Ļoti interesants aspekts saistībā ar migrantu karavānu no Centrālamerikas. Šāda spontāna demokrātisku sistēmu veidošanās ir labs paraugs tam, ka etniski daudzveidīga sabiedrība ne obligāti ved pie konfliktiem un haosa. Pirmkārt, mēs visi esam cilvēki, savukārt etniskajai piederībai ir sekundāra nozīme.

Dienas prieks.

Sapnī biju mācītājs sīkā lauku baznīciņā tāda pamatīgāka paugura virsotnē, visa apkārtne bija visnotaļ pauguraina, Slovākijai līdzīga. Bija jauks, saulains laiks, sēdēju ārā, lasīju kaut kādus tekstus, veicu piezīmes, turpat netālu ar uzkopšanas darbiem ņēmās mana asistente, vienlaikus draudzes vecākā un, pilnīgi iespējams, ka vispār visa draudze - manas vecmuterītes māsa visā savā 90gadnieces godībā. Izdzirdu aizdomīgu dūkoņu, apskatījos, ka nāk virsū pamatīgs viesulis, drīzāk tāds blīvs tornado. Ierāvu palīdzi baznīcas priekštelpā, aizspundēju durvis un tad tas tornādo uznāca, riktīgāku laiku plosījās, raudams baznīciņu gabalos, kad viss beidzās, pāri palikuši bija tikai pāris stabi no tās pašas priekštelpas. Paši izdzīvojām, bet sajūta diezgan nepatīkama.

Divu gadu laikā esmu kļuvis tik ļoti bodī-pozitīvs, ka no vidējās svara kategorijas esmu iegāzies pussmagajā.

Makgaivera līmlenta ir pasaules mērogā svarīga. Svarīgāka par pašu Makgaiveru, man šķiet. Makgaivers darīja pats savus darbus, bet Makgaivera lenta palīdz arī citiem darīt viņu darbus.

Makgaivera lentas parastā krāsa ir pelēka. Tādā es to pirmo reizi pirms daudziem gadiem ieraudzīju, un tādā to visbiežāk var redzēt arī veikalu plauktos.

Bet reiz es nopirku sarkanu Makgaivera lentu. Tādu, kas līmē un ļauj lepoties, ka līmē. Tādu, kuras līmējuma pēdas ir nevis kaut kas, ko neveiksmīgi censties noslēpt kopējā ainavā, bet gan izcelt un uzsvērt. Tādu, kas amatnieciskās “kā sanāk, tā būs labi” samierināšanās vietā liek mākslinieciski mērķtiecīgo deklarāciju, ka šis ir tā, kā tam allaž jau no paša sākuma bija jāizskatās.

Sarkanā Makgaivera lenta man pazuda. Nevis beidzās, bet pazuda laika pārmaiņu putekļu aizsegā kā pirtnieka Anša vērdiņš; kā mīlestība; kā jēga. Nez kurš un ko ar to pēc tam līmēja? Un nekad es veikalos sarkanu lentu vairs pēc tam neesmu redzējis. Lielākoties tur ir pelēkās, bet arī melnās.

Ņemu melno.

Viena vecmāmiņa raksta e-pastus par zāļu lietošanu, un interesējas, vai man ir gāzes plīts. Otra mašīnā pa telefonu čalo par laikapstākļiem un braukšanu uz Sky. Tai pat laikā es priecājos, ka man neviens neko nejautā vairāk kā par plīti, vai tā būtu gāzes, vai malkas.

