Beidzot laiks paprātot par būtisko un palūkot smadzeņu paliekas izskalojošus seriālus. Ar baudu ieķiķināju, skatoties "CSI: Crime Scene Investigation" (9. sezōna, 15. sērija "Kill Me If You Can") par nāvi un blēdībām antikvāra pasaulē.

Eksperte, aplūkojot upura veikaliņa preci: "Šī vāze ir no Divupes, 700 gadi pirms mūsu ēras". Un ekrānā parādās tipiska hellēņu melnfigūru vāze (6.-5. gs. p.m.ē.), kuru kā reizi decembrī pārbaudes darbā atpazina 90% mani septiņīši. Tad CSI eksperti savāca kopā nozieguma vietā sasistās lauskas un samontēja vēl divas "Mezoptāmijas" vāzes, kuras jebkurš mans septiņītis identificētu pirmo kā mīnojiešu kultūrai piederīgu, bet ar otro būtu grūtībiņas. To atpazītu, domāju, tikai kādi 10% mani skolojamie, jo pirmajā acu uzmetienā šis "Mezopotāmijas" izstrādājums izskatās pēc mikēniešu kultūras, taču meandra ornaments jau norāda uz sengrieķiem. To lielākā daļa manu bažibožuku palaistu garām.

Visas vāzes esot nolaupītas Irākā (kā pēc burvju mājiena uzrodas konkrētā muzeja katalogs pašķirstīšanai), vestas uz Lasvegasu lai tirgotu - nezin kāpēc kinošņikiem šķiet, ka tās maksā lielu naudu. Taču ak sāpe! Izrādās, ka nogalinātais mākslas darbu dīleris nodarbojies ar viltošanu - visas vāzes ir jaundarinājumi, kurus viņš noziedis ar jogurtu (jogurtu, Karl!), savukārt laktobaktērijas keramiku tā novecinājušas, ka neviens eksperts, izņemot CSI specus, to nepamanītu. Jāuzprasa bioloģijas kolēģei, kā septiņīšiem iet ar laktobaktērijām un keramikas glazūrām barotnēs.

Nejauši atklāju interesantu seriālu “The Chair” par humanitāro zinātņu fakultātes dzīvi… Nejauši tāpēc, ka Netflix produkcija tik ļoti orientēta uz lumpenizētiem tīņiem, ka ja tur gadās kas tāds, kas šķiet skatāms arī sirmiem provinces paviāniem, tad tas šķiet brīnums.



It kā viss vienās vienīgās klišejās: rektors, kurš tikai vēlas piesaistīt naudu, t.i. studentus, un pavētīt Augeja staļļus līdzekļu ietaupīšanai (tb atlaist pārīti pensijas vecuma profesoru). Tad konformiste dekāne, kurai vairāk rūp savs krēsls un melnās draudzenes ievilkšana štatā. Juriste bez kādas sajēgas jurisprudencē, toties ar ierakstu CV par bēgļu bērnu aprūpi. Fōnā karikatūriski sirmie pasniedzēji, kas ko vāvuļo par iedziļināšanos, paralēli ar nagiem un zobiem turoties pie savām vietām un pārliecībām, kā arī pūlis studentu, kurus akurāt zinātne un pētīšana interesē vismazāk. Jo pat ezītim skaidrs, ka tēma “sekss romānos” ar repošanu ir krietni interesantāka par 14. gs. eifēmismu pārmantojamību 21. gs. literārajā valodā. Bet uz augstskolu tak studēt dodas saņemt diplomu, un cilvēks vēlas, lai šie jaukie gadi tiktu pavadīti interesanti. Taču nevajag uzreiz noticēt vecajiem perdeļiem, kurus seriālā laikmetīgums slauka vēstures mēslainē. Arī šamo 30 gadus seni kursi a la “Melvila daiļrades saknes”, “Emīlija Dikinsone kā maskulinitātes upuris” vai “Audējas tēls Čosera tekstā” (genderisms nebūt nav nekas jauns) no zinātnes tikpat tāli kā sivēni no Marsa. Pedagoģiskās padomes sēdes tikpat auglīgas kā kolchoza valdes sapulces, apspriežot piecgades plānu izpildes grūtības un citējot plēnuma lēmumus.

