Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
2.-Dec-2017 09:38 am - The Walking Dead
Kā jau diezgan infantilam vīrišķim, līdzīgi kā pagļēviem tīņiem kādreiz patika lasīt Džeka londona Aļaskas sāgas, man pa kluso patīk skatīties visādas postapokaliptiskas filmas un seriālus. Kā nu šie izdzīvos, kad viss drupās? Paldies Džā, Lattelecom interaktīvā TV dod iespēju visu skatīties arī ierakstā, kad ļoti ērti ir, jo vari pārtīt paātrinājumā reklāmas un dialogus. Aber skatoties amerikāņu seriālus tas ir makten svarīgi, jo viņu varoņiem piemīt indive pašā izšķirošajā brīdī (nu tur viens no varoņiem karājas virs aizas malas, vai varoņi patvērušies strupceļā, kur šos ielenc zombiji vai ļaundari) uzsākt garumgarus dialogus a la "kā tu šobrīd jūties", "man tomēr tā Anniņa patīk", "atceries, kā toreiz" vai "vai nogalinot ļaundari mēs paši nekļūstam par ļaundariem?".



Tā nu skatos iekš FOX šobrīd rādīto "The Walking Dead" (nu tāds nebeidzams stāsts par izdzīvošanu zombiju pārņemtā pasaulē). Nupat, malkojot rīta kafiju un izbaudot pirmo dūmu, iešāvās prātā, ka no biznesa viedokļa konkrēti šis ir visai izdevies projekts. Proti, seriāls izveidots tieši tā, ka to pamatā veido garumgari dialogi par ētiku un morāli, taču lai skatītājs neaizmigtu, tomēr saprātīgās devās ir arī šaušanās un kaušanās. Un formāts ļauj ko lielisku: kad seriāls būs sevi izsmēlis, tā autori varēs paņemt visas vecās sērijas, izgriezt "ūdeni", un atlikušo samontēt iekš kino rādāmā vienā patiesi labā kaušanās/šaušanās spriedzes mūvijā, ko seriāla cienītāji bariem skries skatīties. Tā teikt, divi vienā.
1.-Aug-2017 12:37 pm - par seriāliem
Kā jau vīrelis gados, esmu iecienījis vakaros pēc pie virpas pavadītas dienas ar konjaka glāzi skatīties TV seriālus (seriāli ir tipisks maziem bērniem un mūža norieta pieaugušajiem domāts produkts). Ja laulātā mājās, tad skatāmies kriminālizmeklēšanas seriālus, ja es viens pats, tad postapokalipses tēmai veltītos, tāpēc vairāk pabubināšu par tiem. Protams, gluži kā "Naša Raša" viens no varoņiem, sarunājos ar televizoru, gānu režisorus, aktierus un scenāristus, ja man kas nepatīk, ik pa brīdim Staņislavska pozā brēcot: "Neticu, neticu, neticu!" Visvairāk kaitina vairākas gandrīz visiem postapokalipses seriāliem raksturīgas pamatlietas.

Pirmkārt, stulbi jautājumi un varoņu maniakālā vēlme "izrunāties". Piemēram, ja viens karājas aizas malā, acis pārgriezis mēģinot uzkārpīties drošībā, tad draugam pieskriet pie aizas malas un tā vietā, lai padotu roku, virvi, koka zaru u.tml., uzbāzties ar jautājumiem "kā tu jūties?" ir stulbi. Tas pats ar sarunām par dzīvi – varoņiem izteikta tendence, bēgot no ļaundariem, zombijiem vai citplanētiešiem, piesēst un sākt apspriest bērnību, cik kurš dzīvē zaudējis, kamēr briesmas ar katru sekundi nāk tuvāk un tuvāk.

