Vilfreds Pareto (Vilfredo Pareto; 1848-1923) 1906. gadā, pētot ienākumu un bagātību sadalījumu, konstatēja, ka 80% bagātību pieder 20% iedzīvotājiem. It kā nekas īpašs. Pēc tam, analizējot citu valstu ekonomiku, viņš konstatēja, ka šāds procentuālais sadalījums ir pārsteidzoši līdzīgs virsur, neatkarīgi no valsts politiskās iekārtas un ekonomikas līmeņa. Vēl parakās, un šo procentuālā sadalījuma principu, ko nu dēvē par "Pareto principu", konstatēja praktiski visās sfērās, piemēram:
- 20% spējīgi uz uzņēmējdarbību, bet 80% labāk jūtas kā darba ņēmēji;
- 20% apģērba, kas atrodas skapī, tiek vilkti 80% gadījumu;
- 20% ir lasītpratēji, bet 80% ir funkcionālie analfabēti;
- 20% no mācību grāmatas lapaspušu satur 80% no nepieciešamās informācijas;
- 20% skolēnu ir motivēti mācīties, 80% apmeklē skolu vien tāpēc, ka pieaugušie liek;
- 20% produktu, ko lietojam pārtikā, rada 80% tauku;
- 20% mobilā tālruņa numuru tiek lietoti 80% zvaniem;
- 20% darbinieku paveic 80% darba;
- 20% darbinieku rada 80% problēmu;
- 20% produktu dod uzņēmumam 80% peļņas;
- 20% klientu dod uzņēmumam 80% peļņas;
- 20% pārdevēju rada 80% peļņas;
- 20% no reklāmas izdevumiem dod 80% no ieņēmumiem;
- 20% pacientu iztērē 80% no valsts veselības budžeta;
- 20% noziedznieku paveic 80% no visiem noziegumiem;
- 20% regulāro izdevumu patērē 80% tavas naudas;
- 20% autovadītāju izraisa 80% no visiem satiksmes negadījumiem;
- 20% mājas lapu piesaista 80% interneta lietotāju.
Protams, proporcija 8:2 nav akmenī cirsta, nobīdes 5-10% amplitūdā iespējamas vienmēr, taču pats princips visnotaļ universāls. Tā nu māte daba mūs iekārtojusi, un visi mēģinājumi ko mainīt, nav vainagojušies panākumiem.

1905. gada notikumos visvairāk vācbaltiešus šokēja nevis sacelšanās apjomi, bet gan mērķtiecīgā kultūras vērtību postīšana. Pat tajās muižās, kuras netika nodedzinātas, revolucionāri pirmajam, kam ķērās klāt, bija bibliotēku, gleznu, mēbeļu un trauku iznīcināšana. Civilizēts cilvēks šo iracionalitāti nespēja saprast.

Jurijs Annenkovs savās atmiņās (Юрий Анненков. Дневник моих встреч. – Искусство, 1991. ISBN 210-02158-0) apraksta: “1918. gadā, kad sarkanā gvarde bija aizbēgusi no Somijas, es tiku līdz Kuokkalu (tolaik tas vēl bija iespējams), aplūkot savu namiņu. Bija ziema. Žilbinošajā sniega baltumā tā vieta melnēja kas nožēlojami kroplīgs – nokvēpis baļķu namiņš ar šķību jumtu, izsistiem logiem, melniem caurumiem durvju vietā. Apledojušu izkārnījumu slānis klāja grīdas. Uz sienām gandrīz līdz griestiem bija dzeltenas urīna strūklu pēdas, vēl nebija izbalējušas ar ogli vilktās augstuma atzīmes: 2 arš 2 verš, 2 arš 5 verš, 2 arš 10 verš… Šo savdabīgo sacensību sacensību uzvarētājs izrādījās kāds ložmetējnieks Matvejs Gluškovs: viņš sasniedza 2 arš 12 verš augstumā. No griestiem ar visu āķi un apmetumu izrautā lampa mētājās izkārnījumu kaudzē, uz tās uzsprausta zīmīte: “Paldies, buržuj, par lampu – labi mums spīdēja”. Ailes ar cirvjiem saārdītas šķēpelēs, ložu cauršautas, servīzes sašķaidītas, metāla trauki – katli, pannas, tējkannas, - līdz augšai piekakāti. Neaprakstāmi piekakāts bija visur: visos stāvos, uz grīdām, trepēs, uz galdiem, bufešu atvilknēs, uz krēsliem, matračiem, metot kakas pat pret griestiem. Un uzraksts: “Osti mus suds labi smako”.”

