Vislielāko nesaprašanos publiskās diskusijās par ekonomiku rada tas, ka cilvēki bieži nesaprot, kas ir nauda. Joprojām daudzi domā, ka nauda ir vērtība pati par sevi kā zelts vai citas vērtīgas lietas. Taču nauda nav nekas tāds un naudas zelta standarts jau ir atcelts labu laiku atpakaļ.

Mūsdienu nauda ir tikai virtuāls līdzeklis, kas liek ekonomikai darboties. To var salīdzināt ar eļļu, kas tiek lieta mašīnā. Pati eļļa nekādi nedarbina dzinēju un tai praktiski nav vērtības, salīdzinot ar pašas mašīnas un degvielas izmaksām. Tai ir jābūt pareizajā daudzumā, lai mašīna varētu pareizi darboties. Ja tās būs par daudz, tad tā var noplūst, kur nevajag, un mašīna var pēkšņi aizdegties, tā ka pasažieri knapi paspēs izlekt laukā. Ja tās būs par maz, tad motors noklemmēs un pat lepnais BMW paliks uz ceļa.

Visiem salīdzinājumiem ir robežas, bet kas attiecas uz ekonomiku, tad sabiedrībā ir svarīgas divas lietas – ražošana un patēriņš. Ja nav naudas, tad abas darbības apstājas un sabiedrība pāriet uz neefektīvu barteru un naturālo saimniecību. Tas arī ir monetārās politikas galvenais mērķis – iepludināt tieši tik daudz naudas, lai ražošanas un patēriņa riteņi grieztos un lai ekonomika nepārkarstu un arī neieķīlētu. Uzsvars šeit ir uz efektivitāti.

Sabiedriskā taisnīguma ievērošana nav naudas funkcija. Tas ir svarīgi, bet par to rūpējas valsts, juridiskā institūcija, izglītības sistēma vai filozofi vai pat reliģija. Nauda ir nepieciešama arī šo mērķu sasniegšanai, bet to var izmantot tikai pēc tam, kad ar monetāro sistēmu ir sasniegts primārais mērķis – efektīva ražošana un patēriņš.

Tāpēc nevienam nevajadzētu būt pārsteigtam, ka valsts var glābt bankas, iepludinot tajās lielu naudas daudzumu, lai novērstu sistemātiskus riskus ekonomikā. Tiktāl viss ir skaidrs. Taču pārsteidz, ka šie paši politikas veidotāji, kas atbalsta banku glābšanu, noliedz naudas izmantošanu citu sistemātisku problēmu risināšanā, konkrēti – nodarbinātības veicināšanā. Šobrīd bezdarbs Eiropas Savienībā ir pārsniedzis visus krīzes rādītājus. Ir pilnīgi skaidrs, ka ir nepieciešama naudas iepludināšana ekonomikā, lai vairotu patēriņu (pieprasījumu), kas attiecīgi veicinātu ražošanu un samazinātu bezdarbu. Bet pēkšņi šie politiķi sāk runāt par morālo atbildību tērēt naudu, kas nav nopelnīta.

Jā, morālā atbildība ir laba lieta un ir ārkārtīgi svarīgi godīgi maksāt nodokļus un uzņemties personīgo atbildību par finansēm. Tikai tas nav monetārās sistēmas uzdevums. Kad glāba bankas, tad arguments, ka bankas pašas ir vainīgas savās problēmās ar neatbildīgu risku uzņemšanas, netika uzskatīts par būtisku, jo bija jautājums par finanšu sistēmas glābšanu.

Šobrīd eirozonas recesija un pieaugošais bezdarbs draud ar vēl lielāku sistemātisku un sabiedrisku krīzi. Šķiet, ka Eiropas politiķiem tas nerūp, un vienīgā viņu interese ir paštaisnā moralizēšana, ka grieķi paši ir vainīgi, ka neapdomīgi aizņēmās. Šie politiķi vienkārši nav sapratuši, ka naudai ar moralitāti nav nekāda sakara.

