1939. gada vasarā Vācijas avīžu virsraksti:
- " Ir jāatbild! Polija pauž arprāta vēlmi sagraut mieru un tiesiskumu Eiropā!"
- "Varšava draud bombardēt Dancigu - Polija sajukusi prātā!"
- "Poliju pārņēmis haoss, vāciešu ģimenēm jāglābjas bēgot!"
- "Polijas armija tuvojas robežai ar Vāciju!"
- "Polijas spēlēšanās ar uguni var aiziet par tālu!"
- "Poļi apšaudījuši trīs mūsu pasažieru lidmašīnas!"
- "Dancigas koridorā liesmās vācu zemnieku mājas!"
- "Poliju pārņēmis militarizācijas trakums - armijā mobilizēti 150 000 vīru!"
- "Polijas armijas vienības tiek pārdislocētas uz pierobežu!"
- "Haoss un vardarbība Augšsilēzijā!"
1. septembrī Vācijas avīzes vēsta, ka Polija piespiedusi Vācijas bruņotos spēkus sākt "pretuzbrukumu".
7. septembrī publicēts dekrēts par nopietnu kriminālatbildību par Vācijas bruņoto spēku diskreditēšanu un apdraudēšanu.
11. septembrī praktiski visās avīzēs centrālais virsraksts "Poļi paši bombardē Varšavu!"
14. septembrī Vācijas bruņoto spēku ģenerālštāba paziņojumā presei teikts, ka poļu nacionālistu pretošanās spiež Vācijas bruņotos spēkus izmantot visus iespējamos līdzekļus, tai skaitā aviobombardēšanu un artilēriju, lai piespiestu poļus saprast viņu "rīcības bezjēdzīgumu".
Avīzes raksta, ka Polijas valdība pārkāpj visus iespējamos starptautiskos likumus, ar varu piespiežot civiliedzīvotājus ņemt rokās ieročus un aizstāvēt galvaspilsētu.
21. septembrī sauszemes spēku virspavēlnieks ģenerālis fon Brauhičs paziņoja, ka "pretuzbrukums" Polijai ir beidzies.
4. oktobrī prese raksta, ka "Anglijai jāuzņemas visu atbildību par Varšavas provocēšanu pretoties". "Volkische Beobachter" šodienas virsraksti: "Vācija tiecas pēc miera", "Mums nav nekādu agresīvu plānu pret Franciju un Angliju", "Nepieciešama visu Eiropas valstu sadarbība", "Priekšlikums rīkot miera konferenci".
- - - -
Shirer W. Berlin Diary: The Journal of a Foreign Correspondent, 1934-1941. - Alfred Knopf: New York, 1941

P.S.
Kā man skaidroja cibas gudrie prāti: ja karš nav pieteikts, kara nemaz nav, ir "specoperācija" (šai gadījumā specpretuzbrukums).

Vēstures zinātne pieder nevis pie sociālo, bet gan pie kognitīvo zinātņu saimes, jo akadēmiskajā līmenī pēta cilvēku domāšanas un vērtību izmaiņas pagātnē. Jā, ikdienas līmenī tā pēta un rekonstruē pagātnes notikumu gaitu (jo bez šīm zināšanām nevaram pētīt augstāk minēto - tas ir pamats, no kā atsperties), bet ja aprobežojas tikai ar to, tad tā vēl nav zinātne, bet gan drīzāk novadpētniecība un lietišķās zinības.

19-20. gs. vēsturnieki strādāja ar tekstu, 20. gs. otrajā pusē saprata, ka jebkurš teksts ir tapis savā kontekstā, ir jāpēta to. Taču inerce ir liela, un zinātnes pasaules periferijā teksts/atsauce prevalē pār domu.

Jāpalūkojas būs literatūru par tēmu, kad būs brīvs brīdis, taču man rādās, ka tā klišeja par agresīvajiem baltajiem kolonizatoriem, kas ieradās un padzina iezemiešus no to zemes, tik melnbalta varētu arī nebūt. Pirmajā acu uzmetienā redzam, ka eiropiešu kolonijas ar pārceļotājiem (es te ne par tirdzniecības faktorijām) radās tur, kur nekādu iezemiešu īsti nebija.

