Kamēr bāleliņi bažīgi būvē dzotus pie Zilupes un apmāca 3gadniekus rīkoties ar špandavu (paralēli tam, tālredzīgi savos blogos pārejot uz pidžininglišu), tikmēr polārlapsa klusu un nemanāmi piezogas no rietumu puses:



Teitoņi drang nach Osten. :)

Te kamrāds kautskis ierosina diskusiju Mēs un viņi. Patiesi interesantu, jo tēma mums kā Rietumu puslodē dzīvojošajiem varētu kļūt tikai aktuālāka (tb nav svarīgi, piekrīti Kautskim vai nepiekrīti, galvenais, ka interesanti par to padomāt).

Es kā veterinārpsihologs tā lietišķi raugos uz procesu: ja pa mežu skrien traka lapsa, tad to bez vārda runas nošauj. Ir traks dzīvnieks, ir problēmas, nav traka dzīvnieka - nav problēmu. Taču lai nepazaudētu pirms pārsimt gadiem izdomāto cilvēcību, ienāca prātā doma vienkārša un robusta kā mātes dabas likumi. Vo par provi, kur Norvēģijā viens atsaldenis aiziet un noslepkavo bērnu nometnes dalībniekus. Kautskis min: "ir skaidri zināms, ka parādīsies bariņš mietu trinēju, kas uzreiz būs gatavi attiecīgo jaunieti nošaut kā traku suni, pakārt, nodīrāt dzīvu, nomētāt ar akmeņiem un uzčurāt uz viņa kapa -- jo tas taču vairs nav cilvēks. Un ikviens, kas uzreiz netrauc pievienoties linča tiesai, automātiski tiek pieskaitīts pie tādu lietu atbalstītājiem un visu sliktāko cilvēces -- vai necilvēces -- īpašību iemiesojuma. (..) Un pati, pati pirmā lieta ir saprast, kāpēc cilvēki tā dara." Savukārt es piedāvāju vidusceļu: noslepkavotā bērna tēvs paņem karabīni un pēc mūžsenajiem svētās asinsatriebības likumiem* nošauj atsaldeni kā traku jenotu. Pulkveža Linča fani aplaudē. Savukārt pēc tam kristīgie antropocentristi var ilgi analizēt viņa uzvedības iemeslus, meklēt slēptos Eģika kompleksus, u.c. spodrināt sabiedrības cilvēciskumu. Visi apmierināti. :)

Via: zivju_parstavis

Skatoties TV ziņas, iešāvās prātā doma, kuru vēl jāapdomā, jāpalūko, vai ir tai pamats. Proti, šķiet, dievzemītē ļaudis (attiecīgi, arī mediji) pasauli redz tikai propagandas paradigmā (savējie/svešie, labs/slikts u.tml.) un jebkuru tēmu aplūko tikai tā. Vai nu saskatīt to ļaunāko, vai arī pārspīlēti slavēt, bet vidusceļa nav. Un noteikti vērtēt "labi/slikti" pat visfrivolāko jautājumu. Arī ikdienā ļaudīs (un lielā mērā sevī) redzu šo tendenci iesakņojušos un stabilu, jo aš 100 gadus rūpīgi veidota pasaules uzskata shēma (sākot ar Ulmani, tad nacistiem, tad padomiju - visas šīs varas ar pavalstniekiem komunicēja tikai propagandas līmenī) nevar pagaist bez pēdām. Varbūt tāpēc ir tik maz ziņu/informācijas par ko vienkārši interesantu - tikai tāpēc, ka interesanti un viss, - iztiekot bez slavas dziesmām a la Lejasvasjuki kā pasaules šaha galvaspilsēta, vai vaimanām par drīzo pasaules galu un Saurōna spēku uzvaru. Tāpēc man patīk ielūkot pa laikam Euronews vai BBC ziņu blokos, jo tur gana bieži ir vienkārši kaut kas interesants par pasauli, par dzīvi, iztiekot bez moralizēšanas, vērtēšanas un pozicionēšanas.

Kāpēc Ļeņins 52 gadu vecumā bija "Дедушка Ленин" ("vectētiņš Ļeņins"), bet Putins 55 gados - "Молодой перспективный политик" ("jauns un perspektīvs politiķis")? ;) Nemaz nerunājot, ka bieži pieminētais "Balzaka vecums" ir 30 gadi, bet Rōmeo iemīļotās Jūlijas mātei - cienījamajai matronai, - bija aptuveni 26 gadi (māte: "tev nav vēl četrpadsmit, bet es tevi jaunāka dzemdēju"). Interesanti, ka ja pievērs uzmanību pagājušā/aizpagājušā gs. fotogrāfijām vai portretiem, tam, cik veci attēla tapšanas brīdī bijuši attēlotie cilvēki, tad rodas iespaids, ka tīri vizuāli jaunajos laikos ļaudis novecoja ātrāk, tb to laiku 30gadnieki izskatās kā mūsdienu 40gadnieki u.tml.