Dinamiku piešķir koķeta narcisista, neveiksminieka alkoholiķa nedienas, kuram šķiet, ka neveicas nevis tāpēc, ka ir āpsis pēc definīcijas, bet tāpēc, ka ir Beketa eksperts. Nu un, protams, fōns, t.i. studenti, kas ir mūsdienīguma simbols. Intelekta ziņā nav diez ko attīstītāki par infuzorijām, taču pietiek pasniedzējam, stāstot par nacismu, to ilustrēt to ilustrēt ar “sieg” žestu, lai šie atpazītu memu un ģenerētu “darbaļaužu sašutumu” “nacismam nē!”, vāktu parakstus kancelēšanai. Taču tikko kā dekāne palūdz neveiksminieku neskaidrot savu viedokli un metodes žurnālistiem, kuri nav diez ko gudrāki par studentiem, tā auditorija metas pretējā grāvī, vācot parakstus pret “totalitārismu kampusā”. Kā nekā aurot ar plakātu rokā ir daudz interesantāk, nekā mācīties. Un tā šie jaukie sapienspiteki (pat salīdzinot ar viņu klauniem pasniedzējiem) tur bailēs rektorātu un barā kviecot metas virsū jebkuram, kurš neatbilst “progresīvās jaunatnes” memu veidotajiem priekštatiem kā jābūt.

Un it kā jā, visas sešas sērijas caurvij tā blmgender tēma, taču tik ļoti pārspīlēti, ka jau kļūst par kritiska sarkasma pilnu farsu. “uz jautājumu “Ar ko jums asociējas kapteiņa Ahava tēls?” skan universālā atbilde: “Ar baltās rases pārākuma ideju!” Nezinu, vai režisors tā domājis, taču man sajūta līdzīga, kā skatoties “Kindzadza” – it kā viss ideoloģijas noteiktajos rāmjos, bet patiesībā ņirgāšanās par tiem. Šķiet, ka līdzīgi kā savulaik PSRS, arī mūsdienās sāk atdzimt necenzūras gados zudusī dubultvalodas māksla paņirgāties par sistēmu “caur puķēm”.

Kaut arī aplam nepatīk filmas “par vēsturi”, darbs ir tāds, ka jāzina, kas kur notiek. Paldies Džā, pēdējos gados praktiski visi Holivudas megaprojekti par bruņnešiem finansiāli izgāzušies, tā kā tuvākajā laikā gaidāms patīkams atslābums.
Tā nu noskatījos 2015-2017 gadu britu seriālu “Versaļa” (Versailles) – 3 sezōnas, katrā 10 sērijas. Kā jau redzams no nosaukuma, tas veltīts man sirdij tuvajam, tātad lieliskajam un unikālajam Luijam XIV. Aprakstos stāstīts, ka pirmās sezōnas scenārists Saimons Mirrens visnotaļ rūpīgi piegājis darbam, ieslīgstot pat tādās niansēs, ka praktiski katram varonim ir reāls prototips attiecīgajā laikā, atrasts Versaļas arhīvā. Filmēts pašā Versaļā un daudzās citās Francijas pilīs (tāpēc seriāls skaitās kopražojums ar Franciju), kur lieliski saglabājušies oriģinālie interjeri.
Protams, es neesmu tāds speciālists, lai noteiktu “uz aci”, cik augsti papēži bija modē 1650. un cik 1673. gadā, vai cik platas manžetes, cik īsi svārki utt., taču pat ja kāda apgrēcībiņa ir (piemēram, karalis bez parūkas, jo mati jau jaunībā sāka izkrist) - kopumā vizuāli patiesi sanācis nepierasti precīzs laikmeta atainojums, kas kinematogrāfijā ir liels retums! Respekts!
Vienīgais, ko varu piebilst, ka Versaļas pils celtniecības laikā tajā neviens nedzīvoja (seriālā viss notiek vienā pils spārnā, kamēr pārējie vēl tiek būvēti), taču tas ir piedodams. Trešā sezōna gan galīgi garām. Vizuāli viss saglabājas, taču Endrjū Bampfīlds kā scenārists pilnīgi nav jutis laikmeta garu. Bet var jau būt, ka tā bija menedžeru prasība – izpatikt neizglītotajam skatītāju pūlim, izdomājot mītu par Dzelzs masku, nereālas tautas sacelšanās noskaņas u.c. neomarksistiskus cundurus.
Tā kā mans secinājums: pirmās divas sezōnas var pat skolā rādīt 8. klasei, ja skolotājs galīgi izpumpējies un nerod laiku sagatavot pilnvērtīgu stundu (kam darba apraksts paredz 5 minūtes).