To pašu Maksims Gorkijs savā esejā par Ļeņinu (Горький о Ленине): “18-tajā gadā Pēterburgā bija lauku bezzemnieku kongress. No Krievijas ziemeļu guberņām ieradās vairāki tūkstoši zemnieki, vairākus simtus izmitināja Romanovu Ziemas pilī. Kad kongress beidzās un visi šie ļaudis devās mājup, izrādījās, ka viņi piedirsuši ne tikai visas vannas pilī, bet arī visas neizmērojami vērtīgās sevras, saksijas un austrumu porcelāna vāzes, izmantojot tās kā naktspodus. Pie tam tas darīts ne vajadzības dēļ – pils tualetes bija lieliskā kārtībā, kanalizācija darbojās. Tā huligāniski izpaudās vēlme graut, bojāt, apgānīt skaistas lietas. Divu revolūciju laikā es neskaitāmas reizes biju liecinieks šai tumšajai, atriebīgajai cilvēku vēlmei lauzt, sakropļot, izņirgāt, apgānīt skaisto.”

Cilvēkiem piemīt tā indive uzskatīt, ka ja kas patīk viņiem, tad arī pārējiem tam jāpatīk. Ja tas tā nenotiek, tad skaidrs, ka tiem pārējiem vai nu nav galvā viss kārtībā, vai ir kāds ļaunums, kas tiem liedz pievērsties labajam. Viena no pēdējo desmitgažu pamattēmām ir vaimanas un īgnums, ka bērni un pusaudži labprātāk laiku pavada dzenājot spēlītes datorā vai telefonā, nevis “kā kad mēs augām” (to, ka paši bērnībā labprātāk pavadīja laiku, spēlējot kariņu jaunceltņu drupās, nevis kā viņu vecvecāki, ganos sildot basās kājas govs pļeckā, to sen aizmirsuši). T.i. dod priekšroku “virtuālajai”, nevis “reālajai” dzīvei.

Taču, vai varat minēt kaut vienu tās izslavētās “reālās” priekšrocību? Realitāte ir garlaicīga (patiesi interesantu uzdevumu tajā ir pārāk maz, it sevišķi vecumā, kad to izvēles iespēju ir minimums). Tā ir nomācoša, jo nekādi neļauj izpausties visam potenciālam (gluži vienkārši pietrūkst gūzmas prasmju, kuras cilvēks uzkrāj tikai ar gadiem). Neproduktīva, jo lielākajā daļā gadījumu mēs nezinām, kāds tad būs mūsu ikdienas pūliņu rezultāts. Tajā nedrīkst kļūdīties, tāpēc labāk neko nedarīt, nekā riskēt. Realitāte ir vientulīga, jo tajā mēs sastopam visai maz cilvēku, ar kuriem komunicēt. Atceramies pirmsdatoru ēru, kad paziņu loks bija 1-2 jaunības draugi, ar kuriem sastopās reizi gadā, darba biedri un kāpņu telpas kaimiņi – t.i. nesavācās pat desmit paziņu, ar kuriem “patusēt” (ja tāda vēlme vispār rodas). Tā ir visai garlaicīga, jo rutīnas ir 100x vairāk, nekā izmaiņu, un visai nerealizējama, jo pārāk maz ir kā tāda, ko varam sasniegt.

Savukārt t.s. virtuālajā pasaulē cilvēkam viss ir pretēji, un tieši tāpēc tā ir tik populāra. Tajā varam ne tikai uzvarēt, bet lieliski redzam, ka ar katru soli tuvojamies šai uzvarai. Tajā mums ir vairāki simti paziņu, no kuriem uzzinām ko jaunu vienā mirklī, nevis sastopoties reizi gadā kādos svētkos; jebkurā brīdī varam ko uzvaicāt, apspriest, vai arī norobežoties. Zinām, ko no mums gaida, zinām, kā to sasniegt. Pie tam sasniegt te un tagad – dažu dienu, nedēļu vai mēneša laikā, nevis gadiem darot vienu un to pašu cerībā, ka kāds varbūt pamanīs un novērtēs. Pat lai ievērtētu smuku saulrietu, reālajā dzīvē ir jāsēžas auto un jānobrauc cik tur km līdz jūrjas krastam, pa ceļam kaujoties ar odiem, kaut virtuāli to var veikt pāris minūtēs. Savukārt emocionālais gandarījums ir akurāt tikpat spēcīgs, kā “reālajā” dzīvē.

