«Kad dzelzs tauta - krievi, - ieradās mūsu zemē [Aļaskā] ar kuģiem, kas bija daudz lielāki par kanoe laivām, viņiem bija ieroči, kas spļāva dūmus un dārdēja kā pērkons. Uz viņu kuģiem bija liels ierocis, kas meta dzelzs lodes, kas sašķaidīja koku stumbrus skaidās. Tik varena spēka priekšā Katljans, kisadu tlinkītu vadonis, samierinājās un atdeva atnācējiem visas kažokādas un zvērādas un visus vērtīgos īpašumus, ko tie prasīja.

Lai gan dzelzs tauta neaizgāja, starp tlinkītiem un bārdainajiem svešiniekiem vienu laiku bija miers. Tlinkiti mainīja zvērādas pret pērkona ieročiem un patronām un iemācījās ar šiem ieročiem nogalināt dzīvniekus.

( ... )

Kas tas par personāžu: melns, nekaunīgs alkoholiķis, skandēja rupju repu, uzskatīja, ka visa pasaule viņam parādā, visus strīdus risināja ar šaušanu? Nē, tas nav Džordžs Floids, kā kāds varētu padomāt, tas ir dižākais krievu dzejnieks:
1816. gads
– Puškins izsauca uz dueli savu tēvoci, huzāru rotmistru Pāvilu Hanibālu, jo tas ballē pārlieku daudz dejojis ar Lokašovas jaunkundzi, uz kuru metis acis pats Aleksandrs. Mierizlīgums: duelis atcelts.
1817. gads
- Puškinu izsauc uz dueli tā draugs, huzāru poručiks Pjotrs Kaverins, jo Puškins leibgvardes huzāriem veltījis ņirdzīgas dzejas rindas. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Pēc tam Puškins izsauca uz dueli Nikolaju Turgeņevu, kurš Aleksandra rīmes par valdību bija nosaucis par lētām, bet pašu autoru par liekēdi, kurš vispirms izdīc pabalstu, bet pēc tam gāna pabalsta devēju. Mierizlīgums: Puškins atvainojās, duelis atcelts.
( ... )

Mazliet par cepurēm, jeb Dienvidāfrikas Republikas armijas 31. bušmeņu bataljona ērkšķiem kaisītais ceļš, līdz dabūja sev tīkamu galvassegu.

Bataljona kauju ceļš sākās vēl portugāļu dienestā t.s. Aizjūras karā (Guerra do Ultramar; 1961-1974) Angolā, kurā kā izcili krūmāju pazinēji un pēddziņi, bušmeņi veidoja Portugāles valsts drošības direktorāta DGS (Direção-Geral de Segurança) speciālo uzdevumu vienības. Nēsāja t.s. flečas (flechas) - viegla kamuflāžas auduma "naģenes" ar pakauša sargu, kas atšķīrās no portugāļu kadru vienību beretēm un baretēm 2C.

Pēc portugāļu kolonizatoru sakāves Angolā, bušmeņu lielākā daļa migrēja uz rasistisko Dienvidāfrikas Republiku, jo nerasistiskajā Angolas demokrātiskajā republikā afroāfrikāņi uzsāka bušmeņu kā rasiski nepilnvērtīgu ļautiņu genocīdu.

DĀR bušmeņu karavīri špacierēja jaunās uniformās ar melno kraukli kā bataljona emblēmu. Galvassegas gan modificēja, piemērojot sausākam klimatam - paši šuva t.s. bonijas (bonnie cap), - pret ko nekādi neiebilda bataljona komandieris Linfords (Delville Linford). Diemžēl bataljonu iemīļoja ainspicēt, kā Linfords politkorekti atmiņās raksta, "gudri ļaudis no Pretorijas", kuriem galvenais bija karvīru izskata atbilstība reglamentam, nevis piemērotība darbībai (armijas naģenes bušmeņi atsacījās valkāt, jo tās traucējot saklausīt trokšņus). Tā no nācās ieviest dubultas galvassegas, proti, kā ieradās kārtējā augstā inspekcija, bušmeņi rāva no kabatām ārā armijas keponus, bet kā inspekcija aizbrauca, lika galvā savas bonijas. Diemžēl neiztika bez kaudzes rājienu, līdz Linfords atrada risinājumu.

