Jāuzprasa kādam pudeles brālim sociālantropologam, vai mans novērojums: ja vecāki nāk no inteliģences vairākās paaudzēs, tad liek bērnam visai tradicionālu vārdu (nu tur Jēkabs vai Marta u.tml.), savukārt ja tikko no meža aiz Ipiķiem izrāvušies, tad jāpāršpļauj kaimiņu vismaz pēc iespējas dīvaināka smalkāka vārda izdomāšanā (nu tur visādi Stīvi, Ketas un vēl dīvaināki skaņu savirknējumi iz Holivudas seriālu lētā gala titriem, kuriem visiem optom kalendārā atvēlēts 22. maijs - sumināti!) - tas tā subjektīvi tikai man zināmo ļaužu lokā, jebšu atbilst jau pētītām likumsakarībām par vārdu došanas tradīcijām atkarībā no sociālā slāņa vai izglītības? Ir kāds pētījis?

Un kā uz šādu masveida nacionālo tradīciju mīdīšanu kājām raugās nacionālie gaišie spēki, kuri uzņēmušies sargāt valodu? Kāpēc neiet lāpu gājienā ar aicinājumu visus Džošua pārkrustīt par Jezupiem, bet kalendāra vārda dienu sarakstu ieskaitīt tajā tur neaizskaramajā pamatu pamatā, kur ši pieskaita visas savas pēdējo gadu izmaiņas Satversmē (lai nu kas, bet personvārdi ir pašā valodas, tradīciju un kultūras kodolā)?

Pie pusdienu galda birojā lasot sievišķu žurnālus (mums tur sekretariāts sastiepis kaudzēm unas un ievas), rodas sajūta, ka "izrunāšanās" koncepcija sakņojas primitīvajā maģijā: izkliedzot garu vārdus skaļi, tie zaudē savu spēku un varu pār cilvēku; pārliecībā, ka ja problēma tika verbalizēta un nodziedāts "liekšu bēdu zem akmeņa", tad tā zaudēs savu aktualitāti. Pašas pretrunas jau nekur nepazūd (vismaz es neesmu dzirdējis ne par vienu gadījumu dzīvē, kad "izrunāšanās" būtu realizēta un būtu gūts pozitīvs efekts), toties ir vārdiem neitralizēta.

ģermāņi - haplogrupa I1 (I1a):


( citas_haplogrupas )

Kā pagājušā gs. vidū briti audzināja savu neindigo paaudzi, kas nodrošināja Eirōpas uzplaukumu gadsimta beigās. Ieteiktu arī mūsu monseratungešeftterapijas faniem padomāt par dzīvojamās platības un indigo paaudzes optimizācijas aizmirstām iespējām. :)



( kinderi_Londōnā )

Autōrs: Dmitrijs Bulgakovskis (Дмитрий Гаврилович Булгаковский)
Ilustrācijas: Aleksandrs Skirgello (Александр Болеславович Скиргелло)

( nost_ar_zaļo_pūķi )

Kā kamrāds kautskis formulē: četrdesmito gadu otrajā pusē līdz sešdesmito sākumam Amerika bija pizdatākā vieta zem šīs saules. Tu biji pārlaimīgs, ka esi palicis dzīvs, turīgs kā trollis un zeķubikses nebija izgudrotas. Ko vēl var vēlēties.

( cilvēki )

Kompānija DuPont, kura 1939. gadā bija aplaimojusi meitiešus, uzsākot neilona zeķu ražošanu, 1942. gadā bija spiesta to pārtraukt un pārorientēt ražošanu tikai un vienīgi uz militārajām vajadzībām. Neilona zeķes vienā mirklī kļuva par deficītu un statusa apliecinājumu (melnajā tirgū maksājušas veselus 20 USD!). Tā kā lielākajai daļai sieviešu tās vairs nebija pieejamas, tās atrisināja problēmu, gluži vienkārši uzkrāsojot uz kājām zeķu imitāciju. Bet tas viss ir nesvarīgs fōns, ievadvārdi, jo puksta pamatdoma: it kā ar šo pasākumu ieviesusies kāju skūšana, kas līdz tam netika piekopta.



( uzkrāso_pati )

Ir tāds jauks ģimenes mūvijs, kur pēc scenārija Harisons Fords ar vienu histērisku meitieti (Beisindžeri?) bij ar lidmašīnu avarējuši virs neapdzīvotas salas ij kā nu sanāca, šiem pakaļ dzinās tur nejauši ieklīdušie pirāti ar kalašņikoviem rokā. Dženderesence ir tā vieta, kur Fords atzinās, ka pats ir pārbijies līdz nāvei, ka aš gatavs apraudāties, un vaicāja: "vai tad jūs, sieviešus nesajūsmina, ka vīrietis neslēpj savas personības femīno pusi un spēj atzīties vājumā un emocionalitātē, raudāt?" Un ko meitietis momentā iebrēcās: "Tikai ne tajos brīžos, kad pakaļ dzenas pirāti, kuri grib tevi nošaut! Tad, sasodīts, vīrietim ir jābūt vīrietim!!!" ;)

Dienvidslāvu popdīvas un radio personības Savetas Jovanovičas diska vāks, 70. gadi.