Nemaz nerunājot par galvenajām varonēm, kas blandās pa brikšņiem vaļā izlaistiem matiem – manuprāt jebkurš pie vesela saprāta esošs sievišķis šādos apstākļos pirmais ko dara, ir matus saņem zirgastē, lai tie nekrīt acīs un tajos nesaķeras visādi dadži. Bez tam - un tas ir uz režisoru sirdsapziņas, izvēloties aktierus, - ticamības momentu nekādi nevairo tas, ka ja pēc scenārija izdzīvojušie klīst jau kādu gadu, meklēdami lielveikalu noliktavās vēl kādu nesabojātu konservu un cīnoties ar sliktajiem par svaiga ūdens lāsi, tīri fiziski viņi ir jauki apaļīgi, maigām rociņām, kaut svara zaudēšana šādos apstākļos ir neizbēgama.

Otrkārt, nespēja pieņemt, ka līdz ar apokalipsi vecā pasaue gājusi bojā un ir jauni spēles noteikumi – pozitīvie varoņi spītīgi izturas tā, it kā nekas nebūtu sociumā mainījies, no kā izriet pārspīlēta moralizēšana, bezgalīga pļāpāšana par labo un ļauno (sajūta, ka lielākā daļa scenāristu ir nerealizējušies sprediķotāji), un kāre uz tiesas procesiem. Ja tiek noķerts kāds ļaunais, kurš pirms tam nokillojis krietni daudz labo, to nevis bez vārda runas pieliek pie sienas, bet nē – savācas visi desmit uz zemeslodes izdzīvojušie, sadala lomas un sāk dienām ilgi spriest tiesu (tiesas procesi gan vairāk raksturīgi amerikāņu seriāliem).

Tā vietā, lai vispirms nodrošinātos ar ieročiem un patvērumu, labie parasti blandās bezsakarīgi apkārt, meklējot citus izdzīvojušos, lai tiem palīdzētu, un ir naivā neizpratnē, ka daudzi citi izdzīvojušie izrādījušies attapīgāki par šiem, jau apmeklējuši ieroču veikalu un tagad bez mazākām sirdsapziņas ēdām atņem labajiem visus viņu pieticīgos krājumiņus vai pat pie neapmaksāta darba pieliek. Ja ļaunie saņem kā ķīlnieku vienu abo un liek pārējiem, labākajās Holivudas tradīcijās, nolikt ieročus (kurus parasti sagādā kāda "melnā avs" labo kompānijā), tie arī to dara un brīnās, ka viņus nevis ar aplausiem atlaiž brīvībā, bet nu var darīt ar šiem ko grib (ļaunie parasti neko labu negrib).

No šādām situācijām labie vienmēr gan izkuļas (seriāls tāpēc ir seriāls, ka turpinās), taču ne savu prasmju dēļ, bet tāpēc, ka sliktie, kuri jaunajiem apstākļiem ir daudz piemērotāki un attapīgāki, parasti "paslīd uz nejauši pagadījušās banāna mizas". Tb reālos apstākļos visi šie vegāni un pārējie ronīšu aizstāvji apmirtu uz skaitli trīs, bet tas jau nebūtu smuki, ja tālāk seriāls turpinātos tikai par peripetijām starp dzīves realitāti pieņēmušajiem izdzīvotājiem, kuri nekavējas laist darbā spēku, lai aizstāvētu savu kopienu, un ne sekundi nekavētos morāles un ētikas jautājumu pārspriešanā. Tas neatbilstu šī brīža meinstrīmam par pareizu uzvedību.

