Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
pēdējais 
30.-Jun-2021 06:58 pm - Pakistānas kalnu ārieši
"(..) Речь пойдет об островках светлопигментированности в Азии. Коснемся и вездесущего"арийского вопроса". Тут и там светловолосые и светлоглазые люди находятся среди пакистанцев, афганцев, таджиков, иранцев и индийцев. Более того, настоящими "арийцами" вдруг оказываются даже светловолосые чеченцы или грузины, о чем многие интернетные деятели с гордостью сообщают. (..) Все это, конечно, мало соотносится с реальностью и является частью т.н. арийского мифа. Есть такая штука, как вытеснение рецессивных признаков на окраину ареала. Это общий закон для живых существ от пшеницы до человека. Про это довольно много написано (например, здесь и здесь), поэтому скажу вкратце. В глухих, отдаленных местах народа поменьше, генетического разнообразия тоже немного, поэтому рецессивные гены накапливаются. Для европеоидов вообще характерна некоторая изначальная депигментация, поэтому неудивительно, что тут и там в изолированных областях, в горных долинах и затерянных островах мы вдруг обнаруживаем вот таких вот «арийцев», которые могут и никакого отношения к индоевропейцам не иметь. (..)"
25.-Jun-2021 12:29 pm - konTeksts
19-20. gs. vēsturnieki strādāja ar tekstu, 20. gs. otrajā pusē saprata, ka jebkurš teksts ir tapis savā kontekstā, ir jāpēta to. Taču inerce ir liela, un zinātnes pasaules periferijā teksts/atsauce prevalē pār domu.
3.-Maijs-2021 08:54 am - Семья от каменного века до наших дней // Дробышевский
30.-Apr-2021 02:06 pm - Par to “native” kultu aizdomājos
Jāpalūkojas būs literatūru par tēmu, kad būs brīvs brīdis, taču man rādās, ka tā klišeja par agresīvajiem baltajiem kolonizatoriem, kas ieradās un padzina iezemiešus no to zemes, tik melnbalta varētu arī nebūt. Pirmajā acu uzmetienā redzam, ka eiropiešu kolonijas ar pārceļotājiem (es te ne par tirdzniecības faktorijām) radās tur, kur nekādu iezemiešu īsti nebija.

Piemēram, Austrālijā kolonisti apmetās un sāka apstrādāt zemi auglīgajā piekrastē, kamēr aborigēni pamatā dzīvoja dziļāk kontinentā bušā kā klejotāji vācēji. Dienvidāfrikā tas pats – āfrikāneri (jeb būri) apmetās praktiski neapdzīvotā teritorijā – kādu gadsimtu pirms viņiem nemitīgajos bantu cilšu iebrukumos tur mītošās koisanu ciltis bija praktiski izkautas, bet bantu bija tādi paši ienācēji kā būri, tikai no otras puses. Tas pats Ziemeļamerikā. Lielā prērija bija neapdzīvota. Klejoja tur kāds pārītis mazskaitlīgu un primitīvu vācēju, taču uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Tad spāņu kolonijās ieguvuši zirgus, prērijā ieradās visādi apači, krī un siu. Izkāva nedaudzos sakņu vācējus un sāka nežēlīgi klapēt viens otru. Tb kad tur parādījās pirmie baltie pārceļotāji, tie iekļuva pašā kautiņu burzmā, jo teritorijas vēl nebija sadalītas – eiropieši tur bija tādi paši ienācēji, kā sarkanādainie.

Vienīgās plaši kolonizētās teritorijas, kuras jau bija aizpildītas uz eiropiešu parādīšanos, bija Centrālamerikā un Dienvidamerikas rietumu piekrastē. Kur vēl?
6.-Nov-2019 07:59 am - aizdomājos par vēstures zinātnes pamatjautājumiem
Laju vidū tradicionāls ir priekšstats, ka vēstures zinātnes galvenais uzdevums ir noskaidrot “kā bija”. Kāda bija tā pagātne, kas notika, kā ļaudis dzīvoja?

Kā nekā pats diženais fon Ranke noformulēja pamatprincipu: rakstīt vēsturi “tādu, kāda tā bijusi”. T.i. zinātnieka uzdevums ir vākt faktus, pēc iespējas vairāk faktu, lai varētu rekonstruēt pēc iespējas visaptverošāku pagātnes ainu. Atrast arhīvos pēc iespējas vairāk sīku detaļu, lai papildinātu kopainu vai atsevišķus tās elementus. Neba velti vairumā pagājušā gs. pirmajā pusē un vidū (Austrumeiropā daudzviet vēl pat mūsdienās) dapušo disertāciju un monogrāfiju ievados ik pa brīdim sastopam frāzes, ka konkrētā darba uzdevums esot “aprakstīt”, “parādīt”, “izpētīt” vai “analizēt” pagātni, savukārt recenzijās kā lielākais mīnuss tiek minēts: “atsaucēs pārāk maz arhīvu materiāla”.

