Vīrieša dzīves uzdevums: Veikt Milzu Varoņdarbu (iestādīt koku, dot sievietei dēlu, nogalināt drakonu).
Sievietei atliek visādi nieki: izgludināt vīrietim kreklu un bikses varoņdarbam, nospodrināt zobenu un bruņas, pabarot, notīrīt un apsedlot zirgu, pabarot vīrieti pirms varoņdarba, atgādināt viņam par varoņdarba izdarīšanas vietu un laiku, aizvest viņu uz varoņdarbu vietu, noorganizēt drakonu, pēc varoņdarba sakārtot kaujas lauku, nospodrināt zobenu un bruņas, notīrīt zirgu un aizvest uz uz stalli, aizvākt drakona atliekas, uzrakstīt atskaiti soctīklos par to, kā viņas vīrietis veicis varoņdarbu, izmazgāt izgludināt vīrietim kreklu un bikses nākamajam varoņdarbam…

«Kad dzelzs tauta - krievi, - ieradās mūsu zemē [Aļaskā] ar kuģiem, kas bija daudz lielāki par kanoe laivām, viņiem bija ieroči, kas spļāva dūmus un dārdēja kā pērkons. Uz viņu kuģiem bija liels ierocis, kas meta dzelzs lodes, kas sašķaidīja koku stumbrus skaidās. Tik varena spēka priekšā Katljans, kisadu tlinkītu vadonis, samierinājās un atdeva atnācējiem visas kažokādas un zvērādas un visus vērtīgos īpašumus, ko tie prasīja.

Lai gan dzelzs tauta neaizgāja, starp tlinkītiem un bārdainajiem svešiniekiem vienu laiku bija miers. Tlinkiti mainīja zvērādas pret pērkona ieročiem un patronām un iemācījās ar šiem ieročiem nogalināt dzīvniekus.

( ... )

Kas tas par personāžu: melns, nekaunīgs alkoholiķis, skandēja rupju repu, uzskatīja, ka visa pasaule viņam parādā, visus strīdus risināja ar šaušanu? Nē, tas nav Džordžs Floids, kā kāds varētu padomāt, tas ir dižākais krievu dzejnieks:
1816. gads
– Puškins izsauca uz dueli savu tēvoci, huzāru rotmistru Pāvilu Hanibālu, jo tas ballē pārlieku daudz dejojis ar Lokašovas jaunkundzi, uz kuru metis acis pats Aleksandrs. Mierizlīgums: duelis atcelts.
1817. gads
- Puškinu izsauc uz dueli tā draugs, huzāru poručiks Pjotrs Kaverins, jo Puškins leibgvardes huzāriem veltījis ņirdzīgas dzejas rindas. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Pēc tam Puškins izsauca uz dueli Nikolaju Turgeņevu, kurš Aleksandra rīmes par valdību bija nosaucis par lētām, bet pašu autoru par liekēdi, kurš vispirms izdīc pabalstu, bet pēc tam gāna pabalsta devēju. Mierizlīgums: Puškins atvainojās, duelis atcelts.
( ... )

Mazliet par cepurēm, jeb Dienvidāfrikas Republikas armijas 31. bušmeņu bataljona ērkšķiem kaisītais ceļš, līdz dabūja sev tīkamu galvassegu.

Bataljona kauju ceļš sākās vēl portugāļu dienestā t.s. Aizjūras karā (Guerra do Ultramar; 1961-1974) Angolā, kurā kā izcili krūmāju pazinēji un pēddziņi, bušmeņi veidoja Portugāles valsts drošības direktorāta DGS (Direção-Geral de Segurança) speciālo uzdevumu vienības. Nēsāja t.s. flečas (flechas) - viegla kamuflāžas auduma "naģenes" ar pakauša sargu, kas atšķīrās no portugāļu kadru vienību beretēm un baretēm 2C.

Pēc portugāļu kolonizatoru sakāves Angolā, bušmeņu lielākā daļa migrēja uz rasistisko Dienvidāfrikas Republiku, jo nerasistiskajā Angolas demokrātiskajā republikā afroāfrikāņi uzsāka bušmeņu kā rasiski nepilnvērtīgu ļautiņu genocīdu.

