Kopš 2007. gada noris civilā tiesvedība LR Kultūras ministrijas prasībā pret AS „Rīgas Kinostudija”, uzskatot, ka AS „Rīgas Kinostudija”, prettiesīgi uzdodas par padomju gados uzņemto filmu autortiesību īpašnieku, norādot, ka autortiesības uz padomju laika kino mantojumu pieder nevis kinostudijai, bet gan Latvijas valstij. Ministrija 2008.gadā vērsās tiesā ar prasību, kā arī lūdza piemērot pagaidu noregulējumu - aizliegumu AS «Rīgas kinostudija» un Dānijā reģistrētam uzņēmumam «Voxell Aps» izplatīt kopumā LPSR laikā tapušās 973 filmas. Vidzemes priekšpilsētas tiesa noraidīja lūgumu par pagaidu noregulējuma noteikšanu, arī Rīgas apgabaltiesa neapmierināja Kultūras ministrijas blakus sūdzību, bet Augstākās tiesas (AT) Civillietu tiesu palāta 2010. gada oktobrī atcēla Rīgas apgabaltiesas lēmumu. 2012. gada 18. jūnijā Vidzemes priekšpilsētas tiesā ir plānots skatīt Kultūras ministrijas prasību pret AS „Rīgas kinostudija” par autortiesību un blakustiesību atzīšanu uz vairākiem simtiem padomju laikā Latvijā uzņemto filmu.

Man nav ne jausmas, cik lielā mērā pašreizējai SIA "Rīgas kinostudija" ir saistība ar LPSR laika valsts uzņēmumu (protams, izņemot izvēlēto nosaukumu un telpas, kurās šie iekārtojušies). 1990. gada aprīlī Rīgas kinostudija tika likvidēta, bet tās telpās izveidoja 6 jaunas valsts organizācijas: Rīgas kinostudija, filmu studija AL KO, piedzīvojumu un kriminālo filmu studija Dekrim, filmu studija Trīs, zīmēto un leļļu animācijas studija Dauka un Rīgas dokumentālo filmu studija. 90. gadu otrajā pusē notika šo studiju privatizācija, no valsts tām nonākot privātīpašnieku rokās. Var jau būt, ka šiem ir visas tiesības, ja jau 13. janvārī uz Nacionālās apvienības frakcijā VL-TB/LNNK deputāts Imants Parādnieks organizēja vērienīgu sēdi nolūkā atbalstīt visu no 1964. gada 1. jūnija līdz 1993. gada 14. maijam tapušo mākslas filmu nonākšanu viena SIA īpašumā. Taču, ja nemaldos, tiesvedība nav beigusies, sprieduma nav.

Tāpēc mani mulsina (K)AKA/LAA un SIA Rīgas kinostudija aktivitātes pēdējo nedēļu laikā, panākot no YouTube serveriem virkni padomju laika animācijas filmu dzēšanu (principā sanāk, ka, pieprasot dzēst ne savu īpašumu, šie visai brutāli pārkāpuši Autortiesību likumu, jo kamēr tiesa vēl nav lēmusi, šiem nav nekādu īpašumtiesību). Pie tam izdzēsuši lāci Pūku un Karlsonu, t.i. multenes, kuras Rīgā tikai ieskaņotas latviešu valodā. Man tas ļoti nepatīk. :/

P.S.
Latvijas Kinematogrāfistu savienība (tb reālie filmu autori) 2010. gadā iesniedza blakussūdzību pret SIA Rīgas kinostudija, taču Rīgas apgabaltiesa atteicās ierosināt apelācijas tiesvedību, jo LKS sūdzībai nebija pievienojusi kvīti par 20 latu valsts nodevas samaksu. Ģeniāli! :)

Nupat noskatījos vienu no manām iecienītākajām "vecajām" kinofilmām - "La Horse" (1970) (krievu tulkojumā "Тайна фермы Мессе") - manuprāt lieliska zemnieka spīta glorifikācija, kaut sižets vienkāršs kā pieckapeika, tb nekāds. Ir attieksme un noskaņa. Ar žandarmiem nerunājam, valsts ir evil mūžam, tb pofig, kāds karogs plīvo Parīzē, bet bandītus un nodokļu iekasētājus (kas ir viens un tas pats) sagaidām ar bisi. Ko tādu tikai franči laikam spēj uzfilmēt tīri kultūrīpatnību dēļ (vēl šī paša iemesla dēļ moš īriem kas sanāktu, taču īri nemāk kīnō taisīt). Gadiem ritot, aizvien vairāk sajūtu Gabēna atveidoto fermera tēlu kā ko savu. Tā attieksme pret pasauli šķiet aizvien vairāk mana.

