Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
pēdējais 
3.-Aug-2021 03:59 pm - Versaļa


Kaut arī aplam nepatīk filmas “par vēsturi”, darbs ir tāds, ka jāzina, kas kur notiek. Paldies Džā, pēdējos gados praktiski visi Holivudas megaprojekti par bruņnešiem finansiāli izgāzušies, tā kā tuvākajā laikā gaidāms patīkams atslābums.
Tā nu noskatījos 2015-2017 gadu britu seriālu “Versaļa” (Versailles) – 3 sezōnas, katrā 10 sērijas. Kā jau redzams no nosaukuma, tas veltīts man sirdij tuvajam, tātad lieliskajam un unikālajam Luijam XIV. Aprakstos stāstīts, ka pirmās sezōnas scenārists Saimons Mirrens visnotaļ rūpīgi piegājis darbam, ieslīgstot pat tādās niansēs, ka praktiski katram varonim ir reāls prototips attiecīgajā laikā, atrasts Versaļas arhīvā. Filmēts pašā Versaļā un daudzās citās Francijas pilīs (tāpēc seriāls skaitās kopražojums ar Franciju), kur lieliski saglabājušies oriģinālie interjeri.
Protams, es neesmu tāds speciālists, lai noteiktu “uz aci”, cik augsti papēži bija modē 1650. un cik 1673. gadā, vai cik platas manžetes, cik īsi svārki utt., taču pat ja kāda apgrēcībiņa ir (piemēram, karalis bez parūkas, jo mati jau jaunībā sāka izkrist) - kopumā vizuāli patiesi sanācis nepierasti precīzs laikmeta atainojums, kas kinematogrāfijā ir liels retums! Respekts!
Vienīgais, ko varu piebilst, ka Versaļas pils celtniecības laikā tajā neviens nedzīvoja (seriālā viss notiek vienā pils spārnā, kamēr pārējie vēl tiek būvēti), taču tas ir piedodams. Trešā sezōna gan galīgi garām. Vizuāli viss saglabājas, taču Endrjū Bampfīlds kā scenārists pilnīgi nav jutis laikmeta garu. Bet var jau būt, ka tā bija menedžeru prasība – izpatikt neizglītotajam skatītāju pūlim, izdomājot mītu par Dzelzs masku, nereālas tautas sacelšanās noskaņas u.c. neomarksistiskus cundurus.
Tā kā mans secinājums: pirmās divas sezōnas var pat skolā rādīt 8. klasei, ja skolotājs galīgi izpumpējies un nerod laiku sagatavot pilnvērtīgu stundu (kam darba apraksts paredz 5 minūtes).
19.-Jun-2021 04:11 pm - Bruņinieka stāsts
Pirms dot naudu kādam smalkam režisoram vēsturiskas sāgas filmēšanai, ieteiktu paprasīt šim uzrādīt pamatskolas atestātu, lai redzētu atzīmi vēsturē. Jebkurš, kurš nav 7-8 klasē gulējis, zina, ka:

• Kavalērija nepārvietojas auļos, izņemot triecienuzbrukumu, kas ilgst 1-2 minūtes. Zirgs var noauļot ~2km (atkarībā no šķirnes – ir, kas kādu km vairāk) un tad viss. Pat rikšos attālums nav visai ievērojams. Bet nodzīta zirga vietā citu nedabūt, jo jājamzirgs ir rets un dārgs prieks.

• Nekad neviena armija nav cīnījusies tā, ka kaujas lauks būtu cēlu vīru duelis ar 3-5 m distanci no nākamā dueļa. Tā bija falanga, kas pārauga biežņā, kurā pat atvēzēties īsti nevarēja. Neba velti garāku par 1 m zobenu lietoja tikai jātnieki, bet kājniekiem tāds tikai par traucēkli.

• Visos laikos (izņemot 21. gs.) ļaudis ļoti rūpējušies par savu apģērbu un izskatu. Tavs apģērbs liecināja par tavu sociālo statusu un spējām. Apģērba materiāls un krāsainība bija pat ārkārtīgi no svara. Ietērpt konungu vai karali ādas vestē, tb skrandās… nonsenss! Pat skandināvu barbari, pirmais ko darīja pēc Eiropas palaupīšanas, bija ādas šortu nomaiņa pret sarkanām, zilām vai vēl krāsainākām samta un brokāta platbiksēm.

