Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
22.-Aug-2017 03:36 pm - vēsture kā/vai zinātne
Laiku pa laikam manu publiskus izteikumus, ka vēsture neesot zinātne.
Vai šīs tēzes propanētāji vēlas kaitināt zinātājus, vai gluži vienkārši demonstrē savu nekompetenci, nav ne jausmas. Ideja, ka vēstures zinātne nav zinātne, visbiežāk balstās uz trim pamatapgalvojumiem:
- vēsture nemitīgi tiek pārrakstīta;
- vēsturē nav likumu, kas atkārtotos;
- no vēstures pētīšanas nav nekāda praktiska labuma.

... )
20.-Apr-2017 07:43 pm - 20. aprīlis
Starp citu, šajā dienā pirms 209 gadiem dzimis viens no dižākajiem politiķiem Eiropā kopš Renesanses laikiem.

Šis cilvēks izcēla no drupām savu valsti, kas bija izpostīta revolūcijā, sagrauta visu zemeslodi aptvērušā karā, nospiesta zem reparāciju sloga.

Šis cilvēks ilgi no nekā veidoja savu karjeru, iesviests cietumā ar safabricētu apsūdzību par "apvērsuma" organizēšanu, pa šiem gadiem, pateicoties savām rakstura īpašībām, ap sevi savācot uzticamu un pārbaudītu draugu un atbalstītāju pulku.

Šis cilvēks, atšķirībā no daudziem citiem saviem priekšgājējiem pie varas nāca ne to sagrābjot ar varu, ne iekļūstot krēslā ar dzimšanas tiesībām, bet gan godīgi uzvarot demokrātiskās vēlēšanās.

Šis cilvēks sapņoja pārvērst savu galvaspilsētu par arhitektūras pērli, un savu panāca – vēl šobrīd viņa veikumu apbrīno ik gadu miljoniem tūristu, bet cilvēku apziņā šī pilsēta iegūlusi kā "redzēt, un tad var mirt".

Šī cilvēks panāca, ka viņa vadītā valsts kļuva par visstraujāk attīstošos ekonomiku pasaulē.

Viņa dzīve beidzās traģiski. Valsts nonāca totālā izolācijā, armija sagrauta, bet pats viņš ne visai ilgi pārdzīvoja savus kareivjus, kas mira ar viņa vārdu uz lūpām. Taču mēs viņu atceramies.

... )
7.-Apr-2017 09:30 am - par jēdzienu nozīmēm
Manuprāt viena no svarīgākajām palīgdisciplīnām ir nepelnīti perifērijā atstumtā vēstures filoloģija. Proti, ir katrā laikā, zemē un pat sociālajā slānī ir savi jēdzieni, kuru verbālā nozīme skaidra, taču zemteksta nozīme atšķirīga. Tos nezinot, pētnieks nespēj pilnībā izprast avota tekstu. Nu piemēram, visai zināms ir jēdziens "no labas ģimenes", kas vairāk atpazīstams no kinofilmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" – tā padomju laikā sarunvalodā dēvēja t.s. inteliģenci. Taču ir vēl kāds, verbāli gandrīz identisks apzīmējums, kas nozīmēja pavisam ko citu. Vēl šobrīd šaurās aprindās sarunās var pavīdēt "no vecās ģimenes", kas "neiesvētītam" cilvēkam neko neizsaka, bet labākajā gadījumā pārklājas ar jau minēto Dreģes frāzi. Taču ar "vecās ģimenes" XX gs. otrajā pusē apzīmēja tās ģimenes/dzimtas, kuras bijušas sociālajā elitē 1. republikas laikā - to locekļi lielāko tiesu viens otru zina, kaut pēc uzvārda. Protams, literatūrā un oficiālajos avotos (prese, akti, raksti, dokumenti u.tml.) tas neparādās, taču memuārliteratūrā var būt tekstā, un, ja pētnieks pats nepieder pie šī šaurās sociālās grupas, tā īsto nozīmi, attiecīgi lomu kontekstā, viņš var nesaprast un nenovērtēt. Un šādu jēdzienu/terminu ir simtiem latviešu valodā vien, pie tam katrā laika posmā visai atšķirīgi. Šķiet, ka alma mater virziena kūrētājiem vajadzētu par to padomāt, varbūt pat kādu C daļas kursu atļaut.
30.-Mar-2017 11:12 am - Vēsture pret pagātni jeb par vēstures didaktiku
"(..) skolā vēsture tiek mācīta kā stāstu jeb mītu krājums ar lielu daudzumu absolūti nesvarīgu datu un vārdu. Pusaudžiem jāiekaļ garus un garlaicīgus pārstāstus un formulējumus, nepaskaidrojot, kā šīs zināšanas iegūtas. Pirmkārt pats par sevi tas ir mikslis no XIX gs. vēstures didaktikas kocepcijām un vēlīnā marksisma-brežņevisma terminoloģijas, dekorēts ar porciju no Rietumiem aizgūtām postmodernisma uzslāņojumu. Otrkārt, no šīs putras nevienam netop skaidrs, ka vēsture ir zinātne. Treškārt, ja cenšamies būt objektīvi, neviens nespēj sakarīgi paskaidrot, kam tas viss - bezgalīgās datumu, vārdu un nesaprotamu nosaukumu virkne, - vispār vajadzīgs. Nu nav jāiekaļ prātā, kura gada kādā datumā kāds tu monarhs atcēlis dzimtbūšanu, kad kurā zemē notikusi kaut kāda tur sacelšanās, kad notikusi Lielā tautu staigāšana vai kurš kapteinis apbraucis ap Labās cerības ragu – tas neko neiemāca. Skolēniem nepieciešams ir zināšanu minimums par to, KĀ šie vēsturiskie notikumi tiek pētīti un rekonstruēti, KĀ tiek salīdzināti vēstures avoti, KĀ rit arheoloģiskie izrakumi (piemēram, kāpēc arheoloģiski atrastam priekšmetam ir milzu zinātniska vērtība, bet tam pašam artefaktam, nopirktam no "melnā" mantrača e-bajā, ir tikai dekoratīva vērtība), KĀDAS ir pētniecības metodes, KĀ zinātne attīstījās, kā atklāja to vai citu – pagātnes stāstus izmantojot tikai kā ilustratīvus piemērus.