Iespējams, ka tieši šo aspektu daļēja novēršana (ir, taču mazāk, nekā vispārpieņemts) nodrošinājuši gan "The Walking Dead", gan "Game of Thrones" fantastiskos panākumus, jo tie ir patīkami izņēmumi pārējās TV produkcijas vidū ar to, ka tajos līdz minimumam samazināti manis minētie akcenti un, kaut sižeti ir tīrā fantastika, varoņu izturēšanās ir tuvāka iespējamajai realitātei. Šķiet, ne man vienam apnicis, ka sižetu cenšas rādīt "kā jābūt", nevis "kā būtu".
24.-Jun-2017 02:38 pm - ko Kaurismeki zina par kaimiņiem
Līst kā jau pa Jāņiem, rezignēti vēroju Kaurismeki filmu "The Last Border" (Viimeisellä rajalla, 1993). Atķeksēju arhīvam galvenā varoņa teikto galvenajai varonei: ""Doila" ir vienīgais vārds, ko zinu latviski. Tas nozīmē "cerība"."
15.-Jun-2015 07:40 pm - Game of Thrones
Pieķēru sevi, ka ieslīdzis mājas dzīvē, esmu palaidis garām nenoskatītas jau kādas 3-4 "Game of Thrones" sērijas un kaut kā nejūtu ne mazāko nepieciešamību iekavēto atgūt. Ja grāmata vēl kaut cik ir lasāma, ja nu akurāt nekā cita nav ko darīt (jo lasot vari trūkstošo piedomāt klāt), tad mūvijs ir vienkārši tikpat plakans kā "Rīgas sargi" – gandrīz vai jāsāk titros lūkot pēc latviskiem uzvārdiem radošajā komandā.
Sižets tā vienkārši ņemts no bērnu grāmatiņām par t.s. sarkanās un baltās rozes karu, ļaužu īpašvārdi lielāko tiesu ņemti no senangļu mēles, tikai pakropļoti, lai līdzība mazāk izglītotam indivīdam nešķiet tik uzkrītoša. Pat karte ir stilizēta Lielbritānija ar visu Adriana sienu, tikai šoreiz tādu makten augstu. Tikai mērogi citi – domāts vesels kontinents, jo aptver visas klimatiskās joslas no polārajiem apgabaliem līdz ekvatoram. Etniskais sastāvs: visi vienādi. Teorētiski gan ir mežoņi, ziemmalieši, pāris salenieki un dornieši, taču pa lielam viņi pilnīgi vienādi, nav nekādu lingvistisko, antropoloģisko un kultūras atšķirību, tik vien kā vieni lāčādās, bet otri tunikās. Pie tam aizmūra mežoņu metalurģiju varētu apskaust vēlo viduslaiku eiropieši - visiem lieliski izstrādāti platasmeņu cirvji un zobini no damascēta tērauda, - acīmredzot savās ziemeļu zemnīcās, būdami mednieki-vācēji, visu kreativitāti metālu aptrādes tehnoloģijās izvērsa.
Pie tam nekādas atšķirības kultūrā, izņemot uzsvērto nedisciplinētību un muldēšanu par brīvību (interesanti, no kurienes mežonis, kurš nebrīvi nav redzējis un par dzīvi dienvidos no Mūra zina tikai nostāstus pasaku un mītu veidolā, spēj atšķirt brīvību no nebrīvības?) - novilktu ziemeļu mežonim lāčādu un nomainītu to pret stepētu vesti, un šis ne ar ko neatšķirtos no Karaļu ostas bodnieka. Vienīgais, ar ko atšķiras otra kontinenta t.s. brīvpilsētu iedzīvotāji, ir sprogaini mati (dažviet gan piemin, ka viens otrs на негра смахивает). Dotraki, kas it kā domāti mūsu viduslaiku mongoļu vai skitu analogs, vispār cirks kaut kāds, plikiem vēderiem pa stepi jādelē, zvaniņus šķindinādami.
Dievs ar tiem zvaniņiem, tak kā šie stepes klimata diennakts un sezonālās temperatūras maiņas iztur, zina tikai pirmļaudis. Bet laikam jau iztur, ja pat aiz viņējo polārā loga gan t.s. vārnas, gan mežoņi mierīgi lielākajā salā iztiek bez ausainēm un cimdiem, tikai ar neģērētas ādas uzmetnīti plecos. Staņislavskis, to redzot, ar sirdi aizietu.
Raksturu, emociju praktiski nav, raksturu nav, pārvietojas kā lelles no punkta A uz punktu B. Pat visi gredzenu pavēlnieku hobiti ir sulīgāki savā spēlē, nekā šie te.
