Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
3.-Nov-2017 07:07 am - Jēziņ, nu ko var cepties par to frīku šovu TV? Moto tur ir viens: pelnīt naudu.
Arī analogais šovs "Saimnieks meklē sievu" nenodarbojas vis ar lauku sadzīves demogrāfijas uzlabošanu un savešanu, bet gan naudas pelnīšanu, un viena pati slavenā Magone atsver 50 kārtīgas meičas, kas sapņot sapņo par govju ganāmpulku, bērneļu baru un vīru pie sāniem, tb daudz ideālākas kandidatūras. Tās neviens neskatīsies, bet Magoni zina visi, pat tie, kas TV neskatās.

Visi ir apmierināti: skatītāji, šausmās un pretīgumā sastinguši, vēro punduru un bārdaino dāmu cirku, raidījuma veidotāji sajūsminās par reitingu kāpumu un reklāmdevēju ieinteresētību, aber frīkainās dalībnieces ir nonākušas kurortā - spa, kosmetologi, vizāžisti u.tml., - kādu pašas saviem spēkiem nepiedzīvotu nekad. Taču nē, sākas sašutušo darbaļaužu vēstules partijas komitejai aizliegt konkrēto šovu "par raidījuma dalībnieču goda un cieņas aizskaršanu, cilvēktiesību pārkāpumiem un bērnu tiesību apdraudējumu".

Un man nezin kāpēc visai lielas aizdomas, ka visi šie martu un hannu centri savas sašutuma vēstules raksta (kas interesanti, asociācija "Gimene" klusē) un aizliegt pieprasa nevis tāpēc, ka liela rūpe par šova dalībnieču labturību (kā nekā visas pieaugušas sievietes, rīcīb- un lemtspējīgas), bet gan tāpēc, ka viņu jaukajā, tējas, jogas un pseidointelektuālu sarunu aizpildītajā zemkupola pasaulītē, kur lielākais ekstrēms ir jaunajos gumijniekos pabradāt ar fotoaparātu rokā pa Sedas purvu, caur TV ekrānu ielauzusies derdzīga ārpasaules realitāte (jo šovā novākti normāli nomales/lauku sievišķi, kādi viņi vienkārši ir). Tas rada riebumu. Pagrūti ignorēt un izlikties, ka kas tāds ir izņēmumi, ko vairāk vai mazāk pārklāj socdienesti un palīdzības grupas, bet tāda ir liela, pat ļoti liela iedzīvotāju daļa. Jo trakoti nepatīkami tak, ka kā ko pašsaprotamu rāda cilvēkus, kas "ir no augsta sociālā riska grupas un ir uzskatāmas par upuriem, proti, viņām ir fiziskas, seksuālas un emocionālas vardarbības pieredze, viņas cieš no dažāda veida atkarībām, viņām ir zems izglītības līmenis, kā arī, iespējams, psihiska vai garīga rakstura traucējumi". Gluži kā Kašperovskis, kurš ārstēja no attāluma, arī Martas centrs no attāluma diagniosticē: "raidījuma dalībnieces, kaut juridiski ir pilngadīgas, dažādu iemeslu dēļ nespēj pieņemt adekvātus lēmumus", tb neesot pilnvērtīgi un lemtspējīgi cilvēki. Savukārt "neadekvātas uzvedības epizodes, kuru publiskošana medijā nav savienojama ar cieņpilnu attieksmi pret šīm sievietēm", tb aicinājums pielaut publiski rādīt tiaki smukas, gudras un šarmantas sievietes pēc rūpīgas atlases, lai pasarg dies, kādam nerastos no TV iespaids, ka sievietes ir dažādas, daudzas ir arī prastas un neizglītotas. Tāpēc pirmā reakcija ir nevis jautājums "Kāpēc pastāv pietiekami plaša mērķauditorija, kam kas tāds tiek veidots?", bet gan vienkāršāk: pasludināt šova dalībnieces par garīgi nepieskaitāmām un aizliegt ko tādu rādīt – no acīm prom, no sirds ārā.
18.-Aug-2017 07:30 am - skolotājas sindroms
Skolotājām ar stāžu, kuras gadu desmitiem atradušās mazu un padumju dzīvnieciņu vidē, kurā ir vienīgās Autoritātes, ļoti bieži izveidojas skolotājas sindroms, ar ko tās saaug tik ļoti, ka nespēj abstrahēties, izejot ārā no skolas. Turpina tādā pašā manierē ar apkārtējiem runāt kā ar neko nesaprotošiem bērneļiem gan veikalā, gan ģimenes viesībās. Tā kā ja kāds kādam vaicā "vai gadījumā esat skolotājs?", tad tas visbiežāk domāts nevis ar 19. gs. zemnieka apbrīnu pret Irlavas semināra absolventu, bet gan, ka šis sarunu biedrs drīzāk ir hiperpaštaisns un nespēj vispār uztvert, kur nu vēl ieklausīties otra viedoklī.
9.-Maijs-2017 05:57 am - 9. maija pirmssākumi
9. maijā Senajā Romā sāka svinēt lemurāijas (Lemuralia) - mirušo piemiņas dienas. Uzskatīja, ka šajā laikā mirušo dvēseles klīst kā vampīri pa dzīvo pasauli un dzer to asinis pa pakšiem. Tāpēc romieši vācās barā un staigāja pa ielām (nezinu, vai ar senču fotogrāfijām mietu galos), klaigādami un rībinādami zobinus, vara katlus u.c. troksni radošus priekšmetus (ja šiem būtu bijuši tanki - gan jau ka palaistu pa bruģi, jo labi rīb) – uzskatīja, ka metāla rīboņa un šķindoņa baida tos garus projām. Mūsdienās šī datuma pirmsākums piemirsts, bet pats gājiens, trokšņošana un drope pēc tā palikusi.