Trešs, tvans un sodomija tas jūsu ZZ čempionāts skolniekiem Esplanādē. Kad šitā paaudze izaugs, Latviju par tīru nesauks pat tūristi no Indijas.
Un vispār, pasākums bez galda hokeja - 21 gadsimtā tas nav nopietni.
Bildes ap 50, izmērā *640. Pasākums turpinās, un es grozos pa vidu kā sestais ritenis, jo vai tad bez pilsētas plānprātiņa kas var notikt. ( foto )

det här är meningslöst
det hela, inga undantag
det här är meningslöst
det ser vi varje dag

det här är meningslöst
förändrar ingenting, förnyar inte
det här är meninsgslöst
allt: jorden, solen, rymden

det här är väldigt vackert
allting som finns omkring
det här är väldigt vackert
alla levande och döda ting

Sākušās brīvdienas.
Jādodas ravēt puķudobes.

Izrādās, es nesirgstu ar autismu.

bordeaux ieteiktais gabals iz Menhetenas dzīves gan bija skaists, bet nepanesams. Viena no tām lietām, kur it kā viss ir, tu atzīsti, zajebis doma, bet paskatīties nevari. To varētu palaist fõnā kaut kādai hipsteriskai ballītei.

Gabals ar jauno Karginu ļoti pārliecinoši ierindojas kategorijā унылое говно, salīdzinājumā ar to gabals no Menhetenas ir aplam aizraujošs. Vispār es vienreiz gribētu plašāk aplūkot to aplam izplatīto tendenci padomju kīnõ: kamdēļ galvenie varoņi tik bieži ir beidzamie lūzeri? Vārdsakot, jaunais Kargins ir lūzeris, kas ļoti grib būt sliktais puika, bet kam nesanāk. Un viņa māmuļa Ludmila Gurčenko arī ir lūzere, tāda ne līdz galam has been, kas pārdzīvo gan to, ka vairs nekā nav, gan to, ka īsti arī nemaz nebija. Filmu nevarēju paskatīties ilgāk par kādām piecpadsmit minūtēm, sagaidīju, kad jaunais Kargins saka "mņe nužni ģeņgi" un slēdzu prom.

Tā nu paliku pie Horizon, kas deliveroja, kā vienmēr. Šoreiz trāpīju uz viena astoņdesmito gadu raidījuma par vairošanos dzīvnieku vidū. Jauki nodēvēts "Making sex pay", tas gandrīz visu laiku stāstīja par dzīvnieku kopošanās paradumiem un stratēģijām un bija neaprakstāmi lielisks līdz pat pašām beigām, kad viņi sadomāja vilkt paralēles ar cilvēkiem. Jā, hallo! Mēs tak sen viņas jau paši bijām savilkuši un priekā spiedzām īīīīī, cik lieliski, mēs uzvedamies uz mata tāpat. Mēs neesam tik stulbi, mums pielec arī tad, ja visu neiebaksta ar pirkstu acī.

Vispār tie Kargina vārie mēģinājumi tēlot iekšējo pretrunu plosītu jaunieti uzdzinuši vēlmi paskatīties, kā to dara tie, kas netaisa унылое говно. Tātad vakara noslēgumā seko Rebel without a Cause.

Cheers!

Uzmetās škrobe uz SOS takšu kompāniju, jo viena un tā paša maršruta cena ar katru nedēļu pieauga dīvaini strauji - 3->4->5 lati vienā virzienā triju nedēļu laikā, 5->6->7 lati citā. Tā laikam ir mana karma ar takšu kompānijām - jo lojālāka palieku, jo dārgāk tas izmaksā. Ieviesu atkal savu šoferīti. Izsniedzu laika grafiku nedēļai un nomierinājos.
Apbrīnojami! Šodien, braucot līdz Brasai, izpļāpājāmies gan par vilcienu iepirkumiem, gan lidostām, gan eiro, jeb, euro, jeb jūŗō ;) ieviešanu. Labam taksistam ir jābūt labam cilvēku pazinējam - viņam jābūt kā radio - uzgriez tādā skaļumā, kā vajag un uz tādu tēmu, kā vajag. Vai izslēdz pavisam.

