Ticis galā ar darbiem, TV arhīvā palūkoju rīta ziņas. Kā katru gadu, atkal tramdīja uz ielām skolēnus, vaicājot, kas ir Lāčplēša diena un Lāčplēsis. Protams, pamatskolēniem, kā katru gadu, šķiet, ka 11. novembrīs ir Lāčplēša dzimšanas diena vai kas tamlīdzīgs (viņiem, saproties, skolā mācīts par Pumpura sacerēto eposu, taču Neatkarības kara vēsture vēl nav mācīta, tā būs tikai vidusskolā).

Bet ne par to stāsts. Pīpojot ieķiķināju par ķecerīgu domu, proti, ja tā paraugamies, tad Pumpura varonis ir jauktenis: tēvs latvietis, bet māte lācene. Tā kā tēvs māti izdrāza un pēc coitus akta uzreiz pameta, tad mazais auga pie mātes, un dzimtā valoda šim bija lāču valoda, bet latviski gan jau iemācījies tikai pusaudža gados vai pat jau pieaudzis, izkaujoties ar Koknesi. Taču tas, ka tikai 1/2 latvisku asiņu un valoda pasveša, viņam netraucēja ne mācīties Burtnieku universitātē, ne stāties pretī Kalapuisim, jodiem, pūķiem un Melnā bruņinieka banda, tb izrādīt maksimālu patriotismu, kaut pasē ierakstu "latvietis" viņš mūsdienās nedabūtu (jo tēvs nezināms, bet māte - nelatviete).