DĀR bušmeņu karavīri špacierēja jaunās uniformās ar melno kraukli kā bataljona emblēmu. Galvassegas gan modificēja, piemērojot sausākam klimatam - paši šuva t.s. bonijas (bonnie cap), - pret ko nekādi neiebilda bataljona komandieris Linfords (Delville Linford). Diemžēl bataljonu iemīļoja ainspicēt, kā Linfords politkorekti atmiņās raksta, "gudri ļaudis no Pretorijas", kuriem galvenais bija karvīru izskata atbilstība reglamentam, nevis piemērotība darbībai (armijas naģenes bušmeņi atsacījās valkāt, jo tās traucējot saklausīt trokšņus). Tā no nācās ieviest dubultas galvassegas, proti, kā ieradās kārtējā augstā inspekcija, bušmeņi rāva no kabatām ārā armijas keponus, bet kā inspekcija aizbrauca, lika galvā savas bonijas. Diemžēl neiztika bez kaudzes rājienu, līdz Linfords atrada risinājumu.

Proti, Pretorijā, kārtējo reizi izsaukts "uz paklāja", gaitenī esot sastapis kolēģi no cita pulka. DĀR Zemessardzē bija dažādi teritoriālie pulki, kam bija ļautas novirzes no nolikuma, ņemot vērā etnisko izcelsmi. Tā nu brašo skotu pārceļotāju tālie pēcteči lepni nēsāja savas tradicionālās "laiviņas" (Glengarry), un neviens šos netramdīja. Bet tās nu aplam līdzīgas bušmeņu bonijām! Atgriezies daļā, viņš uzreiz piesaistīja projektā pāris etnogrāfus, kas vazājās pa tuvējām bušmeņu apmetnēm, un ķērās pie teorētiskās daļas izstrādes. Pēc laika Pretorijā uz virspavēlnieka galda nogūla solīds pētījums par bušmeņu galvassegu nozīmīgumu tradicionālajā dzīvesveidā, un tika saņemta atļauja turpmāk bušmeņiem oficiāli nēsāt bonijas "bez tartana raksta".

Stāsta jēga? Nu nekāda. Ja vienīgi redzam, cik noderīga dažkārt ir etnogrāfu un vēsturnieku sadarbība ar bruņotajiem spēkiem.
P.S.
Kā bušmeņiem klājas mūsu dienās, nav ne jausmas. Aizdomas, ka neko labi, jo pēc rasisma aizliegšanas DĀR, tie afroāfrikāņu etniskajā hierarhijā atkal nonāca pašā apakšā kā rasiski nepilnvērtīgi.

Skandināvu sāgu apkopojumā “Heimskringla” (“Zemes loks”) ietilpstošā Orkneisāga (Orkneyinga) vēsta pamācošu stāstu. Proti, Rietumnorvēģijā 9. gs. otrajā pusē bijis visnotaļ ietekmīgs hēvdings jeb jarls vārdā Eisteins Pērkons, kuram bija divi dēli Rangvalds un Sigurds. Eisteins ar dēliem atzina konunga Haralda Skaismata augstāko varu, kad tas pēc uzvaras kaujā piea Hafrsfjorda 872. gadā kļuva par visas Norvēģijas karali.

Pēc šīs kaujas daudzi norvēģu jarli, konungi un hēvdingi, kuri nevēlējās pakļauties, pameta Norvēģiju un apmetās uz dzīvi Islandē, Orknejas un Šetlandes salās. Taču karš turpinājās - karaļa Haralda sūtītie Eisteina dēli iekaroja abus arhipelāgus, kas dzimtai dāvāja Orkneju jarla titulu. Par pirmo jarlu kļuva Rangvalds, taču pēc neilga laika atdeva titulu savam kareivīgākajam brālim Sigurdam ar iesauku “Varenais” (Sigurd Eysteinsson or Sigurd the Mighty). Tā Eisteina Pērkona dzimta nostiprinājās Orknejas salās un sāka raudzīties pēc jauna laupījuma.

Apvienojuši spēkus ar jarlu Torsteinu Rudo, Eisteinsoni sāka iebrukumus Ziemeļskotijā. Sākums bija gana veiksmīgs - kaut vietējie piktu un skotu mormēri (cilšu vadoņi, līdzvērtīgi kontinenta hercogiem) izmisīgi pretojās, tie tika pieveikti viens pēc otra. Skandināvi pakļāva Rosas, Keitneses un Sazerlendas zemes, taču apstājās pie Morejas. Turienes mormērs Maels Brigte (Máel Brigte the Buck-Toothed), ar iesauku “Ilknis”, nebija pliku roku ņemams - skandināvi un pikti neskaitāmas reizes tikās asiņainās sadursmēs, kurās gāja bojā daudzi varonīgi karotāji abās pusēs, - ne vieni, ne otri tā arī nespēja gūt virsroku.