Proti, Pretorijā, kārtējo reizi izsaukts "uz paklāja", gaitenī esot sastapis kolēģi no cita pulka. DĀR Zemessardzē bija dažādi teritoriālie pulki, kam bija ļautas novirzes no nolikuma, ņemot vērā etnisko izcelsmi. Tā nu brašo skotu pārceļotāju tālie pēcteči lepni nēsāja savas tradicionālās "laiviņas" (Glengarry), un neviens šos netramdīja. Bet tās nu aplam līdzīgas bušmeņu bonijām! Atgriezies daļā, viņš uzreiz piesaistīja projektā pāris etnogrāfus, kas vazājās pa tuvējām bušmeņu apmetnēm, un ķērās pie teorētiskās daļas izstrādes. Pēc laika Pretorijā uz virspavēlnieka galda nogūla solīds pētījums par bušmeņu galvassegu nozīmīgumu tradicionālajā dzīvesveidā, un tika saņemta atļauja turpmāk bušmeņiem oficiāli nēsāt bonijas "bez tartana raksta".

Stāsta jēga? Nu nekāda. Ja vienīgi redzam, cik noderīga dažkārt ir etnogrāfu un vēsturnieku sadarbība ar bruņotajiem spēkiem.
P.S.
Kā bušmeņiem klājas mūsu dienās, nav ne jausmas. Aizdomas, ka neko labi, jo pēc rasisma aizliegšanas DĀR, tie afroāfrikāņu etniskajā hierarhijā atkal nonāca pašā apakšā kā rasiski nepilnvērtīgi.

Skandināvu sāgu apkopojumā “Heimskringla” (“Zemes loks”) ietilpstošā Orkneisāga (Orkneyinga) vēsta pamācošu stāstu. Proti, Rietumnorvēģijā 9. gs. otrajā pusē bijis visnotaļ ietekmīgs hēvdings jeb jarls vārdā Eisteins Pērkons, kuram bija divi dēli Rangvalds un Sigurds. Eisteins ar dēliem atzina konunga Haralda Skaismata augstāko varu, kad tas pēc uzvaras kaujā piea Hafrsfjorda 872. gadā kļuva par visas Norvēģijas karali.

Pēc šīs kaujas daudzi norvēģu jarli, konungi un hēvdingi, kuri nevēlējās pakļauties, pameta Norvēģiju un apmetās uz dzīvi Islandē, Orknejas un Šetlandes salās. Taču karš turpinājās - karaļa Haralda sūtītie Eisteina dēli iekaroja abus arhipelāgus, kas dzimtai dāvāja Orkneju jarla titulu. Par pirmo jarlu kļuva Rangvalds, taču pēc neilga laika atdeva titulu savam kareivīgākajam brālim Sigurdam ar iesauku “Varenais” (Sigurd Eysteinsson or Sigurd the Mighty). Tā Eisteina Pērkona dzimta nostiprinājās Orknejas salās un sāka raudzīties pēc jauna laupījuma.

Apvienojuši spēkus ar jarlu Torsteinu Rudo, Eisteinsoni sāka iebrukumus Ziemeļskotijā. Sākums bija gana veiksmīgs - kaut vietējie piktu un skotu mormēri (cilšu vadoņi, līdzvērtīgi kontinenta hercogiem) izmisīgi pretojās, tie tika pieveikti viens pēc otra. Skandināvi pakļāva Rosas, Keitneses un Sazerlendas zemes, taču apstājās pie Morejas. Turienes mormērs Maels Brigte (Máel Brigte the Buck-Toothed), ar iesauku “Ilknis”, nebija pliku roku ņemams - skandināvi un pikti neskaitāmas reizes tikās asiņainās sadursmēs, kurās gāja bojā daudzi varonīgi karotāji abās pusēs, - ne vieni, ne otri tā arī nespēja gūt virsroku.