Visi, ko es Valmierā pazīstu, ir vai nu mani radinieki, vai tur vairs nedzīvo, vai ir jaunie vecāki, kas piektdienas vakaros brauc skatīties, kā viņu atvases dejo Ēveles pagasta svētkos. Tāpēc plānoju pavadīt vakaru kaut kāda nepretencioza kīnõ un Valmiermuižas alus sabiedrībā.

Bet ko skatīties? Šortlistē ir 1) BBC Horizon, paplašināšu savus apvāršņus, 2) A. Duboxa meistardarbs "Tur, kur beidzas jūra" un 3) Rīgas Kinostudijas mākslas filma ar mazgadīgu Valēriju Karginu un pilngadīgu Ludmilu Gurčenko galvenajās lomās.

Varbūt jums ir vēl kādi ieteikumi?

Kā es gribētu šovakar kaut ko gribēt!

Vnk asfalta lentas bildes starp Rīgu un Ventspili, g.k. tālākajā no Rīgas daļā - kur daudzmaz sataisīts (ziemā bija manāmi sliktāk). Bildēc no auto pakaļsēdekļa. ( 16 foto )

Ziniet, mani brangi iepriecināja Jānis Urbanovičs. Var jau viņu visādi apsaukāt, bet tomēr cilvēks ir spējīgs uz vērā ņemamu paškritiku. Lūk, viņš te sūrojas, ka Saeimā pēc Zatlera izgājušā gada pasākuma esot "pieaudzis politiskais marasms" un "nav mainījies politiskais stils, ne arī mazinājies populisms un demagoģija."

Ņemot vērā, ka tieši SC ir pārliecinošākais polītiskā marasma, populisma un dēmagoģijas piegādātājs Latvijas Saeimā, šāds Urbanoviča paziņojums vērtējams nekā citādi kā ļoti atzinīgi.

Detaļās ir spēks!
Piemēram, gatavojoties ilgi gaidītai prezentācijai, 10% laika patērēju, lai izvēlētos piemērotu desktopa bildīti, zinot, ka būs projektoram jāslēdzas klāt ar savu kompi. Zinot, ka attēlu auditorija redzēs aptuveni 4 sekundes.
Nostrādāja :)

Tā, manā pavisam īsajā, bet ļoti melnajā sarakstiņā, kurā ilgu laiku figurēja vien ASV vēstniecība Latvijā, tai ir piebiedrojusies arī biedrība „Latvijas Alus muzejs”.

Šajā sarakstā iekļūs pilnīgi visi tie, kuriem ienāk prātā, ka ir gana svarīgi un savādāk būtiski, lai dēļ viņu organizētajiem balagāniem slēgtu ciet vērmanīti, kad man šim cauri jāiet.

Kā saprotu, LMT paplašina savu mārketinga instrumentu klāstu un ir pieņēmuši darbā telepātu, kura pienākums ir zvanīt citu operatoru klientiem, lai piedāvātu savus pakalpojumus un bezmaksas smartfonus tieši tad, kad esošie ir saplīsuši.

Nesen disertācijas vajadzībām veicu nelielu pētījumu. Ielīdu LUIS un izpētīju eksakto zinātņu studiju programmas, lai noskaidrotu, cik liela ir varbūtība, ka nejauši paņemts zinātnieks māk ir apmācīts programmēt. Bez mazākās ironijas - rezultāti mani pārsteidza.

Izrādās, programmēšanu obligātajā daļā māca tikai matemātikas studentiem, bet brīvprātīgi obligātajā - fizikas. Viss. Bioloģijā, ķīmijā, ekonomikā - nav paredzēts.

Hipotētiskie iemesli:
a) uzskats, ka tā vai nu nav vajadzīga;
Vai arī vajadzīga, bet nav iemācāma:
b) jo labāk to mācīties patstāvīgi un pēc vajadzības (on the fly - ja būs problēma, tad zinātnieks iemācīsies)
c) available only geeks to selected few

Vēl varētu vainot inertu pasniedzēju sastāvu vai inertu studiju programmu (lekciju sarakstu). Taču tā nav tikai LU īpatnība - pētījums ASV uzrāda līdzīgus rezultātus [PDF].