Sievietes stulbas pēc definīcijas: Dinerīsas vienīgais trumpis ir pūķi (kaut viņa dara visu, lai tie paceltu cepuri un aizvāktos savvaļā), bez kuriem viņa vienkārši ir sīka dura, kurai šķiet, ka pasaulei jāpiemērojas viņas ekspektācijām, nevis otrādi. Serseja – psiha sterva, kura labākajā gadījumā varētu vadīt veikalu tīkla "Rimi" marketinga nodaļu (naudas daudz, var arī dura atļauties būt), Sansa – vienkārši pīkstoša petenīte, kuras liktenis ir gaidīt kādu, kas šo izpestīs no bedres. Mazā māšele vēl bērns, pie tam reti parādās. Citu praktiski nav. Vēl tā Greidžoju meiča, taču arī intelekts ir nulle, tik vien kā prot veikli nažus mētāt.
Vīrieši pa lielam (izņemot Tīrionu) tādi paši. Tēlu pozīcijas 1:1 kopētas no vecās labās Anglijas vēstures: Džeimijs Lanisters = Eduardz IV (sešas pēdas vīrišķības), Tirions Lanisters = Ričards III, vecais Tivons = Varvikas grāfs, karaļu taisītājs utt. ut.jpr. Starki = Jorki, Lanisteri = Lankasteri. Visas viņu "troņu spēles" jeb politikas intrigas, tuvāk aplūkojot, ir tikai sapņi un paļaušanās uz veiksmi – kam veicas, tas skaitās baisais intrigants, kam nē, tas iespēlē penālī. Šis aspekts man jau patīk labāk, jo vairāk atbilst reālajai dzīvei, nevis garāžu filosofu priekšstatiem par žīdmasonu sazvērestībām un shēmām pasaules sagrābšanai.
Vienīgais interesantais moments ir tajā apstāklī, ka nav viena galvenā varoņa, kam līdzi just – visi vienlīdz labi (vai slikti – kā nu uz to raugās).
Vobšem kārtējais avatariskais sūds kaut kāds. 90% filmas ir pastulbi dialogi, kurus skatītājs klausās tikai cerībā, ka moš mainīsies kadrs un kaut kas notiks.
Kāpēc tik daudzi ļaudis par šo šedevru iefano? Erotika? Nu to, manuprāt, bez problēmām var redzēt gana daudz (citur pasaulē jau nav kā dievzemītē, kur neviena legāla erotikas kanāla iekš TV). Protams, pupi atlasīti glīti, blīvums uz kvadrātmetru krietni lielāks nekā reālajā dzīvē un grāmatā (kur ik pa brīdim nabaga Tīrions piktojas, ka nevienas smukas maukas), taču kaut kā neticu, ka tas būtu pats galvenais. Vardarbība?
Pa lielam, manuprāt, ļautiņi sajūsminās nevis par mākslinieciskajām kvalitātēm, bet par ko citu, proti, gan grāmatā, gan filmā izpaliek politkorektā punķošanās, no kuras pārspīlējumiem reālajā dzīvē liela daļa sabiedrības mūsdienās ir nogurusi. Tb ja jānocērt galvu, tad to dara daudz nedomājot, ja jānovelk ienaidniekam dzīvam ādu, tad to dara, nemoralizējot – vārdu sakot rīcība, kādu skatītājs/lasītājs labprāt īstenotu arī savā dzīvē, taču likumbijība un sociālās/tiesiskās normas neļauj. Līdzīgi, kā sirdij trīsot ar labvēlības pilnu apbrīnu iejūtas mūvijā, kur Klūnijs ar draudziņiem spoži aplaupa banku, ir stāvus bagāti un veiksmīgi izsprūk no iespējamā soda.
Citu izskaidrojumu pagaidām neredzu. Bet apsolos par to mazliet padomāt.
13.-Jul-2014 08:28 am - par paidogōģiju
Malkoju rīta kafiju un vēroju iekš Euronews sižetu par vidējās izglītības sistēmu Nīderlandē, kur esot liela brīvība apmācības metožu izvēlē. Pamatmotīvs ir grupa vecāku, kuri izveidojuši fondu un finansē skolas ar jaunu apmācību metodiku: kāda joda pēc bērniem jāmācās rakstīt ar pildspalvu, iekalt reizrēķina tabulu, rēķināt un iegaumēt formulas, tb mācīties pēc pagātnes metodēm, ja apkārt ir XXI gs., valda gadžetu civilizācija? Bērniem jāmācās lietot gadžetus, nevis jāmācās mācīties.