• Neviena sieviete neskraidīja apkārt neapsegtu galvu, kur nu vēl vaļējiem matiem! Mati kā sapīti VIENMĒR. Tas pats par vīriešiem. Pirmkārt, vaļēji mati ir aplam neērti – ķeras dadži un gruži, mati pīckājas, vējš plivina acīs utt., - tātad aplam nepraktiski. Ja mati netika skūti, bet audzēti gari, tad tie kopš akmens laikmeta tika pīti daždažādu formu bizēs. Otrkārt, parādīties publiskā telpā bez galvassegas bija tas pats, kā mūsdienās ierasties lielveikalā bez biksēm, pliku dibenu.

• Bārdas vai nu nebija vispār, vai bija īstas - nekādu tur nedēļas rugāju! Trimeru nebija, tātad vai nu skujies, vai audzē “lāpstu”. Nu īpaši modes dendiji lāpstai sāka ar šķērēm kādu nebūt formu piešķirt.

• Tiesas “upuri” nekad un ne pie kādiem apstākļiem nevar būt asiņojoši. Baznīca strikti aizliedza izliet kristiešu asinis. Tā kā spīdzināja visādi, taču tikai bez vaļējām brūcēm – ja redzat tādu ainu “vēsturiskā” filmā, tātad te nostrādājis kečupa tirgotāju lobijs.

• Šaujamlokus nekad nenēsāja līdzi gatavus lietošanai, pie tam vēl – ak šausmas!, - uzmestus pār plecu. Stiegru lokam uzvilka tikai pirms kaujas, bet līdz tam rūpīgi glabāja īpašā makā lai, pasarg’ die’s, nesamirktu! Bet sist kādam ar šaujamloku kā ar rungu… tur pašam režisoram ar ilksi pa kūkumu.

• Neprecēta 25gadīga jaunuve, kurā iemīlas galvenais varonis, nozīmē tikai divas iespējas. Pirmā, - viņa ir tik neglīta un tik mazu pūru, ka neviens nav precējis. Otrā – viņa jau ir atraitne, pie tam varbūt ne pirmo reizi. Tā kā ne nu šī sarks, ne bālēs, dzirdot dzeju.

• Zemnieks, kurš ielīdis nozagtās bruņās, piedalās turnīrā, izklapē visus pretiniekus un iekaro zemes senjora daiļās 15gadnieces sirdi - nav iespējams pēc definīcijas "nav iespējams". Pirmkārt valoda: katram sociālajam slānim bija sava. Otrkārt manieres, kuras nevar vienā dienā iemācīties kopēt. Vai spējat iztēloties urlu no Bolderājas ar pamatskolas žēlastības atestātu, kurš uzvilcis Boss uzvalku piedalās kvantu fiziķu konferencē un diskusijās iebāž maisā visus cienījamos profesorus? Tad kāpēc šķiet, ka viduslaikos urla ko tādu spētu? Un arī profesora meita, lai cik atvērta un liberāla, nezin vai iemīlēsies smukulī, kurš šņauc puņķus piedruknē, pirž viņas klātbūtnē, mazgājies pēdējo reizi pērnā gada augustā piemājas upītē (dzērumā ievēlās), un kura leksikas augstākā pilotāža ir 3 vienkārši nepaplašināti teikumi vienkopus.

Tāpēc jau sen nespēju līdz galam noskatīties nevienu filmu par "vēsturi".
16.-Maijs-2021 07:16 am - The Class (2008)
Noskatījos filmu "Klase": https://www.imdb.com/title/tt1068646/?fbclid=IwAR0DB7kAtkKd-kQoeixU67h-BRFa1DoSXpgnAhonu_RlunFYn0kRQ-bUSmA

