetiem sašķeļoties Jorkos un Lankasteros, kuri ar lielu azartu gāja viens pie otra ar mietiem kauties. Da tā aizrāvās, ka pa lielam viens otru izkāva, un rezultātā par Anglijas karali kļuva no Francijas atkuģojušais bastards ārlaulības brālēns baltās ķēves devītajā augumā, Henrijs no Tjudoriem, kurš apprecēja ārlaulībā dzimušo princesi un ērti iekārtojās tukšajā tronī.
Pats Henrijs, viņa dēls Henrijs, kā arī mazmeitas Marija un Elizabete pievērsās rimtai mājas dzīvei, tb pamatā bez fanfarām nodarbojās ar lieko lordu izķeršanu un likvidāciju (negaidot, līdz tie sāks karot ar troni), kā arī Baznīcas īpašumu sekularizāciju. Pasākumi bija tik ienesīgs, ka Tjudori ar to aizrāvās gluži kā ar monopola spēlēšanu, kā rezultātā pavisam atstāja novārtā privāto dzīvi.
Rezultātā tronī kāpa no Skotijas atsauktais brālēns Džeimss Stjuarts. Džeimss un tā dēls Čārlzs bija izglītoti humānisti - ja Tjudori vispirms cirta galvas, bet pēc tam aplaupīja, tad Stjuarti tāpat aplaupīja, bet galvas necirta, - par ko ar tapa sodīti: neizturējuši šādu netaisnīgumu, pavalstnieki sacēlās un nocirta Čārlzam galvu.
Pakarojuši savā starpā pāris desmitgades, briti saprata, ka demokrātijas spēlēšana un referendumošana ir laba lieta, taču, ja nevēlas uz mūžiem palikt Dieva aizmirsta lupatlašu nomale, bez karaļa neiztikt, un uzaicināja patriektos Stjuartus atpakaļ.
Tomēr, kā mīl norādīt tautas gudrība - vilks spalvu met, taču tikumu nē, - neizturējuši Stjuartu derdzīgo pieklājību, pavalstnieki atkal sacēlās un tos padzina, uzaicinot par karali valoni Vilhelmu no Orānijas (pāris miestu zemes pleķis kur Holandītē). ko draudzīgi iesauca par Villiju. Viņa uzdevums bija nocirst galvas visiem, kam tomēr Stjuarti patika, lai gala rezultātā Anglijas tronī kāptu dinastija no kādas mazpilsētas Vācijā.
Kopš tā laika iestājās prieks un līksmība: pēc Viktorijas ieviestā šariata viktoriānisma režīma, kas nodrošināja miera un stabilitātes ieviešanos, Lielbritānija uzplauka un nu var rīkot prinču kāzas ar tām smukajām kleitām, un Olimpiskās spēles gana bieži, kas visiem visnotaļ patīk. :)

Tā nu iekritās, ka šais brīvdienās mājas sievieši pildīja pienākumus pret klanu, piedaloties radu megasaietā, kamēr es ar puiku, kājas saslējuši rijām picas, uzdzērām spraitu un pultējām TV seriālus. Un, līdzīgi kā viens no nu jau zelta fondā iegājušā "Наша Раша" varoņiem, arī es sarunājos ar TV kasti, cītīgi komentēju tur notiekošo un tēvišķi, izmantojot ekrānā redzamos piemērus, audzināju 14gadnieku dzīvot. Pasākums visnotaļ pozitīvs: es dabūju izrunāties un realizēt savu Makarenko aicinājumu, savukārt juniors nostiprināja pārliecību, ka vecais jūk prātā neatgriezeniski un nav vērts oponēt, ērtāk ir visam piekrist. ;)