Viss saprotami, arī dievzemītē esmu gana bieži ko līdzīgu dzirdējis, un par to nespriedīšu. Tā kā neesmu vēl pamodies, manā miegainajā galvā pirmā asociācija bija ar kino industriju, ko dāvinu kādam, kurš vēlētos uzņemt kādu apokaliptisku mūviju. Man pašam trakoti patīk apokaliptiskās filmas (nu tur pēc atomkara, pēc citplanētiešu iebrukuma, pēc zombiju uzvaras gājiena), kad viss sabrucis un jāsāk būvēt visu no jauna.

Līdz šim tajās dominējošais motīvs ir izdzīvojošo grupas pūles iemācīties socializēties un saglabāt tradicionālās morāles vērtības ekstrēmos apstākļos, kad nevar nepatikas brīdī aiziet sēdēt pie blakus galdiņa. Bet nu varētu veidot citu scenāriju: izdzīvojušo un zombiju pasaulē patvērumu atradušo ļaužu kopiena nolemta straujai trasformācijai akmens laikmeta kultūrā, jo, tā kā elektrības vairs nav un i-podi nedarbojas, viņi gluži vienkārši nespēj atjaunot civilizāciju: neviens nemāk rakstīt, rasēt, zemi rakt, metināt, bibliotēku grāmatas, kurās varētu izlasīt, kā fortu uzbūvēt, vecās bibliotēku grāmatas nokurinātas, bet digitalizēto grāmatu serveru skapji bez strāvas stāv mēmi, un nav nekādu iespēju kaut kā sākt pašiem ko darīt. Nu un pamatmotīvs varētu būt nemitīgas ekspedīcijas pa zombiju pārņemto pasauli, lai atrastu pēdējos nīgros pensišus, kas vēl mācījušies pa vecam, tb spēj dzīvot vidē bez elektrības (vai pat mācētu uzbūvēt vēja ģeneratoru). Nu kaut kā tā.

P.S.
Dažbrīd šķiet, ka pedagoģija (tāpat kā ekonomika, par ko pēdējā RL numurā izsakāsĒriks Reinerts) ir pilnībā aizgājusi no dzīves realitātes pašizdomātu koncepciju pasaulē, izmisīgi cenšoties ignorēt tos realitātes aspektus, kuros viņu teorijas vienkārši nestrādā, un cenšoties piemērot realitāti savām teorijām, nevis otrādi.
23.-Feb-2014 01:36 pm - nevēlos būt vampīrs
Gaidot no pacienta kārtējās izpausmes drukājamā darba izskata mainīšanā, slinki pultēju TV, kur skatiens apstājās pie seriāla "Vampīra dienasgrāmata" vai kā tml. Vienīgais, ko secinu, pēc tā noskatīšanās: noteikti negribētu būt vampīrs, par spīti tam, ka šie pārvietojas kā nindzjas un dzīvo ilgi kā Metuzāli. Proti, kā redzam no vampīrfilmām, mīnuss ir tajā, ka vampīrs "iekonservējas" tajā intelektuālās un emocionālās attīstības stadijā, kāda ir brīdī, kad šamo "pārvērš" par vampīru, tb ja indivīds tiek pārvērsts 17 gadu vecumā, viņš var nodzīvot 1000 gadus, taču prātā nepieņemsies ne par jotu - vienīgās viņa intereses būs attiecīgi kā 17gadīgam tīnim: klozītes, gadžeti, muzōniņš, patikšana/nepatikšana pretējam dzimumam, sentimenta brīžos Koelju citēšana un viss. Un tā visu mūžību, ja vien kāds vampīru mednieks neapžēlojas un ar apses mieta palīdzību neatbrīvo pasauli no šāda idiota. Līdz ar to, diemžēl, vamīrseriāli TV nav skatāmi. :(
28.-Jan-2013 09:56 am - tautas balss, reaģējot uz jaunumiem kino