Treniņus jau nedēļu es esmu aizstājis ar malkas skaldīšanu, galvā mēģinot izdomāt dzīvi no jauna. Kādu brīdi tas nomierināja, lai gan arī mazliet nomāca pēkšņais mietpilsoniskums ar sastrēgumu plānošanu un prakstiku rosīšanos. Uz āru gan izlīda arī daži melnumi. Vispirms es satraumēju kāju, kas tomēr kaut kā pazuda vispārējā rosībā, bet tad es vēl iemanījos nokrist ar riteni, un to salauzt, un tas gan veiksmīgi atbalsojās dvēseles tumšajos stūros. Vakars noslēdzās ar lietu mešanu pa gaisu, un mēģinājumiem sev nodarīt pāri, par laimi nesanāca, citādi turpmākās dienas es nevis turpinātu skaldīt malku, bet staigātu apkārt ar šuvēm. Šodien atkal relatīvo mieru nomainīja armagedons, jo visas galvā saceltās pilis sabruka vēl maketēšanas fāzē, līdz būtiskajam nemaz netiekot. Bet par būtisko zemapziņa ārdās. Nav īsti gan skaidrs, ko un kā tieši tā grib, bet ir absolūti skaidrs, ka ir uztaustīta sensitīva tēma. Rezultātā es riju klinģeri, plānoju iet uz treniņu, ignorējot faktu, ka kāja vēl sāp, un šausmīgi gribās piedzerties. Parunāt? A kuru tas reāli piš? Paši sevi novedam līdz vājprātam, paši sevi šrinkojam.

kim - tīra manta, bet bez pārsteigumiem. sievietei foršāka ekspozīcija, bet vīriņš arī nelažo.
ieva jurjāne lnmm augšā - pats augšējais stāvs brīniškīgs - tik brektuāli (a la kr. brekte, v.) beigtie putni, tik bērziņiski (a la artura) augi, tik lieliska dubultā simbolika ar bēniņiem (debesīm) un nāvi/muzeju. Un skaņa! vecie cilvēki un bērni stāvu zemāk - sadomāti un pagarlaicīgi.
lielā portretu izstāde lnmm un arsenālā - milzīga, bet piezemēta un vecišķa. ne episkas monumentalitātes, ne intīmas autopsijas - vnk. sajūta, kā skatoties kaut kādu slavenību hroniku nedēļas žurnālā. arsenālā ekspozīcija gan šinī ziņā ievērojami labāka par lnmm. foto sadaļas abās šausmīgi pārblīvētas, bet tur atradās interesantākais atklājums pašam - bindes meitene ar krustiņu - beidzot ieraudzīju (un sapratu) to krustiņu!

Eric Truffaz koncersts šovakar, Kaņepes kultūras centrā, pl. 20:00. 2 biļetes. Bez maksas, varu nosūtīt e-pastā.
komentāri skrīnoti - pirmais brauc, pirmo samaļ.

Ap Ziemassvētkiem mātei dzimšanas diena. Parasti bračkam ir uzdevums izzināt, ko tad viņa gribētu dabūt dāvanā. Beidzot viņa grib vienkārši naudu.

šodien aptvēru, ka, ieskaitot zinātnisko padomi, darbojos četros lasīšanas pulciņos: vēl kino, laikmetīgas mākslas, hum.soc.zin (pēdējo gan sauc akadēmiskās brokastis)

Jezgu ap breksitu diemžēl var izmantot nedraudzīgi politiskie spēki, kuri jau atkal priecīgi berzē rokas, atraduši kārtējo "piemēru" kā liberālā demokrātija nestrādā. Šis ir tas aspekts, par ko var satraukties, ripple effects. Šajā sakarā es ar interesi skatījos uz kriptovalūtām, kas strādā pie decentralized governance - EOS, Tezos. Manuprāt tās drīzāk pieder pie "pirmie kucēni jāslīcina" kategorijas, tāpat kā idejas veidot tiešo demokrātiju balsojot pastāvīgos referendumos ar smartfoniem. Bet principiāli es domāju, ka decentralized governance tenholoģiskiem / protokolu risinājumiem ir jāmēģina kļūt par mainstream politikas platformām. Tehnoloģijas jau ir mainījušas pasauli, bet politiskās sistēmas (it īpaši US un UK ar to respektīvajiem vēlēšanu sistēmu gļukiem) ir saglabājušās no 17.-18. gadsimta un ļauj novest pie tik idiotiskām situācijām kā pašreizējās - minoritātes ievēlēts prezidents un breksit plāns, kuru reāli neatbalsta neviena no vēlētāju grupām. Vajag strādāt pie jaunām tehnoloģijas politikas īstenošanai, lai demokrātija varētu adaptēties tehnoloģiju izmainītā pasaulē.

