XVIII gs. Francijas un Anglijas monarhi centās piešķirt prerogatīvām, t.i. valsts lietām dievišķu oreolu. Politika tika pasniegta kā neiesvētītiem nesaprotama, noslēpuma miglā tīta, parastiem mirstīgiem nesaprotama joma. Francijā izrādīt interesi par politiku bez tieša karaļa uzaicinājuma nozīmēja monarha apvainošanu. Pat varenajam finanšu ministram Kalonnam nācās reiz atvainoties Luija XVI priekšā tikai par to, ka atļāvies publiski lietot šo aizliegto vārdu "politika". Savukārt britu historiogrāfijā dominē viedoklis, ka sabiedrības interese par valsts pārvaldi bijusi visnotaļ leģitīma, vismaz pēc 1688. gada revolūcijas. Tā gluži vis nebūs. Britu vēsturniekiem vienmēr bijis raksturīgi pārspīlēt preses un sabiedriskās domas lomu, tāpēc viņu darbos Džordžu valdīšanas laika briti ir tādi paši kā viņu Viktorijas laikmeta tautieši, un tikai XX gs. 80. gados jautājumu pārskatīt un mēģināt veikt maksimāli reālu vēstures ainas rekonstrukciju uzņēmās Bleks un Klarks (Black J. The Origins of War in Early Modern Europe. - 1987; Clark J. The Dynamics of Change: The Crisis of the 1750s and English Party Systems. - 1982). Pat 1750. gados politika šķita pārāk svarīga, lai ļautu par to spriest plašākam interesentu lokam. Galms Sentdžeimsas pilī un Parlaments Vestminsterā bija no sabiedrības norobežotas un slēgtas pasaules, bet informācija no turienes tika rūpīgi cenzēta. Politikas atspoguļojums presē aprobežojās ar pieticīgām ziņām par izmaiņām amatos, praktiski nepieļaujot komentārus. Pārstāstīt "neiesvētītiem" Parlamenta debašu saturu bija aizliegts līdz pat 1770. gadiem, bet politikā iesaistīto vairums centās publiski nepieminēt politiskos jautājumus, kas vienkāršiem ļaudīm tāpat nebūtu saprotami. Sabiedriskajai domai praktiski nebija nekādas nozīmes, jo tika uzskatīts, ka to veido politiķi sev vēlamā virzienā, kā tas paties bija. Čatema un Vilksa darbību bieži vērtē tā, it kā tie būtu dzīvojuši Gladstona laikā. Ja hanoveriešu laikā masas sekoja politiķu aicinājumiem, tad bija skaidrs, ka tie ir izmantojuši uzpirkšanu, nevis kontrolēja masu informācijas līdzekļus. Bieži tiek pieminēts, ka "karš par Dženkinsa ausi" sācies, pateicoties vētrainajam Anglijas sabiedrības sašutumam, ka spāņu krasta apsardzes karavīrs nogriezis britu kuģa kapteinim ausi. Taču šobrīd skaidrāks par skaidru, ka tai laikā radusies situācija ārpolitikā ietekmēja karadarbības uzsākšanu daudz nopietnāk jeb vienīgi, nekā klaigas Parlamentā un presē, vai kaut kāda Roberta Dženkinsa auss, labā vai kreisā, nogriezta vai norauta.

Nicholas Henshall. The Myth of Absolutism: Change and Continuity in Early Modern European Monarchy.