7.-Maijs-2017 11:30 am - What happened when an anti-Semite found he was Jewish?
Pirms pāris gadiem viens no ungāru nacionālistu partijas Jobbik līderiem, Eiroparlamenta deputāts Csanad Szegedi uzzināja (ļaunvēļi parakājās arhīvos), ka viņa vecmāmiņa un vectētiņš bijuši ebreji. Cilvēkam, kura viens no pamatlozungiem bija "Ebreji nopirkuši visu Ungāriju!", un kurš daudz pūļu veltījis 2PK laika "Ungāru gvardes" atjaunošanai (šī paramilitārā organizācija ņēma aktīvu dalību holokausta īstenošanā), tas bija liels trieciens. Diemžēl arī partijas biedriem – momentā tika aizmirsti visi viņa nopelni un kungs izslēgts no partijas rindām.

Tajā visā interesants šķiet viens aspekts, proti, mana empīriskā pieredze rāda, ka vislielākie nacionālisti un nacionālo vērtību sargātāji ļoti bieži izcelsmē ir etniski jaukti - kuriem identitātes meklējumos jāatsakās no kādas daļējas etniskas izcelsmes, pozicionējoties citā, - savukārt ļaudis, kurus izcelsmes problēmas neuztrauc, etniskajos jautājumos ir daudz tolerantāki un mierīgāki. Interesanti.
22.-Nov-2016 08:36 am - Vaidētāji
Latviski tautiskās tradīcijas uzturētājiem noderīga tradicionāla rotaļa garajos ziemas vakaros

Vaidētāji
Visi rotaļas dalībnieki vaid. Tas, kuram vaicātāja uzdevums, pēc paša patikšanas šim vai tam vaicā par vaidēšanas iemeslu. Kam vaicā, tam jāizteic, kas viņam kait. Tā viens par piemēru atbild: “Man ir mīlestības sāpes.” Otris: “Es kritu un sasitos.” Trešais: “Man galva sāp.” Ceturtā: “Mani mans iemīļotais tautietis atstāja.” Piektais: “Esmu ļoti slims.” Un tā tālāk. Kas nezina pasacīt vaidēšanas iemeslu, vai kas izstāsta tādu iemeslu, kāds jau reiz sacīts, tam jādod ķīla un jāstājas vaicātāja vietā.”

