– Klau, mums te ideja. Kā būtu, ja mēs uztaisītu tādu sisķiku apmeklētāju ērtībām, ka visā pasākumā nelietojam nekāda veida naudu vispār, bet tā vietā viņi maksāšanai izmanto savas aproces? Jo zini kā, tas tak ērti, aproce tak pie viena ir arī biļete, viss vienā.
– O, lieliski! Stāsti sīkāk!
– Nu kā. Iedomājies, cilvēks atnāk uz festu, tur viņam vienkārši jāsagūglē pareizais links internetos, tad jāiebaksta telefonā 16 simbolu aproces numurs un 6 ciparu parole, jāsavada sava kontaktinformācija, jāsagaida apstiprinājuma e-pasts, tas kaut kad pusstundas laikā jau būs klāt, tad jāiebaksta kartes numurs, jāizdomā, kādu summu viņi vēlas uzlikt uz tā sava jaunā konta, nu – cik tieši viņi notērēs – un urā!, var iet un, pērkot savu alu, vienkārši pielikt aproci pie termināļa, tur tad pārdevējs ieraksta pirkuma summu, tad viņi vēlreiz pieliek to aproci pie termināļa, lai apstiprinātu un viss! Forši, vai ne? Ir mazliet negācija, mēs pilnīgi katram festa apmeklētājam paliksim parādā vismaz 50 kronas, kas ir ķīlas nauda par glāzēm, bet to tad varētu aizskaitīt atpakaļ viņiem uz karti, par to gan būs jāpaņem 25 kronu komisija. Bet citādi forši, vai ne?
– Ēēēēmmmm... a nevar tā, ka maksāt vienkārši ar karti vai telefonu? Nu... pieliec pie termināļa, nopīkstini un viss?
– Nop. Šitā ērtāk.

Vispār tāds kā mazliet patriotisks lepnums pārņem, kad redzi, ka viena maza tautiņa jūras krastā spēj sapist vīkendu pusei Eiropas, jo nav jau tā, ka šitas te nolāpītais aukstums un lietus varētu kaut kā satilpt jāņojošās valsts robežās, jācieš visiem, kas vairāk vai mazāk tuvumā. Bet neko, starptautiskais cibas festivāls nopūtās, vairākkārtīgi noskuma, bet tomēr devās apmeklēt festivālu.

Jo festivāli dalās divās neproporcionālās kategorijās: vieni liek jums pērties uz kaut kādām jebeņām, vadīt dienas izdzīvošanas režīmā, salt teltīs, dzert overpriced spirdzinošos dzērienus, jo aizej un pameklē lētāk!, vārd'sakot kaut kādus ar normāliem dzīvības procesiem nesavietojamus apstākļus. Tikmēr citi notiek až pilsētas centrā un piedāvā pat speciāli atvēlētu tramvaja maršrutu, nemaz nerunājot par to, ka pēc pasākuma vari mierīgi aiziet iedzert iecienītajā barčikā un pēc tam ērti un omulīgi migt pats savā šai nodarbei iegādātajā mēbelē. Lūk, šīs otrās kategorijas festivālus es ļoti, ļoti atbalstu, atšķirībā no.

Bet par šaitanu detaļās. Un par to, kā vismazākie sīkumi var izrādīties sasodīti nozīmīgi. Iekļūšana festivālā vilkās apmēram 40 minūtes, vārdiem – četrdesmit. Un stāvot un gaidot uz iekļūšanu tu domā, ka nu kā, nu kā var šis process vilkties tik jau nu nožēlojami ilgi?, bet kad pats nonāc līdz šai procedūrai – saproti, cik absurdi ir iemesli. Vei, viņi tur šogad izlēmuši būt visi tādi progresīvi ar RFID čipiem aprocē, ko var izmantot maksāšanai par dzērieniem, iešanai iekšā-ārā, utt, lieliski, vai ne?, bet aproce ir tāda, kur bantīti kopā satur plastmasas huiņa ar samērā asām malām. Un meitēns, kurš tev viņu liek virsū, mēģina it kā pieklājīgi smaidīt, bet no kustībām un grimasēm redzi, ka viņai nupat jau nenormāli, nenormāli sāp īkšķis, ar kuru to plastmasas hreņ jāuzbīda virsū. Nu skaidrs, ka cilvēki pārāk nesteidzas, viņi pat varbūt labprāt darītu to savu darbu ātrāk, bet nevar!