( sejas )

Šķiet, ka lielākā un vienīgā interesantā pārmaiņa dievzemītes sociumā, kas notikusi pēdējo 20 gadu laikā, ir visai straujā zināšanu kultūras nomaiņa pret iemaņu kultūru. Paskaidroju: ja agrāk (ne jau vienmēr, bet kopš laika, kad projekts "Apgaismība" uzņēma pilnus apgriezienus un sāka uzrādīt rezultātus), lai orientētos pasaulē, kā arī lai iekļautos virknē pievilcīgu sociālo nišu, bija ļoti svarīgi, ko cilvēks zina un cik daudz, tad nu ir laiks, kad daudz būtiskāks ir jautājums, vai cilvēkam ir attīstītas iemaņas vajadzīgajā brīdī atrast nepieciešamo informāciju (un to aizmirst, kad nepieciešamības vairs nav).

Zināšanu kultūra ir "gliemeža kultūra", kur indivīds nes sev plecos "mājiņu", piebāztu ar zināšanām un prasmēm kā nepieciešamajiem darba instrumentiem, dzīves laikā pastāvīgi papildinot to krājumu. Ne viss te ir nepieciešams (vidusmēra pilsonim nez vai kādreiz ievajadzēsies kādreiz iekaltais Romas imperatoru saraksts vai sīnusu aprēķināšanas metodes), taču ja šis instrumentu krājums ir gana liels, prasmes tos kombinēt, atkarībā no situācijas un risināmās problēmas, arī pieaug (atsevišķas zināšanas var salīdzināt ar atsevišķiem muskuļiem: tas fizkultūras stundās trenētais tricepss atsevišķi it kā nav pats svarīgākais, taču kopdarbībā ar trenētu pārējo muskulatūru samazina iespējamību paslīdēt atkusnī uz ielas). Savukārt iemaņu kultūra ir "plaukstdatora kultūra", kur pats indivīds kļūst kā plaukstdators: svarīgākais ir visu laiku uzturēt apdeidotus softus, lai kad nepieciešams iegūt informāciju, viņš gluži vienkārši pieslēdzas tās avotam, uzzinot visu nepieciešamo, lai īsā laika sprīdī iegūtu iemaņu, piemēram, atšķirt automobiļu markas, orientētos to tehniskajos raksturojumos, varētu par šo tēmu piedalīties publiskās diskusijās, rakstīt, konsultēt.

Ļaužu, kas uzauguši zināšanu kultūras paradigmā un to, kas auguši līdz ar iemaņu kultūru, savstarpējā komunikācijā ik pa brīdim parādas "klusuma zonas", kurās tie viens otru gluži vienkārši nesaprot - kaut vai elementāru "folklorizējušos tekstu līmenī, - kur viena puse šokā (kā to var nezināt!?), bet otra puse neizpratnē (nafig man to zināt?). Te rodas "zināšanu ļaužu" snobisms attieksmē pret "iemaņu paaudzi". Prātā uzreiz iešaujas nesenais V.Dūles skaļi pieteiktais (aber mediju telpā klusu pieteikt sevi nedrīksti, tb ja klusu, tad tevis nav) mēģinājums sakustināt patiesi sasāpējušu problēmu - izglītības jautājumu (pie tam tīri no "iemaņu kultūras" skatu punkta, kas "zināšanu kultūras" pārstāvjiem šķita nonsenss), - kurai "zināšanu paaudze" klāt neķeras (jo apjēdz, kas tie par Augeja staļļiem). Izņirgājās par puisi, kuram labas iemaņas ko sagūglot, liela vēlme vērst pasauli labāku, bet nu ar zināšanu instrumentu bāzi "gliemeža mājiņā" tā trūcīgāk. Taču šī iesmīkņāšana tomēr nebūs īsti taisnīga.

Ja tā palūko, iemaņu kultūra ir visai dabiska aizsardzība no fantastiski uzblīdušā informācijas apjoma, kurš ir pārāk liels, lai kāds spētu nodalīt "būtisko" no "nebūtiskā", ņemot talkā vēl kādus kritērijus kā tikai šauri pragmatiskus. Dzīve par īsu, lai visu mēģinātu par visu uzzināt kā enciklopēdistu laikos. Pie tam analfabētisms tā šaurākajā izpratnē (lasīt/rakstīt prasme, tb burtu atpazīšanas māka) likvidēts, un nu jau gadus 50 vairs nevajag, lai visi būtu universāli inženieri. Apkārtējā pasaule aizvien vairāk kļūst pat ne par šauri orientētu speciālistu pasauli (šāds speciālists tradicionālā izpratnē arī ir zināšanu cilvēks, tikai viņa zināšanas vairāk ir kā koncentrēts gaismas stars, kas izgaismo tikai nepieciešamo jomu), bet drīzāk par tādu vai citādu konkrētu iemaņu cilvēku pasauli, kuri viens otru papildina kā skolēnu "konstruktora" komplekta detaļas. Šajā ziņā sabiedrība kļūst kolektīvāka un savstarpēji saistītāka, bet "enciklopēdistu" tipa plašā zināšanu diapazonā erudītie indivīdi būs (ir?) spiesti kā praktiskajā dzīvē ne īpaši pieprasīti, atkāpties ēnā, kā britu džentlmeņi ar savām jūrasputu pīpēm, kad tos no Sitijas izspieda žiperīgo biržas mākleru paaudze.