Par skolmeistara gaitām Francijā. Vērojot, kā tiek atainota turienes zemākā līmeņa proletariāta skolas apmeklētāju (skolēnu) uzvedība, var redzēt, no kurienes mūsu tīņi kopē žestus un izturēšanās manieri.
Taču interesantāk šķita lūk kas. Proti, filmas režisora skatījums uztur arī šeitan populāro mītu par skolu kā "audzināšanas" iestādi un skolotāju kā "audzinātāju", kuram ar uz 5 min satiktu tīni jāveic to, ko mājās vecāki nespēj. Nu tur rādīt piemēru, mierināt, dot padomiņu utt. Skolotājs nevis sniedz zināšanas un palīdz iemācīties tās izmantot, bet gan pilda bērnudārza audzinātāja funkcijas: skraida pakaļ grūtgalvīšiem, sakārto visu aiz viņiem, aizstāv pret pieaugušo cilvēku baismo pasauli, kas no šiem prasa kādu nebūt "negribu" pārvarēšanu. Un ignorē tos, kas patiešām kā nebūt mācās - tie ir tikai fons.
Filmā neredzēsiet, kā skolotājs gatavojas nodarbībām, kā cenšas sīkajiem ko jaunu parādīt, kā šie ko jaunu iemācās konkrētajā mācību priekšmetā. Skolotājs ignorē tos, kas patiešām kā nebūt mācās - tie ir tikai fons. Skolotāja funkcijas ir ņemties ar muļķīšiem, izklaidēt tos un "ieinteresēt" - ar šiem jauki papļāpāt, izmantojot tikai skolēnu esošo zināšanu (nezināšanas) bāzi, būt par mentoru tīņu pubertātes vētru savstarpējās attiecībās. Vidusskola skola kā bērnudārzs.
19.-Mar-2021 05:46 pm - Šobrīd tādu, šķiet, ideoloģisku apsvērumu dēļ filmēt nevarētu
17.-Nov-2018 10:53 am - "Outlaw King" - Gibsona slavenā "Drošsirdis" sikvels


Filma sākas tur, kur beigusies Gibsona atveidotā: Vollesam nocirstā kāja pienaglota Pertā pie staba, zemniekus pārņem kvēls politiskā nacionālisma inspirēts sašutums, bet Karikas grāfs Roberts de Bruss, ar nepacietību sagaidījis tēva Roberta nāvi (gan tēvs, gan vectēvs bija Roberti - atšķirībā no mūsu tautiešiem, seno skotu fantāzijas lidojums vārdu izdomā bija visai pieticīgs), piesaka karu nīstajiem angļu okupantiem un pasludina sevi par karali. Tas viss neraugoties uz to, ka būtībā ir karaļa ierēdnis - grāfs, - un filmas ievadkadros nupat zvērējis pie Bībeles uzticīgi kalpot savam sizerenam, Anglijas un Skotijas karalima Edvardam I. Pie tam jau pirms kalpojis, palīdzot tam iekarot Skotiju un par to saņemot kā balvu jaunu sievu, Elizabeti de Burgu.
Tā kā, atšķirībā no Graubas "The Kings Ring", šī filma pretendē uz reālu vēsturisku notikumu atainojumu, tāpēc piesiešos dažiem aspektiem, kas liek pavīpsnāt.

sīkāk )
2.-Dec-2017 09:38 am - The Walking Dead
Kā jau diezgan infantilam vīrišķim, līdzīgi kā pagļēviem tīņiem kādreiz patika lasīt Džeka londona Aļaskas sāgas, man pa kluso patīk skatīties visādas postapokaliptiskas filmas un seriālus. Kā nu šie izdzīvos, kad viss drupās? Paldies Džā, Lattelecom interaktīvā TV dod iespēju visu skatīties arī ierakstā, kad ļoti ērti ir, jo vari pārtīt paātrinājumā reklāmas un dialogus. Aber skatoties amerikāņu seriālus tas ir makten svarīgi, jo viņu varoņiem piemīt indive pašā izšķirošajā brīdī (nu tur viens no varoņiem karājas virs aizas malas, vai varoņi patvērušies strupceļā, kur šos ielenc zombiji vai ļaundari) uzsākt garumgarus dialogus a la "kā tu šobrīd jūties", "man tomēr tā Anniņa patīk", "atceries, kā toreiz" vai "vai nogalinot ļaundari mēs paši nekļūstam par ļaundariem?".