Rezultātā papisām až pusi no Zrní performances, bet tas netraucēja nekavējoties atplaukt priecīgā smaidā^tm, jo tie jaunieši ir tik ļoti, ļoti neaprakstāmi kļovi un draivīgi, nu tik ļoti, ka jā, man, pa visādiem gigiem aktīvi staigājošam, jāsecina, ka šitā nevienam nezināmā čehu indie blice ir viens no labākajiem dzīvajā performējošajiem kolektīviem pasaulē, viņi prot, viņi aizrauj, viņiem pašiem patīk, viņi katru reizi vairo prieku pasaulē. Nu un pēc tam, pēc vairāku gadu neredzēšanās, Massive Attack, kas atkal jau nonesa jumtu ar savu performanci, sākumā nīgrojies par tiem cilvēku miljoniem apkārt, no kuriem puse nav sapratusi, kur vispār atnākuši, bet viss šovs ir tik hipnotisks, ka pārstāj vispār reaģēt uz apkārtējo realitāti, uh, tur tiešām nav vērts pat mēģināt kaut ko sākt stāstīt.

Un vēl ir ļoti lieliski, ka pašā vecpilsētā ir savējo barčiks, kurā kādu laiku jācieš un jāfeispalmo par kārtējo britu tūristu grupu, bet tad tiek aizslēgtas barčika durvis, un vakars var beidzot sākties, omulīgi, mierā un klusumā var uzņemt atspirdzinošos dzērienus, lūk tādi ir pareizi festivāli, jo es jums atgādināšu, ka ārā pūš un līst, un ir visādi citādi izteikti pretīgi.

Vārd'sakot pasākums šķiet izdevies, šodien ies turpināt.

Vidēji reizi trijos gados atgados kādā publiskā pasākumā. Vakar Mēness atkal bija aizgājis aiz Tukuma un Šaitans mani ievilināja Doles salā uz Dabas koncertzāli. Sev par lielu brīnumu atzinu, ka šis, iespējams, ir man pats piemērotākais masu tusiņa formāts - daudz vietas, iespēja pirms koncerta apskatīt visādas sīkas populārzinātniskas performances par tēmu "hloroplasts", tiešām patīkama, netraucējoša publika. Pašam koncertam arī nebija ne vainas, pieteicēji vien bija ko vērts - dāma ar Kanādas latvieša akcentu un kungs, kas bija varbūt rokeris, varbūt zinātnieks, runāja kaut ko par hloroplastu apmēram tā, kā to dara cilvēki, kuri tikko pētījuši, kas notiek, ja specifiskas hloroplasta formas spēcīgi sapīpējas. Tiešām bija mīlīgi un ne tik ilgi, lai sāktu krist uz nerviem. Muzikālā pasākuma daļa arī tīri tā neko, tajos senajos laikos, kad vēl klausījos muzīku, itin bieži liku pašmāju projektu, kura nosaukumu neatceros, kaut kas bija par putniem, apmēram tas pats, gan jau mūziķi tie paši. Faktiski, vienīgā neērtība bija paša radīta, nebiju sagatavojies tam, ka temperatūra strauji nokritīs līdz +10C, kas manā izpratnē ir jau dziļi mīnusi, tālab pamatīgi nosalu. Toties, tā milzīgā apmierinājuma sajūta, kad pamet pasākumu, lai dotos mājās, siltumā! Un tas brīdis, kad esi vai gatavs apraudāties no laimes, jo siltumā esi tomēr nokļuvis! Ikdienā, parastiem līdzekļiem tādu nedabūt gatavu.

Kopsavilkums - tāpat, protams, nesaprotu, kālab ļaudis vācas kopā uz šādiem pasākumiem, bet, ja jau ir tāda nepārvarama tieksme vākties baros, tad šis formāts ir viens no patīkamākajiem starp kopumā piedzīvotajiem.

Nekas nepasaka "nu, bļeģ, nu" labāk kā DPD kurjeru pakalpojumi.

Ko darīt, ja kaķim nieru mazspēja?

Izrādās, ka šai gadījumā par laimi pamatā neko, tikai divreiz nedēļā mājā pašrocīgi laist sistēmu līdz mūža galam.

Pirmajās reizēs bija strjomna, bet by now visi iesaistītie ir pieraduši, un vairs nevajag šotiņu pirms eksekūcijas.