Tad abu pušu karavadoņivadoņi Sigurds Eisteisons Varenais un Maels Brigte Ilknis vienojās, ka katrs no viņiem ņems līdzi 40 labākos karotājus, lai sastaptos izšķirošā kaujā. Kas uzvarēs, tam piederēs Moreja. Taču Orknejas jarls lauza zvērestu - četrdesmit karotāju vietā atveda astoņdesmit. 892. gada vasarā noritējusī kauja bija īsa un asiņaina. Pikti, pārspēka mākti, krita viens pēc otra. Maels nolādēja zvēresta lauzēju un solīja atriebties arī pēc nāves. Sigurds sulīgi nosmējās - ho ho ho!, - un pašrocīgi nocirta tam galvu.

Piesējis Maela galvu pie zirga segliem, Sigurds devās mājup. Ceļš ilga vairākas dienas, ceļi līkumoti un neasfaltēti, t.i. grumbuļaini kā Vecrīgas bruģis. Acīmredzot ne velti vietējie stomatologi Maelu bija iesaukuši par "Ilkni" - piesietā galva, kratoties, saskrāpējusi Sigurda cisku līdz asinīm. Uzvaras svinību dzīres vēl nebija beigušās, kad jarls nolikās garšļaukus ar asins saindēšanos, un pēc pāris dienām nomira. Tā Maels atriebās.

Sigurdu apglabāja, kā jau pienākas, uzberot pār kapu augstu kurgānu, tas tā arī saucas “Sigurda kurgāns” (Sigurðar-haugr - Sigurd's Howe) to arī tagad var aplūkot, apmeklējot Dornohas pilsētu Skotijas ziemeļos.

Fabulas jēga? Klausiet ārstu padomiņu - nepaļaujaties uz antivakseru sludināto "dabisko imunitāti", bet dezinficējiet un apsaitējiet arī sīkākās brūces.

Tālā 1984. gada 20. augustā Itagujā, Kolumbijā, Rūpniecības, tirdzniecības un kultūras festivāla ietvaros sākās visai nopietna diskusija starp neirobiologiem un uzņēmējiem par to, kā uzlabot darbinieku darbaspējas. Neirobiologi norādīja, ka lai kā uzlabotu strādnieku darba un sociālos apstākļus, tie "pārdeg", ja nevar pienācīgi atpūsties un, attiecīgi, krītas to darbaspējas un darba kvalitāte.

Gluži vienkārši organismā sāk katastrofāli trūkt melatonīna - tas ir hormons, kas ietekmē emocijas un pašsajūtu, kā arī regulē neiroendokrīnās funkcijas. Tā trūkums noved pie pastāvīga stresa un neapmierinātības ar dzīvi, pazeminās imunitāte, parādās apātija u.c. nobīdes psihē, bezmiegs un virkne citu ligu. Melatonīnu organisms izstrādā atpūtas laikā, līdz ar to tā trūkumu izjūtošo organismu pārņem slinkums - māte daba liek apstāties no skrējiena vāveres ritenī. T.i. lielā daļā gadījumu slinkums ir nevis izlaidība, bet neirofizioloģiska nepieciešamība. Protams, apātiju un darba spēju strauju samazināšanos var izraisīt arī nopietnāki faktori: hepatīts C, zems cukura līmenis asinīs, sirds un asinsvadu slimības u.c., taču tad tas ir nevis slinkums, bet gan iemesls ar steigu doties pie ārsta.

Slinkuma lēkmes visai izteikti korelē ar gadalaikiem. Maksimums ir pavasarī, kad organismam trūkst saules, vitamīnu un minerālu. T.i. šo "dabisko" slinkumu ir iespējams apkarot, sekojot sava organisma rādītājiem, laikus nodrošinot to ar uztura bagātinātājiem. Tāpēc, kaut statistiski sievietes ir četras reizes slinkākas par vīriešiem, viņas daudz efektīvāk spēj pārvarēt to, jo ir koncentrētas uz sevi un daudz vairāk pārņemtas ar savas pašsajūtas testēšanu un uzlabošanu.
Tā nu, lai izvairītos no "pārdegšanas" un uzlabotu savas dzīves kvalitāti, aizvien vairāk ļaužu katru gadu atzīmē 20. augustu kā Starptautisko slinkošanas dienu.