Piemēram, Austrālijā kolonisti apmetās un sāka apstrādāt zemi auglīgajā piekrastē, kamēr aborigēni pamatā dzīvoja dziļāk kontinentā bušā kā klejotāji vācēji. Dienvidāfrikā tas pats – āfrikāneri (jeb būri) apmetās praktiski neapdzīvotā teritorijā – kādu gadsimtu pirms viņiem nemitīgajos bantu cilšu iebrukumos tur mītošās koisanu ciltis bija praktiski izkautas, bet bantu bija tādi paši ienācēji kā būri, tikai no otras puses. Tas pats Ziemeļamerikā. Lielā prērija bija neapdzīvota. Klejoja tur kāds pārītis mazskaitlīgu un primitīvu vācēju, taču uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Tad spāņu kolonijās ieguvuši zirgus, prērijā ieradās visādi apači, krī un siu. Izkāva nedaudzos sakņu vācējus un sāka nežēlīgi klapēt viens otru. Tb kad tur parādījās pirmie baltie pārceļotāji, tie iekļuva pašā kautiņu burzmā, jo teritorijas vēl nebija sadalītas – eiropieši tur bija tādi paši ienācēji, kā sarkanādainie.

Vienīgās plaši kolonizētās teritorijas, kuras jau bija aizpildītas uz eiropiešu parādīšanos, bija Centrālamerikā un Dienvidamerikas rietumu piekrastē. Kur vēl?

Laju vidū tradicionāls ir priekšstats, ka vēstures zinātnes galvenais uzdevums ir noskaidrot “kā bija”. Kāda bija tā pagātne, kas notika, kā ļaudis dzīvoja?

Kā nekā pats diženais fon Ranke noformulēja pamatprincipu: rakstīt vēsturi “tādu, kāda tā bijusi”. T.i. zinātnieka uzdevums ir vākt faktus, pēc iespējas vairāk faktu, lai varētu rekonstruēt pēc iespējas visaptverošāku pagātnes ainu. Atrast arhīvos pēc iespējas vairāk sīku detaļu, lai papildinātu kopainu vai atsevišķus tās elementus. Neba velti vairumā pagājušā gs. pirmajā pusē un vidū (Austrumeiropā daudzviet vēl pat mūsdienās) dapušo disertāciju un monogrāfiju ievados ik pa brīdim sastopam frāzes, ka konkrētā darba uzdevums esot “aprakstīt”, “parādīt”, “izpētīt” vai “analizēt” pagātni, savukārt recenzijās kā lielākais mīnuss tiek minēts: “atsaucēs pārāk maz arhīvu materiāla”.

Ranke, protams, bija dižs vēsturnieks. Taču vairāk nekā pirms pusotra gadsimta. Zinātne attīstās. Piemēram, biologi Rankes laikā nodarbojās ar to, ka meklēja, apkopoja un klasificēja visu iespējamo informāciju par visām sastopamajām vabolītēm un sen izmirošu kukaiņu atliekām, pētīja to uzbūvi. Savukārt mūsdienās bioloģija attīstījsies par zinātni, kas pēta pašu dzīvību, ar vērienīgām teorijām, kuras ļauj izskaidrot un prognozēt.

Šajā virzienā iet arī vēstures zinātne. Līdz ar to, pagājušā gs. vidū vēl aktuālais “kā?” sen zaudējis aktualitāti un nav vairs zinātne. Meklēt un vākt faktus par vēstures notikumiem ir interesanti no faktu kolekcionēšanas viedokļa, dod zināmu labumu - kā Lancmanis savulaik izteicās, - kā “mēslojums zinātnei”, taču tā nav zinātne.

Vēstures zinātnes pamatjautājums ir “kāpēc?”. Tas ir jautājums par cēloņu un seku kopsakarībām, kuras stiepjas no senatnes līdz mūsdienām, par likumsakarībām un faktoriem, kas nosaka sociuma attīstību.

Protams, bez faktu bagāžas te neiztikt. Ar to humanitārās zinātnes atšķiras no eksaktajām, ka pirms ķerties pie zinātnes, pētniekam gadu gaitā jāuzkrāj kvantitatīvi daudz lielāku informācijas apjumu. Tāpēc fon Rankes jautājums “kā?” ir aktuāls, taču tikai gadījumā, ja tas nav pašmērķis, bet gan ir pamats nākamajam solim, kas jau ieved zinātnē.

Sasniegts, tas aktualizē vēstures zināšanas un zinātni no mūsdienu un rītdienas viedokļa, jo cilvēce turpina attīstīties, taču pārāk daudzām mūsdienu aktualitātēm cēloņi sniedzas tālu pagātnē. Cits ir tas, ka rast atbildes uz jautājumiem “kāpēc?” ir ļoti grūti. Taču zinātne tāpēc ir zinātne, ka meklē.

P.S.
Subjektīvi šķiet, ka tīri intelektuālā līmenī vēstures zinātnei Latvijā vēl ilgi nebūs vērā ņemams globāls pienesums. Tāpēc, ka tīri tehniski nav apkopota faktoloģiskā bāze (ideoloģiski pamatotais solis atteikties no visa 19. gs. pētnieciskā mantojuma un 1919. gadā sākt vēstures pētniecību no nulles, plus vēl politiskās kolīzijas, nolēma šejienes domu krietnai atpalicībai).