Tories kaķīšs žiperīgs atkal.

Priekā!

kamēr biennāle karājas kā sulīgs, piebriedis auglis uz zema zara, citās telpās spokojas parastā māksla.
neapšaubāmi labākais - golfKlayderman pilnasinīgā 90to dekonstrukcija aresenāla otrajā stāvā, rotaļīgs avangards pēc klasiskā postmodernisma.
arsenāla pirmajā stāvā - liela un dīvaina tekstila izstāde, kur daži darbi ir smuki un atjautīgi, daži pat laikmetīgi, bet liela daļa novecojusi līdz ar autoriem, kas ieslīguši materiālā formālismā un nespēj atspoguļot laikmeta progresīvo īstenību. un koncepts 'identitāte'? *&^$$# nu, kas tā dara? un vēl tie līdzjūtību izraisošie darbu apraksti.
krietni vairāk prieka sagādāja cita kura-putra, virspusēji saistot rituāla un mākslas jēdzienus plašā, anonīmā grupas izstādē nongrata/museum.lv tik daudz sliktas mākslas nebija redzēts kopš ainavu izstādes pētera baznīcā, bet vecie, apgleznotie šķīvji - priceless! pa vidu arī šis tas cits aizraujošs un smuks.
gluži kā padziļinot jaunās erotikas fotoizstādi fotomuzejā, mākslinieciskus jaunu sieviešu aktus viena fotogrāfe maigas soc. kritikas aizsegā ir izlikusi baznīcas ielā 9/11. smuki iepakots viens izteikums vienā interpretācijā. kāpēc lai tāds nebūtu kaut kur mākslas tirgus privātajā pusē?
privātais mecenātisms un erotiski motīvi bieži vien uzkrītoši saistās (vai nauda nav fallogocentriska?), ko labi ilustrē kārtējais privātais laikmetīgās mākslas muzejs - katānijas pilsētā, sicīlijā. kā kasiere brīdināja - tāda figurāla viņiem māksla. īpašnieka gaumes manifests ar nolieci un okultismu, fotoreālismu un heteroseksuālo kanonu.
cita veida dīvainība gaida laisku ceļotāju puļas rajona bari pilsētiņas pinakotēkā - pasaulē puritāniskākā mākslas kolekcija ar sešām kailām krūtīm, no kurām divas pie tam ir jaunavām marijām. ēka toties varens musolīnī māniju tīrradnis.

Pelēkā Cūka atrada uz grīdas naudu. Būtu jau labprāt savācis sev, vismaz mēģināja, bet viņš ir kaķītis, viņam ķepiņas, nu un kabatu jau arī īsti nav, kur iebāzt. Noskuma, aizgāja uz savu happy place – pagulēt uz somas.

Nesaistītās ziņās, dārgie Metronome festivāla rīkotāji, kaut jūs nomirtu kur jums bija prāts rīkot pasākumu jāņu vīkendā, nu varējāt taču pajautāt, es uzreiz būtu pateicis, ka būs auksti, līs un pūtīs, nu ko tur vispār varēja gaidīt, tur tak viss zaudēts jau pašos pamatos!

"Valsts valodas centrs regulāri saņem informāciju no iedzīvotājiem par kebabu darbinieku valsts valodas lietojuma problēmām"

http://www.db.lv/zinas/vvc-regulari-sanem-sudzibas-par-valsts-valodas-lietojumu-kebabu-estuves-476469


Kaut kas stap "no shit, Serlock" un jautājumu, kas ir šie iedzīvotāji? Es, protams, saprotu, ka viens likums visiem, un ja tante, kas tirgo belašus, cilvēkus apkalpotu tikai krievu valodā, viņa būtu stulbā okupante. Lai gan pieļauju domu, ka tādas tantes ir dučiem vairāk kā kebabnīcu. Bet nopietni, pašam Valsts valodas centram nešķiet, ka viņi no malas izskatās pēc karikatūras? Pat pieņemot, ka mūsu valodiņa kaut kā ir jākopj arī ar administratīviem rīkiem, varbūt tomēr ir jānošķir, vai tevi valsts valodā neapkalpo lielveikalā, vai ūķī, kur rosās cilvēki Latvijai netipiskos tērpos. Es iztēlojos kādu kognitīvo disonanci piedzīvo tie, kuriem riebjas visi šitie melnie imigranti, bet tiesības uz dienišķo kebabu ir kārdinājums iekļaut preambulā.