Bet ne par to mūsu stāsts. Tas ir par "spriedzes" seriālu varoņiem. Interesanti, ka absolūtais vairums šādu mūviju varoņu ir nesakarīgi doģiki, kas to vien dara kā pārkāpj visu iespējamo subordināciju un disciplīnu, pamet posteni pēc patikas, ielien visur tur, kur nevajag līst, iekuļas visās iespējamās nepatikšanās, izjauc visas rūpīgi plānotās operācijas, pakļauj briesmām visus sev apkārt, savukārt velkot viņus ārā no ķezas, iet bojā vesela kaudze kolēģu, taču galvenais varonis turpina būt pozitīvais tēls. Viens no uzskatāmākajiem piemēriem te ir Nikita, kas savam darba devējam sagādā materiālo zaudējumu un nevainīgu civiliedzīvotāju upuru (neskaitot viņas dēļ mirušos kolēģus) vairāk, nekā visi pasaules teroristu grupējumi kopā ņemot - tb nošaut to blondo duru uzreiz, lai sūdus nevāra!, - taču scenārists un režisors turpina spiest uz to, ka tēls pozitīvs un varonīgs (un ticu, ka ir vesela kaudze duru, kuras labprāt līdzinātos tai Nikitai). Tas pats bij kaut kādā dīvainā studentu filmiņā par paniku Rokailendas salā Sidnejā, kur visi pozitīvie varoņi to vien darīja, lai pārkāptu karantīnu un pakļautu neārstējamas infekcijas briesmām visus tautiešus, situāciju glābj tikai "sliktais" un amorālais armijas pulvedis, bet hepiendā par varoņiem tike kronēti tie, kuru dēļ visi sūdi ar sākās. Nu šitādu filmiņu ir vairāk nekā saprašanas, taču līnija - idiots pozitīvais varonis, - tām kopīga.



Nu lūk, ienāca prātā, ka tā visa ir holivudiešu un cipiešu sazvērestība: iepotēt masu apziņā tādu galvenā varoņa tēlu - dumpīgo, loģiski spriest nespējīgo, ik pa brīdim pseidofreidiskā paššaustīšanā slīgstošo, - kāds reālā krīzes situācijā nevis maisīsies krīzes risinātājiem pa kājām, vai pat, pasarg dies, ies šturmēt vietējo Ziemas pili, bet iekritīs jau pirmajā kanalizācijas šahtā un no turienes tiks izvilkts tikai tad, kad viss jau būs atrisināts. Tb potenciālo dumpinieku/revolucionāru/teroristu neitralizēšana jau pašā saknē, iepotējot šiem rīcībnespēju.

http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/422606-eksamens_soke_un_samulsina_skolenus : "Šodien vidusskolēniem sākas centralizētais eksāmens angļu valodā. Pildot uzdevumus, daļa skolēnu bijuši šokā un nezinājuši, kā rīkoties, jo uzdevumi bijuši jauktā secībā. (..) Atbilžu lapā uzdevumi ir pareizā secībā: 1., 2., 3. Bet darba lapā 3. uzdevums bija pirms 2. uzdevuma. Līdz ar to lielākā daļa skolēnu sajauca, jo šķirstīja lapas pēc kārtas." Babuļi šokā un niknumā lauž krēslus.
Es IzM vietā paziņotu, ka tas gluži vienkārši ir viens no eksāmena pārbaudījumiem, tb vai vidusskolēns spēj pats bez priekšā teikšanas izdomāt (redz, dzīvē dažkārt būs pašam ko jādomā, visu mūžu māmiņa pakaļ neskraidīs, krusttēvs tavā vietā nedarīs), vai uzdevumi un atbildes ir pareizā secībā. Principā bērnudārza līmenis: klucītis lien iekšā kvadrātveida caurumā, bet cilindriņu var ietvietot apaļajā caurumā, tak šķiet, dažiem pat vidusskolā ar to ir zināmas grūtības. Un kad šāds indigo to videni beidz, pēc tam uz izdienu saņem bakalauru un maģistru, sāk veiksmīgu karjeru mārketingā, tad kamrādam vistu_zaglis atliek tikai dauzīt galvu pret sienu un piedzerties, jo adekvāti atbildēt nespēj. ;)

Tb laimīgiem jābūt - visu laiku sūdzās, ka skola nedodot praktiskas iemaņas reālajai dzīvei, - tad lūk jums praktiskas iemaņas (pie tam tas vēl nieks, salīdzinot ar izplatīto aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko, vajadzēja vakar, ASAP). :)