Un skaidrs, ka tas tīnis ir depresīvs. Tieši tāpat kā bija depresīvs arī akmens laikmetā. Taču šodien pat vēl vairāk, jo tiek atrauts no pasaules, kurā ir jaunumi, klačas, asaras un ciešanas, simtiem draudziņu, paziņu un ienaidnieku, bulingošana un mīla, lai vientulībā monotoni skrietu krosu, jo ja skries desmit gadus, tad tiks valsts izlasē. Kāpēc 12gadniekam to darīt, ja viņam ir skaidrs, ka 18 gados dzīve beidzas, bet pēc tam ir miglā tīta pirmspensijas eksistence? T.i. klusums, vientulība un depresija viņam nāk tieši no “reālās”, nevis “virtuālās” pasaules.

Taču garā veciem ļaudīm raksturīgs paštaisnums: ja kas patīk viņiem, tad arī pārējiem tam tāpat jāpatīk. Ja kāds iemēkšķas, ka varbūt ir citādi, tad šo jānokancelē, lai netraucē ticēt. Dažās zemēs par krimināllikmā ir pants “par ticīgo jūtu aizskaršanu”. Citās pietiek pasūdzēties FB botam, ka komentārs “neatbilst kopienas standartiem”.

Austrumslāvu kultūrā, un tai radniecīgajās, ir viena specifiska sociālā niša: cilvēks, kurš atsacījies no sadzīves komforta, privilēģijām un karjeras (tā ir cena, kas jāmaksā), ieguvis tiesības paust nepatīkamu patiesību (vismaz to, ko viņš uzskata par patiesību), kur, kam un kad vien vēlas. T.s. dieva dotais cilvēciņš, krieviski “юродивый”. Visbiežāk izsakoties par plašām tēmām, neizniekojot sevi sīkumos. Viduslaikos (par senāku periodu nav rakstītu avotu) dieva dotie specializējās reliģijas un morāles jautājumos, visjaunākajos laikos – sociālajā taisnīgumā un politikā. Liela daļa PSRS laiku disidentu akurāt nāca no šis nišas.

Postsovetiskajā sabiedrībā cilvēkiem (t.sk. arī visai saprātīgiem un izglītotiem) nezin kāpēc sāka šķist, ka šī izteikšanās jeb vārda brīvība nu pienākas visiem bez maksas. Diemžēl tas nedarbojas. Pat visnotaļ zinošs un visādā cilvēks personība, kurš atļaujas publiski paust nepatīkamu patiesību, ne visai izvēloties izteicienus, bet personiskajā dzīvē neatsakoties no sadzīves komforta, privilēģijām un karjeras, labākajā gadījumā apkārtējo acīs kļūst par nekauņu. Sliktākajā – par uzpūtīgu elitāristu.

Bet kad šādi sāk izteikties visi, no patiesības pāri nepaliek vairs ne nieka.