Pirms dot naudu kādam smalkam režisoram vēsturiskas sāgas filmēšanai, ieteiktu paprasīt šim uzrādīt pamatskolas atestātu, lai redzētu atzīmi vēsturē. Jebkurš, kurš nav 7-8 klasē gulējis, zina, ka:

• Kavalērija nepārvietojas auļos, izņemot triecienuzbrukumu, kas ilgst 1-2 minūtes. Zirgs var noauļot ~2km (atkarībā no šķirnes – ir, kas kādu km vairāk) un tad viss. Pat rikšos attālums nav visai ievērojams. Bet nodzīta zirga vietā citu nedabūt, jo jājamzirgs ir rets un dārgs prieks.

• Nekad neviena armija nav cīnījusies tā, ka kaujas lauks būtu cēlu vīru duelis ar 3-5 m distanci no nākamā dueļa. Tā bija falanga, kas pārauga biežņā, kurā pat atvēzēties īsti nevarēja. Neba velti garāku par 1 m zobenu lietoja tikai jātnieki, bet kājniekiem tāds tikai par traucēkli.

• Visos laikos (izņemot 21. gs.) ļaudis ļoti rūpējušies par savu apģērbu un izskatu. Tavs apģērbs liecināja par tavu sociālo statusu un spējām. Apģērba materiāls un krāsainība bija pat ārkārtīgi no svara. Ietērpt konungu vai karali ādas vestē, tb skrandās… nonsenss! Pat skandināvu barbari, pirmais ko darīja pēc Eiropas palaupīšanas, bija ādas šortu nomaiņa pret sarkanām, zilām vai vēl krāsainākām samta un brokāta platbiksēm.

• Neviena sieviete neskraidīja apkārt neapsegtu galvu, kur nu vēl vaļējiem matiem! Mati kā sapīti VIENMĒR. Tas pats par vīriešiem. Pirmkārt, vaļēji mati ir aplam neērti – ķeras dadži un gruži, mati pīckājas, vējš plivina acīs utt., - tātad aplam nepraktiski. Ja mati netika skūti, bet audzēti gari, tad tie kopš akmens laikmeta tika pīti daždažādu formu bizēs. Otrkārt, parādīties publiskā telpā bez galvassegas bija tas pats, kā mūsdienās ierasties lielveikalā bez biksēm, pliku dibenu.

• Bārdas vai nu nebija vispār, vai bija īstas - nekādu tur nedēļas rugāju! Trimeru nebija, tātad vai nu skujies, vai audzē “lāpstu”. Nu īpaši modes dendiji lāpstai sāka ar šķērēm kādu nebūt formu piešķirt.

• Tiesas “upuri” nekad un ne pie kādiem apstākļiem nevar būt asiņojoši. Baznīca strikti aizliedza izliet kristiešu asinis. Tā kā spīdzināja visādi, taču tikai bez vaļējām brūcēm – ja redzat tādu ainu “vēsturiskā” filmā, tātad te nostrādājis kečupa tirgotāju lobijs.

• Šaujamlokus nekad nenēsāja līdzi gatavus lietošanai, pie tam vēl – ak šausmas!, - uzmestus pār plecu. Stiegru lokam uzvilka tikai pirms kaujas, bet līdz tam rūpīgi glabāja īpašā makā lai, pasarg’ die’s, nesamirktu! Bet sist kādam ar šaujamloku kā ar rungu… tur pašam režisoram ar ilksi pa kūkumu.

• Neprecēta 25gadīga jaunuve, kurā iemīlas galvenais varonis, nozīmē tikai divas iespējas. Pirmā, - viņa ir tik neglīta un tik mazu pūru, ka neviens nav precējis. Otrā – viņa jau ir atraitne, pie tam varbūt ne pirmo reizi. Tā kā ne nu šī sarks, ne bālēs, dzirdot dzeju.