Apgalvojums par "krievu dižo literatūru" sen jau pārtapis par mantru. Taču ja palūkojam t.s. krievu literatūras īpatsvaru pasaules kultūrā, tad redzam vien trīs-četrus 19.-20. gs. mijas rakstniekus, pārmocītus sižetus un pretīgu saturu:

Leotolstoi - visā pasaulē lasa viņa "Varendpīs", no kā saprot, ka krievi ir tādiem prusakiem galvā, ka pat uz tualeti nespēj aiziet, visu nesarežģot. Tad lasa "Ennkarenina" par sievišķi, kas krāpj vīru un palec zem vilciena. Kāda joda pēc? Nesaprotamā krievu dvēsele. Vairāk no Leo darbiem neviens neko nelasa - jau ar šiem diviem ķieģeļiem pietiek, bet kinofilmā frāze "Es lasu Varendpīs" nozīmē, ka "esmu makten aizņemts ar bumbieru dauzīšanu, kas prasa titānisku smadzeņu piepūli un laika petēriņu".

Dostojevski - visi skolās obligātajā literatūrā lasa "Karamazoffbrazers" un ir neizpratnē par to, kā varoņi paši mērķtiecīgi pārvērš savu un apkārtējo dzīvi par guano, to visu pavadot ar monotoniem un patētiskiem monologiem "par mūžīgo". Pēc tam lasa "Kraimendpanišment" par to, kā nekaunīgs pseidointelektuāls salašņa galina vecenītes ar cirvi, bet finālā sajūk prātā. Neko vairāk no Dostojevski neviens nelasa, jo jau ar esošo "vodka, balalaika, džipsī end treš" cilvēkam pietiek visam atlikušajam mūžam.

Čekhoff - visi lasa "Seigall" un nesaprot neko, izņemot to, ko jau lasījuši iekš Leotolstoi un Dostojevski: visi krievi agri vai vēlu sajūk prātā un lec zem vilciena ar "vodka, balalaika, džipsī end treš" fōnā. Vairāk no Čekhoffa neviens nelasa, jo saprot, ka par noslēpumaino krievu dvēseli zina pietiekami: neliet vodku un turēties tālāk.

Nabokoff - nedaudzie, kam pretenzijas uz zināmu intelektuālismu, lasa grāmatiņu par to, ka drāzt mazas meitenītes ir slikti, bet var, ja ļoti gribas. Neko citu no Nabokoffa nelasa, jo jau ar pirmo pietiek, lai civilizētā pasaulē iespēlētu aiz restēm.

Tāda nu ir “izcilā krievu literatūra”. Pārējais pa nullēm: visi šie Puškin, Gogol, Tjurgjeneff ir smieklīgi uzvārdi, kādos Holivudas filmās sauc VDK spiegus. Tikpat diži ir arī zulusu, mongoļu un citu iezemiešu rakstnieki un dzejnieki. Pie tam bieži vien ar interesantākiem sižetiem un varoņiem.

Hellēņu domātājs Empedokls (Ἐμπεδοκλῆς; ap 490-430 p.m.ē.), kurš, paralēli domāšanai, aktīvi piepelnījās kā pareģis un mags, lai auditorijai pierādītu savu dievišķo dabu un nemirstību, ielēca Etnas vulkānā. Diemžēl augšāmcelšanās un citi iespējamie cunduri nenotika - kvēlojošā lava momentā aprija metru, pāri palika vien sandales. Kas raksturīgi, par lielu izbrīnu skeptiķiem, Empedokla sekotāji pat pēc tam, kad savām acīm skatījuši filosofa pārtapšanu šašlikā, nolēma, ka tieši ar to viņš ir pierādījis savu dievišķību - dievi viņu uzņēmuši savā pulciņā.