Ātri pierodu pie tā, ka logs pa nakti stāv vaļā. Vakar aiztaisīju, jo bija vēsi, tādēļ agri pamodos no bezgaisa sajūtas. Nu, ok, arī nav slikti. Un varēja būt sliktāk - varēja sanākt, ka pieceļos vēlu un vēl ar dullu galvu.

Poll #21216 Jāņi.
Open to: All, results viewable to: All

Svinēsi Jāņus?

Blūmbergā tāds aizraujošs raksts par amurikāņu uzņēmumu, kas no dročīšanas uzbūvējis biznesu. Nē, tas nav Reddit, bet gan VanTeist, te ir runa par citu cilvēku dročīšanu. Kungi sanāk kopā ar kundzēm, uzvelk gumijas cimdus un sāk viņas dročīt (atvainojiet, protams, par eksplicītajām detaļām, bet tāds nu ir šī uzņēmuma piedāvātais produkts). Tur nav Nekā Tāda; pasākums vairāk izskatās pēc jogas nodarbības, nevis dekadentas orģijas, un tur ir skaidri norādīts, ka sekss nav iekļauts. Tīri tā, meditācijas paveids. Protams, par konkrētu maksu.

Katrs/a, kam ir sekss ar sievietēm (vai kas ir skatījies Dienvidparku), droši vien būs ievērojis, ka dāsna klitorālā stimulācija ir brīnišķīgs veids, kā novest kundzi līdz orgasmam (ja vien viņš/a nav kaut kāds troglodīts/e, kas seksu uztveŗ tikai kā pašapmierināšanos). Tāpēc nav jābrīnās, ka bizness ir aizgājis diezgan uz urrā. Faktu man nav, neesmu ne kundze, ne amurikānis (piebildīšu, ne viens, ne otrs arī nevēlētos būt, esmu ļoti apmierināts ar savu pašreizējo identitāti), bet pēc biznesa panākumiem noprotu, ka orgasma trūkums amurikāņu sieviešu vidū varētu būt samērā aktuāla problēma. Ja jau no tā var veiksmīgu biznesu uzbūvēt.

Kā jau mēdz notikt ar jauniem biznesiem kopumā un biznesiem, kur iesaistīti dzimumorgāni, jo īpaši – biznesam ātri parādījās visādas ēnas puses. Palasiet, raksts ir foršs, bet tur ir viss, ko tu sagaidi no šāda pasākuma – smadzeņu skalošana, dzīvošana komūnās, mind control un tā tālāk.

Bet nu tātad, ko es gribēju teikt! Ievērojiet, tas ir bizness, nevis sekta. Pat ne bizness, korporācija bezmaz vai. Korporācija ar cenrādi, CEO, mission statement, vīziju un peļņas rādītājiem.

Tā ir tik izcila laikmeta zīme. Sešdesmitajos, septiņdesmitajos un droši vien vēl astoņdesmitajos (vai Latvijā deviņdesmitajos, mēs tajā desmitgadē izdzīvojām visu, ko brīvā pasaule izdzīvoja trijās) tā noteikti būtu sekta, simts punktu, šaubu nav. Tur ir visas sektas iezīmes, un rakstā pavisam drīz arī šis apzīmējums parādās. Tāpat nevienam (izņemot sektu biedrus, protams) nav šaubu, ka arī sektas ir biznesa projekti. Bet noformēt sektu kā uzņēmumu – tā ir izteikta laikmeta zīme.

Sešdesmitajos nevienam neienāca prātā dročīt un sasniegt garīgo apskaidrību kopā ar korporāciju (labi, iespējams, kaut kādam dīvainītim pelēkā flaneļa uzvalkā ienāca, bet tā doma viņa galvā arī palika). Korporācijas bija tās gaŗlaicīgās vietas, kur cilvēki darīja lietas. Veiksmīga korporātīvā karjera tev gan nodrošināja glamūrīgu dzīvesveidu, kur vēlmju gadījumā bija vieta arī grupveida dročīšanai, taču korporācija šeit bija tikai naudas avots, nevis garīgais skolotājs.