• Zemnieks, kurš ielīdis nozagtās bruņās, piedalās turnīrā, izklapē visus pretiniekus un iekaro zemes senjora daiļās 15gadnieces sirdi - nav iespējams pēc definīcijas "nav iespējams". Pirmkārt valoda: katram sociālajam slānim bija sava. Otrkārt manieres, kuras nevar vienā dienā iemācīties kopēt. Vai spējat iztēloties urlu no Bolderājas ar pamatskolas žēlastības atestātu, kurš uzvilcis Boss uzvalku piedalās kvantu fiziķu konferencē un diskusijās iebāž maisā visus cienījamos profesorus? Tad kāpēc šķiet, ka viduslaikos urla ko tādu spētu? Un arī profesora meita, lai cik atvērta un liberāla, nezin vai iemīlēsies smukulī, kurš šņauc puņķus piedruknē, pirž viņas klātbūtnē, mazgājies pēdējo reizi pērnā gada augustā piemājas upītē (dzērumā ievēlās), un kura leksikas augstākā pilotāža ir 3 vienkārši nepaplašināti teikumi vienkopus.

Tāpēc jau sen nespēju līdz galam noskatīties nevienu filmu par "vēsturi".

Noskatījos filmu "Klase": https://www.imdb.com/title/tt1068646/?fbclid=IwAR0DB7kAtkKd-kQoeixU67h-BRFa1DoSXpgnAhonu_RlunFYn0kRQ-bUSmA

Par skolmeistara gaitām Francijā. Vērojot, kā tiek atainota turienes zemākā līmeņa proletariāta skolas apmeklētāju (skolēnu) uzvedība, var redzēt, no kurienes mūsu tīņi kopē žestus un izturēšanās manieri.
Taču interesantāk šķita lūk kas. Proti, filmas režisora skatījums uztur arī šeitan populāro mītu par skolu kā "audzināšanas" iestādi un skolotāju kā "audzinātāju", kuram ar uz 5 min satiktu tīni jāveic to, ko mājās vecāki nespēj. Nu tur rādīt piemēru, mierināt, dot padomiņu utt. Skolotājs nevis sniedz zināšanas un palīdz iemācīties tās izmantot, bet gan pilda bērnudārza audzinātāja funkcijas: skraida pakaļ grūtgalvīšiem, sakārto visu aiz viņiem, aizstāv pret pieaugušo cilvēku baismo pasauli, kas no šiem prasa kādu nebūt "negribu" pārvarēšanu. Un ignorē tos, kas patiešām kā nebūt mācās - tie ir tikai fons.
Filmā neredzēsiet, kā skolotājs gatavojas nodarbībām, kā cenšas sīkajiem ko jaunu parādīt, kā šie ko jaunu iemācās konkrētajā mācību priekšmetā. Skolotājs ignorē tos, kas patiešām kā nebūt mācās - tie ir tikai fons. Skolotāja funkcijas ir ņemties ar muļķīšiem, izklaidēt tos un "ieinteresēt" - ar šiem jauki papļāpāt, izmantojot tikai skolēnu esošo zināšanu (nezināšanas) bāzi, būt par mentoru tīņu pubertātes vētru savstarpējās attiecībās. Vidusskola skola kā bērnudārzs.

Filma sākas tur, kur beigusies Gibsona atveidotā: Vollesam nocirstā kāja pienaglota Pertā pie staba, zemniekus pārņem kvēls politiskā nacionālisma inspirēts sašutums, bet Karikas grāfs Roberts de Bruss, ar nepacietību sagaidījis tēva Roberta nāvi (gan tēvs, gan vectēvs bija Roberti - atšķirībā no mūsu tautiešiem, seno skotu fantāzijas lidojums vārdu izdomā bija visai pieticīgs), piesaka karu nīstajiem angļu okupantiem un pasludina sevi par karali. Tas viss neraugoties uz to, ka būtībā ir karaļa ierēdnis - grāfs, - un filmas ievadkadros nupat zvērējis pie Bībeles uzticīgi kalpot savam sizerenam, Anglijas un Skotijas karalima Edvardam I. Pie tam jau pirms kalpojis, palīdzot tam iekarot Skotiju un par to saņemot kā balvu jaunu sievu, Elizabeti de Burgu.
Tā kā, atšķirībā no Graubas "The Kings Ring", šī filma pretendē uz reālu vēsturisku notikumu atainojumu, tāpēc piesiešos dažiem aspektiem, kas liek pavīpsnāt.