Tā nu skatos iekš FOX šobrīd rādīto "The Walking Dead" (nu tāds nebeidzams stāsts par izdzīvošanu zombiju pārņemtā pasaulē). Nupat, malkojot rīta kafiju un izbaudot pirmo dūmu, iešāvās prātā, ka no biznesa viedokļa konkrēti šis ir visai izdevies projekts. Proti, seriāls izveidots tieši tā, ka to pamatā veido garumgari dialogi par ētiku un morāli, taču lai skatītājs neaizmigtu, tomēr saprātīgās devās ir arī šaušanās un kaušanās. Un formāts ļauj ko lielisku: kad seriāls būs sevi izsmēlis, tā autori varēs paņemt visas vecās sērijas, izgriezt "ūdeni", un atlikušo samontēt iekš kino rādāmā vienā patiesi labā kaušanās/šaušanās spriedzes mūvijā, ko seriāla cienītāji bariem skries skatīties. Tā teikt, divi vienā.
1.-Aug-2017 12:37 pm - par seriāliem
Kā jau vīrelis gados, esmu iecienījis vakaros pēc pie virpas pavadītas dienas ar konjaka glāzi skatīties TV seriālus (seriāli ir tipisks maziem bērniem un mūža norieta pieaugušajiem domāts produkts). Ja laulātā mājās, tad skatāmies kriminālizmeklēšanas seriālus, ja es viens pats, tad postapokalipses tēmai veltītos, tāpēc vairāk pabubināšu par tiem. Protams, gluži kā "Naša Raša" viens no varoņiem, sarunājos ar televizoru, gānu režisorus, aktierus un scenāristus, ja man kas nepatīk, ik pa brīdim Staņislavska pozā brēcot: "Neticu, neticu, neticu!" Visvairāk kaitina vairākas gandrīz visiem postapokalipses seriāliem raksturīgas pamatlietas.

Pirmkārt, stulbi jautājumi un varoņu maniakālā vēlme "izrunāties". Piemēram, ja viens karājas aizas malā, acis pārgriezis mēģinot uzkārpīties drošībā, tad draugam pieskriet pie aizas malas un tā vietā, lai padotu roku, virvi, koka zaru u.tml., uzbāzties ar jautājumiem "kā tu jūties?" ir stulbi. Tas pats ar sarunām par dzīvi – varoņiem izteikta tendence, bēgot no ļaundariem, zombijiem vai citplanētiešiem, piesēst un sākt apspriest bērnību, cik kurš dzīvē zaudējis, kamēr briesmas ar katru sekundi nāk tuvāk un tuvāk.

Nemaz nerunājot par galvenajām varonēm, kas blandās pa brikšņiem vaļā izlaistiem matiem – manuprāt jebkurš pie vesela saprāta esošs sievišķis šādos apstākļos pirmais ko dara, ir matus saņem zirgastē, lai tie nekrīt acīs un tajos nesaķeras visādi dadži. Bez tam - un tas ir uz režisoru sirdsapziņas, izvēloties aktierus, - ticamības momentu nekādi nevairo tas, ka ja pēc scenārija izdzīvojušie klīst jau kādu gadu, meklēdami lielveikalu noliktavās vēl kādu nesabojātu konservu un cīnoties ar sliktajiem par svaiga ūdens lāsi, tīri fiziski viņi ir jauki apaļīgi, maigām rociņām, kaut svara zaudēšana šādos apstākļos ir neizbēgama.

Otrkārt, nespēja pieņemt, ka līdz ar apokalipsi vecā pasaue gājusi bojā un ir jauni spēles noteikumi – pozitīvie varoņi spītīgi izturas tā, it kā nekas nebūtu sociumā mainījies, no kā izriet pārspīlēta moralizēšana, bezgalīga pļāpāšana par labo un ļauno (sajūta, ka lielākā daļa scenāristu ir nerealizējušies sprediķotāji), un kāre uz tiesas procesiem. Ja tiek noķerts kāds ļaunais, kurš pirms tam nokillojis krietni daudz labo, to nevis bez vārda runas pieliek pie sienas, bet nē – savācas visi desmit uz zemeslodes izdzīvojušie, sadala lomas un sāk dienām ilgi spriest tiesu (tiesas procesi gan vairāk raksturīgi amerikāņu seriāliem).

Tā vietā, lai vispirms nodrošinātos ar ieročiem un patvērumu, labie parasti blandās bezsakarīgi apkārt, meklējot citus izdzīvojušos, lai tiem palīdzētu, un ir naivā neizpratnē, ka daudzi citi izdzīvojušie izrādījušies attapīgāki par šiem, jau apmeklējuši ieroču veikalu un tagad bez mazākām sirdsapziņas ēdām atņem labajiem visus viņu pieticīgos krājumiņus vai pat pie neapmaksāta darba pieliek. Ja ļaunie saņem kā ķīlnieku vienu abo un liek pārējiem, labākajās Holivudas tradīcijās, nolikt ieročus (kurus parasti sagādā kāda "melnā avs" labo kompānijā), tie arī to dara un brīnās, ka viņus nevis ar aplausiem atlaiž brīvībā, bet nu var darīt ar šiem ko grib (ļaunie parasti neko labu negrib).