Tad abu pušu karavadoņivadoņi Sigurds Eisteisons Varenais un Maels Brigte Ilknis vienojās, ka katrs no viņiem ņems līdzi 40 labākos karotājus, lai sastaptos izšķirošā kaujā. Kas uzvarēs, tam piederēs Moreja. Taču Orknejas jarls lauza zvērestu - četrdesmit karotāju vietā atveda astoņdesmit. 892. gada vasarā noritējusī kauja bija īsa un asiņaina. Pikti, pārspēka mākti, krita viens pēc otra. Maels nolādēja zvēresta lauzēju un solīja atriebties arī pēc nāves. Sigurds sulīgi nosmējās - ho ho ho!, - un pašrocīgi nocirta tam galvu.

Piesējis Maela galvu pie zirga segliem, Sigurds devās mājup. Ceļš ilga vairākas dienas, ceļi līkumoti un neasfaltēti, t.i. grumbuļaini kā Vecrīgas bruģis. Acīmredzot ne velti vietējie stomatologi Maelu bija iesaukuši par "Ilkni" - piesietā galva, kratoties, saskrāpējusi Sigurda cisku līdz asinīm. Uzvaras svinību dzīres vēl nebija beigušās, kad jarls nolikās garšļaukus ar asins saindēšanos, un pēc pāris dienām nomira. Tā Maels atriebās.

Sigurdu apglabāja, kā jau pienākas, uzberot pār kapu augstu kurgānu, tas tā arī saucas “Sigurda kurgāns” (Sigurðar-haugr - Sigurd's Howe) to arī tagad var aplūkot, apmeklējot Dornohas pilsētu Skotijas ziemeļos.

Fabulas jēga? Klausiet ārstu padomiņu - nepaļaujaties uz antivakseru sludināto "dabisko imunitāti", bet dezinficējiet un apsaitējiet arī sīkākās brūces.

Tālā 1984. gada 20. augustā Itagujā, Kolumbijā, Rūpniecības, tirdzniecības un kultūras festivāla ietvaros sākās visai nopietna diskusija starp neirobiologiem un uzņēmējiem par to, kā uzlabot darbinieku darbaspējas. Neirobiologi norādīja, ka lai kā uzlabotu strādnieku darba un sociālos apstākļus, tie "pārdeg", ja nevar pienācīgi atpūsties un, attiecīgi, krītas to darbaspējas un darba kvalitāte.

Gluži vienkārši organismā sāk katastrofāli trūkt melatonīna - tas ir hormons, kas ietekmē emocijas un pašsajūtu, kā arī regulē neiroendokrīnās funkcijas. Tā trūkums noved pie pastāvīga stresa un neapmierinātības ar dzīvi, pazeminās imunitāte, parādās apātija u.c. nobīdes psihē, bezmiegs un virkne citu ligu. Melatonīnu organisms izstrādā atpūtas laikā, līdz ar to tā trūkumu izjūtošo organismu pārņem slinkums - māte daba liek apstāties no skrējiena vāveres ritenī. T.i. lielā daļā gadījumu slinkums ir nevis izlaidība, bet neirofizioloģiska nepieciešamība. Protams, apātiju un darba spēju strauju samazināšanos var izraisīt arī nopietnāki faktori: hepatīts C, zems cukura līmenis asinīs, sirds un asinsvadu slimības u.c., taču tad tas ir nevis slinkums, bet gan iemesls ar steigu doties pie ārsta.

Slinkuma lēkmes visai izteikti korelē ar gadalaikiem. Maksimums ir pavasarī, kad organismam trūkst saules, vitamīnu un minerālu. T.i. šo "dabisko" slinkumu ir iespējams apkarot, sekojot sava organisma rādītājiem, laikus nodrošinot to ar uztura bagātinātājiem. Tāpēc, kaut statistiski sievietes ir četras reizes slinkākas par vīriešiem, viņas daudz efektīvāk spēj pārvarēt to, jo ir koncentrētas uz sevi un daudz vairāk pārņemtas ar savas pašsajūtas testēšanu un uzlabošanu.
Tā nu, lai izvairītos no "pārdegšanas" un uzlabotu savas dzīves kvalitāti, aizvien vairāk ļaužu katru gadu atzīmē 20. augustu kā Starptautisko slinkošanas dienu.