Ranke, protams, bija dižs vēsturnieks. Taču vairāk nekā pirms pusotra gadsimta. Zinātne attīstās. Piemēram, biologi Rankes laikā nodarbojās ar to, ka meklēja, apkopoja un klasificēja visu iespējamo informāciju par visām sastopamajām vabolītēm un sen izmirošu kukaiņu atliekām, pētīja to uzbūvi. Savukārt mūsdienās bioloģija attīstījsies par zinātni, kas pēta pašu dzīvību, ar vērienīgām teorijām, kuras ļauj izskaidrot un prognozēt.

Šajā virzienā iet arī vēstures zinātne. Līdz ar to, pagājušā gs. vidū vēl aktuālais “kā?” sen zaudējis aktualitāti un nav vairs zinātne. Meklēt un vākt faktus par vēstures notikumiem ir interesanti no faktu kolekcionēšanas viedokļa, dod zināmu labumu - kā Lancmanis savulaik izteicās, - kā “mēslojums zinātnei”, taču tā nav zinātne.

Vēstures zinātnes pamatjautājums ir “kāpēc?”. Tas ir jautājums par cēloņu un seku kopsakarībām, kuras stiepjas no senatnes līdz mūsdienām, par likumsakarībām un faktoriem, kas nosaka sociuma attīstību.

Protams, bez faktu bagāžas te neiztikt. Ar to humanitārās zinātnes atšķiras no eksaktajām, ka pirms ķerties pie zinātnes, pētniekam gadu gaitā jāuzkrāj kvantitatīvi daudz lielāku informācijas apjumu. Tāpēc fon Rankes jautājums “kā?” ir aktuāls, taču tikai gadījumā, ja tas nav pašmērķis, bet gan ir pamats nākamajam solim, kas jau ieved zinātnē.

Sasniegts, tas aktualizē vēstures zināšanas un zinātni no mūsdienu un rītdienas viedokļa, jo cilvēce turpina attīstīties, taču pārāk daudzām mūsdienu aktualitātēm cēloņi sniedzas tālu pagātnē. Cits ir tas, ka rast atbildes uz jautājumiem “kāpēc?” ir ļoti grūti. Taču zinātne tāpēc ir zinātne, ka meklē.

P.S.
Subjektīvi šķiet, ka tīri intelektuālā līmenī vēstures zinātnei Latvijā vēl ilgi nebūs vērā ņemams globāls pienesums. Tāpēc, ka tīri tehniski nav apkopota faktoloģiskā bāze (ideoloģiski pamatotais solis atteikties no visa 19. gs. pētnieciskā mantojuma un 1919. gadā sākt vēstures pētniecību no nulles, plus vēl politiskās kolīzijas, nolēma šejienes domu krietnai atpalicībai).
25.-Dec-2018 08:52 am - The Transformation of War - militārā vēsture
... )
22.-Aug-2017 03:36 pm - vēsture kā/vai zinātne
Laiku pa laikam manu publiskus izteikumus, ka vēsture neesot zinātne.
Vai šīs tēzes propanētāji vēlas kaitināt zinātājus, vai gluži vienkārši demonstrē savu nekompetenci, nav ne jausmas. Ideja, ka vēstures zinātne nav zinātne, visbiežāk balstās uz trim pamatapgalvojumiem:
- vēsture nemitīgi tiek pārrakstīta;
- vēsturē nav likumu, kas atkārtotos;
- no vēstures pētīšanas nav nekāda praktiska labuma.

... )
20.-Apr-2017 07:43 pm - 20. aprīlis
Starp citu, šajā dienā pirms 209 gadiem dzimis viens no dižākajiem politiķiem Eiropā kopš Renesanses laikiem.

Šis cilvēks izcēla no drupām savu valsti, kas bija izpostīta revolūcijā, sagrauta visu zemeslodi aptvērušā karā, nospiesta zem reparāciju sloga.

Šis cilvēks ilgi no nekā veidoja savu karjeru, iesviests cietumā ar safabricētu apsūdzību par "apvērsuma" organizēšanu, pa šiem gadiem, pateicoties savām rakstura īpašībām, ap sevi savācot uzticamu un pārbaudītu draugu un atbalstītāju pulku.

Šis cilvēks, atšķirībā no daudziem citiem saviem priekšgājējiem pie varas nāca ne to sagrābjot ar varu, ne iekļūstot krēslā ar dzimšanas tiesībām, bet gan godīgi uzvarot demokrātiskās vēlēšanās.

Šis cilvēks sapņoja pārvērst savu galvaspilsētu par arhitektūras pērli, un savu panāca – vēl šobrīd viņa veikumu apbrīno ik gadu miljoniem tūristu, bet cilvēku apziņā šī pilsēta iegūlusi kā "redzēt, un tad var mirt".