Stāvot 3 ļaužu rindā Straupes pienotavas veikaliņā Teikā, Zemitāna laukumā, aizprātojos par izdevējautōrtiesību svētīgo lomu sabiedrībā. Laika bija daudz - ja kāds vēlas izbaudīt pēdējo padomju stila komunikāciju ar pārdevējiem, kur 3 cilvēku rindā jāstāv pusstundu kā minimums (ja pārdevēja izdomā tev tomēr pievērsties, nevis turpina pļāpāt pa tālruni ar družkām vai sāk liet jogurtu pa pudelēm), tad lai dodas uz Straupes bodēm, kur vēl vecā oldskūl plaukst un zeļ, bet pircējs ir nevēlams lūdzējs.
Pie šī brīža hipertrofētā datu nesēju blāķa informācijas gūzma jau ir tik liela, ka nu aizvien lielākas grūtības sagādā nevis atrast informāciju, bet gan atsijāt graudus no pelavām. Tb vērojama visnotaļ izteikta informācijas devalvācija gan faktoloģiskā, gan kvalitatīvā ziņā. Līdz ar to visas (K)AKA/LAA un Laipas dara svētīgu darbu, izslēdzot no aprites blāķi amatieru, kas ceptin cep peršas, ko pašas par dzeju un dziesmu vārdiem dēvē, esejiņas ar daudzpunktiem raksta, fotogrāfē ceriņus un tauriņus (jo spoguļkameras nu pieejamas visiem). Vo saņemas tāds grafomāns, par saviem līdzekļiem (biežāk gan caur paziņām iekš KKF) nodrukā grāmateli, kas būtībā ir tikai lieka papīra izšķiešana. Paies pāris gadi pēc tirāžas iznākšanas, otru tirāžu neviens negrasīsies drukāt (ja nu vienīgi autōrs to apmaksās) - kas notiks, ja nebūs tādi "meža sanitāri" kā (K)AKA/LAA? Pareizi - ieliks to sūdu internetā, gan jau kādas duras citēs, spams ies, flūdos pasauli. Bet šādu autōru ir daudz, viņu vārds, kā Rakstos teikts, ir leģions! Un ej to atrodi tajos informācijas grēku plūdos kaut ko sakarīgu.
Bet tad nāk meža sanitāri autōrtiesību aģentūru izskatā un uzliek veto, aizstāvot izdevēja tiesības. Rezultātā autōra darbs pēc pirmās tirāžas jau sāk lēni apaugt ar aizmirstības putekļiem, bet tos cik tur gadus post mortem ar garantiju nesagaidīs - uz rokas pirkstiem kontinenta līmenī var saskaitīt autōrus, kuru darbi kādu interesēs 50-75 gadus pēc viņu nāves. Nerunājot par visādu fabriku dzemdinātiem "māksliniekiem", kuru 3 akordu "kompozīcijas" piegāztu dzirdamo skaņas telpu kā nafta no avarējuša tankkuģa okeānu, ja vien mūs nesargātu autōrtiesību aģentūras - maksāt par to sūdu neviens negrasās, aber pēc gada gan autōrs, gan viņa džingls izkūpēji pagātnes miglā, un vienīgais, kas to atceras, ir vien paša autōra māmuliņa. Tb (K)AKA/LAA smuki aprok amatieru sēnalas aizmirstības kapā, sargājot sabiedrību kā dambis no amatierisma aktivitāšu plūdiem.
Protams, process maksā naudu, izdevēji grib pelnīt, skaļākajiem amatieriem muti jāaizbāž ar kupjūru (profesionāļi, redz, pelna ar savu darbu, nevis pabalstu no datu nesēju nodokļa u.tml.), tb nākas ignorēt nevainīguma prezumpciju kā jurisprudences pamatu, lai iekasētu solidaritātes vārdā no sabiedrības naudiņu. Sabiedrība pretojas (tipa, es par velti neklausos to sūdu, bet nu vēl man jāmaksā, lai nedzirdētu), taču aizmirst vienu - mēs maksājam autōrtiesību aģentūrām par komfortu, par iespēju pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no amatieriem un tos aizmirst. Tādas lūk domas, pērkot patiesi garšīgo Straupes pienotavas produkciju. ;)

Žēl, ka (K)AKA/LAA nedarbojās kur jau Senajā Divupē - vo nopatentētu kāds frīks šumers riteni (nomirtu gan nabadzībā, jo ražot pašam nebūtu sākumkapitāla, taču investōrs naudu dotu tikai apmaiņā pret patentu), prasītu patenta īpašnieki naudiņu par licenci, un mēs vēl tagad ar kājiņām uz Tērbatu čāpotu, nekādi dzelzs putni gaisā nelidotu (lidotu, bet tikai daži pa visu pasauli) - naudiņas licencēm nebūtu bijis ne antīkajos laikos, ne viduslaikos, - tb valdītu te Zelta laikmets un pastorāla Straumēnu idille, nevis dragreisi un praidi. :)