Nāc pie manis, tautu meita,
Pie man' bada neredzēsi:
Ziemu došu ledu krimst,
Pavasaru zaļu zāli;
Pašā vasar's viducī
Tīri baltu āboliņu.

Tikai nejēga var spriest, ka tautudēls mudaks trāpījies. Īstenībā te runa ir par nacionāli ajūrvēdisko virtuvi: strukturētais ūdens ziemā, pavasara vegānisms un gavēnis uz fitoestrogēniem vasarā.

Ticis galā ar darbiem, TV arhīvā palūkoju rīta ziņas. Kā katru gadu, atkal tramdīja uz ielām skolēnus, vaicājot, kas ir Lāčplēša diena un Lāčplēsis. Protams, pamatskolēniem, kā katru gadu, šķiet, ka 11. novembrīs ir Lāčplēša dzimšanas diena vai kas tamlīdzīgs (viņiem, saproties, skolā mācīts par Pumpura sacerēto eposu, taču Neatkarības kara vēsture vēl nav mācīta, tā būs tikai vidusskolā).

Bet ne par to stāsts. Pīpojot ieķiķināju par ķecerīgu domu, proti, ja tā paraugamies, tad Pumpura varonis ir jauktenis: tēvs latvietis, bet māte lācene. Tā kā tēvs māti izdrāza un pēc coitus akta uzreiz pameta, tad mazais auga pie mātes, un dzimtā valoda šim bija lāču valoda, bet latviski gan jau iemācījies tikai pusaudža gados vai pat jau pieaudzis, izkaujoties ar Koknesi. Taču tas, ka tikai 1/2 latvisku asiņu un valoda pasveša, viņam netraucēja ne mācīties Burtnieku universitātē, ne stāties pretī Kalapuisim, jodiem, pūķiem un Melnā bruņinieka banda, tb izrādīt maksimālu patriotismu, kaut pasē ierakstu "latvietis" viņš mūsdienās nedabūtu (jo tēvs nezināms, bet māte - nelatviete).

Hmm, vai gadienā nav tā, ka principā visa tā karojošo veģetāriešu akcija, kas vērsta uz nacionālā uzņēmuma "Balticovo" nogremdēšanu, ir klajš Satversmes Preambulas pārkāpums, tb vēršanās pret latvju tradicionālo dzīvesveidu un ēdienkarti?

Tāpat vien, jāpieķeksē. Šķirstu savu Deutsches Kursbuch, izdotu 2003. gadā (tātad sastādīta 2002), kurpirmajā lekcijā par ļaužu iepazīšanos (Ich heiße... woher kommt...) minēts, ka vienā pašā Vācijas pilsētiņā Diseldorfā dzīvojot vairāk nekā 100 000 migrantu no tālām svešām zemēm. Tā nu iešāvās prātā, ka kūpošās Diseldorfas drupas, izlaupītie veikali, līķu kaudzes uz ietvēm utt. būtu daudz uzskatāmāks piemērs tam, kas sagaida Eirōpu pēc 300 000 patvēruma meklētāju uzņemšanas, nekā tikai emōcijās balstīta kliegšana par migrantu okupāciju u.tml. Tā teikt, uzskates materiāli, fakti un, kas galvenais, nevis no pirksta izzīstas prognozes, bet reāli un neapstrīdami rezultāti. Izklausītos daudz pārliecinošāk.

Domājat par nesen uzpūsto problēmu, ka pat ja iebraukušās personas apģērbs ansolūti nesaskan ar vietējās kultūras normām, jāpaģēr, lai tam būtu tiesības tādam staigāt. Runa ir par Ziemeļsahāras un Arābijas pussalas cilšu etnogrāfisko paražu sievietēm aizsegt seju. Nu ok. Taču rēķinieties, ka pasaule ir daudz krāsaināka un daudzveidīgāka, nekā jūs te iedomājieties. Pie šāda rasklada, piemēram, arī papuasi varēs staigāt pa Rīgu savā tradicionālajā apģērbā, tb tikai ar harimu uz krāniņa. :)