Šitiem te sūda hipijiem, kas tagad masveidā pensionējas, viņu skaistajā jaunībā neienāca prātā doma savu izlaidīgo dzīvesveidu noformēt kā korporāciju. Gluži otrādi, viņi to pasniedza kā protestu pret korporātīvo Amuriku. Protams, sūds viņiem sanāca, ne protests: pēc tam viņi nogrieza matus, izskuva paduses un uzbūvēja tādu korporātīvo Amuriku, kāda sešdesmitajos nevienam CEO pat drosmīgākajos sapņos nerādījās. Tādu, kur cilvēki orgasmātisko apskaidrību meklē korporācijā.

Es to jau iepriekš esmu teicis, bet varu pateikt arī tagad: neticiet tiem parūķiem, kas saka, ka zīmoliem drīz būs kirdik, jo postmileniāļu paaudze viņus neņems vērā. Kaut kādiem konkrētiem zīmoliem noteikti būs, bet mēs dzīvojam pasaulē, kur ir pavisam normāli privātizēt, tas ir, atdot kādam konkrētam uzņēmumam un apzīmolot, arvien vairāk un vairāk lietu, kas agrāk nešaubīgi atradās ārpus korporātīvās jomas. Es te pat nerunāju par privātizētiem parkiem, lai gan arī tas; es te runāju par privātizētiem orgasmiem. Visam ir savs zīmols. Meklēšana ir gūgle, saziņa ar cilvēkiem ir feisbuks, sekss ir tinderis, bet orgasmi tātad ir vanteist.

Man patīk domāt, ka šitā taču tas nevar turpināties, un vienā brīdī kaut kas nojuks. Es pat nezinu, kā; varbūt atkal sāksies kaut kādas neskūto hipiju komūnas, kam būs eksceļa tabulās nereģistrēti orgasmi, kas neprasīs dalības maksu un kas neizīrēs "burvīgu pieredzi īstenā hipiju komūnā" caur ērbīenbī. Man pat ir aptuvena nojausma, kā līdz tam var nonākt: jo vairāk cilvēki apmuļļājas tajā korporātīvajā vidē, jo mazāka viņiem pret to cieņa. Neesmu trūcīgs cilvēks un nestāvu uz karjeras zemākā pakāpiena, tāpēc faktu man joprojām nav, taču nojaušu, ka trūcīgiem cilvēkiem varētu būt nepamatota un nepelnīta cieņa pret korporācijām – sak, viņi ir tie burvīgie ļaudis, kas noteikti ļoti smagi strādā, lai radītu vērtību un darbavietas, un viņiem ir nauda, un pie naudas noteikti var tikt tikai ar smagu darbu, blabla. Muļķības, ir simtunviens veids, kā tikt pie naudas bez smaga darba, kā vanteist piemērs izcili pierāda. Tie, kas šajā spēles "Cirks" mačā tiek pietiekami tālu, pēc kāda laika atkal atbīdās uz to sešdesmito lauciņu – to, kur korporācija ir tikai veids, kā tikt pie naudas. Nauda, vēlme pēc brīvības un veselīgi nievājoša attieksme pret autoritātēm – tas ir labs sākuma komplekts lielām lietām.

Un tos, kas atkal kaut ko mēģinās privātizēt – ar koku tos prom, ar koku.

Šis kašķis ir interesants un diezgan principiāls, jo būtībā jau nav par olšūnām, bet par indivīda tiesībām brīvi rīkoties ar savu ķermeni demokrātijas apstākļos. Faktiski, par to, ciktāl deleģējam demokrātiski ievēlētajiem tautas priekšstāvjiem tiesības regulēt ko tādu, kam it kā neapstrīdami vajadzētu būt tikai un vienīgi indivīda īpašumam. Tiesa, ja to kāds vēl nav pamanījis, šis kašķis jau sen ir atrisināts un jūsu organismi jau labu laiku vairs nav jūsu pašu īpašums, lai kā man varbūt gribētos notirgot citam savu nieri, legāli tas izdarāms nebūs vis.

Arī tas varbūt ģenētiski
https://www.bmj.com/content/355/bmj.i6071
Objective To determine the inherited factors associated with the ability to smell asparagus metabolites in urine.

Design Genome wide association study.

Setting Nurses’ Health Study and Health Professionals Follow-up Study cohorts.

Participants 6909 men and women of European-American descent with available genetic data from genome wide association studies.