No šādām situācijām labie vienmēr gan izkuļas (seriāls tāpēc ir seriāls, ka turpinās), taču ne savu prasmju dēļ, bet tāpēc, ka sliktie, kuri jaunajiem apstākļiem ir daudz piemērotāki un attapīgāki, parasti "paslīd uz nejauši pagadījušās banāna mizas". Tb reālos apstākļos visi šie vegāni un pārējie ronīšu aizstāvji apmirtu uz skaitli trīs, bet tas jau nebūtu smuki, ja tālāk seriāls turpinātos tikai par peripetijām starp dzīves realitāti pieņēmušajiem izdzīvotājiem, kuri nekavējas laist darbā spēku, lai aizstāvētu savu kopienu, un ne sekundi nekavētos morāles un ētikas jautājumu pārspriešanā. Tas neatbilstu šī brīža meinstrīmam par pareizu uzvedību.

Iespējams, ka tieši šo aspektu daļēja novēršana (ir, taču mazāk, nekā vispārpieņemts) nodrošinājuši gan "The Walking Dead", gan "Game of Thrones" fantastiskos panākumus, jo tie ir patīkami izņēmumi pārējās TV produkcijas vidū ar to, ka tajos līdz minimumam samazināti manis minētie akcenti un, kaut sižeti ir tīrā fantastika, varoņu izturēšanās ir tuvāka iespējamajai realitātei. Šķiet, ne man vienam apnicis, ka sižetu cenšas rādīt "kā jābūt", nevis "kā būtu".
24.-Jun-2017 02:38 pm - ko Kaurismeki zina par kaimiņiem
Līst kā jau pa Jāņiem, rezignēti vēroju Kaurismeki filmu "The Last Border" (Viimeisellä rajalla, 1993). Atķeksēju arhīvam galvenā varoņa teikto galvenajai varonei: ""Doila" ir vienīgais vārds, ko zinu latviski. Tas nozīmē "cerība"."
15.-Jun-2015 07:40 pm - Game of Thrones
Pieķēru sevi, ka ieslīdzis mājas dzīvē, esmu palaidis garām nenoskatītas jau kādas 3-4 "Game of Thrones" sērijas un kaut kā nejūtu ne mazāko nepieciešamību iekavēto atgūt. Ja grāmata vēl kaut cik ir lasāma, ja nu akurāt nekā cita nav ko darīt (jo lasot vari trūkstošo piedomāt klāt), tad mūvijs ir vienkārši tikpat plakans kā "Rīgas sargi" – gandrīz vai jāsāk titros lūkot pēc latviskiem uzvārdiem radošajā komandā.
Sižets tā vienkārši ņemts no bērnu grāmatiņām par t.s. sarkanās un baltās rozes karu, ļaužu īpašvārdi lielāko tiesu ņemti no senangļu mēles, tikai pakropļoti, lai līdzība mazāk izglītotam indivīdam nešķiet tik uzkrītoša. Pat karte ir stilizēta Lielbritānija ar visu Adriana sienu, tikai šoreiz tādu makten augstu. Tikai mērogi citi – domāts vesels kontinents, jo aptver visas klimatiskās joslas no polārajiem apgabaliem līdz ekvatoram. Etniskais sastāvs: visi vienādi. Teorētiski gan ir mežoņi, ziemmalieši, pāris salenieki un dornieši, taču pa lielam viņi pilnīgi vienādi, nav nekādu lingvistisko, antropoloģisko un kultūras atšķirību, tik vien kā vieni lāčādās, bet otri tunikās. Pie tam aizmūra mežoņu metalurģiju varētu apskaust vēlo viduslaiku eiropieši - visiem lieliski izstrādāti platasmeņu cirvji un zobini no damascēta tērauda, - acīmredzot savās ziemeļu zemnīcās, būdami mednieki-vācēji, visu kreativitāti metālu aptrādes tehnoloģijās izvērsa.
Pie tam nekādas atšķirības kultūrā, izņemot uzsvērto nedisciplinētību un muldēšanu par brīvību (interesanti, no kurienes mežonis, kurš nebrīvi nav redzējis un par dzīvi dienvidos no Mūra zina tikai nostāstus pasaku un mītu veidolā, spēj atšķirt brīvību no nebrīvības?) - novilktu ziemeļu mežonim lāčādu un nomainītu to pret stepētu vesti, un šis ne ar ko neatšķirtos no Karaļu ostas bodnieka. Vienīgais, ar ko atšķiras otra kontinenta t.s. brīvpilsētu iedzīvotāji, ir sprogaini mati (dažviet gan piemin, ka viens otrs на негра смахивает). Dotraki, kas it kā domāti mūsu viduslaiku mongoļu vai skitu analogs, vispār cirks kaut kāds, plikiem vēderiem pa stepi jādelē, zvaniņus šķindinādami.
