Jauns solis augstajā #modernā_māksla un #kultūra attīstībā. Gleznotājs Salvatore Garū (Salvatore Garau, Itālija) radījis šedevru – neredzamo skulptūru “Es esmu” (I am). Kritiķu un mākslas zinātnieku augsti novērtēta, tā pārdota izsoļu nama Art-Rite akcijā par nieka 15 000 eur. Domājams, ar laiku mākslas darba vērtība tikai pieaugs.
Nepilngadīgajiem ieeja izsoļu namā ieeja tika liegta (tiem allažiņ niezējusi mēle kā izteikties par karaļa jauno tērpu).

https://www.italy24news.com/local/58629.html?fbclid=IwAR2RI1MKWiTlRKBqqOf-hHsePCSwXGHATn48SzIi4VQVm4-9BvPAovHCALc

Interesanti, vai VKKF man iedotu naudiņu par kādiem pārdesmit neredzamiem plakātiem? Varu būt šajā ziņā ļoti ražīgs. ;)

P.S.
Vai mākslas zinātniekiem nebūtu laiks izdomāt jaunu nosaukumu tam, ko par “mākslu” dēvēja pirms gadiem 100? Citādi skolas bērniem rodas kognitīvā disonanse. Skolā viņiem stāsta, ka māksla esot kaut kādi Rembranti, Monē, Grosvaldi un Kandinski, aber ja jaunietis no inteliģentas ģimenes un apmeklē mūsdienu mākslas centrus, tad tur redzams absolūti kas cits. Vajadzētu pasaudzēt pusaudžu nenobriedušos prātus!

Savulaik, kad mēģināju rīkot sociālā plakāta izstādes, viens potenciālais mecenāts man atteica, sakot: "Es nekādus māksliniekus vairs neatbalstu un neatbalstīšu, jo man nepatīk ļaudis, kuri nevis pasaka "paldies", bet uzskata, ka tas ir mans pienākums, un viņi mani ar savu esamību aplaimo". :)

Godīgi atzīstu, ka no mūsdienu mākslas un kultūras nekā nesaprotu. Gluži vienkārši tāpēc, ka nesaprotu.

Nu piemēram, ja pirms gadiem (daudziem) mēs ar kursabiedriem no kroga rōzā nokrāsotā ķerrā stūmām tikpat iereibušas kursabiedrenes uz Ķīpenes kojām, tad paši to uzskatījām tikai un vienīgi par studentisku jautrošanos. Šodien, ja ķerras stūmējs tā biežāk Ozirisā kafiju dzer, tādas zirgošanās organizēšanai pat dabūtu KKF grantu un kritiķu atsauksmes par "spožu performanci". Dēvējiet to par mākslu, bet es savā lauķa prastumā tajā saskatu tikai zirgošanos (pie tam ne visai interesantu neiesaistītajiem).

Tā subjektīvi šķiet, ka ir sasniegts zināms slieksnis un viss ir iebremzējies un iestājusies zināma stagnācija: nekas jauns netop, un uz rokas pirkstiem zemē, kur katrs otrais uzskata sevi par kultūras dzīves sastāvdaļu, var ko interesantu sastapt. Vairums spēj tikai taisīt rimeikus par jau bijušo (praktiski jebkurā izstādē var staigāt un ar pirkstu bakstīt: to poļi taisīja 1975. gadā, bet tas bija populārs Francijā 1980. gadā, bet šitais autors, pirms uzsākt darbu, krietni papētījis 69. gada Mehiko biennāles katalogu). Tad nu nekas cits neatliek, kā ļauties šī brīža trendam "provocēt" un "pārsteigt" (iesaku pievērst uzmanību šai diagnozei izstāžu anotācijās: ja kritiķi ko saka par "provokatīvo mākslinieku", tātad kārtējais šokētājs... Un ne ar jaunu stilu, spožām prasmēm un tehniku - jo to vienkārši nav, - bet kakājot uz skatuves, sitot krustā beigtas žurkas, ieliekot dīvānā skeletu un izstādot, vai augstajā modē par modeļiem slimus cilvēkus izvēloties.

Jo izpausties autoram gribas, talanta radīt ko nebijušu pietrūkst, bet uz rūpnīcu iet par virpotāju nepavisam negribas. Tas ir normāli. Šādi stagnācijas periodi cilvēces vēsturē bijuši cik uztiet. Pastagnē kādu gadsimtu un nāk kāds ģēnijs, kas atrauj korķi vaļā.

P.S. Mazliet apskaužu tos, kas tajā visā ko burvīgu saskata, un kurus šī brīža mākslas avangards priecē. Kā jau norādīju, nekā no mākslas un kultūras nesaprotu, t.i., kam lemts rāpot, tas nespēj lidot.

Karls Blosfelds (1865.-1932.) - botāniķis, dabaszinātnieks, fotogrāfs un mākslinieks. Strādājot pie augu klasifikācijas, īpaši modificēja savu fotoaparātu, lai varētu fotogrāfēt augus 30kāršā palielinājumā, un 30 gadus tos fotogrāfēja. Viņa darbi tika apkopoti un publicēti Berlīnē 1928. gadā albumā "Arhetipi mākslā".

Karl Blossfeldt. Urformen der Kunst.
Карл Блоссфельд.