Bītijs ērtāk atlaidās krēslā un brīdi padomāja, kā sākt.
— Jūs jautājāt, kā tas iesācies, šis mūsu darbs, — kur, kad un kādēļ? Tas sācies tā sauktajā pilsoņu kara laikā, kaut gan mūsu statūtos sacīts, ka agrāk. Taču tas nu ir pilnīgi skaidrs, ka dedzinātāju amats uzplauka tikai pēc tam, kad plaši ieviesās fotogrāfija. Un divdesmitā gadsimta sākumā — kino. Un radio. Un vēlāk — televīzija. Tad, kad ieviesās masveidība.
Bet tagad — par minoritātēm mūsu civilizācijā. Jo vairāk iedzīvotāju, jo vairāk minoritāšu. Un sargieties aizskart suņu vai kaķu mīļotājus, ārstus, advokā­tus, tirgotājus, šefus, mormoņus, baptistus, unitārus, ķīniešu, zviedru, itāliešu, vāciešu pēctečus, teksasiešus, brukliniešus, īrus, oregoniešus vai Mehiko iedzīvotājus. Grāmatu, filmu, televīzijas pārraižu varoņi nepavisam nav reāli cilvēki. Jo lielāks tirgus, jo svarīgāk izvairīties no konfliktiem — to jūs, Monteg, lieciet aiz auss! Grupas, grupiņas, nogrupējumi — nedod dievs uzkāpt kādam uz varžacīm! Rakstnieki, kuri grib kaut ko kritizēt, — aizslēdziet savas rakstāmmašīnas! Un viņi tā arī izdarīja. Žurnāli kļuva par vaniļas sīrupa putriņu. Grāmatas — par samazgām, kā teica sasodītie kritiķi. Nav nekāds brīnums, ka grāmatas vairs nepērk, viņi teica. Bet lasītājs, griezdamies jautrības virpulī, labi zināja, kas viņam vajadzīgs, un paturēja sev komiksus. Un, protams, telpiskos seksa žurnālus. Tā ja, Monteg. Un tas viss — bez iejaukšanās no augšas, bez valdības līdzdalības. Nekādu aizliegumu, ne rīkojumu, ne cenzūras ierobežojumu. Tehnika, masveida pieprasījums un jau minēto ļaužu grupu spiediens laimīgā kārtā pārvērta pasauli. Pateicoties šiem apstākļiem, cilvēks tagad var vienmēr būt laimīgs un lasīt komiksus vai reklāmas žurnālus.
— Bet kāds tam sakars ar dedzinātājiem? — Montegs jautāja.
— Ā-a. — Bītijs pīpes dūmu mākonī paliecās uz priekšu. — Tas viss ir ļoti vienkārši un saprotami. Kad pētnieku, kritiķu, mākslinieku un zinātnieku vietā skolas izlaida arvien vairāk skrējēju, lēcēju, sacīkšu braucēju, cīkstoņu, nirēju, svarcēlāju, vārds «intelektuāls», protams, kļuva par lamu vārdu. Cilvēku vienmēr baidījis tas, ko viņš nesaprot. Jūs droši vien atceraties, ka bērnībā jūsu klasē bija kāds zēns, kurš īpaši izcēlās ar savām dotībām, spīdoši lasīja un atbildēja, kamēr citi sēdēja kā koka dievi, ienīstot viņu. Un vai tas nebija tieši viņš, kuru pēc stundām jūs kaustījāt un spīdzinājāt? Protams, ka viņš. Mums visiem ir jābūt vienādiem. Cilvēki nepiedzimst brīvi un vienlīdzīgi, kā apgalvo konstitūcija, bet par tādiem tiek pataisīti. Ja visi ir vienādi kā ūdens piles, tad viņi ir arī laimīgi, jo nav milžu, kuriem līdzās jājūtas sīkam un niecīgam. Tā ja, Monteg!
Bītijs izkratīja pīpi un pētīja pelnus savā sārtajā plaukstā, it kā tie būtu kāds simbols, kas viņam jāatšifrē.
— Mūsu civilizācija ir tik plaša, ka mēs nedrīkstam pieļaut minoritāšu satraukumu vai neapmierinātību. Nu, sakiet, ko cilvēks visvairāk vēlas? Cilvēks vēlas būt laimīgs, vai ne? Vai visu mūžu jūs to vien nedzirdat? Mēs gribam būt laimīgi, cilvēki saka.
— Jā.
— Krāsainajiem nepatīk "Mazais melnais Sambo". Sadedzināt! Baltajiem nepatīk "Krusttēva Toma būda". Sadedzināt!

https://swprs.org/a-swiss-doctor-on-covid-19/

Man savukārt šis viss interesē vairāk no cilvēku psiholoģijas viedokļa, jo, vērojot klātienē, kā veidojas masu histērijas vilnis, var labāk saprast 20. gs. pirmās puses notikumus - cik viegli ļaužu prātus pārņem pārliecība.

Sakarā ar valsts 100gadi aizvien vairāk pasākumu ar atsauci uz pagātni. Tak mani mulsina, ka pat ja ko raksta par 19. gadsimtu, veido tematiskās izstādes, tad obligāti ilustrē ar seniem foto, kur redzami ļaudis tikai zemnieku apģērbā (t.s. tautastērpos). Man gan šķiet, ka, pirmkārt, arī zemnieki ikdienā tā nestaigāja, bet vilka ārā no lādēm tikai uz godiem (t.i. attēls neilustrē ikdienu nu nekādi), otrkārt, zemnieki bija tikai daļa no tā segmenta, kas saplūstot, izveidoja mūsdienu latviešu tautu. Man īsti nesaprotamu iemeslu dēļ (varu vien to skaidrot ar nacionālmarksistiski tautībniecisko tradīciju) citi tautas sociālie slāņi tiek ignorēti.