Ūūhūū. Es, protams, gribētu sākt ar vaimanāšanu ar to, ka pēc čempionāta visi laimīgi izklīst pa mājām, kamēr es sev jaucu galvu ar bildēm un vēl neattapies no tām - ar neoficiāla apraksta skrīvēšanu, bet nevar jau to darīt katru reizi, turklāt tādas jau tās manas funkcijas. Citādi hren kāds būtu mani turpu sūtījis. Vispār es (kā jau reiz ieminējos), zinādams mūsu ierobežoto budžetu, februārī valdē ieteicu mani līdzi turp nevazāt - uzbildēt varētu arī kāds cits, varbūt sliktāk, bet varbūt arī labāk,- bet publiskums mums kļūst ar katru gadu nozīmīgāks un attiecīgi vajadzīgāks cilvēks, kas atrod laiku par to gādāt. Vispār es neesmu pārliecināts, kas pašreiz ir mums vajadzīgāks, medaļas vai atskaites un fotogrāfijas. Vislabāk, protams, ja uz fotogrāfijām ir arī medaļas. Necaurspīdīgas.
( ... tālāk ... )

Viens no maniem mīļākajiem mūziķiem jau vairākus gadus ir čalis no Maskavas ar skatuves vārdu ''Senmuth''. Ik pa laikam paskatos ko šis ir jaunu saražojis. Tas ir multinstrumentālists ar fenomenālu radošo enerģiju, kas jau vairāk kā 10 gadus katru gadu izdod vairākus albumus (laikam gan tikai elektroniski) un tie visi ir bez maksas lejupielādējami viņa mājas lapā. Ar spēcīgu noslieci uz vēsturi, visādām senām civilizācijām un reliģijām viņa mūzika ir ļoti tematiski dažāda. Albumi ir konceptuāli, parasti veltīti kādai konkrētai civilizācijai vai filozofiskai problēmai. Visvairāk viņu interesē senā Ēgipte, bet ir arī Persija, senā Indija, Japāna un pat D-Amerikas senās civilizācijas, kosmoss un metafizika.
Muzikāli tur ir tikpat liels sajaukums, lai gan pamatā tur apvienoti divi virzieni - metāls un industriālā mūzika kuru proporcijas katrā albumā atšķiras. Ir arī tīri elektroniski, ambienti albumi un ir arī kartīgas ģitāras. Retu reizi parādās arī vokāls.
Man vispār negribētos viņu ielikt kādā konkrētā plauktiņā, bet ja nu tomēr tad tā ir eksperimentālā mūzika šī vārda vistiešākajā nozīmē. Viņš eksperimentē nemitīgi, pat viena albuma ietvaros.
Ir daudzas grupas kuras ar laiku sāk skanēt vienādi, nespējot ienest kaut ko jaunu savā skanējumā kļūst garlaicīgas. Šeit katrs albums ir pilnīgi savādāks.

Diezgan daudz no viņa var paklausīties šeit (diskogrāfija gan ir nepilnīga):https://senmuth.bandcamp.com/music
Viņa mājas lapā kurā tad gan ir viss jau kopš 2004. gada:http://www.senmuth.com/

Sense8 noslēguma sērija <3 Īpaši Kala stāsts

Ar pirkstu ne uz vienu nerādīšu, taču atsevišķi cilvēki brīnās, ka tā saucamajā Pasaules latviešu zinātnieku IV kongresā uzstājas Zbigņevs Stankevičs, kurš pats, protams, arī ir zinātnieks, teoloģijas zinātņu doktors tomēr un runā dažādas it kā dīvainības par to, ka zinātne pārāk daudz sasniegusi un Dievs dabu radījis. Es gan nesaprotu, par ko tur brīnīties, pats vairāk brīnos par to, ka vēl arvien notiek kaut kādi Pasaules latviešu zinātnieku kongresi, kuros skaidrs, ka uzsvars ir nevis uz to, ka esi zinātnieks, bet gan uz to, ka esi latviešu. Mūsdienās termins "zinātne" jau tā ir stipri aizplūdis ezotērikas virzienā, bet kombinācijā ar pērnā gadsimta kvalitātēs ieturētu nacionālismu, kas balstīts no pirksta izzīstā etnogrāfijā, nekas vairāk par lokālpatriotisku balagānu, kura laikā tie, kuri ir vairāk latviešu, nekā zinātnieki, var pa lēto nopelnīt ķeksi "uzstājies konferencē", nesanāk. "LATVISKĀ DZĪVESZIŅA - DROŠS PAMATS DZĪVEI EMIGRĀCIJĀ: BRAZĪLIJAS PIEMĒRS".