Interesanti, kā šo dilemmu atrisinājuši (vai vispār atrisinājuši?) vecajā Eiropā, kur "zināšanu kultūra", šķiet, atkāpjas akadēmiskajā vidē un politikā, tb veido intelektuālo un politisko eliti, bet "iemaņu kultūras" ļaudis izteikti dominē uzņēmējdarbībā, viens otram vairs netraucējot un nelienot otra dārziņā? Jebšu process tur pieņēmis tādas iezīmes, ko nekompetents diletants no Austrumeiropas vienkārši netver?

68 pusaudži vecumā no 12 līdz 18 gadiem (31 puika un 37 meitenes) piekrita piedalīties eksperimentā: pavadīt 8 h bez pārtraukuma vieniem, neizmantojot nekādus komunikācijas līdzekļus (telefonu, internetu), ka arī iztiekot bez TV, radio un datora. Visas pārējās cilvēkiem raksturīgās nodarbes - lasīšana, pastaiga, zīmēšana, veidošana u.tml., - atļautas. Līdz galam izturēja tikai 3 no dalībniekiem, 2 puikas un 1 meitene. Vēl tikai septiņi izturēja vairāk nekā 5 un vairāk stundas. Pēc tam: "es vairāk nespēju", "man šķita, ka uzsprāgšu", "man galva pārsprāgs". Divdesmit eksperimentā iesaistītajiem tika novēroti nepastarpināti veģetatīvās sistēmas darbības traucējumi: karstums vai drebuļi, pastiprināta svīšana, sausums mutē, sāpes vēderā vai krūšu kurvī, galvas ādas nieze u.tml. Praktiski visi juta nemieru, diskomfortu, bailes, 5 nonāca līdz panikas slieksnim, 3 pārņēma domas par pašnāvību. Beidzoties dalībai eksperimentā, gandrīz visiem pirmais bija ieslēgt mūzikas atskaņošanas tehniku vai ielikt mūziku atskaņojošas ierīces austiņas ausīs, 14 pusaudži uzreiz ielogojās sociālajā tīklā, 20 metās piezvanīt draugiem, 3 piezvanīja vecākiem, 5 devās satikties ar draugiem. Pārējie vai nu ieslēdza TV, vai iegrima datorspēlēs.

snob.ru: Кого боятся подростки

PSRS laikā centās ieaudzināt, ka visi cilvēki ir vienādi, vienlīdzīgi u.tml. teorētiskus, ar dzīves realitāti nesaistītus pieņēmumus. Tas normāli. Tāds bija ideoloģiskais uzstādījums tai laikā, kad "visi kungi Parīzē", bet te mēs visi esam biedri un biedrenes. Un arī tas, ka, pašlikvidējoties PSRS, ļaudis metās pretējā galējībā, tb piepeši visi kļuva par kundzēm un kungiem, arī to saprotu - būt biedram vairs nav cieņā, bet visi tak noteikti esam vienādi, tātad apzīmējami ar vienu vārdu. Arī kad mūsdienās Seržants aizkapa balsī Gāpunktā stāsta par "sirmo kundzi", bet fonā totālā ķitē apdzērusies vecene ar kruķi vienā un šņabja pudeli otrā rokā klapējas ar likumsargiem, šķiet visai dabiski - kā nekā Seržants ir kretīns manā vecumā perdelis jau labākajos gados, tb domā vēl joprojām padomiskās kategorijās. Taču izbrīnu raisa tas, ka arī jauni cilvēki pēc inerces večus un vecenes dēvē par "kungiem" un "kundzēm", lai gan nu jau tā kā vajadzētu zināt, ka a) sabiedrība nav viendabīga monomasa, b) apzīmējumi "kungs" un "kundze" pastāv tieši tāpēc, lai nošķirtu kādu cienījamāku no pamatmasas, jeb vienkārši vīriešiem un sievietēm gados. Tb tāpēc jau pastāv šie atšķirīgie apzīmējumi, lai uzsvērtu sociālo/intelektuālo/uzvedības u.tml. atšķirību starp večiem/vecenēm, cirmgalvjiem/sirmgalvēm un kungiem/kundzēm. No otras puses, gan Dikenss, gan citi literāti apraksta, kā XIX gs. Londonas padibenes pat īpaši centīgi viens otru par "džentlmeņiem" (tb kungiem) uzrunāja, kaut lieliski apzinājās, ka nepieder džentlmeņu kategorijai, un viņu draudzenes - vešerienes un zagtu mantu uzpircējas, - nebūt nav lēdijas (tb kundzes). Tb baura vēlme būt smalkākam, verbāli "smalku darot" visu apkārtējo vidi, nešķirojot?

P.S.
Tālajos pagājušā gs. 80.ajos gados mana krustmāte bija visnotaļ izbrīnīta, ieraugot Londonā pie sabiedriskās tualetes plāksnīti ar tekstu: "Kundzēm maksa 2 pensi, sievietēm - par velti".