Ņemot vērā, ka man pazīstami zinātnē strādājošie iedalās divās grupās: tie, kuri domā, ka māk, un tie , kuri gribētu iemācīties, (a) ir muļķīgi. (c) ir mazliet atbilstošāk, jo neprogrammēšanas studiju programmā tai pietrūks laika. No otras, tas nekavē mācīt integrāļus u.c. kas nav vienkāršāk. Paliek (b), kas ir reizēm patiess, reizēm ne.


Tēmu izvilku laukā, jo izrādās, ka visiem 2012. gadā vajag mācīties kodēt, par ko daži programmētāji no Coding Horror ir sašutuši.

Manuprāt, lieki. Mācīties programmēt ir līdzīgi kā mācīties svešvalodas. Neviens svešvalodu kursu organizētājs nesagaida, ka visi to apmeklētāji kļūs par fluent speakers vai diplomētiem filologiem. Visticamāk jau - mazliet pamācīsies un tad atmetīs ar roku; pasākuma praktiskā vērtība tālākajā dzīvē tieksies uz nulli. Tomēr tas nekavē tautu mācīties, bet kursu organizētājus - mācīt. Pašas valodas popularizēšana ir tikai viens no ieguvumiem; disciplīnas (valodu mācīšanās) popularizēšana ir cits. Sak, ja ne es, tad vismaz mani bērni vai radinieki. Tas pats, manuprāt, attiecas uz šādu "programmēšana visiem" pieeju.

Sensenos laikos, kad es uzzināju, ka pasaulē bez loku šķērēm pastāv arī matu taisnojamās pannas, es sapratu, ka mēs dzīvojam ļoti savdabīgā pasaulē. Tādā, kur cilvēku vēlmes var raksturot pavisam īsi: mēs gribam to, kā mums nav, turklāt tad, kad mēs to esam dabūjuši, mēs atkal gribam kaut ko citu.

Lūk, šodien kārtējo reizi par to pārliecinājos. Gājām ar māsiņu un viņas mazo prieka kamolīti uz iestādi pretī teātrim vakariņās. Iestāde pretī teātrim ir atvērusi vasaras dārzu. Pirms tam es nekad nebiju iedomājies, ka plus divpadsmit grādos vajadzētu sēdēt vasaras dārzā. Pirms tam man šķita, ka vasaras dārzs paredzēts, well, vasarai, kad laukā, vai zinies, ir silts un negribas sēdēt iekšā.

Ne vella. Arī tad, kad laukā ir auksts, ir iespējams sēdēt ārā un drebināties. Un, lai šo problēmu risinātu, apkalpotājas nepiedāvā, sak, ko nu drebināsies, ejiet iekšā. Nē, viņas piedāvā, varbūt jums pledu?

Jā, bļe, man, lūdzu, pledu. Iedodiet arī velteņus. Un iekuriniet arī to propāna stāvlampu, kas jums tur blakus stāv. Jo otra iespēja tak būtu vienkārši iet iekšā, bet to jau mēs visu laiku esam darījuši, tas mums vairs nav labs gana.

Nemaz nebrīnīšos, ja vasarā tā āra terase visiem jau būs apriebusies un visi sēdēs iekšā. Lai rudenī atkal mestos laukā.

Uzruna.

Uzruna2

Uzruna2a

Uzruna3

The Frozen Autumn - Polar Plateau
.
Laibach - Now you will pay

Man mājās ir viena būtne, kura jau no gada vecuma ar visādiem daudzkājiem, it īpaši zirnekļiem, spēlējas labprātāk kā ar mantām, un viņas izklaide ir staidzināt tādus, turot pavadā. Turklāt tā ir patiesa, saudzīga sajūsma un interese, nevis šovs ar mērķi biedēt vecmāmiņas un dumpīgus zēnus b/d.