Apgalvojums par "krievu dižo literatūru" sen jau pārtapis par mantru. Taču ja palūkojam t.s. krievu literatūras īpatsvaru pasaules kultūrā, tad redzam vien trīs-četrus 19.-20. gs. mijas rakstniekus, pārmocītus sižetus un pretīgu saturu:

Leotolstoi - visā pasaulē lasa viņa "Varendpīs", no kā saprot, ka krievi ir tādiem prusakiem galvā, ka pat uz tualeti nespēj aiziet, visu nesarežģot. Tad lasa "Ennkarenina" par sievišķi, kas krāpj vīru un palec zem vilciena. Kāda joda pēc? Nesaprotamā krievu dvēsele. Vairāk no Leo darbiem neviens neko nelasa - jau ar šiem diviem ķieģeļiem pietiek, bet kinofilmā frāze "Es lasu Varendpīs" nozīmē, ka "esmu makten aizņemts ar bumbieru dauzīšanu, kas prasa titānisku smadzeņu piepūli un laika petēriņu".

Dostojevski - visi skolās obligātajā literatūrā lasa "Karamazoffbrazers" un ir neizpratnē par to, kā varoņi paši mērķtiecīgi pārvērš savu un apkārtējo dzīvi par guano, to visu pavadot ar monotoniem un patētiskiem monologiem "par mūžīgo". Pēc tam lasa "Kraimendpanišment" par to, kā nekaunīgs pseidointelektuāls salašņa galina vecenītes ar cirvi, bet finālā sajūk prātā. Neko vairāk no Dostojevski neviens nelasa, jo jau ar esošo "vodka, balalaika, džipsī end treš" cilvēkam pietiek visam atlikušajam mūžam.

Čekhoff - visi lasa "Seigall" un nesaprot neko, izņemot to, ko jau lasījuši iekš Leotolstoi un Dostojevski: visi krievi agri vai vēlu sajūk prātā un lec zem vilciena ar "vodka, balalaika, džipsī end treš" fōnā. Vairāk no Čekhoffa neviens nelasa, jo saprot, ka par noslēpumaino krievu dvēseli zina pietiekami: neliet vodku un turēties tālāk.

Nabokoff - nedaudzie, kam pretenzijas uz zināmu intelektuālismu, lasa grāmatiņu par to, ka drāzt mazas meitenītes ir slikti, bet var, ja ļoti gribas. Neko citu no Nabokoffa nelasa, jo jau ar pirmo pietiek, lai civilizētā pasaulē iespēlētu aiz restēm.

Tāda nu ir “izcilā krievu literatūra”. Pārējais pa nullēm: visi šie Puškin, Gogol, Tjurgjeneff ir smieklīgi uzvārdi, kādos Holivudas filmās sauc VDK spiegus. Tikpat diži ir arī zulusu, mongoļu un citu iezemiešu rakstnieki un dzejnieki. Pie tam bieži vien ar interesantākiem sižetiem un varoņiem.

Hellēņu domātājs Empedokls (Ἐμπεδοκλῆς; ap 490-430 p.m.ē.), kurš, paralēli domāšanai, aktīvi piepelnījās kā pareģis un mags, lai auditorijai pierādītu savu dievišķo dabu un nemirstību, ielēca Etnas vulkānā. Diemžēl augšāmcelšanās un citi iespējamie cunduri nenotika - kvēlojošā lava momentā aprija metru, pāri palika vien sandales. Kas raksturīgi, par lielu izbrīnu skeptiķiem, Empedokla sekotāji pat pēc tam, kad savām acīm skatījuši filosofa pārtapšanu šašlikā, nolēma, ka tieši ar to viņš ir pierādījis savu dievišķību - dievi viņu uzņēmuši savā pulciņā.