Te kamrāds unpy noskatījies mazmūviju "Kolka Cool", un mazliet par to spriedelē. Aizdomājos. Atcerējos, ka savulaik (kad vēl cīnījos ar zaļo pūķi, tb biju jautrs un bezgala romantisks bohēmietis - vismaz pašam tā šķita) pie alus kausa izceikinājām latviešu kinofilmu fenomenu - kāpēc mums pašiem tas "zelta fonds" aplam patīk, bet nekur ārpus dievzemītes robežām nekas vairāk par "Vella kalpiem" nav nopietnāk izgājis*, - toties dokumentālais kino dažbrīd bija pat ļoti labs. Pēc kura tur kausa dzima atziņa, ka gluži vienkārši mums ļoti švaki ar scenāristiem, režiju, operatoriem un aktierspēli, jo visas šīs opcijas neglābjami iekonservējušās un palikušas iestrēgušas Blaumaņa laikos. Attiecīgi, visas Rīgas kinostudijas filmas visai jauki ataino sava laika sadzīvi, taču praktiski ir bez sižeta, bez interesantas aktierspēles, bez interesantiem operatora cunduriem. Tāpēc ļaudis no malas tās ne ar ko nesaista, savukārt dievzemītes iedzīvotāji skatās vēl un vēl, jo caur tām nonāk savā vai savu vecāku/vecvecāku bērnībā.
Un arī šī brīža "kinoindustrija" turpina iesākto: kusli, bez dzirksteles mēģina kā nebūt vienkārši fiksēt ikdienu. Savukārt filmas "Kolka Cool" veidotāji, iespēkams, to sapratuši - atmetuši neveiksmīgos mēģinājumus jomās, kuru te nav (scenārijs, režija, aktierspēle), - un izmanto to, kas mums te sanāk labi (dokumentālā kinu skatījums).
Nu kaut kā tā.

-------
* Kur manīju, ka vienīgā Rīgas kinostudijas mākslas filma, kas izraisījusi neviltotu interesi aiz robežām, 70. gados bij "Vella kalpi", kuru aktīvi iepirka trešās pasaules valstīs - tā esot pasaulē visvairāk rādītais RK ražojums.

UPD:
Diskusijā tiku pārliecināts, ka ja tantei būtu riteņi, tad viņa būtu tramvajs ja būtu finansējums un nebūtu bijusi cenzūra, visi Trīri varētu iet kautri uzpīpēt stūrī. Lai gan fakts paliek fakts: dievzemītē nav tapusi neviena mākslas filma, kas kādam ārpus šīs zemes robežām šķistu skatīšan
ās vērta.

Ievērtējot sievastēva jumtašķīvja TV kanālu paketi, atpūšoties no meža darbiem (ak, vikings, kā tu man pietrūki ar huskvarnu blakus!), ievērtēju manuprāt ļoti labu mūviju. Pie tam "labs" šai gadījumā ir kontekstā ar to, ka vecuma nīgruma dēļ vairs cinema neskatos kā sugu, kā tikai 70. gadu kunfu klasiku vai retumis kādu sāgu ar romantisko mīlētāju Dolfu Lundgrēnu galvenajā lomā. "Walhalla Rising" par vikingiem Ziemeļamerikā. Klasisks mazbudžetnieks, tb 5 aktieri - beidzamajā "masu" skatā gan veseli 20 nekustīgas cilvēkfigūras fonā, - nekādu dekorāciju, tikai sarunas brīvā dabā. Bet skatījos aizgūtnēm, pat vietām aizmirstot aliņu iemalkot.



Pēc tam pirmā doma bija: aber kāpēc pie mums vo nevar savākt 5 aktierus, 2 kameras, 10 kastes alus un ko tādu uzfilmēt kur Slīterē? Otrā doma bija (bez tā, ka ar visu dzejdaru pārprodukciju nav, kas spētu scenāriju uzrakstīt, nav, kas spētu tā nofilmēt, nav, kas spētu norežisēt), ka kopš Brono Oja viņsaulē, gluži vienkārši nav mums neviena aktiera, kas spētu ekrānā spēlēt normālu alfa tēviņu (nu tur senlatviešu varoni vai zobenbrāli). Tā kā jāsamierinās, ka latviešu aktierspēle uz mūžiem piesaistīta Blaumanim kā lauku inteliģences dziesminiekam. Nav lemts, nav lemts te tapt mūvijam "Semigallia Rising".

Savulaik uz dievzemīti šī foruma organizētāji atveda tādu lielisku mūviju par reliģijas tēmu kā Monty Python's "Life of Brian". Kas būs šogad, jāievērtē pašam.

( Un_vārds_tapa_filma_2011. )

Pa LNT rāda "Aleksandrs Lielais". Paskatījos pārdesmit min un izslēdzu. Es saprotu, ka visiem taupības režīms, takš varēja pie tulkošanas pieaicināt kaut pirmā kursa studentu, lai "sholāri" piepeši nepārtaptu tulkojumā par "skolaspuikām", Hindukušas grēda par "Gindukuša kalnu" u.c. pērlēm - praktiski katrā otrajā teikumā. Uzpīpēšu vakara dūmu un labāk skatīšos veco labo F.F.Kopolu.

UPD:
Protams, tas, ka dons Vito izsaka nevis piedāvājumu, kur nevar noraidīt, bet gan "neatvairāmu piedāvājumu", aridzan ir mīļi...