Reiz, kad viņa iegāzās ar galvu pa priekšu strautā, lielais brēciens nebija par to, ka viņa ir caurumcauri slapja, dubļaina, nosalusi, bet par to, ka saspiedusi gliemezi.

Un tagad smaidu vakaros, jo bērnu pārnākšanas laiku var pateikt pēc... gliemežu pārvietošanās ātruma. Precīzāk sakot, pēc tā, cik tālu piemājas kaudzes elementi attālinājušies viens no otra.

Nu lūk, Zoodārza cilvēki, uzdāvinot mazai meitenei zinātnisku grāmatu "Latvijas Zemesgliemeži" pat nojaust nevarēja, cik ļoti precīzi trāpīja mērķi...

http://howtothinksideways.com/members/?awt_l=AMrO3&awt_m=3hUEd_zOpzU21gP

Atmetam reklāmu (pašu kursu laikā viņa tā vairs nedara), bet šitie te ir riktīgi labi kursi tiem, kas raksta (HTTS jo īpaši).

Nu vismaz man dikti patika.

Stingri literary fiction pārstāvjiem un faniem droši vien ne pārāk, bet meinstrīmam/žanra literatūrai pats labums.

Diena, kad esmu izdarījusi absolūtu NEKO!
Došos uz pastu - sīkpakas aicinājums ir pazīme, ka no Londonas varbūt atsūtīta skūtā begemota tēja. Protams, Mērfijs ir kruts vecis, un nemaz nebūšu pārsteigta, ja tā vietā pēkšņi būs kāda pavēste vai kas cits tikpat draņķīgs.

UPD. Man ir šis te: http://klab.lv/users/planeeta/2012/02/13/ Vairumā :). Lai gan, pēc meteo spriežot, jāsāk uzpildīt plombīra krājumi un jāsāk atsaukt atmiņā auksto kafijas kokteiļu receptes.

Uzmācās ilgas pēc piedzīvojumiem. Nu, tādiem kā šis un šis. Diez kā abiem vācu jaunēkļiem iet? Un vai viņi sava tēva jaunības mūzu ir atraduši? Izrādās, viens no iesaistītajiem meklējumus turpina joprojām..

UPD:

Un vēl man gribētos apstrādāt šo ideju, kas maisās pa galvu vizuālā veidā. It sevišķi brīžos, kad redzu sarkanas saules rietu un tieši tajā brīdī atrodos punktā, no kura pilsēta atklājas, kā bļodā izveidots skudru pūznis.

UPD 2:

Un vēl es gribētu atkārtot līdzīgu pasākumu šai "vēsturiskajai ekspedīcijai". Un vēl man gribētos izveikt pētījumu, īstenojot ar šo un šo gadījumu saistītās idejas, bet tikai mazliet gaumīgākā veidā.

Biedrs termostats še pasviedis ļoti jauku pastāstu par īsteni ticīgu septiņpadsmit bērnu māmuļu.

Jauks raksts, es pavisam nopietni šādus cilvēkus visnotaļ atbalstu un uzmundrinu. Man pašam bērnu nav un droši vien arī nebūs (ko nu sev melot, vai ne). Mani nekrata tas, kas man vecumdienās pados ūdens glāzi: ja vajadzēs, nolikšu pie gultas lielo ūdens bunduli. Taču mani pavisam nopietni uztrauc tas, vai kāds man maksās manu godīgi nopelnīto pensiju. Es maksāju gana brangus nodokļus, lai laimīgā ģimene varētu tos sīčus uzturēt. Tad nu es sagaidu, ka tie sīči, kad paaugsies, pratīsies un atmaksās man ar to pašu.

Tiesa, atšķirībā no laimīgās māmuļas, man nav itin nekādu iebildumu pret divu bērnu ģimenēm. Tas ir pavisam normāls skaits. Pašreizējo ļaužu skaitu paturēt vajag: ja visi pārmetīsies uz vienbērnu ģimenēm vai kļūs par tādiem reproduktīviem razpizģajiem kā jūspadevīgais, mēs aši vien atgriezīsimies pie augstāk minētā jautājuma: bet kas maksās pensijas? Bet, ņemot vērā, ka zemeslode nav no gumijas, pārlieku savairoties ar nav tā prātīgākā doma.