Gaidot no pacienta kārtējās izpausmes drukājamā darba izskata mainīšanā, slinki pultēju TV, kur skatiens apstājās pie seriāla "Vampīra dienasgrāmata" vai kā tml. Vienīgais, ko secinu, pēc tā noskatīšanās: noteikti negribētu būt vampīrs, par spīti tam, ka šie pārvietojas kā nindzjas un dzīvo ilgi kā Metuzāli. Proti, kā redzam no vampīrfilmām, mīnuss ir tajā, ka vampīrs "iekonservējas" tajā intelektuālās un emocionālās attīstības stadijā, kāda ir brīdī, kad šamo "pārvērš" par vampīru, tb ja indivīds tiek pārvērsts 17 gadu vecumā, viņš var nodzīvot 1000 gadus, taču prātā nepieņemsies ne par jotu - vienīgās viņa intereses būs attiecīgi kā 17gadīgam tīnim: klozītes, gadžeti, muzōniņš, patikšana/nepatikšana pretējam dzimumam, sentimenta brīžos Koelju citēšana un viss. Un tā visu mūžību, ja vien kāds vampīru mednieks neapžēlojas un ar apses mieta palīdzību neatbrīvo pasauli no šāda idiota. Līdz ar to, diemžēl, vamīrseriāli TV nav skatāmi. :(

Pirmie to (Liel)Britāniju iekaroja romieši. Īsti nav zināms, vai toč pirmie, taču viennozīmīgi pirmie šo fakstu fiksēja rakstos (jo tai laikā vienīgie mācēja rakstīt).
Pēc kāda laika romieši notinās, taču laime dzīvot elfu, rūķu un pūķu pasaulē nebij ilga, jo ieradās vācieši - t.i. angļi un sakši, - iekarojot visu zemi, izņemot kalnus.
Tad ieradās normāņi, kas klapēja angļus un sakšus, laupīja, dedzināja un p...sa zosis, govis, visu, kas kustas.
Tad angļi un sakši apvienojās un devās normāņus izdzīt. Tie izdzīties negribēja ļauties...
Tad normāņi apvienojās un iekaroja visu salu.
Tad normāņi sašķēlās, dabūja pa degunu un notinās uz savu Dāniju.
Tad ieradās Normandijas hercogs Vilhelms ar saviem normandiešiem un kļuva par sakšu "jumtu", taču ne uz ilgu laiku, jo sākās kašķis starp pašiem frančiem, tb normandiešiem un anžujiešiem. Galu galā par angļu un sakšu jumtu kļuva Henrijs Plantagenets, Anžū grāfs.
Tad Henrijs sāka karot ar savu sievu, Akvitānijas hercogieni, bet, kad to reiz viņas vājuma brīdī noķēra un ieslodzīja tornī, sāka karot ar saviem dēliem, citiem franču grāfiem, kā arī nez kāpēc gāja izkauties arī ar arābiem. Kamēr viņš tā izklaidējās, Ildefransas grāfs viņu un tā dēlus patrieca uz mežu aiz Dagdas Angliju.
Tas makten nepatika Anglijas baroniem, kuri, kā jau īsti zaldāti, dzīvoja pēc principa "tālāk no priekšniecības, tuvāk virtuvei" - baroni nu sāka ar viņiem karot.
Galu galā ar baroniem panāca mierīgu līdzāspastāvēšanu, un no priekiem visi kopā iekaroja Velsu, Skotiju un Franciju. Skotiju un Franciju gan visai aši padirsa...
Ģimenes kašķis turpinājās, kā jau tas pieņemts, dalot vasarnīcu un ledusskapi mantojumu, tb Plantagenetiem sašķeļoties Jorkos un Lankasteros, kuri ar lielu azartu gāja viens pie otra ar mietiem kauties. Da tā aizrāvās, ka pa lielam viens otru izkāva, un rezultātā par Anglijas karali kļuva no Francijas atkuģojušais bastards ārlaulības brālēns baltās ķēves devītajā augumā, Henrijs no Tjudoriem, kurš apprecēja ārlaulībā dzimušo princesi un ērti iekārtojās tukšajā tronī.
Pats Henrijs, viņa dēls Henrijs, kā arī mazmeitas Marija un Elizabete pievērsās rimtai mājas dzīvei, tb pamatā bez fanfarām nodarbojās ar lieko lordu izķeršanu un likvidāciju (negaidot, līdz tie sāks karot ar troni), kā arī Baznīcas īpašumu sekularizāciju. Pasākumi bija tik ienesīgs, ka Tjudori ar to aizrāvās gluži kā ar monopola spēlēšanu, kā rezultātā pavisam atstāja novārtā privāto dzīvi.
Rezultātā tronī kāpa no Skotijas atsauktais brālēns Džeimss Stjuarts. Džeimss un tā dēls Čārlzs bija izglītoti humānisti - ja Tjudori vispirms cirta galvas, bet pēc tam aplaupīja, tad Stjuarti tāpat aplaupīja, bet galvas necirta, - par ko ar tapa sodīti: neizturējuši šādu netaisnīgumu, pavalstnieki sacēlās un nocirta Čārlzam galvu.
Pakarojuši savā starpā pāris desmitgades, briti saprata, ka demokrātijas spēlēšana un referendumošana ir laba lieta, taču, ja nevēlas uz mūžiem palikt Dieva aizmirsta lupatlašu nomale, bez karaļa neiztikt, un uzaicināja patriektos Stjuartus atpakaļ.
Tomēr, kā mīl norādīt tautas gudrība - vilks spalvu met, taču tikumu nē, - neizturējuši Stjuartu derdzīgo pieklājību, pavalstnieki atkal sacēlās un tos padzina, uzaicinot par karali valoni Vilhelmu no Orānijas (pāris miestu zemes pleķis kur Holandītē). ko draudzīgi iesauca par Villiju. Viņa uzdevums bija nocirst galvas visiem, kam tomēr Stjuarti patika, lai gala rezultātā Anglijas tronī kāptu dinastija no kādas mazpilsētas Vācijā.
Kopš tā laika iestājās prieks un līksmība: pēc Viktorijas ieviestā šariata viktoriānisma režīma, kas nodrošināja miera un stabilitātes ieviešanos, Lielbritānija uzplauka un nu var rīkot prinču kāzas ar tām smukajām kleitām, un Olimpiskās spēles gana bieži, kas visiem visnotaļ patīk. :)