Soctīklos pamanīju, ka jautrais joks par to, ka latviešu rakstnieki ir ievērības cienīgi ar savu introvertumu, turpinās. Tagad būšot introvertu karnevāls. In-tro-ver-tu kar-ne-vāls. Interesanti, kāda būs nākamā ideja, kad šī kļūs pārāk novazāta. Festivāls tiem, kuri sirgst ar obesīvi kompulsīviem traucējumiem? Deju vakars Tureta sindroma piemeklētajiem? "Gatavo kopā ar anorektiķi"?

Tā nu ir sanācis, ka mūsdienās vārdkopas "spēcīgs vīrietis" nozīme ļoti atšķiras no vārdkopas "spēcīga sieviete" nozīmes.

Ziemai vajag citu riteni. Ar šo mēs esam pārāk labās attiecībās.

bet ziniet, šajos darba pilnajos vakaros mani silda kā sveces, un kamīns, un tējas smarža
https://www.youtube.com/watch?v=oEW0fyYgpqI

Ierasties uz pirmdienas sapulci bez krūštura - ček.
Ir sasniegts nebijis noguruma līmenis.
Vēl sešas dienas, bet galva pilna puņķiem. Jūtu, ka lidojums nebūs viegls.

UPD Lai nebūtu pārpratumu - krūštura neuzvilkšana ir tieši saistīta ar noguruma leveli, nevis kaut kādu motīvu vai vēl sazin ko.

Piemājas krūmam piemetušies pumpuri. Šāda ziema mani pilnīgi apmierina, ceru, ka krūms nav bijis pārsteidzīgs.

Aii, meklēju jaunu mīļāko teātri.

Pēc "Cerību ezers. Aizsalis" gribēju rakstīt vai pateicu, kam gribēju, ka arī JRT tagadiņ ir (beidzot) viena izrāde ar DRAMATISKU KLIEGŠANU*.
Iekš "Jaunības putns ar skaļo saldo balsi" dramatiskā kliegšana papildinās ar Dramatiskiem Kritieniem un izrādei vērtīgu nospiedumu astāj pēdējā cēliena pēdējās divas ainas, ai, jā, visas tās izvēles, vientulīgums, thesameoldshit/kurš-kuru-kā-lieto, "laiks, mūsu kopīgais ienaidnieks", bet so what?


Man pietrūkst izrāžu un teātra, kurš ne vien novēro un profesionāli smalki/teicami nospēlē,
bet arī mīl cilvēku. Mīl to, par kuru stāsta un to, kuram stāsta un mīl arī to, kurš stāsta. Profesionalitāte ir diezgan aukstasinīga, bet meistarība, tā nezaudē cilvēcisko, silto.


* Kliegšana vispār, rādās, ir viens VN iemīļots paņēmiens, Mēdeja nebūtu Mēdeja, ja ne tas kliedziens un tā.

Reizēm migrēnai tiešām palīdz auksta komprese pakausī

Agrāk domāju, ka kaunīgie kungi un kundzes, kurus mēdzu sastapt diennakts tumšajā laikā, meklējot pudeles piemājas miskastē, to dara, lai kaut kur tās apmainītu pret naudu. Sāku šaubīties, vai pareizi esmu sapratis viņu nolūkus.

Kopš pēdējās reizes, kad kaut ko rakstīju par nobaudītajiem džiniem, ir pagājis kāds laiciņš. Un vispār, rakstīt ta būtu par ko, šobrīd, ja nemaldos, man mājās atrodas septiņas dažādu džinu pudeles, no kurām nevienu aprakstījis neesmu, un četras tā kā vajadzētu (no pārējām divas ir Beefeater un Tanqueray, kuri, lai gan ļoti labi un baudāmi, tomēr uzskatāmi par tādu kā pilnīgi meinstrīmu šo šķidrumu sfērā). Kaut kā nav sanācis, vienīgais. Bet šoreizīt par to septīto.