Nu tas ir tā, ka ja pēc gadiem divsimts, lai atspoguļotu latviešus 21. gs. sākumā, muzejos eksponēs un ilustrācijām izmantos tikai un vienīgi attēlus no Maskačkas, Zolitūdes vai Bolderājas iemītnieku godiem... nu tur adidas treniņbiksēs un lakkurpēs (ļoti smukās) un divlitrenēm rokā. Ar lepnumu.

Arī analogais šovs "Saimnieks meklē sievu" nenodarbojas vis ar lauku sadzīves demogrāfijas uzlabošanu un savešanu, bet gan naudas pelnīšanu, un viena pati slavenā Magone atsver 50 kārtīgas meičas, kas sapņot sapņo par govju ganāmpulku, bērneļu baru un vīru pie sāniem, tb daudz ideālākas kandidatūras. Tās neviens neskatīsies, bet Magoni zina visi, pat tie, kas TV neskatās.

Visi ir apmierināti: skatītāji, šausmās un pretīgumā sastinguši, vēro punduru un bārdaino dāmu cirku, raidījuma veidotāji sajūsminās par reitingu kāpumu un reklāmdevēju ieinteresētību, aber frīkainās dalībnieces ir nonākušas kurortā - spa, kosmetologi, vizāžisti u.tml., - kādu pašas saviem spēkiem nepiedzīvotu nekad. Taču nē, sākas sašutušo darbaļaužu vēstules partijas komitejai aizliegt konkrēto šovu "par raidījuma dalībnieču goda un cieņas aizskaršanu, cilvēktiesību pārkāpumiem un bērnu tiesību apdraudējumu".

Un man nezin kāpēc visai lielas aizdomas, ka visi šie martu un hannu centri savas sašutuma vēstules raksta (kas interesanti, asociācija "Gimene" klusē) un aizliegt pieprasa nevis tāpēc, ka liela rūpe par šova dalībnieču labturību (kā nekā visas pieaugušas sievietes, rīcīb- un lemtspējīgas), bet gan tāpēc, ka viņu jaukajā, tējas, jogas un pseidointelektuālu sarunu aizpildītajā zemkupola pasaulītē, kur lielākais ekstrēms ir jaunajos gumijniekos pabradāt ar fotoaparātu rokā pa Sedas purvu, caur TV ekrānu ielauzusies derdzīga ārpasaules realitāte (jo šovā novākti normāli nomales/lauku sievišķi, kādi viņi vienkārši ir). Tas rada riebumu. Pagrūti ignorēt un izlikties, ka kas tāds ir izņēmumi, ko vairāk vai mazāk pārklāj socdienesti un palīdzības grupas, bet tāda ir liela, pat ļoti liela iedzīvotāju daļa. Jo trakoti nepatīkami tak, ka kā ko pašsaprotamu rāda cilvēkus, kas "ir no augsta sociālā riska grupas un ir uzskatāmas par upuriem, proti, viņām ir fiziskas, seksuālas un emocionālas vardarbības pieredze, viņas cieš no dažāda veida atkarībām, viņām ir zems izglītības līmenis, kā arī, iespējams, psihiska vai garīga rakstura traucējumi". Gluži kā Kašperovskis, kurš ārstēja no attāluma, arī Martas centrs no attāluma diagniosticē: "raidījuma dalībnieces, kaut juridiski ir pilngadīgas, dažādu iemeslu dēļ nespēj pieņemt adekvātus lēmumus", tb neesot pilnvērtīgi un lemtspējīgi cilvēki. Savukārt "neadekvātas uzvedības epizodes, kuru publiskošana medijā nav savienojama ar cieņpilnu attieksmi pret šīm sievietēm", tb aicinājums pielaut publiski rādīt tiaki smukas, gudras un šarmantas sievietes pēc rūpīgas atlases, lai pasarg dies, kādam nerastos no TV iespaids, ka sievietes ir dažādas, daudzas ir arī prastas un neizglītotas. Tāpēc pirmā reakcija ir nevis jautājums "Kāpēc pastāv pietiekami plaša mērķauditorija, kam kas tāds tiek veidots?", bet gan vienkāršāk: pasludināt šova dalībnieces par garīgi nepieskaitāmām un aizliegt ko tādu rādīt – no acīm prom, no sirds ārā.