Tā nu iekritās, ka šais brīvdienās mājas sievieši pildīja pienākumus pret klanu, piedaloties radu megasaietā, kamēr es ar puiku, kājas saslējuši rijām picas, uzdzērām spraitu un pultējām TV seriālus. Un, līdzīgi kā viens no nu jau zelta fondā iegājušā "Наша Раша" varoņiem, arī es sarunājos ar TV kasti, cītīgi komentēju tur notiekošo un tēvišķi, izmantojot ekrānā redzamos piemērus, audzināju 14gadnieku dzīvot. Pasākums visnotaļ pozitīvs: es dabūju izrunāties un realizēt savu Makarenko aicinājumu, savukārt juniors nostiprināja pārliecību, ka vecais jūk prātā neatgriezeniski un nav vērts oponēt, ērtāk ir visam piekrist. ;)

Bet ne par to mūsu stāsts. Tas ir par "spriedzes" seriālu varoņiem. Interesanti, ka absolūtais vairums šādu mūviju varoņu ir nesakarīgi doģiki, kas to vien dara kā pārkāpj visu iespējamo subordināciju un disciplīnu, pamet posteni pēc patikas, ielien visur tur, kur nevajag līst, iekuļas visās iespējamās nepatikšanās, izjauc visas rūpīgi plānotās operācijas, pakļauj briesmām visus sev apkārt, savukārt velkot viņus ārā no ķezas, iet bojā vesela kaudze kolēģu, taču galvenais varonis turpina būt pozitīvais tēls. Viens no uzskatāmākajiem piemēriem te ir Nikita, kas savam darba devējam sagādā materiālo zaudējumu un nevainīgu civiliedzīvotāju upuru (neskaitot viņas dēļ mirušos kolēģus) vairāk, nekā visi pasaules teroristu grupējumi kopā ņemot - tb nošaut to blondo duru uzreiz, lai sūdus nevāra!, - taču scenārists un režisors turpina spiest uz to, ka tēls pozitīvs un varonīgs (un ticu, ka ir vesela kaudze duru, kuras labprāt līdzinātos tai Nikitai). Tas pats bij kaut kādā dīvainā studentu filmiņā par paniku Rokailendas salā Sidnejā, kur visi pozitīvie varoņi to vien darīja, lai pārkāptu karantīnu un pakļautu neārstējamas infekcijas briesmām visus tautiešus, situāciju glābj tikai "sliktais" un amorālais armijas pulvedis, bet hepiendā par varoņiem tike kronēti tie, kuru dēļ visi sūdi ar sākās. Nu šitādu filmiņu ir vairāk nekā saprašanas, taču līnija - idiots pozitīvais varonis, - tām kopīga.