Ļoti jauka filma. Morāles ziņā skaidra kā avotūdens, strikti nodefinētas Sudraba laikmeta vērtības, ģimene, laulība, kristīgā piedošana, kaislību destruktējošais raksturs. Vēlīnais Ļ.T. atzītu par labu esam. Bet tos, kas ko urkšķ par postmodernismu un, ka nejaukie rietumnieki lien ne savā lauciņā, grāfs ja neliktu aiz staļļa uz bluķa ar pātagu nopērt, tad tikai savas žēlsirdības un iecietīgā rakstura mudināts, nevis tāpēc, ka negribētos.
27.-Jun-2012 09:23 am - nekas nenotiek, jeb Teika cool
Vakar beidzot noskatījos Kolka cool. Patika. Bikucīt virtuozāka montāža un daudz neatpaliktu no Coffee and Cigarettes. Varbūt vienīgi aktierspēle par daudz piegludināta, tb skarbuma vajadzēja pavairāk (tb klopes, kā jau tas dzīvē notiek), bet tā jau gadās, ja pilsētnieki spēlē tautas sadzīvi. Vienīgais, mazliet traucēja, ka nerunāja pa kurzemniecisko, bet kā rīdzinieki, un tā sižeta līnijas imitācija ar brāli no jūrjas - tb ja nav sižeta, tad nav vispār, nekā tāds apendiksiņš pa vidu iesprausts. Bet tie nieki, kopumā man patika tas īpatnums, ka filma varēja sākties jebkurā citā vietā, beigties jebkurā vietā, bet tik un tā nav vēlmes pultēt TV kasti prom uz citu kanālu, tb skaties, neatraujot acis.
Bez tam jau labu laiku vēlme iepukstēt, cik labi tomēr rakstnieki dzīvo. Ik dienu eju garām rakstnieku savienības sdavrupmājai, ievērtēju, kā tā tika renovēta un nosiltināta, automašīnas uz Kuršu ielas pie tās arī ne tās prastākās (tb tas tev nav Vācieša žigulītis, bet normāli leksusi u.tml.), tb respect - acīmredzot rakstniecībai tās lietas iet un nav par ko sūdzēties. Ne tā kā visādām tur dizaineru u.c. radošajām savienībām, kas pa pažobelēm kur mētājas. :)
Citādi nekā. Sajūta, ka viens jaunuzpeldējis privātpacients ieplānojis mani uzmest, bet moš tā tikai paranoja, pie kuras novedusi neticība labajam cilvēkos. Būs jau labi. Un arī jums, cibiņi, jauku dienu. Rīt sola mazliet siltāku laiku.
30.-Maijs-2012 11:04 am - par vēsturi iekš cinemā
Pirms kāda laika mazliet iesēcu vieglā neizpratnē, ka junioram skolā nemirstīgais mūvijs "Rīgas sargi" tiek pasniegts kā obligātais mācību līdzeklis Dzimtenes vēstures apgūšanā. Pagaidām mana nervu sistēma pārāk labila, lai spētu saņemties un to noskatīties pilnībā, atķeksējot spožākās pērles, tāpēc nolēmu aplūkot dažas acīs krītošākās šaizes no cita zināšanu par vēsturi pamatavota, tb Mela Gibsona "Apocalypto".



