Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
22.-Nov-2016 08:36 am - Vaidētāji
Latviski tautiskās tradīcijas uzturētājiem noderīga tradicionāla rotaļa garajos ziemas vakaros

Vaidētāji
Visi rotaļas dalībnieki vaid. Tas, kuram vaicātāja uzdevums, pēc paša patikšanas šim vai tam vaicā par vaidēšanas iemeslu. Kam vaicā, tam jāizteic, kas viņam kait. Tā viens par piemēru atbild: “Man ir mīlestības sāpes.” Otris: “Es kritu un sasitos.” Trešais: “Man galva sāp.” Ceturtā: “Mani mans iemīļotais tautietis atstāja.” Piektais: “Esmu ļoti slims.” Un tā tālāk. Kas nezina pasacīt vaidēšanas iemeslu, vai kas izstāsta tādu iemeslu, kāds jau reiz sacīts, tam jādod ķīla un jāstājas vaicātāja vietā.”

Via: Lapas Mārtiņš. Rotaļnieks. – Rīga, 1886 (1900)
5.-Nov-2016 11:38 am - kad mēs augām, tad tā nebija
XV gs. humānists no Venēcijas Hieronimo Skvarčafiko (Hieronimo Squarciafico), pukojās par "mūsdienu jaunatni" – jaunā mode uz poligrāfiski drukātajām grāmatām, kad viss tev priekšā uzrakstīts, nevajag pašam neko pārrakstīt, iedziļināties, censties saburtot neskaidrās vietas rokrakstā, veicina globālu intelektuāla slinkuma un domāšanas sekluma izplatīšanos. Pieejamais drukātās informācijas apjoms būšot tik milzīgs, ka viens cilvēks to nespēs "sagremot", ļaužu prātus pārņems haoss, nespēja pašiem domāt, dominēs tikai tikai svešu domu citēšana, neprotot vairs atšķirt "graudus no pelavām". Vēl pāris paaudzes, un cilvēce būs degradējusies līdz mežoņu līmenim.
1.-Nov-2016 10:45 am - Par nacionālajām tradīcijām un svešajiem helovīniem
Vēl pirms gadiem 200 Dienvidkurzemē meitas svētkos staigāja tādos pašos pelēki bēšīgos vilnas strīpbrunčos, kā citos novados tuvākajā apkaimē. Neko jestru un spilgtu, krāsojot vaivariņos un sīpolu mizās, mājas apstākļos nedabūt. Nu bij kāds tur savs musturiņš atšķirīgāks (nevienos laikos meitas nav gribējušas ģērbties visas vienādi, kā Ziemeļkorejas jaunkareivji, izņemot, ja jādzied korī vai jādejo TDA), kas, ja nebūtu noticis kāds cundurs, pirms gadiem 100 būtu iegrāmatots kā Dienvidkurzemes tautastērps, un tradīciju komisijas rūpīgi raudzītos, lai mūsdienās nebūtu nekādu noviržu no apstiprinātā un iekonservētā standarta. Gluži kā tas šobrīd notiek ar citu novadu tautas tērpiem.
Bet redz, sanāca tā, ka Lībavas jūrmalā ņēma un strandēja kāds hollanderu tirdzniecības kuģis, kas bija bāztin piebāzts ar rūpnieciski krāsotu spilgi sarkanas vilnas auduma baķiem un stikla pērlītēm Sibīrijas iezemiešiem, devās uz Pēterburgu. Un, tavu brīnumu, jau pēc mēneša visas Nīcas un Bārtas novadu meičas uz zaļumballēm devās nevis no vecmāmiņām mantotajos bēšīgi strīpaini pelēkajos, bet gan no nekurienes uzradušajos ugunīgi sarkanos brunčos un stikla pērlītēm izšūtos sarkanos vaiņagos! Un neviens nepīkstēja (moš kāds bubināja, kur nu bez tā, taču avotos tas nav saglabājies), ka lūk, galīgi kaunu aizmirsušas, tēvutēvu tradīcijas un nacionālo identitāti zaudējušas, ne mūsu, bet "svešās" krāsās izrotājušās. Un nepagāja ij ne pārsimt gadu, kad sarkanie brunči tiek uzskatīti kā kas mūžsens un tradicionāls. Būtu strandējušā kuģī cita krava, būtu latviešiem cits tradicionālais nacionālās identitātes mantojums, ko tagad sargāt.
20.-Aug-2016 12:06 pm - Starp mums, meitenēm, runājot...
Atvase lasa Zentas Ērgles "Starp mums, meitenēm, runājot...". Man ik pa brīdim jātulko, kas domāts ar to vai šito.
Visnotaļ interesanti, un ne no tā viedokļa, ka latviešu valodā nav pusaudžiem domātas literatūras (nu tai vecuma grupai, kas no rūķīša Herbes izaugusi, bet līdz Sudraba slidām vēl nav daaugusi), bet gan pats teksts, kas atspoguļo autora, varoņu un vides pasaules skatījumu.