Iztēlojies, manu mazo draudziņ, ka nonāc ar laika mašīnu Senajā Grieķijā - pasākums obligāts, taču tev dod iespēju izvēlēties dzīvesvietu, atbilstoši taviem uzskatiem. Tā nu izvēlies:
1) Īstena demokrātija - visu lemj pilsoņu vairākums, taču ja kāds mazākumā palikušais sabiedrotais vīlies demokrātijas finansiālā atbalstīšanā, viņu bez žēlastības...
2) Mērena demokrātoligarhija - uz vietas dzīvojam labi, taču apkārtējām polisām vai nu jākļūst demokrātiskām, vai jānodeg.
3) Vidusšķiras oligarhija - vara balsts ir solīdie ģimeņu tēvi, tiranizē visus, kas neatbalsta.
4) Totalitāra oligarhija ar vieglām nacisma iezīmēm - tiranizē visus ne tru-āriešus, pakļaujas saujiņai askētisku vecūkšņu, armijas kults, nes oligarhiju citām valstīm.
5) Moharhija - klapē visus, ko spējieklapēt.
6) Liberālā demokrātija - brīvo pirātu brīva savienība, demokrātija savējiem, laupa visus, ko var aplaupīt.
7) Aristokrātu oligarhija - vara dižciltīgo dzimtu rokās, to vecākie aizņemti savstarpējos ķīviņos un intrigās, tāpēc netiranizē neviena apkārt, tikai paši sevi.


Kad nu variants izvēlēts, algoritms ģenerē atbildi:
1) Atēnu savienība;
2) Beotijas savienība;
3) Ahaju savienība;
4) Sparta;
5) Maķedonija;
6) Aitolijas savienība;
7) Tesālijas savienība.

1) Homērs ik dienu publicētu kādu jauku fragmentu no "Iliādas", komentējot tos ar vāji maskētu Hēsioda nogānīšanu, bet pārējā laikā moderētu grupu "Ahillejs mūžam dzīvs!".

2) Hērodots būtu populārākais ceļojumu blogeris, ik dienu publicētu pašīšus no Ēģiptes, Persijas un Hiperborejas, papildinot tos ar visādiem blēņu stāstiem, ko krodziņos saklausījies no iedzērušiem aborigēniem. Vienīgais, šo idilli ik pa brīdim sagānītu trollis Tukidīds ar indīgiem komentāriem.

3) Perikls pats neko nerakstītu, jo ir pārāk svarīga amatpersona šādai nodarbei - viņa vietā blogu uzturētu un elektorāta reakciju uzraudzītu pāris anonīmi jūdu vergi rakstveži.

4) Aspasija laurus plūktu ar mūžīgo pamattēmu "kā nocopēt dumju, taču bagātu vīru, un prasmīgi to noturēt laulības saitēs".

5) Diogens no Lāertas aktīvi dalītos baumās par skandāliem un skandāliņiem slavenību dzīvē, spiežot Platonu ik pa brīdim iesaistīties un visu noliegt, savukārt Diogens no Sinopes komentāros visus kaitinātu un ļoti lepotos, ja kāds viņu dēvētu par derdzīgu trolli.

6) Frina kautri rakstītu "ikdienišķas meitenes uz izsaukumu piezīmes", kuras būtu neganti populāras, jo ik pa brīdim ilustrētas ar jaunākajām un pikantākajām Apellesa ilustrācijām.

7) Ksenofonts ik dienu gānītu demokrātiju, ar tabulām un diagrammām pierādot tās pūstošo dabu, un ka īstena no spartiešiem pārņemta oligarhija ir tas grimstošās Hellādas glābšanas riņķis.

8) Safo blogs būtu romantiski sievišķs, ar dominējošajiem tegiem "kāpēc visi viņi ir cūkas" un "laiks pamest".

9) Aristofans savu blogu veltītu pašizdomātiem stāstiem par slavenību dzīvi, imitējot seno ēģiptiešu dzīvesstāstu skečus.

10) Epaminonds, Tukidīds un Filopemens kopā moderētu grupu "strategi.sgr", kur viņu pamatnodarbe būtu banot jauno Aleksandru par "izaicinošu, kopienas standartiem neatbilstošu uzvedību" - tas, kā izbanots, tā nomainītu niku un atkal būtu klāt ar savām idejām.

11) Hipokrāts, pašsaprotami, rakstītu par tautas medicīnu, zāļu uzlējumiem un svaigi vārīta urīna dziedinošajām īpašībām. Un par auditorijas trūkumu nesūdzētos, jo katram pienāk laiks, kad viņš beidz ņirgāties par savu veselību, savukārt tā sāk ņirgāties par viņu.

12) Ne Eiripīdam, ne Sofoklam, ne Aishilam nebūtu savu blogu - blogošana ir prastu ļautiņu nodarbe. Tie sēdētu kafejnīcā "Ozīriss un Zevs", un smīkņātu par tautas ņemšanos internetā.