daži_jautājumi )
28.-Maijs-2012 10:43 am - par Holivudas sazvērestību
Tā nu iekritās, ka šais brīvdienās mājas sievieši pildīja pienākumus pret klanu, piedaloties radu megasaietā, kamēr es ar puiku, kājas saslējuši rijām picas, uzdzērām spraitu un pultējām TV seriālus. Un, līdzīgi kā viens no nu jau zelta fondā iegājušā "Наша Раша" varoņiem, arī es sarunājos ar TV kasti, cītīgi komentēju tur notiekošo un tēvišķi, izmantojot ekrānā redzamos piemērus, audzināju 14gadnieku dzīvot. Pasākums visnotaļ pozitīvs: es dabūju izrunāties un realizēt savu Makarenko aicinājumu, savukārt juniors nostiprināja pārliecību, ka vecais jūk prātā neatgriezeniski un nav vērts oponēt, ērtāk ir visam piekrist. ;)

Bet ne par to mūsu stāsts. Tas ir par "spriedzes" seriālu varoņiem. Interesanti, ka absolūtais vairums šādu mūviju varoņu ir nesakarīgi doģiki, kas to vien dara kā pārkāpj visu iespējamo subordināciju un disciplīnu, pamet posteni pēc patikas, ielien visur tur, kur nevajag līst, iekuļas visās iespējamās nepatikšanās, izjauc visas rūpīgi plānotās operācijas, pakļauj briesmām visus sev apkārt, savukārt velkot viņus ārā no ķezas, iet bojā vesela kaudze kolēģu, taču galvenais varonis turpina būt pozitīvais tēls. Viens no uzskatāmākajiem piemēriem te ir Nikita, kas savam darba devējam sagādā materiālo zaudējumu un nevainīgu civiliedzīvotāju upuru (neskaitot viņas dēļ mirušos kolēģus) vairāk, nekā visi pasaules teroristu grupējumi kopā ņemot - tb nošaut to blondo duru uzreiz, lai sūdus nevāra!, - taču scenārists un režisors turpina spiest uz to, ka tēls pozitīvs un varonīgs (un ticu, ka ir vesela kaudze duru, kuras labprāt līdzinātos tai Nikitai). Tas pats bij kaut kādā dīvainā studentu filmiņā par paniku Rokailendas salā Sidnejā, kur visi pozitīvie varoņi to vien darīja, lai pārkāptu karantīnu un pakļautu neārstējamas infekcijas briesmām visus tautiešus, situāciju glābj tikai "sliktais" un amorālais armijas pulvedis, bet hepiendā par varoņiem tike kronēti tie, kuru dēļ visi sūdi ar sākās. Nu šitādu filmiņu ir vairāk nekā saprašanas, taču līnija - idiots pozitīvais varonis, - tām kopīga.



Nu lūk, ienāca prātā, ka tā visa ir holivudiešu un cipiešu sazvērestība: iepotēt masu apziņā tādu galvenā varoņa tēlu - dumpīgo, loģiski spriest nespējīgo, ik pa brīdim pseidofreidiskā paššaustīšanā slīgstošo, - kāds reālā krīzes situācijā nevis maisīsies krīzes risinātājiem pa kājām, vai pat, pasarg dies, ies šturmēt vietējo Ziemas pili, bet iekritīs jau pirmajā kanalizācijas šahtā un no turienes tiks izvilkts tikai tad, kad viss jau būs atrisināts. Tb potenciālo dumpinieku/revolucionāru/teroristu neitralizēšana jau pašā saknē, iepotējot šiem rīcībnespēju.
This page was loaded Sep 23. 2018, 9:15 am GMT.