Lūk, sanāca kādu vakaru papildus citām bodēm apmeklēt arī vienu, kura specializējas uz dažādiem (pa lielam grādīgiem) dzērieniem, un rajona iemītnieku vidū nopelnījusi "aļiku veikala" nosaukumu. Un tur pārmaiņas pēc īpaši eksponēti bija divi dzērieni. Firma, vai brends, ej nu sazini, abiem viena - Johan Freitag. Baltā pudele sevī glabāja šņabi, kurš mani neinteresēja, toties tai blakus bija novietota smuka, zila taras vienība, uzraksts uz kuras vēstīja, ka iekšā esot džins.

Nu, lūk, dalītas jūtas. It kā no vienas puses - jaunums, interesanti noprovēt, plus vēl tāds it kā nepamatots un nenozīmīgs, bet tomēr, prieciņš, ka esi starp pašiem pirmajiem, kas šito dabū nodegustēt (jā, gan LBešņika Cross Keys Gin, gan arī igauņu Crafter's Aromatic Flower Gin pudeles, kuras nonāca manās rokās, lepojās ar "Batch No. 1" zīmīti). No otras, zināmi aizspriedumi pret ražotājiem, kuri līdz tam ražojuši šņabi, un tad piepeši izdomā diversificēt savu produktu klāstu dažādos virzienos. Aizspriedumi, jo tas vedina domāt, ka attiecīgie kantori ir izdomājuši kaut ko iz sērijas "eeeu, piešausim klāt pāris aromatizatorus savam šņabim, un tas būs pilnīgi cits dzēriens! Ja vēl krāsvielu, tad moš varam pavilkt līdz viskijam rumam brendijam nu labi, Stipram Alkoholiskam Dzērienam, Kas Totāli Nav Pārkrāsots Šņabis Ar Garšvielām!". Un ņemot vērā, ka vismaz džinu jomā viss lētais gals ir stāvgrūdām pilns ar briesmīgiem produktiem, pārliecība, ka tieši tā šie "ne-gluži-šņabji" tiek radīti, pastiprinās. Galu galā, šo sajūtu visizteiktāk ilustrē LB Džins parastais, par kuru es sūdzos ne retāk, kā par homeopātijas reklāmām, izplatību vai eksistenci. Un nicinu tikai bišķiņ mazāk.

Nu, eh, ko tur, paprovēs, es nospriedu. Un tad turēju plauktā kādu laiku, un šovakar paprovēju ar'.

Nu... Nu, pudele ir tīri smuka. Matēti zila. Aizmugurē apraksts arī nav pārmudrīts. Kur citi sacer nez kādu dzeju par toņiem un notīm, šie ir visai lakoniski: "Traditional taste with exceptional aroma, contains natural herbs. Great taste for all kinds of gin cocktails. Produced in EU" Nosmīnēju, ka implicēts, ka garša ir "tradicionāla" pati par sevi, un tikai kokteiļos kļūst "great". Kā pasvītrojums šim ir pudeles kaklam piestiprinātā grāmatiņa. Citi džinu ražotāji arī tā dara, un tajā apraksta savu vēsturi, tradīcijas, džina īpatnības, un dažkārt piemet pāris kokteiļu idejas. Šim ir tikai kokteiļu receptes. Nekā vairāk. Uz grāmatiņas vākiem gan ir visslavinošākā frāze, kas šim džinam veltīta no ražotāju puses: "Karalisks, skandināvu tradīcijās ražots džins". Mjāaaa.
Kokteiļu grāmatiņa gan ir pārmērīgas centības piemērs. Pats pirmais kokteilis - džins ar toniku. Nu tak, kas var būt vienkāršāk, viss jau nosaukumā pateikts. Dažiem patīk pielikt klāt vēl kādu neminētu komponenti. Kādu skābu citrusaugli vai ogu. Džina gadījumā varbūt ne tik plaši izplatīts, bet cienītāju vidū gana zināms variants ir gurķa šķēlīte. Citiem patīk garšaugi, lai izceltu to herbālo aromātu. Nu, bet tas tā, niansēs. Ko rekomendē šie?
Davai, laimu! Gurķi! Un baziliku arī piemet! Šeikerī iekšā, un davai, ar ledu! Un tad glāzē, un tad pielej toniku!
Nu, pirmkārt, ja krauj tādu buķeti ar visu ko, tad nafig džinu? No tā tāpat neko nejutīs. Tai piedevai jābūt tādam kā akcentam, nevis, davai, uztaisām augļu salātus, aplejam ar šmigu un pasludinām par koketili. Otrkārt, džintoniku vēlams gatavot bez ledus. Tobiš, ledu, protams, drīkst pievienot, bet papriekš uzjauc to kokteili istabas temperatūrā, un tad ļauj kādu brītiņu nostāvēties, un tad krāmē iekšā ledu. Lai hinīnam no tonika ir kāds laiks sakompleksēties ar terpēna atvasinājumiem iekš džina - jo vēsāka reakcijas vide, jo šis process notiek lēnāk, un ja ledu piešauj uzreiz, tad kokteiļa garša pakāpeniski mainīsies, jo šī mijiedarbība būs bremzēta. Nianse, zinu, daži pat teiktu, ka nenozīmīga, bet tomēr.