Nu lūk, ienāca prātā, ka tā visa ir holivudiešu un cipiešu sazvērestība: iepotēt masu apziņā tādu galvenā varoņa tēlu - dumpīgo, loģiski spriest nespējīgo, ik pa brīdim pseidofreidiskā paššaustīšanā slīgstošo, - kāds reālā krīzes situācijā nevis maisīsies krīzes risinātājiem pa kājām, vai pat, pasarg dies, ies šturmēt vietējo Ziemas pili, bet iekritīs jau pirmajā kanalizācijas šahtā un no turienes tiks izvilkts tikai tad, kad viss jau būs atrisināts. Tb potenciālo dumpinieku/revolucionāru/teroristu neitralizēšana jau pašā saknē, iepotējot šiem rīcībnespēju.

Sensenos laikos (nu tur pārsimts gadu tūkstoši), kad humanoīdi braši muka prom no Somālijas, izklīstot pa Helladas tirkīzzilajiem līcīšiem, Levantes ciedru birzīm un pat uz mūžīgās miglas un ēnu zemi aiz Boreja kalniem, ļaudis bija, kā jau zelta laikmetā pienākas, brīvi savās radošajās izpausmēs kā tie slavenie putni gaisā. Gribi dziedāt? Uz priekšu, Francija! Ej purva malā un daiņo līdz aizsmakumam. Gribi gleznot, instalācijas taisīt? Lūdzu - okera un mālu gana, žagaru krūmājā un nodīrātu sesku ķidu netrūkst, tb iekārtojies vecajās būdās dīķa malā un ārto uz nebēdu. Gribi dejot ar zvaigznēm? Tikko kā vecais Ontužāns izraks brieža kuņģī rūgstošo brāgu, tā vokorāi pie ugunskura būs i dejas, i šovs un Anniņai oskars saujā, bet Jēcim lauru vaiņags galvā. Protams, dažkārt bija kaitinoši tīņu piketi pie vecajo telts, kur šie plivināja aprakstītas roņādas un brēca, ka ja vecajie šiem katru dienu neizsniegs buļļa kāju, okera maišeli un jauko Ilzīti par mūzu, cilts kultūra sabruks un pagaisīs kā sniegs pavasara saulītē. Un vecajie, purpinādami, ziedoja daļu cilts budžeta izglītībai un kultūrai, un akmens laikmeta āres pildīja dziesmas, dejas un mamutkaula matrjoškas. Katrs, kam nebija slinkums, varēja virpot ko vēlas. Protams, pēc gadu tūkstošiem no tā visa tik kādu Villendorfas Venēru pēcteči ievērtēja un Kažas vingrinājumus Altamirā, pārējo kultūrdrazu atstājot arheologiem, takš kuru gan interesē, kas būs pēc gadu simtu tūkstošiem, ja ceptu mamuta snuķi kā radošo ikdienas stipendiju gribas jau šodien?

Bet laiks ritēja, īpašnieka mantisko un sociālo statusu aizvien vairāk sāka noteikt kāda tur Feidija marmorā kalts torss, nevis māla krellīšu virtenes, ko katrs māk uzmeikot, tb pamazām pienāca civilizācija (kāpēc, tas cits stāsts) ar sabiedrības stratificēšanos gan sociālajā, gan nodarbju sfērā. Tā kvintesenci sasniedza jau kudi vēlāk, tā ap m.ē. XII gs., kad katram kaut kā smuka taisītājam bija sūri jākalpo sviedriem vaigā mācekļa, zeļļa gadus, jātaisa ūbermeistarstiķi, lai par meistaru kļūtu un saņemtu atļauju rādīt ļaužiem savas prasmes. Un specializācija tapa aizvien smalkāka un šaurāka, līdz nonāca pie tā, ka homo sapiens sapiens pamatmasa pārvērtās par maksājošu skatītāju pūli, jo vairs vidējais humanoīds bez īpašiem dabas dotumiem un ilgstošas apmācības nedz paskriet tik atri varēja, nedz bumbu mestu gana precīzi, nedz peršas sarīmēt, nedz fuetē uzgriezt, nedz izjodelēt dziesmu, nedz Līzu uzzīmēt tā, lai aplaudētu ne tikai māmiņa un omītes, bet arī kaimiņi to atzītu par ko baudāmu. Kultūra un māksla tapa par šauras cienījamu profesionāļu grupiņas amatu (kas tapa vēl cienījamāks XX gs. pirmajā pusē, kad to visu sāka daļēji finansēt valsts).