Šī cilvēks panāca, ka viņa vadītā valsts kļuva par visstraujāk attīstošos ekonomiku pasaulē.

Viņa dzīve beidzās traģiski. Valsts nonāca totālā izolācijā, armija sagrauta, bet pats viņš ne visai ilgi pārdzīvoja savus kareivjus, kas mira ar viņa vārdu uz lūpām. Taču mēs viņu atceramies.

... )
7.-Apr-2017 09:30 am - par jēdzienu nozīmēm
Manuprāt viena no svarīgākajām palīgdisciplīnām ir nepelnīti perifērijā atstumtā vēstures filoloģija. Proti, ir katrā laikā, zemē un pat sociālajā slānī ir savi jēdzieni, kuru verbālā nozīme skaidra, taču zemteksta nozīme atšķirīga. Tos nezinot, pētnieks nespēj pilnībā izprast avota tekstu. Nu piemēram, visai zināms ir jēdziens "no labas ģimenes", kas vairāk atpazīstams no kinofilmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" – tā padomju laikā sarunvalodā dēvēja t.s. inteliģenci. Taču ir vēl kāds, verbāli gandrīz identisks apzīmējums, kas nozīmēja pavisam ko citu. Vēl šobrīd šaurās aprindās sarunās var pavīdēt "no vecās ģimenes", kas "neiesvētītam" cilvēkam neko neizsaka, bet labākajā gadījumā pārklājas ar jau minēto Dreģes frāzi. Taču ar "vecās ģimenes" XX gs. otrajā pusē apzīmēja tās ģimenes/dzimtas, kuras bijušas sociālajā elitē 1. republikas laikā - to locekļi lielāko tiesu viens otru zina, kaut pēc uzvārda. Protams, literatūrā un oficiālajos avotos (prese, akti, raksti, dokumenti u.tml.) tas neparādās, taču memuārliteratūrā var būt tekstā, un, ja pētnieks pats nepieder pie šī šaurās sociālās grupas, tā īsto nozīmi, attiecīgi lomu kontekstā, viņš var nesaprast un nenovērtēt. Un šādu jēdzienu/terminu ir simtiem latviešu valodā vien, pie tam katrā laika posmā visai atšķirīgi. Šķiet, ka alma mater virziena kūrētājiem vajadzētu par to padomāt, varbūt pat kādu C daļas kursu atļaut.
30.-Mar-2017 11:12 am - Vēsture pret pagātni jeb par vēstures didaktiku
"(..) skolā vēsture tiek mācīta kā stāstu jeb mītu krājums ar lielu daudzumu absolūti nesvarīgu datu un vārdu. Pusaudžiem jāiekaļ garus un garlaicīgus pārstāstus un formulējumus, nepaskaidrojot, kā šīs zināšanas iegūtas. Pirmkārt pats par sevi tas ir mikslis no XIX gs. vēstures didaktikas kocepcijām un vēlīnā marksisma-brežņevisma terminoloģijas, dekorēts ar porciju no Rietumiem aizgūtām postmodernisma uzslāņojumu. Otrkārt, no šīs putras nevienam netop skaidrs, ka vēsture ir zinātne. Treškārt, ja cenšamies būt objektīvi, neviens nespēj sakarīgi paskaidrot, kam tas viss - bezgalīgās datumu, vārdu un nesaprotamu nosaukumu virkne, - vispār vajadzīgs. Nu nav jāiekaļ prātā, kura gada kādā datumā kāds tu monarhs atcēlis dzimtbūšanu, kad kurā zemē notikusi kaut kāda tur sacelšanās, kad notikusi Lielā tautu staigāšana vai kurš kapteinis apbraucis ap Labās cerības ragu – tas neko neiemāca. Skolēniem nepieciešams ir zināšanu minimums par to, KĀ šie vēsturiskie notikumi tiek pētīti un rekonstruēti, KĀ tiek salīdzināti vēstures avoti, KĀ rit arheoloģiskie izrakumi (piemēram, kāpēc arheoloģiski atrastam priekšmetam ir milzu zinātniska vērtība, bet tam pašam artefaktam, nopirktam no "melnā" mantrača e-bajā, ir tikai dekoratīva vērtība), KĀDAS ir pētniecības metodes, KĀ zinātne attīstījās, kā atklāja to vai citu – pagātnes stāstus izmantojot tikai kā ilustratīvus piemērus.

Tā es te stāvu un citādi nevaru: vēstures mācīšana skolās, kāda tā ir šobrīd (un nav mainījusies pēdējos 150 gadus!), ir viscaur aplama un nevienu neizglīto! Tos Augeja staļļus ir pat ne jāvētī, bet jānojauc un jābūvē no jauna, ar pilnīgi citu struktūru un mērķiem."
This page was loaded Okt 18. 2021, 6:22 am GMT.