Bet nu vienai lietai nekādi nevaru piekrist. Laimīgā māmuļa stāsta, ka ļaudis netaisot daudz bērnu tāpēc, ka viņiem nebūšot naudas viņus visus pabaŗot.

Pilnīgas muļķības, biedri. Grūti iedomāties kādu apgalvojumu, kas būtu acīm redzamākā pretrunā faktiem. Tas taču ir tik elementāri: apskatieties, kuŗās valstīs sievietēm dzimst visvairāk bērnu un kuŗās -- vismazāk. Visvairāk dzimst trūcīgajās Āfrikas valstīs, vismazāk -- pārtikušajās 1. pasaules valstīs. Kā no tā var atvasināt "bērni nedzimst, jo nav naudas" -- nekādi nesaprotu.

Bērni nedzimst tiem, kas ir gana pārtikuši, lai no viņiem izvairītos. Bērni nedzimst tiem, kam nav vajadzīgs bērnus sūtīt kartupeļu vagā. Bērni nedzimst tiem, kas domā, ka "cilvēka cienīgai dzīvei" nepieciešama automašīna, vasarnīca un dzīvoklis Purvciemā. Tiem, kam milzīgs labklājības sasniegums ir pašiem sava govs, bērni dzimst uz urrā.

Bērni nedzimst tāpēc, ka potenciālās jaunās māmiņas ilgāk studē un pēc tam būvē karjēru. Ja jaunā māmiņa ap trīsdesmit ir izdomājuse, ka nu vajadzētu taisīt bērnus, diez vai var paspēt uztaisīt 17 gabalus -- drīzāk viņa tiks pie diviem, varbūt trim. Un tas, kā jau minēju, ir ļoti labs skaitlis.

Bērni nedzimst tāpēc, ka ir zema zīdaiņu mirstība. Ja vecākiem ir viens vienīgs bērns, ir ļoti liela iespēja, ka šis vienīgais viņiem vecumdienās pienesīs to proverbiālo ūdens glāzi, nevis nomirs trīs mēnešu vecumā no plaušu karsoņa. Rezerves vairs nav tik svarīgas.

Citiem vārdiem sakot, bērni nedzimst tāpēc, ka mēs esam sasnieguši pietiekami augstu dzīves līmeni.

Es te nesaku, ka valsts dēmogrāfiskajai polītikai nav nozīmes. Kaut kā taču jāpamudina tie pārtikušie jaunieši tomēr uztaisīt tos divus, varbūt arī trīs bērnus. Taču, ja mēs te domājam -- būtu tik nauda, visi taisītu augšā četrus un piecus bērnus, latviešu tauta plauktu un zeltu -- tā nebūs. Protams, vienmēr ir izņēmumi, bet, kā teiktu Einars Repše, visā visumā daudzbērnu ģimenes ir noteiktu sociālekonomisko apstākļu produkts. Bet mums šie apstākļi jau ir gaŗām un, cerams, uz neatgriešanos.

Es jums teikšu, tātad, tā, ka piegriezies ir pilnīgi viss un, pa baram, arī visi, tāpēc mēs te rīkosimies tā, ka rīt no paša rītiņa, vot, mēģināsim ielavīties vilcienā ar nesarežģītu nosaukumu "EC 378 Carl Maria von Weber", sagaidīsim, līdz skaļruņos atskan stacija Schandau, iesim kaut kur nahren mežā un kalnā, kur nekavējoties apmaldīsimies un pārtiksim no sēnēm un apšu mizām, līdz mūs atradīs glābēju helikopteri, bet ja nez kādēļ apmaldīties neizdosies, tad mēģināsim aizkļūt līdz Drēzdenei, kur pārnakšņot un aprīt kubiešu steiku, vobšem, neņems līdzi ne laptopus neko, un iet visi draudzīgā rindiņā aiz bundzinieka, ja kādam kaut kas no šī plāna nepatīk, vot.