Nu, labi, no vārdiem pie darbiem, pudeli vaļā, un...

Un nožēlojam pirkumu, būtībā. Pirmajā reizē, tikko atverot pudeli, varēja pat bišku just kaut kādus tā citrusīgus aromātus. Nezinu, jo tas bija tikai vienreiz - jau nākamajā pudeles atvēršanas reizē nekā nevarēja sajust. Tīrajā ieraujot, var just stipru kadiķogu aromātu (ček), bet tas pazūd momentā, un faktiski uzreiz saproti, ka tas, ko tu tikko noriji, slīdot lejā pa barības vadu bļauj: "hahā, es īstenībā esmu šņāāāābīīīīīīs!". Un tas pats - ne tas labākais.
Nu, sūds ar to, tika tak solīts, ka garša būs "great", kad šo sajauc kokteilī. Aidā, provējam. Secinājums - ir skaidrs, kāpēc tur tā grāmatiņa, ar visām tām n-tajām sastāvdaļām pat prastākajos kokteiļos. Jo es, redz, uzjaucu normālu, nepārspīlētu džintoniku, noliku uz galda, apsēdos, un iedzēru malciņu šņabtonika. Jebkāda garša, kuru varētu gaidīt no džina, bija pazudusi. Ne kadiķi, ne jebko citu tur vairs just nevar. Toniks, un bišku grādi. Nu, labi, ir pēcgarša, bet tas nav tas, ar ko šim izstrādājumam vajadzētu lepoties. Šī nav "kad vaniļas garšu vairs nejūt, ir palikusi vien ābolu garša, kas aizslīd tālienē, ar pēdējo ābeles lapas galiņu līdzi aizvēdījot jausmas par rudens smaržu" tipa pēcgarša. Nē, šī ir "aizgāju atliet, tad uzpīpēju, atvilkos atpakaļ līdz kompim, un joprojām kaut kāda nelāga garša rīkles galā" tipa pēcgarša.
Būtībā, mums ir nopietns konkurents LB džinam. Savā ziņā pat sliktāks. Redz, LB ne par ko neizliekas. Pudeles dizains ir vienā līmenī ar kaut kādu Bartender's club universālo alkoholu. Un cena ir tikai pussolīti virs visādiem Derviliem un Kristoforiem.
Šitais, maita, ir dārgs - pudelīte ir bišku dārgāka par iepriekšminētajām šausmām, bet atširībā no tiem 0,7-niekiem šī ir puslitrīga!
Vienvārdsakot, Oh mother/ tell your children/ not to do what I have done, t.i., nepērciet šito. Es tiešām nezinu, ko iesākt ar atlikušo. Vismīļākā rekomendēja notīrīt kurpes, es sliecos uz metāla detaļu attaukošanu, bet kas attiecas uz iekšķīgām lietām, tās nāksies noskalot ar kādu no atlikušajās sešās pudelēs noglabāto.