Piemēram:
"Un ja nu no viņa patiešām kādreiz iznāk slavens mākslinieks? Tāds kā Uldis Zemzaris, Edgars Iltners vai Gunārs Krollis? Tas gan būtu varens joks. Ar vienu spļāvienu viņš pārspļautu savu izcilo brālīti. Izstādes, medaļas, goda nosaukumi. Raksti avīzēs – jaunais, spējīgais grafiķis, nē, labāk gleznotājs Daumants Pētersons... Talantīgā mākslinieka Pētersona izstāde Varšavā, Sofijā, Prāgā..." (50. lpp.)

Ne autore, ne tās varonis, ne padomju lasītājs pat iztēlē nepieļauj izstādi Parīzē, Romā, Londonā, Tokijā vai Ņujorkā - tas vienkārši nav iespējams, tāpat kā levitācija vai svina pārvēršana zeltā, - pašsaprotami.
15.-Mar-2016 10:43 am - atgriežoties no sauļošanās, ar novēlošanos maza pagalīte 8. marta cepienu kuriņā
Kur pirms gadiem lasīju, ka ASV pēc apkopotās statistikas 12% ģimeņu sievas pakļauj fiziskai un emocionālai vardarbībai savus dzīvesbiedrus. Cipars varētu būt vēl lielāks, taču ar ieaudzināto "vīrieši neraud", "jebkura sieviete noteikti ir fiziski vārgāka par jebkuru vīrieti", "vīrietis nedrīkst sievietei sist pretī" ir iespēja, ka lielākā daļa šādu situāciju tiek noklusēta.
12.-Jan-2016 08:19 pm - noziedzības statistika Norvēģijā
Kārlis Vērpe feisbukā: "No vienas karstas feisbuka diskusijas. Argumentam tika lietota Norvēģijas cietumu statistika (zemāk). Izvarošana tabulā ir Voldtekt. Un izrādās, ka 10 izvarošanas pastrādājuši somālieši, 9 - irākieši, 8 - eritrejieši, 7 - afgāņi... bet ar to tabula nebeidzas. Norvēģijas cietumos sēž arī 6 poļu un tikpat daudz rumāņu izvarotāji, brāļi lietuvieši atpaliek - tikai 4. Poļiem par labu jāsaka, ka, ja vien var ticēt vikipēdijā pieejamajiem imigrācijas datiem, viņu Norvēģijā ir teju trīsreiz vairāk kā somāliešu un irākiešu. Toties lietuvieši ir teju tikpat daudz. Bet rumāņi ir vien 11 000. Tātad 10 ieslodzīti izvarotāji uz 36 000 somāliešiem. Rumāņus sarēķiniet paši. Turklāt ar mūsu kaimiņiem varam lepoties visos pārējos noziedzības rādītājos, īpaši narkotiku jomā. Ja skatāmies kopumā, tad tālbraucēji noziedzībā no austrumeiropiešu imigrantiem atpaliek pamatīgi. Bet no šībrīža diskusijām noprotams, ka austrumnieku noziegumi ir īpaši briesmīgi, ja arī, vismaz cik var spriest no šīs lapas, veido ievērojami mazāku procentu nekā austrumeiropieši. Varbūt mums ir jāsāk baiļoties arī par to, ka kaimiņu dzīvesziņa un izpratne par baudām (narkotikas) var mums izrādīties destruktīva. Ja nu tā saindē Latviju. Lietuviešu biznesa pie mums jau netrūkst un arī slēpot viņi te brauc bariem."