Tā es te stāvu un citādi nevaru: vēstures mācīšana skolās, kāda tā ir šobrīd (un nav mainījusies pēdējos 150 gadus!), ir viscaur aplama un nevienu neizglīto! Tos Augeja staļļus ir pat ne jāvētī, bet jānojauc un jābūvē no jauna, ar pilnīgi citu struktūru un mērķiem."
15.-Mar-2017 08:49 pm - Par dižciltību Krievijas impērijā
Atbilstoši Pētera I ieviestajai Rangu tabelei, Krievijas impērijā personām, kuras civildienestā sasniedza XIV kategorijas činu, tika piešķirta personiskā dižciltība (личное дворянство), savukārt sasniedzot VIII kategorijas činu, kolēģijas asesora vietu – mantojamā (dzimtas) dižciltība (потомственное дворянство). Jāpiebilst, ka armijā karjera veidojās straujāk: dzimtas dižciltību cilvēks saņēma līdz ar pirmo virsnieka pakāpi, praporščika uzplečiem. Bez tam dzimtas dižciltību varēja iegūt, to saņemot par kādiem īpašiem nopelniem, saņemot jebkuru impērijas ordeni, kā arī ja tēvam un vectēvam, atbilstoši to činai, bijusi personiskā dižciltība un tie šajā činā nokalpojuši vismaz divdesmit gadus katrs.

Kārtība visus pmierināja, kamēr ierēdņu bija maz un armija neliela. Taču palielinoties gan ierēdniecībai, gan armijai, jau ap XIX gs. 40. gadiem VIII kategorijas činavnieku skaits bija ievērojami pieaudzis: ja uz 1796. gadu šīs kategorijas činavnieku bija 1524 cilvēki (ieskaitot virsniekus), tad 1846. gadā tikai kolēģijas asesoru vien bija 5411 cilvēku (ЦГИА, ф. I отделения с.е.и.в. Канцелярии, оп. 2, д. 6829, ч. 55 «в», прил. 2). Viena paša Nikolaja I laikā aptuveni 20 000 personas saņēma dižciltību. Pie tam, kā uzsvēra savā ziņojumā imperatoram kņazs B. Vasiļčikovs (князь Б. А. Васильчиков), lielai daļai ir tikai 3. kategorijas izglītība, nepietiekama audzināšana un morāle, lai patiesi atbilstu jaunajam statusam. Kā redzam no Iekšlietu ministrijas atskaites (Краткий отчет о действиях Министерства внутренних дел с 1825 по 1850 гг) impērijā XIX gs pirmajā pusē bija aptuveni 253 068 dižciltīgo, no kuriem 23 984 piederēja mazāk nekā 10 dzimtcilvēku, bet 109 444 zemi apstrādā paši. Kaut skaidrs, ka skaitļi neprecīzi, par kopējo tendenci priekšstats rodas.

Nācās mainīt likumu, kaut Nikolajs I ilgi šaubījās pieņemt tik nepopulāras izmaiņas. Beigu beigās 1845. gadā izdeva ukazu "Par dižciltības iegūšanu ar dienestu" (О порядке приобретения дворянства службой). Turpmāk armijā personīgo dižciltību saņēma pirmā virsnieka pakāpe, praporščiks, bet ar pirmo štāba virsnieka pakāpi ieguva mantojamo dižciltību (majors kājniekos, apakšpulkvedis artilērijā un inženieru daļās). Ja šādi dižciltību saņēmusī persona pati pameta dienestu vai pārgāja civildienestā, tad zaudēja savu statusu: bijušais praporščiks kļuva par goda pilsoni, bet štāba virsnieks nu bija tikai ar personīgo dižciltību. No civildienestā esošajiem personīgo dižciltību saņēma, sākot ar IX kategoriju (titulārpadomnieks), bet mantojamo dižciltību – tikai sākot ar IV kategoriju (slepenpadomnieks un īstenais valsts padomnieks). Armijā dižciltību nu piešķīra tikai sākot ar pulkveža pakāpi.

