Nejauši uzdūros vieglam materiāliņam par kinderu militāri-patriotisko audzināšanas tehnisko aprīkojumu 1941. gadā:

( bildīte )

Antīkajā pasaulē izdevējdarbībā valdīja totāls papirusa monopols, un varēja valdīt vēl ilgi (ko redzam papīra renesansē), taču III gs.p.m.ē. parādījās jauns materiāls informācijas pierakstīšanai, proti, pergaments. Pie tam parādījās visai triviali - nevis kā intelektuālo pūliņu rezultāts, inovācija, bet gan kā skaudības un intrigu rezultāts. Lieta tāda, ka Pergamas valdniekam Eimēnam I (Ευμένης Α' της Περγάμου) iekoda muša, ka arī viņam vajag savu "gaismas pili", tb nacionālo bibliotēku, kas būtu ja ne labāka, tad vismaz ne sliktāka par slaveno Aleksandrijas bibliotēku Ēģiptē. Savukārt Ēģiptes valdniekam Ptolemajam I (Πτολεμαίος Σωτήρ) nu nemaz nepatika bijušā kamrāda iecere Mazāzijā cirst augšā savu stikla kalnu, tāpēc šis rīkojās aši un izlēmīgi, gluži kā glābjot nerezidentu ieguldījumus taupbankā: ņēma un aizliedza papirusa eksportu uz Pergamu. Eimens apvainojās, taču neko vairāk sniegt kā pāris sašutuma pilnas intervijas vietējiem masu medijiem neiespēja - kaimiņš aiz ZilupesSuecas bij "resnāks", tb kaķa lāsti debesīs nekāpj. Un nu jau bibliotēkas būve kļuva ne tik daudz par nepieciešamību (šie nezin kāpēc bij izdomājuši no perifērijas par kultūras centru tapt), cik par principa jautājumu un, haleluja!, problēmu atrisināja, izmantojot vietējos resursus, tb mājlopu ganāmpulkus. Un tapa pergaments, autentiska Pergamas "nokia" (vietējā AKA/LAA nebija iedomājušies ar datu nesēja nodokli govslopus aplikt, tb pašizmaksa labi izģērētām teļādām bij zema un cena rakstnieku šaurajai rocībai pieejama), kas pakāpeniski iekaroja Rietumu pasauli, noturoties grāmatniecībā monopolista pozīcijās aš līdz jaunajiem laikiem. Ko mums no tā būtu mācīties? Nebūtu Ptolemajs iespītējies un vilcis "sarkano svītru", Ēģipte būtu vēl gadsimtiem ilgi bijusi lielākā informācijas nesēju ražotājvalsts, bet tā nu atlika vien suvenīrpaklājiņus priekš tūristiem no Austrumeiropas aust, nevis apgādāt rakstniekus un izdevējus, kuru skaits pieaug aritmētiskā progresijā ik gadu.

via

Svami Vivekananda mira 39 gadu vecumā, 120 kg dzīvsvarā, no cukura diabēta.
Svami Šivananda - 76 gadu vecumā: diabēts un aptaukošanās.
Ramakrišna - 50 gadu vecumā: balsenes vēzis.
Gošs Aurobindo - 78 gadu vecumā: aknu nepietiekamība.
Morihejs Uešiba - 74 gadu vecumā - aknu vēzis.
Masutacu Ojama - 71 gadu vecumā, plaušu vēzis.
Karloss Kastaneda - 73 gadu vecumā, aknu vēzis.
Ošo - 59 gadu vecumā, astma, diabēts, mira no aknu cirozes.
Šri Činmojs - 76 gadu vecumā, sirdstrieka.
Šrī Maharši - 71 gadu vecumā, vēzis.

Neviens no viņiem nepīpēja, nedzēra, praktiski visi bija veģetārieši. A es te jogoties sataisījos. Labāk iešu ka iemalkot bairīti. :)

Alus labvēlīgi ietekmē sievietēm krūšu dziedzeru augšanu, jo tā sastāvā ir apiņi. (..) Kad Prūsijas karaliene* vērsusies pie mediķiem ar vēlmi palielināt savas krūtis, tie ir ieteikuši: „Dzert alu pirms un pēc ēšanas, atteikties no izjādēm, trīs reizes dienā rūpīgi ar alu masēt krūtis.”

--------
* Acīmredzot domāta Luise von Mecklenburg-Strelitz, (1776.-1810.)

2009. gada septembrī Francijas parlaments pieņēmis likumu, saskaņā ar kuru turpmāk ar Adobe Photoshop apstrādātus attēlus jāmarķē, lai meitiešus, kas savos glancētajos žurnālīšos aplūko bildes, nepārņemtu nepanesams mazvērtības komplekss, ka pašu parametri visai maz atbilst par smukiem atzītajiem un drukātajiem.



Savukārt programmētāji uzciparojuši softiņu Tungstene, kas ļauj atpazīt ar fotošopu apstrādātas bildes arī nevēršoties pēc palīdzības pie CSI Miami speciem. Man domāt, softiņš vispirms jau makten noderīgs būs vēsturniekiem, lai varētu uz ātru roku pārbaudīt aizdomīgas vēsturiskus notikumus atainojošas fotogrāfijas, kuras "piepeši pēc pusgadsimta aizmirstības"* parādījušās atklātībā.

-------
* Ņemam par piemēru kaut vai slaveno Holokausta arhīvu Austrijā, kur tikai tagad izlases kārtībā sāk pielaist izcilākos vēsturniekus (mazāk titulēti speciālisti, studenti un amatieri var pastāvēt rindā gadiņus 100), un no kurienes varētu nākt daudz interesantu fotomateriālu. Un arī mūsu pašu arhīvos pietiek slēgto fondu.