Kādus pārsimt gadus viss gāja kā smērēts, taču jau visai ātri parādījās visādi tur dadaisti, situacionisti un tamlīdzīgi bītņiki, kam šķita garlaicīgi vienkārši veikt savu amatu ūberlabi, un tie sāka eksperimentēt, meklēt. Bet pagrūti meklēt tehnisko prasmju un izpildījuma kvalitātes latiņas paaugstināšanas virzienā (kur nu vēl!), tāpēc eksperimenti un meklējumi aizgāja uz kā nebijuša radīšanas pusi, paceļot radošumu un kreativitāti kulta rangā. Kritēriju vairs nav, ir tikai kuratori un kritiķi. Un kurš vairs spēj definēt, kas ir māksla, kas nav? Viss, ko dara mākslinieks, ir māksla! Un te kultūras lāpas nesēji, apreibuši no savas kreativitātes nemanīja neko apkārt kā rubeņi riesta laikā, paši to neapzinoties sāka rakt sev bedrīti. Jo pūlim, kura pamatuzdevums līdz šim bija maksāt un aplaudēt, piepeši sāka šķist, ka šādas performances pēc pāris litru petpudeļu stiprinātā alus iztriepšanas kurš katrs var uzmeikot, tb sevi sākt dēvēt par mākslinieku un realizēt savu radošo būtību, tikai jābūt pirmajam, kurš pret vēju novemj to mājas sienu, nofotogrāfē, nosolarizē un ierāmē. И понеслось... Katram ziepju trauks rokā - atliek tikai izstādi rīkot (vislabāk kādā i-neta portālā, jo nav telpas jāīrē, nav jātērējas izdrukām un rāmīšiem), katrs var uzdejot, uzdziedāt ar zvaigzni, talantu fabrikā vai raibajā korī, katrs var paņemt krāsas aerosola baloniņu glezniecībai vai pagrābt sauju drātīšu un pērlīšu mākslas radīšanai. Un lai to īstenotu, nebūt nevajadzēja vairs gadiem mācīties zīmēt, vingrināties gammās un kompozīcijās, slīpēt kustību un vārdu ritmus un tamlīdzīgi. Ņem un dari! Katrs pats sev mākslinieks! Gluži kā senajā Zelta laikmetā, kad brīvi savās radošajās izpausmēs kā tie slavenie putni gaisā. Un velti atpakaļrāpuļi vaimanā par vispārēju profanizāciju. Tas ir normāls cikls, atgriešanās pie saknēm, tā teikt.

Tak viena nelaimīte - gribējās ta ne tikai daiņot, bet arī dzīvot kā tie iepriekšējo paaudžu cunftu meistari, kuri, kad bija nopūtuši Siksta kapellu ar saviem grafiti, no hororāra varēja atlikušo mūžu nodzīvot bez bēdu, ja ar kokaīnu neaizrāvās. Takš nezin kāpēc sabiedrībā, kur visi ver stikla krellītes, tamborē brošas, trīcošu kameru filmē spēlfilmas, izlaiž vienu muzona disku pēc otra, taisa performances un cep dzeju, aizvien mazāk tādu, kas par to grib maksāt. Un tad nu nākas atkal, kā sendienās doties piketēt pie vecajo teltīm (nu jau augstiem namiem - civilizācija kā nekā), kur vicināt transparentus un brēkt, ka ja šiem katru dienu neizsniegs kreativitāti nodrošinošo uzturdevu radošās stipendijas vai valsts pasūtījuma veidā, tautas/valsts kultūra sabruks un pagaisīs kā sniegs pavasara saulītē.