13) Taču Alkibiadam gan būtu blogs, jo viņam ļoti patiktu, ka "laiko" ar sirsniņām...

Kas tas par personāžu: melns, nekaunīgs alkoholiķis, skandēja rupju repu, uzskatīja, ka visa pasaule viņam parādā, visus strīdus risināja ar šaušanu? Nē, tas nav Džordžs Floids, kā kāds varētu padomāt, tas ir dižākais krievu dzejnieks:

1816. gads
– Puškins izsauca uz dueli savu tēvoci, huzāru rotmistru Pāvilu Hanibālu, jo tas ballē pārlieku daudz dejojis ar Lokašovas jaunkundzi, uz kuru metis acis pats Aleksandrs. Mierizlīgums: duelis atcelts.

1817. gads
- Puškinu izsauc uz dueli tā draugs, huzāru poručiks Pjotrs Kaverins, jo Puškins leibgvardes huzāriem veltījis ņirdzīgas dzejas rindas. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Pēc tam Puškins izsauca uz dueli Nikolaju Turgeņevu, kurš Aleksandra rīmes par valdību bija nosaucis par lētām, bet pašu autoru par liekēdi, kurš vispirms izdīc pabalstu, bet pēc tam gāna pabalsta devēju. Mierizlīgums: Puškins atvainojās, duelis atcelts.

1819. gads bija ražīgs.
- Izsauca uz dueli dzejnieku Kondratiju Riļejevu, jo tas salōnā bija publikai pārstāstījis grāfa Fjodora Tolstoja joku par mūsu varoni, ka tas dzērumā aizturēts, aizvests un slepeno kanceleju un tur vispirms nopērts, bet pēc tam tikai noskaidrota persona. Abi duelanti izšāva viens uz otra pusi, bez rezultāta.
- Tad izsauca uz dueli pašu grāfu Tolstoju. Abi viens otram veltīja dzelīgas epigrammas, taču grāfs neatzina oponentu par dueļa cienīgu.
- Kad varonis apspēlēja jēlu jociņu par sava drauga Vilhelma Kihelberga uzvārdu, tas viņu izsauca uz dueli. Abi šāvās ar pistolēm, taču viens otram netrāpīja.
- Puškins izsauca uz dueli Modestu fon Korfu, kurš bija licis suņu puišiem nopērt Puškina sulaini Ņikitu, kurš dzērumā bija līdis pie Korfa sulaiņa kauties. Korfs paziņoja, ka viņš par tādiem niekiem nešaujas.
- Tad Puškins izsauca uz dueli majoru Deņisoviču, jo tas, kad Aleksandrs dzērumā teātrī publiski apsaukāja aktierus uz skatuves rupjībām un meta primadonnai ar sapuvušiem tomātiem, lika dižajam dzejniekam aizvērties un uzvesties kā inteliģentam cilvēkam pieklājas. Mierizlīgums: duelis atcelts.

1820. gads
- Kišiņevā traktierī sakāvās ar ulānu virsniekiem grāfu Fjodoru Orlovu un Alekseju Aleksejevu, proti, Aleksandrs traucēja šiem biljarda spēli, beigās ar bumbu iemeta Orlovam. Virsnieki dzejnieku izmeta pa durvīm, paātrinot tā inerci ar kājas spērienu pa nedzejisku vietu. Pēc brīža Puškins ielauzās biljarda zālē, bruņojies ar pistolēm, un draudēja visus nošaut – rezultātā duelis. Otrā rītā noskaidrojies, Puškins atvainojās, mierizlīgums: duelis atcelts.
- Taču dzīvei jautrības pietrūka, un Puškins ar piedāvājumu izkauties uzbāzās jēgeru štabskapitanam Ivanam Dragunovam. Proti, paņēmis rapieri, esot planējis pa kluba telpām, imitējot dažādas paukošanas pozas. Šajā brīdī ienācis Dragunovs, kuram mūsu varonis, pat neapsveicinoties, sācis lēkāt apkārt un bakstīt ar rapieri, aicinot duelēties. Dragunovs nīgri nošņācis, ka neesot vaļas ākstīties un devies tālāk, taču Puškins nav to ļāvis. Rezultātā kapitans ar roku atsitis rapiera cirtienu un ar dūri notriecis dzejnieku no kājām. Pēc tam mierizlīgums: duelis atcelts.
- Tajā Puškins izsaucis uz dueli kādu Kišiņevas grieķi (vārdu annāles nav saglabājušas), kurš krodziņā pie vīna kausa atļāvies paust izbrīnu, ka dižais dzejnieks nav lasījis kādu grāmatu, par ko bijusi saruna. Mierizlīgums: duelis atcelts.

