1905. gada notikumos visvairāk vācbaltiešus šokēja nevis sacelšanās apjomi, bet gan mērķtiecīgā kultūras vērtību postīšana. Pat tajās muižās, kuras netika nodedzinātas, revolucionāri pirmajam, kam ķērās klāt, bija bibliotēku, gleznu, mēbeļu un trauku iznīcināšana. Civilizēts cilvēks šo iracionalitāti nespēja saprast.

Jurijs Annenkovs savās atmiņās (Юрий Анненков. Дневник моих встреч. – Искусство, 1991. ISBN 210-02158-0) apraksta: “1918. gadā, kad sarkanā gvarde bija aizbēgusi no Somijas, es tiku līdz Kuokkalu (tolaik tas vēl bija iespējams), aplūkot savu namiņu. Bija ziema. Žilbinošajā sniega baltumā tā vieta melnēja kas nožēlojami kroplīgs – nokvēpis baļķu namiņš ar šķību jumtu, izsistiem logiem, melniem caurumiem durvju vietā. Apledojušu izkārnījumu slānis klāja grīdas. Uz sienām gandrīz līdz griestiem bija dzeltenas urīna strūklu pēdas, vēl nebija izbalējušas ar ogli vilktās augstuma atzīmes: 2 arš 2 verš, 2 arš 5 verš, 2 arš 10 verš… Šo savdabīgo sacensību sacensību uzvarētājs izrādījās kāds ložmetējnieks Matvejs Gluškovs: viņš sasniedza 2 arš 12 verš augstumā. No griestiem ar visu āķi un apmetumu izrautā lampa mētājās izkārnījumu kaudzē, uz tās uzsprausta zīmīte: “Paldies, buržuj, par lampu – labi mums spīdēja”. Ailes ar cirvjiem saārdītas šķēpelēs, ložu cauršautas, servīzes sašķaidītas, metāla trauki – katli, pannas, tējkannas, - līdz augšai piekakāti. Neaprakstāmi piekakāts bija visur: visos stāvos, uz grīdām, trepēs, uz galdiem, bufešu atvilknēs, uz krēsliem, matračiem, metot kakas pat pret griestiem. Un uzraksts: “Osti mus suds labi smako”.”

To pašu Maksims Gorkijs savā esejā par Ļeņinu (Горький о Ленине): “18-tajā gadā Pēterburgā bija lauku bezzemnieku kongress. No Krievijas ziemeļu guberņām ieradās vairāki tūkstoši zemnieki, vairākus simtus izmitināja Romanovu Ziemas pilī. Kad kongress beidzās un visi šie ļaudis devās mājup, izrādījās, ka viņi piedirsuši ne tikai visas vannas pilī, bet arī visas neizmērojami vērtīgās sevras, saksijas un austrumu porcelāna vāzes, izmantojot tās kā naktspodus. Pie tam tas darīts ne vajadzības dēļ – pils tualetes bija lieliskā kārtībā, kanalizācija darbojās. Tā huligāniski izpaudās vēlme graut, bojāt, apgānīt skaistas lietas. Divu revolūciju laikā es neskaitāmas reizes biju liecinieks šai tumšajai, atriebīgajai cilvēku vēlmei lauzt, sakropļot, izņirgāt, apgānīt skaisto.”