( sīkāk )

Kā jau diezgan infantilam vīrišķim, līdzīgi kā pagļēviem tīņiem kādreiz patika lasīt Džeka londona Aļaskas sāgas, man pa kluso patīk skatīties visādas postapokaliptiskas filmas un seriālus. Kā nu šie izdzīvos, kad viss drupās? Paldies Džā, Lattelecom interaktīvā TV dod iespēju visu skatīties arī ierakstā, kad ļoti ērti ir, jo vari pārtīt paātrinājumā reklāmas un dialogus. Aber skatoties amerikāņu seriālus tas ir makten svarīgi, jo viņu varoņiem piemīt indive pašā izšķirošajā brīdī (nu tur viens no varoņiem karājas virs aizas malas, vai varoņi patvērušies strupceļā, kur šos ielenc zombiji vai ļaundari) uzsākt garumgarus dialogus a la "kā tu šobrīd jūties", "man tomēr tā Anniņa patīk", "atceries, kā toreiz" vai "vai nogalinot ļaundari mēs paši nekļūstam par ļaundariem?".



Tā nu skatos iekš FOX šobrīd rādīto "The Walking Dead" (nu tāds nebeidzams stāsts par izdzīvošanu zombiju pārņemtā pasaulē). Nupat, malkojot rīta kafiju un izbaudot pirmo dūmu, iešāvās prātā, ka no biznesa viedokļa konkrēti šis ir visai izdevies projekts. Proti, seriāls izveidots tieši tā, ka to pamatā veido garumgari dialogi par ētiku un morāli, taču lai skatītājs neaizmigtu, tomēr saprātīgās devās ir arī šaušanās un kaušanās. Un formāts ļauj ko lielisku: kad seriāls būs sevi izsmēlis, tā autori varēs paņemt visas vecās sērijas, izgriezt "ūdeni", un atlikušo samontēt iekš kino rādāmā vienā patiesi labā kaušanās/šaušanās spriedzes mūvijā, ko seriāla cienītāji bariem skries skatīties. Tā teikt, divi vienā.

Kā jau vīrelis gados, esmu iecienījis vakaros pēc pie virpas pavadītas dienas ar konjaka glāzi skatīties TV seriālus (seriāli ir tipisks maziem bērniem un mūža norieta pieaugušajiem domāts produkts). Ja laulātā mājās, tad skatāmies kriminālizmeklēšanas seriālus, ja es viens pats, tad postapokalipses tēmai veltītos, tāpēc vairāk pabubināšu par tiem. Protams, gluži kā "Naša Raša" viens no varoņiem, sarunājos ar televizoru, gānu režisorus, aktierus un scenāristus, ja man kas nepatīk, ik pa brīdim Staņislavska pozā brēcot: "Neticu, neticu, neticu!" Visvairāk kaitina vairākas gandrīz visiem postapokalipses seriāliem raksturīgas pamatlietas.

Pirmkārt, stulbi jautājumi un varoņu maniakālā vēlme "izrunāties". Piemēram, ja viens karājas aizas malā, acis pārgriezis mēģinot uzkārpīties drošībā, tad draugam pieskriet pie aizas malas un tā vietā, lai padotu roku, virvi, koka zaru u.tml., uzbāzties ar jautājumiem "kā tu jūties?" ir stulbi. Tas pats ar sarunām par dzīvi – varoņiem izteikta tendence, bēgot no ļaundariem, zombijiem vai citplanētiešiem, piesēst un sākt apspriest bērnību, cik kurš dzīvē zaudējis, kamēr briesmas ar katru sekundi nāk tuvāk un tuvāk.