http://www.nrk.no/dokumentar/okning-av-utenlanske-innsatte-1.11966820
19.-Okt-2015 07:39 am - Par kādu no lielajiem imigrācijas viļņiem dievzemītē
Grāfs Šeremetjevs (Борис Петрович Шереметев, 1652-1719) savā literatūrā daudzkārt citētajā vēstulē Pēterim I rakstīja: "Ienaidnieka zemē vairs nav, ko postīt. No Pleskavas līdz Tērbatai, lejup pa Veļikajas upi, gar Peipusa ezera krastiem līdz Narvas upes grīvai, ap Tērbatu, aiz Tērbatas (..) Laiuses līdz Rēvelei, 50 verstis pret Rakveri un tālāk no Tērbatas uz augšu pa Mētraines upi līdz Vircezeram, pret Helmi un Karksi, un aiz Karksi līdz 38 verstīm pret Pērnavu, un no Rīgas līdz Valkai: viss ir nopostīts, pilis ir uzspridzinātas. Nekas vairs nav saglabājies bez Pērnavas un Rēveles, un šur tur kāda muiža jūrmalā. Citādi viss starp Rēveli un Rīgu ir izravēts. Apdzīvotās vietas atrodamas tikai uz kartes."

1711. gadā cars uzdāvināja savam uzticamajam kambarkungam un karavadonim no šīs izdedzinātās zemes Piebalgas novadu: Vecpiebalgas muižu (Alt-Pebalg jeb Pebalg Orishof, t.i. Slātavu), Jaunpiebalgas muižu (Neu-Pebalg, t.i. Čangalienu) un Briņģu muižu (Brinckenhof). Tā kā Ziemeļu karā un 1710-1711 gadu mēra epidēmijā novads bija kļuvis mazapdzīvots (piemēram, Liepupes muižā 1710. gadā no visiem ļaudīm miruši bija 475, bet izdzīvojuši - 68), jaunais īpašnieks tur masveidā nometināja dzimtcilvēkus no Jaroslavskas guberņas, kā arī gvardes pulku atvaļinātos karavīrus, kuriem pēc gadu desmitiem ilgā dienesta tā īsti vairs nebija kur atgriezties. Šeremetjevs personīgi komandēja īpašo "nemirstīgo" 97. Vidzemes kājnieku pulku - 97-й пехотный Лифляндский генерал-фельдмаршала графа Шереметева полк, - kā arī, būdams otrā persona impērijā, brīvi rīkojās ar citu gvardes pulku atvaļināto personālsastāvu. Vēlāk, sākoties rusifikācijai, te, kā etniski labvēlīgā vidē, 1846. gadā izveidota pareizticīgo draudze, 1851. gadā uzcelta pareizticīgo baznīca, ierīkota kapsēta. Un ko panāca? Ieguva tikai kaudzi pareizticīgu latviešu.

T.i. visu Piebalgu pārklāja imigrācijas vilnis un lielāko daļu iedzīvotāju nu veidoja ieceļotāji no citurienes - "dvieļgalvas" jeb "ratcepuru galvas" - ar citām paražām, apģērbu, vērtībām, ticību un dzīvesveidu, kam latviskā dzīvesziņa un Preambula bija svešas. Notika tieši tas, no kā mūsdienās patrioti baida Eirōpu. Un kas notika?