1821. gads
- Puškins izsauca uz dueli kādu francūzi, baronu de S… (vārdu annāles nav saglabājušas), iemesls nezināms. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Taču francūži dzejniekam iepatikās, un nākošo tas uz dueli ar zobeniem izsauca kādu de Giljī (Deguilly). Tas, dzejniekam par lielu īgnumu, atteicās, pie tam vēl paziņoja varas iestādēm, ka viņam viens traks kauslis uzbāžas.

1822. gads arī bija ražīgs
- Puškins krogā pārsolīja kazino orķestrantiem honorāru, un tie jēgeru pulka komandiera Semjona Starova pasūtītās kadriļas vietā sāka atskaņot Puškina pasūtīto Mazurku. Abi divas reizes šāva, taču netrāpīja ne viens, ne otrs.
- Tā kā virsnieki bija nepatīkami atsaucīgi uz duelēšanos, nākamajā reizē Puškins izsauca uz dueli 65 gadus veco valsts padomnieku Ivanu Lanovu, kurš viņu bija nosaucis par pienapuiku tāpēc, ka dzejnieks visu laiku jaucās sarunā ar dzēlīgām piezīmēm. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Pēc laika Puškins, viesojoties moldāvu bajāra Todoraki Balša mājā, pie viesību galda izteica virkni jēlību namamātei, bet kad vīrs iejaucās, izsauca to uz dueli. Uzzinājis par to, Besarābijas vietvaldis ģenerālis Ivans Inzovs pavēlēja iemest tautas dzejnieku karcerī izgulēt dzērumu un apdomāt savu uzvedību.
- Taču jau pēc mēneša Puškins izsauca uz dueli moldāvu muižnieku Karlu Prunkulo – abi bija sekundanti kādā duelī, un Prunkulo Puškina prāt nebija izturējies ar pienācīgu cieņu dueļa noteikumu apspriešanā. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Tad Puškins pie viesību galda sastrīdējās ar 67 gadus veco senatoru, grāfu Severīnu Potocki un, tā kā grāfs nepiekrita tautas ģēnija argumentiem, izsauca to uz dueli. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Puškins pie galda, dzirdot štabskapitana Rutkovska stāstu par 3 mārciņas smagiem krusas graudiem, nosauca stāstītāju par meli, bet tas viņu – par neaudzinātu un pārlutinātu puišeli. Uzzinājis par gaidāmo dueli, ģenerālis Ivans Inzovs pavēlēja iemest tautas dzejnieku karcerī apdomāt savu uzvedību.
- Tad puškinu savas laulātās - trakoti smukas čigānietes vārdā Ludmilas, - gultā pieķēris Kišiņevas uzņēmējs Inglezi un izsaucis uz dueli. Uzzinājis par gaidāmo dueli, ģenerālis Ivans Inzovs pavēlēja varonim sēdēt pāris dienas mājas arestā, duelis atcelts.

1823. gads
- Puškins publiski nosauca kvartirmeistara nodaļas praporščiku Aleksandru Zubovu par blēdi, jo tas viņu vinnēja kārtīs. Duelī Zubovs pretiniekam netrāpīja, savukārt Puškins atteicās šaut, vien painteresējās, vai apvainotais guvis gandarījumu.
- Puškins izsauca uz dueli moldāvu rakstnieku Janko Russo. Tas bija atgriezies dzimtenē pēc 15 gadu dzīves Parīzē, momentā nonāca vietējās sabiedrības uzmanības centrā un trakoti nepatika Puškinam, kurš to nolēma pārmācīt. Mierizlīgums: duelis atcelts.
1824. gads
- Puškina duelis ar nezināmu pretinieku (par to zinām vien no Aleksandra Turgeņeva vēstules kņazam Vjazemskim). Puškins neesot trāpījis, pretinieks no sava šāviena atteicies.