Dievs ar tiem zvaniņiem, tak kā šie stepes klimata diennakts un sezonālās temperatūras maiņas iztur, zina tikai pirmļaudis. Bet laikam jau iztur, ja pat aiz viņējo polārā loga gan t.s. vārnas, gan mežoņi mierīgi lielākajā salā iztiek bez ausainēm un cimdiem, tikai ar neģērētas ādas uzmetnīti plecos. Staņislavskis, to redzot, ar sirdi aizietu.
Raksturu, emociju praktiski nav, raksturu nav, pārvietojas kā lelles no punkta A uz punktu B. Pat visi gredzenu pavēlnieku hobiti ir sulīgāki savā spēlē, nekā šie te.
Sievietes stulbas pēc definīcijas: Dinerīsas vienīgais trumpis ir pūķi (kaut viņa dara visu, lai tie paceltu cepuri un aizvāktos savvaļā), bez kuriem viņa vienkārši ir sīka dura, kurai šķiet, ka pasaulei jāpiemērojas viņas ekspektācijām, nevis otrādi. Serseja – psiha sterva, kura labākajā gadījumā varētu vadīt veikalu tīkla "Rimi" marketinga nodaļu (naudas daudz, var arī dura atļauties būt), Sansa – vienkārši pīkstoša petenīte, kuras liktenis ir gaidīt kādu, kas šo izpestīs no bedres. Mazā māšele vēl bērns, pie tam reti parādās. Citu praktiski nav. Vēl tā Greidžoju meiča, taču arī intelekts ir nulle, tik vien kā prot veikli nažus mētāt.
Vīrieši pa lielam (izņemot Tīrionu) tādi paši. Tēlu pozīcijas 1:1 kopētas no vecās labās Anglijas vēstures: Džeimijs Lanisters = Eduardz IV (sešas pēdas vīrišķības), Tirions Lanisters = Ričards III, vecais Tivons = Varvikas grāfs, karaļu taisītājs utt. ut.jpr. Starki = Jorki, Lanisteri = Lankasteri. Visas viņu "troņu spēles" jeb politikas intrigas, tuvāk aplūkojot, ir tikai sapņi un paļaušanās uz veiksmi – kam veicas, tas skaitās baisais intrigants, kam nē, tas iespēlē penālī. Šis aspekts man jau patīk labāk, jo vairāk atbilst reālajai dzīvei, nevis garāžu filosofu priekšstatiem par žīdmasonu sazvērestībām un shēmām pasaules sagrābšanai.
Vienīgais interesantais moments ir tajā apstāklī, ka nav viena galvenā varoņa, kam līdzi just – visi vienlīdz labi (vai slikti – kā nu uz to raugās).
Vobšem kārtējais avatariskais sūds kaut kāds. 90% filmas ir pastulbi dialogi, kurus skatītājs klausās tikai cerībā, ka moš mainīsies kadrs un kaut kas notiks.
Kāpēc tik daudzi ļaudis par šo šedevru iefano? Erotika? Nu to, manuprāt, bez problēmām var redzēt gana daudz (citur pasaulē jau nav kā dievzemītē, kur neviena legāla erotikas kanāla iekš TV). Protams, pupi atlasīti glīti, blīvums uz kvadrātmetru krietni lielāks nekā reālajā dzīvē un grāmatā (kur ik pa brīdim nabaga Tīrions piktojas, ka nevienas smukas maukas), taču kaut kā neticu, ka tas būtu pats galvenais. Vardarbība?
Pa lielam, manuprāt, ļautiņi sajūsminās nevis par mākslinieciskajām kvalitātēm, bet par ko citu, proti, gan grāmatā, gan filmā izpaliek politkorektā punķošanās, no kuras pārspīlējumiem reālajā dzīvē liela daļa sabiedrības mūsdienās ir nogurusi. Tb ja jānocērt galvu, tad to dara daudz nedomājot, ja jānovelk ienaidniekam dzīvam ādu, tad to dara, nemoralizējot – vārdu sakot rīcība, kādu skatītājs/lasītājs labprāt īstenotu arī savā dzīvē, taču likumbijība un sociālās/tiesiskās normas neļauj. Līdzīgi, kā sirdij trīsot ar labvēlības pilnu apbrīnu iejūtas mūvijā, kur Klūnijs ar draudziņiem spoži aplaupa banku, ir stāvus bagāti un veiksmīgi izsprūk no iespējamā soda.
Citu izskaidrojumu pagaidām neredzu. Bet apsolos par to mazliet padomāt.
13.-Jul-2014 08:28 am - par paidogōģiju
Malkoju rīta kafiju un vēroju iekš Euronews sižetu par vidējās izglītības sistēmu Nīderlandē, kur esot liela brīvība apmācības metožu izvēlē. Pamatmotīvs ir grupa vecāku, kuri izveidojuši fondu un finansē skolas ar jaunu apmācību metodiku: kāda joda pēc bērniem jāmācās rakstīt ar pildspalvu, iekalt reizrēķina tabulu, rēķināt un iegaumēt formulas, tb mācīties pēc pagātnes metodēm, ja apkārt ir XXI gs., valda gadžetu civilizācija? Bērniem jāmācās lietot gadžetus, nevis jāmācās mācīties.