Par apbalvojumiem runājot, 1876. gada likums noteica, ka dižciltība pienākas vairs tikai ar augstākajiem ordeņiem apbalvotajiem, izņemot Sv. Jura un Sv. Vladimira ordeņus (pat zemas činas ierēdnis saņēma IV šķiras Sv. Vladimira ordeni par 35 gadu nevainojamu dienestu valsts labā, savukārt armijas činas saņēma ordeņus par 25 gadu izdienu). Ar Vladimira IV šķiru apbalvotie virsnieki saņēma dižciltību tikai tad, ja bija nodienējuši vismaz 20 gadus, bez tam jau bija apbalvoti ar Sv. Annas ordeņa II šķiru (ko civildienestā varēja saņemt ne zemāk kā VI kategorijas ierēdņi). Sākot ar 1900. gadu mantojamo dižciltību nu deva vairs Sv. Vladimira ordeņa III šķira (ko civildienestā varēja saņemt ne zemāk kā IV kategorijas ierēdņi, kuriem pienācās dižciltība, sasniedzot činu). Līdz ar to var teikt, ka ordeņi praktiski vairs nedeva dižciltību, jo augstākos ordeņus varēja saņemt to kategoriju virsnieki un činavnieki, kuri jau bija dižciltīgi.

Visvieglāk personisko dižciltību bija iegūt caur universitāti. Proti, universitātes absolvēšana automātiski deva tiesības uz ХII, X vai IX kategoriju činu civildienestā, bet Dr. grāda ieguvējiem – uz VIII kategoriju.
3.-Nov-2016 09:40 am - jautājums vs atbilde
Pīpojot aizdomājos par jautājumiem un atbildēm, ar ko atšķiras zinātne no didaktikas. Proti, zinātnisks darbs atrod jaunu leņķi, kā palūkoties, uzdod jaunu jautājumu. Bet atbilde, tā jau vairs nav zinātne, bet gan didaktika.
24.-Sep-2016 09:21 am - par atmiņu fiksēšanas nepieciešamību
Rakstīt/rekonstruēt PSRS ikdienas vēsturi ir tikpat grūti, kā rakstīt par dzīvi "zonā" (cietumā, koncentrācijas nometnē, izsūtījumā) vai karā frontē identisku iemeslu dēļ. Proti, nekas nenotika tā kā bija noteikts priekšrakstos, pārāk daudz bija dažādu situatīvu kompromisu un "ēnu" prakšu, kuras nekādi neatspoguļojas oficiālajos avotos (laikraksti, lietvedības arhīvi, statistika u.tml.), par kurām vispār nevar izstāstīt paradigmas un konstutīvo uzvedības paraugu līmenī. Tāpēc padomju laikus piedzīvojušie vai nu klusē, vai stāsta anekdotes, vai, visbiežāk kuļ kanonisku sviestu (disidentisku, vai ostalģisku, kas nu kuram tuvāka). Rezultātā, jo laika nogrieznī esam tālāk no padomju laika, jo grūtāk ir objektīvi rekonstruēt tā ainu.
10.-Aug-2016 01:01 pm - mirdzot šķēpiem zeltsaules staros, ienāk melno huzāru pulks...
Песня 5-го Гусарского Александрийского Ея Величества Государыни Императрицы Александры Феодоровны полка:



Оружьем на солнце сверкая,
Под звуки лихих трубачей,
По улицам пыль поднимая,
Проходил полк гусар-усачей.
2.-Jun-2016 08:43 am - Izvilkumi no intervijas ar medievistu Fiļuškinu
Постмодернизм – явление культуры ХХ века, сущность которого – недоверие в отношении традиционных ценностей и основ мировоззрения. Применительно к исторической науке это можно описать в виде следующей упрощённой схемы. Свершилось историческое событие. О нём написал летописец. Он записал сведения о событии неполно, в зависимости от своей информированности, политической конъюнктуры и т.д. Затем летопись читает историк и пишет книгу. Он, в свою очередь, искажает информацию в зависимости от своей квалификации, национальности, политического заказа и т.д. Потом книгу читает читатель. И то, что он понял из книги в отношении описываемого события, также зависит от множества факторов.
Зададим вопрос: в какой мере знание об историческом событии, отражённое в голове читателя, соответствует реально случившемуся событию? Ответ очевиден – в очень незначительной. И вот в 1970-е годы Хейденом Уайтом и его сторонниками-постмодернистами было заявлено: адекватно познать прошлое невозможно. А раз так – истории не существует. Есть только воображение историков. «История, – как писал Уайт, – всего лишь операция словесного вымысла».
Самое опасное было в том, что постмодернисты оказывались правы: в самом деле, и в исторических источниках, и в трудах историков описание прошлого нередко сильно искажено и не поддаётся адекватной реконструкции.
... )
This page was loaded Sep 26. 2018, 3:28 pm GMT.