Bet nekā jauna zem saules: pēc laika atkal tam, kurš maksā, gribas ko vērtīgāku par stikla krellītēm, tamborētiem auskariem vai vienā toņkārtā nopenterētu singlu, tb to, ko jebkurš var uzmeikot. Taču visos laikos Villendorfas Venēru ir maz, to izgatavošanai prasmes vajadzīgas, ilgi slīpējamas... Tb pamazām rodas aizdomas, ka vēl pārsimts gadi un sabiedrība lēnām atgriezīsies tumšajos viduslaikos, kad lai rakstītu, būs jāmāk rakstīt, lai gleznotu, būs jāmāk zīmēt, lai muzicētu, būs jāmāk noturēt meldiņu un kādu nebūt plašāku vokālu (pat instrumentu spēlēt vairāk par 3 akordiem!) un, kas trakākais, par performancēm un videoartu tumsoņas negribēs maksāt. Tuvākā nākotnes perspektīva tāda padrūma šķietas un risinājumu neredzu. ;(

Ne sāls, ne cukurs, bet tieši gurķi ir cilvēces lielākais lāsts, kas ar katru dienu tuvina jūs nāvei!
Jau senie viedie evenku aksakali to saprata un centās ja ne neitralizēt, tad vismaz ierobežot Damokla Gurķi pār cilvēci, pielietojot apgrieztās maģijas formulu "spirgts kā gurķītis" (cerot, ka zaļpumpainais ar izkapti paies garām potenciālajam upurim, dzirdot, ka tas jau nolemts). Un neraugoties uz to, ļaunuma spēku iespaidā pilni veikalu plaukti marinētiem un skābētu gurķu burciņām, bet sievišķi savos slēgtajos forumos apspriež to marinēšanas un skābēšanas receptes (pie tam duras brīnās, kā tad tā, ka līdz 30 gadu vecumam uz 100 meitiešiem ir 111 bikšaiņu, bet kad šos sabaro ar gurķiem, proporcija mainās strauji uz pretējo...). Pat gurķu forma ir tāda... nu lai sievietēm šķistu vilinoša kā tas auglis (varbūt gurķis?) no laba un ļauna atzīšanas koka, ko pirmmāte Ieva nočiepa (un noslēpa Paši Zināt Kur, kad Tas Kungs pieķēra iztrūkumu noliktavā), bet vēlāk vainu vēla uz Ādamu - gribējusi lai arī šim tāds resns, garš un ciets. CIETI!
Bet ko nu par mītisko, ja realitāte, kurai ielūkoties acīs nevēlaties, ir daudz traģiskāka... Gurķu radītais efekts ir izteikti kumulatīvs - praktiski visi cilvēki, kas cieš no hroniskām saslimšanām, ir ēduši gurķus. 99% no vēža mirušo ir dzīves laikā ēduši gurķus. 99,7% automobiļu un aviokatastrofu upuru ir ēduši gurķus vismaz divas nedēļu laikā pirms fatālā rezultāta. 90% mazgadīgo noziedznieku, narkomānu un īmō nāk no ģimenēm, kurās gurķi lietoti pārtikā regulāri. 1860. gadā dzimušo gurķu ēdāju vidū mirstība ir 100%. 1920.-1930. gados dzimušo gurķēdāju paaudzes uzreiz var atpazīt pēc krunkainās ādas, nedrošās gaitas, sirmajiem matiem, sakumpušajām mugurām. Liela daļa pusakli, mākslīgajiem zobiem mutē (ja vien gurķu izraisītās slimības tos jau nav novedušas kapā). Bet mediķi iesaka "ēdiet zaļumus" - un dod nabaga slimniekam gurķi. Protams, ka dod, jo medicīna ir tāds pat naudas pelnīšanas veids kā spekulācija ar akcijām biržā, un ārsts ir vitāli ieinteresēts, lai gurķus ēstu pēc iespējas vairāk un viņam neaptrūktos pacientu (t.i. ienākumu). Rezultātā cilvēce gurķizējas - ja gurķī 90% ir ūdens, tad cilvēkā jau 70%! Lai gan jau XX gs. 60. gados britu zinātnieki konstatēja uzskatāmu gurķu kaitīguma pazīmi: ja jūras cūciņai piespiedu kārtā ik dienu jāapēd 20 mārciņas gurķu, tā vai nu pilnībā zaudē apetīti, vai pat mirst! Tātad jūrascūciņas jūt gurķu kaitīgumu kā suņi jūt zemestrīces tuvošanos. Vienīgā iespēja no tā visa izvairīties, ir pāriet uz Brahmaputras deltas purvāju lotosa zupu diētu - no tās neviens vēl nav nomiris, bet H.Blavatska vēsta, ka dižie Himalaju mahatmas (kas, kā zinām, ir nemirstīgi) to ēd rītā un vakarā. Nost ar pūristiem (tb Pūres gurķaudzētājiem), lai dzīvo dievišķais lotoss, gaišo spēku un dzīvības simbols!