Viss saprotami, arī dievzemītē esmu gana bieži ko līdzīgu dzirdējis, un par to nespriedīšu. Tā kā neesmu vēl pamodies, manā miegainajā galvā pirmā asociācija bija ar kino industriju, ko dāvinu kādam, kurš vēlētos uzņemt kādu apokaliptisku mūviju. Man pašam trakoti patīk apokaliptiskās filmas (nu tur pēc atomkara, pēc citplanētiešu iebrukuma, pēc zombiju uzvaras gājiena), kad viss sabrucis un jāsāk būvēt visu no jauna.

Līdz šim tajās dominējošais motīvs ir izdzīvojošo grupas pūles iemācīties socializēties un saglabāt tradicionālās morāles vērtības ekstrēmos apstākļos, kad nevar nepatikas brīdī aiziet sēdēt pie blakus galdiņa. Bet nu varētu veidot citu scenāriju: izdzīvojušo un zombiju pasaulē patvērumu atradušo ļaužu kopiena nolemta straujai trasformācijai akmens laikmeta kultūrā, jo, tā kā elektrības vairs nav un i-podi nedarbojas, viņi gluži vienkārši nespēj atjaunot civilizāciju: neviens nemāk rakstīt, rasēt, zemi rakt, metināt, bibliotēku grāmatas, kurās varētu izlasīt, kā fortu uzbūvēt, vecās bibliotēku grāmatas nokurinātas, bet digitalizēto grāmatu serveru skapji bez strāvas stāv mēmi, un nav nekādu iespēju kaut kā sākt pašiem ko darīt. Nu un pamatmotīvs varētu būt nemitīgas ekspedīcijas pa zombiju pārņemto pasauli, lai atrastu pēdējos nīgros pensišus, kas vēl mācījušies pa vecam, tb spēj dzīvot vidē bez elektrības (vai pat mācētu uzbūvēt vēja ģeneratoru). Nu kaut kā tā.

P.S.
Dažbrīd šķiet, ka pedagoģija (tāpat kā ekonomika, par ko pēdējā RL numurā izsakāsĒriks Reinerts) ir pilnībā aizgājusi no dzīves realitātes pašizdomātu koncepciju pasaulē, izmisīgi cenšoties ignorēt tos realitātes aspektus, kuros viņu teorijas vienkārši nestrādā, un cenšoties piemērot realitāti savām teorijām, nevis otrādi.
This page was loaded Okt 18. 2021, 7:24 am GMT.