"Labdarības organizācija “Caritas Latvija” sadarbībā ar laikrakstu “Katoļu Baznīcas Vēstnesis” aicina sagatavot dāvanu pāvestam Franciskam – uzadīt rakstainas zeķes. Kā uzsver iniciatīvas idejas autori, tā būs sirsnīga, silta un tautiska dāvana Svētajam tēvam."

Kamēr citi sajūsminājās par Zobens un Lemess festivālu Bauskā, un mans Feisbuks indīd ir reāli piespamots ar festivāla bildēm apmēram tāpat kā ar Praidu nedēļu agrāk, bija uznācis nīgrums par to, kā es esmu nonācis līdz tam, ka es vairs nedaru lietas, ko man patika darīt agrāk. Melonholiskā noskaņojumā skatījos Netflix, aizgāju apgrieztg matus un nopirku sev jaunas kedas beidzot. Un tad visu svētdienu, kas gan emocionāli un praktiski sākās jau sestdienas vakarā, piedalījos mākslas tapšanā. Un tā ir aizraujoša lieta ko darīt. Šodien jau esmu imūns pret sajūsmas pilniem aprakstiem par to, cik festivāls šogad ir bijis lielisks, jo lielajā bildē visi festivāli pa lielam ir vienādi.

Bet par mākslu. Mana pieredze, protams, ir kā Disnejlendas apmeklējums, ja salīdzina to ar tiem, uz kuru pleciem gulstas īsta atbildība par to, lai taptu kino. Vienā brīdī es pļāvu zāli un palīdzēju izvilkt ārā mašīnu no bedres, citā jau tēloju muļķi ar piepūšamu haizivi. Un pusdienu pārtraukumā es klausījos stāstus par citām filmēšanas pieredzēm, un man mazliet skauda. Mazliet mazāk tajos brīžos, kad saruna sākas par maizes darbiem, kur sirds un dvēsele ir jāatstāj mājās. Katrā ziņā, ja atmet naudas aspektu, doma par strādāšanu no saullēkta līdz saulrietam mani fascinē, kaut kādā emocionālā līmenī atgādināja brīvprātīgo darbus Āzijā. Protams, kaut kādā brīdī parādās arī nogurums un no tā izrietoša paviršība, bet es pieņemu tas ir arī profesionalitātes jautājums. Ja uz mani gultos atbildība par notiekošiem procesiem, es visdrīzāk zinātu, kur atrodas katrs striķītis, kurā kārbiņā man ir plastmasas ērces, un kā es plānoju nodrošināt telts sabrukšanu piecas reizes. Un tad vēl visa tā improvizācijas iespējamība kad kaut kas tomēr nenotiek pēc plāna, vai tev rodas sajūta, ka ar šo monotono darbību kaut kas nav īsti kārtībā.

Lūk, par celšanos katru dienu pirms saullēkta es gan varētu vairs nebūt tik bravurīgs. Šorīt galva plīsa uz pusēm gan piecos, gan deviņos no rīta. Var jau gadīties, ka tam nav sakars ar miegu, bet ar faktu, ka man ir nosvilušas visas vietas, kas nav bijušas apsegtas ar drēbēm, ieskaitot seju.

Laikam esmu jocīgs autovadītājs, jo nekad neesmu pastiprināti sekojis līdzi degvielas cenām un tās svārstībām. Jābrauc tad kad jābrauc un benzīns maksā tik cik viņš maksā. Ar savu mašīnu braucu praktiski tikai nedēļas nogalēs un citās brīvdienās un, ja nav nestandarta maršrutu tad uzpildu bāku reizi mēnesī, savukārt darba auto ir piesaistīts vienai konkrētai degvielas kompānijai.
Apbrīnoju tos benzīngalvas, kas zin no galvas visu Latvijas degvielas uzpildes staciju cenas un seko līdz to svārstībām tikpat aktīvi kā biržu brokeri.

Poll #21212 Fūtbōls
Open to: All, results viewable to: All

Seko līdz futbola čempionātam?

Lai gan ik pa brīdim izskan apgalvojumi, ka cilvēki paliek dumjāki, tomēr visās nozarēs vērojams acīmredzams progress. Kulinārijā, piemēram. Sevišķi izsmalcinātiem gardēžiem man ir tas gods celt priekšā neparastā pīrāga recepti.