Via: Lapas Mārtiņš. Rotaļnieks. – Rīga, 1886 (1900)
5.-Nov-2016 11:38 am - kad mēs augām, tad tā nebija
XV gs. humānists no Venēcijas Hieronimo Skvarčafiko (Hieronimo Squarciafico), pukojās par "mūsdienu jaunatni" – jaunā mode uz poligrāfiski drukātajām grāmatām, kad viss tev priekšā uzrakstīts, nevajag pašam neko pārrakstīt, iedziļināties, censties saburtot neskaidrās vietas rokrakstā, veicina globālu intelektuāla slinkuma un domāšanas sekluma izplatīšanos. Pieejamais drukātās informācijas apjoms būšot tik milzīgs, ka viens cilvēks to nespēs "sagremot", ļaužu prātus pārņems haoss, nespēja pašiem domāt, dominēs tikai tikai svešu domu citēšana, neprotot vairs atšķirt "graudus no pelavām". Vēl pāris paaudzes, un cilvēce būs degradējusies līdz mežoņu līmenim.
1.-Nov-2016 10:45 am - Par nacionālajām tradīcijām un svešajiem helovīniem
Vēl pirms gadiem 200 Dienvidkurzemē meitas svētkos staigāja tādos pašos pelēki bēšīgos vilnas strīpbrunčos, kā citos novados tuvākajā apkaimē. Neko jestru un spilgtu, krāsojot vaivariņos un sīpolu mizās, mājas apstākļos nedabūt. Nu bij kāds tur savs musturiņš atšķirīgāks (nevienos laikos meitas nav gribējušas ģērbties visas vienādi, kā Ziemeļkorejas jaunkareivji, izņemot, ja jādzied korī vai jādejo TDA), kas, ja nebūtu noticis kāds cundurs, pirms gadiem 100 būtu iegrāmatots kā Dienvidkurzemes tautastērps, un tradīciju komisijas rūpīgi raudzītos, lai mūsdienās nebūtu nekādu noviržu no apstiprinātā un iekonservētā standarta. Gluži kā tas šobrīd notiek ar citu novadu tautas tērpiem.
Bet redz, sanāca tā, ka Lībavas jūrmalā ņēma un strandēja kāds hollanderu tirdzniecības kuģis, kas bija bāztin piebāzts ar rūpnieciski krāsotu spilgi sarkanas vilnas auduma baķiem un stikla pērlītēm Sibīrijas iezemiešiem, devās uz Pēterburgu. Un, tavu brīnumu, jau pēc mēneša visas Nīcas un Bārtas novadu meičas uz zaļumballēm devās nevis no vecmāmiņām mantotajos bēšīgi strīpaini pelēkajos, bet gan no nekurienes uzradušajos ugunīgi sarkanos brunčos un stikla pērlītēm izšūtos sarkanos vaiņagos! Un neviens nepīkstēja (moš kāds bubināja, kur nu bez tā, taču avotos tas nav saglabājies), ka lūk, galīgi kaunu aizmirsušas, tēvutēvu tradīcijas un nacionālo identitāti zaudējušas, ne mūsu, bet "svešās" krāsās izrotājušās. Un nepagāja ij ne pārsimt gadu, kad sarkanie brunči tiek uzskatīti kā kas mūžsens un tradicionāls. Būtu strandējušā kuģī cita krava, būtu latviešiem cits tradicionālais nacionālās identitātes mantojums, ko tagad sargāt.
20.-Aug-2016 12:06 pm - Starp mums, meitenēm, runājot...
Atvase lasa Zentas Ērgles "Starp mums, meitenēm, runājot...". Man ik pa brīdim jātulko, kas domāts ar to vai šito.
Visnotaļ interesanti, un ne no tā viedokļa, ka latviešu valodā nav pusaudžiem domātas literatūras (nu tai vecuma grupai, kas no rūķīša Herbes izaugusi, bet līdz Sudraba slidām vēl nav daaugusi), bet gan pats teksts, kas atspoguļo autora, varoņu un vides pasaules skatījumu.

Piemēram:
"Un ja nu no viņa patiešām kādreiz iznāk slavens mākslinieks? Tāds kā Uldis Zemzaris, Edgars Iltners vai Gunārs Krollis? Tas gan būtu varens joks. Ar vienu spļāvienu viņš pārspļautu savu izcilo brālīti. Izstādes, medaļas, goda nosaukumi. Raksti avīzēs – jaunais, spējīgais grafiķis, nē, labāk gleznotājs Daumants Pētersons... Talantīgā mākslinieka Pētersona izstāde Varšavā, Sofijā, Prāgā..." (50. lpp.)

Ne autore, ne tās varonis, ne padomju lasītājs pat iztēlē nepieļauj izstādi Parīzē, Romā, Londonā, Tokijā vai Ņujorkā - tas vienkārši nav iespējams, tāpat kā levitācija vai svina pārvēršana zeltā, - pašsaprotami.
This page was loaded Dec 13. 2017, 8:54 pm GMT.