1826. gads
- Puškins pie kāršu galda sastapās ar savu seno nedraugu grāfu Fjodoru Tolstoju, apvainoja to par kāršu blēdi un izsauca uz dueli. Tā kā Tolstojs bija pieredzējis duelants un lieliski prata rīkoties ar visa veida ieročiem (dueļos bija nogalinājis 11 pretiniekus), iejaucās abu draugi un viss beidzās ar mierizlīgumu – Puškins atvainojās.

1827. gads
- Puškinu izsauca uz dueli muižnieks Vladimirs Solomirskis, jo dzejnieks viesībās kņaza Urusova namā atļāvās jēli tenkot par grāfieni Annu Bobrinskuju. Iejaucās abu draugi un viss beidzās ar mierizlīgumu – Puškins atvainojās.

1828. gads
- Puškins izsauca uz dueli 55 gadus veco izglītības ministru kņazu Aleksandru Goļicinu, kurš viņu neesot pratinājis ar pienācīgu cieņu par dzejoli “Gabrieliāde” (Гаврилиада). Kņazs dzejnieka prasību ignorējis, tā kā Puškinam nācās gandarīties ar indīgām epigrammām par ministra iespējamo homoseksualitāti.
- Puškins izsauca uz dueli Francijas vēstniecības otro sekretāru Marī de Lagrenē (Marie de Lagrené). Dzejnieks ballē bija pavairāk iedzēris un, aplidojot grāfieni Agrafenu Zakrevskuju, viņam šķita, ka diplomāts esot mūzai iečukstējis ausī: “Ak, sūtiet taču viņu dillēs!” De Lagrenē apgalvoja, ka vajagot mazāk dzert, neko tādu viņš neesot teicis. Mierizlīgums: duelis atcelts.

1829. gads
- Puškins izsauca uz dueli ārlietu ministrijas kambarjunkuru grāfu Aleksandru Hvostovu, kurš neesot bijis sajūsmā par Puškina dzejas rindām “Viesnīcā vien cūkas, tarakāns, un kambarjunkurs grāfs Hvostovs”. Mierizlīgums: duelis atcelts.

1836. gads
- Puškins izsauca uz dueli grāfu Vladimiru Sollogubu, jo tas uz Natālijas Puškinas iesmiešanu par viņa nelaimīgo mīlu atbildējis, ka dāmām, kuras sen jau kā aizmirsušas, kā ir mīlēt un būt mīlētām, neklājas ņirgāties par citu jūtām. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Puškins izsauca uz dueli dabaszinātnieku un ārlietu ministrijas ierēdni Semjonu Hļustinu, kurš visai kritiski atļāvies izteikties par dižgara dzeju un uzvedību. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Puškins izsauca uz dueli kavaliergvardes pulka virsnieku Žoržu de Antesu (Georges-Charles de Heeckeren d'Anthès), jo bija manījis baumas, ka tam patīk Aleksandra sieva Natālija vairāk, nekā piedienētos. Duelis atcelts, jo Žoržs bildināja Puškina sievasmāsu Jekaterinu Gončarovu.
- Puškins izsauc uz dueli kavalērijas ģenerāli, kņazu Nikolaju Repņinu-Volkonski, kurš nicīgi izteicies par dzejnieka talantu. Mierizlīgums: duelis atcelts.

1837. gads
- Puškinu izsauca uz dueli Nīderlandes sūtnis barons Jakobs van Hekerens, jo Puškins ļoti rupjiem vārdiem to bija aizskāris. Savā vietā uz dueli sūtīja audžudēlu Žoržu de Antesu. Dueļa rezultāts: de Antess smagi ievainots labajā plecā un kontuzēts, Puškinam lode sašķaidīja gūžas locītavu un ieurbās vēderā (tajos laikos neārstējams ieveinojums).

P.S.
Man domāt, jābrīnās, ka dižais dzejnieks ar šādu dzīvesveidu vispār tik ilgi novilka, nevis par to, ka beigu beigās saņēma lodi vēderā.