Nemaz nerunājot par galvenajām varonēm, kas blandās pa brikšņiem vaļā izlaistiem matiem – manuprāt jebkurš pie vesela saprāta esošs sievišķis šādos apstākļos pirmais ko dara, ir matus saņem zirgastē, lai tie nekrīt acīs un tajos nesaķeras visādi dadži. Bez tam - un tas ir uz režisoru sirdsapziņas, izvēloties aktierus, - ticamības momentu nekādi nevairo tas, ka ja pēc scenārija izdzīvojušie klīst jau kādu gadu, meklēdami lielveikalu noliktavās vēl kādu nesabojātu konservu un cīnoties ar sliktajiem par svaiga ūdens lāsi, tīri fiziski viņi ir jauki apaļīgi, maigām rociņām, kaut svara zaudēšana šādos apstākļos ir neizbēgama.

Otrkārt, nespēja pieņemt, ka līdz ar apokalipsi vecā pasaue gājusi bojā un ir jauni spēles noteikumi – pozitīvie varoņi spītīgi izturas tā, it kā nekas nebūtu sociumā mainījies, no kā izriet pārspīlēta moralizēšana, bezgalīga pļāpāšana par labo un ļauno (sajūta, ka lielākā daļa scenāristu ir nerealizējušies sprediķotāji), un kāre uz tiesas procesiem. Ja tiek noķerts kāds ļaunais, kurš pirms tam nokillojis krietni daudz labo, to nevis bez vārda runas pieliek pie sienas, bet nē – savācas visi desmit uz zemeslodes izdzīvojušie, sadala lomas un sāk dienām ilgi spriest tiesu (tiesas procesi gan vairāk raksturīgi amerikāņu seriāliem).

Tā vietā, lai vispirms nodrošinātos ar ieročiem un patvērumu, labie parasti blandās bezsakarīgi apkārt, meklējot citus izdzīvojušos, lai tiem palīdzētu, un ir naivā neizpratnē, ka daudzi citi izdzīvojušie izrādījušies attapīgāki par šiem, jau apmeklējuši ieroču veikalu un tagad bez mazākām sirdsapziņas ēdām atņem labajiem visus viņu pieticīgos krājumiņus vai pat pie neapmaksāta darba pieliek. Ja ļaunie saņem kā ķīlnieku vienu abo un liek pārējiem, labākajās Holivudas tradīcijās, nolikt ieročus (kurus parasti sagādā kāda "melnā avs" labo kompānijā), tie arī to dara un brīnās, ka viņus nevis ar aplausiem atlaiž brīvībā, bet nu var darīt ar šiem ko grib (ļaunie parasti neko labu negrib).

No šādām situācijām labie vienmēr gan izkuļas (seriāls tāpēc ir seriāls, ka turpinās), taču ne savu prasmju dēļ, bet tāpēc, ka sliktie, kuri jaunajiem apstākļiem ir daudz piemērotāki un attapīgāki, parasti "paslīd uz nejauši pagadījušās banāna mizas". Tb reālos apstākļos visi šie vegāni un pārējie ronīšu aizstāvji apmirtu uz skaitli trīs, bet tas jau nebūtu smuki, ja tālāk seriāls turpinātos tikai par peripetijām starp dzīves realitāti pieņēmušajiem izdzīvotājiem, kuri nekavējas laist darbā spēku, lai aizstāvētu savu kopienu, un ne sekundi nekavētos morāles un ētikas jautājumu pārspriešanā. Tas neatbilstu šī brīža meinstrīmam par pareizu uzvedību.

Iespējams, ka tieši šo aspektu daļēja novēršana (ir, taču mazāk, nekā vispārpieņemts) nodrošinājuši gan "The Walking Dead", gan "Game of Thrones" fantastiskos panākumus, jo tie ir patīkami izņēmumi pārējās TV produkcijas vidū ar to, ka tajos līdz minimumam samazināti manis minētie akcenti un, kaut sižeti ir tīrā fantastika, varoņu izturēšanās ir tuvāka iespējamajai realitātei. Šķiet, ne man vienam apnicis, ka sižetu cenšas rādīt "kā jābūt", nevis "kā būtu".

Līst kā jau pa Jāņiem, rezignēti vēroju Kaurismeki filmu "The Last Border" (Viimeisellä rajalla, 1993). Atķeksēju arhīvam galvenā varoņa teikto galvenajai varonei: ""Doila" ir vienīgais vārds, ko zinu latviski. Tas nozīmē "cerība"."