Grāfa Šeremetjeva pārvaldnieki, lai gūtu lielākus ienākumus izrentēja īpašumus, lielāko tiesu maz jaucoties zemnieku sadzīvē, rezultātā novadā uzplauka amatniecība (kā vienmēr, kad valdība nemēģina ko regulēt), piebaldzēni, atšķirībā no citu pagastu iedzīvotājiem, visai brīvi brauca uz gadatirgiem tirgoties. Negaidīja vis rīkojumu no muižkunga, bet paši rūpējas par skolu izveidošanu, dibināja dažādas biedrības, organizēja koru dziedāšanu un teātra izrādes. Imigrantu pēcteču Piebalga kļuva par Latvijas pirmās atmodas centru, tur aktīvi darbojās t.s. brāļu draudzes ar savām skolām, no turienes nāca Atis Kronvalds, Auseklis, Andrejs Pumpurs, brāļi Kaudzītes, Antons Austriņš, Jēkabs Pilsātnieks, Pēteris Ceriņš u.c. Šeremetjevi jau visai agri ļāva zemniekiem izpirkt zemi, tāpēc Vecpiebalgas īpatnība XIX-XX gs. mijā bija arī daudzās lielās vecsaimniecības. Un vēl šobrīd, kā VFF lekcijās stāstīja nelaiķe doc. Leinasāre, vidējais piebaldzēna augums ir par saviem 5 cm garāks, nekā citos Latvijas novados (jo gvardes pulkos ņēma pamatīgus tēvaiņus).

Pagājuši nieka 300 gadi un lai nu kāds piebaldzēniem tagad pasaka, ka šie neesot īsteni latvieši - ar ilksi (mūsdienās ar kardana krustu) atrausies. ;)
14.-Okt-2015 05:39 pm - iz latviskās dzīvesziņas apcirkņiem


Latviešu (Kurzemes piekraste no Kuršu kāpas līdz Engurei) nacionālais ēdiens ko restorānā "Kontinentāle" dēvēja par Nehrungstauben: sālīta vārna kāpostos.

nu_ir_auzas )
23.-Jul-2015 07:48 pm - par hipsterismu
Hipsterisms radās paēdušajos Rietumos balto apkaklīšu vidū kā kārtējais subprotests. Motivācija aš gluži kā savulaik hipijiem un pankiem, tb sava nicinājuma pret mantas kultu demonstrācija, taču šoreiz saglabājot darbu un ienākumus, nevis kā iepriekšējās paaudzes, pametot visu un mūkot prom uz Goa vai Katmandu. Tb nevalkāt brendotu klozi, lai paustu attieksmi un pozicionētu sevi kā tam pāri stāvošu: varu atļauties, bet tieši tāpēc atsakos.

Austrumeiropas telpā hipsterisms ir kardināli atšķirīgs, un līdzīgs Rietumu hipsterismam tikai vizuāli. Proti, daļa šejienes sabiedrības par hipsteriem kļuva momentā, tikko šī vēsma līdz šejienei atnāca, nevis tāpēc, ka varētu atļauties, taču pārliecības pēc gribas norobežoties no lupatu kulta, bet gan gluži pretēji: baisi jau nu gribas brendoties, taču nevar atļauties. Tā nu hipsterisms austrumeiropas plikadīdam nāca kā ūdens malks tuksnesī: beidzot vari nevis visu pieticīgo KKF izsniegto radošā bezdarbnieka pabalstu iztērēt humpalās, meklējot brendu, bet gan atliek vien izrevidēt vecāsmātes skapi laukos (un katram no šiem 1.-2. paaudzes pilsētniekiem šādu skapju pilns) - esi ūbermoderns un nekādu izdevumu. Nekādu mēbeļu - pietiek ar pāris apskretējušiem hlamiem, ko senči ielidinājuši šķūnī, lai būtu ūberinterjers. Vectēfa fiksītis, ar ko šis minas uz ciema bodi pēc kefīra - konfiscēts, un esi zirgā. Nu pat nauda paliek pāri vincukam!

Nu un protams maza daļa viltushipsteru, tb tie, kas jau pelna pietiekami, taču savā brendu pielūgsmē nekad nevilks ko īsti vecu un autentisku, bet gan tērēs bargu naudu pseidovintāžam, ar ko tirgotāji, uzoduši auditoriju, šos bagātīgi apgādā. Tur jau ir sacensība gluži kā Juglas cacu vidū, tikai nevis par to, kam krutāks un dārgāks dolčgabani, bet kuram dārgāks "ērenpreiss".

Tb īstu hipsteru dievzemītē, šķiet, nemaz nav. :)
This page was loaded Dec 6. 2016, 8:02 am GMT.