Iztēlojies, manu mazo draudziņ, ka nonāc ar laika mašīnu Senajā Grieķijā - pasākums obligāts, taču tev dod iespēju izvēlēties dzīvesvietu, atbilstoši taviem uzskatiem. Tā nu izvēlies:
1) Īstena demokrātija - visu lemj pilsoņu vairākums, taču ja kāds mazākumā palikušais sabiedrotais vīlies demokrātijas finansiālā atbalstīšanā, viņu bez žēlastības...
2) Mērena demokrātoligarhija - uz vietas dzīvojam labi, taču apkārtējām polisām vai nu jākļūst demokrātiskām, vai jānodeg.
3) Vidusšķiras oligarhija - vara balsts ir solīdie ģimeņu tēvi, tiranizē visus, kas neatbalsta.
4) Totalitāra oligarhija ar vieglām nacisma iezīmēm - tiranizē visus ne tru-āriešus, pakļaujas saujiņai askētisku vecūkšņu, armijas kults, nes oligarhiju citām valstīm.
5) Moharhija - klapē visus, ko spējieklapēt.
6) Liberālā demokrātija - brīvo pirātu brīva savienība, demokrātija savējiem, laupa visus, ko var aplaupīt.
7) Aristokrātu oligarhija - vara dižciltīgo dzimtu rokās, to vecākie aizņemti savstarpējos ķīviņos un intrigās, tāpēc netiranizē neviena apkārt, tikai paši sevi.


Kad nu variants izvēlēts, algoritms ģenerē atbildi:
1) Atēnu savienība;
2) Beotijas savienība;
3) Ahaju savienība;
4) Sparta;
5) Maķedonija;
6) Aitolijas savienība;
7) Tesālijas savienība.

1) Homērs ik dienu publicētu kādu jauku fragmentu no "Iliādas", komentējot tos ar vāji maskētu Hēsioda nogānīšanu, bet pārējā laikā moderētu grupu "Ahillejs mūžam dzīvs!".

2) Hērodots būtu populārākais ceļojumu blogeris, ik dienu publicētu pašīšus no Ēģiptes, Persijas un Hiperborejas, papildinot tos ar visādiem blēņu stāstiem, ko krodziņos saklausījies no iedzērušiem aborigēniem. Vienīgais, šo idilli ik pa brīdim sagānītu trollis Tukidīds ar indīgiem komentāriem.

3) Perikls pats neko nerakstītu, jo ir pārāk svarīga amatpersona šādai nodarbei - viņa vietā blogu uzturētu un elektorāta reakciju uzraudzītu pāris anonīmi jūdu vergi rakstveži.

4) Aspasija laurus plūktu ar mūžīgo pamattēmu "kā nocopēt dumju, taču bagātu vīru, un prasmīgi to noturēt laulības saitēs".

5) Diogens no Lāertas aktīvi dalītos baumās par skandāliem un skandāliņiem slavenību dzīvē, spiežot Platonu ik pa brīdim iesaistīties un visu noliegt, savukārt Diogens no Sinopes komentāros visus kaitinātu un ļoti lepotos, ja kāds viņu dēvētu par derdzīgu trolli.

6) Frina kautri rakstītu "ikdienišķas meitenes uz izsaukumu piezīmes", kuras būtu neganti populāras, jo ik pa brīdim ilustrētas ar jaunākajām un pikantākajām Apellesa ilustrācijām.

7) Ksenofonts ik dienu gānītu demokrātiju, ar tabulām un diagrammām pierādot tās pūstošo dabu, un ka īstena no spartiešiem pārņemta oligarhija ir tas grimstošās Hellādas glābšanas riņķis.

8) Safo blogs būtu romantiski sievišķs, ar dominējošajiem tegiem "kāpēc visi viņi ir cūkas" un "laiks pamest".

9) Aristofans savu blogu veltītu pašizdomātiem stāstiem par slavenību dzīvi, imitējot seno ēģiptiešu dzīvesstāstu skečus.

10) Epaminonds, Tukidīds un Filopemens kopā moderētu grupu "strategi.sgr", kur viņu pamatnodarbe būtu banot jauno Aleksandru par "izaicinošu, kopienas standartiem neatbilstošu uzvedību" - tas, kā izbanots, tā nomainītu niku un atkal būtu klāt ar savām idejām.

11) Hipokrāts, pašsaprotami, rakstītu par tautas medicīnu, zāļu uzlējumiem un svaigi vārīta urīna dziedinošajām īpašībām. Un par auditorijas trūkumu nesūdzētos, jo katram pienāk laiks, kad viņš beidz ņirgāties par savu veselību, savukārt tā sāk ņirgāties par viņu.

12) Ne Eiripīdam, ne Sofoklam, ne Aishilam nebūtu savu blogu - blogošana ir prastu ļautiņu nodarbe. Tie sēdētu kafejnīcā "Ozīriss un Zevs", un smīkņātu par tautas ņemšanos internetā.

13) Taču Alkibiadam gan būtu blogs, jo viņam ļoti patiktu, ka "laiko" ar sirsniņām...